We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Fun facts [Mar. 22nd, 2017|04:35 pm]
Es pieņemu, ka tas laikam pa štatiem atšķiŗas, bet, cik ievēroju, Amurikā Pabsts maksā apmēram tikpat, cik Rīgā, ar visu drausmīgi dārgo dolāru. Varbūt par Rīgā mazliet lētāk. Tā ka, ja gribat Pabstu, nebrauciet uz Milvokiem (vispār nebrauciet uz Milvokiem, ja jums tur nav radinieku, tad tur nav, ko darīt), aizejiet uz Tērbatas/Lāčplēša stūri.

Bet jūs negribat Pabstu. Ticiet man, jūs negribat Pabstu. Nav vērts.

Lētās narkotikas gan nekur neredzēju, un latviešu baznīcā bija neērti prasīt "klau, kur te varētu dabūt narkotikas?"

Starp citu, latviešu baznīcai Amurikā nav gandrīz nekāda sakara ar reliģiju, tas pirmām un galvenām kārtām ir saviesīgs klubs. Ir tur, protams, kaut kāds reliģisks piesitiens, bet īstās izpriecas sākas pēc baznīcas.

Uz Smithsonian mūzejiem beigās aizgāju, speciāli atbraucu atpakaļ uz Vašingtonu. Īpaši patika tas, ka Pēnemindē nav nevienas pašas V2 raķetes, tikai kopija un vairāki apsūbējuši motori, savukārt Vašingtonā ir.

Balto namu noteikti vajag apskatīt. Brīnumskaists žogs (jā, jā, es zinu, viņš tur visu laiku bijis).

Kaut kāda dīvaina iemesla pēc Detroitā ir vienkārši lieliska lidosta. Ar uzrakstiem angliski un japāniski, tramvaju terminālī un dzīvo mūziku ēšanas zonā. Sēdi, ēd čik-fil-ei (sūds) un klausies, kā pianists spēlē A Day in the Life (izcili).

Kamēr mēs vēl par ēdienu: amurikāņi liek cukuru klāt pilnīgi visam. PILNĪGI VISAM. Man tagad ir reālas bezcukura lomkas (tādas ir), un es tiešām tur nepavadīju laiku, ēdot saldumus. Man šķiet, tās trīs karotītes cukura Ulmanis noskatījās no amurikāņiem.

Tāpat kā mazpulcēnus.

Vienīgais sociāli pilnīgi pieņemamais sabiedriskais transports Amurikā ir lidmašīnas, lidot drīkst visi un tā neskaitās neveiksminieka pazīme. Metro ir puslīdz pieņemami, lai gan tur jau rodas daži jautājumi par tavu vietu dzīvē. Ar vilcienu brauc tie, kam ir nauda, bet kaut kāda iemesla pēc nav mašīnas un bail lidot. Bet autobuss, tas, kā Cibas mēmā, tik tiešām ir paredzēts tiem, kam nav seksa trijatā.

Lai gan, godīgi runājot, daudz vieglāk ir iedomāties, ka sekss trijatā ir tiem jaunajiem un smukajiem, kas brauc autobusos, nevis depīgajiem, kas brauc ar mašīnām.

Vai ar "mobilitātes skūteŗiem", ir arī tāds darinājums. Google it. I'll wait.

Bet amurikāņiem depīgumu pārmest nevar. Tur tiešām ir ļoti, ļoti jācenšas, lai nepārēstos. Un tā "ļoti lielā cenšanās" nozīmē "nedrīkst ēst ārpus mājas, viss jāgatavo pašam, turklāt arī tad jālasa, kādas kam ir sastāvdaļas." Es tur katru dienu nostaigāju vismaz padsmit kilometrus, un bieži arī pāri divdesmit. Un visviens pa divām nedēļām apvēlos.

Un vispār neviens arī neko nepārmet. Fat shaming panesas tad, kad gribas kādam uzbraukt un tiek laists lietā jebkuŗš pieejamais apvainojums, visādi citādi Amurikā apvainot kādu par to, ka viņš ir resns, ir tikpat pamatoti kā Latvijā kādu apvainot par to, ka viņš nesmaida. Tas tā vienkārši ir.

Vispār tā ir viena no jaukākajām Amurikas iezīmēm: tur tu vari būt, kāds vien gribi, un ļoti daudzi cilvēki to itin nekā neuztvers. Tas vienkārši būs non-issue. Protams, var uzrasties daži skaļi iebildēji.

Amurikas daba aizgrābj elpu, pat tādos ierobežotos apjomos, kā pie viņas tiku. Pirmkārt, daudz kas ir jauns un neparasts, un tiešām ir sajūta, ka esi citā pasaulē. Otrkārt, protams, plašumi.

