We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ще не вмерла Цибуля [May. 27th, 2015|01:21 pm]
Neņemiet vērā manas vakardienas gaudas par panīkumu. Ja viens šāds uzsaukums spēj savākt 80 komentārus — un, ņemiet vērā, neviena vārda no ierastajiem triecienniekiem ekstranjēriem un komentāriešiem!, — tad Cibai gals vis nedraud.

Tāpat nav jābēdā par paaudžu maiņu. Protams, mūsdienās ir pieejami zoctīkli, kur var izteikties ar stikeriem, mob tel bildēm un repostiem, tādēļ Cibas uzsvars uz rakstīto vārdu var šķist aizvēsturisks. Pirmkārt, nevis aizvēsturisks, bet vintidžīgs, un man tak nav jāstāsta, kādēļ tieši vintidžs ir ejoša lieta. Otrkārt, jebkuŗā sabiedrībā ir bariņš ļaužu, kam tīk izteikties rakstiski. Āreče, še viņi arī novācas. Nišas zoctīkls, protams, bet tādas stabilas nišas.

Tad nu palasīsim tagad kādu brīdi puostus par to, kādas siermaizītes kuŗš cibiņš brokastīs apēdis. Kā vienā citā zoctīklā šērojās viens cibiņš — gaŗlaicīgi ir jaunais aizraujoši. Gan jau tad, kad saulīte pieturēsies cītīgāk, pavasaŗa avitaminoze būs atkāpusies un vasaras vakaros varēs dzert dzērienus pagalmos, arī gaŗlaicība atkāpsies un aizraujoši atkal būs aizraujoši.
link22 comments|post comment

Ciba nemirst, Ciba pārdzimst [May. 26th, 2015|03:00 pm]
Kā zināms, Ciba nekad nemirst, viņā vienkārši nomainās paaudzes un lietotāji. Tāpēc pastāstiet, lūdzami, kur tagad pārbīdījies Cibas burziņš! Manā frendlistē uznācis panīkums.
link82 comments|post comment

Obligātā literātūra [May. 26th, 2015|10:18 am]
Es, protams, saprotu, ka jūs visi esat lasījuši Farīda Zakarijas baisi pravietisko apcerējumu "Neliberālās dēmokrātijas uznāciens", kas uzrakstīts 1997. gadā un satriecoši trāpīgi pareģo to, ko piesola virsraksts: kā valstis par savu pārvaldes modeli arvien biežāk izvēlas neliberālo dēmokrātiju. Bet, ja nu neesat, še būs, noteikti izlasiet. Sniedz skaidru izpratni par to, kādā pasaulē mēs tagad dzīvojam, un pie viena arī parāda, ka šī lietu kārtība ir nobriedusi gadu gaitā, nevis pēkšņi nokritusi no gaisa kaut kādos nozīmīgos datumos (teiksim, pēc 11. septembŗa vai pēc Putina ievēlēšanas.) Piemēram, kā lai skumji nenošūpo galvu, lasot šādu novērojumu: "Ar savām darbībām Jeļcins Krievijā izveidojis superprezidentūru. Mums atliek vien cerēt, ka viņa pēctecis to neizmantos savtīgiem nolūkiem."

Ja esi sapratis jaunas lietas, tad papildināt un vajadzības gadījumā arī pārskatīt savus uzskatus nav nekas nosodāms, drīzāk otrādi. Tā arī es varu atzīt, ka kļūdains bijis mans paradums ar dēmokrātiju pēc noklusēšanas uztvert tādu valsts iekārtu, kas nodrošina likuma varu un tiesības saviem pilsoņiem. Dēmokrātija nozīmē tikai un vienīgi to, ka balstiesīgo pilsoņu vairākums nobalsojis par attiecīgo valsts varu, un mums apkārt netrūkst piemēru, kur pilsoņi nobalso par zagļiem, noziedzniekiem un pavisam neslēptiem rīkļurāvējiem.

Tāpat es saprotu, ka tādi jēdzieni kā "liberāls", "pilsoņa tiesības" un "likuma vara" Latvijā ir skarbi lamuvārdi, un par "dēmokrātiju" drīkst runāt tikai tad, ja piebilst, ka tā nav "visatļautība". Šādā gaisotnē vārdu salikums "liberālā dēmokrātija" nāk ar tādu bagāžu, ka izklausās vismaz pēc "sātaniskas visā šķīstā un pareizā apgānīšanas". Tamdēļ es līdz šim to esmu lietojis reti, taču acīmredzot nāksies to lietot biežāk. Tīri tā, lai ļaudis nedomātu, ka ar dēmokrātiju es saprotu tādu valsts iekārtu, kur kreiļus drīkst nomētāt ar akmeņiem, ja par to nobalsojis vairākums pilsoņu.
link4 comments|post comment

Varavīksnes vemjoši vienradži! [May. 25th, 2015|10:50 am]
[music |Télex — Eurovision]

Labrīt, zaķīši! Šorīt blogs "We are not amused." publicē ko tādu, ko bieži vien nenākas redzēt — Kautska atskatu uz Eirovīziju. Tātad!

