Malkoju rīta kafiju un vēroju iekš Euronews sižetu par vidējās izglītības sistēmu Nīderlandē, kur esot liela brīvība apmācības metožu izvēlē. Pamatmotīvs ir grupa vecāku, kuri izveidojuši fondu un finansē skolas ar jaunu apmācību metodiku: kāda joda pēc bērniem jāmācās rakstīt ar pildspalvu, iekalt reizrēķina tabulu, rēķināt un iegaumēt formulas, tb mācīties pēc pagātnes metodēm, ja apkārt ir XXI gs., valda gadžetu civilizācija? Bērniem jāmācās lietot gadžetus, nevis jāmācās mācīties.

Viss saprotami, arī dievzemītē esmu gana bieži ko līdzīgu dzirdējis, un par to nespriedīšu. Tā kā neesmu vēl pamodies, manā miegainajā galvā pirmā asociācija bija ar kino industriju, ko dāvinu kādam, kurš vēlētos uzņemt kādu apokaliptisku mūviju. Man pašam trakoti patīk apokaliptiskās filmas (nu tur pēc atomkara, pēc citplanētiešu iebrukuma, pēc zombiju uzvaras gājiena), kad viss sabrucis un jāsāk būvēt visu no jauna.

Līdz šim tajās dominējošais motīvs ir izdzīvojošo grupas pūles iemācīties socializēties un saglabāt tradicionālās morāles vērtības ekstrēmos apstākļos, kad nevar nepatikas brīdī aiziet sēdēt pie blakus galdiņa. Bet nu varētu veidot citu scenāriju: izdzīvojušo un zombiju pasaulē patvērumu atradušo ļaužu kopiena nolemta straujai trasformācijai akmens laikmeta kultūrā, jo, tā kā elektrības vairs nav un i-podi nedarbojas, viņi gluži vienkārši nespēj atjaunot civilizāciju: neviens nemāk rakstīt, rasēt, zemi rakt, metināt, bibliotēku grāmatas, kurās varētu izlasīt, kā fortu uzbūvēt, vecās bibliotēku grāmatas nokurinātas, bet digitalizēto grāmatu serveru skapji bez strāvas stāv mēmi, un nav nekādu iespēju kaut kā sākt pašiem ko darīt. Nu un pamatmotīvs varētu būt nemitīgas ekspedīcijas pa zombiju pārņemto pasauli, lai atrastu pēdējos nīgros pensišus, kas vēl mācījušies pa vecam, tb spēj dzīvot vidē bez elektrības (vai pat mācētu uzbūvēt vēja ģeneratoru). Nu kaut kā tā.

P.S.
Dažbrīd šķiet, ka pedagoģija (tāpat kā ekonomika, par ko pēdējā RL numurā izsakāsĒriks Reinerts) ir pilnībā aizgājusi no dzīves realitātes pašizdomātu koncepciju pasaulē, izmisīgi cenšoties ignorēt tos realitātes aspektus, kuros viņu teorijas vienkārši nestrādā, un cenšoties piemērot realitāti savām teorijām, nevis otrādi.