Un, ja par plašumiem. Ja gribat mani sarūgtināt, paprasiet "Kā ta' nu gāja pa Ameriku?" Jo, eh, no kuŗa gala sākt. Viņa tiešām ir neaptveŗami milzīga, un es ne tuvu vēl neesmu sācis atgūties no visiem iespaidiem. Gan jau ar laiku.
link7 comments|post comment

Korelācija nenozīmē kauzāciju. Vai tomēr? [Mar. 22nd, 2017|01:23 pm]
Vai jūs kādreiz esat sastapuši cilvēku, kas lieto matu želeju (it īpaši tādēļ, lai atglaustu matus) un nav glumiķis?
link26 comments|post comment

Those little differences [Mar. 17th, 2017|08:27 am]
Vispār Amerika ir tieši tas pats, kas Eiropa, tikai lielāka. Ne gluži Anglija, tās briesmīgās sarkanu ķieģeļu rindu mājas te nav pārlieku izplatītas. Drīzāk Vācija būtu tuvāk.

Mineapole, izrādās, nav nekāds miests, vismaz ne salīdzinot ar Milvokiem. Tas, lūk, ir miests. Dievu dēļ, viņi lepojas ar to, ka tur savulaik Pabstu brūvēja. Pabstu, Karl! Vēl tur brūvēja Šlicu (ar saukli "Get Schlitzfaced"), Milleru un vēl vienu, ko esmu aizmirsis. No šiem Milvokos palicis tikai Millers, bet tas tad arī ir palicis, izaudzis par megakorporāciji, ik pa pārdesmit gadiem sponsorē jaunu beisbola stadionu, tādā garā.

Amurikāņu alus tiešām ir drausmīgs, lai gan ir pilns ar mikrobrūverjiem, kas glābj izslāpušos hipsteŗus. Pabstu dzerj kravas auto šoferji un citi nopietni ļaudis ar sliktu humora izjūtu. Mani radi apgalvo, ka arī Aldari agrāk varējis dabūt, bet tad patrāpījusies slikta partija, un vietējais izplatītājs atteicies apmainīt (jūtu latvisko biznesa piesitienu). Šādi triki Amurikā cauri neiet, tāpēc vismaz Milvoku latviešiem jādzīvo bez Aldarja. Nu i sūdu, sagaršot atšķirību starp Pabstu un Aldari ir apmēram tas pats, kas sagaršot atšķirību visādos pudeļūdeņos. Es nesaku, ka tas nav iespējams, bet es gan saku, ka ir labāki veidi, kā pavadīt laiku.

Daba ir aplam smuka. Debesskrāpji apnīk. Plašumi neapnīk.

Čikāga ir Ņujorka tiem, kam Ņujorka šķiet pārāk meinstrīms. Tur arī ir debesskrāpji, o, kādi tur ir debesskrāpji. Un tur ir arī virs ielām pacelts metro, tas tā, lai neglītāk. Ja jūs, kā Maestro teica, vēlaties tumšāk, brauciet uz Čikāgu, tur viss ir.

Amurikas lētās lidsabiedrības, šķiet, ir apmēram tas, kas Raijanērs pirms desmit gadiem, ar visādām piemaksām un atceltiem lidojumiem. Nu i sūdu, lidoju pa Amuriku kā cilvēks ar Delta un esmu apmierināts. Dod kafiju par brīvu.

Tā, redz. Līdz vēlākam.
link10 comments|post comment

Nav tak dzimtene [Mar. 12th, 2017|06:23 pm]
Amurika piegādāja kārtējo pārsteigumu. Tiešām nebiju domājis, ka Mineapolē sēdēšu sanākšanas zālē kopā ar veselu kaudzi latviešu, kas ar prieku šķiļ iekšā rosolu, vinegretu un siļķi kažokā un sūrojas par to, cik veikalā Minska nelaipna krievu pārdevēja. Turklāt gandrīz nekas neliecināja, ka tas nenotiek Naukšēnos vai Bērzainē. Rosols bija stikla bļodā un dekorēts, latviešu valoda bija pārsteidzoši tīra un cilvēki izskatījās uz mata -- uz mata -- kā Latvijā.

Ņemiet vērā, deviņdesmitajos bija ļoti skaidra atšķirība starp Latvijas un Amerikas latviešiem. Viņi izskatījās citādi, runāja citādi, viņiem bija citādas mantas. Bet pēc kontaktu atjaunošanas viņi palika līdzīgāki mums (piemēram, iemācījās ēst siļķi kažokā), mēs palikām līdzīgāki tam vidusmēra pārtikušās pasaules iedzīvotājiem, un tas viss noved pie tādām ainām, ka Minesotā var sastapt mazos Kocēnus. Izrādās, it visur latviešiem garšo rosols un kaitina krievu kaimiņi. Tas bija tik skaisti, ka es pat nesaņēmos pateikt, ka vispār jau rosols ir LPSR virtuves ēdiens.

Tāpat rādās, ka manas aizdomas būs bijušas pareizas: nav Amurika nekāds melting pot, drīzāk salad bowl. Nav kaut kādas vienas "amurikāņu tautas"; ir vesela kaudze visdažādāko grupu, ko labākā gadījumā vieno dažas kopīgas vērtības, lai gan par to es arī neesmu drošs. Ein Volk, ein Reich, ein Führer Amurikā var iet cauri tikai tad, ja to Volk tverj aplam plaši. Un, piekritīsit, ja Volk ir tik plašs, ka tur var kopā salikt angļus ar īriem un vāciešus ar poļiem, tad rodas likumsakarīgs jautājums, kāpēc gan robeža jāvelk tieši pie ādas krāsas.

