We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Jaunumi sabiedriskās ēdināšanas jomā [Aug. 26th, 2015|05:04 pm]
Kamēr Latvija pamazām aprod ar domu, ka nu arī šeit ir iespējams pilnvērtīgi deģenerēties ar vistu sastāvdaļām taukpapīra spaiņos, tikmēr Amurikā uzņēmums Burger King vērsies pie uzņēmuma McDonald's ar varenu priekšlikumu. Pasaules Miera dienā (kā izrādās, tāda ir) BK piedāvā McD pamieru. Metam kašķus pie malas, sadodamies rokās un kopā uztaisām iznireļrestorānu, kuŗā servējam McWhopper — pusbigmaku, pusvoperi. Un dabūto naudiņu ziedojam vispasaules mieram vai kaut kam tikpat utopiskam.

Un ko McD? Pārtīpūperi, reāli pārtīpūperi. Viņu jaunieceltais CEO ziņo, ooo, labāk strādājam kopā, lai tiešām panāktu atšķirību [pizģec, divas veselīgās ēšanas nomāktās burgerķēdes nu tik atrisinās vienu no cilvēces lielākajām un ilglaicīgākajām problēmām — red. piez.] Jo mums jau ir tikai draudzīga konkurence, ko nevar ne salīdzināt ar kaŗa šausmām.

Tāda sajūta kā dažbrīd Cibā, kur tu pasaki kādu stulbu joku un kaut kādi nebeidzamie cīnītāji par taisnību tev prasa — ko jūs ar to domājāt? Ko jūs ar to gribējāt pateikt mūsu padomju jaunatnei?

Nēnu vispār, ne.

PS Vispār par burgeriem un mieru, ja. Savulaik sensenos laikos ļoti runātīgais visādu lietu un tautu (tai skaitā Latvijas) labākais draugs Tomass Frīdmans uzcirta tādu savdabīgu teoriju par to, ka valstis, kuŗu robežās atrodas Makdonalda ēstuves, nekaŗo ar citām valstīm, kuŗu robežās arī atrodas Makdonalda vēsturesēstuves. Protams, šī skaistā teorija sabruka 2008. gadā, kad bigmaku ēdāji no Krievijas aizbrauca uz Gruziju paēst viņu bigmakus. Un tomēr, tomēr — kad es uzzināju, ka Krimā un Doņeckā vairs nedarbojas Makdonalda ēstuves, ienāca gan prātā, ka kāds Krievijas kaŗa kungs savulaik pārlasījies Frīdmanu.
link2 comments|post comment

Sviests kaut kāds [Aug. 26th, 2015|12:08 pm]
Kur Rīgā, Valmierā vai kaut kur pa vidu var dabūt no nepastērizēta un mazliet ieskābuša krējuma taisītu sviestu? Pēc nelielas iepazīšanās ar sviesta gatavošanas tehnoloģiju (kuŗā, jūs neticēsit, ļoti prominenti figurē sviešana) nav itin ne mazākās vēlmes taisīt viņu pašam. Ja nu tomēr šādu mantu dabūt nevar, tad vietā nākamais jautājums: kur dabūt nepastērizētu krējumu?
link37 comments|post comment

Par polītiskā sadalījuma īpatnībām mūsdienu Latvijā [Aug. 25th, 2015|12:34 pm]
Vēl es vakar biju aizgājis uz piketu par cilvēcīgu attieksmi pret bēgļiem, kas bija ļoti patīkama pārmaiņa pēc tā trādirīža pie Ministru kabineta. Es nezinu, kā jums, bet man daudz labāk patīk atrasties smaidīgu, skaistu un izteikties spējīgu cilvēku sabiedrībā, nevis starp stipri savdabīga paskata jauniešiem, kas tikvien māk kā sliktā latviešu valodā brēkt par pizģec melnajiem.

Īpaši krāšņi bija tas, ka pretī stāvēja ļaudis, kas vienmēr pret visu ir pret. Ziniet, dārgie draugi, nu, pacentieties, savācieties kaut kā, citādi žēl skatīties. Ņemiet piemēru no tādiem kungiem kā, teiksim, Jānis Sils: viņš ir jaunietis ar ļoti savdabīgiem uzskatiem, bet viņš vismaz spēj tos paust bez ūjināšanas un izskatās pēc nopietna cilvēka. Bet šitie mazie, resnie vīreļi ar šķidrām ūsām un nošņurkušiem šortiem, kas brēc: "Jā, es esmu rasists, kas šitādus čurkas nīst!!!", it nekādi nerada ne mazāko vēlmi viņiem pievienoties. Atcerieties, it kā taču ir iegājies, ka taisni liberasti ir tie dīvainā paskata klauni, kas iet praidos pretējā dzimuma drānās vai pliki braukā ar riteņiem pa ielām. Kaut kā tā ļoti dīvaini izskatās, ka pie mums tieši dižie konservātori balansē uz pašas saprāta robežas.

It kā taču ir tik pašsaprotami, ka konservātīvie ir tie, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši — vai nu paši saviem spēkiem, vai izvelkot pilno lozi ģenētiskajā loterijā. Viņiem jau kaut kas ir, tāpēc viņus uzrunā tāds pasaules skatījums, kas cenšas saglabāt pašreizējo lietu kārtību. Savukārt visādu nokrāsu kreisi sarkanie ir jaunie un dusmīgie, kas cenšas izsisties, vai vecie un dusmīgie, kas nav izsitušies un par to ir ļoti sarūgtināti. Tāpēc man tiešām iestājas zināma kognitīvā disonanse, kad es feisbukos redzu cilvēkus, kas jau gadiem sēž bez darba un tai pat laikā šēro uzsaukumus "Padomā, pēc 15 gadiem Latvijā dzīvos melnādaini Didži!"

Jo vispār man ir apnicis būt kaŗojošajam liberastam. Muļķīgi izskatās, kaut vai tas, ka es rakstu un runāju ar ŗ kā tāds trīsdesmitajos gados iestrēdzis Ulmaņa pielūdzējs — un vienlaikus tēloju baisāko liberastu. Nav taču mana vaina, ka Latvijā par aptrakušu liberastu tiek pasludināts ikviens, kas uzdrošinās paust to neiedomājami radikālo domu, ka ļaudis ar citu ādas krāsu arī ir cilvēki, nevis zemākas sugas dzīvnieki. Tajās valstīs, kas vairāk vai mazāk pretendē uz Attīstīto Valstu godu, šī atziņa nav nekas ļoti neparasts, bet gan iztikas minimums "Tev jābūt vismaz šitik civilizētam, lai vizinātos šajā karuselī". Protams, var slaidi nospļauties un būvēt pats savu lunaparku, bet, ja nu jāizvēlas, es labāk tomēr sēdīšos gejropejiskajos amurikāņu kalniņos, nevis visatļautības samaitātā diktātora šausmu istabā. Diemžēl tādas nu reiz ir tās izvēles: vai nu mēs būvējam liberālo dēmokrātiju, kas cenšas pret visiem cilvēkiem izturēties vienlīdzīgi, vai paziņojam, ka mūsu valsts paredzēta tikai šitai te ļaužu grupai — un tad izbrīnā grozām galvas, kad tā ļaužu grupa izrādās tik šaura, ka mēs paši viņā neietilpstam.

Bet nevajag izsamist! Arī šī liberāli dēmokrātiskā iztikas minimuma ietvaros mums ir visplašākās iespējas būt gan konservātīviem, gan aptrakuši liberāliem. Vismaz es ļoti ceru, ka mēs tādu neapvaldītu rasismu spēsim nobīdīt tur, kur tam pienāktos būt — uz sabiedrības pašām, pašām nomalēm. Un tad es atkal pilnvērtīgi varēšu darīt to, kas man patīk vislabāk — nolikt tos, kas strādā mazāk par mani un kam ir mazāk naudas nekā man.

Galu galā, ļaujiet tak man vēl palīksmot, pirms mūsu robotiskie virskungi mums atņem visus darbus un mēs visi sākam dzīvot no valdības dāsni izsniegtā iztikas pabalsta.
link11 comments|post comment

They took my job!!! [Aug. 25th, 2015|08:52 am]
E, Londonas metro darbinieku arodbiedrība kā neticamu labas gribas žestu atsaukusi savus plānotos streikus. Bet, ja ļaunie Londonas transporta plānotāji neatstāšoties no saviem plāniem dažās līnijās metro laist arī naktīs, streiki būšot.

Ziniet ko, anglosakšiem ir tāds skaists teiciens par cilvēkiem, kas dzīvo siltumnīcās (viņiem neklājas mētāties ar akmeņiem). Metro darbiniekiem gan vajadzētu apzināties to vienkāršo patiesību, ka viņu darbs ir salīdzinoši viegli automatizējams. Robotu stūrētie metro vagoni visādā ziņā ir izcilāki: pirmkārt, var stāvēt pašā priekšā, kur citkārt atrastos vadītāja kabīne, un priecāties, kā vilciens trauc iekšā tunelī. Un otrkārt, bitīt matos, roboti nestreiko.

