We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Jautājumi nebeidzas [Aug. 27th, 2014|04:01 pm]
Klau, un vēl divi jautājumi.

Kur Rīgā varētu dabūt pāris duču mazu, tukšu brūna stikla pudelīšu ar skrūvējamu korķi?

Un, lai pārliecinošāk varētu argumentēt svētajā kaŗā aifoni vs androīdi: cik ātri uz aifona 4S iet ai ou es 7? Lēni takš, vai ne?
link7 comments|post comment

Pajautā Cibai [Aug. 27th, 2014|12:16 pm]
Čau, draudziņi, man te pāris jautājumi ienākuši galvā.

Pirmkārt, viena no skaistākajām bērnības atmiņām man ir mežrozīšu sīrups. Es te gudroju, ka viņu būtu lietderīgi šogad uzmeistarot, jo mežrozītes ir brangi paaugušās un zeļ visos stūŗos, bet edz. Viņš ir dikti ilgi jāvāra, un vai tad nav tā, ka no ilgās vārīšanas viss cē vitamīns izkūp gaisā?

Un otrkārt, ko var pasākt ar kilogramu bekona? Prizmā parādījusies tāda kilogramīga paka ar bekonu, maksā nieka astoņus eiro un izskatās pēc visu sapņu iemiesojuma. Pagalam gribas tādu, bet ko ar viņu pēc tam darīt? Nesēdēšu tak es un negrauzīšu bekonu kā popkornu.
link18 comments|post comment

Izmēram ir nozīme [Aug. 27th, 2014|10:03 am]
Kad ipadiņš dapadiņš pirmoreiz parādījās, visādi asprāši zīmēja bildes, kur Džobss tur aifonu un pēc tam aipadu un pareģoja, ka drīz viņš turēs arvien lielākus un lielākus ekrānus. Diemžēl Džobsa vairs nav ar mums, bet tiem asprāšiem, kā rādās, bij taisnība, jo Apple tagad plāno taisīt īpaši lielu aipadu. Un to, ka viņi taisīs lielākus aifonus, to jau tagad zina katrs ezis. Nu ko, Tim, salauza tevi, puisīt, salauza tevi tā pati dzīvīte. Varēja jau tēlot kādu brītiņu tehnoloģiju pasaules Dalailamu, kas stāv pāri tādām sīkām pasaulīgām lietām kā "kam lielāks ekrāns", bet, kā izrādās, vecie triki — uztaisām visu lielāku — strādā arī Apple.

Bet turpinot par mobilajām tehnoloģijām: Instagrama jaunā aplikācija Hyperlapse solās būt kas pretdabiski lielisks. Es gan viņu nevaru dabūt, jo mēs, androīdu lietotāji, jau esam otrās šķiras pilsoņi, bet nu labi, brīvība tomēr svarīgāka.
link11 comments|post comment

Pūšana savā taurē [Aug. 26th, 2014|03:53 pm]
Vārdos nevar izteikt, cik ļoti mūs tracina tie fotogrāfi, kas uz savām bildēm uzraksta "Tāds un tāds Photography". It īpaši daiļi izskatās savienojumā ar kādu acīmredzami ne-anglisku vārdu, teiksim, "Vaironis Ziedins Photography", un tādiem milzu burtiem, lai uzreiz redz.

Mēs redzam, ka tās ir fotogrāfijas, mēs neesam akli. Jūs esat kādreiz redzējuši bildes ar uzrakstu "Ansel Adams Photography"? Nē, jo msjē Adams mācēja taisīt tādas bildes, uz kuŗām atliek apskatīties, lai pateiktu — jāā, šitā ir māksla. Mazi bērni, kad nupat iemācījušies rakstīt, uzskata par nepieciešamu savās bildēs visam pierakstīt klāt "Es", "Mamma" un "Saulīte", acīmredzot tāpēc, ka nojauš — tāpat vien grūti pateikt, ka tā ir mamma. Drošvien ar šitiem Photography rakstītājiem ir tāpat.

Ja jums tik ļoti gribas paziņot, ka šitā ir jūsu bilde, lai citi viņu nenospertu — uzrakstiet stūrītī maziem, gaišiem burtiņiem (c) Vaironis Ziedins, lai tak jums tiek. Bet tāds milzu uzraksts nekādi nemudina uzzināt ko vairāk par jūsu daiļradi un pilnīgi noteikti ne maksāt par to, lai jūs ko mums nofotografētu. Galu galā, jūs jau droši vien arī uz manām bildēm uzrakstīsit "Šitā ir aukstā māgzla, kuŗu uztaisījis Tāds un tāds". Nē, paldies.
link14 comments|post comment

How to get ahead in advertising [Aug. 26th, 2014|10:04 am]
Es tā saprotu, Francijas valdības krišana neskaitās latvju mēdijos īpaši apspriežama tēma? Nē nu varbūt jau arī nav, galu galā, mums jau arī savulaik valdības krita viena pakaļ otrai, nekā tāda. Labi, lai būtu.

Tātad tā vietā aktuālā tēma ir Rīgas sirsniņa? Skat, kā Ušakovs izrunājas, kāds tas ir varens mārketinga gājiens, jo — omg!!! — PAR MUMS RAKSTA!!! ĀRZEMJU PRESĒ!!!

Es to jau esmu teicis, bet varu pateikt vēlreiz. Mārketinga mērķis nav panākt, lai par mums raksta. Mārketinga mērķis ir panākt, lai ļaudis nopērk to, ko mēs mēģinām viņiem pārdot. Un "par mums raksta" nebūt nenozīmē "viņi visi to pērk". Apprasieties tūristiem Rīgas ielās, kāpēc viņi še ir atbraukuši. Stipri šaubos, ka viņi teiks: "Mēs te ĀRZEMJU PRESĒ!!! izlasījām, ka jums pie iebraukšanas pilsētā ir tāds uzraksts ar tizlu sirsniņu, mums ļoti gribējās apskatīties pašiem."

Bet, ja tā tomēr ir, vajag iet uz priekšu un šo vareno mārketinga triku izmantot līdz nelabumam. Piemēram, varētu Rīgu pārdēvēt par Weloveputin (jeb tiem, kas uzstāj uz gaŗumzīmēm, Vīlavpūķina). Varu apsolīt, ka par to rakstīs daudz vairāk, nekā par tādu sirsniņu. Un cik glauni sauksies Latvijas produktu veikali Maskavā — Weloveputin dvorik! Vai ģerbonī tās tur lauvas aizstāt ar dogēm un par Vīlavpūķinas saukli pasludināt "Very labklājība. Much saskaņa." Un tā visu laiku kaut ko jaunu izdomāt, lai ļaudis mūs neaizmirst — un no publicitātes, tūristu pūļiem un viņu iztērētās naudas kalniem ij atkauties nevarēs!
link1 comment|post comment

Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, mūsu ceļā pieturu nav [Aug. 25th, 2014|09:18 am]
Vai, ku' brangi pavadīju nedēļas nogali! Sestdien izbraukājos ar šaursliežu dzelzceļu pa puŗva ŗāvu (varens valodas vingrinājums, vai nav tiesa), bet svētdien izdomāju turpināt dzelzceļniecisko ievirzi un aiziet ar kājām pa dzelzceļa uzbērumu no Limbažiem līdz Skultei.