Vispār te ir interesanti, un ļoti priecē tas, ka daudz kas ir jau zināms un sagaidāms, bet pietiekami daudz kas arī ir pārsteigums. Iejuties esmu ļoti labi un, lai gan prom braukt nebūs žēl, skaidri arī varu saprast, kā te būtu dzīvot. Un, ziniet, skauž tikai viena lieta: viņi ir tālu no Krievijas.
link38 comments|post comment

Hruščova virtuve [Mar. 10th, 2017|04:03 am]
Vašingtona, tātad.

Sāksim ar līdzību. Kaut kādos sensenos laikos Hruščovs bija aizbraucis uz Amuriku, un viņam parādīja vidusmēra amurikāņu virtuvi. Ar plīti, trauku mazgājamo mašīnu, ledusskapi -- tādā garā. Lai neatpaliktu, Hruščovs lika uzsliet tipisko padomju virtuvi, ko amurikāņiem rādīt -- arī tādu smuku, plašu un ar trauku mazgājamo mašīnu. Sak, mums ir viss, kas jums.

Vidusmēra amerikānis skatījās uz to virtuvi un domāja -- jā, labi, viņiem ir aptuveni tāpat kā mums. Bet vidusmēra padomju pilsonis, kas trauku mazgājamo mašīnu ne acu galā nebija redzējis, skatījās un saprata -- mēs, protams, muldam. Bet amurikāņi arī noteikti muld. Nu nevar taču tā būt, ka vidusmēra pilsonim ir trauku mazgājamā mašīna.

Vārdu sakot, es diezgan uzķēros uz Hruščova virtuves. Es tiešām sagaidīju, ka Vašingtona būs ASV atbilde Maskavai. Un es Maskavā savulaik iebraucu ar vilcienu "Sarkanā bulta", maršam skanot, uzreiz pie stacijas mani sveica Staļina augstceltnes, bet pārbāzts metro mani aizveda uzreiz pie Lubjankas (tiešām nebiju plānojis). Iespaids sanāca neizdzēšams.

Es, protams, cenšos neticēt krievu propagandai. Bet tomēr -- tā nemitīgā kladzināšana "Vašingtona to" un "Vašingtona šito", "Vašingtona ievieš sankcijas", "Vašingtona apdraud mieru" -- tā kaut kur aizķērās. Labi, gluži Čekas pagrabus es negaidīju, bet katrā ziņā biju noskaņojies, ka es tagad oficiālās ASV iestādes apskatīšu, cik nu ļaus.

Ha. HA. Ļauj visu ko apskatīt, es, piemēram, no rīta kafiju dzēru ASV Augstākās tiesas ēdnīcā (stipri viduvēja), un tur pat necik daudz tūristu nebija. Bet tas ir pat otršķirīgi. Vašingtona, izrādās, ir skaista, zaļa un brīvi domājoša mazpilsēta ar dzīvelīgu naktsdzīvi, labām ēstuvēm un skaistiem parkiem. Pie Kapitolija cilvēki sēž zālītē un pļāpā. Es nevaru iedomāties nevienu, kas gribētu piesēst un papļāpāt Sarkanajā laukumā. Zied ābeles un ķiršu koki, vīterjo putniņi, ļaudis smaida. Vietas daudz, parki plaši, tūliņ aiz federālajām ēkām sākas mazas ģimenes mājiņas (tiešām uzreiz, izskatās tā, it kā Rīgā ap Raiņa bulvāri sāktos Teika) -- es tiešām tā vietā biju gaidījis žogus un mentus ar automātiem. Nu labi, gan žogi, gan automāti bija, bet daudz, daudz mazāk, nekā varētu gaidīt.

Es saprotu, tie smaidīgie amurikāņi arī māk nagus maukt. Bet pūrisms, lai gan teorētiski ļoti kārdinošs pasaules skatījums, praksē nestrādā. Nav, nav amurikāņu nagu maucēji tādi paši kā krievu. Amurikāņi kautrējas, amurikāņi liekuļo, un šī liekulīgā kautrība viņus tomēr kaut kādā mērā iegrožo. Piemēram, Amerikas pilsoņiem tomēr nekad nav vajadzējis uztraukties par to, ka viņu varas pārstāvji kādu dienu pieklauvēs pie durvīm, savāks un aizvedīs nošaut bez tiesas kādā tumšā pagrabā. Liekulība ir augstu teicama īpašība: tā liecina, ka liekulim vismaz ir kaut kādi ideāli, lai gan ne vienmēr sanāk tos sasniegt.

