We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ja tu šito vari atcerēties, tad tu esi vecs [Feb. 20th, 2017|04:14 pm]
Ziniet, es tomēr biežāk esmu izbrīnīts par to, cik tas un tas, un vēl tas ir jauns, nevis vecs.

Lūk, es ļoti esmu pārsteigts par to, ka Kurtam Kobeinam šodien būtu bijuši vien nieka piecdesmit gadi. Kaut kā šķita, ka tas viss palicis nez cik senā pagātnē, un Kobeins šodien būtu vecais, viedais un sirmais popkultūras gigants. Nē, piecdesmit būtu, vēl pavisam normāls vecums, tādā pat uz Latviju uzstāties vēl nebrauc.

Eh.
link2 comments|post comment

Turpinu neizprast [Feb. 20th, 2017|03:48 pm]
Vispār jauki paust savu neizpratni cibā, uzreiz uzrodas attiecīgajā jomā zinošāki ļaudis, kas apgaismo.

Tad man ir šitāds te vēl jautājumiņš. Kā [tagad – red. piez.] zināms, Irākas kaŗš bija pilnīgs klasterfaks un vēl mazliet. It īpaši to patīk uzsvērt pašreizējam Amurikas prezim, kas ir republikānis, un viņa fanklubs arī taurē līdzi – jā, jā, lai iet dirst tie asprāši, kas ievilka Amuriku Irākas kaŗā. Bet, ja nemaldos, tieši taču republikāņu prezis savulaik izdomāja, ka vajadzētu iebrukt Irākā? Un pašreizējais Amurikas viceprezis savulaik to iebrukumu atbalstīja? Un ar "atbalstīja" mēs domājam "balsoja par"? Un, ja, piemēram, bijušais UK premjerministrs, kas atbalstīja Irākas kaŗu, ir "noziedznieks", tad kas pēc tādas loģikas ir pašreizējais ASV viceprezidents?

Tāpat ļoti interesē, tieši cik daudzi no tiem, kas nu māj ar karodziņiem Viņa Oranžībai, savulaik atspērušies brēca, ka vajag iebrukt Irākā un sadot pa galvu teroristiem. Un cik no tiem, ko tagad [atkal – red. piez.] saukā par aptrakušajiem liberastiem un dzimtenes nodevējiem, savulaik pret to kaŗu iebilda – saņemot pretī tieši tādus apvainojumus liberastijā un nodevībā.

Jo, ja nezina nekādu background story, brīžam rodas iespaids, ka Irākā iebruka Hilarija ar savu liberastu draudziņu atbalstu.
link3 comments|post comment

Russians out, Americans in, Germans down [Feb. 20th, 2017|10:53 am]
Nekādi nesaprotu NATO dalībvalstu vadītāju sūrošanos, ka, edz, Vācija pietiekami daudz naudas netērējot saviem bruņotajiem spēkiem. Vai tad tāds nebija mērķis?
link31 comments|post comment

Visi tik pieklājīgi, ka nevienu nevar pasūtīt dirst [Feb. 17th, 2017|03:14 pm]
Gribēju kaut ko riebīgu uzrakstīt par vegāniem, bet tad aizdomājos. Cik muļķīgi, mūsdienu polārizētajā pasaulē iegājies, ka uzskati nāk dāvanu komplektos. Ja tev patīk (a), tad, visticamāk, tev patiks arī (ķ), un ej nu saproti, kā tieši tas iet kopā. Pasakiet, lūdzami, kāds tieši sakars velobraukšanai ar vegānismu? Nestresošanai par savas miesas izmēriem ar feminismu? Patikai pret cūkas ribām ar nepatiku pret liberastiem? Bet ir, nu, ir taču! Protams, ir piemēri "mans lauku onkulis ir resns, brauc ar riteni uz darbu cūkkautuvē un nīst sievietes", nenoliedzu – korelācija nav simtprocentīga. Bet nopietni – ja jūs pamanāt kādu amurikāni, kas neēd gaļu un brauc ar riteni, jums taču ienāk prātā, par ko viņš noteikti nebalsoja vēlēšanās?!

Tā arī ar diršanos internetos. Lūk, sākšu es dirsties par vegāniem, varbūt vēl cilvēki nodomās, ka es esmu viens no tiem mūžam sarūgtinātajiem vīriešiem, kam nav seksa un kas tāpēc spēj tikai vemt par visu, ko ierauga. Un, pat ja nenodomās, es tak pats zināšu, ka es daru tieši to pašu, kas ir šādu cilvēku raison d'être. Gribot negribot sanāk palikt jaukākam.

Cik briesmīgi. Pat ne briesmīgi, sarūgtinoši.