Kā jūs visi, protams, zināt, savulaik tas dzelzceļš, kas tagad beidzas Skultē, gāja līdz pat Ipiķiem (jā, tā ir īsta vieta, nevis tikai kaut kāda dziļa nostūŗa apzīmējums) un pēc tam caur Pērnavu uz Tallinu. Bet vilcienu slēgšana deviņdesmitajos bija jaunais melnais, jo, kā zināms, uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" un viņa tizlais, mazais brālītis "Pasažieru vilciens" nu reiz ir tās vistaupīgākās un efektīvākās iestādes visā Latvijā, kas rūpīgi skatās, lai ne santīma neizšķērdētu.

Bet nu labi, ko tur. Tātad parunāsim par pārgājienu!
Gaŗš apraksts )
link8 comments|post comment

My heart is beating like a jungle drum [Aug. 22nd, 2014|11:22 am]
Šito prieku! Islandē, kā stāsta, tuvākā laikā varētu izvirst vēl viens vulkāns. Pats par sevi, protams, tas nav nekas tāds baigi priecīgs (lai gan, ja noveiksies, nelidos lidmašīnas un nesmidzinās ķīmiskās astes), bet šito, atšķirībā no Ejafallajekula, var izrunāt. Bardarbunga Baurdarbunga!!! Jēziņ, cik izcils nosaukums, Baurdarbunga! Gribas taisni dibināt kaut kādu folkmetāla kolektīvu vai vikingu kospleja pulciņu, jo nosaukums jau ir rokā.
link12 comments|post comment

Coexist [Aug. 21st, 2014|09:56 am]
Purvciems ir tāda dziļi garīga vieta: viņā pašā vai viņam apkārt ir uz vienas rokas pirkstiem nesaskaitāms daudzums dažādu sektu baznīcu, pielūgsmes vietu, saiešanas namu un draudzes māju. Īsti pat nevar pateikt, cik tieši, jo laikpalaikam ar neslēptu izbrīnu sanāk atklāt, ka kaut kas, ko tu uzskatīji par kārtējo "Parkets. Linolejs. Juridiskie pakalpojumi" patiesībā ir "Baltu-slāvu evaņģēliski kristīgo baptistu draudze". Lēšu, ka vismaz septiņas, bet noteikti ir vēl.

Tomēr apsveicamā kārtā šie sektanti lielā mērā pieturas pie "mājās un zem deķa" principa, ko viņi paši tik labprāt iesaka piekopt jo plašam ļaužu lokam. Burvīgi, ir tiešām atzīstami, ka ļaudis paši dara to, ko iesaka citiem. Līdz šim vienīgie mēģinājumi nest savas izdarības ielās bija divu lietišķā svārkā tērptu Jehovas liecinieču stends "Ko patiesībā māca Bībele?" Tāds viegli pārvietojams, uz piepūšamiem ritenīšiem (cik jauki, ka ne uz plastmasas, vai ne!), ar bukletiņiem un grāmatiņām. Stāvēja viņas tur, nevienam nekā neteica, neviens arī viņām nekā neteica, un pēc pusstundas pazuda.

Tā nu mēs tur dzīvojam mierā un laimē, un reliģiskā iecietībā, un visa progresīvā cilvēce ar sajūsmu skatās uz Purvciemu un biksta viens otru, re, re, kā ir iespējama sadzīvošana, iecietība un miers. Viņi man nesaka, ko domā par mani, un es nesaku, ko domāju par viņiem. Pēc iespējas mazāka apmaiņa ar viedokļiem vispār ir sine qua non jebkādai iecietībai. Ja ir tikai tāda vārga nojausma, ko kāds cilvēks domā vai kam viņš tic, parasti nav grūti pieņemt, ka viņš ir tīri jauks un patīkams cilvēks. Bet tad laikpalaikam viņš pasaka kaut ko tādu kā "fašistiskie žīdu pederasti grib savervēt mūsu bērnus par nēģeŗu mīlētājiem, zāles pīpētājiem un dieva zākātājiem", un tad tu nesaproti, kas nupat notikās, kamdēļ tas tīri jaukais cilvēks piepeši šitā. Nav piepeši, viņš visu laiku tā domāja, vienkārši neteica.

Lūk, bet vakar mūsu burvīgajā reliģiskās iecietības saliņā pirmo reizi pamanīju divas trieciennieces, kas pie rimčika bija noķērušas kādu jaunieti, blenza viņam virsū ar savām tukšajām, stindzinošajām acīm un skaidroja, kā viņam pienākas mirt, jo viņš ir apgrēkojies pret viņu dievību. Man gribējās viņām apjautāties, sakiet lūdzu, kas ir jūsu problēma, vai jūs bērnībā sita un tāpēc jums tagad ļoti gribas skarbo iedomu papucīti? Varbūt kristietības vietā pamēģiniet sadomazohismu, ir gana daudz ļaužu, kas labprāt uzklausīs jūsu gaudas par to, cik sliktas jūs esat bijušas, un viņi, atšķirībā no jūsu iedomu papucīša, ir īsti. Bet kas zina, varbūt tad vairs nevarētu apstāties, mēs to vien darītu, kā apmainītos viedokļiem, un mūsu burvīgā sadzīvošana pagaistu kā nebijusi.

Tamdēļ es paklusēju un uzskatīju, ka tā vienkārši ir tāda nelāga provokācija. Varbūt tie bija kaut kādi jaunpienācēji, kas nezināja, kā mēs Purvciemā darām lietas. Varbūt tie bija kaut kādi ļaunīši, kam mūsu miermīlīgā sadzīvošana un reliģiskā iecietība ir kā dadzis acī, un viņi negrib, lai Purvciema miera vēsts izplatītos tālāk. Lai vai kā, mums nav jānolaižas līdz viņu līmenim.

Lai gan, protams, ja viņi man stāstīs, kā es esmu pelnījis nāvi — ahhh, tad nu gan man būs, ko viņiem pateikt. Uz priekšu, reliģiski neiecietīgie, uztaisiet manu dienu.
link9 comments|post comment

Par idejām [Aug. 15th, 2014|12:18 pm]
Kad man bija kādi seši vai septiņi gadi, man ienāca prātā doma, ka varētu uztaisīt uzvelkamo radio. Man bija tāda uzvelkama vardīte, kuŗai varēja iebāzt vēderā atslēgu un uzvilkt atsperi, un tad viņa lēkāja. Un vēl es biju redzējis, ka divriteņiem ir tādas dinamomašīnas, kuŗas griežas un ražo elektrību. Un man diezgan pašsaprotami ienāca prātā doma, ka šīs abas lietas var salikt kopā un dabūt uzvelkamu dinamomašīnu, kas griežas, ražo elektrību un baŗo ar to elektrību kaut ko noderīgu, piemēram, radio.

