Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts.

Jau vairākus gadu desmitus intelektuāļi reflektē par lielu bēdu, proti, Rietumu civilizācijai zudusi ir nākotnes vīzija.

20. gs. Rietumu civilizācija piedāvāja pārējai pasaulei progresu: konkurenci un praktiski neierobežotas indivīda pašrealizācijas iespējas, dinamismu, attīstību, kā arī absolūtu brīvību publiskajā un privātajā telpā, kā rezultāts praksē izpaudās daudz augstākā dzīves līmenī. Tas tika pausts Rietumu pašpozicionēšanās paketē un fascinēja trešās pasaules civilizāciju iedzīvotājus, t.sk. postpadomju sfēras iedzīvotājus, jo kontrastēja ar viņu statusu būt pavalstniekiem, nevis pilsoņiem. Taču līdz ar Rietumu zaudējumu Aukstajā karā, progresa ideja izčākstēja. Nekur publiskajā diskursā nav redzama kāda konkrēta nākotnes vīzija, ir tikai reakcijas uz ārējiem kairinājumiem (Ķīnas ekspansija ekonomikā, reliģiskā fanātisma jaunais vilnis islāma pasaulē, neofašisms un Krievijas agresija Austrumeiropā u.c.) post factum.

Jā, no militārās rūpniecības ienāca jaunu tehnoloģiju vilnis, bet vien kā pagājušā gs. tehniskā progresa trenda paliekas. Toties strauji pieņēma universitātēs patvērumu atradušais marksisms, pārņemot valstu pārvaldes mehānismus (jo kur gan citur darbu radīs marksistisko masu augstskolu absolenti) un radot jaunus trendus, sākot ar kažokzvēru glābšanu, vegānismu un nefosilo enerģijas ieguvi, un beidzot ar melnā rasisma glorificēšanu un atsevišķu sociālo grupu kvotēšanu un priviliģēšanu. Nespējot radīt jaunu paradigmu, taču noraidot iepriekšējo (konkurence un piepūle ir sliktas, hierarhija ir slikta, uzvarēt ir slikti), redzam vēlmi radīt jaunu kārtību, kas diemžēl izpaužas vien bezrezultātu tukšā reflektēšanā, gūzmā ierobežojumu un aizliegumu, kuru skaits pieaug aritmētiskā progresijā. Konkrētas vīzijas un mērķu nav.

T.i. Rietumi uzvarēja Aukstajā karā politiski un ekonomiski, taču sociālisms, cietis sakāvi atklātā pretstāvē, guvis uzvaru no iekšpuses, kur to neviens negaidīja. Un, ja 1972. gada Romas kluba pareģojumi bija margināls kuriozs, kas raisīja smīnu, tad mūsdienās tie pieņem aizvien konkrētākas aprises.

Ikdiena ir pelēka rutīna no punkta A uz punktu B un atpakaļ visa mūža garumā. Vienīgās pārmaiņas bija gadskārtu svētki, karnevāls, karš un mēris. Savukārt jaunajos laikos, lai kaut mazliet dzīvi darītu krāsaināku, vispirms radās daiļliteratūra (no tās izrietošais teātris un kino). Tā aplūko tikai neikdienišķo, jo ikdiena nevienu neinteresē. Sākotnēji sižetos dominēja varonība un uzticība kā reti sastopamas, tātad apbrīnojamas un dzīvi krāšņojošas īpašības. Pēc tam arsenālu papildināja nestandarta emocijas: atriebība, naids, mīlestība mūža garumā un greizsirdība. Tāpēc Šekspīrs ir liels un mainījis pasauli - viņš ir parādījis, ka vēlme atriebties, un varaskāre var būt tikpat spēcīgas emocijas kā iemīlēšanās un greizsirdība. Apbrīnojamas un šokējošas, jo retas, ikdienā nesastopamas. Kopš viņa tās ir daiļliteratūras centrālā ass, kas ar katru paaudzi aizvien vairāk ietekmē cilvēku uzvedības modeļus. Ja Šekspīra laikā mīlestība bija unikāla novirze no normas, tad mūsdienās tā ir kā Lieldienu zaķis, kuru visi vēlas atrast.

Veids, kā patriotisms atskatās uz pagātni - nekritiski idealizējot, attaisnojot, nerunājot par negatīvo, - ir taisnākais ceļš, kā vēlreiz kāpt uz tiem pašiem grābekļiem.

Vēstures zinātne pieder nevis pie sociālo, bet gan pie kognitīvo zinātņu saimes, jo akadēmiskajā līmenī pēta cilvēku domāšanas un vērtību izmaiņas pagātnē. Jā, ikdienas līmenī tā pēta un rekonstruē pagātnes notikumu gaitu (jo bez šīm zināšanām nevaram pētīt augstāk minēto - tas ir pamats, no kā atsperties), bet ja aprobežojas tikai ar to, tad tā vēl nav zinātne, bet gan drīzāk novadpētniecība un lietišķās zinības.