Bet bezglutēna pīrādziņus ar seitana pildījumu es toč viendien uzcepšu.
link45 comments|post comment

Has been [Feb. 17th, 2017|11:44 am]
Tonijs Blērs tagad pa Blūmberg uzstājas ar runu par to, kā nevajag breksitu. Tagad.

Acīmredzot angļu valodā nav teiciena par to, ka pēc kaujas dūres nevicina.
link15 comments|post comment

Senču balss sauc [Feb. 17th, 2017|11:27 am]
Ļoti gribas nopirkt kandžas ūdens destilācijas aparātu, tik ļoti, ka laikam jānopērk. Gan vaļasprieks jauks, gan noderīgas iemaņas neskaidras ekonomikas apstākļos. Un, ja piepildīsies kaut ceturtā daļa no tām lietām, kas tagad draud piepildīties – ooo, mēs dabūsim tik daudz neskaidras ekonomikas, ka maz neliksies.
link51 comments|post comment

Kāds vārds par to, kā būs [Feb. 15th, 2017|04:30 pm]
Vispār būtu ļoti skaisti, ja iepriekšējais ieraksts paliktu pēdējais šajā žurnālī. Visādi jaunie lietotāji, kas pēc gadiem viņam uzdurtos, nevarētu vien nobrīnīties – tiešām noslīka?! Nē, nē, viss ar mani ir kārtībā un, visticamāk, labākā kārtībā nekā jums. Es te nelielos, tā ir vienkārša statistika.

Bet ko es gribēju teikt. Purvi atgādina vienu skarbu patiesību. Ir gan pavasaris šepat, šepat aiz stūŗa (ieskatieties, jau briest pirmie pumpuri, tiešām). Tas nozīmē, ka visas dievu radībiņas atmostas jaunai dzīvei. Bet diemžēl tas nozīmē arī, ka mostas arī a) visādi apnicīgi asinssūcēji un b) visādi apnicīgi veloderasti.

Cik ātri pie laba pierod, es jau biju paguvis aizmirst, ka es dzīvoju vienā pasaulē ar šādām nešķīstām būtnēm.
link5 comments|post comment

Famous last words [Feb. 7th, 2017|11:20 am]
Purviem tak vajadzētu būt pietiekami sasalušiem, lai viņos varētu līst iekšā, vai ne?
link9 comments|post comment

Vai tad tagad ir ______, lūk, agrāk bija ______ [Feb. 6th, 2017|02:51 pm]
Noskatījos vakar La Guerre du feu un, ziniet, tik lielisku action movie sen neatceros redzējis. Tur ir pilnīgi viss, kam būtu jābūt action movie, tikai vēl spēcīgāk. Parasti action movies zvaigznes izskatās pēc neandertāliešiem; šeit viņi ir neandertālieši. Parasti tur ir viens galvenais varonis un varbūt viens saidkiks; šeit ir veseli trīs galvenie varoņi (lai gan ap filmas vidu viens no viņiem izvirzās par galveno). Parasti šādu filmu dialogs aprobežojas ar dažām frāzēm; šeit dialogs aprobežojas ar atsevišķiem vārdiem, turklāt šiem vārdiem valodu sacerējis msjē Entonijs Bērdžess, kam vispār ļoti labi sanāca sacerēt vardarbīgu jauniešu valodas. Parasti galvenā varoņa beibe ir tērpta tā, lai izceltu visas lietas; šeit jau no pirmās ainas beibe ir tērpta tikai miesas krāsojumā. Piesviediet vēl klāt veselu strēķi episku ainavu, atzīstami tiešu seksa ainu (savdabīga variācija par tēmu "sweet love by the fire") un, protams, laimīgas beigas – un sanāk vienkārši graujoša kombinācija.

Droši vien otru tādu filmu uztaisīt vairs nevar. (Ļoti) vēsturiskais fons palīdz atmest pilnīgi visus iespējamos kultūras uzslāņojumus, un pāri paliek sižets, kas pa tiešo grābj pie mazliet piemirstiem, bet evolūcijas gaitā līdz pat reptiļu smadzenēm iedzītiem instinktiem. Nekas nav jādomā līdzi (kas atkal ir liels pluss šāda žanra filmai), vienkārši jāļaujas pārdzīvojumam.

Pie viena tā ir arī ļoti optimistiska filma; ja atsevišķiem triecienniekiem tik tiešām izdotos pasauli aizvilkt līdz kodolkaŗam, tad mūsu pēcteči varētu cerēt uz apmēram tādu dzīvesveidu (veiksmes gadījumā, protams). Un skat, tas nav tas trakākais, izrādās.