Ienāca prātā man tā doma, iespējams, es pat viņai kaut kādas skices uzzīmēju, cik nu sešgadīgs jaunietis ir spējīgs skices zīmēt, bet neko es ar viņu nedarīju. Tā nu es mierīgi dzīvoju savu dzīvi, līdz kaut kur deviņdesmitajos gados pa televizoru sāka rēgoties viens sirms kungs, kas stāstīja, kā viņš izgudrojis -- uzvelkamo radio!

Atzīšos godīgi, es biju mazliet nikns. Kā tā, es domāju, tā taču bija mana doma, turklāt man viņa ienāca prātā astoņdesmitajos, nevis deviņdesmitajos, un sešu gadu vecumā, nevis kā viņam, pusmūžā. Bet nekādi nevarēja teikt, ka viņš manu ideju ir nozadzis, un nebija jau arī gluži tā, ka man kāds būtu liedzis to ideju īstenot. Mums abiem ienāca prātā viena ideja, bet atšķirība starp mums ir tāda, ka viņš to īstenoja un es nē. Viņš dabūja britu impērijas ordeni un viņu rādīja pa televizoru, bet es pat uzvelkamo vardīti pazaudēju.

Bet, ziniet, pēc kāda laika man pārgāja. Kad es par šo kungu uzzināju mazliet vairāk, atklājās, ka bija ļoti labs iemesls, kādēļ viņš to ideju īstenoja un es nē. Viņam, izrādās, bija vesela darbnīca, kur viņš būvēja visādas burvīgas lietas, un pieredze šādu lietu būvēšanā. Man sešu gadu vecumā daudz interesantāk šķita lauzt, nevis būvēt.

Daudziem cilvēkiem mēdz ienākt prātā vienas un tās pašas idejas. Ja mēs dzīvojam pasaulē, kur ir uzvelkamas vardītes un dinamomašīnas, pietiekami daudziem cilvēkiem ienāks prātā ideja, ka tās lietas var apvienot. Bet ideja pati par sevi nav pilnīgi nekādā vērtē. Par kaut ko tā ideja paliek tikai un vienīgi tad, ja viņai pieliek darbu. Tādēļ man neskauž, ka sirmais kungs par to pašu ideju dabūja OBE -- jo ne jau par ideju viņš to OBE dabūja, bet gan par savu darbu. Viņš mācēja uzbūvēt visādas burvīgas lietas, viņš gana ilgi to jau bija darījis, un tad, kad viņam ienāca prātā šāda ideja, viņš to arī varēja īstenot. Protams, visburvīgākā pasaule būtu tāda, kur būtu uzvelkami radio un man būtu OBE, bet arī tāda, kur ir uzvelkami radio un man nav OBE, ir burvīgāka par tādu, kur uzvelkamu radio nav un OBE man arī nav.

Un, starp citu, nesen sirmais kungs sūrojās, ka neko daudz vairāk par OBE viņam uzvelkamais radio neesot nesis. Tad nu jau galīgi nav, ko skaust, vai ne, jo piekritīsit, OBE šādās fantāzijās galvenokārt vajadzīgs tāpēc, lai viņu varētu piespraust pie kokaīna spaiņa, lai nepazūd, kamēr pats plunčājies savā privātajā Havaju pludmalē.
link5 comments|post comment

Biznesa idejas [Aug. 15th, 2014|10:04 am]
Nekad nesapratīšu tos, kas tā ļoti cītīgi sargā savas "biznesa idejas", nevienam nestāstot, jo, pavei, kāds varbūt nozags. Ideju nevar nozagt: ja es paņemu tavu ideju, tad tev taču viņa arī paliek un tu viņu arī vari lietot (atšķirībā, piemēram, no mobilā telefona -- ja es paņemu tavu mobilo telefonu, pacan, tu viņu lietot nevari). Turklāt ideja bez pielikta darba nav nekas.

Tamdēļ lūk, padalīšos ar divām biznesa idejām. Nu, idejām divām mobilajām aplikācijām, bet, kā mēs zinām, mobilās aplikācijas ir bezjēgā plaukstošs bizness. Tātad: es gribu vienu aplikāciju, kas ziņo, ka sācies kaŗš. Nu tā, ka telefons sāk zvanīt, trīcēt un drebēt, mirguļot un, kad tu apskaties, kas tad noticis, uz ekrāna lieliem burtiem rakstīts: "KAŖŠ!!!" No tā var uztaisīt servisu: aizej uz attiecīgās aplikācijas mājas lapu, atķeksē notikumus, kas tev šķiet svarīgi un par kuŗiem tu gribi saņemt šādus ziņojumus, un kad/ja tas notiek, tev uzreiz to ziņo. Citādi, zin kā, apnicis katru rītu uzreiz pēc pamošanās ziņas lasīt. Ne jau tāpēc, ka baigi raustītos, bet vienkārši tāpēc, ka gribas zināt.

Un vēl kāds varētu uztaisīt aplikāciju pārīšiem, ar kuŗu var nosūtīt tikai un vienīgi vienu ziņu: :* Ķipa kā Yo, tikai ar vēl vairāk ierobežojumiem (jo "ar to ne sūda nevar izdarīt" ir jaunais melnais, vismaz mobilajās aplikācijās) -- ja Yo var saņemt Yo saucienus no daudziem lietotājiem, tad šitajā tikai no viena (mūsu sabiedrība vēl nav gatava poliamorām attiecībām). Un uztaisiet to mega elementāri, lai stāv uz ekrāna vidžets, kuŗu atliek nospiest un skat, tavs sirdsmīļotais saņems uzsaukumu :* Var to uztaisīt arī tā, ka šitāda programma aizsūta īsziņu, un tavs sirdsmīļotais nemaz nenojauš, cik veiksmīgi tu ietaupi laiku.
link25 comments|post comment

Nākotnes prognozes [Aug. 13th, 2014|11:17 am]
Kā tur bija Futūrāmā, globālās sasilšanas sekas novērsa kodolziema? Kazi, ja nenoveiksies, būs iespēja pārliecināties par to, cik šī teorija pareiza.
link5 comments|post comment

Paralēlā pasaule [Aug. 8th, 2014|03:54 pm]
Man ir parādījies jauns Iemīļotais Lielveikals. Nēnē, Iemīļotais Iepirkšanās Centrs joprojām ir Domina, lai dievi viņu svētī, kā tik tur nav. Normālu vīriešu apģērbu veikalu, bet tas tā, man vienkārši patīk atbildēt uz retoriskiem jautājumiem. Bet Iemīļotais Lielveikals nu ir Purvciemā plaši sazēlušais lielveikalu tīkls Beta.

Ilgu laiku es tur kāju nespēru, jo kā es, viss tāds alfa tēvainis ar varenu bārdu un izriestu krūtežu, iešu tādā iestādē, kas acīmredzot kaut kādām betām paredzēta. Bet tad es sapratu, ka īsteni pārliecināts tēvainis jūtas drošs savā alfiskumā un var arī aiziet uz tādu veikalu. Un ziniet, tā ir tiešām brīnišķīga vieta.

