Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
3.-Nov-2016 09:40 am - jautājums vs atbilde
Pīpojot aizdomājos par jautājumiem un atbildēm, ar ko atšķiras zinātne no didaktikas. Proti, zinātnisks darbs atrod jaunu leņķi, kā palūkoties, uzdod jaunu jautājumu. Bet atbilde, tā jau vairs nav zinātne, bet gan didaktika.
24.-Sep-2016 09:21 am - par atmiņu fiksēšanas nepieciešamību
Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.
16.-Aug-2012 08:32 pm - cik viegli gan šai saulē tiem fiziķiem
Tagad lasu RL rakstu par Fainmanu un iešāvās prātā, ka tīri praktiski fiziķiem daudz vieglāk savas idejas apkopot rakstā vai grāmatā. Cep augšā savas vīzijas, pa brīdim dodot atbalsta tēžu fizualizāciju formulu veidā (kamrāds reiz stāstīja, ka viņa čoma Dr. disertācija neorganiskajā ķīmijā aizņēmusi tieši vienu A4 lapu, pārējās obligātās lapas ar ievadu, problēmas izklāstu mazajiem par zvēriņiem u.tml. neskaitot). Savukārt lai nabaga vēsturnieks savu mazītiņo rakstiņu uzmargotu, šim nepietiek ar savas vīzijas naratīvu izklāstu (vismaz Austrumeiropā tā nav pieņemts akadēmiskajā vidē) - nākas lielāko daļu laika nevis slīpēt savu domu, bet pārrakt avotu un citu autoru darbu kaudzes, lai piemeklētu katram cipariņam atsauci, ko likt zemsvītras piezīmē. Nu gluži kā ja Albertam viņa E=mc2 katram simbolam būtu jāliek atsauce, no kurienes viņš ņēmis, ka E ir E un kurš to pirmais tā definējis utt., aber ja to nav, viņš savu formulu kā neakadēmisku varētu tetovēt uz dibena.
23.-Mar-2010 09:22 pm - laba un ļauna at(pa)zīšanas koka augļi
Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts.
Un zobus nomizojis.
Mute ilgi sāpēs.

Kad biju maziņš, domāju, ka pasaule ir laba. Viss ir labs. Kad paaugos līdz pusaudža gadiem, izdomāju, ka tā ir ļauna pret mani. Kad izaugu, secināju, ka tā ir ļauna jo tāda gluži vienkārši ir. Tikai nesapratu, kāpēc?

Būt labam cilvēkam ir sasodīti grūti, gandrīz neiespējami. Daudz viegāk ir būt smaidīgam, omulīgam, labsirdīgam draņķim, kurš sevi neviltoti uzskata par labu cilvēku. Tāpēc lielākā daļa divkājaiņu ir maziski draņķi, draņķīši. Jo nav spējīgi uz piepūli būt labam. Bet jāpiepūlās ir tik ļoti, ka viss mūžs var paiet tādā trakā piepūlē. Un tad kāds pār kreiso plecu čukst: "vai vērts visu ziedot, lai kādreiz varbūt kļūtu labs, bet varbūt nemaz neizdosies?" Tpu tpu tpu! - tu spļauj pār kreiso plecu, - un nopūties: kur gan tik glupas domas prātā var nākt? Cilvēks dzimis nevis piepūlēties, bet vieglākās pretestības ceļu meklēt. Tikai nesaprotu, kāpēc?