Un, visbeidzot, šādas vēsturiskās filmas palīdz pārkalibrēt vēsturiskos atskaites punktus. Ko tur ākstīties ar "lūk, Ulmaņlaikos, tad gan bija īsti vīri." Phe. Ledus laikmetā, tad, lūk, bija īsti vīri!
link6 comments|post comment

En Marche! [Feb. 3rd, 2017|03:06 pm]
Starp citu, ja gribat šogad Sevi Izaicināt un Pierādīt Sev Lietas: 100km pārgājiens šogad ir tikai ar iepriekšējo reģistrāciju, kas beidzas 15. jūlijā. Līdz šim varēja ierasties pēdējā brīdī un soļot, bet šogad vairs nekā. Bet tas nekas, tāpat būs jestri.
link17 comments|post comment

Ballīte!!! [Feb. 3rd, 2017|11:31 am]
Lūk, kādi jaunumi: https://www.bloomberg.com/politics/articles/2017-02-03/trump-to-halt-obama-fiduciary-rule-order-review-of-dodd-frank

Amurikā, izrādās, ir tāds ierobežojums, kas pieprasa, lai pensiju fondu pārvaldnieki darbotos savu klientu interesēs. Un Tramps, izrādās, viņu taisās atcelt.

Padomājiet par to dažas minūtes. Tā lēnām, kamēr aiziet.

Atcels.

Ierobežojumu.

Kas.

Liek.

Darboties.

Savu.

Klientu.

Interesēs.



Izlasiet vēlreiz. Un vēlreiz.



Tā. Tagad, iespējams, izskatīsies, ka manas sajūsmas paušana robežojas ar konfidenciālitātes līgumu pārkāpšanu, bet esiet droši, tā nav. Te mierīgi var iztikt ar publiski pavisam pieejamu informāciju. Jo, protams, tas viss ir zināms. Noskatieties kaut vai Big Short, kas ir ļoti tuvu reālitātei, turklāt veiksmīgi izskaidro aplūkojamos jēdzienus.

Redziet, Finanšu Industrijai nav grūti darboties savās, nevis klientu interesēs. Ja viņas sakrīt, lieliski. Ja nesakrīt, tad jo sliktāk klientiem. Finanšu Industrija klientu intereses liks augstāk par savām tikai tad, ja viņai to piespiedīs darīt.

Kas interesē pensiju fondu klientus? Saņemt labu pensiju, protams. Viņiem interesē ilgtermiņa ienesīgums, viņi domā desmitgades uz priekšu. Kas interesē pensiju fondu pārvaldniekus? Ceturkšņa atskaite. Viņi domā trīs mēnešus uz priekšu, nevis desmitgades, jo pensiju fondu pārvaldniekam prēmijas maksā pēc ceturkšņa rezultātiem, nevis pēc trīsdesmit gadiem, kad klients veiksmīgi aizgājis pensijā.

Ieguldījumi, kuŗu mērķis ir saglabāt un vairot kapitālu ilgtermiņā, būtiski atšķiŗas no tādiem ieguldījumiem, kas īsā termiņā cenšas nodrošināt pēc iespējas lielāku peļņu. Starp citu, tieši tāpēc padoms: ja jums ir pensiju uzkrājumi, ko jūs cerat saņemt pēc divdesmit-trīsdesmit gadiem, dievu dēļ, neturiet viņus aktīvajos plānos. Izvēlieties vienkāršu, konservātīvu plānu vai, vēl labāk, paši ieguldiet kādā indeksā. Bet es te drusciņ novirzos no tēmas.

Īstermiņa peļņas gūšanai neizbēgami sanāk izvēlēties riskantākus ieguldījumus. Ieguldīt naudu tā, lai pēc pieciem gadiem būtu par 20% vairāk, vispār nav nekāda māksla, tur visgrūtākais ir atturēties no kārdinājuma paspiest gāzi grīdā. Nopelnīt tos 20% vienā gadā – tas jau ir ļoti atzīstams rezultāts. Bet 20% nopelnīt 3 mēnešos – ha. Es, protams, varu pastāstīt, kā tieši to mēģināt izdarīt, mana speciālizācija ir augsta riska ieguldījumi. Es pat varu pastāstīt, kā nopelnīt 100% pusminūtes laikā – aizejiet uz kazino uzspēlēt ruleti un uzlieciet savu naudiņu uz sarkano vai melno. Bet diez vai kāds tādā veidā sapelnīs naudu pensijai.

Tātad tad, kad jūs skatāties uz kaut kādu fondu darbības rezultātiem – kā viņi uzkāpj un kādā brīdī nogāžas, – nedomājiet, ka finanšu industrijā strādā kaut kādi muļķi, kas nespēj pamanīt pizģecu. Vienkārši šo fondu pārvaldnieki darbojas SAVĀS interesēs. Ja jūsu nauda nopelna, jūs peļņu dalāt ar pārvaldniekiem. Savukārt zaudējumi ir tikai jūsu.

