Nupat sapnī kopā ar omaars nozagām jahtu, lai varētu regatē piedalīties. Pavasaris, sezona tuvojas.

Ech... lasot jūzera kants gastronomiskos ieskicējumus un regulāri laulātajai pār plecu raugoties pēdējā laikā popularitāti ieguvušos ēst gatavošanas šovus TV, iedomājos, ka forši būtu bijis, ja jaunībā neiestrēgtu pie "Jaunā pavāra ABC", bet izkoptu šīs prasmes līdz apkārtnes aplausu līmenim. It kā viss loģiski, saprotami, tikai maksimāli daudz recepšu jāsamācās un jāprot no visas gūzmas izvēlēties mirklim atbilstošākās. Zinu pat, ka Parmas šķiņķi jāgriež plānu kā papīru (šo nepieciešamību apguvu empīriskā ceļā, taisot normālas latviešu studenta šķiņķmaizes). Vienīgā nelaime - man nav ne mazākās garšas izjūtas. Tb ar pilnīgi vienādu emociju gammu ēdu absolūti visu, un vienīgais, kas patiesi garšo, ir makaroni ar malto gaļu (un nesabojāti ar visādām kukurūzām un tomātu mērcēm), tb "po flotski". Pēdējā laikā sajūta, ka daudz ko laikam esmu zaudējis, izpaliekot garšas kārpiņām.

Visnotaļ mīlīgi, klaiņājot pa mežu, ar burkāņiem dekorējot zaķiem/stirnām/cūķiem egli (šiem jau ar vajag kādu prieciņu), mētājot akmentiņus pa dīķa ledu, štopsējot māgā karstmaizītes, šaujot raķetes (gadumijas sāpe: signālraķetes acīmredzot der pa laikam pārkomplektēt - tomēr cik sezonas nomētājušās kur jahtas kubrikā, visus gadalaikus pārlaižot, - jo no visas partijas, ko stūķēju raķešpistolē, tikai viena izšāva, un to pašu neviens nepamanīja, izņemot mani pašu). Visjaukākais bij rīts, kad saulīte pa zemes virsu ripoja, viss nosarmojis, vārot zupu pagalma katlā, pakārtā trijkājī virs kuriņa. Pilsēta pēc tā visa sagaidīja ar svina vāku virs galvas, tumsu, miklumu un vaimanām medijos par kaut kādu retardētu alkānu noslīkšanu ar auto Krāslavā (manuprāt normāla dabiskā atlase, atsijājot apdzērušos idiotus, tb šai gadījumā mātei dabai neko pārmest nevar). Nu atkal pie virpas "spēlēties krāsiņām" (apbrīnoju, cik neprofesionālam, tb glupam jābūt cilvēkam, lai nedēļām tērētu savu un citu laiku, simtiem kvadrātmetru paraugizdruku, lai ar Pantone skalu rokā censtos piedzīt plakātā redzamo sūdiņa krāsu reālā sūdiņa krāsai - cilvēks lepojas, ka ir mārketinga guru, nostrādājis šai jomā sazin cik gadu desmitus, taču šim tik un tā nepielec, ka jebkurš krāsas pleķis dažādos apgaismojumos maina tonalitāti, tb piedzīsi to krāsu, tak citā apgaismojumā tā izskatīsies savādāk un viss darbs vējā). Sācies jauns gads. Gan jau būs tāds pats kā iepriekšējais. Moš no rītiem sākt skriet, lai kāda nebūt pārmaiņa būtu?



P.S.
Vakar palūkoju pa TV "Graustu miljonārus" un nopriecājos, ka, salīdzinot ar pasaules garīguma centru un lielāko demokrātiju, dzīvojam vēl visnotaļ saulaini.

Aizvakar. Ej tu cilvēks dienas laikā pa pilsētu un izdzirdi kora dziedāšanu, pie pieminekļa Brīvībai ieraugi daudz ļaužu ar zināmāko koru dižvimpeļiem. Kas pirmais iešaujas prātā? Pirmā doma, ka latvju tauta protestē pret to, ka samazinātas iepirkuma kvotas Valkas banānu audzētājiem. Tad nospried, ka dziedāšana tomēr pārāk žēlīga - neskan "bēdu manu lielu bēdu", - un ej tālāk prātojot, kura no daudzajām nacionālo sēru dienām šodien. Žīdu šaušanas diena? It kā nē, tos jau septembrī bij apšāvuši. Latvju genocīda diena? Tak it kā nē, ar par vēlu. 18. novembris aiz muguras. Tā tu cilvēks ej, nesaprotot, kas notiek, līdz tikai Doma laikumā pielec, ka tā tak atadīšanās no aizsaulē aizgājušā Kokara. Kas tev, cibiņ, iešaujas pirmais prātā, ejot pa ielu un dzirdot kopkori skanam?

Darbs, darbs, darbs. Ja pēcpusdienā vairs nesmidzinās un pacients aiztīsies, aiziešu pafočēt gaismiņas. Pirmajā Rīgas starošanas gadā bija vah-vah-vah! Pēc tam nākamajos gados ieslēdzās vidējam latvietim (kaut neesmu latvietis, mentalitātes jau aplam tuvas) sūdstasviss, ja nav kaut kas jumtu raujošs izdomāts. Bet tagad vienkārši priecājos - labi, ka vispār kas notiek labs.