Ilgu laiku es te gudroju, nē, nu kur Purvciema iedzīvotāji dabū tās mantas, kuŗas viņi lieto. Piemēram, no kurienes tās pensionāru somas uz ritenīšiem, kuŗas aiz sevis velk visas Purvciema babuļas? Vai no kurienes tās mazās pleca somiņas, plašāk pazīstamas kā pidaraskas, kuŗās nekā nevar ielikt, bet kuŗas tāpat (acīmredzami droši savā alfiskumā) nēsā visi Purvciema pacani? Lūk, nu man ir atbilde. Veikalā Beta.

Vispirms aizkustina iekārtojums. Tādos Rimčikos, Štokmanos un Skajos pie ieejām mēdz salikt augļus un dārzeņus, lai pircējam šķiet, ka viņš ienācis veselīgas pārtikas paradīzē. Ko pie ieejas liek Betā? Pareizi, divlitrīgās alus pudeles. Nesitīsimies apkārt ap krūmu, kā saka mūsu anglosakšu brāļi. Bet, protams, lielākais šī veikala spēks ir rūpniecības preču izvēle. Tur ir tādas mantas, par kuŗu pastāvēšanu es iepriekš nemaz nenojautu, piemēram, rotaļlietu komplekts "Supir power" (es gribētu arī īpašo izlaidumu valodnieku bērniem "Sapir power"), matu dvielis, kas ir labāks dvielis par pašu dvieli (neatvairāms teglains -- finally something better than a towel!), aifonu pelnutrauki (tiesa, ar iOS 6, bet tas jau nekas), musulmaniski lūgšanu paklājiņi un, protams, gan pensionāru somas, gan pidaraskas. Pensionāru somas ar atlaidēm maksā 10 eiro (ievērojiet, tieši desmit, nevis 11,43 vai kaut kādas šitādas godīgo eiro ieviesēju cenas), bet pidaraskas vispār kapeikas. Tā, lūk.

Nākamais solis paralēlās pasaules izpētē būs piemājas veikals, kas atveŗas tikai pēc saulrieta un tirgo tikai un vienīgi dzērienus. Veikals-kafejnīca, ja pareizi saprotu -- un tas, ka viņš atveŗas tikai pēc saulrieta, raisa aizdomas, ka paredzēts vampīriem. Auditorija noteikti ir, man ir kaimiņiene, kas vienmēr pēc saulrieta sāk klepot, bet dienā ir pavisam klusa un neredzama. Kas cits, ja ne vampīrs, es prasu?!
link14 comments|post comment

Uz priekšu, Vladimir, uztaisi manu dienu [Aug. 7th, 2014|02:32 pm]
Nekad nedomāju, ka es to teikšu, bet msjē Pūķin, par tavu beidzamo lēmumu sūtu tev bravo saucienus, aplausus un laba vēlējumus. Tā turpināt, Volodja, tu esi uz pareizā ceļa.

Es te, protams, par diženās Krievijas atbildes sankcijām pret satrunējušo sodomītu perēkli Eiropu. Aizliegt pārtikas importu? Ģēniāla doma, Vladimir, tiešām ģēniāla. Tev būs jautri, mums būs lietderīgi, tiešām -- abas puses no tava pasākuma tikai iegūst.

Mums taču ļoti noderēja vēl viens atgādinājums, ka bizness ar Krieviju nav bizness šī vārda vispārpieņemtajā izpratnē. Jau pirms gandrīz četriem gadiem es reiz teicu -- tiesa, mazliet citā kontekstā, -- ka ar Krieviju kaut kādas ilgtermiņa attiecības būvēt ir, teiksim tā, netālredzīgi. Nu re, prijehaļi.

Droši vien tūliņ panesīsies gaudu stāsti, kā Latvijas pārtikas ražotāji uzreiz metīsies bankrotēt, jo neviens cits viņu šprotes nepērk un jaunus tirgus tik ātri atrast nevar, un zudīs (labi apmaksātas, haha) darbavietas, un nodokļi, un blā un blā un blā. Un šie stāsti būs pilnīgas blēņas vai -- lai godinātu to dižo mēli, kuŗas runātāji mūs nu sankcionēs, es pat atļaušos teikt -- huiņa.

Uztaisīsim nelielu "Spekulē kopā ar Kautski!" speciālizdevumu! Jebkuŗai investīcijai no svara ir divas lietas: pirmkārt, cik liels tās potenciālais ienesīgums un, otrkārt, cik lieli ir iespējamie riski. Un -- šitas ir tiešām pārsteidzoši, vai ne -- gandrīz vienmēr viena no šīm lietām ir apgriezti proporcionāla otrai. Lūk, jūs varat aizdot savai valstij naudiņu uz sešiem mēnešiem un būt gandrīz 100% droši, ka saņemsit viņu atpakaļ -- un par šo drošo ieguldījumu pēc 6 mēnešiem saņemt 0,1% peļņu. Tai pat laikā jūs savu naudiņu varat ieguldīt lietās, kas sola daudz lielāku peļņu un, iespējams, jūs viņu arī dabūsit -- bet vēl iespējamāk ir tas, ka jūs savu naudiņu zaudēsit (ja jūs šādas investīcijas interesē, paprasiet, ar lielu prieku pastāstīšu sīkāk).

Un darījumi ar Krieviju jo bieži ir, maigi izsakoties, augsta riska investīcijas (lai nebūtu jāsaka, ka tīra spekulācija). Lūk, te mums agrāk jaunieši stāstīja par Krievijas milzīgi milzīgo tirgu, kas esot tik milzīgs un sniedzot mums tik milzīgas iespējas milzīgai peļņai. Super, bet sakiet, lūdzu, kāpēc tad viņš ir tik milzīgi milzīgs, kāpēc tur vesela kaudze jauniešu jau nav priekšā? Tāpēc, ka viņi ir tālu? Tāpēc, ka viņi nemāk krieviski? Tāpēc, ka viņi nesaprot plašo krievu dvēseli? Kā būtu ar vēl vienu iemeslu -- tāpēc, ka tas ir pārāk riskants?

Augsta riska investīcijas, protams, ir burvīga lieta -- ja peļņa ir, tā ir liela, tu jūties kā bezjēgā gudrs čalis, kas visu pagalam veiksmīgi izštukojis, kokaīns birst no debesīm, kaviāru tev piegādā spaiņos un savā Cayenne tu katru vakaru vizini citu zaķi. Bet ir tāds teiciens: ir drošsirdīgi investori, un ir veci investori, bet nav vecu un drošsirdīgu investoru. Var būt bezjēgā gudrs vienreiz, otrreiz un droši vien arī desmitreiz, bet agri vai vēlu kāda no šīm drošsiržu investīcijām izrādīsies liktenīgā.