Jā, tā, edz, pagadījās, ka sestdien burvīgā kompānijā Tērbatā pa Igaunijas TV skatījos Eirovīziju. Brangs pasākums izvērtās, it īpaši tādēļ, ka igauņi dziesmu tekstiem mēdz rakstīt apakšā subtitrus. Eirovīzijas skatīšanās uzreiz ir jautrāka, ja reibumā vari dungāt dziesmu piedziedājuma igaunisko versiju!

Tā kā viss ir cauri, varu godīgi atzīties, ka man Latvijas dziesma nepatika. Pirmkārt, kas tas par nosaukumu?! Ja es nekā nezinātu par latvisko dzīvesziņu, man šķistu, ka mīlas injekcija ir kaut kāds latviešu apzīmējums seksam. Tomēr es par latvisko dzīvesziņu šo to zinu, tādēļ sliecos domāt, ka ar to drīzāk jāsaprot kaut kādu vērtīgu lietu piegāde novājinātām miesām. Kā finanšu injekcija, kas ne vienu reizi vien Latvijai lieti noderējusi. Otrkārt, Aminata ir godam ielāgojusi vērtīgo atziņu, ka dziesmai nepieciešams skanīgs piedziedājums — viņas dziesma sastāv tikai un vienīgi no piedziedājuma. Un treškārt, man gan šķita, ka spēka balādes mēs esam veiksmīgi atstājuši pagātnē — bet nē, šis žanrs atkal saplaucis krāšņiem ziediem! Tikai tagad spēka balādes dzied nevis gaŗmataini jaunieši ādas jakās, kas spēka balāžu klipos ar motocikliem trauc glābt savu mīļoto, bet gaŗmatainas jaunietes sarkanās kleitās, kas trauc pretī panākumiem Eirovīzijā.

Uzvarētāja kompozīcija man neizbēgami saistās ar šo te elbuma vāku (jā, tieši šo versiju), un neko daudz vairāk par to pateikt nevar. Man visvairāk patika Melnkalne ar savu dzīvespriecīgi austrumeiropeiskā vampīru aistētikā ieturēto uzstāšanos. Vispār patīkami, ka arī mazas valstis Eirovīziju atļaujas uztvert kā pasākumu, kur viņām nekas nav jāpierāda — turklāt viņām tas sanāk daudz piemīlīgāk nekā, teiksim, Francijai vai Vācijai, kur tik tiešām sitās cauri tas, ka viņām šis pasākums nerūp. Savukārt Lielbritānijas uzstāšanās, šķiet, cieta no tā, ka tā bija Lielbritānija — jo kuŗš gan Eirovīzijā balso par Lielbritāniju?! Bet viņi pārspēja Franciju un Vāciju, un ko gan vairāk varētu prasīt.

Aizkustināja Končitas burzīšanās Krievijas delegācijas stūrītī. Pilnvērtīgākai trollēšanai Končita varēja piespraust Kolorādo lentīti, šī nu reiz būtu tā reize, kad šī lente būtu tieši vietā un laikā. Vienbrīd gan bij tāds neērts brīdis, kad izskatījās, ka Krievija pat varētu uzvarēt — un, ko zin, varbūt tad Eirovīziju rīkotu Krimā, un tas tiešām būtu briesmīgi. Tomēr Krievija, gluži kā hokejā, tomēr pamanījās izraut zaudējumu, tādēļ nākamā Eirovīzija nebūs kārtējais Krievijas propagandas pasākums — tā vietā tas būs kārtējais liberastu propagandas pasākums.

Jo, protams, ir gan laikam pārāk daudz prasīts, lai Eirovīziju uztvertu tikai kā brangu ballīti uz Eiropas nodokļu maksātāju rēķina — to noteikti vajag izmantot, lai visiem un sev pašiem parādītu, kādi mēs esam iecietīgi/talantīgi/vareni un beigās skōrotu. Lai gan, ja tā padomā, tāds jau ir ballīšu mērķis.
link14 comments|post comment

Uzzīmē Muhamedu [May. 22nd, 2015|11:41 am]
Kopš esmu uzaudzējis gaŗu bārdu, man parādījusies jauna izklaide: sabiedriskās vietās tā uzkrītoši lasīt islāmisku lasāmvielu. Īpaši jautri bija lidmašīnā. Protams, neviens nebrēca, bet ļoti ilgi noskatījās gan.

