Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
22.-Apr-2017 11:07 pm - Čārlzs Džeimss Neipjers
Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?
7.-Apr-2017 09:30 am - par jēdzienu nozīmēm
Manuprāt viena no svarīgākajām palīgdisciplīnām ir nepelnīti perifērijā atstumtā vēstures filoloģija. Proti, ir katrā laikā, zemē un pat sociālajā slānī ir savi jēdzieni, kuru verbālā nozīme skaidra, taču zemteksta nozīme atšķirīga. Tos nezinot, pētnieks nespēj pilnībā izprast avota tekstu. Nu piemēram, visai zināms ir jēdziens "no labas ģimenes", kas vairāk atpazīstams no kinofilmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" – tā padomju laikā sarunvalodā dēvēja t.s. inteliģenci. Taču ir vēl kāds, verbāli gandrīz identisks apzīmējums, kas nozīmēja pavisam ko citu. Vēl šobrīd šaurās aprindās sarunās var pavīdēt "no vecās ģimenes", kas "neiesvētītam" cilvēkam neko neizsaka, bet labākajā gadījumā pārklājas ar jau minēto Dreģes frāzi. Taču ar "vecās ģimenes" XX gs. otrajā pusē apzīmēja tās ģimenes/dzimtas, kuras bijušas sociālajā elitē 1. republikas laikā - to locekļi lielāko tiesu viens otru zina, kaut pēc uzvārda. Protams, literatūrā un oficiālajos avotos (prese, akti, raksti, dokumenti u.tml.) tas neparādās, taču memuārliteratūrā var būt tekstā, un, ja pētnieks pats nepieder pie šī šaurās sociālās grupas, tā īsto nozīmi, attiecīgi lomu kontekstā, viņš var nesaprast un nenovērtēt. Un šādu jēdzienu/terminu ir simtiem latviešu valodā vien, pie tam katrā laika posmā visai atšķirīgi. Šķiet, ka alma mater virziena kūrētājiem vajadzētu par to padomāt, varbūt pat kādu C daļas kursu atļaut.
17.-Mar-2017 09:32 am - lajs par mūziku
Pirms gadiem 200 mūzikas cienītājs nebūt nebija melomāns, klausītājs, bet gan cilvēks, kurš ik dienu vakarā pie vīna glāzes muzicēja kopā ar radiniekiem un draugiem, bet no rītiem no avīžpuikas pirka reizē gan tās dienas avīzi, gan "svaigo kvartetu", t.i. tās dienas nošu krājumu, lai vakarā būtu ko spēlēt un improvizēt.
Būt par mūzikas klausītāju ir visai neadekvāta cilvēka un mūzikas attiecību forma, zināmā mērā atgriešanās agrajos viduslaikos, kad bārdām noaugušie barbari izbrīnā klausījās notverta romiešu lautista solokoncertu, pirms sadauzīja viņa lautu, pašam ielika rokās cērti un aizsūtīja rūdu rakt.
Ja cilvēks grib lasīt, viņam nāksies iemācīties alfabēta burtus un to salikumus. Ja cilvēks vēlās arī saprast izlasīto, tad viņam nāksies mācīties gan gramatiku, gan izlasīt pietiekami lielu tekstu apjomu, līdz nāks sapratne. Tāpat ar mūziku: ja cilvēks vēlas saprast mūziku, viņam jāmācās gan lasīt notis, gan spēlēt kādu instrumentu, pie tam vislabāk ansamblī. Vācu zemes un Austrija pirms 200 gadiem bija muzikālas zemes tikai tāpēc, ka praktiski zem katra jumta vakaros skanēja instrumentāli dueti un kvarteti. Tā kā burvīgā Formana filma "Amadeus" ar ainu, kur mūziķi koncertē, bet klausītāji kniebj viens otram dibenos un grauž grauzdētas saulespuķu sēklas, no vēstures viedokļa ir aplama – klausītāji katrs spēlēja kādu mūzikas instrumentu (nu savas apdāvinātības robežās, protams), un lielākā daļa visai labi spēja novērtēt mūzikas kvalitāti. Tādēļ galma mūziķi tajā laikā bija augstā vērtē, un tas pats Mocarts tik viegli no provinciālās Zalcburgas "izsitās tautās" un aplausu pavadīts ceļoja no koncerta uz koncertu (visnotaļ šaubos, vai mūsdienās ģēnijpianistu ar tādu sajūsmu uzņemtu un finansētu, teiksim, Lemberga, Šlesera vai Kokaļa galmā).