Droši vien pensiju fonda pārvaldniekam pēc kādiem trīsdesmit gadiem būtu gandarījums, atskatoties uz savu mūža darbu un apzinoties, ka viņš palīdzējis daudziem cilvēkiem nodrošināt pārtikušas vecumdienas. Bet finanšu industrijai ir nelāgs paradums maksāt ļooooooti patīkama apjoma prēmijas. Iedomājieties, ka jūs darbojaties Industrijā. Nemaz tik elementāri viņā nav tikt, drusciņ tāpat jāpacenšas. Un pēkšņi jums parādās iespēja saņemt brangu atalgojumu par saviem pūliņiem, tūliņ un tagad – vai gandarījumu par šiem un vēl daudziem citiem pūliņiem tālā, tālā, tālā nākotnē. Tikai godīgi – ko jūs izvēlētos?

Un, pat ja jūs būtu viens no tiem Sirdsšķīstiem Ļaudīm, kas tik tiešām rūpētos tikai par savu klientu ilgtermiņa interesēm – kā jums šķiet, tieši pēc cik ilga laika jūsu vietā pieņemtu kādu, kas pelna vairāk?

Es te, protams, nesūdzos. Paliek arvien skaidrāks, ko tieši no Trampa sagaidīt. Es finanšu industrijā šāda tipa vadītājus esmu saticis pietiekami bieži. Viņš jau izskatījās kā viens no viņiem un runāja kā viens no viņiem – ja viņš tagad sāk arī pieņemt tādus lēmumus, tad ir gana skaidrs, ar ko mums darīšana. Varbūt būtu pārspīlēti teikt, ka Amurikas vēlētāji savas valsts nākotni uzlikuši uz sarkanā vai melnā, bet katrā ziņā tas ir augsta riska ieguldījums.

Un augsta riska ieguldījumi, tos mēs mākam.
link29 comments|post comment

Maitu lijas [Feb. 2nd, 2017|11:13 am]
Kā jūs noteikti nojaušat, man patīk kapitālisms. Man pat nav iebildumu pret diezgan apšaubāmiem biznesa modeļiem: es savu ētikas latiņu nolieku ikurāt pie lohotroniem, kas paredzēti pieaugušiem, rīcībspējīgiem un pārtikušiem cilvēkiem. Tiesa, šādai latiņai pārlekt nav īpaši grūti, bet tieši tāds arī ir mērķis. Tāpēc man arī nav iebildumu pret daudzām uzņēmumu grupām, par kuŗām citi ļaudis krīt izmisumā.

Kad nupat pa Blūmberg rādīja viena insulīna ražotāja CEO, kas stāstīja par uzņēmuma plāniem nostiprināties Amurikā, es tiešām brangi nopriecājos. Redz, saprot ļaudis, kur tieši naudiņa žāvējas, un kas par to, ka kaut kas šakālisks jaušas šajos plānos. Cik nojaušu, insulīns Amurikā ir un būs growth market, it īpaši tagad, kad cīņa pret aptaukošanos aprobežojas ar tvītiem par "resnām cūkām". Uz priekšu, uz priekšu, kaunināšana jo aši noved pie tā, ka kauninātais jaunietis šņukstēdams nododas tieši tam, par ko viņu kaunina.

Un, ņemiet vērā, insulīna ražošana vienlaikus ir arī ļoti apsveicams bizness, tas vārda vistiešākajā nozīmē glābj dzīvības (un palīdz uzkačāties dažiem ļaudīm, kam patīk savus treniņus papildināt ar hormoniem, bet tas noteikti nav primārais tirgus.) Ideālā pasaulē gan insulīna ražotāji noteikti līksmotu, ja pieprasījums pēc viņu produkta samazinātos, nevis meklētu, kuŗos tirgos gaidāma izaugsme, bet ko tur.

Šķiet, es esmu atradis diezgan ideālu biznesu: ētiski apšaubāmu un ētiski slavējamu vienlaikus. Jāpaskatās cītīgāk, bet vismaz viņu akcijas es gribu nopirkt. Patīkami taču pelnīt kopā ar cilvēkiem, kam ir tāda pati vērtību sistēma.
link16 comments|post comment

"Mazajiem par zvēriņiem" jaunā sezona [Feb. 1st, 2017|11:07 am]
Labrīt, zaķīši, studijā atkal atgriežas iemīļotais raidījums "Mazajiem par zvēriņiem kopā ar Kapteini Acīmredzamo", kur mēs izskaidrojam acīmredzamas lietas, jo kāpēc ne.

