Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
9.-Nov-2016 10:28 am - nekā jauna zem šīs saules
Man patīk šis rudensziemas laiks, kad nevelk nekur apkārt vazāties, bet labāk tīk sēdēt mājās pie kamīna, malkot konjaku, pļāpāt ar laulāto un ieķiķināt par atvases atklāsmēm. Bērniem/tīņiem viss ir interesanti, viss ir jauns, katrs jauns saullēkts pie apvāršņa sola kādas Kardinālas Pārmaiņas. Aber uz vecumu, kad esi šādus saullēktus redzējis štābeļiem, un zini, ka nekas pa lielam nemainīsies, dzīve pāriet tādā krēslas zonā. Pietrūkst tā atklāsmes prieka. Pagaidām vienīgais labums, ka sētnieks parādās tik sporādiski, ka pie sniega šķūrēšanas ķērušies paši īrnieki, tb ir uztapis gana gaumīgs slidkalniņš bērneļiem. Tagad tik jāgaida, ka moš vēl uzsnigs, jo iecere tā augstumu uzdabūt līdz kāda otrā stāva līmenim.
5.-Nov-2016 09:29 am - viss paša galvā
Šķirojot iekrājušoš papīrus - ko arhivēt, ko ārā mest, - uzdūros pirms gadiem 10 pierakstītai dienasgrāmatas lapai. Jēziņ, kāds pesimisms, īdēšana, neapmierinātība ar visu un totāla perspektīvas neesamība! Jābrīnās, kā draugi mani vispār spējuši paciest tajā laikā, jo šķiet, biju viens vienīgs pesimisma un negāciju mākonis. Šobrīd pastāvīga ikdienas sajūta ir mietpilsoniska apmierinātība ar dzīvi, kaut rasklads tāds pats kā toreiz, tikai gadi un sirmums bārdā nākuši klāt. Laikam jau visiem budām būs taisnība, ka viss paša galvā slēpjas.
22.-Jul-2016 08:57 am - Iz lauku dzīves...
Sēžu tāds viss kamuflāžā, lai neizceltos vidē – kājās cauri džinsi (90 gadu mode atgriezusies), nedēļas rugājs, rūtains flaneļa krekls, zobos ciga, rokā aliņš, – uz nogāzta baļķa un gaidu, kad atvase pārradīsies no izjādes pa mežu. Pienāk treneres vīrs, apsēžas blakus. Sēžam, klusējam. Šis saka: Man tomēr te labāk patīk. Pilsēta nomāc.
- Miers, klusums, "Straumēnu" harmonija?
- Nu ir gan tas, gan tēvutēvu dubļi, bet kopumā viss daudz labāk. Tāpēc pametu laboratoriju, un pārvācos sievai palīdzēt stallī (puisis esot fizmats, vai nu Mg., vai Dr.). Pilsēta nomāc ar savu skriešanu un nemitīgo cīņu par vietu zem saules, grantiem un pārējo. Vienīgais mīnuss laukos, ka nav neviena, ar ko parunāt. Tā kā neņem ļaunā, ka piesēžu – nevar palaist garām iespēju sapīpēt ar cilvēku, kurš spēj saliktos sakārtotos teikumos izteikties.

Aizdomājos, ka tā patiešām ir. Parunāt var tikai par to, kā zāle aug, vai jēri trekni, un kādu kuilēnu kurš nogāzis medībās. Tas ar vietējo inteliģenci. Vairumam vienīgā sarunas tēma ir: aizdod eiriku aliņam (vai par to, ka jābrauc uz Angliju, kur esot cilvēka cienīga dzīve, tb aliņam nav jāaizņemas, ik dienu var pieliet mūli par paša pelnīto). Bet tas normāli. Ja saproti, ka mīts par čaklo un inteliģento zemnieku ir tikai mīts, tad realitāte nebūt netraucē. Visnotaļ patīkami. Ja laulātā nebūtu piesieta pilsētai, pats arī te paliktu.
