Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
23.-Jan-2022 10:16 am - par paaudžu dažādību
Interesanti, cik ļoti relatīvi īsā laika posmā mainās valoda un domāšana. Ienāku SC un iemetu aci http://klab.lv/stats/latest.bml ar domu, ka varbūt kas interesants ārpus mana burbuļa. Saprotu, ka nekā nesaprotu. It kā cilvēki ko raksta, daudz burtu un emociju, bet es vienkārši nesaprotu, ko tas rakstītājs vēlējies pateikt. Man tas šķiet randoms un nesakarīgs vārdu savirknējums. Šī apziņa piezemē un ļauj pieņemt to, ka piederu pie aizejošajiem.
21.-Jun-2021 11:30 am - Nu ko lai saku. Lieliska vasara!
Tikai bez straujām kustībām, lūdzu. Labāk vispār bez tām. Vienkārši guļat ēniņā, malkojat daikiri un izbaudat beidzot tādus civilizācijas labumus kā e-pastā uz ASAP atbildēt ar: "siesta" un "mañana". 🙂
7.-Apr-2021 08:43 pm - par aktuālo
Gaidu, kad beidzot skolmeistarus sāks vakcinēt. Ļautiņi gan baidās no blaknēm. Palūkoju internetos. Tie trombi, kas kādiem 0,0000001% tomēr parādoties, pamatā esot jaunām sievietēm smadzenēs. Abos šajos rādītājos esmu ārpus riska grupas.
8.-Jul-2020 01:01 pm - Latvijas perspektīvas sajūta
Jā, Latvijā tu vari salīdzinoši brīvi justies uz ielas, tev nav bailes iet uz policiju, nepazīstamiem cilvēkiem tu vari norādīt, ka viņa viedoklis ir sūds u.t.t. Pagaidām. Ir gan sajūta, ka iecietības vadzis drīz varētu lūzt, un no mežiem izlīdīs visu mastu goblini, kuri ir noguruši kaunēties par savām patiesajām jūtām pret līdzcilvēkiem, kas ir nocietušies parādīt "kuzkinu maķ" visiem tiem, kas prot sist nevis ar dūri, bet gan argumentiem u.t.t.

(c) black_data, 01.02.2017.
1.-Jul-2017 08:22 am - visi bērneļi ir sīki, neaudzināti draņķēni, bet manējie ir ģeniāli
Rīts sākas ar īgnumu. Proti, kamēr mājinieki vēl pa gultām vārtās, nolēmu rimti ieiet jūtubē, lai pie kafijas un cigaretes randomā izvēlēties kādu no Satori sarunām, ko paklausīties (pa dienu jau nav laika nekam tādam). Un protams! Atkal randoma saraksta vietā rēgojas tikai viena ikona, kaut kāda bērneļa domas par teātri. Speciāli jāiet listē, lai sameklētu ko sakarīgāku. :/

Es, protams, saprotu, ka jaunās māmiņas čurā karstu brīžos, kad viņu atvases pasaka kādu saliktu sakārtotu teikumu, vai veiksmīgi samiksē no vesākiem dzirdēto jaunā versijā. Taču aizrādīšu, ka tas interesē tikai viņas pašas un viņu sirdsdraudzenes. Es pats sajūsminos par savu bērnu "atklāsmēm", taču apjēdzu un pieņemu, ka mana sajūsma ir individuāla un subjektīva, tb apkārtējiem ne visai interesanta.

Kāda joda pēc tagad kā vegānam skraidīt apkārt un visiem uzbāzties ar savu ēdienkarti? Pietika jau, ka Dimiters juniors visus honorārus iegrūda, lai spamotu internetos sava dēlēna "dzeju", tagad jau cita ģimenīte nēsājas ar savas atvases "oriģinālo skatījumu" (nezinu, par ko tur kinders runā - neklausījos, - taču tāpat skaidrs, ka neko mana laika vērtu, jo kaut kāda nebūt spriestspēja cilvēkā var parādīties, ātrākais, pēc 30 gadu vecuma sliekšņa sasniegšanas, līdz tam ir tikai replicēšana).

