- Sociālisma paradokss: XX gs. sākumā tā bija ideoloģija, ko spēja pieņemt tikai ļaudis ar iztēli (visus pabarot? tas nav iespējams!), bet XXI gs. sākumā tā ir ideoloģija ļaudīm bez kādas iztēles (turpiniet visus barot, kā līdz šim).

- Labējais liberālisms ir to ideoloģija, kuriem paveicies. Tas saprotami. Taču kāda joda pēc to, ka tev vienkārši ir paveicies dzīvē ietrāpīt vajadzīgajā vietā un laikā, mēģināt pabāzt zem pašizdomātas ideoloģiskās virsbūves un melot ļaudīm, ka vinnests loterijā ir likumsakarīga un masveida parādība?

Pašnāvības iespēja ir Dieva atvainošanās cilvēkam par to, ka ievedis šajā pasaulē, neuzprasot atļauju.

Mūsdienu Rietumu civilizācija sava uzplaukuma maksimumu sasniedza laikā no 1950. līdz 1970. gadam (materiālais uzplaukums ar 20 gadu nobīdi), bet daudziem ļaudīm nezin kāpēc šķiet, ka leiputrija bijusi vienmēr.

Garāmejot iekāpu iekš alma mater ievērtēt jauno Jēkabsona grāmatu, tak uz furšetu nepaliku - pietiek pāris gadus veselības problēmiņu dēļ izvairīties no sabiedriskās dzīves, kad jau lielāko daļu nepazīsti, bet ar pārējiem tā īsti saviesīgi vairs nemāki papļāpāt, tb sajūties (īstenībā esi) ārpus aprites. Bet Jēkabsonam respect. Bail pat iedomāties, cik gadus sēdējis, caurskatot fondus, publikācijas, apkopojot visu zināmo un to analizējot.

Tagad lasu RL rakstu par Fainmanu un iešāvās prātā, ka tīri praktiski fiziķiem daudz vieglāk savas idejas apkopot rakstā vai grāmatā. Cep augšā savas vīzijas, pa brīdim dodot atbalsta tēžu fizualizāciju formulu veidā (kamrāds reiz stāstīja, ka viņa čoma Dr. disertācija neorganiskajā ķīmijā aizņēmusi tieši vienu A4 lapu, pārējās obligātās lapas ar ievadu, problēmas izklāstu mazajiem par zvēriņiem u.tml. neskaitot). Savukārt lai nabaga vēsturnieks savu mazītiņo rakstiņu uzmargotu, šim nepietiek ar savas vīzijas naratīvu izklāstu (vismaz Austrumeiropā tā nav pieņemts akadēmiskajā vidē) - nākas lielāko daļu laika nevis slīpēt savu domu, bet pārrakt avotu un citu autoru darbu kaudzes, lai piemeklētu katram cipariņam atsauci, ko likt zemsvītras piezīmē. Nu gluži kā ja Albertam viņa E=mc2 katram simbolam būtu jāliek atsauce, no kurienes viņš ņēmis, ka E ir E un kurš to pirmais tā definējis utt., aber ja to nav, viņš savu formulu kā neakadēmisku varētu tetovēt uz dibena.

Laulātā ar nīgra, ka norāvās iespēja noīrēt vienu viņasprāt makten jauku dzīvokli. Tāds mirkļa panīkums, tb jāiziet uzvilkt kādu dūmu.

Izmantojot brīdi, kad laulātā vēl saldi šņāc gultā, aber atvase aizņemta ar mākslas tiražēšanu, esmu ķēries pie grāmatu plauktu revīzijas. Lieku uz ārā mešanu to, ko acīmredzot dzīvei atvēlētajā laikā vairs nepārlasīšu, laika nepietiks. Nest uz kādu bibliotēku arī nav vērts - lielākā daļa grāmatu krieviski, bet par mani jaunākās paaudzes šo valodu lasīprasmes līmenī vairs neprot. Bez tam lielākā daļa neglābjami novecojušas (nu tur visādi seni Toinbiji, Frēzeri, Nagardžunas budisms, lekcijas etnoloģijā, vai kaut kādu Primakovu un Eihmanu atmiņas, kas sen vairs nav aktuālas, bet man šķita interesantas pamatizglītības atstāto robu aizpildīšanai).

