Pieķēru sevi, ka ieslīdzis mājas dzīvē, esmu palaidis garām nenoskatītas jau kādas 3-4 "Game of Thrones" sērijas un kaut kā nejūtu ne mazāko nepieciešamību iekavēto atgūt. Ja grāmata vēl kaut cik ir lasāma, ja nu akurāt nekā cita nav ko darīt (jo lasot vari trūkstošo piedomāt klāt), tad mūvijs ir vienkārši tikpat plakans kā "Rīgas sargi" – gandrīz vai jāsāk titros lūkot pēc latviskiem uzvārdiem radošajā komandā.
Sižets tā vienkārši ņemts no bērnu grāmatiņām par t.s. sarkanās un baltās rozes karu, ļaužu īpašvārdi lielāko tiesu ņemti no senangļu mēles, tikai pakropļoti, lai līdzība mazāk izglītotam indivīdam nešķiet tik uzkrītoša. Pat karte ir stilizēta Lielbritānija ar visu Adriana sienu, tikai šoreiz tādu makten augstu. Tikai mērogi citi – domāts vesels kontinents, jo aptver visas klimatiskās joslas no polārajiem apgabaliem līdz ekvatoram. Etniskais sastāvs: visi vienādi. Teorētiski gan ir mežoņi, ziemmalieši, pāris salenieki un dornieši, taču pa lielam viņi pilnīgi vienādi, nav nekādu lingvistisko, antropoloģisko un kultūras atšķirību, tik vien kā vieni lāčādās, bet otri tunikās. Pie tam aizmūra mežoņu metalurģiju varētu apskaust vēlo viduslaiku eiropieši - visiem lieliski izstrādāti platasmeņu cirvji un zobini no damascēta tērauda, - acīmredzot savās ziemeļu zemnīcās, būdami mednieki-vācēji, visu kreativitāti metālu aptrādes tehnoloģijās izvērsa.
Pie tam nekādas atšķirības kultūrā, izņemot uzsvērto nedisciplinētību un muldēšanu par brīvību (interesanti, no kurienes mežonis, kurš nebrīvi nav redzējis un par dzīvi dienvidos no Mūra zina tikai nostāstus pasaku un mītu veidolā, spēj atšķirt brīvību no nebrīvības?) - novilktu ziemeļu mežonim lāčādu un nomainītu to pret stepētu vesti, un šis ne ar ko neatšķirtos no Karaļu ostas bodnieka. Vienīgais, ar ko atšķiras otra kontinenta t.s. brīvpilsētu iedzīvotāji, ir sprogaini mati (dažviet gan piemin, ka viens otrs на негра смахивает). Dotraki, kas it kā domāti mūsu viduslaiku mongoļu vai skitu analogs, vispār cirks kaut kāds, plikiem vēderiem pa stepi jādelē, zvaniņus šķindinādami.
Dievs ar tiem zvaniņiem, tak kā šie stepes klimata diennakts un sezonālās temperatūras maiņas iztur, zina tikai pirmļaudis. Bet laikam jau iztur, ja pat aiz viņējo polārā loga gan t.s. vārnas, gan mežoņi mierīgi lielākajā salā iztiek bez ausainēm un cimdiem, tikai ar neģērētas ādas uzmetnīti plecos. Staņislavskis, to redzot, ar sirdi aizietu.
Raksturu, emociju praktiski nav, raksturu nav, pārvietojas kā lelles no punkta A uz punktu B. Pat visi gredzenu pavēlnieku hobiti ir sulīgāki savā spēlē, nekā šie te.
