Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
par neikdienišķā valdzinājumu 
18.-Dec-2022 02:45 pm
Ikdiena ir pelēka rutīna no punkta A uz punktu B un atpakaļ visa mūža garumā. Vienīgās pārmaiņas bija gadskārtu svētki, karnevāls, karš un mēris. Savukārt jaunajos laikos, lai kaut mazliet dzīvi darītu krāsaināku, vispirms radās daiļliteratūra (no tās izrietošais teātris un kino). Tā aplūko tikai neikdienišķo, jo ikdiena nevienu neinteresē. Sākotnēji sižetos dominēja varonība un uzticība kā reti sastopamas, tātad apbrīnojamas un dzīvi krāšņojošas īpašības. Pēc tam arsenālu papildināja nestandarta emocijas: atriebība, naids, mīlestība mūža garumā un greizsirdība. Tāpēc Šekspīrs ir liels un mainījis pasauli - viņš ir parādījis, ka vēlme atriebties, un varaskāre var būt tikpat spēcīgas emocijas kā iemīlēšanās un greizsirdība. Apbrīnojamas un šokējošas, jo retas, ikdienā nesastopamas. Kopš viņa tās ir daiļliteratūras centrālā ass, kas ar katru paaudzi aizvien vairāk ietekmē cilvēku uzvedības modeļus. Ja Šekspīra laikā mīlestība bija unikāla novirze no normas, tad mūsdienās tā ir kā Lieldienu zaķis, kuru visi vēlas atrast.
Comments 
19.-Dec-2022 12:25 am
Bet vai tad sengrieķu literatūrā (Sofokla Mēdejā) arī nebija naids un atriebība?
Literatūras (cilvēces smadzeņu?) brīnums ir arī tas, kā ar vārdiem var radīt gleznu. Sižets jau var ātri kļūt apnicīgs.
19.-Dec-2022 02:09 pm
Nu tak [info]indulgence labprāt aizraujas ar pirmās pagadījušās domas ierakstu, atstājot kaut kādu saikni ar realitāti pārbaudīt citiem. :)
19.-Dec-2022 03:32 pm
Šeit droši vien varēja būt atbilde, ka tā jau bija literatūra un tālāk kā rakstā :)
Es gan domāju, ka mums nav ziņu par pirmsliteratūras laiku, aiz tam rodas doma, ka tolaik cilvēku attiecības bija vienkāršas kā ciris.
This page was loaded Mar 29. 2024, 4:17 pm GMT.