Šovakar es braukšu uz Valmieru ar vilcienu, un man planšetē saliktas rokasgrāmatas jaunajiem ISIS cīnītājiem. Ļoti ceru, ka ceļojums izvērtīsies aizraujošs gan man, gan ceļabiedriem.
link4 comments|post comment

Otrs lielākais gada notikums [May. 21st, 2015|01:08 pm]
Vēl mani ļoti aizkustina, ka LTV, reklamējot savu prezidenta vēlēšanu apskatu, atļaujas paziņot "Latiņa uzstādīta augstu". Nē, dārgie draugi, latiņa nav uzstādīta augstu, latiņa ir nolaista ļoti, ļoti zemu. Pēc preža Bērziņa prasības pret nākamo valsts prezidentu sarukušas līdz "ir pulss" un "spēj pateikt dažus saprotamus teikumus." Ja vēl patrāpīsies kāds, kuŗu negribēsies saukāt par prezi — nu, burvīgi, programma izpildīta ar uzviju.
link5 comments|post comment

Gada notikums [May. 21st, 2015|10:50 am]
Latvijas prezidentūrā iezīmējas viens vienkāršs likums: jo skaļāk Latvijā brēc, ka šis nu gan ir megapasākums, kas noteiks lielas lietas, jo mazāka nozīme šim pasākumam ir. Pavei, pirms kāda laiciņa megapasākums bija eirozonas finanšu ministru tikšanās, kas tika pasniegta ar tādiem virsrakstiem kā — es citēju — "Rīgā izšķirs Grieķijas likteni. Un eirozonas likteni." Kā zināms, pasākuma augstākais punkts bija kopīga Jāņa Varufaka sunīšana, savukārt ne Grieķijas, ne eirozonas liktenis ne tuvu nav izšķirts arī pēc mēneša.

Šodien Rīgā notiek kārtējais pasākums, kas ļoti uztrauc ļaudis Latvijā un galīgi neuztrauc ļaudis ārpus viņas. Piemēram, Eiropas jaunais labākais draudziņš Aleksandrs Lukašenko šo pasākumu neuzskata par lietderīgu pagodināt ar savu klātbūtni, Azerbaidžāna ir pārāk turīga, lai satrauktos par šādiem sīkumiem, bet Ukrainu un Gruziju pasākumā visvairāk interesē bezvīzu režīms, nevis padomi, kā būt eiropeiskākām. Tas gan nenozīmē, ka nevar (vismaz kaut kādā mērā) īstenoties tas skaistais sapnītis par gudro un viedo Latviju, kas savām mazākajām postpadomju māsām sniedz vērtīgus padomus par Eiropas vērtību ieviešanu dzīvē. Arī mums galvenās Eiropas vērtības ir Eiropas naudas saņemšana (tiesa, īpaši raiti ar viņas paņemšanu mums neveicas, bet pat ar savām līkajām roķelēm mēs esam gana daudz sarausuši) un bezvīzu režīms (Latvijas labākā īpašība jau ilgu laiku ir tā, ka no viņas ir ļoti viegli aizbraukt), kamēr tādas muļķības kā, teiksim, iecietība pret citādi domājošajiem mēs varam atstāt pūstošajai Gejropai.

Tiesa, pasākumam ir interesantāka puse, kas nez kāpēc netiek pārlieku atspoguļota. Piektdien pasākumā ieradīsies arī uzvaras spārnotais Deivids Kamerons, lai svinīgā gaisotnē izstāstītu, kā Eiropai vajadzētu uzvesties, lai Lielbritānija viņā paliktu. Ievērojiet smalko humoru: Ukrainai Eiropa mācīs, kā viņai jāuzvedas, lai tiktu Eiropā, savukārt Lielbritānija Eiropai mācīs, kā jāuzvedas viņai. Protams, Deivida eiroskeptisms, gluži kā viņa jaunatklātais naids pret migrantiem, ir nožēlojama mērkaķošanās pakaļ Naidželam Farādžam (un, godvārds, šis jaunietis nu galīgi nav atdarināšanas cienīgs), bet diemžēl Lielbritānijas vēlētājiem vēl joprojām nav pielecis, ka tieši atrašanās Eiropas Savienībā un stabilā migrantu plūsma ļauj Lielbritānijai joprojām noturēties puslīdz vērā ņemamas lielvalsts līmenī.

Taču visvairāk priecē tas, ka Rīgai nu ir iespēja izmēģināt tādu drosmīgu priekšlikumu, ko es savā nodabā jau ilgu laiku esmu perinājis: kā būtu, ja Rīgā vismaz dažās vietās atļautu iet tikai ar kājām un braukt ar sabiedrisko transportu? Jāaiziet vēlāk līdz Akmens tiltam apskatīties, kā tieši tas izskatās dzīvē — jo kad vēl Rīgā var redzēt tiltu bez sastrēgumiem?
link14 comments|post comment

Zini savu vietu [May. 20th, 2015|04:28 pm]
Man ir tāds diezgan gaŗš saraksts ar cilvēkiem, kas mani tracina, un īpaši augstu vietu tajā ieņem nepamatoti lecīgi cilvēki.

Es pats esmu lecīgs jaunietis, tāpēc man nav iebildumi pret lecīgumu kā tādu. Bet man ir ļoti lieli iebildumi pret nepamatotu lecīgumu. Ja tu esi gudrais, skaistais un veiksmīgais — nu, apsveicu, esi tik lecīgs, cik vien vari atļauties. Taču tad, ja tu esi kaut kāds lūzeris, kas brauc trolejbusā un kam nav bijis seksa trijatā — tad esi gan tik laipns un apzinies savu vietu knābāšanas kārtībā.