Saprotu arī to sabiedrības daļu, kam šāds bērnelis šķiet sasodīti interesants, jo lec ārā no vispārējā "bērnu valodas" konteksta tāpat kā, teiksim, lācis uz velosipēda, un neko vairāk (ja pieaugušais ko tādu runātu, publika neizpratnē paraustītu plecus un skatītos nākošo interviju). Kopš cirkus padarīts par pensionētu sporta vingrotāju klubiņu, kaut kā jau tautai jāizklaidējas – pundurus, bārdainās dāmas un volejbolu spēlējošus roņus jāaizvieto ar ko tikpat eksotisku. Taču es un mans paziņu loks pie tiem nepieder. Vēlme ir ko jaunu uzzināt, nevis lēto izklaidi.

Tā kā, jopcik mizīt, mīļie vecāki: priecājieties, sajūsminieties par saviem ezrām, taču neaizmirstiet, ka priekš citiem vecākiem visinteresantākie ir viņu dārgumi, nevis jūsējais. Tb lielākā daļa ļaužu dzīvo pēc formulas - visi svešie bērneļi ir sīki, neaudzināti draņķēni, bet manējie ir ģeniāli – nebāziet man degunā savējos, man pietiek ar maniem. :/

Uff... vieglāk palika. :)
16.-Mar-2017 11:36 am - Marta īdas, jeb man jūsu problēmas...
23. februārī daži ļaudis rībina bundziņas un lepojas, ka pagājušajā gadsimtā makten daudz latviešu dienējuši, karojuši un miruši zem Krievijas/PSRS karogiem (un tas nekas, ka absolūtais vairums par vīriešiem labprātāk būtu kļuvuši nevis Sarkanajā Armijā, bet gan meiteņu kopmītnēs, tb lielākais sapnis bija izlīferēties no dienesta).
16. martā daži ļaudis rībina bundziņas un lepojas, ka pagājušajā gadsimtā makten daudz latviešu dienējuši, karojuši un miruši zem Lielvācijas karogiem (un tas nekas, ka savi 95% bija ar varu mobilizēti un, ja būtu iespēja, nebūtu ieroci rokā ņēmuši).
Bet man, man jau trešo dienu nežēlīgas iesnas un klepus. Lūk tas man personīgi šķiet šobrīd pats aktuālākais... :/
22.-Feb-2017 12:29 pm - laiki mainās
Interesanti, ka domājot par pagātni, pats sevi uztveru kā vairākas, hronoloģiski viena otru nomainījušas personas (atšķirībā no TV runājošajām galvām, sevi par personību neuzdrošinos devēt) vienā ķermenī. Un arī tas tā nosacīti, jo šūnu nomaiņas rezultātā ķermenis sen nav tas pats. Šos manus "es" vieno tikai sociālais statuss, miglainas kopīgas atmiņas un kaut kādas rakstura pamatiezīmes, bet visā pārējā tie - versijas 1.0, 2.0, 3.0 un 4.0, - ir visai dažādi cilvēki, ar krasi atšķirīgu pasaules skatījumu, uzvedību, interesēm un vērtībām. Tāpēc bieži vien nejūtu ne mazāko vēlmi komunicēt ar ļaudīm, ar kuriem dzīve kā savedusi uz brīdi kopā pirms gadiem 30 vai 20 – viņi mani atceras kā versiju 2.0 vai 3.0, un attiecīgi arī izturas, savukārt es viņus arī uztveru tādus, kādi šie bija toreiz, nevis tagad, lai gan arī viņi noteikti ir mainījušies.
9.-Nov-2016 10:28 am - nekā jauna zem šīs saules
