Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Jan-2010 04:11 pm - par ieaudzinātā nelietderīgumu
Aizdomājos par laiku maiņām un to, vai un kā ļaudis pamana, kā viņu laiks izmainās? Sajūta, ka nepamana vis, un tikai pēc gadiem atskatoties secina, ka vajadzēja savādāk, jo viss bija mainījies, bet spēlējuši vēl pēc vecajiem noteikumiem.
Piemēram, par pamatvērtību hierarhiju.
Franču revolūcijas laikā aristokrātus kāliem apcietināja trakojošs lumpenu pūlis, kaut katra muiža bija īsts arsenāls, un attiecīgais barons vai marķīzs ar saviem dēliem pūli izklīdinātu ar pāris šāvieniem, taču nē - ieaudzināts bija, ka aristokrāts nevar smērēt savu zobenu smerda asinīs. Un gāja kā aunu bars uz giljotīnu. Tikko attapās, ka jāatmet līdzšinējās morāles normas kā nederīgus aizspriedumus, tā uzreiz visus revolucionārus iemeta galerās un izveidoja jaunu impēriju, plaukstošāku par iepriekšējo karalisti.
Vai tāds fenomens kā gudrība - vienmēr, visos laikos un visās civilizācijās gudrību gluži dabiski uztvēra kā interesantu, lielāko tiesu nekaitīgu (taču ja gudrītis sāka gaisu maisīt, šo palūdza: афтор, випей яду!) un dažkārt derīgu novirzi no normas.
Taču pavisam nesen, pirms dažiem simtiem gadu Francijas karalistē populāra kļuva domātāju plejāde, kuri uzskatīja, ka sabiedrību var uzlabot, to izglītojot (aizdomas, ka ideja šinuazri garā čiepta no ķīniešiem, kuri jau pāris gadu tūkstošus nēsājas ar šo ideju, bet pirmo masām domātu enciklopēdiju uzrakstīja kur 1360.-ajos gados). Doma iepatikās humānistu idejas sasmēlušajai aristokrātijai - patīkami taču ir parunāties ar vešerieni vai tirgoni par Prustu kā līdzīgam ar līdzīgu, un moš šie pat labas manieres iemācīsies plašākā nozīmē, ne tikai kādu dakšiņu pie galda lietot. Un ar t.s. apgaismotās monarhijas svētību šo ideju ieviesa pedagoģijā kā vienu no stūrakmeņiem (vēl jau tur figurēja milzums papildu muļķību, tipa, ka visi cilvēki piedzimst vienādi u.tml., bet ne par izglītības sistēmu kā tādu šoreiz prātuļoju). Kopš tā laika iegājies, ka viens no indivīda attīstības mērķiem ir sava prāta un domāšanas spēju pilnveidošana jeb, vienkāršāk sakot, viens no pamatmērķiem ir būt gudram. Jāatzīst, ka XVIII-XX gs. tas bija visai pamatoti, jo materiālās civilizācijas tehniskā attīstība bija straujāka, nekā sabiedrības spēja tehnoloģijas apkalpot un izmantot.
Taču nu ir pienācis XXI gadsimts. Pēdējais tehnoloģiju attīstības lēciens bija beidzoties t.s. aukstajam karam, un arī tas izpaudās ne tik daudz principiālās novitātēs, cik jaunu materiālu ienākšanā tirgū un formu straujā attīstībā. Pasaule ir mainījusies. Sākuši darboties citi sabiedrību saistošie principi un likumi, taču bērneļiem skolā un augstskolā vēl joprojām māca to pašu, ko pirms 150 gadiem (principiāli to pašu, nevis burtiski). Un mājās, vismaz daļā sabiedrības, mudina "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties". Ļaudis trakoti lepojas, ka lūk te uz 1000 iedzīvotājiem ir lielākais augstskolu un studentu skaits utt.
Bet neviens neaizdomājas: aber kāda joda pēc? Ko tas indivīdam dos, ja tas pārvarēs iedzimto slinkumu un spēs tās savas smadzenes sasprindzināt tik ļoti, ka atraus sevī vaļā zināšanu kāri un iemācīsies domāt? Neviens šo jautājumu neuzdod, taču atbilde ir acīmredzama: neko, absolūti neko! Pat gluži pretēji. Pārlieks zināšanu daudzums un spriestspēja ievērojami mazina indivīda konkurētspēju jaunajā sabiedrības paradigmā. Viņš kļūst pārāk paškritisks, lai spētu mirklī pieņemt lēmumus, lai spētu riskēt rīkojoties, nebūdams pārliecināts par rezultātu. Līdz ar to nav spējīgs uz individuālo uzņēmējdarbību, kur biežāk izšķirošais ir intuīcija, risks, spēja zibenīgi pieņemt lēmumu, bet ilga visu "par" un "pret" apmuļļāšana noved tikai situācijā, kad vilciens sen aizgājis. Viņš kļūst pārāk kritisks - nespēj pilnvērtīgi sadarboties ar cilvēkiem, kurus uzskata par dumjiem, ļauniem, amorāliem, bez goda izjūtas, tb ar cilvēkiem, kas ir kārtu zemāk, bet ar kuriem jāsadarbojas, jo tie ir kolēģi, sadarbības partneri, priekšnieki galu galā. Tb arī valsts pārvaldei un politikai gudrs cilvēks neder. Nemaz nerunājot par to, cik grūti gudram un domātspējīgam cilvēkam optimāli sakārtot savu personisko dzīvi, tb sastapt līdzvērtīgu partneri, ko ne tikai mīlēt, bet arī cienīt. Vīriešiem tas ir sasodīti grūti, bet gudrām sievietēm praktiski neiespējami. Vārdu sakot, gudrs cilvēks ir slikts darba ņēmējs, slikts darba devējs un slikts dzīvesdraugs.
Tad kāda joda pēc gandēt tīņiem dzīvi (jo ir taču daži, kas uz šī plikā āķa uzķeras, nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuriem vienkārši не дано - tb "auguma parametri neļauj spēlēt NBA", bet gribas ka vai acīs cērt, jo ieborēts šis uzstādījums kā mērķis!) iestāstot, ka jāmācās, lai būtu gudrs? Kāpēc neatmest šos reālajā dzīvē vairs nedarbojošos izdomājumus un nesākt mācīt to, kas dzīvē ir pats galvenais un veiksmi nesošais, tb māku tusēt, komunicēt, interesēties par to, kas interesē apkārtējos, rast kompromisus, sadarboties kaut vai ar pašu Luci, spēt riskēt un nebaidīties lemt, pat ja rezultātā kāda valstiņa bankrotē vai visiem līdzpilsoņiem līdz mūža galam par to jāmaksā? Un, ka izglītības diploms vajadzīgs nevis kaut kādas tur gudrības pēc, bet konkrētu amata iemaņu, kā arī konkrēto amatu ieņemšanai nepieciešamo tehnisko prasību dēļ? Man šķiet, daudzi cilvēki kļūtu daudz veiksmīgāki, laimīgāki un pati sabiedrība - harmoniskāka. :)
This page was loaded Maijs 5. 2016, 4:03 am GMT.