Sievietes stulbas pēc definīcijas: Dinerīsas vienīgais trumpis ir pūķi (kaut viņa dara visu, lai tie paceltu cepuri un aizvāktos savvaļā), bez kuriem viņa vienkārši ir sīka dura, kurai šķiet, ka pasaulei jāpiemērojas viņas ekspektācijām, nevis otrādi. Serseja – psiha sterva, kura labākajā gadījumā varētu vadīt veikalu tīkla "Rimi" marketinga nodaļu (naudas daudz, var arī dura atļauties būt), Sansa – vienkārši pīkstoša petenīte, kuras liktenis ir gaidīt kādu, kas šo izpestīs no bedres. Mazā māšele vēl bērns, pie tam reti parādās. Citu praktiski nav. Vēl tā Greidžoju meiča, taču arī intelekts ir nulle, tik vien kā prot veikli nažus mētāt.
Vīrieši pa lielam (izņemot Tīrionu) tādi paši. Tēlu pozīcijas 1:1 kopētas no vecās labās Anglijas vēstures: Džeimijs Lanisters = Eduardz IV (sešas pēdas vīrišķības), Tirions Lanisters = Ričards III, vecais Tivons = Varvikas grāfs, karaļu taisītājs utt. ut.jpr. Starki = Jorki, Lanisteri = Lankasteri. Visas viņu "troņu spēles" jeb politikas intrigas, tuvāk aplūkojot, ir tikai sapņi un paļaušanās uz veiksmi – kam veicas, tas skaitās baisais intrigants, kam nē, tas iespēlē penālī. Šis aspekts man jau patīk labāk, jo vairāk atbilst reālajai dzīvei, nevis garāžu filosofu priekšstatiem par žīdmasonu sazvērestībām un shēmām pasaules sagrābšanai.
Vienīgais interesantais moments ir tajā apstāklī, ka nav viena galvenā varoņa, kam līdzi just – visi vienlīdz labi (vai slikti – kā nu uz to raugās).
Vobšem kārtējais avatariskais sūds kaut kāds. 90% filmas ir pastulbi dialogi, kurus skatītājs klausās tikai cerībā, ka moš mainīsies kadrs un kaut kas notiks.
Kāpēc tik daudzi ļaudis par šo šedevru iefano? Erotika? Nu to, manuprāt, bez problēmām var redzēt gana daudz (citur pasaulē jau nav kā dievzemītē, kur neviena legāla erotikas kanāla iekš TV). Protams, pupi atlasīti glīti, blīvums uz kvadrātmetru krietni lielāks nekā reālajā dzīvē un grāmatā (kur ik pa brīdim nabaga Tīrions piktojas, ka nevienas smukas maukas), taču kaut kā neticu, ka tas būtu pats galvenais. Vardarbība?
Pa lielam, manuprāt, ļautiņi sajūsminās nevis par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet par ko citu, proti, gan grāmatā, gan filmā izpaliek politkorektā punķošanās, no kuras pārspīlējumiem reālajā dzīvē liela daļa sabiedrības mūsdienās ir nogurusi. Tb ja jānocērt galvu, tad to dara daudz nedomājot, ja jānovelk ienaidniekam dzīvam ādu, tad to dara, nemoralizējot – vārdu sakot rīcība, kādu skatītājs/lasītājs labprāt īstenotu arī savā dzīvē, taču likumbijība un sociālās/tiesiskās normas neļauj. Līdzīgi, kā sirdij trīsot ar labvēlības pilnu apbrīnu iejūtas mūvijā, kur Klūnijs ar draudziņiem spoži aplaupa banku, ir stāvus bagāti un veiksmīgi izsprūk no iespējamā soda.
Citu izskaidrojumu pagaidām neredzu. Bet apsolos par to mazliet padomāt.