3.-Jan-2016 12:32 pm - atskaite 2015
2015. gads nu pagaisis. Šķiet, vēl pavisam nesen vecāki pirmo reizi ielēja arī man "pieaugušo" šampanieti, burtiski pirms pāris mēnešiem ar kamrādiem šāvām raķetes mileniumā, bet nu jau cipars tāds astronomisks. Taču neteikšu, ka tas mani ļoti uztrauc. Viss notiek tā kā tam jānotiek. Tā teikt, gudrība nāk ar gadiem, taču dažkārt gadi atnāk vieni. Un nekad nevari būt īsti drošs, kurš no variantiem darbojas, jo visa dzīve ir pagājusi, likvidējot vienu kļūdu sekas un kļūdoties citā ziņā. Pienācis laiks, kad ar sava vecuma ļaudīm praktiski nekontatēju. Visi interesantie mana vecuma ļaudis ir vai nu apmiruši, vai beidzot ar novēlošanos apprecējušies, vai emigrējuši. Protams, varu piedalīties sarunā, kā mazbērni aug, kādu diētu jāievēro, lai bez kantēšanas tiktu cauri durvju ailei, cik daudz varējis kāds iedzert jaunībā, pie kura daktera vislabāk prostatu pārbaudīt, taču tas nav tas aizraujošākais. Arī ar gudrīšiem nav īsti par ko runāt, jo savās šauri specifiskajās jomās šie ir pārāk dziļi, lai varētu būt līdzvērtīgs sarunas partneris, un arī par savu meklējumu finesēm nav īsti ko stāstīt, jo saprotu, ka pa lielam tas interesē tikai mani vienīgo, bet saviesīgo pļāpu par neko prasme atrofējusies. Tb pieļauju, viņiem ar mani varētu būt garlaicībi, jo nav tā dziļuma, tā smalkuma, kas ļautu Ozirisā sēdēt kā līdzīgam. Visinteresantāk ir ar razpizģajiem 35-40gadniekiem, kurus vēl kā "mūžīgos maģistrantus" interesē itin viss, kuri vēl nav iestiguši šaurās specializācijas rāmjos, tāpēc var triekt par daudz ko. Ar jaunākiem nav par ko runāt – tā cita pasaule, pat galaktika. Sievietes... Tās no dzīves svītrotas. Pirmkārt esmu laimīgi precējies (par šaubām uzreiz ar pannu atraušos, jo kurzemnieces ir aplam negantas). Otrkārt, sievietes pēc 40 interesē tikai kā draugi, bet draugu praktiski vairs nav iepriekš minēto iemeslu dēļ. Savukārt sievietes, kas jaunākas, es vairs interesēju tikai kā sarunu biedrs, un arī tur nekas nesanāk iepriekš minēto iemeslu dēļ. Tāda ir skarbā dzīves proza, kas neatvairāmo salōnu lauvu pārvērš par slinku mājas sesku. Un nu jau tas vecums, kad automātiski piebremzē baudu rata ātrumu. Alkohola patēriņš nu samazināts līdz tādam minimumam, par kādu vēl pirms gadiem 10 mans tā laika "es" kristu panikā un secinātu, ka nav vērts dzīvot: šķidrumu nu dozēju kā aptiekā, un lietoju tikai homeopātiski atslābuma palielināšanai, vakarā skatoties TV kādu kriminālseriālu, nevis kā stimulu vētrainai nakts uzdzīvei. Laiki, kad tika dancāts līdz rītam, izmesta villa ar "nāc ārā parunāt" kandidātiem, un ieturētas paģiru brokastiņas "Lauvas namā", aiz kalniem. Vecums. No otras puses, tas viss ir nieki, jo liela daļa ienaidnieku, diemžēl arī liela daļa draugu, līdz šai stadijai tā arī nenovilka... Un kas dīvaini, jūtos ar dzīvi trakoti apmierināts. Pateicoties sievukam (pārējiem tā pa lielam bija nospļauties, kas normāli), izdevās izrauties no Kaulainās nagiem un nu ar veselību viss kārtībā (bet tas ir ļoti svarīgi, jo manuprāt organisma fiziskais stāvoklis ļoti ietekmē garīgo un emocionālo). Esmu atmetis konvulsīvos mēģinājumus sasniegt apkārtējo atzinību plakātu mākslā vai vēstures zinātnē – kam lemts rāpot, tam nav lemts lidot, toties rāpot viņš var žiperīgi un kurp vien vēlas. Pats sevi pozicionēju līdzīgu Brodskim (pieticība ir mana otrā būtība): neviena monogrāfija nav sarakstīta, akadēmisku publikāciju nav, toties neesmu tas sliktākais, ar kuru maniem nedaudzajiem draudziņiem papļāpāt pie konjaka glāzes. Vairs nekrītu izmisumā, ka slavens neesmu, kļūt par Izglītības ministru neviens nepiedāvā, bet Tīrups neaicina kopā Jāņus svinēt, ka pensijas nebūs un iekrāt vecumdienām jau par vēlu. Ļaunais kapitālists pagājušajā ziemā atlaida no darba (te nu paldies vienam smukam prezidenta amata kandidātam), tāpēc oficiāli esmu bezdarbnieks, bet realitātē rosos kā turks, taisot datorgrafikas darbiņus, iekarojot nišu tirgū. Ar sievuku piereģistrējām savu SIA DBx (skat. feisītī), kas nodarbojas ar juridisko un datorgrafikas pakalpojumu sniegšanu. Burāšanu kā hobiju esmu atmetis, toties jūrjas trūkumu kompensē darbs brīvos brīžos pie vēstures terminu enciklopēdijas vidusskolēniem. Sasniegumu gaidas esmu pārlicis uz bērniem, ar kuriem lepojos, un nu varu vecišķi tramdīt dēlu ar jautājumiem, kādas sekmes, panākumi sportā, kur tad studēs, un dzīt mazo meitēnu uz visiem iespējamajiem pulciņiem. Interesējos par visu pa druskai, un tas pašu sajūsmina, jo visinteresantākais nu šķiet uzdot jautājumus un vairs nekaunēties no paša dumības. Tb pieņemu dzīvi kāda tā ir un pieticīgi priecājos par to, kas ir, neļaunojoties par to, kā nav.
