Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
19.-Nov-2022 01:48 pm - patriotisms
Veids, kā patriotisms atskatās uz pagātni - nekritiski idealizējot, attaisnojot, nerunājot par negatīvo, - ir taisnākais ceļš, kā vēlreiz kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.
29.-Okt-2022 01:46 pm - vērojot, kā pelēks dūms kāpj pelēkajās debesīs
Vēstures zinātne pieder nevis pie sociālo, bet gan pie kognitīvo zinātņu saimes, jo akadēmiskajā līmenī pēta cilvēku domāšanas un vērtību izmaiņas pagātnē. Jā, ikdienas līmenī tā pēta un rekonstruē pagātnes notikumu gaitu (jo bez šīm zināšanām nevaram pētīt augstāk minēto - tas ir pamats, no kā atsperties), bet ja aprobežojas tikai ar to, tad tā vēl nav zinātne, bet gan drīzāk novadpētniecība un lietišķās zinības.
25.-Okt-2022 07:53 am - vērojot, kā rīta dūms izgaist lietus lāsēs
Iešāvās prātā doma, ka individuālisma glorificēšana lielākajā daļā gadījumu nav vis personības unikalitātes izpausme, bet gan primitīvs mēģinājums izvairīties no konkurences, vienlaikus nenoslīdot savās acīs sociālās hierarhijas apakšā - nomaina reālo "es nespēju" ar attaisnojumu "es negribu".
25.-Sep-2022 07:54 pm - politkorektums
Politkorektums ir atteikšanās atzīt acīmredzamās atšķirības, t.i., diskriminēt jeb spriest. Diemžēl visa pasaule ir vienas vienīgas atšķirības, kuras nenošķirot, nav iespējams atpazīt vienojošās vadlīnijas.
15.-Sep-2022 07:47 pm - saprāts komunikācijai, nevis kognikācijai
Aizprātojos, raugoties, kā dūms kāpj vakara debesīs. Pierasts uztvert saprātu (un domāšanu) pirmkārt jau kā izziņas un problēmu risināšanas rīku. Taču visā mūsu sugas bioloģiskās pastāvēšanas nelielajā vēsturē saprāts drīzāk ir kalpojis komunikācijai: sociālajai mijiedarbībai un koalīciju veidošanai. Problēmu risināšana kļūst aktuāla visai vēlu ne tikai no bioloģijas, bet arī no vēstures skatu punkta raugoties. Pat loģika sāk izplatīties tikai pirms nieka 2500 gadiem Hellādā, līdz ar pāreju no mīt[os]a un logosu. Savukārt racionālā domāšana vispār ir jauno laiko produkts. Pat šodien lielāko daļu ļaužu prātus aizņem komunikācija, nevis kognikācija.

T.i. cilvēka domāšana nemaz nav domāta "realitātes" izpratnei, bet gan grupas biedru uzvedības modelēšanai. Jā, līdz ar prāta attīstību, domāšanu sāka izmantot arī šai papildus funkcijai. Taču līdzīgi kā kad rokā āmurs, viss visapkārt šķiet naglas, ar domāšanu notika tas pats. Visai sarežģītais realitātes izpratnes jautājums tika reducēts uz vienkāršāko - pār šo realitāti valdošo garu un dievu uzvedības modelēšanu. Tā nu reliģiskais pasaules skatījums dabiski radās it visur, kur vien bija cilvēks. Taču tā nebūt nav kāda "primitīva" domāšana, nebūt nē. Tas vienīgi ir lekāls no citas pasaules. Pirmajām amfībijām, kas izlīda krastā devona periodā, gan jau arī bija makten grūti pārorientēt ekstremitātes no peldēšanas uz iešanu - gan jau centās iet nevis soļojot, bet kā peldot... Tāpat ir ar to saprātu - ne tik sen izniris no bezapziņas dzīlēm, tas vēl joprojām cenšas apgūt vēl joprojām jauno vidi. Tā teikt, nešaujiet uz muzikantu, viņš spēlē kā prot.
6.-Sep-2022 08:27 am - par toleranci
Tolerance un empātija (ne tās primitīvajā, līdzjūtības līmenī, bet spēja iejusties oponenta ādā un saprast viņu) ir iespējama tad, kad ir pārliecība par savu vērtību un no tās izrietošā drošības sajūta. Spēcīgs ir tolerants, jo jūtas par sevi tik pārliecināts un stabils, ka pieļauj citu viedokļu un pozīciju pastāvēšanu. Savukārt vājais jūtas apdraudēts, līdz ar to jebkādu citādību uztver kā draudus savai pastāvēšanai. Viņš paģēr toleranci tikai pret sevi, un nepieļauj citu skatījumu. Dažkārt aizdomājos, ka ja nejustos pašrealizējies un pašpietiekams, mana attieksme pret apkārtējo noteikti būtu citāda.
14.-Aug-2022 08:16 am - valoda
Tas, ka intelektuālajai elitei ir sava leksika, politiskajai elitei - sava, ekonomiskajai elitei - sava, baltajām apkaklītēm - sava, proletariātam - sava, bet lumpeniem sava, plus vēl kādi subkultūru un profesionālie slengi, tas ir tikai normāli. Vienmēr un visos laikos katram sociālajam slānim, ir bijusi sava valodas izjūta un vārdu krājums. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā Bekingemu pilī runā vienā angļu valodā, Sitijā - citā, bet Kārdifas ogļrači – citā, neviens nevaimanā, ka "tauta" vairs Šekspīra sintaksi nejēdz.