Spriežot pēc tā, ko lasu par dievzemīti citu valstu blogotāju blogos (lai cik tas dīvaini ar nebūtu, daži zina par šo pasaules malu), tad vēsturē tā nesatricināmi iegājusi tikai kā vieta, kurā notiek popmūzfestivāls "Jaunais vilnis", daļa iedzīvotāju dzīvo vēl joprojām krievu-turku laika kategorijās un ar nostaļģiju atceras žīdu šaušanas laiku, dīvainu valdību un valsts bankrotu, un skaistiem galvaspilsētas svētkiem. Vai te kas cits notiek, pasaule pa lielam nenojauš.

Manuprāt uguņošana bij lieliska!

Tik mūzika tāda sērīga. Bet tas jau te pieņemts, ka pat vispriecīgākajos svētkos žēli pūš "pūt vējiņi", nevis "hei, rumpi pumpi!", tb visi svētki mazliet ar bēru noskaņu, lai uz asariņu pavelk. Laikam mentalitāte tāda padrūma.

Taču kā daļējam vācbaltam (~1/4), manī lepnums, ka mani senči piedalījās šīs valsts izveidošanā un, galvenais, nosargāja to (tas, ka viņus pēc tam uzmeta - moris savu padarījis, moris var iet, - tas tikai dabiskajā lietu kārtībā iederas).

Šis rudens, kā sapīpojot izteicās kamrāds mass, beidzot ir tāds, kādu mums bērnībā solīja bildu ābecēs - saulīte spīd, zālītē sarma kā pūdercukurs, vējiņš viegli šūpo koku zarus, no kuriem lēni zemē planē miljonsoranžtoņos krāsojušās lapas. Beidzot tā kā bildēs, nevis mūžīgās lietavas no septembra līdz janvārim, ar depresīvo svina vāku pār jumtiem, ko kāds par debesīm dēvē. Šorīt mums lielie prieki - peļķes aizsalušas, un nu ceļš līdz bērnudārzam (paldies SC, ka tāds mums ir) bija 2x garāks, jo nu nācās apgūt kardināli jaunās slidināšanās un ledus iepapēžošanas iemaņas. Bērns sajūsmā par dzīvi , arī viņa tēvs un radītājs ne tik nīgrs, kā parasti. Lai arī jums laba diena. :)

Atceros savas māmiņas smago vilšanos kur 90. gadu sākumā (vai 80. beigās), kad šī izdeva pusi algas par tikko kā pārizdoto "Vējiem līdzi" un šokā pēc tam dvesa: un ko es šai prastajā lubenē bērnībā saskatīju, aizgūtnēm sienaugšā lasīdama, ka visu mūžu alku to lasīt atkal un atkal?! Bet grāmata laba - tāda cietos vākos, pasmaga, kā reizi noderēja par mazu slogu, lai nofiksētu vienu vadu uz plaukta. Līdzīgi šobrīd raugos uz Velbeku, Vonnegūtu u.c. "koelju priekš nihilistiskākiem tīņiem", ko paziņas aizgūtnēm slavē - pa lielam šo autoru grāmatiņu vienīgā atšķirība ir nosaukums un, dažkārt, personāžu vārdi, - takš kādreiz aizgūtnēm lesīju, skrietin teciņiem skrēju, kad nākošais darbs tika pārtulkots un izdots. Laikam antidepresantu kūri jāizprasa kādam Hipokrata kalpam, citādi jau pašu sāk uztraukt, ka aizvien mazāk ir kas tāds, kas priecē.

Šonedēļ pašcenzūras rekords - 6 ierakstus deletēju tūdaļ pēc iepukstēšanas kā nerādāmus (nu lab, vienu man palūdza aprakstā iesaistītās personas, lai neiekultos nepatikšanās par valsts noslēpumu izpaušanu). Vēl pirms pāris gadiem izdzēstu pukstu vispār nebija.

Kaut arī esmu svēti pārliecināts, ka mani senči uz šo zemes pleķīti atkūlušies vai nu par kādiem šaušalīgiem grēkiem - karma, saproties, - vai arī Baisa Vadātāja mudināti, jo neviens pie pilna saprāta neapmetīsies uz dzīvi mūžīgās miglas un slapjdraņķa zemē, tomēr šis rudens tāds rēnīgi smuks. Nu tur tādas apsūbējuši zeltainas gaismiņas, migla, rīta sarma, gana silts un bez lietavām. Aš prasās mest darbus pie malas un izbraukt kādā mazā piknikā, zem bērziem pasēdēt, ģiču strinkšķinot un konjaciņu kopā ar no termosa kūpošu tēju iemalkojot.

Pēdējā laikā esmu kļuvis iecietīgs kā māte Terēze - sastopoties ar Viedokli, novēršos, lai meklētu interesantāku un auglīgāku nodarbi. Jauku arī jums šo dienu.