Piemēram, šitie te jaunieši, kas saka "Bet Dieva vārds saka to un to!" Pizģec, ne? Ņemot vērā, ka viņi droši vien tic kristīgam dievam — tas ir, suverēnam Visuma valdniekam, kas var darīt pilnīgi visu, kas viņam ienāk prātā un kam nevienam nav jāatskaitās — tas ir tāds lecīgums, ka elpa cērtas ciet. Šie te jaunieši pieņem, ka šis te Visuma valdnieks savu gribu izvēlējies atklāt kaut kādam tirliņam, kas pusaugu meitenēm stāsta sliktus dick jokes un 2013. gadā joprojām staigā Abercrombie & Fitch tēkreklā. Ņemiet vērā, šis pats Visuma valdnieks savulaik Vecajā Derībā ļoti cītīgi izklāstīja, tieši kādās štātītēs vajadzētu uzcirsties tiem, kas pilda viņa gribu. Tur nebija tādu norāžu kā "aizej uz humpalām un salūkā sev antīku tēkreklu".

Katrreiz, kad kāds īblis sāk kaut ko stāstīt par Dieva vārdu, 10 baušļiem un mūsdienu morālo pagrimumu, ir lietderīgi viņam uzdot vienu vienkāršu jautājumu: esi tik laipns, noskaiti tos desmit baušļus, kuŗus tā sakies aizstāvam un uz kuŗiem tu būvē savu morālo stāju. Pilnībā iespējams, ka viņš sāks ar tādiem pastāstiem kā tev nebūs nokaut un zagt, bet tie nebūt nav pirmie baušļi.

Pats pirmais bauslis uzreiz izslēdz tādus apgalvojumus kā "es balstu savu morālo stāju 10 baušļos un Dainās". Ne sūda tu nebalsti, tas ir tas pats, kas paziņot, ka es atbalstu Izraēlu kā ebreju valsti un vienlaikus arī uzskatu, ka vajadzētu plašāk īstenot tos ieteikumus, kuŗus grāmatā "Mana cīņa" izklāstījis Ādolfs Hitlers. Es Dainās nekad neesmu sastapis apliecinājumus, ka Izraēla dievs būtu vienīgais, ko mēs turam — gluži otrādi, tur ir ļoti plašs saraksts ar citām dievībām, ko varētu turēt Izraēla dieva priekšā. Tiem, kam tā nešķiet problēma, ieteiktu iepazīties ar 1. bausli.

Mazliet atkāpjoties no tēmas — nekādi nesaprotu, kāpēc tikumība mūsdienās reducēta tikai un vienīgi līdz noteiktai seksuālajai uzvedībai. Atkal, es nekad Dainās neesmu sastapis homoseksuālisma nosodījumu (ja jūs tādu atrodat, dodiet ziņu), toties, piemēram, dabas aizsardzība tur tiek pieminēta jo bieži. Ja mēs te tik ļoti iespringtu uz Dainu tikumību, mums vajadzētu brēkt skaļā balsī par Latvijas mežu izciršanu, savukārt praids būtu vien tāda sīka māžošanās, kas nav mūsu uzmanības vērta.

Vai, teiksim, otrais bauslis. Zināt, ko viņš paģēr? Netaisi sev elku tēlu vai kādu atveidu nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes, nedz pēc tā, kas ir ūdenī zem zemes. Ievērojiet, netaisi kādu atveidu. Kad es skatos Jūtūbes video, kur kārtējais pārmēru lecīgais jaunietis brēc par to, ko saka Dieva vārds — viss, bulšita detektorā sāk degt sarkana lampiņa un vairs nenodziest. Šis pats jaunietis ar savu Jūtūbes video skaidri ir pārkāpis otro bausli, kas pavisam nepārprotami saka — netaisi atveidu pēc tā, kas ir virs zemes.

Šādos gadījumos šie jaunieši sāk locīties — ēēē, jāā, tas, kas tur rakstīts, jāsaprot nevis tā, kā tur ir uzrakstīts, bet tieši pretēji. Says who?! Ja šie jaunieši veikalā ierauga uzrakstu "Košļāt gumiju un fotogrāfēt aizliegts", viņi taču nesāk stāstīt, ka vispār fotogrāfēt tur ir ļoti ieteicams un aizliegums attiecas tikai uz gumijas košļāšanu.

Tomēr tam tā īsti nav nozīmes. Pārkāpjot 2. bausli, viņi uzreiz ir atzinuši, ka neseko sava dieva vārdam tā, kā tas ir uzrakstīts. Viņi, gluži kā visi citi vārda lasītāji, to visādi izskaidro, interpretē un pielāgo saviem jau esošajiem uzskatiem — jo, ja viņi to nekādi neinterpretētu, viņi taču nevarētu likt video Jūtūbē. Viņu apgalvojums "eku ir Dieva vārds" uzreiz paliek par "eku ir mans skaidrojums par Dieva vārdu, bet, hei, atvečaju, šitas skaidrojums ir tieši tāds, kā Dievs to patiesībā domāja, pat tad, ja tajā vārdā ir rakstīts pretējais."