Jāsecina, ka iepriekšējais gads emocionāli bijis tas labākais un omulīgākais manā mūžā, un ir naiva cerība, ka tas tā turpināsies.
26.-Jul-2015 08:16 pm - par atmiņas īsumu
Aiz loga vējš plosa liepas (reti kad iegriežas ezera virzienā, taču kad iegriežas, tad izpūš visus kaulus), kaķis snauduļo gultā, gatavodamies vakara cirslīšu medībām, un uznāca skumjas. Skumjas par to, ka nav iespējams apstādināt mirkli, piefiksēt, kā šalc, kā gaiss viegli smaržo pēc kaut kā netverama, pēc priedes dēļa, pēc melleņu mētrām, pēc pītā klūgu krēsla, pēc vecā vatētā deķa uz gultas un netverama lauku mājas putekļa gaisā, kā dzirdu lejā dipinam mazas kājeles un zinu, ka tūdaļ pa kāpnēm skries augšā meitēns savā zilajā pidžamā, saucot, ka jāiet lasīt vakara pasaciņu. Nevar to ne nofotogrāfēt, ne pierakstīt. Nav vārdu. Tas ir kā rakstīt par seksu: lai kādus vārdus izvēlētos, rezultāts vienmēr būs banāls un ne tas, kas pārdzīvots. Un pēc brīža atcerēsies tikai, ka bija, bet smaržu un to jušanu vairs nē. Bet vēl pēc laika arī tas pagaisīs. Tāpat kā praktiski vairs neatceros tās sajūtas, kā mazām kājelēm skrēju lejup pa saules nokveldētajām Kuršu ieliņas smiltīm lejup uz Baltezeru, kā ar kaimiņpuikām grebām no vectēvam nospertajiem dēļu galiem kuģīšus (atceros tikai to, ka kā reizi biju lasījis par Pīteru Bladu, tāpēc savu kuģīti nosaucu par "Arabellu"), vai stigas izcirtumā būvējām bunkuru. Kaut kādi pabalējuši fragmenti, kā no sen redzētas filmas, kuras sižetu vairs neatceries. Mazliet žēl.

Vajadzēja tomēr skolā nopietnāk uztvert to sacerējumu rakstīšanu, varbūt būtu iemācījies pierakstīt sajūtas, lai neaizmirstu.
14.-Jul-2015 08:07 pm - par vidi
Briselē vakarā pīpoju uz balkōna un vēroju skvēru tālu lejā. Tumšs, iet nigers - jaka ar kapuci, bikses zem dibena (nu tās, kuras izskatās, ka klucis apenēs palicis), - izved sunīti. Sunītis noliek kluci. Nevienas dzīves dvēseles. Nigers izvelk no kabatas maisiņu, savāc suņa kaku un aiznes uz atkritumu urnu. ... Liftā piesprausta zīmīte: "Cienījamie kaimiņi, dzīvoklī Nr. XX rīt montēs mēbeles, tāpēc, iespējams, būs dzirdama urbšana un tā - lūgtum piedot šīs neērtības". ... Stāvi ielas malā aizdomājies, uz kuru pusi iet, piepeši apstājas autobuss un šoferis vaicā, vai gadījumā neesi apmaldījies un nevari atrast sabiedriskā transporta pieturu.