Malkoju rīta kafiju un vēroju iekš Euronews sižetu par vidējās izglītības sistēmu Nīderlandē, kur esot liela brīvība apmācības metožu izvēlē. Pamatmotīvs ir grupa vecāku, kuri izveidojuši fondu un finansē skolas ar jaunu apmācību metodiku: kāda joda pēc bērniem jāmācās rakstīt ar pildspalvu, iekalt reizrēķina tabulu, rēķināt un iegaumēt formulas, tb mācīties pēc pagātnes metodēm, ja apkārt ir XXI gs., valda gadžetu civilizācija? Bērniem jāmācās lietot gadžetus, nevis jāmācās mācīties.

Viss saprotami, arī dievzemītē esmu gana bieži ko līdzīgu dzirdējis, un par to nespriedīšu. Tā kā neesmu vēl pamodies, manā miegainajā galvā pirmā asociācija bija ar kino industriju, ko dāvinu kādam, kurš vēlētos uzņemt kādu apokaliptisku mūviju. Man pašam trakoti patīk apokaliptiskās filmas (nu tur pēc atomkara, pēc citplanētiešu iebrukuma, pēc zombiju uzvaras gājiena), kad viss sabrucis un jāsāk būvēt visu no jauna.

Līdz šim tajās dominējošais motīvs ir izdzīvojošo grupas pūles iemācīties socializēties un saglabāt tradicionālās morāles vērtības ekstrēmos apstākļos, kad nevar nepatikas brīdī aiziet sēdēt pie blakus galdiņa. Bet nu varētu veidot citu scenāriju: izdzīvojušo un zombiju pasaulē patvērumu atradušo ļaužu kopiena nolemta straujai trasformācijai akmens laikmeta kultūrā, jo, tā kā elektrības vairs nav un i-podi nedarbojas, viņi gluži vienkārši nespēj atjaunot civilizāciju: neviens nemāk rakstīt, rasēt, zemi rakt, metināt, bibliotēku grāmatas, kurās varētu izlasīt, kā fortu uzbūvēt, vecās bibliotēku grāmatas nokurinātas, bet digitalizēto grāmatu serveru skapji bez strāvas stāv mēmi, un nav nekādu iespēju kaut kā sākt pašiem ko darīt. Nu un pamatmotīvs varētu būt nemitīgas ekspedīcijas pa zombiju pārņemto pasauli, lai atrastu pēdējos nīgros pensišus, kas vēl mācījušies pa vecam, tb spēj dzīvot vidē bez elektrības (vai pat mācētu uzbūvēt vēja ģeneratoru). Nu kaut kā tā.

P.S.
Dažbrīd šķiet, ka pedagoģija (tāpat kā ekonomika, par ko pēdējā RL numurā izsakāsĒriks Reinerts) ir pilnībā aizgājusi no dzīves realitātes pašizdomātu koncepciju pasaulē, izmisīgi cenšoties ignorēt tos realitātes aspektus, kuros viņu teorijas vienkārši nestrādā, un cenšoties piemērot realitāti savām teorijām, nevis otrādi.

Gaidot no pacienta kārtējās izpausmes drukājamā darba izskata mainīšanā, slinki pultēju TV, kur skatiens apstājās pie seriāla "Vampīra dienasgrāmata" vai kā tml. Vienīgais, ko secinu, pēc tā noskatīšanās: noteikti negribētu būt vampīrs, par spīti tam, ka šie pārvietojas kā nindzjas un dzīvo ilgi kā Metuzāli. Proti, kā redzam no vampīrfilmām, mīnuss ir tajā, ka vampīrs "iekonservējas" tajā intelektuālās un emocionālās attīstības stadijā, kāda ir brīdī, kad šamo "pārvērš" par vampīru, tb ja indivīds tiek pārvērsts 17 gadu vecumā, viņš var nodzīvot 1000 gadus, taču prātā nepieņemsies ne par jotu - vienīgās viņa intereses būs attiecīgi kā 17gadīgam tīnim: klozītes, gadžeti, muzōniņš, patikšana/nepatikšana pretējam dzimumam, sentimenta brīžos Koelju citēšana un viss. Un tā visu mūžību, ja vien kāds vampīru mednieks neapžēlojas un ar apses mieta palīdzību neatbrīvo pasauli no šāda idiota. Līdz ar to, diemžēl, vamīrseriāli TV nav skatāmi. :(

Ļoti jauka filma. Morāles ziņā skaidra kā avotūdens, strikti nodefinētas Sudraba laikmeta vērtības, ģimene, laulība, kristīgā piedošana, kaislību destruktējošais raksturs. Vēlīnais Ļ.T. atzītu par labu esam. Bet tos, kas ko urkšķ par postmodernismu un, ka nejaukie rietumnieki lien ne savā lauciņā, grāfs ja neliktu aiz staļļa uz bluķa ar pātagu nopērt, tad tikai savas žēlsirdības un iecietīgā rakstura mudināts, nevis tāpēc, ka negribētos.