Bet ja kāds lepojas, ka zina noskaitīt no galvas visu "AC/DC", "Queen" vai kādas citas proletkulta grupas diskogrāfiju, tad tas liecina tikai par to, ka cilvēks iekalis galvā vienu reizrēķina tabulas stabiņu, nevis ko saprot no matemātikas.
20.-Dec-2016 10:44 am - kā ir vai kā vajadzētu būt
Nu jau labu laiku izvairos no t.s. diskusijām internetā. Pārāk jau nu bieži nākas sastapties ar akmenscietu doktrinālismu reliģiskas pārliecības līmenī, un tad labāk paklusēt, lai kā gribētos ko piebilst. Ar ticīgu cilvēku dialogs/diskusija nav iespējama, proti, vai nu tu viņam it visā piekrīti, vai tiec nosaukts kādā sliktā vārdā. Taču arī visnotaļ pieklājīgiem un simpātiskiem ļaudīm piemīt tendence sajaukt teorijā pastāvošo ideālu "kā jābūt" ar dzīves realitāti, kaut tas nozīmē sajaukt vienā katlā sakrālo un profāno, kur ticība kļūst smieklīga, bet realitāte – neizdevusies. Vaina slēpjas nesapratnē, ka dzīvē nav nekā pār realitāti, t.i. pār pašu dzīvi.

Realitātes vērošana ir vienīgais pamats, uz kā būvēt priekšstatus par iespējamo (šobrīd un nākotnē), jo notiek tikai tā, kā notiek, un var notikt tikai tā, kā ir noticis. Cilvēks, kurš savus uzskatus balsta tikai izdomātā ideālā shēmās, zaudē saikni ar realitāti. Viņš iztēlē rada ainu "kā vajadzētu būt", un tad jau ir viens solis līdz pārliecībai, ka tā kaut kur kaut kad ir bijis, taču nez kāpēc zudis, un to derētu atjaunot. Pie tam nākas izdomāt visai nesakarīgu pamatojumu, kāpēc viss "sabojājies", "degradējies", jo faktu, ka šī ideālā aina reiz būtu eksistējusi, nav, vai arī izvēlētais paraugmodelis realitātē nebūt nav bijis ideāls.

Sadzīviski tas būtu līdzīgi, kā ja cilvēks, kurš regulāri vienā un tajā pašā vietā paslīd un krīt, atteiktos atzīt, ka virsma ir slidena, bet skaidrotu savus kritienus un iegūtos sasitumus ar nepilnīgo cilvēka dabu, naidīgas maģijas ietekmi, naidīgu ārēju spēku ietekmi. Un šādam cilvēkam, ir velti teikt, ka nekad nevienā tautā nav bijis un nebūs tā, ka visiem būs vienādas vērtības un uzskati, ka ja teorētiski jaukā pedagoģijas teorija nestrādā, jo rezultāti ir pretēji gaidītajam, tad no tās jāatsakās vai, ka noteiktās cilvēces grupās demokrātija nav iespējama lokālo kultūras un mentalitātes īpatnību dēļ – velti, jo viņa domāšanai un pasaules skatījumam ir cita koordināšu sistēma.

T.i. te sastopamies vairāk ar ticību. Savukārt ticība nebalstās racionalitātē, bet simpātijās/antipātijās un pielūgsmē/noliegumā (atkarībā no ticības vektora un intensitātes).