Nu lūk, un šitā "hei, atvečaju" daļa man liekas stipri apšaubāma. Dieva vārdam bijis kaudzēm visdažādāko skaidrojumu, turklāt daudzi no tiem ir nākuši no, hmm, nopietnāka paskata jauniešiem, tādiem, kas spēj atturēties no stulbiem dick jokes. Kāpēc man vajadzētu ticēt tieši šī te tirliņa skaidrojumam un pieņemt viņu par vienīgā patiesā Dieva oficiālo pārstāvi Zemes virsū?!

Un tad sanāk, ka šitās "tikumiskās vērtības", "tradīcionālā domāšana" un "gadu tūkstošiem pārbaudītie sabiedrības iestādījumi" patiesībā ir tik vien kā dažādu viedokļu mistrojums, ko pa kaktiem saslaucījis bariņš ne īpaši uzticamu jauniešu un sabēris tūtā ar uzrakstu "Vienīgā īstā patiesība, atvečaju". Ja jums tīk urķēties pa ielas gružiem, cerot tur atrast kādu rozīni — uz priekšu, cienājieties, man tiešām nav žēl. Bet dievu dēļ, nestāstiet, ka arī man noteikti jābāž roka jūsu tūtā un, ja es tā nedarīšu, es esmu zudis cilvēks.
link25 comments|post comment

Par gaišo [May. 18th, 2015|01:40 pm]
Kokā iekārtais druonis veiksmīgi ir lejā! Žēl, ka nerīkojām droņa atdabūšanas ballīti, būtu izvērsusies ļoti krāšņa. Kamēr mēs ar lietotāju [info]zazis stāvējām un gudrojām, pienāca kāds pacans un pieteicās izlīdzēt — paņēma brangu bomi, atvēzējās, iesvieda pa zaru un āreče, dronis lejā gan! Pagaidīju, kamēr apžūst, mazliet drebošu sirdi palaidu — un, to prieku, viss strādā, viss lido, it kā nekas nebūtu bijis.

Tāpat es esmu atradis jaunu rotaļlaukumu, kur turpmāk druoni lidināt — netālu no manas mājas ir vienas vidusskolas sporta laukums, tas ir daudz plašāks un koki tur ir daudz tālāk. Papildu bonuss ir tas, ka apkārtējiem ļaudīm jautri, turklāt sporta laukumos novācas tīkamāka publika nekā daudzdzīvokļu māju pagalmos. Who knew?
link4 comments|post comment

Ceļš uz debesīm nav rozēm kaisīts [May. 14th, 2015|11:13 am]
Vakar, spējas vēja brāzmas apmulsināts, iekarināju kokā druonu. Viņš nav pārlieku augstu — kādus 8-10m virs zemes — un viņš turas aiz diviem maziem zariņiem, bet, sasodīts, viņš turas. Izmēģinātās iespējas ir mēģināt nocelt viņu ar gaŗu kārti, nokratīt aiz lielākā zara un gaidīt, kad vējš izpūtīs. Neizmēģinātās iespējas ir uzkāpt kokā (lai gan mājas sētnieks ļoti šaubās par attiecīgā zara strukturālo integritāti), nošaut viņu nost ar kaķeni vai (par šo uzzināju internetā, kur druona iekarināšana kokā ir atzīta par kaut ko līdzīgu rite of passage) ar kaķeni aizšaut līdz mazākajam zariņam bumbiņu, kam piesiets striķītis, un tad kratīt no zemes mazāko zaru.

Vārdsakot, vai kāds grib pieteikties palīgā vai vismaz palienēt kaķeni?
link36 comments|post comment

Baigie Karpati [May. 13th, 2015|11:55 am]
Andalūzija bija super pasākums, ļoti patika. Saulīte, vēsture un kalni, nu, ko vēl vairāk var sagaidīt no jauka ceļojuma. Savā jaunā naturālista lēkmē biju ij pa Siera Nevadas (izklausās pēc kaut kāda ēdiena no grāmatas "150 siera receptes") kalniem pastaigāt, kas jo vairāk aizkustināja. Tur ir visas lietas, ko varētu sagaidīt no šāda pasākuma: elpu aizgrābjoši skati uz kalniem, brīnumdaiļa daba, putniņi, vabulītes, puķītes un koki, augšā sniegs (lai gan tik tālu es nelīdu, nebiju gluži kam tādam gatavojies), tādā garā. Tiesa, kaut kāda man līdz galam neizprotama iemesla dēļ kalnu nogāzes jo bieži ir uzecētas un apstādītas ar olīvkokiem. Un nevis šā tā apstādītas, bet tā kārtīgi, kvadrātligzdās, stingri noteiktā attālumā viens no otra. Brīžam ir tā, ka skaties, kur gribi — visur kvadrātainas nogāzes. Vai nu tiešām nevarēja kaut kā citādi, lai tik ļoti neizskatītos pēc multfilmas "Dillī Dallī Perpendikula valstībā"?!

Spāņu valoda brangi iepriecēja: izrādās, Andalūzijā joprojām valda hunta (pasakiet to Putinam!), starppilsētu autobusos dod debīli minerālizētu ūdeni, bet ugunsdzēsēju vietā ir bomberi. Fight fire with bombs!