Un joks ir tur, ka Londonas metro jau ir automātisks. Gana daudzās līnijās metro vadītājs tikai un vienīgi atveŗ un aizveŗ durvis un apskatās, vai kaut kas nav uz sliedēm. Ja jau mēs te ar skaistiem teicieniem mētājamies, citēšu vēl filmu "Brālis": Dzīve karājas mata galā, bet vēl domā par peļņu.

Uztaisiet vismaz vienu Londonas metro līniju pilnīgi automātisku, šitiem nāpšļiem par biedinājumu. Nav tak pareizi, ka vesela pilsēta atkarājas no nelielas nepiebeigtu marksistu saujiņas labvēlības.
link28 comments|post comment

Mūžu dzīvo, mūžu mācies [Aug. 24th, 2015|02:16 pm]
Iedomājieties, es tikai šodien uzzināju par purva sviestu!

Protams, es zināju, ka purvā visādas lietas labi saglabājas. Āreče, Sedā tā tīri pašsaprotami mētājas tūkstošiem gadu vecas koku saknes, sagāztas kaudzēs un vietām piesegtas ar melno plēvi. Tāpat tak visādi jaunieši pirms tūkstošiem gadu bija vai nu apslīkuši, vai apglabāti purvos, tagad izkašņāti un tik labi saglabājušies, ka ļaudis var pateikt, ko viņi ēduši vakariņās. Bet man nekad nebija ienākuse prātā doma, ka purvu lietu uzglabāšanai var izmantot tīri apzināti.

Sedā droši vien neko tādu nevajag rakt, tas (ar atsevišķiem vērā ņemamiem izņēmumiem) ir stipri pārveidots purvs. Bet vai ta' nu Seda vienīgais purvs tuvākajā apkārtnē, un kaut kad tuvākajā laikā plānoju kādā purvā nobēdzināt mazlietiņ sviesta. Ja pats neizrakšu, vismaz arheologiem nākotnē būs interesanti. Un, ja es ar to purva sviestu kaut kad tālākā nākotnē turpat purvā noindēšos — nu spridzīgi, vai vispār ir domājama skaistāka nāve? Manas purvā saglabātās miesas pēc tūkstošiem gadu būs kāda mūzeja kolekcijas galvenais apskates objekts, cik daiļi!

PS Vispār tas pārtikas blogs ir šausmīgs, viņš mani dzen mazvērtības kompleksos par to, cik pieticīgi es ēdu. Bet tur ir daudz interesantu domu. Asiņu saldējums, piemēram, uzrunā.
link13 comments|post comment

Ballējies kā 1700. gadā [Aug. 21st, 2015|02:49 pm]
Kad man stāsta pastāstus par to, kā liberastiskā Eiropa esot uz sabrukuma robežas, jo melnie visu tur ir sagrāvuši, man vienmēr gribas apjautāties, kādēļ tad latvieši brauc prom uz sapuvušo Eiropu, nevis sapuvušie eiropieši brauc pie mums uz šķīsto un plaukstošo Dievzemīti. Tas ir, agrāk gribējās. Tagad es gan zinu, kā lietas stāv Patiesībā.

Izrādās, Alūksnes luterāņu draudzē kalpo zviedru mācītājs, kas savulaik pārcēlies strādāt Latvijā, jo Zviedrijas luterāņu baznīca vairs neesot bijusi gana homofobiska (un acīmredzot Latvijā tomēr tīkamāk dzīvot nekā Ugandā, kur par homofobijas trūkumu nav jāsūdzās — bet tas tā!) It kā jau varētu teikt, phe, viens mācītājs pret kādiem pārsimts tūkstošiem latviešu, diez cik samērīga tā bilance vis nav. Bet, kā zināms, tam nav nekādas nozīmes, ar vienu piemēru pilnībā pietiek, lai pasludinātu — Visi Viņi Tādi! Piemēram, ja viens latvietis noslepkavo vienu britu pusaudzi, tad tas, protams, nozīmē, ka visi latvieši ir pagrimuši, slepkavnieciski rīkļurāvēji, kam vispār nebūtu tiesību iebraukt Apvienotajā Karalistē, kur nu vēl tur dzīvot, lai viņi vārās savā Latvijā un slepkavo savas skolnieces, balsojiet par UKIP!

— ēēēēē, laikam es te sajaucu Cibu ar Daily Mail komentāru sadaļu. Sorry.

Vārdu sakot, Alūksnē tagad ir sveštautiskas cilmes baznīckungs, un, par laimi, arī pati Alūksnes baznīca ir diezgan paveca. Nav gluži no zviedru laikiem, bet tas nekas! Vismaz man ir Plāns: salūkāšu kaut kur pašaustas vadmalas svārkus un kādu svētdienas rītu, nesot vienā rokā labās kurpes un otrā dziesmu grāmatu, aiziešu uz Alūksnes baznīcu paklausīties, kā tad nu zviedriskais baznīckungs man, baurim, tā Kunga un Pestītāja vārdu dzīs galvā. Pabīdieties malā, SS kospleja cienītāji, āreče, šādi izskatās vēstures rekonstrukcija!

Turklāt pilnai laimei tur var ierasties ar šaursliežu dzelzceļu, kas reizi divās nedēļās — nākamreiz tieši rīt — brauc ar tvaika lokomotīvi. Ja neesat braukājušies ar to tvaika lokomotīvi, šī ir lieliska iespēja. Izcila izprieca.
link15 comments|post comment

Pastaiga laukos [Aug. 17th, 2015|01:25 pm]
Tātad, kā jūs visi noteikti jau zināt, nedēļas nogali pavadīju ļoti lietderīgi: biju Beļģijā, lai noietu 100km vismaz 24 stundās.

Nē, es te neesmu sācis publicēt kaut kādas vēstules no 1. pasaules kaŗa kaujas laukiem. Es to darīju pilnīgi brīvprātīgi, es drīkstēju izstāties un, lai gan man apkārt bija daudz cilvēku formastērpos, šautenes nevienam nebija jāstiepj.

Jau kopš 1970. gada bariņš entuziastu rīko 100km pārgājienu vārdā Dodentocht jeb Nāves maršs. Tas, protams, ir ļoti drosmīgs nosaukums, un, piemēram, Polijā šāds mārketings diez vai aizietu uz urrā. Bet ko nu par to! Viss izskatās šādi: kādi 12 tūkstoši cilvēku augusta 2. piektdienā brauc uz dziļiem pāķiem vārdā Mazbrabante soļot 100km no vietas. Pasākums savulaik iedvesmojies no leģendām apvītā daču pasākuma vārdā 4 dienu maršs, kas nākamgad notiks 100. reizi un joprojām ir daudz populārāks par Dodentocht. Tur cilvēkiem 4 dienas no vietas jānoiet 50km. Daži ļaudis aizbrauca, izstaigājās un bija tādā sajūsmā, ka izdomāja arī Beļģijā ko tādu uzrīkot. Bet, lai atšķirtos, viņi nolēma taisīt nevis 4 dienas un 200km, bet vienu dienu un 100.

Nu, un vienā jaukā dienā es izdomāju, ka 100km 24 stundās — tā tik būs varena izprieca! Pieteicos pasākumam, nopirku biļetes uz Beļģiju (lai negribētos pārdomāt) un gaidīju augusta 2. piektdienu. Kad pienāca augusta 2. piektdiena, es ierados dziļajos beļģu pāķos un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, tos 100km tiešām nogāju (es taču te par to nestāstītu, ja būtu izstājies!)

Pasākuma starts, finišs un orgkomiteja atrodas Bornemā, kas ir mazliet mazāka par Ogri un apmēram tikpat bagāta ar apskates objektiem un izklaides iespējām. Tas ir, diezgan droši var teikt, ka cilvēkiem tur tā īsti nav, ko darīt, tāpēc arī nav grūti aizdomāties līdz šādām brutālām izpriecām ar apšaubāmiem nosaukumiem. (Lūdzu piedošanu visiem, kas dzīvo Ogrē, es nebūt neizsakos nelāgi par šo pilsētu! Drīzāk teiksim tā — Ogre mudina pievērsties veselīgam dzīvesveidam. Un nav no svara, ka tas drīzāk tāpēc, ka tur nav nekā cita, ko darīt.)

Lai gan šogad pasākums notika 46. reizi, viņš joprojām ir saglabājis to tik tīkamo entuziasma piesitienu, kas, piemēram, Rīgas maratonam ar visu viņu korporatīvo brendingu sen ir zudis. Starta paka ir apmēram A5 izmēra aploksne, kuŗā ir starta numurs un apsveikuma lapiņa. Viss. Nav nekādu īpašo piedāvājumu no mūsu sponsoriem vai Dodentocht Expo, lai gan ir viens cītīgi apmeklēts stends, kur pārdod nevis enerģijas batoniņus, bet alus glāzes ar Dodentocht logo virsū (es diemžēl vairs nedabūju, ļoti populārs suvenīrs).