22.-Feb-2010 04:23 pm - kupenas
Gluži kā lakmusa papīrs to skābes %, tā kupenas uzskatāmi uzrāda ļautiņu saimniekotprasmes līmeni. Autovadītāji jau to nemana, jo cēli kā kundziņi ripina pa ilggadīgā dievzemītes šoseju saimnieka, nu galvaspilsētas Buldozera izšķūrētajām brauktuvēm, taču kājāmgājēji gan ar pēdām jūt un neapbruņotu aci redz. Gar vienu ēku ietve līdz asfaltam nolaizīta, jumta kore līdzena kā tramvaja sliede, bet jau sākoties nākamajam namam tu iebrien līdz potītēm brūnganajā putrā, ko ļautiņi par sniegu dēvē, bažīgi lūkojot debesīs nevis pēc NLO armādas, bet gan uz sudrabaino Damokla zobenu joslu. Uzreiz var redzēt, kurš šo padsmit gadu laikā pēc denacionalizācijas džipus pircis un apkārt braukājis, bet kurš jumtu siltinājis un labu sētnieku nolīdzis. Atšķirība, teikšu kā ir, ir visai samanāma. Un kā redzam, nejēgu ir krietni vairāk - šī nodarbe (namu apsaimniekošana) prasa ko vairāk par līdzi jušanu Indrānu tēva ošu gatvei vai sava teorētiski iedzimtā čakluma pierādīšanu ar citātiem no "Straumēniem". Domāju, ka namu apsaimniekošana nebūs gluži tā vieta, kur patvērumu kā rezervātā raduši visi, kam ziema uznāk kā tornado negaidot, un kuriem šķiet, ka novelkot raibu lentīti viņu apsaimniekotajā zonā nevienam ledus kluči piepeši kaulus neielauzīs. Prasmju ziņā ar namu apsaimniekošanu ir gluži tāpat kā ar jebkuru citu jomu, t.i. prasmīgo un neprasmīgo īpatsvars līdzīgs. Tā kā var diezgan droši, palūkojot uz ietvēm un jumtu dzegām, redzēt dievzemītes iedzīvotāju kā tādu vidējo māku saimniekot, vienalga, vai tas būtu uzņēmējdarbībā, privātā dzīvē vai politikā.
18.-Feb-2010 03:03 pm - fonā grab rādžiņš par sportu
Ar sportu ir līdzīgi kā ar politiku - tā reāli interesē labi ja kādus 10% sabiedrības (kaut kur manīju). Taču tā kā interesē 90% žurnālistu, un tie raksta tikai par to, kas pašus interesē (aber šajā jomā pamatā strādā tieši tie, kas ietilpst iepriekšminētajos 10%, ja neskaita virtuves gudrību un kā nocopēt vīru apskatnieces), un lasītājs neizbēgami to spiests lasīt. Rezultātā veidojas sabiedrība, kura it kā masveidā interesējas tikai par politiku un sportu. Nu līdzīgi kā padomju laikā visi skatījās zilo uguntiņu, ceļotāju klubu un gulbju ezeru, jo nekā cita nerādīja. ;)
8.-Feb-2010 08:41 am - par galda spēlēm tumšos ziemas vakaros
Saskaņā ar leģendu, visnotaļ zināmo galda spēli "Monopols" izgudrojis bezdabnieks Čārlzs Darrovs no Pensilvānijas 1934. gadā, tb laikā, kad pakāpeniski beidzās Lielā depresija. Šādi depresīvi laiki esot pļaujas laiks sieviešo kosmētikas un galda spēļu ražotājiem. Tad nu ideja: bija (un ir) tāda bērnu spēle - "Cirks", - galda spēle. Metot kauliņus, tur visādas iespējas tikt uz priekšu un nelaimīgi nobraukt atpakaļ. Ja tos dzīvniekus nomainītu ar mūsu ministriem (te gan labi jāmāk zīmēt a la A.Liepiņš) un ieliktu viņu dažādos spārnotos izteicienus (risinām jautājumu, fiskālie rādītāji, diskusijas ar sociālajiem partneriem izvērtēt situāciju u.c.), uz priekšu/augšu varētu tikt uzkāpjot uz lauciņa "iestājies partijā", "VAS valde", "AŠ šofera dēls" u.tml., savukārt tiec atsviests attīstībā atpakaļ no lauciņiem "nepieciešama izziņa", "nodokļi", "atlaists", "VID", "SVF" u.tml. Šķiet, ka šāda spēle vismaz pirmajā laikā varētu iet uz urrā un saviem radītājiem ienest zināmu kāpostiņu.

P.S.