Saprast, ka tavas simpātijas ir tikai simpātijas, kurām nav lemts piepildīties (kā tas bieži notiek), jau ir daudz. Tas, protams, nebūt nav iemesls no tām atteikties, taču realitātes ignorēšana novedīs pie vēl lielākas vilšanās. Koka sūdiņu ar latviešu zīmēm kolekcionēšana ir godājama nodarbe, taču mēģinājums tos izmantot kā valūtu, norēķinoties ar valsts policiju soda naudas samaksāšanas procesā ne pie kā laba nenovedīs, lai cik ļoti maksātājs ticētu šo koka sūdiņu ar latviešu zīmēm vērtībai. Bet, ja šāda neracionāla ticība tiek reducēta kā apkārtējiem obligāta, tad rezultāts parasti ir "skumjāks".

Tā kā lielākā daļa ļaužu dzīvo savās ilūzijās, un izlasītajā tekstā selektīvi saskata tikai to, kas tām atbilst, tad vēl ne reizi nav nācies nožēlot viņu nesarūgtināšanu, neiesaistoties bezgalīgās "diskusijās", kas visbiežāk ir paralēlie monologi.

Skan pietiekami snobiski? Centos. ;)
2.-Dec-2016 08:10 am - par trendu mākslā un kultūrā
Godīgi atzīstu, ka no mūsdienu mākslas un kultūras nekā nesaprotu. Gluži vienkārši tāpēc, ka nesaprotu.

Nu piemēram, ja pirms gadiem (daudziem) mēs ar kursabiedriem no kroga rōzā nokrāsotā ķerrā stūmām tikpat iereibušas kursabiedrenes uz Ķīpenes kojām, tad paši to uzskatījām tikai un vienīgi par studentisku jautrošanos. Šodien, ja ķerras stūmējs tā biežāk Ozirisā kafiju dzer, tādas zirgošanās organizēšanai pat dabūtu KKF grantu un kritiķu atsauksmes par "spožu performanci". Dēvējiet to par mākslu, bet es savā lauķa prastumā tajā saskatu tikai zirgošanos (pie tam ne visai interesantu neiesaistītajiem).

Tā subjektīvi šķiet, ka ir sasniegts zināms slieksnis un viss ir iebremzējies un iestājusies zināma stagnācija: nekas jauns netop, un uz rokas pirkstiem zemē, kur katrs otrais uzskata sevi par kultūras dzīves sastāvdaļu, var ko interesantu sastapt. Vairums spēj tikai taisīt rimeikus par jau bijušo (praktiski jebkurā izstādē var staigāt un ar pirkstu bakstīt: to poļi taisīja 1975. gadā, bet tas bija populārs Francijā 1980. gadā, bet šitais autors, pirms uzsākt darbu, krietni papētījis 69. gada Mehiko biennāles katalogu). Tad nu nekas cits neatliek, kā ļauties šī brīža trendam "provocēt" un "pārsteigt" (iesaku pievērst uzmanību šai diagnozei izstāžu anotācijās: ja kritiķi ko saka par "provokatīvo mākslinieku", tātad kārtējais šokētājs... Un ne ar jaunu stilu, spožām prasmēm un tehniku - jo to vienkārši nav, - bet kakājot uz skatuves, sitot krustā beigtas žurkas, ieliekot dīvānā skeletu un izstādot, vai augstajā modē par modeļiem slimus cilvēkus izvēloties.

Jo izpausties autoram gribas, talanta radīt ko nebijušu pietrūkst, bet uz rūpnīcu iet par virpotāju nepavisam negribas. Tas ir normāli. Šādi stagnācijas periodi cilvēces vēsturē bijuši cik uztiet. Pastagnē kādu gadsimtu un nāk kāds ģēnijs, kas atrauj korķi vaļā.