Pasākums ir tautas sports šī vārda vislabākajā nozīmē. Piedalīties var ikviens, kas ir vecāks par 16 gadiem, turklāt galā tiek visādi gājēji: gan acīmredzami sārtvaidži, kas, šķiet, nekad nepagurst un visu laiku iet uz priekšu, gan ļaudis, kas uzreiz pēc finiša ar lielu sajūsmu izsmēķē uzvaras cigareti, gan sirmi, kalsni kungi, kam arī septiņdesmit gados nav zudis krampis. Un nav brīnums: noiet 100km no vietas vienlaikus ir gan vieglāk, gan grūtāk, nekā varētu šķist. Gluži no dīvāna izvelties un sākt soļot nevajag, bet, ja katru dienu noiet kādus 5km un šad tad nedēļas nogalē kādus 30-40km, tas ir pilnībā izdarāms. Atšķirībā no skriešanas, pasākums balstās ne tik daudz uz fizisko sagatavotību (lai gan zināms bāzes līmenis, protams, nepieciešams), bet gan uz spēju pieciest sāpes un darīt lietas, ko galīgi negribas darīt.

Gājiens sākas 9 vakarā un jāpaveic 24 stundās. Atsevišķi sārtvaidži to uztveŗ kā ultramaratonu un noskrien, kas tiek apsveikts, bet netiek nekādi īpaši izcelts: viņi netiek pasludināti par uzvarētājiem. Ceļš ved cauri dažādiem maziem ciematiņiem, un šo ciematiņu iedzīvotāji ceļa malās vienmēr rīko brangas ballītes. Vispār pasākums ir kaut kas līdzīgs tādam tautas Tour de France: tur arī dalībniekiem nepieciešams daudz izturības, bet skatītājiem tā ir varena ballīte. Skatītāji stāv ielu malās un gavilē, sēž pie savām mājām, dzeŗ alu un skatās uz dīvainīšiem, kas nebeidzamā straumē brien viņiem gaŗām, sagaida gājējus kontrolpunktos, dzied daču karaoke, klausās daču šlāgeŗus un visādi citādi acīmredzami pavada laiku daudz labāk nekā dalībnieki. Piebildīsim, tas brangi uzmundrina, un gaisotnes ziņā šis noteikti ir viens no jaukākajiem masu pasākumiem, kādā sanācis patrāpīties.

Pēc 52km ir pusceļa kontrolpunkts alus brūzī, kur dod bezmaksas alu un siltas brokastis. Vismaz man bezmaksas alus pārliecinoši bija visgrūtākā pasākuma daļa: es biju spiests no tā atteikties, jo pārlieku labi sapratu, ka pēc tam nebūšu nekāds gājējs. Toties siltās brokastis bija visgaršīgākie makaroni ar gaļas mērci, kādus jebkad nācies ēst. Tas, protams, mazāk liecina par pavāru prasmēm un vairāk par izsalkumu, bet summa jau nemainās no saskaitāmo kārtības.

Nu lūk, pēc 52km pasākumu arī varēja slēgt, visiem paspiest rokas, pabaŗot ar makaroniem, sacienāt ar alu un apsveikt ar panākumiem — un tas būtu bijis tīri brangs sasniegums. To varētu likt feisbukos, cilvēki varētu lepoties ar to, ka izaicinājuši sevi, viņi būtu patīkami piekusuši, bet sajūsmā par uzvaru — tādā garā. Bet nē! Pirmie 52 kilometri ir tikai iesildīšanās, un īstais Nāves maršs sākas tieši pēc tam.

Cilvēki jau ir neizgulējušies un piekusuši, bet viņiem vēl jānoiet gandrīz tikpat. Un, lai būtu jautrāk, otrā pārgājiena daļa ir vairāk pa laukiem. Ja saucam lietas īstajā vārdā, tad pa pāķiem, dziļiem, dziļiem pāķiem. Gatavojoties pasākumam, es gana cītīgi biju izstaigājies pa Latvijas pāķiem, un biju ne pa jokam pārsteigts par to, ka pāķi, kā izrādās, arī Beļģijā ir pāķi. Aiz sajūsmas bezmaz vai apraudājos, kad ieraudzīju tik pazīstamas un sirdij tuvas iezīmes kā vecas vannas, kas noliktas dārza laistīšanai, vai sen sarūsējušas mašīnas, kas tomēr saglabātas kā glīta pagalma rota. No rīta visās malās dziedāja pirmie gaiļi, oda pēc sūdiem, uz mani aizdomīgi nolūrēja govis, laikpalaikam pie savas fermas uz visām izdarībām noskatījās kāds beļģu lauķis — vienīgās atšķirības bija (a) kukurūza rudzu vietā un (b) daudz betona plākšņu ceļu (kas, piebildīsim, it nebūt nav jauki kājām).

Ap sešdesmito kilometru sāka smidzināt, bet ap septiņdesmito — gāzt kā no spaiņa. Pēc tam lietus vairs īsti nerimās līdz pat finišam. Vispār man lietus patīk, bet ne tad, ja pa viņu jānoiet 30 kilometri. Un tad tiešām kļuva skaidrs, kāpēc pasākums tā nosaukts: soļotāji izskatījās un gāja kā salijuši, ļodzīgi dzīvie miroņi, kā šausmu filmās. It kā viņi ir lēni un īsti neturas uz kājām — bet viņu ir daudz, viņi prot tikai iet uz priekšu un no viņiem nevar izbēgt.

Tālākie 30km bija šķīsts izmisums un sāpes pilnīgi visām iesaistītajām personām, bet, gods kam gods, gājēju straume nekad neapsīka. Cilvēki gāja uz priekšu klibodami, lai gan bija jānoiet vēl kādi divdesmit kilometri, un man nav ne mazākā iemesla domāt, ka nenokliboja līdz galam. Cīņubiedri gāja, balstot viens otru, skatītāji malās aplaudēja un brēca visvisādus uzsaukumus par respektu, ļaudis bija izmirkuši, pārsaluši, pārguruši — bet gāja uz priekšu. Un it kā taču neko daudz nevarētu iegūt no tā, ka finišē, un par izstāšanos nekas daudz nedraud. Bet redz, laikam tomēr arī cieņa pašam pret sevi šad tad jānopelna — kaut vai nepadodoties grūtību priekšā.

Pēdējie pieci kilometri tika atzīmēti ar kilometru zīmēm, kas, protams, šķita izliktas lopiski tālu viena no otras. Un, protams, pēdējais kilometrs šķita vistālākais. Bet, lai vai kā, pēc 22 stundām un 8 minūtēm kopš starta līnijas šķērsošanas es nonācu finiša teltī, kur man pasniedza vissirsnīgākos apsveikumus, turpat uz vietas izdrukātu diplomu ar maniem finiša laikiem, piparkūku maizes klaipu ar uzrakstu "Sweet victory" (oh yes indeed), kārbu alus un ļoti glītu medāli. Tautas maratoni savulaik iedvesmojās no sporta sacensībām, tāpēc tur medaļas ir karināmas kaklā. Tautas marši savulaik iedvesmojās no armijas maršiem, tāpēc tur medaļas ir piespraužamas pie krūts.

Protams, uzreiz pēc tam es biju svēti pārliecināts, ka neko tādu otrreiz negribēšu atkārtot. Bet šodien, kad kājas jau mazliet sāk atkopties, rodas tādas muļķīgas domas — hmmm, bet ja nu? Vai kamdēļ nenoiet kādu citu no šiem dižajiem maršiem, piemēram, to vareno daču četrdiennīti? Jo, protams, neko tādu jau mēs tur nedarām — tur netiek panākts miers visā pasaulē, izskausta nabadzība, izārstēts vēzis vai kas nu tur vēl. Tomēr, neskatoties uz saviem ierobežojumiem, pasākums ļoti dāsnā slānī piegādā gandarījumu, sasnieguma apziņu un, kas jo svarīgāk, pavisam taustāmu brālības sajūtu un neticami spēcīgu ticību cilvēcei. Kas, beigu galā, nav maz, it nebūt nē.

PS Un milzīgs paldies par uzmundrinājumiem, tiešām ļoti uzmundrināja!
link59 comments|post comment

Sanāciet, sliedes, dodiet man ēst vagonu maizes ar magonēm [Aug. 11th, 2015|01:27 pm]
Tā msjē Uģa Kuģa Vagonu Magoņa aizturēšana it kā nebij nekāds īpašs pārsteigums. Visiem Taču Zināms, ka Latvijas Dzelzceļš kopš sākta gala bijis korumpantu augonis uz brīvās Latvijas miesas, ko neviens līdz šim nebija saņēmies uzšķērst. Ir gan aizdomas, ka ar to nekas īpaši nemainīsies, bet tas nekas, vismaz aizraujoši.

Kaut vai tas, ko ziņās mēļo — msjē, saprotot, ka mašīnā glabājas pusmiljons dolāru skaidrā naudā, licis savam kučierim traukt prom, bet — un šis ir lieliski — atdūries pret ceļa remontdarbiem. Ļoti gribētu redzēt, kā msjē izskatījās un ko viņš darīja šinī brīdī, kad viņa rausēja prātā vienlaikus iedegās lampiņas "Pizģec" un "Interruptus".