Man patīk šis rudensziemas laiks, kad nevelk nekur apkārt vazāties, bet labāk tīk sēdēt mājās pie kamīna, malkot konjaku, pļāpāt ar laulāto un ieķiķināt par atvases atklāsmēm. Bērniem/tīņiem viss ir interesanti, viss ir jauns, katrs jauns saullēkts pie apvāršņa sola kādas Kardinālas Pārmaiņas. Aber uz vecumu, kad esi šādus saullēktus redzējis štābeļiem, un zini, ka nekas pa lielam nemainīsies, dzīve pāriet tādā krēslas zonā. Pietrūkst tā atklāsmes prieka. Pagaidām vienīgais labums, ka sētnieks parādās tik sporādiski, ka pie sniega šķūrēšanas ķērušies paši īrnieki, tb ir uztapis gana gaumīgs slidkalniņš bērneļiem. Tagad tik jāgaida, ka moš vēl uzsnigs, jo iecere tā augstumu uzdabūt līdz kāda otrā stāva līmenim.
5.-Nov-2016 09:29 am - viss paša galvā
Šķirojot iekrājušoš papīrus - ko arhivēt, ko ārā mest, - uzdūros pirms gadiem 10 pierakstītai dienasgrāmatas lapai. Jēziņ, kāds pesimisms, īdēšana, neapmierinātība ar visu un totāla perspektīvas neesamība! Jābrīnās, kā draugi mani vispār spējuši paciest tajā laikā, jo šķiet, biju viens vienīgs pesimisma un negāciju mākonis. Šobrīd pastāvīga ikdienas sajūta ir mietpilsoniska apmierinātība ar dzīvi, kaut rasklads tāds pats kā toreiz, tikai gadi un sirmums bārdā nākuši klāt. Laikam jau visiem budām būs taisnība, ka viss paša galvā slēpjas.
22.-Jul-2016 08:57 am - Iz lauku dzīves...
Sēžu tāds viss kamuflāžā, lai neizceltos vidē – kājās cauri džinsi (90 gadu mode atgriezusies), nedēļas rugājs, rūtains flaneļa krekls, zobos ciga, rokā aliņš, – uz nogāzta baļķa un gaidu, kad atvase pārradīsies no izjādes pa mežu. Pienāk treneres vīrs, apsēžas blakus. Sēžam, klusējam. Šis saka: Man tomēr te labāk patīk. Pilsēta nomāc.
- Miers, klusums, "Straumēnu" harmonija?
- Nu ir gan tas, gan tēvutēvu dubļi, bet kopumā viss daudz labāk. Tāpēc pametu laboratoriju, un pārvācos sievai palīdzēt stallī (puisis esot fizmats, vai nu Mg., vai Dr.). Pilsēta nomāc ar savu skriešanu un nemitīgo cīņu par vietu zem saules, grantiem un pārējo. Vienīgais mīnuss laukos, ka nav neviena, ar ko parunāt. Tā kā neņem ļaunā, ka piesēžu – nevar palaist garām iespēju sapīpēt ar cilvēku, kurš spēj saliktos sakārtotos teikumos izteikties.

Aizdomājos, ka tā patiešām ir. Parunāt var tikai par to, kā zāle aug, vai jēri trekni, un kādu kuilēnu kurš nogāzis medībās. Tas ar vietējo inteliģenci. Vairumam vienīgā sarunas tēma ir: aizdod eiriku aliņam (vai par to, ka jābrauc uz Angliju, kur esot cilvēka cienīga dzīve, tb aliņam nav jāaizņemas, ik dienu var pieliet mūli par paša pelnīto). Bet tas normāli. Ja saproti, ka mīts par čaklo un inteliģento zemnieku ir tikai mīts, tad realitāte nebūt netraucē. Visnotaļ patīkami. Ja laulātā nebūtu piesieta pilsētai, pats arī te paliktu.
This page was loaded Apr 20. 2024, 9:55 am GMT.