Apgaismības utopistu sapnis, ko pārņēma marksisti u.c. sociālisti, ka pie standartizētas vispārējas apmācības visi nu būs vienādi izglītoti un kulturāli, ir izgāzies. Taisi kādas reformas gribi - Lancmanis runās vienā, bet Šlesers - citā valodā, kaut abi runās latviski. Profesors Pēteris Krupņikovs savās atmiņās apraksta 20. gs. pirmās puses rīdzinieku manieri “sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". (Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.). Un neko - pasaule nesabruka.

Laba, izkopta valoda un bagātīgs vārdu krājums vienmēr bijusi mazākuma prerogatīva, bet vairākums buldurējis pēc izjūtas. Tikai senāk nebija interneta, kur tautas dzīlēm izpausties, līdz ar to tas nebija tik uzkrītoši redzams. Līdz ar to, ja kāds vēlas, lai visa tauta "kā viena molekula" runātu vienlīdz skaistā literārajā valodā, viņš, khmm..., ne visai saprot, kā tā sabiedrība uzbūvēta.
13.-Aug-2022 07:51 am - par lasītprasmi
Lasītprasme nekad nav bijusi sabiedrības vairākumam piemītoša īpašība. Tikai pēdējos 100 gados tika izskausts analfabētisms, to aizstājot ar funkcionālo analfabētismu (pazīst burtus, spēj rakstītu vienkāršu tekstu atveidot fonētiski, vai pierakstīt vienkāršrunu, taču nespēj iedziļināties tekstā, analizēt, secināt un reflektēt). Cilvēki, līdz kuriem izglītība īsti netiek (manuprāt intelekts ir tāds pats talants, kā muzikālā dzirde – vienam no dabas dots vairāk, citam mazāk), vienmēr ir bijuši. Un tas nav nekas slikts - tā mūs māte daba iekārtojusi. Ne visiem balss ir kā Garančai, zīmētprasme kā Tabakai, vai muzikālā dzirde kā Vaskam. Lasītprasme mūžam bijusi un būs mazākuma prerogatīva. Kā es savai atvasei pirmklasniecei reiz teicu, kad viņa lielījās, ka lieliski lasot: "Kad lasot grāmatu, tu galvā redzēsi stāstu kā krāsainu filmu, neredzēsi burtus, bet gan notikumus, tad varēsi teikt, ka sākusi apgūt lasīšanu."

Garus tekstus (grāmatas) visos laikos lasījis mazākums (cik atceros savus skolas laikus "visvairāk lasošajā valstī pasaulē", vienmēr klasē bijuši 4-5, kas lasīja paši, bet pārējie 25 izmocīja tikai obligāto minimumu piespiedu kārtā). Vienīgais, atšķirībā no šodienas, par šo cilvēku valodas un lasītprasmes līmeni zināja vienīgi viņu tuvinieki, skolotāji un klasesbiedri, kuru lielākā daļa bija tādi paši, t.i. esošo uztvēra kā normu. Publiski viņiem nebija iespējas izpausties, jo nebija interneta. Un tā tapa mīts, ka lūk, bijuši laiki, kad visi aizgūtnēm lasījuši un bijuši daudz spējīgāki, “nekā mūsdienu jaunieši”. Protams, tā nekad nav bijis. Vēl pirms gadiem 50 - lai kā piespiestu funkcionālos analfabētus, kas veidoja sabiedrības skaitlisko vairākumu, paņemt grāmatu rokā, - pat deficīta preces pārdeva tad, ja pircējs uzrādīja talonus par grāmatnīcā iegādātiem kāda klasiķa kopotiem rakstiem. (Protams, šie sējumi putēja sekcijā blakus kristāla glāzēm un vāzēm kā statusa simbols, un tikko kā sākās brīvības laiki, tika izlidināti atkritumos kā nevajadzīgi.)
... )
6.-Aug-2022 08:54 am - Ar katru gadu aizvien sarežģītāk...
- 14 gados uznāk histērija: izsit ar kāju durvis, triec telefonu pret sienu, izkliedzies;
- 24 gados uznāk histērija: durvis maksā 300 eur, uzstādīšana vēl 50 eur, par telefonu vēl kredītu jāmaksā, vienkārši izkliedzies;
- 34 gados uznāk histērija: kliegt nedrīkst, bērni guļ, vienkārši sēdi...
- 54 gados... histēriju vairs nav, baudi dzīvi.
11.-Jul-2022 07:28 am - jā vs nē
Aizdomājos par ukraiņu draugu aizvainojumu uz Rietumiem. Tā solīja, tā solīja, bet realitātē pašiem jātiek galā - palīdzība tādās "pipetes" devās. Taču ja palūkojam plašāk, kultūras kontekstā, tad neviens neko nav solījis (t.i. parakstījis un apzieģelējis). Slāvu kultūrā (mentalitātē?) pamatvārds ir "jā". Vārds "nē" nav obligāts. T.i. ja slāvam/austrumeiropietim atbildi ar "nē", tad viņš to uztver kā starta pozīciju tevi tomēr pierunāt. Bet ja esi teicis "jā", tad jāpilda, lai vai kā apstākļi mainījušies un nu tas tev tikai par apgrūtinājumu. Eiropā pamatvārds ir "nē". Pēc tā izteikšanas, diskusijas turpināšanai nav jēgas, to uztvers kā rupjību. Savukārt "jā" liecina par konkrētā brīža attieksmi, taču neko neuzliek par pienākumu, jo nākamajā brīdī situācija var mainīties.
This page was loaded Dec 3. 2022, 1:46 pm GMT.