Vakar beidzot noskatījos Kolka cool. Patika. Bikucīt virtuozāka montāža un daudz neatpaliktu no Coffee and Cigarettes. Varbūt vienīgi aktierspēle par daudz piegludināta, tb skarbuma vajadzēja pavairāk (tb klopes, kā jau tas dzīvē notiek), bet tā jau gadās, ja pilsētnieki spēlē tautas sadzīvi. Vienīgais, mazliet traucēja, ka nerunāja pa kurzemniecisko, bet kā rīdzinieki, un tā sižeta līnijas imitācija ar brāli no jūrjas - tb ja nav sižeta, tad nav vispār, nekā tāds apendiksiņš pa vidu iesprausts. Bet tie nieki, kopumā man patika tas īpatnums, ka filma varēja sākties jebkurā citā vietā, beigties jebkurā vietā, bet tik un tā nav vēlmes pultēt TV kasti prom uz citu kanālu, tb skaties, neatraujot acis.
Bez tam jau labu laiku vēlme iepukstēt, cik labi tomēr rakstnieki dzīvo. Ik dienu eju garām rakstnieku savienības sdavrupmājai, ievērtēju, kā tā tika renovēta un nosiltināta, automašīnas uz Kuršu ielas pie tās arī ne tās prastākās (tb tas tev nav Vācieša žigulītis, bet normāli leksusi u.tml.), tb respect - acīmredzot rakstniecībai tās lietas iet un nav par ko sūdzēties. Ne tā kā visādām tur dizaineru u.c. radošajām savienībām, kas pa pažobelēm kur mētājas. :)
Citādi nekā. Sajūta, ka viens jaunuzpeldējis privātpacients ieplānojis mani uzmest, bet moš tā tikai paranoja, pie kuras novedusi neticība labajam cilvēkos. Būs jau labi. Un arī jums, cibiņi, jauku dienu. Rīt sola mazliet siltāku laiku.

Pirms kāda laika mazliet iesēcu vieglā neizpratnē, ka junioram skolā nemirstīgais mūvijs "Rīgas sargi" tiek pasniegts kā obligātais mācību līdzeklis Dzimtenes vēstures apgūšanā. Pagaidām mana nervu sistēma pārāk labila, lai spētu saņemties un to noskatīties pilnībā, atķeksējot spožākās pērles, tāpēc nolēmu aplūkot dažas acīs krītošākās šaizes no cita zināšanu par vēsturi pamatavota, tb Mela Gibsona "Apocalypto".



( daži_jautājumi )

Tā nu iekritās, ka šais brīvdienās mājas sievieši pildīja pienākumus pret klanu, piedaloties radu megasaietā, kamēr es ar puiku, kājas saslējuši rijām picas, uzdzērām spraitu un pultējām TV seriālus. Un, līdzīgi kā viens no nu jau zelta fondā iegājušā "Наша Раша" varoņiem, arī es sarunājos ar TV kasti, cītīgi komentēju tur notiekošo un tēvišķi, izmantojot ekrānā redzamos piemērus, audzināju 14gadnieku dzīvot. Pasākums visnotaļ pozitīvs: es dabūju izrunāties un realizēt savu Makarenko aicinājumu, savukārt juniors nostiprināja pārliecību, ka vecais jūk prātā neatgriezeniski un nav vērts oponēt, ērtāk ir visam piekrist. ;)

Bet ne par to mūsu stāsts. Tas ir par "spriedzes" seriālu varoņiem. Interesanti, ka absolūtais vairums šādu mūviju varoņu ir nesakarīgi doģiki, kas to vien dara kā pārkāpj visu iespējamo subordināciju un disciplīnu, pamet posteni pēc patikas, ielien visur tur, kur nevajag līst, iekuļas visās iespējamās nepatikšanās, izjauc visas rūpīgi plānotās operācijas, pakļauj briesmām visus sev apkārt, savukārt velkot viņus ārā no ķezas, iet bojā vesela kaudze kolēģu, taču galvenais varonis turpina būt pozitīvais tēls. Viens no uzskatāmākajiem piemēriem te ir Nikita, kas savam darba devējam sagādā materiālo zaudējumu un nevainīgu civiliedzīvotāju upuru (neskaitot viņas dēļ mirušos kolēģus) vairāk, nekā visi pasaules teroristu grupējumi kopā ņemot - tb nošaut to blondo duru uzreiz, lai sūdus nevāra!, - taču scenārists un režisors turpina spiest uz to, ka tēls pozitīvs un varonīgs (un ticu, ka ir vesela kaudze duru, kuras labprāt līdzinātos tai Nikitai). Tas pats bij kaut kādā dīvainā studentu filmiņā par paniku Rokailendas salā Sidnejā, kur visi pozitīvie varoņi to vien darīja, lai pārkāptu karantīnu un pakļautu neārstējamas infekcijas briesmām visus tautiešus, situāciju glābj tikai "sliktais" un amorālais armijas pulvedis, bet hepiendā par varoņiem tike kronēti tie, kuru dēļ visi sūdi ar sākās. Nu šitādu filmiņu ir vairāk nekā saprašanas, taču līnija - idiots pozitīvais varonis, - tām kopīga.