P.S. Mazliet apskaužu tos, kas tajā visā ko burvīgu saskata, un kurus šī brīža mākslas avangards priecē. Kā jau norādīju, nekā no mākslas un kultūras nesaprotu, t.i., kam lemts rāpot, tas nespēj lidot.
3.-Nov-2016 09:40 am - jautājums vs atbilde
Pīpojot aizdomājos par jautājumiem un atbildēm, ar ko atšķiras zinātne no didaktikas. Proti, zinātnisks darbs atrod jaunu leņķi, kā palūkoties, uzdod jaunu jautājumu. Bet atbilde, tā jau vairs nav zinātne, bet gan didaktika.
24.-Sep-2016 09:21 am - par atmiņu fiksēšanas nepieciešamību
Rakstīt/rekonstruēt PSRS ikdienas vēsturi ir tikpat grūti, kā rakstīt par dzīvi "zonā" (cietumā, koncentrācijas nometnē, izsūtījumā) vai karā frontē identisku iemeslu dēļ. Proti, nekas nenotika tā kā bija noteikts priekšrakstos, pārāk daudz bija dažādu situatīvu kompromisu un "ēnu" prakšu, kuras nekādi neatspoguļojas oficiālajos avotos (laikraksti, lietvedības arhīvi, statistika u.tml.), par kurām vispār nevar izstāstīt paradigmas un konstutīvo uzvedības paraugu līmenī. Tāpēc padomju laikus piedzīvojušie vai nu klusē, vai stāsta anekdotes, vai, visbiežāk kuļ kanonisku sviestu (disidentisku, vai ostalģisku, kas nu kuram tuvāka). Rezultātā, jo laika nogrieznī esam tālāk no padomju laika, jo grūtāk ir objektīvi rekonstruēt tā ainu.
16.-Aug-2012 08:32 pm - cik viegli gan šai saulē tiem fiziķiem
Tagad lasu RL rakstu par Fainmanu un iešāvās prātā, ka tīri praktiski fiziķiem daudz vieglāk savas idejas apkopot rakstā vai grāmatā. Cep augšā savas vīzijas, pa brīdim dodot atbalsta tēžu fizualizāciju formulu veidā (kamrāds reiz stāstīja, ka viņa čoma Dr. disertācija neorganiskajā ķīmijā aizņēmusi tieši vienu A4 lapu, pārējās obligātās lapas ar ievadu, problēmas izklāstu mazajiem par zvēriņiem u.tml. neskaitot). Savukārt lai nabaga vēsturnieks savu mazītiņo rakstiņu uzmargotu, šim nepietiek ar savas vīzijas naratīvu izklāstu (vismaz Austrumeiropā tā nav pieņemts akadēmiskajā vidē) - nākas lielāko daļu laika nevis slīpēt savu domu, bet pārrakt avotu un citu autoru darbu kaudzes, lai piemeklētu katram cipariņam atsauci, ko likt zemsvītras piezīmē. Nu gluži kā ja Albertam viņa E=mc2 katram simbolam būtu jāliek atsauce, no kurienes viņš ņēmis, ka E ir E un kurš to pirmais tā definējis utt., aber ja to nav, viņš savu formulu kā neakadēmisku varētu tetovēt uz dibena.
16.-Dec-2010 12:48 pm - universitātēs dzimst zinātne, bet komunikācijā - domas
"В 1807 г. Фихте предложил заменить профессиональное образование в университете общим образованием, позволяющим выявить внутренние взаимосвязи в пределах всего научного знания. Идеи Фихте легли в основу университетской программы Гумбольта.* (..) Идеи вовсе не похожи на вещи, покуда мы не представим их в символах, написанных на каком-то материале, например, на бумаге; прежде всего они являются обобщением (коммуникацией), что означает взаимодействие между людьми, обладающими телесностью. Войти в физический мозг (либо внутрь компьютера) – это уж точно ложный путь для восприятия идей, поскольку идеи обнаруживаются в процессе общения между одним мыслящим человеком и другим, и мы воспринимаем идеи другого мозга, только получая их сообщенными нам. То же имеет место и с отдельным человеком: кто-либо воспринимает свои собственные идеи, только покуда он(а) находится в режиме общения. Мысли не предшествуют общению, но сам коммуникативный процесс создает мыслителей в качестве своих узлов."**