Šorīt parunāsim par Krieviju un viņas mēģinājumiem padarīt pasauli par sliktāku, nedrošāku un skumjāku vietu. Ja skatāties ziņas, noteikti būsit pamanījuši, ka Krievijai ļoti patīk iebāzt savus pirksteļus visos pīrādziņos, kas patrāpās grābiena attālumā. Ja skolā vēstures stundās nezīmējāt komiksus, noteikti pamanījāt, ka viņai šī vēlme bijusi jau sen. Kāpēc tā un kā viņa to dara?

Tam noteikti ir kaut kāds praktisks labums – nodrošināt savas globālās intereses, censties novērst iespējamos draudus jau saknē, pamācīt nepaklausīgos. Taču man šķiet, ka tas brīžam robežojas ar kādu nelāgu patoloģiju. Sakiet, lūdzu, kā tieši Krievijas globālās intereses nodrošina tas, ka Krievijas sportisti par katru cenu, pārbāzti ar dopingu līdz ausīm, uzvar visās iespējamās sacensībās?! Te drīzāk ir runa par dziļiem mazvērtības kompleksiem. Cilvēki, kas baidās, ka droši vien ir lūzeri, mēdz būt apsēsti ar patoloģisku vēlmi uzvarēt.

Krieviju ļoti traumēja tie gadi pēc Padsavienības beigām, un lielā mērā Padsavienība joprojām līdz galam nav sabrukusi, vismaz padomju ļaužu apziņā ne. Ņemiet vērā, nav tā, ka visi padomju ļaudis par Padsavienību bija neparastā sajūsmā. Tie pastāsti par slikto Gorbačovu, kas sagrāva vareno savienību pretēji ļaužu vēlmēm, ir muļķības: padomju pilsoņi paši, bez Gorbačova skubināšanas, stāvēja kilometriem gaŗā rindā pie pirmā padomju makdonalda. Taču izrādījās, ka brīvība nozīmē ne tikai čīzburgerus, bet arī nepieciešamību pašiem parūpēties par savu vietu dzīvē. Tas, ka bijušajiem cietumniekiem grūti iejusties brīvībā, ir pavisam skaidrs un nez cik reizes novērots fainomens. Turklāt tas nav pretrunā tam, ka cietumnieki tik tiešām vēlas brīvību. Vienkārši cietumā cilvēki pierod dzīvot vienā noteiktā veidā, un pārslēgties nenākas viegli.

Tā nu vienā brīdī Krievijas pilsoņi pārtrauca uztvert Padsavienības sabrukumu kā "mēs iznācām no cietuma" un sāka to uztvert kā "mēs zaudējām Aukstajā kaŗā." Abi apgalvojumi ir pareizi, un tas, kuŗu no tiem uztvert kā galveno, lielā mērā atkarājas no tā, kā tu juties cietumā un kā – brīvībā.

Vēl piebildīsim, ka Krievija izsenis ir labi jutusies bardakā (atkal, tas galīgi nav pretrunā ar viņas tieksmi pēc stabilitātes, savstarpēji izslēdzošas vēlmes ir būtiska krievu pasaules uztveres sastāvdaļa, ne velti Krievijas ģerbonī ērglis ir divgalvains un skatās uz abām pusēm.) "Nodrošinām savas intereses, pierādām, ka neesam lūzeri, atriebjamies par zaudējumu un, visbeidzot, vienkārši sajājam lietas tāpat vien" – lūk, vesela kaudze spēcīgu argumentu, kāpēc tieši censties padarīt pasauli sliktāku.

Un kā to izdarīt? Ir ļaudis, kas pamatoti norāda uz Krievijas diezgan vārīgo ekonomisko kapacitāti, zemo dzīves līmeni un grimstošajām zemūdenēm, paziņojot – nē nu tiešām, jūs domājat, ka šitie te ir spējīgi kādam uzbrukt?! Jā, mēs atbildam, pilnīgi mierīgi. Arī šeit ir vērts paskatīties sīkāk.

Pirmkārt, Padsavienībai bija senas un izkoptas tradīcijas, kā balstīt visādas Internācionāles pat tad, kamēr pašu ļaudis mirst badā. Un, piekritīsit, līdz miršanai badā tomēr mūsdienu Krievijai ir tālu. Vecās skolas čekistiem šī māksla bija diezgan augstu dienesta pienākumu sarakstā, un – kāda sagadīšanās! – pašreizējais Krievijas cars tieši ir vecās skolas čekists. Un te nevajadzētu daudz sacerēties uz kaut kādu paaudžu nomaiņu. Jaunās paaudzes ļoti veiksmīgi māk apgūt vecās darba metodes.