Iešāvās prātā doma, ka individuālisma glorificēšana lielākajā daļā gadījumu nav vis personības unikalitātes izpausme, bet gan primitīvs mēģinājums izvairīties no konkurences, vienlaikus nenoslīdot savās acīs sociālās hierarhijas apakšā - nomaina reālo "es nespēju" ar attaisnojumu "es negribu".

Politkorektums ir atteikšanās atzīt acīmredzamās atšķirības, t.i., diskriminēt jeb spriest. Diemžēl visa pasaule ir vienas vienīgas atšķirības, kuras nenošķirot, nav iespējams atpazīt vienojošās vadlīnijas.

Aizprātojos, raugoties, kā dūms kāpj vakara debesīs. Pierasts uztvert saprātu (un domāšanu) pirmkārt jau kā izziņas un problēmu risināšanas rīku. Taču visā mūsu sugas bioloģiskās pastāvēšanas nelielajā vēsturē saprāts drīzāk ir kalpojis komunikācijai: sociālajai mijiedarbībai un koalīciju veidošanai. Problēmu risināšana kļūst aktuāla visai vēlu ne tikai no bioloģijas, bet arī no vēstures skatu punkta raugoties. Pat loģika sāk izplatīties tikai pirms nieka 2500 gadiem Hellādā, līdz ar pāreju no mīt[os]a un logosu. Savukārt racionālā domāšana vispār ir jauno laiko produkts. Pat šodien lielāko daļu ļaužu prātus aizņem komunikācija, nevis kognikācija.

T.i. cilvēka domāšana nemaz nav domāta "realitātes" izpratnei, bet gan grupas biedru uzvedības modelēšanai. Jā, līdz ar prāta attīstību, domāšanu sāka izmantot arī šai papildus funkcijai. Taču līdzīgi kā kad rokā āmurs, viss visapkārt šķiet naglas, ar domāšanu notika tas pats. Visai sarežģītais realitātes izpratnes jautājums tika reducēts uz vienkāršāko - pār šo realitāti valdošo garu un dievu uzvedības modelēšanu. Tā nu reliģiskais pasaules skatījums dabiski radās it visur, kur vien bija cilvēks. Taču tā nebūt nav kāda "primitīva" domāšana, nebūt nē. Tas vienīgi ir lekāls no citas pasaules. Pirmajām amfībijām, kas izlīda krastā devona periodā, gan jau arī bija makten grūti pārorientēt ekstremitātes no peldēšanas uz iešanu - gan jau centās iet nevis soļojot, bet kā peldot... Tāpat ir ar to saprātu - ne tik sen izniris no bezapziņas dzīlēm, tas vēl joprojām cenšas apgūt vēl joprojām jauno vidi. Tā teikt, nešaujiet uz muzikantu, viņš spēlē kā prot.

Tolerance un empātija (ne tās primitīvajā, līdzjūtības līmenī, bet spēja iejusties oponenta ādā un saprast viņu) ir iespējama tad, kad ir pārliecība par savu vērtību un no tās izrietošā drošības sajūta. Spēcīgs ir tolerants, jo jūtas par sevi tik pārliecināts un stabils, ka pieļauj citu viedokļu un pozīciju pastāvēšanu. Savukārt vājais jūtas apdraudēts, līdz ar to jebkādu citādību uztver kā draudus savai pastāvēšanai. Viņš paģēr toleranci tikai pret sevi, un nepieļauj citu skatījumu. Dažkārt aizdomājos, ka ja nejustos pašrealizējies un pašpietiekams, mana attieksme pret apkārtējo noteikti būtu citāda.

Tas, ka intelektuālajai elitei ir sava leksika, politiskajai elitei - sava, ekonomiskajai elitei - sava, baltajām apkaklītēm - sava, proletariātam - sava, bet lumpeniem sava, plus vēl kādi subkultūru un profesionālie slengi, tas ir tikai normāli. Vienmēr un visos laikos katram sociālajam slānim, ir bijusi sava valodas izjūta un vārdu krājums. Piemēram, tajā pašā Lielbritānijā Bekingemu pilī runā vienā angļu valodā, Sitijā - citā, bet Kārdifas ogļrači – citā, neviens nevaimanā, ka "tauta" vairs Šekspīra sintaksi nejēdz.

Apgaismības utopistu sapnis, ko pārņēma marksisti u.c. sociālisti, ka pie standartizētas vispārējas apmācības visi nu būs vienādi izglītoti un kulturāli, ir izgāzies. Taisi kādas reformas gribi - Lancmanis runās vienā, bet Šlesers - citā valodā, kaut abi runās latviski. Profesors Pēteris Krupņikovs savās atmiņās apraksta 20. gs. pirmās puses rīdzinieku manieri “sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". (Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.). Un neko - pasaule nesabruka.

Laba, izkopta valoda un bagātīgs vārdu krājums vienmēr bijusi mazākuma prerogatīva, bet vairākums buldurējis pēc izjūtas. Tikai senāk nebija interneta, kur tautas dzīlēm izpausties, līdz ar to tas nebija tik uzkrītoši redzams. Līdz ar to, ja kāds vēlas, lai visa tauta "kā viena molekula" runātu vienlīdz skaistā literārajā valodā, viņš, khmm..., ne visai saprot, kā tā sabiedrība uzbūvēta.