Sajūta, ka gandrīz vasara. Laksti iegādāti, vēl stundu jāpavirpo un tad varēs iet svinēties. Arī jums jauku dienu. :)

Netālu no manas dzīvesvietas ļoti interesanta maza sapņu mājiņa. Dzīvo tajā divi sirmi vecīši, pati mājiņa mazītiņa, vienstāvu, dziļi iekšā dārzā. Dārza klasiskā latviešu izpratnē nav, tb nav aizstādīts ne ar ogu krūmiem, ne flokšu puduriem (nerunājot par kartupeļu vagu un zemeņu dobi un ķirbi stūrī): tikai zāliens, pāris ābeles un ķirši. Bet zāliens tāds, ka saimnieki tajā iesējuši puķītes, kuras uzzied secīgi cita pēc citas! Šobrīd viss balti zils ar sniegpulkstenītēm un krokusiņiem, bet kad šīs noziedēs, atkal viss ziedēs citiem ziediņiem un tā līdz rudenim. Skaisti. Skatos ar tādu vieglu skaudību un šķiet, ka tur labi cilvēki dzīvo.

Jaunībā man šķita, ka pats jaukākais saulainā rītā ir pamosties svešā gultā, līdz kaulu smadzenēm saprotot viedumu senču sakāmvārdā "rīta stundai zelts mutē". Taču gadi iet, saulainu rītu netrūkst (par spīti tam, ka šajā zemītē ir tikai kādas 30 saulainas dienas gadā), un nu vairs tas nešķiet pats, pats pats krutākais, kas ar mani var notikt. Šobrīd kaut kā šķiet, ka kudi lieliskāk ir šādā saulainā rītā izdzirdēt zobārsta sakāmo: nu ar šiem diviem esam tikuši galā, tie kalpos ilgi un vēl arheologus sagaidīs. Un tu ej uz darbu tādā vieglā polkas solī, viss tik priecīgs, viss tik priecīgs. :)

Tagad vajadzētu fiksi nodibināt "Ziedoņa draugu fondu", menedžeru komandu, un sākt ar umurkumuru braukāt pa dievzemītes pagastiem koncertēt, uzstāties ar epifāniju un krāsaino pasaku priekšlasījumiem, fōnā kivičiski strinkšķinot uz ģitāras visus 3 zināmos akordus, TV palaist, brīvdabas koncertus, CD tirgot, tautas ziedojumu vākšanu, gan arī vīramātei un brālēnam kāds darbiņš atrastos, tur puķu pušķus piekārtot. Nu palaist uzlīķauzvārīšanāsindustriju, kā parasti te pieņemts, kad kāds zināmāks un talantīgāks cilvēks viņsaulē aiziet.

Bet īstenībā vesela pasaule aizgājusi. Vai laikmetam punkts pielikts? To rakstnieki gan izdomās - šiem labāk sanāk.

Tak katram mākonim zeltaina maliņa: nu eksaltētās jaunuves un empātiski advancēti jaunuvji draudzīgā nu bariņā skries uz kapiņiem un nepiesārņos ēteru ar vaimanām par kažokzvēru dzimumdzīves ierobežojumiem. Un tad nāks nākamā aktualitāte, kurp bariņam mesties. Tāda piesātināta dzīve, pasauli glābjot.

Izšmaucu pa kluso pusdienas pārtraukuma laikā pagalmā ar cirvīti ledu paskaldīt. Atminējos to sajūtu, kad pavasarī nāc no pamatskolas 20 min ceļu kādas 4 stundas, jo kanālus jāparok kūstošā sniega straumēm, kuģīšus tur jāpalaiž, laime bij! :)

P.S.
Un arī luturu ķeceriem un aškenazu/sefardu maldos ieslīgušajiem to labāko, kaut degt tiem. ;P

Man patīk lasīt ļaudis, kuru livejournalā visnotaļ ikdienišķi ierakstīts: "Tikko kā piezvanīja daoss no Baodiņas klostera un apsolīja mūs aizvest uz Sirmās meitenes alu". Nu gluži kā es te ierakstītu, ka picu pasūtījis. Bez vipendroniem, jo tā patiesi ir ikdiena.