Es te vēlāk vēl, uz tālruņa vienkārši grūti rakstīt. Bet sausais atlikums ir tāds, ka metonīmija "Vašingtona" man vairs nestrādā. Man, to dzirdot, turpmāk prātā nāks tā jaukā, smaidīgā mazpilsēta, nevis kodolieročiem nokrjautais amerikāņu militārists.
link5 comments|post comment

Magic America [Mar. 9th, 2017|12:13 pm]
Ņujorka izskatās uz mata tā, kā biju iedomājies. Tur tik tiešām pa debesskrāpjiem lēkā Kingkongs, visi pārtiek tikai no lašbarankām un hotdogiem, un vienīgās mašīnas ir dzeltāni takši.

Filadelfija ir kādas piecas reizes piemīlīgāka, nekā biju cerējis. Un tur tik tiešām vienmēr spīd saule.

Bet Vašingtona, nu pizģec. Vašingtona nav pasaulē varenākās valsts galvaspilsēta, Vašingtona ir miests. Iedomājieties, ka savulaik Satversmes sapulce izdomātu -- Rīga, phe, kas tur tāds. Ziniet, kas ir reāli stilīga vieta? Rencēni, tā nu gan ir vieta! Būvējam galvaspilsētu Rencēnos!

Mīlīgs miests, mind you, man arī Rencēni ļoti patīk. Bet visviens miests. Tādam pat kodolraķeti žēl tērēt.
link20 comments|post comment

Cibiņš ceļo [Mar. 2nd, 2017|09:43 am]
Laikam jau kaņepju sviestmaizītes nevajag ņemt līdzi kā našķi lidmašīnā, lai nesatrauktu lidostu sunīšus?
link10 comments|post comment

Palīdzības biedrība priekš slāpes ciesdamiem igauņiem [Feb. 27th, 2017|01:36 pm]
Dāmas un kungi, it's official: vairs neatmaksājas braukt uz Igauniju kaut ko pirkt. Viss, cauri, tas bija skaisti, bet tā vairs nav taisnība.

Paklusēsim uz brītiņu un novērtēsim, cik spēcīgu tradīciju mēs esam zaudējuši. Braucieni uz Igauniju pēc desas jau kopš vismaz divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija skaista Ziemeļvidzemes tradīcija. Kolhozi pirms 1. septembŗa rīkoja autobusu pārbraucienus sapirkties burtnīcas, grāmatu vāciņus un doktordesu. Apķērīgie Igaunijas veikalnieki aizvēra veikalus tieši tajā brīdī, kad ieradās reisa autobuss ar badīgajiem latviešiem. Regulārie Igaunijas izbraucieni papildināja mūsu trūcīgo padomju ēdienkarti ar tādiem eksotiskiem gardumiem kā marmelādi tūbiņās, spilventiņkošļenēm un, ja noveicās, igauņu pepsikolu. Atsevišķi izlēcēji pat pamanījās uz skolu nākt igauņu formastērpā. To gan neatbalstīja, bet arī neaizliedza, un šī nelielā spraudziņa totālitārajā noteikumu un ierobežojumu sienā palīdzēja kaut mazliet saglabāt savu indivīduālitāti.

Bet, lai cik arī spēcīga nebūtu Desas Kustība pa Dzīvības ceļu, tā tomēr šķiet nieks salīdzinājumā ar to, kas panesās deviņdesmitajos. Pēkšņi Igaunijā bija lētāks viss, sākot ar cukuru un beidzot ar veļas mašīnām, un cilvēki jo aši metās to izmantot. Līdz pat pavisam nesenam laikam mazumtirdzniecība Valkā sastāvēja galvenokārt no maziem veikaliņiem, kur ātri ieskriet nopirkt pienu un maizi – visi lielie iepirkšanās centri bija Valgā, ikurāt pie Latvijas robežas.

Tomēr mazpamazām lietas sāka mainīties. Arī Valkā pirms kāda laika uzbūvēja pirmo (diezgan mazu, bet tomēr) lielveikalu, turklāt – kāda sagadīšanās! – arī ikurāt pie Igaunijas robežas. Un turpat pierobežas lielveikalā atvēra arī nelielu alkohola autletu (no vārdu sal. "būt autā"), kas izrādījās pareizais lēmums. Pamazām, tomēr pārliecinoši tieši alkohols kļuva par pirmo nozari, kur Latvijas tirgotāji sāka iedzīvoties uz igauņu rēķina – šķiet, igauņu veikalos alkoholiskus dzērienus pērk tikai latvieši, kam sagribas Cēsu Premium nevis Cēsu, bet A le Coq pildījumā.

Izslāpušie igauņi sāka iespiesties arvien dziļāk iekšzemē. Ir tak tiesa, ja esi atbraucis pēc alus, kāpēc nepaņemt arī desu? Un, ja esi aizbraucis uz Valku, kāpēc neaizbraukt līdz Valmierai? Piebildīsim, tas līdz šim ir igauņu sirojumu tālākais galamērķis, lai gan, būsim godīgi, Cēsu krišana ir tuvāko gadu jautājums. Bet tad arī ir! Varētu šķist, ka Valmieras veikalu izkārtnes igauniski ir tikai tāds mīlīgs labas gribas žests kaimiņu virzienā. Nebūt ne, tā arvien biežāk ir dzīves nepieciešamība. Es, piemēram, sagaidu, ka visnotaļ drīz Valmieras veikals-noliktava Depo sāks vervēt pārdevējus-konsultantus Valgā. Ir taču labi, ka pārdevēji runā pircēju valodā.