Var pat piebilst, ka tad, ja pilsoņi dzīvo trūkumā, viņiem tīri labi patīk, ja vismaz viņu valsts dara varenas lietas. Miršana badā ir cits jautājums, tad cilvēki ir pārāk aizņemti ar ēdiena sakasīšanu, lai uztrauktos par valsts iekārtu. Bet tas stāvoklis, kad cilvēki it kā ir paēduši, bet ne īpaši smalkas ēdmaņas, un it kā ir jumts virs galvas, bet pilošs, un varbūt pat mašīna ir, bet veca un nobraukta, un jaunai naudas nav un nebūs – tas ir bīstams. Tad cilvēkiem ir pietiekami daudz brīva laika, lai aizdomātos līdz tam, ka varbūt viņi grib dzīvot labāk un varbūt tieši valsts viņus kavē. Tāpēc ir labi, ja šie pilsoņi savu vēlmi pēc sasniegumiem dzīvē var deleģēt valstij – nevis es kaut ko sasniedzu, bet MĒS sasniedzam. Es varbūt sēžu noplīsušās apakšbiksēs uz aplupušas taburetes sen neremontētā dzīvoklī, bet pa televizoru rāda, kā MĒS paplašinām savas valsts teritoriju. Vai nav vareni?!

Otrkārt, kā māca krievu sakāmvārds: "Lauzt nav celt." Lai kaut ko sabojātu, parasti jāpieliek daudz mazāk pūļu, lai kaut ko izveidotu no jauna vai pēc tam izlabotu sabojāto. Ja neticat, pamēģiniet izsist logu un pēc tam to iestiklot. Diezgan ātri pamanīsit, kuŗa no šīm darbībām ir vieglāka. Tas, ka Krievijai līdz Gejropas IKP vēl augt un augt, itin nekā nenozīmē. Sabojāt ir daudz lētāk, tam naudiņas pietiek.

Turklāt nav jau uzreiz jāmēģina uzbrukt tiešā triecienā. Mazgadīgie huligāni jau arī "Huj" uz šķūnīša durvīm neraksta tad, kad šķūnīša saimnieks atnācis pēc malkas un var viņiem sadot pa mici. Ja tur acis vaļā un ievēro iespējas sadarīt kādu riebeklību, var darboties ilgi, veiksmīgi un nesodīti.

Labi, jūs teiksit, bet tad vismaz tiešā triecienā neuzbruks? Varbūt. Bet, ņemiet vērā, es teicu "uzreiz". Tās sīkās riebeklības mēdz sakrāties, novājināt pretinieku un novērst uzmanību. Ja mājas saimnieks ir pārāk aizņemts, stiklojot logus un krāsojot ciet lamuvārdus uz sienām, varbūt viņš nepamanīs, kad tieši huligāns iezagsies viņa mājās un nospers televizoru. Agrāk to sauca par kompleksu pieeju, tagad par hibrīduzbrukumu, bet princips ir tas pats.

Tā ka tā, zaķīši. Krievijai gribas ieriebt visai pasaulei, viņai ir pietiekami daudz izdevību to izdarīt, un viņai rodas arvien jaunas iespējas to izdarīt. Diez vai viņi uzreiz ņemsies mest kodolbumbas (turklāt es teiktu, ka teorētiskā kodolkaŗa pirmo bumbu visdrīzāk uzmestu Amurika Ķīnai, bet nepiesauksim nelaimi), un droši vien arī rīt uz pusdienlaiku Pleskavas divīzijas nesāks soļot pāri Latvijas robežai. Tas arī nav vajadzīgs, patlaban Krievijai citas lietas darāmas. Bet esiet modri. Kaut vai tā nesenā sarosīšanās Ukrainā skaidri norāda, ka Krievija atkal skatās, kas ir mainījies un tieši cik tālu viņa tagad var atļauties iet.
link11 comments|post comment

Kāds vārds par soctīkliem [Jan. 31st, 2017|10:00 am]
Mans iemīļotākais soctīkls pārliecinoši ir instagrams. Tviteris raksta tikai virsrakstos un veicina nekritisku domāšanu; feisbuks ir nebeidzams vidusskolas salidojums, kur visi mērās ar panākumiem dzīvē; ciba pārdzīvo kārtējo panīkumu (nav šaubu, ka pārlaidīs); snapčatu es nesaprotu, jo es jau sen esmu pilngadīgs. Bet instagrams ir paredzēts visu vecumu cilvēkiem, viņu lieto gan sešgadnieki, gan astoņdesmitgadnieki, un tur cilvēki liek pilnīgi visu. Tur ir gan kaut kādi ikdienas notikumi, gan nolaizītas un nopulētas bildītes, gan wannabe māksla, gan puspliki cilvēki, gan mēmi, gan iedvesmojoši uzsaukumi – katrs ne tikai var atrast kaut ko savu, katrs var atrast visādas lietas, kuŗas varbūt pat neuzskata par savām, bet tomēr ir interesanti pasekot.