Tāpat par spanjārdiem man sakāmi tikai labi vārdi (nu, izņemot par tiem perpendikuliem, kas stāda olīvkokus). Jāatzīst, man kādā prāta nostūrītī mājoja tāds aizspriedums, ka spanjārdi ir nekārtīgi nevīžas. Ne sūda, spanjārdi ir neparasti kārtības mīlētāji! Teiksim, ļoti priecē, kā tur ģērbjas vecāki cilvēki — nekādu treniņbikšu, nekādu krokšu! Astoņdesmitgadīgs kungs, kas dienas vidū ir vienīgais, kas iet pa sava ciemata ielām, visviens būs uzcirties baltā pletkreklā un buktētās biksēs (buktētas bikses, ak, kungi, buktējiet bikses, tā jūs vairosit labo, skaisto un pareizo pasaulē, kur šīs īpašības ir tik ļoti nepieciešamas!) Ir gan aizdomas, ka še redzams sūrajos diktātūras gados ieaudzinātais mugurkauls, bet ko nu par to. Savukārt kundzes deviņos no rīta staigā apkārt ar saveidotiem matiem un kostīmiņos ar pieskaņotām somiņām. Ņemiet vērā, viņas tā iet nevis uz darbu (jo darbs vairs nav aktuāls), bet, teiksim, uz veikalu. Kārtējais pierādījums manām aizdomām, ka tās salīkušās, dzīves sagrauztās un mūžam nīgrās bābuškas lakatos, kas ziemu un vasaru staigā vienā un tajā pašā brūnajā mētelī, ir Austrumeiropas fainomens un necik daudz tālāk par Vroclavu vis nav sastopamas. Skatoties uz šīm kundzēm, pilnībā var noticēt, ka viņas savulaik bija tās jaunkundzes, kādas var redzēt visādu saulaino hipiju saietu bildēs. Še gan būtu taisnīgi piebilst, ka arī salīkušās bābuškas bez īpašas piepūles var iedomāties kā kompartijas biedres ar ķīmiskajiem ilgviļņiem un vistras blūzēs. Diemžēl Spānijas un Latvijas veco kungu salīdzinājums izpaliks, jo Latvijā veci kungi ir ļoti reti sastopami, parasti viņi apzinīgi pilda savu pienākumu pret valsti un nomirst ne īpaši ilgi pēc tam, kad aizgājuši pensijā.

Iespējams, tāpēc, ka veci spanjārdi nesteidzas mirt, tur uz visiem stūŗiem ir aptiekas. Nav ne mazākās jausmas, ko var sadarīt ar tādu kaudzi aptieku, bet viņas ir itin visur. Diemžēl tikai tagad ienāca prātā, ka vajadzēja taču ieiet un apskatīties, ko tieši tik pieprasītu tur pārdod. Varbūt jums ir nojausma?

Un ja jau par mazumtirdzniecību. Protams, spāņu apģērbu veikalos visus spanjārdu autfitus var dabūt (ne sūda, Šerlok). Es gan vēl nejūtos pietiekami liela personība, lai nēsātu Panamas platmali — tas ir, uzlikt viņu var katrs garā vājais, bet nest ar cieņu — tur vajadzīgs tāds personības spēks, līdz kādam es vēl neesmu izaudzis. Pacietību, mans jaunais padavan, pacietību. Toties vasaras nāģeni iegādājos gan un pārliekā optimismā par Latvijas vasaru arī šortus. Jā, pirmo reizi kopš bērnudārza absolvēšanas atkal apsveŗu iespēju brīvprātīgi staigāt šortos. Līdz tam savukārt es jau esmu izaudzis.
link22 comments|post comment

Svešās zemēs esot jauki [May. 7th, 2015|12:54 pm]
Pie visa kā var pierast. Pie 30 grādiem maija sākumā, pie palmām, kas aug pie blokmājām (starp citu, pēc biedra [info]pzrk uzvedinošā jautājuma man pieleca, kamdēļ man botāniskie dārzi vienmēr šķituši neticami glauni), tādā garā. Bet apelsīni, kas vienkārši aug parkos -- nea, piedodiet, tas visu laiku lec acīs. Zinkā, padomiskā bērnība un tādas lietas.

Ja par bērnību -- mūsuprāt, dažu hosteļu paradums norādīt "Mammas šeit nav, tamdēļ nomazgā traukus pats" ir ļoti neglīts, vismaz attiecībā uz vienu noteiktu ļaužu grupu. Ja kādreiz turēsit iestādi, kur viesiem lūgsat mazgāt traukus pašiem, dariet to citādi.

Tā jau viss ir ļoti spridzīgi, Kordova manu "mīlestība no pirmā acu skatiena" pilsētu sarakstā pārliecinoši liekama blakus Lionai. Man ļoti patīk tādas pilsētas, ko nosacīti varētu saukt par "Valmiera with benefits" -- tur vajag upi, daudz parku, pietiekami daudz brīvas vietas, viņām nevajag būt pārāk lielām un gar upi noteikti jābūt pastaigu vietai. Kordova šīs ailītes atķeksē, turklāt tur ir skaista un diezgan plaša vecpilsēta, palmas, maz velosipēdistu un tas ir tālu no Krievijas. What's not to like?