Lai vai kā, es gan ceru, ka Magoni tiesās tā, it kā mēs gribētu izgāzt dusmas par visiem tiem korupcijas gadījumiem, kuŗus mēs gribējām iztiesāt, bet nespējām saņemties. Lai gan īpaši, protams, es nesaceros. Kā zināms, latvju tiesvedības dzirnas maļ lēni, bet slikti.

Un vēl tāds draudzīgs ieteikums igauņiem: pārdēvējiet savu Drošības policiju kaut kā citādāk. Drošības iestāde vārdā Kapo pārāk nelāgas asociācijas uzvēda.
link21 comments|post comment

Pastaigas svaigā gaisā [Aug. 10th, 2015|12:52 pm]
Svētdienas rītā pamodos ar tādu dīvainu vēlmi braukt uz Sedu. Un ko darīt, ja svētdienas rītā gribas uz Sedu? Pareizi, iet brokastīs, cerot, ka pēc tam pāries.

Iepriekšējā naktī Valmiera bija svinējusi pilsētas svētkus, un, gods kam gods, uz soliņiem tik tiešām sēdēja daži dzīves un svētku nogurdināti jaunieši, kas gaidīja vai nu pirmo autobusu atpakaļ uz Ipiķiem (kas, norādīsim vēlreiz, ir ļoti jauka vieta), vai nāvi. Taču — iedomājieties tikai! — ielas bija neparasti tīras, lai gan ballīte tiešām bija tīri tā neko. Ak, dzimtene, es lepojos ar tevi.

Kopš manas nabaga māmuļas vairs nav ar mums, mans tēvs sācis pārtikt no visādām šausmām. Tamdēļ brokastīs un pusdienās parasti eju uz jauku iestādi, kas ir iekārtota tieši tajā ēkā, kur savulaik piedzimu. Mani tas brangi priecē, jo es vispār esmu sirdī ļoti sentimentāls jaunietis. Vienmēr līksmoju par lietām, vietām un ļaudīm, kas agrākā dzīvē bijuši svarīgi un arī tagad jo bieži parādās — vai nu tajā pašā statusā, vai, kas vēl labāk, citā. Es mainu un mainos pats uz augšu, un tad ir prieks, ka arī svarīgās lietas, vietas un ļaudis dara to pašu. Tas ir nonācis tik tālu, ka es pat puslīdz esmu pieņēmis jauno Valmieras autoostu, lai gan joprojām uzskatu, ka veco vienkārši noplēst bija neticama cūcība. Varēja taču pārcelt uz kādu dievu aizmirstu nostūri, kur ir šausmīga autoosta. Piemēram, Cēsīm — jūs esat bijuši Cēsu autoostā?! Vienkārši drausmīga. Ja kaut kas noteikti bija jāplēš, varēja taču sarunāt noplēst to.

Pēc burvīgām brokastīm terasītē ar skatu uz Dzirnavezeriņu (es jums saku, šitādu brokastu dēļ vien ir jābrauc uz Valmieru, lai gan tur ir agri jāceļas, brokastu ēdienus badīgie valmierieši izēd ātri) dīvainā vēlme braukt uz Sedu neatlaida. Atlika vien nopūsties, celt plecos somu un gaidīt autobusu.

Dievam žēl, Sedā sanācis būt tik bieži, ka sediniekus autoostā esmu iemanījies atšķirt diezgan nekļūdīgi. No Valmieras uz Sedu (un atpakaļ) ar sabiedrisko transportu brauc trīs ļaužu grupas: krievvalodīgas kundzes gados ar ilgviļņiem un puķainās kleitās, krievvalodīgas jaunkundzes bez ilgviļņiem un bez biksēm un Jūsu padevīgais kalps. Laikpalaikam ietrāpās arī citi nodevīgi aprīkoti jaunieši, nu, tie, kas valkā visādu savvaļas dzīvnieku vārdā nosauktus apavus (viņi vienmēr tos dēvē par apaviem, nekad ne par kurpēm) un mugursomas. Tomēr viņi nekad nebrauc uz Sedu, vienmēr izkāpj Strenčos. Seda ir tā vieta, kas Īstus Vīrus atšķiŗ no puikām. Lai gan še ir vietā piebilst, ka Sedas Īstie Vīri uz Valmieru nebrauc. Kāpēc gan, Bonapartu var nopirkt arī Sedā.

Vispār reģionālais sabiedriskais transports (tas, kas nebrauc uz Rīgu) ir lielisks lauks sociālās antropoloģijas pētījumiem. Turklāt sociālā antropoloģija tev pati skrien virsū, apsēžas blakus un prasa, tu no Valmieras? Kur te tagad ir Olympic kazino, es šodien viss tāds veiksmīgs jūtos? Ja man būtu teikšana, es ūniversitātēs sociālās antropoloģijas programmās noteikti iekļautu braukšanu reģionālajā sabiedriskajā transportā. Lai iepazītu Īsto Latviju.

Tā nu jautrā gaisotnē Seda pienāca jo ātri, un tikpat ātri es devos prom uz purvu. Nav gluži tā, ka Sedā nav, ko redzēt — vispār ir, bet nenoliedzami galvenā atrakcija Sedā ir purvs.

Soļoju jautrā solī un dungoju nebēdīgu dziesmiņu, priecādamies, cik gan ļoti citādi pazīstamais purvs izskatās vasarā, kad viss ir zaļš. Un diezgan drīz atcerējos, kāpēc tieši šeit es īpaši bieži neesmu bijis vasarā. Pirmkārt, tas, ka viss sazaļojis, nozīmē, ka bieži vien sanāk brist pa tādu zaļu tuneli, kur īsti neko citu nevar redzēt. Un, otrkārt, šajā zaļajā tunelī jo biezā slānī sastopamas visādas dieva radībiņas, kas alkst asiņu. Tavu asiņu.

Ar "biezā slānī" tieši tas arī ir jāsaprot: pēc dažiem soļiem drēbes pārklājas ar biezu slāni visādu mošķu. Pārsvarā dunduriem, kas ir neticami stulbs kustonis pat pēc kukaiņu ne īpaši augstajiem standartiem, bet patrāpās arī dažas sīkas briežutis, kas ir visdrausmīgākais radījums, kādu nācies sastapt. Dunduri gan ir nežēlīgi un asinskāri, bet viņi arī nealkst nekādu ciešāku attiecību, vienkārši sakost un miers, turklāt sava stulbuma dēļ viņi līdz košanai īpaši bieži netiek. Savukārt briežutis ir pārliecinātas, ka jūs viens otram esat īstie, un visu savu dzīvi viņa gaidīja tieši tavas asinis. Briežutis pieķeŗas tik cieši un izmanīgi, ka no viņām atbrīvoties ir neparasti grūti. Un, ziniet, tie romantiskie dziedoņi, kas stāsta, kā es tevis nekad vaļā nelaidīšu — viņi melo, uzdodot to par kaut ko neaprakstāmi lielisku. Tās ir neticamas šausmas, nevis dievišķa izprieca.

Es gan esmu apķērīgs jaunietis un mežos vienmēr eju pienācīgā apģērbā, tas ir, tādā, kas aizsedz pietiekami daudz miesas. Tā nu dunduru biezais slānis man nekā daudz vis padarīt nespēja. Tomēr viņu stulbumu pārspēj tikai viņu neatlaidība, un vienu brīdi es izskatījos un uzvedos kā govs, kuŗas arī mēdz dunduri apsēst. It kā jau sakost īpaši nevar, bet netīkami visviens, un tā nu es vicinājos kā aptracis.

Pa ceļam, izmisīgi vicinoties ar rokām, paguvu ievērot, ka mazliet laika zoba skarto putnu novērošanas platformu skāruši arī vietējie orki — nolauzuši nožogojumu un vienu (tiesa, mazliet jau patrupējušo) balsta baļķi. Nu, kam traucēja, ko?! Ķēmi. Man domāt, tā platforma jātaisa no metāla un vakaros jāpieslēdz elektrība, lai tie cirvji, kas viņu lūko salauzt, dabūtu pa pirkstiem.

Tomēr kūdras vērošanas tornī (kas kaut kāda dīvaina iemesla pēc nosaukts par putnu vērošanas torni) dunduru bij daudz mazāk, iespējams, tādēļ, ka viņi tik augstu nav paraduši lidot. Pēc tam, kad biju apsitis pārīti līdzatnesto, varēju jo brangi iekārtoties uz putnu vērošanu un priecāties par tonālo perspektīvu. Protams, nekādus putnus neredzēju, lai gan pašā sākumā (tas ir, tad, kad vēl nebiju izvilcis fotoaparātu) tieši deguna priekšā palidoja vanags (putns, ne alus izstrādājums). Toties tonālās perspektīvas bij, cik uziet, un sirdij jau, kā zināms, skaita nevajag, tā paņem sev vienu.