Instagrama draudzībām nav jābūt abpusējām. Turklāt instagrams ir daudz neformālāks. Tur nav jālieto īstie vārdi, un gandrīz neviens, izņemot Ramzanu Kadirovu, neizmanto instagramu oficiāliem uzsaukumiem.

Bet Ramzans Kadirovs tad arī izmanto, un viņa konts pārliecinoši ir mans iemīļotākais konts manā iemīļotākajā soctīklā. Viņš tur liek bildītes apmēram tāpat, kā liktu Purvciema pacans, ja tas pacans būtu asinskārs diktātors. "Re, kur es cilāju dzelžus, re, kur es Vovanam spiežu roku, re, kur es mošejā ar saviem pacaniem, yo." Ja Kim Čen Iram bija bildīšu kolekcija "Kim Čen Irs skatās uz lietām", tad Ramzana Kadirova instagrams ir "Ramzans Kadirovs aiztiek lietas." Viņam ir tāds daudz izteiktāks hands-on approach.

Pavisam nesen viņš pat bija salicis video no savas valdības villas kalnos, kur izrādīja savus apartamentus. Šiki, šiki – re, šiten manas māmuļas bildīte (nolikta maliņā), šiten virs kamīna mana mīļotā papucīša bildīte, eku visādi rotājumi apkārt apkrauti, tā mēs te dzīvojam. Žēl, ka Putinam nav instagrama, es labprāt gribētu bildītes arī no viņa dāčām.

Atzīšos godīgi: Ramzans Kadirovs ir vienīgais valstsvīrs, pret kuŗu es izjūtu zaļu skaudību. Karjeru sāka pavisam necili, šaujot uz saviem nākamajiem maizes tēviem, bet darīja to tik labi, ka maizes tēvi saprata – ja nevar uzvarēt, var apvienoties. Un, skat, uzbūvējis gādīgajā Krievijas azotē pats savu feodālo valstiņu, kur viņš drīkst darīt pilnīgi visu un neviens neko neiebildīs. Tiešām šiki iekārtojies, šiki.

Un kur vēl, ja ne instagramā es to visu būtu redzējis?! Tieši tāpēc instagrams ir tāds spēks, ka ļauj brīvi pastāstīt par savu dzīvi ikvienam, gan baristam-hipsterim no Nūjorkas, gan diktātoram-rīkļurāvējam no Groznijas. Padomājiet, brauc tu pārpildītā trolejbusā, bet vienlaikus vari skatīties, kā dzīvo Ramzans Kadirovs. Nav slikti.
link14 comments|post comment

How I Dearly Wish I Was Not Here [Jan. 30th, 2017|11:29 am]
Nē, šitas tiešām nav pat smieklīgi. Kas notiek, piecdesmitajos bija kodolparanoja. Trīsdesmit gadus vēlāk, astoņdesmitajos, arī bija kodolparanoja. Trīsdesmit gadus vēlāk, tas ir, tagad, kodolkaŗš atkal ir dienas kārtībā. Man jau sen bija aizdomas, ka mode atkārtojas ar kādu trīsdesmit gadu nobīdi. Lūk, vēl viens pierādījums.

Kā astoņdesmitajos sadzīvoja ar kodolkaŗa iespējamību – to es puslīdz atceros. Apguva civilo aizsardzību, mācījās vilkt gāzmaskas un visur salika tās oranžās pretradiācijas aptieciņas, ar kuŗām pēc tam ļaudis vēl visus deviņdesmitos apsitās. Droši vien arī piecdesmitajos Padsavienībā bija kaut kas līdzīgs, savukārt Amurikā cilvēki izklaidējās, izliekoties, ka viss ir kārtībā un regulāri piedzeroties kokteiļballītēs. Laikam tas arī ir īstais risinājums, jo, kopš es noskatījos Threads (pameklējiet, noskatieties, ar vienu reizi pilnībā pietiks), man nav ne mazākās vēlmes izdzīvot kodolkaŗā.

Ir gan arī gaišās puses, protams. Ja mana teorija par trīsdesmit gadu modes nobīdi izrādās patiesa, tad ap divdesmitajiem gadiem vajadzētu gaidīt atkusni (kā sešdesmitajos) vai kārtējo vēstures galu (kā deviņdesmitajos). Nevaru vien sagaidīt.
link18 comments|post comment

Pa smuko [Jan. 27th, 2017|10:55 am]
Ārprāts, jūs esat redzējuši, kāds ir Meksikas preža oficiālais portrets?! Apskatieties, es pagaidīšu.

Tas, ka tronis, karogs un krūšu bante izrakstīti vienos vizuļos – tas pieder pie lietas. Turklāt tik precīzi, mirdzuma ir tieši tik, lai būtu glauni, bet vēl neizskatītos pēc vājprātīga diktātora. Un ievērojiet, cik eleganti seņjors Njeto saskaņojis breolīnu ar sudraba šlipsi! Tieši šādi smalki sīkumi šķiŗ vienkārši labas štātītes no neparasti elegantām.