Nu lūk, ienāca prātā, ka tā visa ir holivudiešu un cipiešu sazvērestība: iepotēt masu apziņā tādu galvenā varoņa tēlu - dumpīgo, loģiski spriest nespējīgo, ik pa brīdim pseidofreidiskā paššaustīšanā slīgstošo, - kāds reālā krīzes situācijā nevis maisīsies krīzes risinātājiem pa kājām, vai pat, pasarg dies, ies šturmēt vietējo Ziemas pili, bet iekritīs jau pirmajā kanalizācijas šahtā un no turienes tiks izvilkts tikai tad, kad viss jau būs atrisināts. Tb potenciālo dumpinieku/revolucionāru/teroristu neitralizēšana jau pašā saknē, iepotējot šiem rīcībnespēju.

Kopš 2007. gada noris civilā tiesvedība LR Kultūras ministrijas prasībā pret AS „Rīgas Kinostudija”, uzskatot, ka AS „Rīgas Kinostudija”, prettiesīgi uzdodas par padomju gados uzņemto filmu autortiesību īpašnieku, norādot, ka autortiesības uz padomju laika kino mantojumu pieder nevis kinostudijai, bet gan Latvijas valstij. Ministrija 2008.gadā vērsās tiesā ar prasību, kā arī lūdza piemērot pagaidu noregulējumu - aizliegumu AS «Rīgas kinostudija» un Dānijā reģistrētam uzņēmumam «Voxell Aps» izplatīt kopumā LPSR laikā tapušās 973 filmas. Vidzemes priekšpilsētas tiesa noraidīja lūgumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu, arī Rīgas apgabaltiesa neapmierināja Kultūras ministrijas blakus sūdzību, bet Augstākās tiesas (AT) Civillietu tiesu palāta 2010. gada oktobrī atcēla Rīgas apgabaltiesas lēmumu. 2012. gada 18. jūnijā Vidzemes priekšpilsētas tiesā ir plānots skatīt Kultūras ministrijas prasību pret AS „Rīgas kinostudija” par autortiesību un blakustiesību atzīšanu uz vairākiem simtiem padomju laikā Latvijā uzņemto filmu.

Man nav ne jausmas, cik lielā mērā pašreizējai SIA "Rīgas kinostudija" ir saistība ar LPSR laika valsts uzņēmumu (protams, izņemot izvēlēto nosaukumu un telpas, kurās šie iekārtojušies). 1990. gada aprīlī Rīgas kinostudija tika likvidēta, bet tās telpās izveidoja 6 jaunas valsts organizācijas: Rīgas kinostudija, filmu studija AL KO, piedzīvojumu un kriminālo filmu studija Dekrim, filmu studija Trīs, zīmēto un leļļu animācijas studija Dauka un Rīgas dokumentālo filmu studija. 90. gadu otrajā pusē notika šo studiju privatizācija, no valsts tām nonākot privātīpašnieku rokās. Var jau būt, ka šiem ir visas tiesības, ja jau 13. janvārī uz Nacionālās apvienības frakcijā VL-TB/LNNK deputāts Imants Parādnieks organizēja vērienīgu sēdi nolūkā atbalstīt visu no 1964. gada 1. jūnija līdz 1993. gada 14. maijam tapušo mākslas filmu nonākšanu viena SIA īpašumā. Taču, ja nemaldos, tiesvedība nav beigusies, sprieduma nav.