Pēc varenas izpriecāšanās par tonālo perspektīvu un līdzpaņemto siermaizīšu apēšanas atkal devos atpakaļ. Tas izvērtās par kārtējo nebeidzamo kauju ar trulajiem asinssūcējiem, ko laikpalaikam to pārtrauca neliela jūsmošana par ūdensrozēm. Kaut kāda dīvaina iemesla dēļ Sedā visi dīķi un notekgrāvji nosēti ar ūdensrozēm. Tās tur it nemaz neiederas — piekritīsit, diez kā neskan "Ja visapkārt Sedas purva pusē/Atkal baltas ūdensrozes zied", — taču nenoliedzami izskatās ļoti skaisti. Un "skaisti" šī vārda vispārpieņemtajā izpratnē, nevis Sedas purvam raksturīgajā "ōōō, tik skarbi industriāli, ka pat skaisti" izpratnē.

Tā kā asinssūcēju dēļ īpaši nebiju noskaņots uzturēties purvā, pārmaiņas pēc sanāca mazliet ilgāk uzturēties Sedā — parasti es viņai vienkārši izskrienu cauri, lai paspētu uz vilcienu. Kā sanācis, kā ne, bet šoreiz nebiju tērpies savā pierastajā pārgājienu ģērbā (tur ietilpst savvaļas dzīvnieku vārdā nosaukti apavi un aprīkojums) un vispār izskatījos gana švītīgi, pēc hipsteŗa (kas es, protams, neesmu), kas savā mīlā pret vintāžu iemaldījies Sedā (kas arī, protams, nav iemesls, kāpēc es tur biju). Izmantoju laiku lietderīgi un izložņāju vairākas vietas, kur nepiederošām personām ieeja savulaik bijusi aizliegta, bet kuŗu tas vairs krata. Piemēram, pats savām acēm aplūkoju Salāniešu mājas, kas savulaik atradās tur, kur tagad ir Seda (un Yahoo! Weather, Esq., kas Cēsis joprojām sauc par Wenden un Liepāju par Libau, Sedu visu laiku sauc par Salanyets — lūk, kāpēc). Dažas saimniecības ēkas vēl stāv pie šaursliežu dzelzceļa depo, kas pats par sevi ir aizraujošs apskates objekts. Nav tik glauns kā Gulbenē, tomēr tur ir viena cisterna (nez, kam viņiem tā bija vajadzīga), vairākas platformas, vesela kaudze ar kūdras vagoniem un viens atzīstami labā stāvoklī esošs pasažieŗu vagons, ar kuŗu Jūspadevīgais pat reiz ir vizinājies. Un ar "labā stāvoklī" es nedomāju "nav logi izdauzīti" (lai gan tas arī). Nē, sēdekļu krāsojumā (grīdas krāsa, kā jau Padsavienībā pieņemts) pat nav ieskrāpēti dažādi vārdi no trim burtiem. Es biju, kā tajā jokā par valodnieku, izbrīnīts.

Tad vēl es apskatīju Sedas stadionu, kas — nē, jūs tikai iedomājieties! — ir asfaltēts. Visvisādus putotus gumijas segumus atstāsim tiem dīkdieņiem, kas jaudā pacelt Eiropas naudiņu, kad tā zemē žāvējas. Sedā skriesim pa asfaltu. Gribējās jau stāstīt, ka grūti iedomāties muļķīgāku segumu stadionam. Bet tad es atminējos, ka neesmu redzējis nevienu stadionu Ventspilī, un ir gan pilnībā iespējams, ka tur skrejceļi izlikti betona bruģakmeņiem.

Nu un tā es pamazām šļūcu atpakaļ uz vilcienu. Pa ceļam sapazinos ar pacaņiem, kas stāvvietā pie Kultūras nama dzēra Bonapartu ar limonādi Sun Set un klausījās Makarenu. Piepeši pieleca, kamdēļ Sedā tik nešķīsti platas ielas — lai varētu ar šiku arī reibumā aizstūrēt no Kultūras nama stāvvietas uz savu baraku. Pacaņi man apjautājās, ko es te darot, turklāt bez mazākās vardarbības, bet ar patiesu interesi. Viņus var saprast, es pats sev mēdzu šo jautājumu uzdot. Atbildēju to, ko pats sev mēdzu atbildēt — daba patīk. Tad jau tev uz purvu jāiet, viņi teica. Es paskaidroju, ka biju, bet viņi acīmredzot man īsti neticēja. Atcerieties, es biju tērpies kā hipsteris, nevis izdzīvošanas entuziasts, Bēra Grilla sekotājs un urīna dzeršanas lietpratējs. Tā nu viņi man gudri aizrādīja, ka diez vai es būtu bijis tālāk par pirmo pagriezienu. Šiem ļaudīm dzīvē bez apziņas, ka viņi Sedas purvu pārzina simtsreiz labāk par visiem citiem, nekā nav, tāpēc es viņiem to necentos atņemt. Tikai iecietīgi smaidīju un centos neizrādīt, ka ne tikai zinu, par ko viņi runā, bet, protams, esmu izgājis arī visam purvam cauri, līdz pat Jērcēniem.

Tā, lūk. Vispār Sedas purva milzu priekšrocība ir tā, ka tur var pavadīt visu dienu, nesatiekot nevienu cilvēku (meža uzraugi braukā mašīnās un nekāpj laukā sveicināties), savukārt Sedā no cilvēku satikšanas īsti nevar izvairīties. Neņemšos apgalvot, ka tā nu reiz bij tīkamākā sabiedrība, kādā jebkad sanācis apgrozīties, taču nevar noliegt, ka man bija vismaz tikpat interesanti satikt viņus, cik viņiem mani. Tā tīri sociāli antropoloģiski.
link14 comments|post comment

Burbuļūdens [Aug. 7th, 2015|05:52 pm]
Tikmēr Amurikā sākas prezidentu priekšvēlēšanu kampaņa, lai gan pašas vēlēšanas vēl ir tālu, tālu, tālu. Kā noteikti zināt, populārākais Dižās Senās Partijas kandidāts ir neviens cits kā ļoti labi apmaksātais izklaides industrijas darbonis Donalds Tramps, kas, kā arī noteikti zināt, runā pilnīgas muļķības, par kuŗām sajūsmā ir GOP vēlētāji un dēmokrāti, taču citi GOP polītiķi krīt vāji slēptā izmisumā.

Amerikas prezidentu ievēl balstiesīgie Amerikas pilsoņi, ne tikai republikāņi, un tās izteikas un izdarības, ko novērtē republikāņi, ne vienmēr novērtē pārējie Amerikas pilsoņi. Es neesmu ne pirmais, ne pēdējais, kas ir ievērojis zināmu realitātes izkropļojumu republikāņu partijā, un, kā rādās, tā var nelāgi atspēlēties. Kā šinī gadījumā, kad Trampa galvu reibinošā populāritāte vienā ļaužu grupā iet rokrokā ar tikpat reibinošu nepopulāritāti citās ļaužu grupās.

Man kā vieddirsainam bezdievim gribas nosmīkņāt, bet protams, ko sagaidīt no pieaugušiem ļaudīm, kas uzskata, ka zeme ir 6000 gadus veca. Tomēr nākas gan atzīt, ka šādas īpatnības piemīt arī citu grupu pārstāvjiem, ne tikai tiem, kas tic kādai noteiktai dievībai. Jo vairāk tu apgrozies kādā noteiktā ļaužu grupā, jo lielāks risks nonākt šādā realitātes izkropļojumā — citu cilvēku viedokļi netiek uzklausīti, savi tiek atkārtoti visu laiku, un citi šīs grupas pārstāvji tevi vērtē tikai un vienīgi pēc tā, cik ļoti tu paud šīs grupas uzskatus. Meksikāņu imigranti pēc definīcijas ir nevēlami, jā, protams. Varbūt apgalvot, ka starp viņiem ir daudz noziedznieku? Ko niekus, iesim tālāk — teiksim, ka viņi ir slepkavas un varotāji. Nē, iesim vēl tālāk — teiksim, ka Meksikas valdība apzināti viņus te sūta. It nebūt nebrīnīšos, ja drīz panesīsies aicinājumi bumbot Meksiku. Kā ar narkotikām — tu pašņauc, ir interesanti, apsities, tev patīk, bet tad vajag arvien vairāk un vairāk, lai sasniegtu kāroto triecienu. Tā nu arī GOP polītiķiem jāņem arvien lielākas un lielākas devas.

Un tiešām ļoti, ļoti nepatīk tas, ka arī Latvijā tieši šī pati dzīvošana realitāti kropļojošos burbuļos kļūst arvien izplatītāka (un, protams, tas neattiecas tikai un vienīgi uz vienu uzskatu pārstāvjiem, it nebūt nē). It īpaši beidzamā laika diskusijas mudina noslēgties kaut kādās savās grupās, kur gandrīz visu laiku tiek atkārtoti vieni un tie paši argumenti, tos it nekā nemainot un neatbildot uz pretargumentiem. Jo nekādu pretargumentu tā īsti arī nav, ir tikai un vienīgi sava viedokļa atkārtošana savas grupas priekšā, brēcot "E, kā mēs liberastiem parādam/E, kā mēs nacīšiem stājamies pretī".

