Sēžu tāds viss kamuflāžā, lai neizceltos vidē – kājās cauri džinsi (90 gadu mode atgriezusies), nedēļas rugājs, rūtains flaneļa krekls, zobos ciga, rokā aliņš, – uz nogāzta baļķa un gaidu, kad atvase pārradīsies no izjādes pa mežu. Pienāk treneres vīrs, apsēžas blakus. Sēžam, klusējam. Šis saka: Man tomēr te labāk patīk. Pilsēta nomāc.
- Miers, klusums, "Straumēnu" harmonija?
- Nu ir gan tas, gan tēvutēvu dubļi, bet kopumā viss daudz labāk. Tāpēc pametu laboratoriju, un pārvācos sievai palīdzēt stallī (puisis esot fizmats, vai nu Mg., vai Dr.). Pilsēta nomāc ar savu skriešanu un nemitīgo cīņu par vietu zem saules, grantiem un pārējo. Vienīgais mīnuss laukos, ka nav neviena, ar ko parunāt. Tā kā neņem ļaunā, ka piesēžu – nevar palaist garām iespēju sapīpēt ar cilvēku, kurš spēj saliktos sakārtotos teikumos izteikties.

Aizdomājos, ka tā patiešām ir. Parunāt var tikai par to, kā zāle aug, vai jēri trekni, un kādu kuilēnu kurš nogāzis medībās. Tas ar vietējo inteliģenci. Vairumam vienīgā sarunas tēma ir: aizdod eiriku aliņam (vai par to, ka jābrauc uz Angliju, kur esot cilvēka cienīga dzīve, tb aliņam nav jāaizņemas, ik dienu var pieliet mūli par paša pelnīto). Bet tas normāli. Ja saproti, ka mīts par čaklo un inteliģento zemnieku ir tikai mīts, tad realitāte nebūt netraucē. Visnotaļ patīkami. Ja laulātā nebūtu piesieta pilsētai, pats arī te paliktu.