Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
18.-Aug-2017 07:41 pm - sadzīves kultūra
Ir tāds sovjet spīč jēdziens kā "sadzīves kultūra" (культура быта"), ko lieto, runājot par gadījumiem, kuros nav saskatāma "nekulturālība" (бескультурье).

Ja tā padomā, nekādas citas kultūras nav. Visi "augstās" kultūras institūti - māksla, teātris, mūzika, literatūra utt., - ir sporādiskas fluktuācijas, kas dzimst sabiedrībā vai tās elitē burbuļojošajā kopējā ikdienas kultūras zupā. Ja ir šis lielais zupas katls, tad šādas fluktuācijas ir likumsakarīgas (ir sabiedrības, kurās tas katliņš ļoti maziņš). Bet pati zupa ir t.s. ikdienas kultūra, kad maksimāls daudzums ikdienas elementu, ieskaitot ainavu un urbāno vidi, tiek transformēts, jo ir pietiekams skaits indivīdu, kas ieinteresēti šo elementu kopumu sakārtot tā, lai pēc iespējas vairotu savu labsajūtu un komfortu.
18.-Aug-2017 07:30 am - skolotājas sindroms
Skolotājām ar stāžu, kuras gadu desmitiem atradušās mazu un padumju dzīvnieciņu vidē, kurā ir vienīgās Autoritātes, ļoti bieži izveidojas skolotājas sindroms, ar ko tās saaug tik ļoti, ka nespēj abstrahēties, izejot ārā no skolas. Turpina tādā pašā manierē ar apkārtējiem runāt kā ar neko nesaprotošiem bērneļiem gan veikalā, gan ģimenes viesībās. Tā kā ja kāds kādam vaicā "vai gadījumā esat skolotājs?", tad tas visbiežāk domāts nevis ar 19. gs. zemnieka apbrīnu pret Irlavas semināra absolventu, bet gan, ka šis sarunu biedrs drīzāk ir hiperpaštaisns un nespēj vispār uztvert, kur nu vēl ieklausīties otra viedoklī.
13.-Aug-2017 08:36 am - bnremzējošie faktori postpadomju sfēŗā
Tā vienkāršojot, postpadomju sfērā ir divi lieli mīnusi, kas bremzē attīstību: pliekanā urbānvide un nespēja stratēģiski domāt.

Vide - apdzīvoto vietu plānojums un dominējošā arhitektūra, - tāpēc, ka ļoti ietekmē tajā dzīvojošo ļaužu mentalitāti un pasaules skatījumu. Provinciālisms pliekanā, "hruščovīgā" dzīvojamās vides ainavā, neizbēgami rada provinciālismu jebkurā citā jomā. Šī iemesla pēc es, ja būtu kungs un ķēniņš, ar likumu noteiktu, ka katram pavalstniekam kā minimums 3 gadus jāpadzīvo Eiropā. Tas vienalga, ka šis tur mazgā redīsus uz rūpnīcas konveijera, vai stiepj cementa maisus jaunbūvē – galvenais, ka savām acīm kaut vai pa gabalu paskatās, kā ļaudis dzīvo (tas nekas, ka mitinās barakā kopā ar tādiem pašiem nēģeriem no Lietuvas un Polijas, jo vidi taču redz kaut vai pastaigājoties brīvdienās vai caur auto logu). Un tad, atgriežoties dzimtajā sādžā, protams, šis cilvēks fundamentāli nav mainījies - turpina trekterēt savu divlitrīgo vanagalu, klausīties Pērkonu un vaimanāt, ka valdīšana šamo negrasās uzturēt. Taču, tā miglaini atceroties Eiropā redzēto, saņemas un stundas laikā iztaisno zedeņu žogu, kas pussabrucis stāv vēl kopš vectēva laikiem, veco traktoru no pagalma vidus aizdzen aiz klāva, bet pagalma zālienu ņem un nopļauj – jo pat viņam iepaticies dzīvot glītākā vidē, bet "cūku kūts" mājā un pagalmā sāk radīt diskomfortu.