Tomēr vienā jomā Igaunija joprojām turējās. Nu labi, ne turējās, bet bija atradusi jauku kompromisu ar Latviju. Latvijā bija lētāka dīzeļdegviela, tas tiesa – bet Igaunijā bija lētāks benzīns. Un tā tīri pamanāmi, par kādiem 5-10 santīmiem litrā. Katru reizi, kad braucām uz Igauniju pēc salmiņiem (tas ir vienīgais kapitālismā izdzīvojušais bērnības gardums), pielējām arī pilnu bāku. Man pat ir benzīnkanna. Tiesa, tas galvenokārt tāpēc, ka viņu ražo Valmierā, un es esmu pārliecināts lokālpatriots. Bet tomēr.

Bet nu arī tas ir cauri. Kopš jaunā gada Valkā arī benzīns maksā lētāk nekā Valgā. Viss, cauri, paldies, Igaunijas mazumtirdzniecība, tu mums palīdzēji pārlaist smagus gadus, bet nu mums tevis vairs nevajag. In fact, tagad tev vajag mūs.

Es ieteiktu Valgas Rimi, Selvera un Nestes īpašniekiem mēģināt kaut kādā veidā izbīdīt tā samērā niecīgā zemes pleķa, kur viņi visi sacelti, pievienošanu Latvijai. Neies tak tādu labu infrastruktūru laist postā tikai tāpēc, ka Igaunijā akcīze lielāka.

Bet Ziemeļvidzemes mazumtirgotājus es apsveicu ar pēkšņo laimi, kas viņiem uzkritusi. Es jau iepriekš biju izteicies, ka latviešiem vajadzētu kļūt par Igaunijas karstajiem dienvidu kaimiņiem, un man tiešām ir prieks, ka tas tik tiešām tā notiek. No Valkas sanāks lieliska ziemeļu Tihuāna, igauņu kantrīdziedoņi dziedās par Rūjienas lēto šņabi un karbonādēm, savukārt vārdu salikums "Valmieras grupējums" atkal atgriezīsies ikdienas sarunvalodā, taču nu jau ar jaudīgāku jēgu.
link14 comments|post comment

Dzīvo ātri, mirsti jauns [Feb. 21st, 2017|09:56 am]
Iepriekšējā ieraksta sakarā mazliet aizdomājos par to plaši atzīto patiesību, ka īstenam rokmūziķim agra nāve ir labākais, kas ar viņu var notikt. Vispār šķiet, tas kā kuŗam.

Piemēram, Morisonam novecošana diez vai būtu īpaši kaitējusi, viņu mierīgi var iedomāties ar sirmu bārdu, ādas jakā un uz skatuves arī septiņdesmit gados. Arī Višesa fani diez vai ļoti pārdzīvotu, ja viņš pieaugtu, noplīsušus kankarus nomainītu pret uzvalciņu un sāktu dzīvot mierīgu pārtikuša cilvēka dzīvi – kaut vai tāpēc, ka daudzi no viņiem darīja tāpat. No Dženisas būtu sanākusi lieliska viedā, pieredzējusī un visu cienītā popkultūras ikona, kas raksta memuārus un tē vē šovos atceras trakos jaunības gadus.

Par Kurtu varētu šaubīties, katrā ziņā tas, ja Ušakovs uztaisītu pašīti ar Kobeinu par tēmu "kādas mēs te zvaigznes vedam uz Rīgu", būtu diezgan briesmīgi. Maikla Džeksona tēls – piedodiet, ka es tā izrunājos – tikai un vienīgi iegūtu, ja viņš būtu nomiris agrāk.

Bet visbriesmīgāk laikam būtu, ja Viktors Cojs kļūtu par Krievijas Federācijas Tautas mākslinieku, uzstātos ar koncertiem Krimā un tāds jauki apvēlies joprojām spēlētu savus vecos hītus. Apskatieties uz Stacijas tuneli, tur tas ir tādā hipertrofētā variantā.

Nē, vienkārši nē.
link7 comments|post comment

Ja tu šito vari atcerēties, tad tu esi vecs [Feb. 20th, 2017|04:14 pm]
Ziniet, es tomēr biežāk esmu izbrīnīts par to, cik tas un tas, un vēl tas ir jauns, nevis vecs.

Lūk, es ļoti esmu pārsteigts par to, ka Kurtam Kobeinam šodien būtu bijuši vien nieka piecdesmit gadi. Kaut kā šķita, ka tas viss palicis nez cik senā pagātnē, un Kobeins šodien būtu vecais, viedais un sirmais popkultūras gigants. Nē, piecdesmit būtu, vēl pavisam normāls vecums, tādā pat uz Latviju uzstāties vēl nebrauc.

Eh.
link6 comments|post comment

Turpinu neizprast [Feb. 20th, 2017|03:48 pm]
Vispār jauki paust savu neizpratni cibā, uzreiz uzrodas attiecīgajā jomā zinošāki ļaudis, kas apgaismo.