Ja kāds šo ideju realizē, lai neskopojas atpogāt mazu procentiņu man par inspirēšanu. ;P
2.-Jan-2010 04:11 pm - par ieaudzinātā nelietderīgumu
Aizdomājos par laiku maiņām un to, vai un kā ļaudis pamana, kā viņu laiks izmainās? Sajūta, ka nepamana vis, un tikai pēc gadiem atskatoties secina, ka vajadzēja savādāk, jo viss bija mainījies, bet spēlējuši vēl pēc vecajiem noteikumiem.
Piemēram, par pamatvērtību hierarhiju.
Franču revolūcijas laikā aristokrātus kāliem apcietināja trakojošs lumpenu pūlis, kaut katra muiža bija īsts arsenāls, un attiecīgais barons vai marķīzs ar saviem dēliem pūli izklīdinātu ar pāris šāvieniem, taču nē - ieaudzināts bija, ka aristokrāts nevar smērēt savu zobenu smerda asinīs. Un gāja kā aunu bars uz giljotīnu. Tikko attapās, ka jāatmet līdzšinējās morāles normas kā nederīgus aizspriedumus, tā uzreiz visus revolucionārus iemeta galerās un izveidoja jaunu impēriju, plaukstošāku par iepriekšējo karalisti.
Vai tāds fenomens kā gudrība - vienmēr, visos laikos un visās civilizācijās gudrību gluži dabiski uztvēra kā interesantu, lielāko tiesu nekaitīgu (taču ja gudrītis sāka gaisu maisīt, šo palūdza: афтор, випей яду!) un dažkārt derīgu novirzi no normas.
Taču pavisam nesen, pirms dažiem simtiem gadu Francijas karalistē populāra kļuva domātāju plejāde, kuri uzskatīja, ka sabiedrību var uzlabot, to izglītojot (aizdomas, ka ideja šinuazri garā čiepta no ķīniešiem, kuri jau pāris gadu tūkstošus nēsājas ar šo ideju, bet pirmo masām domātu enciklopēdiju uzrakstīja kur 1360.-ajos gados). Doma iepatikās humānistu idejas sasmēlušajai aristokrātijai - patīkami taču ir parunāties ar vešerieni vai tirgoni par Prustu kā līdzīgam ar līdzīgu, un moš šie pat labas manieres iemācīsies plašākā nozīmē, ne tikai kādu dakšiņu pie galda lietot. Un ar t.s. apgaismotās monarhijas svētību šo ideju ieviesa pedagoģijā kā vienu no stūrakmeņiem (vēl jau tur figurēja milzums papildu muļķību, tipa, ka visi cilvēki piedzimst vienādi u.tml., bet ne par izglītības sistēmu kā tādu šoreiz prātuļoju). Kopš tā laika iegājies, ka viens no indivīda attīstības mērķiem ir sava prāta un domāšanas spēju pilnveidošana jeb, vienkāršāk sakot, viens no pamatmērķiem ir būt gudram. Jāatzīst, ka XVIII-XX gs. tas bija visai pamatoti, jo materiālās civilizācijas tehniskā attīstība bija straujāka, nekā sabiedrības spēja tehnoloģijas apkalpot un izmantot.
Taču nu ir pienācis XXI gadsimts. Pēdējais tehnoloģiju attīstības lēciens bija beidzoties t.s. aukstajam karam, un arī tas izpaudās ne tik daudz principiālās novitātēs, cik jaunu materiālu ienākšanā tirgū un formu straujā attīstībā. Pasaule ir mainījusies. Sākuši darboties citi sabiedrību saistošie principi un likumi, taču bērneļiem skolā un augstskolā vēl joprojām māca to pašu, ko pirms 150 gadiem (principiāli to pašu, nevis burtiski). Un mājās, vismaz daļā sabiedrības, mudina "mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties". Ļaudis trakoti lepojas, ka lūk te uz 1000 iedzīvotājiem ir lielākais augstskolu un studentu skaits utt.