Nespēja domāt stratēģiski, labākajā gadījumā risinot tikai taktiskus ikdienas problēmu jautājumus, šķiet, ir raksturīga visām posttotalitārajām/autoritārajām vidēm. Latvijā tas, diemžēl, ir visai izteikti, jo pieradums pie dzīvesveida nemainīguma un tā, ka "kāds tur augšā" visu noteiks, visu atrisinās, bet es jau neko, pastāvējis vienmēr, bet kopš 1934. gada kultivēts visai apzināti. Rezultātā valsts pārvalde, sākot no pašvaldības un beidzot ar ministru kabinetu, ir kā armija, kurā nav neviena mācīta virsnieka, bet visos amatos - sākot no vada komandiera un beidzot ar ģenerālštābu, - ir seržanti, kas spēj domāt tikai rotas vadības līmenī, ne plašāk.
Attiecīgi darbojas arī visas valsts iestādes, vai tā būtu Valodas komisija, vai Ieņēmumu dienests: spēj tikai sodīt disciplīnas pārkāpumā notverto "ierindnieku", taču ierobežotā domātspēja neļauj stratēģiski plānot desmitgades uz priekšu (ar stratēģisko domāšanu saprotot "piecgadu plānus": uzraksta plānu un noliek plauktā ar labi padarīta darba sajūtu) un veidot darboties spējīgu kopumu.
Uzskatāms paraugs tam ir t.s. "oligarhu sarunas" – manuprāt pats svarīgākais tur nav, kas par ko runā un ko kā "shēmo" (tas, kā taisa politiku un desas, nevienu nesajūsmina), bet gan tikai viens: drausmīgais provinciālais seklums un aprobežotība, kas piemīt ļaudīm ar ļoti lielu ietekmi iekšpolitikā!
Un nav jau tā, ka lūk tai zivij galva sapuvusi, bet viss pārējais uz maizes liekams. Palūkojot visas pēdējo gadu "tautas akcijas" - vienalga, vai Maximas boikots, vai oligarhu leļlu dedzināšana, vai zāģējamas ābeles aizstāvēšana, vai cirkus ronīšu laišana brīvē, vai mežu apsaimniekošana piejūras zonā, - redzam, ka tiek kampaņveidīgi "ar lielgabalu šauts pa zvirbuļiem", izšķīstot sīkumos un nespējot skatīt problēmsituāciju plašākā perspektīvā.
Arī pats sevi analizējot, lieliski redzu sevī šo trūkumu (ko varu izskaidrot vai nu ar prāta trūkumu, vai augšanai un dzīvei pospadomju sabiedrības kopējā paradigmā – lai netraumētu pašcieņu, priekšoku dodu otrajam skaidrojumam).

Tāpēc visnotaļ skeptiski raugos uz tādiem kazusiem kā, piemēram, Āboltiņas atgriešanos diplomātiskajā dienestā. Var jau apelēt pie tā, ka viņa esot profesionāle, taču te jāatceras, ka jēdzienam "profesionālis" ir divas nozīmes: a) cilvēkam tā ir profesija, ar ko šis sev maizi pelna, jo neko citu tā īsti nemāk, b) izcilu iemaņu un prasmju raksturojums. Kaut kā šaubos, vai šis būs tas otrs gadījums.
Ir situācijas - un valsts, manuprāt, atrodas tādā, - kad labāk nomainīt lielāko daļu esošo "profesionāļu" pret mazāk pieredzējušiem, lai atbrīvotos no līdz šim dominējošās īstermiņa taktiskās domāšanas, kuras rezultātā, var teikt, LR vienkārši nav savas ārpolitikas, ir tikai reaģēšana uz situācijas izmaiņām (atcerēsimies, ka visi LR politikas "profesionāļi" savos amatos nonāca no nulles - kas bijusi sekretāre, cits bijis avīzes direktors u.tml., - un pieredzi uzkrāja tikai darbā).

Jāpadomā par to.
11.-Maijs-2017 07:29 am - par cepienu nopietnību
Tā kā dievzemītes mežos ziloņi nedzīvo, toties ir daudz odu, tautieši gadsimtu gaitā iemācījušies uz skaitli trīs jebkuru nesvarīgu odu uzpūst par politisku ziloni.
22.-Apr-2017 11:07 pm - Čārlzs Džeimss Neipjers
Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?
7.-Apr-2017 09:30 am - par jēdzienu nozīmēm
Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.
17.-Mar-2017 09:32 am - lajs par mūziku
Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.
20.-Dec-2016 10:44 am - kā ir vai kā vajadzētu būt
Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
3.-Nov-2016 09:40 am - jautājums vs atbilde
Pīpojot aizdomājos par jautājumiem un atbildēm, ar ko atšķiras zinātne no didaktikas. Proti, zinātnisks darbs atrod jaunu leņķi, kā palūkoties, uzdod jaunu jautājumu. Bet atbilde, tā jau vairs nav zinātne, bet gan didaktika.
This page was loaded Okt 20. 2017, 6:09 am GMT.