Tad man ir šitāds te vēl jautājumiņš. Kā [tagad – red. piez.] zināms, Irākas kaŗš bija pilnīgs klasterfaks un vēl mazliet. It īpaši to patīk uzsvērt pašreizējam Amurikas prezim, kas ir republikānis, un viņa fanklubs arī taurē līdzi – jā, jā, lai iet dirst tie asprāši, kas ievilka Amuriku Irākas kaŗā. Bet, ja nemaldos, tieši taču republikāņu prezis savulaik izdomāja, ka vajadzētu iebrukt Irākā? Un pašreizējais Amurikas viceprezis savulaik to iebrukumu atbalstīja? Un ar "atbalstīja" mēs domājam "balsoja par"? Un, ja, piemēram, bijušais UK premjerministrs, kas atbalstīja Irākas kaŗu, ir "noziedznieks", tad kas pēc tādas loģikas ir pašreizējais ASV viceprezidents?

Tāpat ļoti interesē, tieši cik daudzi no tiem, kas nu māj ar karodziņiem Viņa Oranžībai, savulaik atspērušies brēca, ka vajag iebrukt Irākā un sadot pa galvu teroristiem. Un cik no tiem, ko tagad [atkal – red. piez.] saukā par aptrakušajiem liberastiem un dzimtenes nodevējiem, savulaik pret to kaŗu iebilda – saņemot pretī tieši tādus apvainojumus liberastijā un nodevībā.

Jo, ja nezina nekādu background story, brīžam rodas iespaids, ka Irākā iebruka Hilarija ar savu liberastu draudziņu atbalstu.
link13 comments|post comment

Russians out, Americans in, Germans down [Feb. 20th, 2017|10:53 am]
Nekādi nesaprotu NATO dalībvalstu vadītāju sūrošanos, ka, edz, Vācija pietiekami daudz naudas netērējot saviem bruņotajiem spēkiem. Vai tad tāds nebija mērķis?
link33 comments|post comment

Visi tik pieklājīgi, ka nevienu nevar pasūtīt dirst [Feb. 17th, 2017|03:14 pm]
Gribēju kaut ko riebīgu uzrakstīt par vegāniem, bet tad aizdomājos. Cik muļķīgi, mūsdienu polārizētajā pasaulē iegājies, ka uzskati nāk dāvanu komplektos. Ja tev patīk (a), tad, visticamāk, tev patiks arī (ķ), un ej nu saproti, kā tieši tas iet kopā. Pasakiet, lūdzami, kāds tieši sakars velobraukšanai ar vegānismu? Nestresošanai par savas miesas izmēriem ar feminismu? Patikai pret cūkas ribām ar nepatiku pret liberastiem? Bet ir, nu, ir taču! Protams, ir piemēri "mans lauku onkulis ir resns, brauc ar riteni uz darbu cūkkautuvē un nīst sievietes", nenoliedzu – korelācija nav simtprocentīga. Bet nopietni – ja jūs pamanāt kādu amurikāni, kas neēd gaļu un brauc ar riteni, jums taču ienāk prātā, par ko viņš noteikti nebalsoja vēlēšanās?!

Tā arī ar diršanos internetos. Lūk, sākšu es dirsties par vegāniem, varbūt vēl cilvēki nodomās, ka es esmu viens no tiem mūžam sarūgtinātajiem vīriešiem, kam nav seksa un kas tāpēc spēj tikai vemt par visu, ko ierauga. Un, pat ja nenodomās, es tak pats zināšu, ka es daru tieši to pašu, kas ir šādu cilvēku raison d'être. Gribot negribot sanāk palikt jaukākam.

Cik briesmīgi. Pat ne briesmīgi, sarūgtinoši.

Bet bezglutēna pīrādziņus ar seitana pildījumu es toč viendien uzcepšu.
link50 comments|post comment

Has been [Feb. 17th, 2017|11:44 am]
Tonijs Blērs tagad pa Blūmberg uzstājas ar runu par to, kā nevajag breksitu. Tagad.

Acīmredzot angļu valodā nav teiciena par to, ka pēc kaujas dūres nevicina.
link16 comments|post comment

Senču balss sauc [Feb. 17th, 2017|11:27 am]
Ļoti gribas nopirkt kandžas ūdens destilācijas aparātu, tik ļoti, ka laikam jānopērk. Gan vaļasprieks jauks, gan noderīgas iemaņas neskaidras ekonomikas apstākļos. Un, ja piepildīsies kaut ceturtā daļa no tām lietām, kas tagad draud piepildīties – ooo, mēs dabūsim tik daudz neskaidras ekonomikas, ka maz neliksies.
link51 comments|post comment

Kāds vārds par to, kā būs [Feb. 15th, 2017|04:30 pm]
Vispār būtu ļoti skaisti, ja iepriekšējais ieraksts paliktu pēdējais šajā žurnālī. Visādi jaunie lietotāji, kas pēc gadiem viņam uzdurtos, nevarētu vien nobrīnīties – tiešām noslīka?! Nē, nē, viss ar mani ir kārtībā un, visticamāk, labākā kārtībā nekā jums. Es te nelielos, tā ir vienkārša statistika.