Iešāvās prātā doma, ka, iespējams, arī grāmatu lasīšanā kāds cikls noslēdzies, tb atgriežas viss sākuma punktā, tipa kādā XVII-XVIII gs., kad tikai kādi barōni un marķīzi uzturēja privātās bibliotēkas, vāca grāmatas, bet vienkāršajiem ļaudīm pietika ar katehismu, kādu pavārgrāmatu un populāru žurnālu vai enciklopu (tipa Vecā Stendera "Augstas gudrības grāmata"). Ja pirms gadiem 30-40 savas pārsimts grāmatas bija katrā mājā, bet tiem, kas sevi pie inteliģences pieskaitīja, savi pāris tūkstoši bija, pat atsevišķas istabas atvēlētas tām, tad nākotnē, palielinoties ļaužu mobilitātei, grāmatas tīri tehniski nevarēs atļauties vākt. Ja maini dzīvesvietu reizi pāris gados, arī vasti, tad privāto bibliotēku varēs uzturēt tikai tādi, kam nekustamais īpašums, tb izteikts mazākums. Un, ja ņemam vērā, ka lasītprasme piemīt vēl mazākam procentam ļaužu, tad šķiet, privātās bibliotēkas būs liels retums un ekskluzivitāte, gluži kā nokomplektēti vīna pagrabi.

Pīpojot iešāvās prātā atziņa, ka visradošākais posms cilvēkam ir jaunība. Nevis tāpēc, ka tad viņam dzimtu patiesi novatoriskas idejas, bet gan tāpēc, ka niecīgās dzīves pieredzes dēļ viņš gluži vienkārši neapzinās, ka viņa atklātie velosipēdi patiesībā ir sen izgudroti.

Un gan jau to kāds konstatējis jau labi pasen.

Vispirms bija reliģija, pēc tam - literatūra, tad - psiholoģija. Tāpēc vispirms cilvēkiem bija grēki un labestība, pēc tam - raksturi, tad - kompleksi un sindromi.

Domāšana varētu būt nosacīts analogs narkotikām: kad esi pamēģinājis, tad gribas vēl un vēl, bet visas citas nodarbes - panākumi, karjeras, sadzīviskais komforts u.tml., - sāk šķist mazsvarīgas, pakārtotas šai vēlmei. Tāpat kā narkomānus pa lielam var atradināt, pietiekami ilgu laika periodu liedzot šiem pieeju dievišķajam pulverītim, no domāšanas var atradināties, pietiekami regulāri lietojot spiritus etilici vai pelnot iztiku darbā, kurā pilns ar "izaicinājumiem" (tb neapmaksātas virsstundas un darbs brīvdienās, kad galu galā spēks atliek tikai alko ninnai un miegam). Gluži kā pārāk maza deva dzen izmisumā vidējo narkomānu (jo ne jau visiem ir šo prieku finansējošs boifrends vai senču mantojums, ko brīvi konvertēt kokaīnā līdz mūža galam), tāpat paša domas seklums dzen izmisumā (māte daba šo talantu - spēju domāt - katram piešķer dažādās devās, tb ja process pašu aš reibina, tas nebūt nenozīmē, ka izdodas). Galu galā, tāpat kā narkotikas, domāšana ievērojami apgrūtina, bet dažkārt pat padara neiespējamu normālu socializāciju ar līdzcilvēkiem, veiksmīgu karjeru, ģimenes dzīvi utt. Kas spējis izvairīties no abām šīm ligām, tam dzīvē vairāk apmierinātības, laimes, mazāk stresa. Kaut kā tā. Jāpadomā par to brīvdienās, ja nebus jāstrādā, tb būs laiks.

Iešāvās prātā, ka dīvainā kārtā ļaudis empātiju - spēju izjust otra indivīda stāvokli, pozīciju, paskatīties uz notiekošo ar otra acīm, - lielāko tiesu (cik publiskajā telpā manu) sašaurina uz primitīvu līdzjūtību. Man domāt, līdzjūtībai ar empātiju sasaistes nav nekādas, jo lai justu žēlumu, līdzjūtību, tur empātijas spēja nebūt nav nepieciešama, aber ja saproti, piemēram, Hitlera rīcības un pozīcijas iemeslus un motīvus, spēj uz pasauli paraudzīties viņa acīm, tas dod sapratni, taču nebūt neraisa pret viņu līdzjūtību. Tb aizdomas, ka empātijas reducēšana uz līdzjūtību tikai apliecina konkrētā subjekta nespēju uz empātiju.

UPD:
Empātija var būt gan kognitīva - kad saprot otra rīcības motīvus, gan emocionāla, kas izpaužas otra emocionālā stāvokļa niansētā uztverē un rezonansē, resp., sāp, kad otram sāp vai prieks, kad otram prieks. Tā ka pretrunas te nav, tikai 2 nozīmes.