Tāpēc mani mulsina (K)AKA/LAA un SIA Rīgas kinostudija aktivitātes pēdējo nedēļu laikā, panākot no YouTube serveriem virkni padomju laika animācijas filmu dzēšanu (principā sanāk, ka, pieprasot dzēst ne savu īpašumu, šie visai brutāli pārkāpuši Autortiesību likumu, jo kamēr tiesa vēl nav lēmusi, šiem nav nekādu īpašumtiesību). Pie tam izdzēsuši lāci Pūku un Karlsonu, t.i. multenes, kuras Rīgā tikai ieskaņotas latviešu valodā. Man tas ļoti nepatīk. :/

P.S.
Latvijas Kinematogrāfistu savienība (tb reālie filmu autori) 2010. gadā iesniedza blakussūdzību pret SIA Rīgas kinostudija, taču Rīgas apgabaltiesa atteicās ierosināt apelācijas tiesvedību, jo LKS sūdzībai nebija pievienojusi kvīti par 20 latu valsts nodevas samaksu. Ģeniāli! :)

Nupat noskatījos vienu no manām iecienītākajām "vecajām" kinofilmām - "La Horse" (1970) (krievu tulkojumā "Тайна фермы Мессе") - manuprāt lieliska zemnieka spīta glorifikācija, kaut sižets vienkāršs kā pieckapeika, tb nekāds. Ir attieksme un noskaņa. Ar žandarmiem nerunājam, valsts ir evil mūžam, tb pofig, kāds karogs plīvo Parīzē, bet bandītus un nodokļu iekasētājus (kas ir viens un tas pats) sagaidām ar bisi. Ko tādu tikai franči laikam spēj uzfilmēt tīri kultūrīpatnību dēļ (vēl šī paša iemesla dēļ moš īriem kas sanāktu, taču īri nemāk kīnō taisīt). Gadiem ritot, aizvien vairāk sajūtu Gabēna atveidoto fermera tēlu kā ko savu. Tā attieksme pret pasauli šķiet aizvien vairāk mana.

Te kamrāds unpy noskatījies mazmūviju "Kolka Cool", un mazliet par to spriedelē. Aizdomājos. Atcerējos, ka savulaik (kad vēl cīnījos ar zaļo pūķi, tb biju jautrs un bezgala romantisks bohēmietis - vismaz pašam tā šķita) pie alus kausa izceikinājām latviešu kinofilmu fenomenu - kāpēc mums pašiem tas "zelta fonds" aplam patīk, bet nekur ārpus dievzemītes robežām nekas vairāk par "Vella kalpiem" nav nopietnāk izgājis*, - toties dokumentālais kino dažbrīd bija pat ļoti labs. Pēc kura tur kausa dzima atziņa, ka gluži vienkārši mums ļoti švaki ar scenāristiem, režiju, operatoriem un aktierspēli, jo visas šīs opcijas neglābjami iekonservējušās un palikušas iestrēgušas Blaumaņa laikos. Attiecīgi, visas Rīgas kinostudijas filmas visai jauki ataino sava laika sadzīvi, taču praktiski ir bez sižeta, bez interesantas aktierspēles, bez interesantiem operatora cunduriem. Tāpēc ļaudis no malas tās ne ar ko nesaista, savukārt dievzemītes iedzīvotāji skatās vēl un vēl, jo caur tām nonāk savā vai savu vecāku/vecvecāku bērnībā.
Un arī šī brīža "kinoindustrija" turpina iesākto: kusli, bez dzirksteles mēģina kā nebūt vienkārši fiksēt ikdienu. Savukārt filmas "Kolka Cool" veidotāji, iespēkams, to sapratuši - atmetuši neveiksmīgos mēģinājumus jomās, kuru te nav (scenārijs, režija, aktierspēle), - un izmanto to, kas mums te sanāk labi (dokumentālā kinu skatījums).
Nu kaut kā tā.

-------
* Kur manīju, ka vienīgā Rīgas kinostudijas mākslas filma, kas izraisījusi neviltotu interesi aiz robežām, 70. gados bij "Vella kalpi", kuru aktīvi iepirka trešās pasaules valstīs - tā esot pasaulē visvairāk rādītais RK ražojums.

UPD:
Diskusijā tiku pārliecināts, ka ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs ja būtu finansējums un nebūtu bijusi cenzūra, visi Trīri varētu iet kautri uzpīpēt stūrī. Lai gan fakts paliek fakts: dievzemītē nav tapusi neviena mākslas filma, kas kādam ārpus šīs zemes robežām šķistu skatīšan
ās vērta.