Bet ko es gribēju teikt. Purvi atgādina vienu skarbu patiesību. Ir gan pavasaris šepat, šepat aiz stūŗa (ieskatieties, jau briest pirmie pumpuri, tiešām). Tas nozīmē, ka visas dievu radībiņas atmostas jaunai dzīvei. Bet diemžēl tas nozīmē arī, ka mostas arī a) visādi apnicīgi asinssūcēji un b) visādi apnicīgi veloderasti.

Cik ātri pie laba pierod, es jau biju paguvis aizmirst, ka es dzīvoju vienā pasaulē ar šādām nešķīstām būtnēm.
link5 comments|post comment

Famous last words [Feb. 7th, 2017|11:20 am]
Purviem tak vajadzētu būt pietiekami sasalušiem, lai viņos varētu līst iekšā, vai ne?
link9 comments|post comment

Vai tad tagad ir ______, lūk, agrāk bija ______ [Feb. 6th, 2017|02:51 pm]
Noskatījos vakar La Guerre du feu un, ziniet, tik lielisku action movie sen neatceros redzējis. Tur ir pilnīgi viss, kam būtu jābūt action movie, tikai vēl spēcīgāk. Parasti action movies zvaigznes izskatās pēc neandertāliešiem; šeit viņi ir neandertālieši. Parasti tur ir viens galvenais varonis un varbūt viens saidkiks; šeit ir veseli trīs galvenie varoņi (lai gan ap filmas vidu viens no viņiem izvirzās par galveno). Parasti šādu filmu dialogs aprobežojas ar dažām frāzēm; šeit dialogs aprobežojas ar atsevišķiem vārdiem, turklāt šiem vārdiem valodu sacerējis msjē Entonijs Bērdžess, kam vispār ļoti labi sanāca sacerēt vardarbīgu jauniešu valodas. Parasti galvenā varoņa beibe ir tērpta tā, lai izceltu visas lietas; šeit jau no pirmās ainas beibe ir tērpta tikai miesas krāsojumā. Piesviediet vēl klāt veselu strēķi episku ainavu, atzīstami tiešu seksa ainu (savdabīga variācija par tēmu "sweet love by the fire") un, protams, laimīgas beigas – un sanāk vienkārši graujoša kombinācija.

Droši vien otru tādu filmu uztaisīt vairs nevar. (Ļoti) vēsturiskais fons palīdz atmest pilnīgi visus iespējamos kultūras uzslāņojumus, un pāri paliek sižets, kas pa tiešo grābj pie mazliet piemirstiem, bet evolūcijas gaitā līdz pat reptiļu smadzenēm iedzītiem instinktiem. Nekas nav jādomā līdzi (kas atkal ir liels pluss šāda žanra filmai), vienkārši jāļaujas pārdzīvojumam.

Pie viena tā ir arī ļoti optimistiska filma; ja atsevišķiem triecienniekiem tik tiešām izdotos pasauli aizvilkt līdz kodolkaŗam, tad mūsu pēcteči varētu cerēt uz apmēram tādu dzīvesveidu (veiksmes gadījumā, protams). Un skat, tas nav tas trakākais, izrādās.

Un, visbeidzot, šādas vēsturiskās filmas palīdz pārkalibrēt vēsturiskos atskaites punktus. Ko tur ākstīties ar "lūk, Ulmaņlaikos, tad gan bija īsti vīri." Phe. Ledus laikmetā, tad, lūk, bija īsti vīri!
link6 comments|post comment

En Marche! [Feb. 3rd, 2017|03:06 pm]
Starp citu, ja gribat šogad Sevi Izaicināt un Pierādīt Sev Lietas: 100km pārgājiens šogad ir tikai ar iepriekšējo reģistrāciju, kas beidzas 15. jūlijā. Līdz šim varēja ierasties pēdējā brīdī un soļot, bet šogad vairs nekā. Bet tas nekas, tāpat būs jestri.
link17 comments|post comment

Ballīte!!! [Feb. 3rd, 2017|11:31 am]
Lūk, kādi jaunumi: https://www.bloomberg.com/politics/articles/2017-02-03/trump-to-halt-obama-fiduciary-rule-order-review-of-dodd-frank

Amurikā, izrādās, ir tāds ierobežojums, kas pieprasa, lai pensiju fondu pārvaldnieki darbotos savu klientu interesēs. Un Tramps, izrādās, viņu taisās atcelt.

Padomājiet par to dažas minūtes. Tā lēnām, kamēr aiziet.

Atcels.

Ierobežojumu.

Kas.

Liek.

Darboties.

Savu.

Klientu.

Interesēs.



Izlasiet vēlreiz. Un vēlreiz.