Rīgā. Mans pagalma zālājiņš pamīdīts. Uz tā uzlikts un pie soliņa smuki pieslēgts velosipēds (pēc stila vintāžs, tb gan jau kādai jaunajai dzejniecei/māksliniecei piederīgs), kaut 5 m tālāk ir namīpašnieku uzstellēta lieliski aprīkota veļļuku novietne. Es nočortojos, ka kad rīt no rīta laistīšu zālienu, neskatīšos un arī tam dzelzim liešu virsū, lai rūsē (manuprāt tas ir kā noparkot džipu bērnu smilšu kastē). Laulātā par to smejas, ka es ar savu pagalma apzaļumošanas māniju un svešu dzērāju projām dzīšanu jau esmu kļuvis tikpat neciešams kā tās nīgrās pensionāres, kuras vaktē, lai pagalmā tīņi nedzer, un drīz vairs kaimiņi nesveicinās tādu dīvaini. Nodomāju, ka tā tas patiesi ir. Nolēmu, ka lai atbilstu apkārtējo izpratnei, kā jābūt, ar to zālienu vairs nekrāmēšos, savukārt izdegušo cigareti nevis iemetu miskastē, bet nometu zemē blakus pieslēgtajam ričukam. Ar vilkiem dzīvojot, jākauc līdzi, nevis te pret straumi jāairējas.

5 vilkos Leffe ir saskābis. Bļe, būtu jaunāks, emigrētu nahren.

UPD:
Vienkārši aklimatizācijas lomkas. Pjatigorskis, lai no tām izvairītos, neatgriezās. Bet viņam bija iespēja neatgriezties.
10.-Feb-2015 02:57 pm - par informācijas pārbagātību un netotoloģijas neesamību
Ārā burvīgs pavasaris. Izej uzvilkt dūmu, un vairs negribas atpakaļ pie virpas. Vo pasēdēt ar bairīti parciņā piesaulītē, kā senāk, kad tas vēl nebija aizliegts! Toties prātā iešāvās doma, ko jāpiefiksē tālākai apdomāšanai un pārformulēšanai:
Pateicoties tam, ka pēdējās desmitgadēs ievērojami paplašinājušās iespējas piekļūt jebkāda veida informācijai, ārkārtīgi palielinājies to ļaužu skaits, kuri visai plaši, taču izteikti fragmentari iepazinušies ar vēstures jautājumiem veltītu literatūru. Vēstures problēmjautājumus tāpēc uztver visai šauri, jo lasa tikai to, kas škiet interesanti, tātad tikai caur kāda izlasītā fragmenta (dažu autoru), t.i. konkrētas koncepcijas un tradīcijas prizmu. Attiecīgi, ja kāds zinātnieks publicitātē nepārstāv šo konkrēto, pusizglītotajam lasītājam vienīgo zināmo tradīciju, tas raisa šajā lasītājā antipātijas pret šo zinātnieku un/vai pat zinātni kā tādu.
10.-Feb-2015 10:01 am - pavasar's
Šorīt laika ziņas mani ieprieciecināja ar vēsti, ka no tipa ziema beigusies un nekādi sali un sniegi vairs nav gaidāmi, jāgaida tikai pirmos asnus un sniegpulkstenīšus kur martā. Kā daudzkārt man aizrādījuši eksperti tepat cibā, nekādas tur globālās sasilšanas neesot, tb rit normāls dabas cikls, un man, jāatzīst, šāds cikls patīk: vasara bija silta un saulaina, rudens tāds pats, bet ziema paciešama.

Plus vēl prieks, ka vēl 4 mēneši un vairs nevajadzēs bērniņu sūtīt tajā pirmsskolas bērnu ieslodzījuma iestādē, ko pašvaldība lepni dēvē par Rīgas 200. pirmsskolas izglītības iestādi. Derdzīgāku kantori esmu redzējis tikai reizi mūžā (tā bija tikpat padomiska iestāde tālajos padomju laikos, proti, Āgenskalna milicijas iecirknis, kur mani savāca, kunga prātā nākot no ļoti inteliģenta pasākuma ar, kā tagad teiktu, bagātīgu furšetu). Izpratne par pedagoģiju abās minētajās iestādēs daudzmaz vienāda. Degt tām vecenēm elles liesmās. Skatos kalendārā un cerīgi gaidu, kad bērniņš tiks brīvībā. Cik esmu pārmijis vārdu ar citiem vecākiem, tie gaida to pašu, taču pat internetā neiedrošinās pateikt par šo kantori sliktu vārdu, jo zina, ka par jebkuru kritiku no vecāku puses "pedagoģes" atriebsies bērniem.
7.-Jan-2015 11:22 am - katram mākonim zeltaina maliņa
Ja tā padomā, ka pēc 2,5 mēnešiem tie baltie sūdi būs pagaisuši kā pusnakts murgs, un pa ielu varēs iet drošā solī kā pretī komunismam, nebaidoties ik uz otrā soļa nožauties (ar domu: tikai ne pirkstus, tikai ne pirkstus!, jo kā gan bez tiem pie klaviatūras...), sirdī iesilst maza optimisma zelta dzīsliņa.
12.-Dec-2014 02:56 pm - piektdiena
This page was loaded Dec 11. 2016, 10:01 am GMT.