Tāpēc piesardzīgāki ļaudis savas investīcijas diversificē -- daļu naudiņas ieliek augsta riska investīcijās, daļu -- tādās pagalam gaŗlaicīgās, kas toties dos gandrīz garantētu peļņu. Ja nu kaut kas nobirst ar vienu, vismaz otra paliek. Nevajag likt visas olas vienā kurvītī, vai ne?

Nē, drosmīgi atbild zivju konservu ražotāji, un paceltu galvu ziņo, ka 90% saražoto konservu viņi eksportē uz Krieviju. Jo tur ir milzīgi milzīgs tirgus! Protams, ja naudiņa zemē žāvējas, nav itin nekas nosodāms viņu pacelt. Bet, dievu dēļ, neuzdodiet savu eksportu uz Krieviju par stabilu biznesu. Jūs taču paši saprotat, ka tā nav. Kāpēc jums mums melot?

Investēt eksportā uz Krieviju nozīmē spekulēt -- pilnīgi spekulātīvi, bez jebkāda pamatojuma, pieņemt, ka Krievija nekādi nemainīs importa noteikumus, nepacels ievedmuitu, neatradīs kārtējos paaugstinātos benzopirēna līmeņus vai gluži vienkārši neaizliegs visu bez īpašiem paskaidrojumiem. Spekulātīvām investīcijām ir laba atdeve, protams. Bet, ja jūs gribat savas zivis ražot arī pēc pieciem gadiem, tad atmaksājas būt tālredzīgam un daļu tās atdeves novirzīt eksportu diversifikācijai. Ja nu kas.

Un, ja zivju ražotāji vai, diespas, msjē Bezhmeļņickis sāks stāstīt, ka valstij viņi tagad jāatbalsta -- sakiet, lai viņi iet pa gaisu. Paši uzņēmāties augstu risku -- paši arī zaudējiet savu biznesu. Paldies, mēs jau gana daudz esam samaksājuši par dažādu biznismeņu pārlieku riskantajiem lēmumiem, būs gana.
link63 comments|post comment

Morāli pagrimusī Sodoma [Aug. 6th, 2014|11:47 am]
Pa Blūmberg rāda, kā pie viņiem nāks Londonas mērs Boriss stāstīt par to, kāpēc Viņas Majestātes valdījumiem vajadzētu stāties laukā no ES, vismaz tad, ja viņi nereformēsies. Un, nē, manas acis, es nevaru -- rāda, kā Boriss atbrauc ar riteni, pieslēdz viņu pie reliņiem un noņem spilgti zaļu ķiveri.

Redziet, veloderasti ar ķiverēm ir īpaši pagrimis veloderastu paveids, viņi tā savu pretdabisko izpriecu vēl uzkrītošāk bāž visiem acīs (un izskatās pēc pilnīgiem idiņiem). Un vēl spilgti zaļa! Braukā te veloderasti ar ķiverēm visās sodomītu varavīksnes krāsās, bet īstam vīram, kā zināms, ar krāsiņām šitā spēlēties neklājas.

Ja Dimiteram izdosies (lai gan neizdosies) savākt tos parakstus par homoseksuālisma propagandas aizliegumu, es sākšu vākt parakstus par veloderastijas propagandas aizliegumu. Sākot ar spilgti zaļām ķiverēm!
link1 comment|post comment

Turpinām ziņas [Aug. 4th, 2014|03:53 pm]
Īpaši nepacietīgajiem: ieraksts par nacistiem ir pusē, pabeigšu un nopublicēšu.

Tikmēr varat palasīt atsvaidzinoši pesimistisku pārskatu par to, kā lietas var izvērsties, neizbēgami savelkot paralēles ar vēl vienu notikumu, kuŗu pirms simts gadiem ļaudis negaidīja.

Un, ja jau par notikumu pirms simts gadiem -- skat, es tikai nesen uzzināju, ka msjē Gavrilo Princips pēc sava vēsturiskā izgājiena nodzīvoja vēl četrus gadus un nomira nevis no nāvessoda, bet no tuberkulozes (ko, gods kam gods, paātrināja sliktie apstākļi cietumā). Un nevis šur tur, bet Terezinā, kur pēc kāda laika biedri nacisti ierīkoja koncentrācijas nometni. Jo, raugi, msjē Princips bija pārāk jauns, lai viņam piespriestu nāvessodu, un austroungāru burta kalpi neuzskatīja par lietderīgu taisīt izņēmumu.
linkpost comment

Nobīdes maršrutā [Jul. 27th, 2014|10:42 pm]
Es uzrakstīšu par Nirnbergu, nacistiem un fetiša kostīmiem, goč pendel uzrakstīšu, vēl jo vairāk tāpēc, ka man arī tagad ir viens fetiša kostīms (NE lederhosen, bet gan sarkanrūtots krekls ar vegāniskām briežraga pogām, es viņā izskatos ļoti daiļi, atliek tik ciri pār plecu un prom uz mežu, I'm a lumberjack and I'm all right!) Bet tagad es esmu mazliet novirzījies no maršruta un, kā varbūt nojaušat, atrodos dižajā františeku zemē. Un man beidzot ir burvīgs iemesls izmantot jūzerpikču ar Milošu! (Ja neesat redzējuši Ostře sledované vlaky, kas ir čehu un no kurienes šī jūzerpikča ņemta, pārtrauciet visu un noskatieties, tā ir viena no pizdatākajām filmām ever. Vai varbūt pagaidiet, varētu uzrīkot filmas skatīšanos ar čehu aliem un tādām lietām, tēmatiskais kinoseanss, thhh.)

Vārdu sakot, pēc Nirnbergas mēs ar biedreni [info]gc izdomājām, nahuj Veimāru, v pizdu Beirutu (es zinu, ka viņa vispār ir Baireita, bet Beiruta skan skaistāk un pārprotamāk), dosimies uz Prāgu, jo, ko domājies (fun fact) Jūspadevīgais iepriekš nekad nebija bijis Čehijā. Nu, un es arvien ar pārlieku lielu prieku piekrītu pamēģināt lietas, kuŗas iepriekš neesmu darījis, nopietni, ko tik es ar šādu attaisnojumu neesmu sadarījis, bet es te novirzos no tēmas! Tātad: pēc nelielas besīšanās (jūs domājat, ka Vācijā sabiedriskais transports vienmēr iet laikā? Ha, biedri, ha!) mēs iebraucām františeku zemes galvaspilsētā. Pēc vēl lielākas besīšanās (pizģec, kā mani besī negodīgi valūtas mainītāji -- čaļi, es esmu savējais, es jūsu trikus pa gabalu pazīstu, godīgi, ar mani šitā izdarīties nevajag) mēs ievācāmies caur internetiem uzmeklētajā viesnīcā. Esat redzējuši Grand Budapest Hotel? Protams, ka esat. Lūk, šī viesnīca bija izspļauta vēlīnā Grand Budapest Hotel, kad viņā palikās Džads Lavs un viņa jau bija pārliecinoši savā norieta posmā. Ar tepiķiem klātu gaiteni, sešdesmito gadu ČSSR liftu un Purvciemremontu numuros. Varu iedot adresi, ja gribat, tur ir ļoti lēti un samērā tuvu centram (kur nekā nav, aizsteidzoties notikumiem priekšā) un vēl tuvāk Višehradai (kas diezgan pārliecinoši ir īstais iemesls, kāpēc jābrauc uz Prāgu, bet mēs atkal aizsteidzamies priekšā).