Tā. Tagad, iespējams, izskatīsies, ka manas sajūsmas paušana robežojas ar konfidenciālitātes līgumu pārkāpšanu, bet esiet droši, tā nav. Te mierīgi var iztikt ar publiski pavisam pieejamu informāciju. Jo, protams, tas viss ir zināms. Noskatieties kaut vai Big Short, kas ir ļoti tuvu reālitātei, turklāt veiksmīgi izskaidro aplūkojamos jēdzienus.

Redziet, Finanšu Industrijai nav grūti darboties savās, nevis klientu interesēs. Ja viņas sakrīt, lieliski. Ja nesakrīt, tad jo sliktāk klientiem. Finanšu Industrija klientu intereses liks augstāk par savām tikai tad, ja viņai to piespiedīs darīt.

Kas interesē pensiju fondu klientus? Saņemt labu pensiju, protams. Viņiem interesē ilgtermiņa ienesīgums, viņi domā desmitgades uz priekšu. Kas interesē pensiju fondu pārvaldniekus? Ceturkšņa atskaite. Viņi domā trīs mēnešus uz priekšu, nevis desmitgades, jo pensiju fondu pārvaldniekam prēmijas maksā pēc ceturkšņa rezultātiem, nevis pēc trīsdesmit gadiem, kad klients veiksmīgi aizgājis pensijā.

Ieguldījumi, kuŗu mērķis ir saglabāt un vairot kapitālu ilgtermiņā, būtiski atšķiŗas no tādiem ieguldījumiem, kas īsā termiņā cenšas nodrošināt pēc iespējas lielāku peļņu. Starp citu, tieši tāpēc padoms: ja jums ir pensiju uzkrājumi, ko jūs cerat saņemt pēc divdesmit-trīsdesmit gadiem, dievu dēļ, neturiet viņus aktīvajos plānos. Izvēlieties vienkāršu, konservātīvu plānu vai, vēl labāk, paši ieguldiet kādā indeksā. Bet es te drusciņ novirzos no tēmas.

Īstermiņa peļņas gūšanai neizbēgami sanāk izvēlēties riskantākus ieguldījumus. Ieguldīt naudu tā, lai pēc pieciem gadiem būtu par 20% vairāk, vispār nav nekāda māksla, tur visgrūtākais ir atturēties no kārdinājuma paspiest gāzi grīdā. Nopelnīt tos 20% vienā gadā – tas jau ir ļoti atzīstams rezultāts. Bet 20% nopelnīt 3 mēnešos – ha. Es, protams, varu pastāstīt, kā tieši to mēģināt izdarīt, mana speciālizācija ir augsta riska ieguldījumi. Es pat varu pastāstīt, kā nopelnīt 100% pusminūtes laikā – aizejiet uz kazino uzspēlēt ruleti un uzlieciet savu naudiņu uz sarkano vai melno. Bet diez vai kāds tādā veidā sapelnīs naudu pensijai.

Tātad tad, kad jūs skatāties uz kaut kādu fondu darbības rezultātiem – kā viņi uzkāpj un kādā brīdī nogāžas, – nedomājiet, ka finanšu industrijā strādā kaut kādi muļķi, kas nespēj pamanīt pizģecu. Vienkārši šo fondu pārvaldnieki darbojas SAVĀS interesēs. Ja jūsu nauda nopelna, jūs peļņu dalāt ar pārvaldniekiem. Savukārt zaudējumi ir tikai jūsu.

Droši vien pensiju fonda pārvaldniekam pēc kādiem trīsdesmit gadiem būtu gandarījums, atskatoties uz savu mūža darbu un apzinoties, ka viņš palīdzējis daudziem cilvēkiem nodrošināt pārtikušas vecumdienas. Bet finanšu industrijai ir nelāgs paradums maksāt ļooooooti patīkama apjoma prēmijas. Iedomājieties, ka jūs darbojaties Industrijā. Nemaz tik elementāri viņā nav tikt, drusciņ tāpat jāpacenšas. Un pēkšņi jums parādās iespēja saņemt brangu atalgojumu par saviem pūliņiem, tūliņ un tagad – vai gandarījumu par šiem un vēl daudziem citiem pūliņiem tālā, tālā, tālā nākotnē. Tikai godīgi – ko jūs izvēlētos?

Un, pat ja jūs būtu viens no tiem Sirdsšķīstiem Ļaudīm, kas tik tiešām rūpētos tikai par savu klientu ilgtermiņa interesēm – kā jums šķiet, tieši pēc cik ilga laika jūsu vietā pieņemtu kādu, kas pelna vairāk?

Es te, protams, nesūdzos. Paliek arvien skaidrāks, ko tieši no Trampa sagaidīt. Es finanšu industrijā šāda tipa vadītājus esmu saticis pietiekami bieži. Viņš jau izskatījās kā viens no viņiem un runāja kā viens no viņiem – ja viņš tagad sāk arī pieņemt tādus lēmumus, tad ir gana skaidrs, ar ko mums darīšana. Varbūt būtu pārspīlēti teikt, ka Amurikas vēlētāji savas valsts nākotni uzlikuši uz sarkanā vai melnā, bet katrā ziņā tas ir augsta riska ieguldījums.

Un augsta riska ieguldījumi, tos mēs mākam.
link29 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]