Bet neviens neaizdomājas: aber kāda joda pēc? Ko tas indivīdam dos, ja tas pārvarēs iedzimto slinkumu un spēs tās savas smadzenes sasprindzināt tik ļoti, ka atraus sevī vaļā zināšanu kāri un iemācīsies domāt? Neviens šo jautājumu neuzdod, taču atbilde ir acīmredzama: neko, absolūti neko! Pat gluži pretēji. Pārlieks zināšanu daudzums un spriestspēja ievērojami mazina indivīda konkurētspēju jaunajā sabiedrības paradigmā. Viņš kļūst pārāk paškritisks, lai spētu mirklī pieņemt lēmumus, lai spētu riskēt rīkojoties, nebūdams pārliecināts par rezultātu. Līdz ar to nav spējīgs uz individuālo uzņēmējdarbību, kur biežāk izšķirošais ir intuīcija, risks, spēja zibenīgi pieņemt lēmumu, bet ilga visu "par" un "pret" apmuļļāšana noved tikai situācijā, kad vilciens sen aizgājis. Viņš kļūst pārāk kritisks - nespēj pilnvērtīgi sadarboties ar cilvēkiem, kurus uzskata par dumjiem, ļauniem, amorāliem, bez goda izjūtas, tb ar cilvēkiem, kas ir kārtu zemāk, bet ar kuriem jāsadarbojas, jo tie ir kolēģi, sadarbības partneri, priekšnieki galu galā. Tb arī valsts pārvaldei un politikai gudrs cilvēks neder. Nemaz nerunājot par to, cik grūti gudram un domātspējīgam cilvēkam optimāli sakārtot savu personisko dzīvi, tb sastapt līdzvērtīgu partneri, ko ne tikai mīlēt, bet arī cienīt. Vīriešiem tas ir sasodīti grūti, bet gudrām sievietēm praktiski neiespējami. Vārdu sakot, gudrs cilvēks ir slikts darba ņēmējs, slikts darba devējs un slikts dzīvesdraugs.
Tad kāda joda pēc gandēt tīņiem dzīvi (jo ir taču daži, kas uz šī plikā āķa uzķeras, nemaz nerunājot par tiem nelaimīgajiem, kuriem vienkārši не дано - tb "auguma parametri neļauj spēlēt NBA", bet gribas ka vai acīs cērt, jo ieborēts šis uzstādījums kā mērķis!) iestāstot, ka jāmācās, lai būtu gudrs? Kāpēc neatmest šos reālajā dzīvē vairs nedarbojošos izdomājumus un nesākt mācīt to, kas dzīvē ir pats galvenais un veiksmi nesošais, tb māku tusēt, komunicēt, interesēties par to, kas interesē apkārtējos, rast kompromisus, sadarboties kaut vai ar pašu Luci, spēt riskēt un nebaidīties lemt, pat ja rezultātā kāda valstiņa bankrotē vai visiem līdzpilsoņiem līdz mūža galam par to jāmaksā? Un, ka izglītības diploms vajadzīgs nevis kaut kādas tur gudrības pēc, bet konkrētu amata iemaņu, kā arī konkrēto amatu ieņemšanai nepieciešamo tehnisko prasību dēļ? Man šķiet, daudzi cilvēki kļūtu daudz veiksmīgāki, laimīgāki un pati sabiedrība - harmoniskāka. :)
5.-Jun-2009 06:15 am - sasmējos
- Kā vidējais latvietis cīnās ar globālo ekonomisko krīzi? Viņš to nosauc citā vārdā - par dižķibeli un domā, ka krīzes vairs nav.
- Nosaucot globālo ekonomisko krīzi par dižķibeli, vidējais latvietis to ir latviskojis un tad nu arī izturas pret to kā latvietis pret latvieti - sadzīvot nevar, bet neko padarīt arī ne.
(RL, 06.2009.)

Sasmējos mazliet skaudīgi (tāpēc, ka pats neesmu tik eleganti noformulējis, kā tas sanācis nezināmajam joku lapas veidotājam iekš RL). Iedziļināties gan nav bijis laika, taču pūšot rīta dūmu pa laikam iedomājos, kā tas nākas, ka pat it kā solīdi cilvēki visi apskaužami vienprātīgi sākuši lietot šo vārdu? Iepriekšējā formācijā šāds jautājums nerastos - partija nolēma, ka jādēvē šādi, tad nu visi dēvējam, bet tagad? Vai patiesi pašcenzūra tik plaša?
This page was loaded Dec 4. 2016, 6:18 pm GMT.