(Pareizā atbilde ir: nav mijkrēšļa. Bet tā jau ir visas Dienvideiropas bēda.)
link2 comments|post comment

Nu tad! [May. 6th, 2015|10:00 pm]
Steidzu klusināt bažas par savu iespējamo pāriešanu islāmā: sēžu Kordovā (kas jau sen ir atkal kristīga), ēdu hamonu ibēriku (ej dirst, Putin) ununun! Dzeŗu spāņu alu. Tas gan ir stipri nekāds, but it's the thought that counts, un uz vīnu es vēl nevaru saņemties.

Mēnesis cauri, tagad var. It īpaši vārda dienā, vai ne.
link15 comments|post comment

Vai zini zemi, citronas kur zied? [May. 4th, 2015|05:33 pm]
Lietojot nodrāztu izteiku, visam dzīvē ir pirmā reize. Lūk, vakar es pirmo reizi savā virzienā saņēmu rasistiskus uzsaukumus. Kāds vācu pocreots uzskatīja par lietderīgu aizrādīt, ka arābiem Vācijā nav vietas. Nu jaukiņi, ko, parasti mani notur par ebreju.

Bet musulmaniskā mīmikrija laikam iederas Andalūzijā, kur es tagad sēžu veca mauru cietokšņa pagalmā un tīksminos par skaisto laiku. Ļoti neveiksmīgā kārtā Berlīnē pazaudēju fotoaparātu, bet nav ļaunuma bez labuma: tagad gribas vienkārši staigāt, nevis visu nobildēt. Apkārt zaļo palmas (mani var ļoti viegli uzpirkt ar palmām: ja kaut kur ir palmas, man tā vieta uzreiz liekas daudz glaunāka, nekā viņa varbūt ir pelnījusi) un kaut kādi citruskoki, daudz ļoti glītu cilvēku, maz krievu, laikam arī lēts vīns, bet uz mani tas joprojām neattiecas, tā nu es sēžu un pamazām iegrimstu trokšņainā dzīvespriekā un traktorista iedegumā. Būs spridzīgi, kā rādās.

Pazib gan galvā doma: šai pat laikā tak varēja līst purvos, kur arī ir saule, bet resni amurikāņi nav un nebūs. Tak ir, nenoliedzami ir kaut kas arī vispāratzītajos tūrisma objektos.

PS Sveicieni 4. maija režīma svētkos!
link11 comments|post comment

They both went down to Berlin, joined the Ice Capades [Apr. 29th, 2015|09:34 am]
Mums kabatā ir biļete piektdien līdz Varšavai (un pēc burvīga piektdienas vakara Varšavā uz Berlīni), VDR ražots filmu fotoaparāts, kas taisa kvadrātainas bildes (filmu aparāts, kas taisa instagrāfijas, how about that?!) un priekšā vesela brīva nedēļa.

Pasaule ir mūsu austere, biedri.
link8 comments|post comment

There is no denying that it's hip to be square [Apr. 27th, 2015|10:27 am]
Eu, tad Kaņepe tagad ir bezalkoholiska iestāde? Nu jauki, ko! Varbūt nu viņu bezalkoholisko dzērienu klāsts kļūs plašāks par nedzeŗami cukurainajām limonādēm (varētu, piemēram, kādu dzeŗami cukurainu limonādi) un vienu vienīgu kvasu. Mēs savai (ap)skaidrībai šodien svinam trīs nedēļu jubileju un varam vien atkārtot to, ko agrāk teicām: tas ir apmēram tikpat grūti kā atteikties no šokolādes, siera, cepumiem vai būlciņām — nu, izvēlieties kaut ko, kas jums tīri labi garšo, un iedomājieties, kā būtu no tā atteikties. Apmēram tā.

Uzreiz ievietosim īpašu disklaimeri triecienniekiem, kuŗu nesauksim vārdā: jā, mēs, protams, zinām, ka skaidrība — tā ir dzīves norma, un tādi apzīmējumi kā "atturība" tikai mudina domāt, ka tu kaut ko ļoti vērtīgu laid gaŗām. Tāpat mēs saprotam, ka bezjēdzīgi ir stāstīt, ar ko aizstāt alkoholiskus dzērienus — jo, pavei, vai ta' jūs prātojat, ar ko aizstāt dzīvsudrabu savā pārtikā, ne ar ko, vai ne, tā takš ir inde. Tomēr mums ir tāda īpatnība: mūs daudz vairāk interesē, kā kaut ko izdarīt mūsu nepilnīgajā dzīvē, nevis tas, kā lietām vajadzētu izskatīties kādā pārpasaulīgā līmenī, kur spriņģo varavīksnes vemjoši vienradži un cilvēkiem nav nekādu trūkumu, īpatnību un sabiedriskās dzīves.