Ir daži tiešām lieliski piemēri, diemžēl pārliecinoši vairāk liberastu pusē, kad cilvēki ir pacentušies izskaidrot savu viedokli mierīgi, bez kliegšanas, sniedzot roku sarunai. Un tad ir tik sarūgtinoši, ka vienīgā atbilde ir — pasūtījuma raksts! Tautas nodevēji! Kangari! Tas ir, kārtējo reizi tikai un vienīgi klaigāšana savas grupiņas priekšā.

Pats par savu pilsonisko pozīciju es nešaubos, bet tiešām negribas, lai tās paušana arī būtu tāda pantiņu dziedāšana, kamēr līdzjutēju koris aizmugurē velk ēēēēēēēēē. Es cenšos, es tiešām cenšos. Bet, ak jele, tas beidzamajā laikā ir tik drausmīgi grūti.
link3 comments|post comment

Not sure if trolling or just stupid [Aug. 5th, 2015|05:39 pm]
[music |Koyaanisqatsi]

Uz piketu vakar neaizgāju, jo līdz sešiem strādāju un pēc tam ar kolēģiem dzēru siltu šņabi. Kaut kā galīgi neiedomājos, ja godīgi, un atcerējos par pasākumu tikai pēc tam. Tāpēc paldies videoatskaitēm!

Piemēram, man ļoti patika Pārtībomža pārspriedums par bēgļu tēmu — viņi man te visu apēd, viņiem Eiropa dod, man nē. Lūk, burvīgi, viss pateikts. Mēs gribam, lai Eiropa žēlo un apmīļo MŪS, mēs negribam, lai viņi žēlo un apmīļo kādu citu un, diespas, mēs pilnīgi noteikti negribam žēlot un apmīļot kādu citu.

Tāpat ļoti aizkustināja tas čalis, kas gribēja 256 eiro mēnesī. Nav zudis tomēr latviskais pieticīgums, ir pieauguši vīrieši darbspējīgā vecumā, kam ļoti gribas saņemt tādu neaprakstāmi milzīgu naudas summu.

Vēl priecē tas, ka laikraksts DDD turpina iznākt un ir tieši tikpat klīnisks gadījums kā vienmēr. Āreče, pavisam nesen laikraksts slavināja Robertu Mugabi — kāpēc gan ne, vai ne, to tak tāpat gandrīž neviens neizlasīs. Es citēju — "Atliek novēlēt ikvienai pasaules valstij tādu vadītāju, kurš tāpat kā Mugabe saprot, cik pretdabisks un graujošs ir homoseksuālisms!" Ziniet, nē, paldies. Laikam pat pārliecinātākos homofobus kaut kā galīgi nesaista iespēja atjēgties Mugabes Zimbabves līmeņa valstī, kuŗā valūtu drukā triljonu naudaszīmēs (labi, vairs nedrukā, bet tāpēc, ka atmeta ar roku, nevis tāpēc, ka lietas uzlabojās), toties geji ir nolikti pie vietas!

Un vislielākais dienas prieks ir tas, ka apvienība NSS, kuŗas bēdīgo galu es nesen apraudāju, ir mazliet pārformējusies un atdzimusi ar to pašu logo, tikai citu nosaukumu. Dāmas un kungi, iepazīstieties — NS Taisnīgums! Un NS tur nenozīmē to, ko jūs domājāt (lai gan kustība sevi sauc gan par nācionālu, gan sociālistisku), bet gan Nācionālā Savienība. Tā, lūk. Ļoti aizkustina viņu ideoloģija un programma. Pilnai laimei un saiknei ar realitāti tur vajadzētu vēl tikai "Bezmaksas ponijus visām mazajām meitenēm", bet, gods kam gods, savstarpēji izslēdzoši uzsaukumi tur sabārstīti jo dāsni. Piemēram, kaut vai "Rases identitātes atzīšana un aizsardzība" un "Par drošu Latviju ar stipru armiju NATO ietvaros". Aha, vēlu veiksmes amurikāņu nodokļu maksātājiem paskaidrot, kāpēc tieši NATO vajadzētu aizsargāt valsti, kuŗā rasisms ir valsts polītikas līmenī. Lai gan šādu kustību lieliska iezīme ir tā, ka viņi savās programmās var sarakstīt pilnīgi visu, neuztraucoties, kā gan to varēs īstenot — šādas problēmas nekad neradīsies.
link11 comments|post comment

Nē nu kā tā var [Aug. 5th, 2015|12:15 pm]
Šitai visai šļurai, kuŗā nupat iestiguse pasaule vispār un šis viņas nostūris it īpaši, ir viena gaišā puse.

Ir tāds teiciens, ko savulaik viens msjē bija izdomājis kā izcilu sākumu romānam — pagātne ir sveša zeme, tur lietas notiek citādi. Vispār tas bija domāts kā sākums atmiņām par pusaudža gadiem britu internātskolā (kas, kā zināms, būtiski atšķiŗas no Latvijas internātskolām). Bet ļaudīm patīk tādas skanīgas izteikas, kas it kā skan dziļi un patiesi, lai gan pilnīgi nekā nenozīmē un nekā arī nemaina. Tā nu šis teikums no sākotnējā konteksta — trīspadsmitgadīgi jaunieši uzvedas citādāk nekā sešdesmitgadnieki — pamazām palika par kaut ko līdzīgu "ārprāts, kā agrāk ļaudis izdarījās, nu, kā vispār tā varēja, pilnīgi nesaprotami."

Bet, āreče, arvien biežāk ir pilnīgi skaidrs, kā tā varēja! Kā pasaule varēja iekrist Lielajā depresijā? Re, kā! Kā valstis agrāk varēja pievienot sev citu valstu teritorijas un neviens nekā neiebilda? Šitā te! Kā ļaudis varēja dažu cilvēku grupu iznīdēšanu pasludināt par valsts polītiku? Īzī pīzī, palasiet ziņas, kā tas notiek!

Aukstais kaŗš? Še būs! Kodolkaŗa draudi? Lūdzu, ņemiet! Visādas lietas, kas šķita piemirstas, nu ir atkal tik pašsaprotamas. Tāda sajūta, ka starptautisko polītiku taisa kaut kādi hipsteŗi ar pārlieku lielu mīlu pret vintidžu.

Var jau būt, ka pagātne ir sveša zeme. Bet nu tāda ne īpaši sveša zeme, tepat kaimiņos viņa ir. Pagātne varbūt ir Baltkrievija, bet nekādi ne Marss — kad tiek pāri pirmajai sajūsmai, iedzīvoties var gana ātri un veiksmīgi.
link6 comments|post comment

Liberasti šokā!!! Nacīši galīgi aptrakuši! [Aug. 4th, 2015|04:56 pm]
Ziniet, man ir bezjēgā pieriebusies Latvijas polītiskā vide. Un ar to diemžēl sanāk saprast ne tikai to, kā mūsu ievēlētie priekšstāvji viens otru nodirš, bet arī to, kā par dažādiem aktuāliem jautājumiem izsakās ļaudis, ko mēs varētu dēvēt par "vienkāršo tautu". Ja jūs lietojat kādu soctīklu (piemēram, Cibu, hah), tad noteikti būsit pamanījuši šo īpatnību.

Man tiešām ir pieriebies, ka liberālis atsevišķu Latvijas pilsoņu un nepilsoņu apziņā ir tas pats, kas tautas nodevējs, bet nācionālists — tas pats, kas cilvēknīdējs. Tas ir tik drausmīgi apnicīgi un vispār arī mazliet biedējoši, ka izrādīt kaut mazāko cilvēcību pret kādu, kas kaut kā atšķiŗas no pareizās ļaužu grupas, skaitās noziegums. Bet visvairāk nomāc tas, ka cilvēki citādus uzskatus uzskata nevis par papildinājumu saviem — sak, visādus vajaga, lai sanāktu pasaule, — un pat ne par cilvēkiem, kas kaut kādos noteiktos jautājumos kļūdās, taču vispār vēl labu, bet gan par kaut kādiem nāvīgiem ienaidniekiem un absolūtā ļaunuma iemiesojumiem, kas jāizravē līdz ar saknēm.

Es tiešām gribētu vairāk tādu konservātīvo uzskatu pārstāvjus, kas ir spējīgi uzturēt argumentētu sarunu, cienīt citu uzskatu pārstāvjus un nenolaisties līdz personīgiem apvainojumiem. Ideālā variantā konservātīvie ir tāds kā reality check, kas piebremzē dažādas idejas, kas var izrādīties pārlieku straujas. Latvijā viņi sevi mālē par vienīgajiem tautas glābējiem, kas pēdīgiem spēkiem cenšas apturēt bezsmadzeņu liberastu mēģinājumus sagraut valsti. Nu, atvainojiet, ja mani apsaukā, protams, es varu atcirst pretī, dirsties man patīk. Bet šitas nav tas veids, kā uzbūvēt pārtikušu un plaukstošu Latviju — ar citādi domājošo apkaŗošanu aizraujas tādas valstis kā Ziemeļkoreja un Putina Krievija, nevis tās Normālās Valstis (TM), kādām mēs gribētu līdzināties un/vai uz kādām mēs pārceļamies.
link15 comments|post comment

Industriālais dizains [Aug. 3rd, 2015|01:21 pm]
Un vēl es gribu pateikt, ka Nokia Lumia 800 ir izcilākais tālrunis, kādu sanācis atskrūvēt (un tāpat ir sanācis atskrūvēt diezgan daudzus). Lai nomainītu ekrānu, viņam atliek vien atskrūvēt divas skrūves un atkabināt divus vienkārši saliekamus spraudņus. Jēziņ, ja visi telefoni būtu tik vienkārši labojami, mēs dzīvotu daudz labākā pasaulē. Zināt, kā ar Moto X vajag nojāties? Don't get me started. Un ņemiet vērā, Moto X ir vienkārši labojams, pamēģiniet salabot HTC One.