Tad otrā rītā pēc pārsteidzoši brangām brokastīm (man bija iedalīts ČSSR ražots šķīvītis, ak, gandrīz vai as'ru notrausu) devāmies ķeksīšu vilkšanas pasākumā, tas ir, apskatīt apskates objektus. The usual suspects: pils, tilts, katedrāle, tādā garā. Teiksim tā: es tiešām arvien biežāk spēju atteikties no vispārpieņemto apskates objektu apskates. Piemēram, pēdējo reizi Berlīnē es Brandenburgas vārtu un Čekpoint Čārlī vietā redzēju Ostina Pauersa slepeno štābiņu, kas, ko niekus, ir kādas piecdesmit reizes krutāks apskates objekts. Bet nu Berlīnē es esmu bijis kādas desmit reizes, es tā varu atļauties. Bet tomēr man kādā sirds stūrītī mita pārliecība, ka Prāgas apmeklējums nebūs pilnvērtīgs bez apskates objektiem. Droši vien viņi ir jāredz, tīri tā, lai varētu atķeksēt. Bet jārēķinās, ka to pašu ķeksīti vilks arī vesela kaudze krievu tūristu. Un amurikāņu fudge backpackers, kas visur vazājas ar savām milzīgajām somām un skaļi tērgā savā apnicīgajā amurikāņu valodā. Nekad nekur citur neesmu saticis tik daudz amurikāņu bakpakeŗu. Manuprāt, Prāga viņiem ir kaut kāds iniciācijas rituāls -- tu vienkārši neskaities pilnvērtīgs bakpakeris, pirms neesi atķeksējies Prāgā.

Tātad: par obligātajiem objektiem nav daudz, ko stāstīt. Piebildīšu tik, ka es nekad vairs nespēšu nopietni uztvert katoļus. Tie ir tie pieaugušie cilvēki, kas spēlējas ar lellēm, nosauc viņas (lelles) par "Prāgas Jēzuliņu" un izliekas, ka tā ir nevis spēlēšanās ar lellēm, bet gan kaut kāds morāls +1, as in, es esmu daudz morāli pareizāks tādēļ, ka pielūdzu lelles. Nu i nafig, pieaugušu cilvēku dzīve ir daudz interesantāka par šādu bērnišķīgu make-believe.

Toties neobligāto objektu, kā izrādās, Prāgā netrūkst! Es jau minēju Višehradu, līdz kurienei veiksmīgā kārtā īpaši daudz krievu tūristu neaizkuļas. Protams, viņi tur ir, bet ne tik daudz. Tur ir ļoti mierīgi un daiļi. Īpaši aizkustināja šķīstā jūgendstilā pārgleznotā gotiskā bazilika. Jo kāpēc gan ne! Tāpat Prāgā ir funikulers, kas ikvienu pilsētu padara daudz jautrāku (esmu pilnīgi pārliecināts, ka vārds "funikulers" atvasināts no vārda "fun".) Un, protams, Prāgā ir alus, daudz, daudz, alus. Lēts un labs, un daudz, un visur. Tāds prieks, ka mūsu Dievzemīte ir tāda nanny state, kas saviem pilsoņiem viskautko liedz. Prāgā es nodzertos.

Un vēl Prāgā ir ebreju kvartāls. Es, kā jau īstens latvietis, kam rados ir vieni vienīgi Veinbergi, Grīnbergi un Traubergi, par šo ticību visādi smīkņāju, bet pat ar visu smīkņāšanu jāatzīst, ka Prāgas ebreju kvartālā gan vēsture smacē nost uz katra soļa. Kā apstiprinot visādus neglītus stereotipus, Prāgas ebreji par sava kvartāla apskatīšanu prasa pretdabiski milzīgu naudu, gandrīz divdesmit eiras, kas, uzreiz piebildīšu, nav tā vērts. Samaksājiet uz pusi mazāk un apskatiet tikai Altneushul, kas ir vienīgais, ko tur tiešām vajag redzēt. Kādus septiņdesmit gadus jaunāka par Rīgu, tā visviens ir vecākā Eiropas sinagoga, turklāt, kā stāsta, tur bēniņos dzīvo golems. Viņa ir pārsteidzoši maza un droši vien vienīgā gotiskā celtne, ko jūs jebkad redzēsit un kas nebūs kristīgā kulta vieta. Tā nu tu tur sēdi un skaidri jūti, kā gadsimti veļas tev pāri. Ļoti burvīga sajūta, tā gadsimtu velšanās pāri.

Pretī Altneushul ir smuks pulkstenis ar ebreju alefbeta burtiem (kas, gluži kā latīņu alfabēta burti, vienlaikus kalpo par cipariem), kas iet pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Ja jums nav, kur likt naudu, turpat pretī suvenīru veikalā var tādu dabūt kā rokaspulksteni. Man ir, kur likt naudu, tamdēļ man tāda nav, bet, ja jums gribas koļīt īsteni ticīgas ebreju čiksas, šis būs īstais aksesuārs. Vismaz līdz tam brīdim, kad vakara gaitā viņas pamanīs, ka jūs tomēr neesat īsteni ticīgs ebrejs. Bet es atkal novirzos no tēmas!

Tas ir, tā īsti nenovirzos. Protams, man ebreju kvartālā kāds jaunietis platmalē un melnā paltrakā tā bikli apjautājās, sak, atvaino, bet vai mēs gadienā neesam ticības brāļi? Še jāpiebilst, ka man ir tāda savdabīga prasme: es itin visur izskatos pēc vietējā, tas ir, mani uzrunā valodās, kuŗas es nesaprotu, un prasa ceļu. Esmu pārliecināts, ka arī, teiksim, Āfrikā mani noturētu par kolonizatoru pēcteci, nevis tūristu. Protams, šeit palīdzēja tas, ka esmu atlaidis jo brangu bārdu (aizbraukšu nākamgad uz Irānu un pēc tam dzīšu nost) un visur staigāju ar cepuri. Bet es viņiem pateicu, ka neesmu. Jā, droši vien es nevaru melot pats sev, bet viņiem taču es varu, vai ne?!