Kaut kas tajā ir. Ko pasaki/uzrakstui - ieklausie sevī, - un sāc prātot: ō!, interesanta doma, vajadzētu to sīkāk paķidāt, pretrunas pameklēt! Un tad jau apzināti centies ieklausīties/ieskatīties paša teiktajā/rakstītajā - neviļus gaidot ko jaunu. Var muļķība pasprukt, bet var arī kas sasodīti interesants. Dažbrīd gan šķiet, ka tā nav domāšana. Mēle un balss saites kustējās, radot skaņas svārstības, kas veidoja saprotamu domu. Lai pārstātu vienkārši vārīt/pārvārīt visai haotisko vārdu putru galvā un sākt domāt, nepieciešams ļoti daudz spēka un laika, tāpēc jau domāšana ir visai netriviala nodarbe. Taču daudzi, pat visai cienījami metri tā arī paliek pie pārliecības... ko pateikšu trīs reizes, tam ticēt. Un te jau klāt strupceļš. Var domas meklēt galvā, taču to tur nav. Tur pilns ar visādiem anķīniem, faktiem un kur saklausītām/nočieptām atziņām, priekšstatu un vēlmju gūzma, bet domu nav. Var meklēt "viena domājoša cilvēka mijiedarbībā ar otru", taču arī tur nav domu. Vienkārši milzums interesantumu - valoda un gramatika, semantika un pragmatika, etiķete un tradīcijas, - milzums daudz kā, izņemot idejas. Un kad nu top skaidrs, ka domu nav ne iekšā, ne ārā, tad vieni ļaudis ar to samierinās un dzīvo bez tām. Bet ir tādi, kas saka: eu, līdz šim meklēts tikai divās vietās, bet pasaule ir plaša, tb iespējams, domas meklējamas daudz kur citur, un jāmeklē, kamēr nav izmēģināts viss (огласите весь список!). Pie tiem dažkārt atnāk (iešaujas prātā no kaut kurienes) labas domas. Nu kaut kā tā.

-------
* Коллинз Р. Социология философий. Глобальная теория интеллектуального изменения. - Сибирский хронограф: Новосибирск, 2002, c. 840
** Коллинз Р. c. 46

Inspirējies no: Москалев И.Е. Сети научных коммуникаций: междисциплинарный подход.
23.-Mar-2010 09:22 pm - laba un ļauna at(pa)zīšanas koka augļi
Sen patiesības akās ūdens rūgts.
Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes.
Par agru atzīšanas koka auglis plūkts.
Un zobus nomizojis.
Mute ilgi sāpēs.

Kad biju maziņš, domāju, ka pasaule ir laba. Viss ir labs. Kad paaugos līdz pusaudža gadiem, izdomāju, ka tā ir ļauna pret mani. Kad izaugu, secināju, ka tā ir ļauna jo tāda gluži vienkārši ir. Tikai nesapratu, kāpēc?

Būt labam cilvēkam ir sasodīti grūti, gandrīz neiespējami. Daudz viegāk ir būt smaidīgam, omulīgam, labsirdīgam draņķim, kurš sevi neviltoti uzskata par labu cilvēku. Tāpēc lielākā daļa divkājaiņu ir maziski draņķi, draņķīši. Jo nav spējīgi uz piepūli būt labam. Bet jāpiepūlās ir tik ļoti, ka viss mūžs var paiet tādā trakā piepūlē. Un tad kāds pār kreiso plecu čukst: "vai vērts visu ziedot, lai kādreiz varbūt kļūtu labs, bet varbūt nemaz neizdosies?" Tpu tpu tpu! - tu spļauj pār kreiso plecu, - un nopūties: kur gan tik glupas domas prātā var nākt? Cilvēks dzimis nevis piepūlēties, bet vieglākās pretestības ceļu meklēt. Tikai nesaprotu, kāpēc?
This page was loaded Apr 30. 2017, 11:42 pm GMT.