Protams, jēga no tādas Lumias nekāda. Uz viņa iet Windows Phone, turklāt veca versija, kas nozīmē, ka aplikāciju ir vēl mazāk, nekā parasti. Bet labot ir vienkārši izcili patīkami. Ja man tāds tālrunis būtu, to vien darītu, kā visu laiku mestu zemē, lai varētu atkal un atkal ekrānu nomainīt.
link7 comments|post comment

-- aaaand we're back! [Aug. 3rd, 2015|11:21 am]
Labrīt, zaķīši! Atvaļinājums cauri, un Jūsu padevīgais kalps atkal ir atgriezies ar rubriku "Ko ziņās tev nestāsta", kur mēs aplūkojam lietas, kas, mūsuprāt, Latvijas medijos nav aplūkotas vispār vai nav aplūkotas pienācīgi plaši.

Sāksim ar starptautiskajām kriminālziņām. Kamēr pie mums praidos lietas aprobežojās ar sūdu mešanu (un tas bija sen un vairs nav taisnība), Izraēlā kāds ļoti pareizi ticīgs haredu jauneklis uz Jeruzālemes praidu aizgāja ar nazi. Šis cīnītājs jau pirms desmit gadiem citā praidā bija izvicinājies ar nazi, par ko nosēdēja 10 gadus cietumā. Laukā tika pirms dažām nedēļām — tieši laikā uz nākamo praidu, kur viņš atkal aizgāja ar nazi un sadūra sešus cilvēkus. Kā īsts drosminieks viņš uzbruka arī sešpadsmitgadīgai meitenei, kas svētdien slimnīcā nomira. Tā, lūk. Protams, jaunietis nodarīto nenožēloja ne pirms desmit gadiem, ne arī tagad, un, protams, kā savu iedvesmas avotu viņš min savu ticību. Ir jau taisnība, Torā var atrast kaudzēm pamudinājumu nogalināt atšķirīgos.

Turpinot par vardarbību un reliģiju — laikpalaikam dzird tādu argumentu kā "nav tādu budistu ekstrēmistu". Tā nu ļaujiet mums Jūs iepazīstināt ar Bodu Bala Sena jeb Budistu Triecienspēku (velna milti, pat budistu nācionāļi uzsveŗ, ka ir spēks, vai tiešām latvju nācionāļi ir vienīgie, kam patīk mālēties par vārgulīgiem upuŗiem?!) Lai jūs nebaida mājaslapas valoda, Gūgl trānsleits palīdzēs saprast domu par musulmaņu varzām un tādām lietām. Re, ticīgi ļaudis mēdz brēkt par bezdievīgajiem liberastiem, kas gribot sagraut reliģijas. Ha, mēs, bezdievji, atsmejam tieši sejā, kam mums rokas smērēt! Reliģijas viscītīgāk grauj citu reliģiju pārstāvji, mēs salīdzinot izskatāmies pēc maziem un pūkainiem jēriņiem. Starp citu, ļoti glīts logo, gribu kreklu ar tādu. Vilkšu tādu kreklu kopā ar uzrotītām džinsenēm un armijas zābakiem ar baltām, nē, laikam labāk oranžām šņorēm, kad arī mēs iesim dauzīt musulmaņus. Vai nu mēs viņus, vai viņi mūs — kā zināms, nekādi citādi ar citiem cilvēkiem sadzīvot nav iespējams.

Turpinām ar biznesa ziņām. Nokia paziņojusi, ka pārdos savu karšu sadaļu Here, kas ražo vislabākās oflaina kartes Androīdam (un, protams, tam tehnikas progresa nokaltušajam zaram vārdā Windows Phone). It kā jau oflaina kartes ir nišas produkts, pat Ipiķos un Mujānos ir gana labs mobilais internets (es pārbaudīju). Tomēr tas ir ļoti lietderīgs nišas produkts, jo tās vietas, kur mobilā interneta nav, parasti ir kaut kādi dievu pilnīgi aizmirsti nostūŗi. Un, piekritīsit, atjēgties dievu pilnīgi aizmirstā nostūrī bez kartes nav patīkami, it nebūt nē. Here kopīgi pērk BMW, Audi un Mercedes, gatavojoties pašbraucējmašīnu uzvaras braucienam un sametoties šim pasākumam EUR 2,8 miljardus. Piebildīsim, pati Nokia to, kas tagad ir Here, nopirka 2007. gadā par USD 8,1 miljardiem, kas tolaik bija EUR 5,7 miljardi. Labi, ka dolāri toreiz bija tik lēti, noteikti darījums būtu vēl sarūgtinošāks, ja Here būtu pirkta par pašreizējo kursu, tas ir, EUR 7,4 miljardiem. Lai gan, protams, galvenais šajā stāstā nav tas, cik zemu ir Nokija kritusi, bet gan tas par tām pašbraucējmašīnām.

Un noslēgsim arī ar biznesa ziņu — sitiet bungas, pūtiet taures, šodien pēc ilgāka pārtraukuma atveŗ Atēnu biržu! Ir gan vesela kaudze ierobežojumu, lai grieķu uzņēmumi nemestos savu naudiņu pārbīdīt kaut kur citur, bet kušš, tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka Grieķijā atkal sāk parādīties kaut kas aptuveni līdzīgs finanšu sistēmai, ar ko viņus arī apsveicam.

Bonus track: Blūmbergā nesen bija jauks raksts par Berlīnes jauno un joprojām neatvērto lidostu. Pamācošs stāsts par ambicioziem projektiem, kas tiek plānoti un pārplānoti, un paplašināti, un mums gribas vairāk, vajag vēl un vispār jau vakar vajadzēja — kamēr beidzas ar čiku. Īpaši aizkustināja Plāns, ar ko aizstāt nestrādājošo ugunsgrēka signalizāciju. Zināt, ko viņi ieteica? Nolīgsim 800 slikti apmaksātus darbiniekus, izsniegsim viņiem mobilos tālruņus un sasēdināsim pa visu lidostu, lai skatās, vai nedeg. Man kādas piecas reizes vajadzēja pārlasīt, lai pārliecinātos, ka man nerēgojas un tas tur tiešām ir uzrakstīts. Tas tā, sveiciens tiem, kas stāsta, kā Normālās Valstīs Tā Nenotiek.
link18 comments|post comment

Atā, atā, Ciba! [Jul. 24th, 2015|04:23 pm]
Labi, zaķīši, čau, man darbs cauri un sākas atvaļinājums.

Cempi, Brenguļi un Plāņi sauc! Pēc nedēļas būšu atpakaļ (nu, un rīt uz Megapasākumu, kā nu ne), bet tikmēr — jauku jums nākamo darba nedēļu un līdz vēlākam!
link3 comments|post comment

No vājuma pozīcijām [Jul. 23rd, 2015|10:15 am]
Sensenos laikos viens mans paziņa, šaurās aprindās pazīstams ar segvārdu Inžektors, gribēja dibināt Nācionālā Bezspēka Savienību (saīsināti NBS). Tajos laikos Latvijā apgrozījās Nācionālā Spēka Savienība. Protams, šāds nosaukums, gluži kā Inžektora piedāvātais, bija izvēlēts galvenokārt tāpēc, ka sanāk glīts saīsinājums (NS un SS vienā, nav slikti). Tomēr viņi pamanījās uzķert kādu būtisku selling point: latviešu nācionālisma vidē, kur Leitmotif jau gadu desmitiem ir "kāāāā mums dara gaaaauuuži, kāāā mums dara pāāāāri", šāds radikāls piedāvājums izdevīgi atšķīrās. Iedomājieties, mēs esam nevis vārguļi, bet spēks!

NSS bija galvā atzīstami sistu personību apkopojums (Dombravjanka salīdzinot izskatās pēc šķīsta liberasta), tāpēc nav ne brīnums, ne skāde, ka viņi pajuka. Tomēr drusciņ pietrūkst ja ne viņu, tad pašas domas par to, ka latvieši ir spēks. Jo, ak jele, šitā neapvaldītā vaidēšana tiešām drusciņ sarūgtina.