Nu lūk, un tā nu beigu beigās ceļojums pa diženo františeku zemi tagad piestājis Pardubicē, kur es rakstu šīs rindas. Kāpēc Pardubice? Vāclavam Havelam reiz bija tāda skaista luga "Audience", kuŗā es, lai dievi man žēlīgi, reiz spēlēju savā amatieŗteātŗa karjērā. Un manam varonim, pārliecinātam urlam, darbs Pardubicē bija tāds slapjais sapnis, kas, visticamāk, nozīmēja, cik viņam zemas debesis. Nu lūk, un vispār Pardubice ir kūl, Pardubice ir reāli kūl. Ir gan tiesa, visu laiku gribas dungot Makartnija hītu "Back in the ČSSR", bet tas drīzāk tāpēc, ka Prāga savas sociālisma laiku pēdas cītīgi pieslēpusi (lai gan ne iznīdējusi, protams), bet Pardubice lielā mērā ne. Tāda Čehijas atbilde uz jautājumu, kuŗu neviens nav uzdevis, tas ir, es gribēju teikt, Valmierai. Nē, nopietni. Kad es pamanīju, ka viņi vasaras vidū uzrakuši pilsētas galveno ielu, es aiz laimes un māju sajūtas bezmaz vai apraudājos. Ja es jelkad došos trimdā uz Čehiju (nav plānots, bet, kā jau minēju, es labprāt pamēģinu lietas, kuŗas iepriekš neesmu mēģinājis), Pardubice būs tā vieta, uz kuŗu šad tad aizbraukt, pielieties ar lēto čehu alu un nuostaļģiski klīst pa kārtējo nupat uzrakto ielu, laikpalaikam saldsērīgi nopūšoties, nav tak dzimtene, bet tuvu gan.
link6 comments|post comment

Neprasi Gūglei, prasi Cibai [Jul. 25th, 2014|02:30 pm]
Čau, draudziņi. Lūdzu, iesakiet, ko darīt diženās františeku zemes leģendām un krievu tūristiem apvītajā galvaspilsētā. Ieteicams ko tādu, kas nebūtu šīm te leģendām un krievu tūristiem apvīts. Paldies!
link9 comments|post comment

Kā es pavadīju vasaru [Jul. 22nd, 2014|11:12 am]
Bavārija ir burvīga, taču šorīt mazliet lietaina, tamdēļ kādu brīdi pasēdēšu un pacibošos.

Nekad iepriekš Bavārijā nebiju bijis, bet kaut kādi neglīti aizspriedumi taču bija. Piemēram, ka viņi visi tur skraidīs apkārt, tērpušies lederhosen, ar brātvurstu vienā rokā un alus krūzi otrā. Un, ziniet, kāda ir neglīto aizspriedumu burvīgākā īpašība? Viņi mēdz apstiprināties: viņi visi tur tik tiešām skraida apkārt, tērpušies lederhosen, visu laiku dzeŗ alu un ēd visādus paēdienus, ko taisa no dažādām cūku sastāvdaļām. Tā kā man ļoti garšo gan alus, gan dažādas cūku sastāvdaļas (es pūt-dirsā-lec-gaisā nācionālisma uzplūdos pat cūkas šņukuru esmu ēdis!), esmu visnotaļ sajūsmā.

Aplūkosim Bavāriju sīkāk un sāksim, protams, ar alu. Bavārijā alus ir daudz. Ļoti daudz. Mani brīžam pārņem sajūta, ka ērBoltika Daša patiesībā bijusi valkīra, kas mani aiznesusi pa tiešo uz Valhallu, jo vidusmēra vācu lielveikala dzērienu sadaļa tik tiešām piegādā alu ne mazāk dāsni kā tās Valhallas kazas, no kuŗu tesmeņiem plūda nevis piens, bet medalus. Un alus te nedalās kategorijās "lētais alus, hipsteŗalus un importa", bet gan tādos žanros, kas katrai alus cienītāja sirdij liek iepukstēties straujāk: Schwarzbier, Steinbier, Weissbier, Bock, Rauchbier un vēl, un vēl. Itin viss ir tik garšīgs, tik garšīgs -- un lēts. Rauchbier pudelīte, kas Rīgā bez problēmām maksā divus eiro sešdesmit, še maksā deviņdesmit santīmus.

Starp citu, vai nav smieklīgi, ka Naukšēnos un Minhenē tagad var norēķināties ar vienu un to pašu naudu? Un pa tiešo salīdzināt cenas starp Naukšēniem un Minheni? Protams, īstam latviešu ceļotājam vajag apmeklēt Aldi, Deichmann un Kik un pēc tam gausties par to, cik Vācijā viss ir lētāks. To es arī darīju (nu labi, Kikā vēl nebiju), bet, skaidra lieta, es ar, es ar gudri varu purpināt, cik Vācijā viss ir lētāks, šiten te vietējie biznesmeņi galīgi ahujeļi, ja viņu veikals pusgada laikā viņiem neatnes bembi, tad vispār nav jēgas sākt. Labi, viss nav, ir lietas, kas Latvijā ir lētākas. Bet lai tas jūs neattur no pārliecības, ka Dievzemītē mūs visus krāpj.

Ja jau bembis ir pieminēts, laiks sīkāk parunāt par ļoti nozīmīgu Bavārijas īpatnību: autobūvi. Bavārijā taisa mašīnas. Bembjus, piemēram. BMW hedkvōrteri ir šepat Minhenē, un viņu arhitektōniskais risinājums (dievinu šo vārdu salikumu) pārliecinoši ieturēts stilā "mums ir dafiga naudas, un mēs būvējam mašīnas. Uzbūvējiet kaut ko tādu, lai tas uzreiz būtu skaidrs!" Tā nu BMW hedkvōrteri laistās šķīstā metālā un izskatās nevis vienkārši pēc falliska simbola, bet pēc veseliem četriem falliskiem simboliem, kas salikti viens otram blakus. Droši vien domāts, ka izskatās pēc dzinēja cilindriem. Smuki jau izskatās, īpaši tādēļ, ka BMW hedkvōrteri slejas samērā lepnā vientulībā netālu no Olimpiskā parka, viņiem apkārt nav īpašu daudz visādu citādu ēku. Tā nu viņi tur ierakstās ainavā savā nodabā, vietām tā, ka hedkvōrteri lepni paceļas pāri sešu joslu lielceļam, bet citviet savukārt tā, ka viņi izslejas pāri parka koku galotnēm. Gluži kā BMW var traukt gan pa lielceļiem, gan zaļām lauku alejām, vai ne!

Jā, Minhenē ir Olimpiskais parks, jo tur savulaik bija olimpiskās spēles. Jūs, protams, visi zināt, ar ko tās spēles ir slavenas. Ja nezināt, noskatieties One Day in September. Pirmkārt, tā ir ļoti laba dokumentālā filma. Otrkārt, tur ir pastāstīts, ar ko tieši tās spēles ir slavenas. Vispār uz Minheni vajadzēja aiztriekt tos jauniešus, kas Suočuos plānoja olimpisko infrastruktūru, jo tur ir ļoti labi redzams, cik veiksmīgi pēc spēlēm to infrastruktūru var pielāgot citiem mērķiem. Olimpiskais stadions ir apbūvēts ar pārmēru milzīgu stikla jumtu, nu tā, ka vienā laidā, ne tikai pāri stadionam, bet arī tuvākajai apkārtnei, ņemiet, ņemiet, mums nav žēl. Un tur zem tiem daudzajiem stikla jumtiem vienā laidā notiek visādi pasākumi. Savukārt olimpiskais ciemats ļoti veiksmīgi pārbūvēts par gaumīgiem mājokļiem, ar puķītēm, smilšu kastēm un strūklakām, un tikai laiku pa laikam sanāk sajūsmā iebrēkties "Nē, tu paskaties, tu tikai paskaties, tas taču ir tas pats balkons, uz kuŗa graudainā, melnbaltā bildē stāvēja čalis ar sejas masku un stroķi rokā!!!"