Ziniet, es pēkšņi saprotu Donalda sarūgtinājumu par Meksiku. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņš savu oficiālo portretu gribētu vismaz tikpat krāšņu, bet tā vietā viņam jāapmierinās ar magšotu un Baltā nama fototapeti fonā. Padomājiet, Vairai bija prezidentūras bilde ar krūšu banti un izrakstītu karogu, un viņu neviens nesauca par "pasaulē ietekmīgākās valsts vadītāju."

Diez kas nav, biedri, diez kas nav. Glamūriņa ziņā Meksikas prezidentūra Donaldu saliek vienos vārtos. Sāpīgi droši vien.
link25 comments|post comment

Spekulē kopā ar Kautski atgriežas [Jan. 26th, 2017|09:37 am]
Davs Džounss uzkāpis pāri 20 000. Zināmu asumu šim faktam piešķiŗ tas, ka ļoti lielā mērā tie pēdējie kāpumiņi (jo pie 20 000 jau viņš dzīvojās labu laiku) ir uz banku rēķina; Goldman Sachs akcijas cītīgi kāpj pēc Trampa ievēlēšanas. Nepārprotiet, es mīlu un cienu savu dzimto finanšu industriju, un man ir prieks, ka Trampa plātīšanās ar to, kā nu viņš purinās waņķieŗus, necik tālāk par plātīšanos neplāno izvērsties.

Bet ko es gribēju teikt. Atminieties, kas notika, kad Davs pārkāpa pāri 10 000? Protams, ka neatcerieaties. Bet tas nekas, pazūmojiet to grafiku tālāk, paskatieties. Atturēšos no jebkādiem polītiskiem spriedumiem, bet intuīcija saka priekšā, ka varētu sekot vēl viens kritumiņš. Tas ir labi; tieši kritumi ir tas, kur gudri cilvēki taisa naudu.

Un vēl – atkal, atturoties no polītikas. Skatieties, kas notiks ar to frenču sociķa wannabe preža izmeklēšanu. Ar prezidenta kandidātu izmeklēšanām visādi mēdz notikt. Katrā ziņā – ja visi jūsu ietaupījumi ir eiro un Francijā uzvar Madame Lepēna, nuuuu... Atcerieties, pēc kāda kursa padomju rubļus apmainīja pret latiem.

Mums te asprātīgāki cilvēki vispār plāno sagrābties kredītus, ar aprēķinu, ka nekas daudz nebūs jāatdod. Tik vareni riskēt es neieteiktu, atstājiet to profesionāļiem, bet katrā ziņā, ja Lietas Notiek, tad mēs brangu ballīti finanšu tirgos redzēsim.
link52 comments|post comment

Jūs šeit to uzzinājāt pirmie [Jan. 24th, 2017|11:42 am]
UK Augstākā tiesa nupat nobalsojusi par to, ka Terēzei Mejai jāprasa Parlamenta atļauja, pirms izziņot breksitu. Neba tas ir Kaut Kas Tāds, tomēr pastiepj lietas gaŗumā un vairo neskaidrību.
link5 comments|post comment

Mums ir tik nevienlīdzīgs pieprasījums/piedāvājums [Jan. 24th, 2017|09:34 am]
Es nekad līdz galam neesmu izpratis grāmatu dedzināšanu.

Tas ir, es saprotu, ja dedzina lietotas grāmatas, it īpaši tādas, ko vairs neizdod. Viss skaidrs, iznīcināsim nevēlamas domas, lai viņu te vairs nebūtu. Varbūt cilvēki ir sapratuši gaismu un vairs tādas grāmatas nelasa, labi, uz priekšu.

Bet šitie aicinājumi: "Dedzināsim nesen izdotas grāmatas, jo mēs viņu autoram nepiekrītam!" Kā tas izskatās? Sapērkamies daudz, daudz grāmatu, lai būtu, ko sadedzināt – un lai pārdošanas rezultāti būtu tik lieliski, ka izdevējam gribas piedrukāt vēl? Dedzinām, lai veicinātu pieprasījumu pēc tām grāmatām? Lai grāmatnīcā uz tām grāmatām varētu līmēt lielu, sarkanu uzlīmi "Izlasi gada pretrunīgāko grāmatu"?

Kaut kas tur nešķiet līdz galam pārdomāts.
link44 comments|post comment

Divkopienu sabiedrība [Jan. 20th, 2017|09:57 am]
Pa televizoru no Davosas rāda Sorosu.

Krievvalodīgā kolēģe neizpratnē prasa – kas tas tāds?!
link9 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]