Nu kaut vai par bēgļiem tagad. Ko mēs dzirdam? Tikai to, ka atbrauks pretdabiski varenie un neapturamie melnie, kas mūs, vārgulīgos latviešus, varos, sitīs un griezīs nost galvas. 250 melnie 2 miljonus Latvijas iedzīvotāju saliks vienos vārtos. Tas jums nav nekāds "pieci simti svešu ļaužu, simtiņš manu bāleliņu, pieci simti nevarēja simtiņā pastāvēt" — ha, nē! Latvju pūt-dirsā-lec-gaisā nācionāļi latviešus uzskata par tik neticami vārgiem un saudzējamiem, ka 250 citas krāsas ļaužu viņus uzreiz bez mazākās pretošanās noslaucīs no zemes virsas.

Ja nu tomēr latvju nācionāļi par savu tautu ir labākās domās, tad nākas gan atzīt, ka citas krāsas bēgļu iedalīšana Latvijai ir pati labākā lieta, kas ar latviešu nācionālismu varētu notikt. Šādām pūt-dirsā-lec-gaisā nācionāļu kustībām neizbēgami nepieciešams kāds, pret ko draudzēties. Viņu nācionālisms nespēj pastāvēt kā savas tautas mīlestība, viņiem tas ir naids pret kādu citu ļaužu grupu. Savu zemi un tautu latvieši var mīlēt arī bez naida, piemēram, apceļojot Sedas purvu un liekot bildes Instagramā (@vairo_ziedi), valkājot apakšbikses "Kūsiņš" un kopjot daiļo latvju valodiņu. Bet pasakiet, kuŗā brīdī tāds ar dzīvi apmierinātais jaunietis, kam ir kopta valodiņa un iepriecinoša dzimumdzīve, lai balso par Dombravjanku?! Tāpēc vajadzīgs kāds/kādi citi, ar kuŗiem vai nu pabaidīt, vai kam uzvelt visas Latvijas nelaimes.

No krieviem it kā sanāk tīri labi naida objekti, un, gods kam gods, latvju nācionāļi šo zirdziņu nojājuši līdz pilnīgam pārgurumam un tad vēl mazliet. Tāpat ir arī homoseksuālisti, liberasti, sorosīti, īpaši galvā sistām personībām arī ķirzakcilvēki un ķīmtrašu smidzinātāji — it kā ir, kur izvērsties. Bet apnīk taču, turklāt krievus ne vienmēr tā vienkārši uz aci var atšķirt no latviešiem. Lai kā negribētos, bet viņi tomēr pamazām pamanās iekļauties latviskajā vidē.

Tāpēc citās valstīs līdzīgi ievirzītas kustības jau sen ir sapratušas, ka jānīst cilvēki ar citu ādas krāsu. Tas taču ir tik vienkārši: atliek vien uzmest aci, un ir skaidrs — viņi nav Vieni No Mums. Un nav itin ne mazākās nozīmes, cik labi viņš māk savas jaunās zemes valodu, kā ciena viņu tradīcijas un cik pienes iekšzemes kopproduktam — pilnīgi ikviens, kam ir pareizā ādas krāsa, varēs rādīt ar pirkstu un brēkt: "Šitie te ir visu mūsu nelaimju cēlonis!"

Padomājiet, jūs tikai padomājiet!!! Cik ļoti ērts attaisnojums būs pašu slinkumam, neizdarībai un brīžam pat atklātai kaitniecībai! Kāpēc Igaunijā ir jauni vilcieni, bet pie mums nav? Tāpēc, ka Igaunijā ir mazāk melno! Kāpēc cilvēkiem mazas algas? Melnie atņem darbavietas! Kāpēc bērni ģībst Dziesmusvētkos? Palikuši augšā visu nakti un dauzījušies ar melnajiem!

Turklāt tik sasodīti lieliski izklausīsies, kad latvieši — latvieši!!! — brēks "Šitie te sabrauc pie mums, atņem mūsu darba vietas un pastrādā noziegumus!" Pārlieku ilgi latvieši šādus apvainojumus ir uzklausījuši, tagad pienācis laiks arī pašiem ar viņiem pamētāties.

Ja latvju pūt-dirsā-lec-gaisā nācionāļu saziņu ar sabiedrību koordinētu es (esmu atvērts darba piedāvājumiem, ja), es gan pacenstos uzsvērt to, ka pašiem bēgļiem še nebūs nekāda priecas dzīve. Piemēram, uztaisiet plakātus ar drūma paskata jauniešiem skūtām galvām, dakšas rokās gluži varbūt nevajag, bet lāpas būs pašā laikā, parakstiet apakšā: "Latvju bāleliņi gatavojas bēgļu sagaidīšanai" un izlīmējiet Grieķijas, Maltas un Itālijas bēgļu nometnēs. Uzreiz noskaņos tālāko sarunu uz pareizā viļņa.
link53 comments|post comment

SPOILEŖI PAR JAUNO TERMINATORKINO!!! SPOILEŖI!!! [Jul. 21st, 2015|11:34 am]
Tātad, kā mums māca jaunais Terminatorkino, kāds tehnoloģiju vadonis mums pavisam nevainīgā formā — sinhronizācija starp tālruni un kodolraķetēm, what could possibly go wrong? — mēģina mums iesmērēt mašīnu virskundzību. Lai to novērstu, viņš jāaptur pirms 2017. gada beigām. Bet kuŗš?!

Poll #20441 Kuŗu šausim pirmo, kuŗu, kuŗu, kuŗu?
Open to: All, results viewable to: All

Kuŗš tehnoloģiju vadonis/vadone, visticamāk, ir (vai bija) Skaineta iesūtītais Terminators?

View Answers

Lerijs Peidžs
0 (0.0%)

Sergejs Brins
3 (15.0%)

Stīvs Džobss
1 (5.0%)

Tims Kuks
3 (15.0%)

Džonijs Aivs
0 (0.0%)

Īlons Masks
2 (10.0%)

Marisa Maijere
0 (0.0%)

Satja Nadela
0 (0.0%)

Bils Geitss
0 (0.0%)

Stīvs Balmers
0 (0.0%)

Marks Cukerbergs
1 (5.0%)

Kāds cits (komentāros)
1 (5.0%)

Man rūp vien Vanags, ne cilvēces nākotne
9 (45.0%)

link29 comments|post comment

Cilvēces nākotne pieprasa [Jul. 21st, 2015|09:26 am]
Bijām vakar skatīties Terminātoru. Visu sapratu, pat tās lietas, kas nebija jāsaprot (un tās tur bija sabārstītas jo dāsni). Tagad man ir tikai viens jautājums: kuŗu mums vajag nošaut, lai izglābtu cilvēci — Timu Kuku vai Leriju Peidžu? Pirms viņi paguvuši laist klajā Ļauno Ļauno Operētājsistēmu, kas kontrolē mūsu viedtālruņus, mašīnas, datorus, raķetes un visu citu.

Varētu jau šajā sarakstā iekļaut arī Satju Nadelu, lai gan tas šķiet pārlieku dāsni. Ir tiesa, it kā Windows ir sainstalēts visur (izņemot tavu tālruni), sākot no bankomātiem un beidzot ar infotermināļiem. Un kā mēs to zinām? Tā, ka ar Windows aprīkotie bankomāti un infotermināļi regulāri uzkaŗas. Tā ka par Windows darbinātiem terminatoriem mums nav jāuztraucas — viņiem atliks nedroši atvienot USB draivu, un viņi uzkārsies.

Es lieku naudiņu uz Leriju Peidžu, šitā aizraušanās ar Gūglglāss, pašbraucējmašīnām un seksbotiem man nešķiet košer. Lai gan varbūt īstais vaininieks bija Stīvs Džobss (viņš tak pirmo aifonu uzbūvēja, galu galā), kas nozīmē, ka cilvēces nākotne ir drošībā.

UPD: Īlons Masks, tas ir tas jaunietis, kas, visticamāk, ir skaineta iesūtītais terminators.
link13 comments|post comment

Dzīve ārpus Salacgrīvas [Jul. 20th, 2015|09:34 am]
Uh, cik brangi pavadīta nedēļas nogale! Biju uz brīnišķīgu festivālu, kuŗa nosaukumā nav minēts nekas par pozitīvo, bet viņš visviens bij ļoti cilājošs, pēc tam uz pasākumu, kas uzdevās par pozitīvu, bet nebija, pastaigājos pa dzimtenes ārēm, padzēros Brenguļu lepni traktorisko alu (traktoristu alus kopš 1969!), ar kuŗu droši vien var arī tapetes līmēt, izgāju vairākus leveļus trešajos herojos un vispār ļoti lietderīgi pavadīju laiku.

Tā iepatikās, ka es domāju nākamnedēļ paņemt atvaļinājumu un pavadīt viņu Latvijā (līdz Sedai, piemēram, vēl šovasar neesmu bijis, iedomājieties). Jo kāpēc gan ne, še ir kaudzēm dailes un prieka, bet pa pasauli pagūs izceļoties. Un tie pastāsti, ka vasaras neesot? Phe, ja sēž Rīgā, varbūt nav arī, bet vispār vasara ir tāda, ka nenopriecāties.
link2 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]