Labi, būs gana. Mūsu nākamajā raidījumā mēs sīkāk aplūkosim nacistus, vēsturisko apbūvi un fetiša kostīmus.
link3 comments|post comment

Quadratisch. Praktisch. Gut. [Jul. 22nd, 2014|01:28 am]
Bavārija ir super, dārgie draugi. Alus, pompozā arhitektūra, neapēdams daudzums vēstures uz katra soļa, jo bieži arī saule (ne šodien, bet ko tur), brātvursti, ūdenskliņģerji, dažādas cūku daļas dažādos veidos un autobūve -- what's not to like? Biju gan mazliet noraustījies, es pirms tam biju ceļojis galvenokārt tikai pa ex-DDR, bet, ko niekus, arī Bundesrepublika ir burvīga.
Vēl es biju par mata tiesu no tā, lai nopirktu lederhosen, bet pārdomāju. Nu, kur es viņas vilkšu, nekur. Tā vietā iepirku vienkārši apģērbu, nevis fetišistu kostīmus (esmu gatavs saderēt, ka vismaz puse lederhosen īpašnieku viņas vilkuši kniebjoties. Bavāriskais role playing, ha.) Lūk, piemēram, Minhenes centrā ir piecstāvīgs veikals, kas pārdod tikai un vienīgi kungu apģērbus un apavus. Ļoti burvīgi. Turklāt -- īpašs cepumiņš par izdomu -- apģērbi īpaši resniem kungiem tur ir piektajā stāvā.
Nu, un, protams, esmu apskatījis visādas naciķu slavas vietas un padziedājis Deutschland, Erwache! Tiesa, Vācijā (atšķirībā no Stokholmas) nevar tādas kompozīcijas aurot visur, tur tomēr viņas atpazīst un skatās, maigi izsakoties, šķībi. Bet tas nekas.
Tā ja. Iet tik lieliski, ka īsti nav laika un vēlmes ko īpaši aprakstīt cibā, kas vispār ir skāde, jo še sanāktu burvīgi ceļojuma apraksti. Varbūt vēlāk. Tagad jādzerj alus, jāēd cūkas un jāmēģina sevi atrunāt no lederhosen iegādes.
link6 comments|post comment

Uģīt, rīt mēs abi aizbrauksim uz Cēsīm, un tur es tev nopirkšu ūziņas [Jul. 17th, 2014|05:03 pm]
Labdien, studijā modes blogeris Kautskis un modes ziņas.

Ziniet, tas ir nožēlojami, vienkārši nožēlojami, cik gauži trūcīga ir latvju vīriešu apgāde ar drēbēm. Ieejiet gandrīz ikvienā apģērbu veikalā (ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem), un jūs tur ieraudzīsit, ka vīriešu apģērbu nodaļa ir tāda maza, mazmazītiņa, kautrīgi iespiesta stūrītī, itin kā atvainojoties, mums, protams, kauns, ka mēs te piedāvājam vīriešu apģērbus, nepievērsiet uzmanību, mēs to tikai tā. Un, saprotams, nav jau tur nekā tajās niecīgajās apģērbu nodaļās. Tā nu staigā mums apkārt jaunieši, kas vēl 30 gadu vecumā uzskata tēkreklus par pieņemamām virsdrēbēm vasarai.

Bet nesen īpaši uzrunāja uzņēmums Marks un Spensers (dažbrīd viņš piedāvā pavisam pieņemamu pensionāru apģērbu, un mēs vispār nevelkam mugurā neko tādu, ko nevilktu pensijas vecuma cilvēks). Viņš ir izgudrojis inovāciju, ko citādi kā ļauniem vārdiem un nievām vispār nevar pieminēt. Dāmas un kungi, iepazīstieties — inovātīvais Aktīvais Viduklis, kas, kā apgalvo M&S reklāmas materiāli, "kustas kopā ar tevi!"

Kas ir Aktīvais Viduklis? Iedomājieties bikses. Un tad iedomājieties, ka kaut kāds idiņš viņām viduklī uztaisījis tādu kustīgu ielaidumu, kas turas uz gumijas un pastiepjas, lai visādi tušņi varētu viņā ietilpināt savu riepu. Gumija. Biksēs. Lielumlielā daļa vīriešu bikses ar gumiju nav uzvilkuši kopš tā laika, kad pārnesa mājās pirmo liecību (treniņbikses neskaitās), bet, pavei, M&S uzskata par lietderīgu piedāvāt šādu absolūti neuzkrītošu un cilvēka cieņu nekā nepazemojošu risinājumu.

Jauks blakusefekts šitai gumijai ir tas, ka visas aktīvā vidukļa bikses sanāk tādas piemīlīgas banānenes. Viktoram Cojam patiktu, bet pat viņš droši vien atzītu, ka šādas bikses vairāk piederas estrādei, nevis biroja planktonam.

Un kas tas par nosaukumu, Aktīvais Viduklis, kustas kopā ar tevi? Tas ir Neaktīvais Viduklis, kas kustas tad, kad tu nekusties. Varens mārketinga sauklis, ko? Katrā ziņā varenāks par tiem atklātajiem meliem, ko izdomāja M&S mērkaķinga komanda. Starp citu, par mērkaķingu. Mēs taisni varam iedomāties, kā M&S lidojošie mērkaķi sanāca kopā, izlasīja pētījumu par aptaukošanās tendencēm un priecīgi iekviecās, vīīīīī, šeit ir tirgus, resni cilvēki, tas ir tirgus!!! Ko resni cilvēki nīst, biežo bikšu pirkšanu, protams! Tad uztaisīsim bikses ar gumiju, lai viņiem nebūtu tik bieži viņas jāpērk! Haut cinq, tout le monde! Šampānietis un būlciņas visiem! Prēmijas, kokaīns un nepieredzēti pārdošanas rezultāti!

Tā nu tie lidojošie mērkaķi Neaktīvo Vidukli iešuvuši bezmaz vai visās biksēs, kas tajā jau tā gauži niecīgajā vīriešu apģērbu nodaļā nopērkamas. Turklāt visos izmēros, lai gan taču varētu sagaidīt, ka slaidākiem ļaudīm (nu, tādiem kā mums, hihī) paredzētajās biksēs tāds viduklis nebūtu jāšuj. Bet ko nu tur, jau sestdien mēs būsim Minhenē, un gan jau tur uzrīkosim pienācīgu Einkaufsspaziergang.

Un vēl par modi. Zināt, kā mūsu sešgadīgā māsasmeita ieteica latviskot legingus? Plānbiksītes. Mēs teiktu, pabīdies malā, Valentīna Skujiņa, jaunā terminologu paaudze nāk.
link14 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]