Tātad. Jūs neticēsit, bet tā tas tiešām ir — vislabākais alkohola aizvietotājs saviesīgos pasākumos ir minerālūdens, tāds ar burbulīšiem un gana izteiktu garšu (jo pudelēs sapildīts krāna ūdens ir apgrēcība pret cilvēci un visu labo, skaisto un tikumīgo.) Ierodies uz ballīti ar Boržomi pudeli, malko un it nebūt nejūties atstāts novārtā. Skābpiena produkti vispār ir viens no izcilākajiem cilvēces izgudrojumiem. Savukārt mīkstajiem dzērieniem mēdz būt tāda nelāga īpašība: viņus dzeŗot, tu skaidri jūti, kā tev birst laukā zobi, turklāt viņi, kā zināms, ir kalorijām bagāti. Bet par kalorijām nav īpaši jāpārdzīvo, jo arī alkohols ir kalorijām bagāts. Kā visiem (tas ir, ļoti retiem entuziastiem) zināms, kilokalorija ir tāds enerģijas daudzums, kas nepieciešams, lai uzsildītu litru ūdens par vienu grādu. Ja kādreiz esat sildījuši ūdeni uz spirta plītiņas, noteikti būsit pamanījuši, ka spirts ar šo uzdevumu ļoti labi tiek galā. Lūk, kalorijas.

Un kāds no tā labums? Nu, ja tā ļoti uzmanīgi ieklausās, aknas ja ne gluži dzied līksmu dziesmiņu, tad noteikti ir ļoti apmierinātas ar savu vietu dzīvē. Piesolītais kognitīvo spēju saasinājums, šķiet, tik tiešām ir tepat, tepat aiz stūŗa un tūdaļ būs klāt. Ja kādu rītu sāp galva, tad ir skaidrs, ka tas ir vienkārši tāpat, nevis no skarbās pieliešanās — un ātri pāriet, nav jāpavada sestdienas mājās, baidoties pakustēties. Un, ja ļoti nemaldāmies, pat humora izjūta īsti nav zudusi, lai gan noteikti kļuvusi riebīgāka.

Un tas mūs noved pie galvenā ieguvuma: nedzeršana būtiski mazina iecietību. Kā zināms, iecietība mūsdienu Latvijā ir izteikti nevēlama un apkaŗojama parādība, daudz nevēlamāka par tādiem sīkumiem kā korupcija vai stulbums. Tradīcionālajā Latvijas vērtību sistēmā nekādas iecietības nekad nav bijis; to deviņdesmitajos ievazāja visādi sorosīti. Iecietība mēdz rasties no tāda maldīga pieņēmuma, ka tu neesi cilvēces attīstības augstākā iespējamā virsotne un arī citiem viedokļiem ir tiesības pastāvēt — kazi, varbūt viņi uzķēruši ko tādu, kas tev paslīdējis gaŗām. Savukārt tad, ja tu nedzer, tu citu ļaužu viedokli uzreiz vari atmest kā nederīgu — ko jūs, žūpas, spējat pateikt, dzēruma murgus, neko citu.

Turklāt nedzeršana tradīcionālajā Latvijas vērtību sistēmā tiek vērtēta ļoti augstu. Vispār mūs sarūgtina, ka Latvijā tikumību beidzamā laikā saista gandrīz tikai ar seksuālo uzvedību, bet par to citreiz. Katrā ziņā nedzeršana (un jau labu laiku piekoptā nepīpēšana) mūs padara par augsti tikumīgiem. Ja mēs atturētos arī no pēclaulību dzimumsakariem, nebūtu gan īpaši daudz cilvēku, par kuŗiem mēs nejustos pārāki.

Tas ir tik vienkārši! Atliek vien nedzert — un viss, tu esi pārāks par ikvienu, kas dzeŗ. Viņi izčurā savas smadzenes un pakļaujas sorosītu pakaļskrējējiem, bet ne mēs! Tavi sasniegumi dzīvē var aprobežoties ar to, ka tu raksti nīgrus komentārus cibā — bet tas nekas, tu uzreiz esi pārāks par tiem, kam ir veiksmīga karjera, burvīga ģimene un plašs draugu loks, jo, hei!!! Tu nedzer!!!

Un cilvēki cenšas taisnoties!!! Viņi stāsta, nujā, es arī jau kādas trīs dienas neesmu dzēris. Trīs dienas, phe.

Vārdu sakot: nedzeršana ir ļoti labs veids, kā Latvijā vairot neiecietību. Un tad, kad Latvijā būs vairāk neiecietības — tad mūsu valsts un tauta uzplauks neredzēti krāšņiem ziediem.
link36 comments|post comment

Any sufficiently advanced troll is indistinguishable from a genuine kook [Apr. 23rd, 2015|01:22 pm]
Tad šodien to par tikumību skatīs vai atkal nekā?

Nujā, skatoties, cik daudzi mani līdzpilsoņi un līdznepilsoņi metas māžoties pakaļ Putinam, brīžam uznāk nelāgas pārdomas par, ēēē, cilvēka (latviskās) identitātes krīzi 21. gadsimta sākumā. Bet man šeit patīk (tas gan nenozīmē, ka citur nepatiktu), un vēl vismaz tuvākajā nākotnē (teiksim, tuvāko sešu mēnešu laikā) es nekur prom braukt negribu.

Tāpēc es apsveŗu iespēju uztaisīties par lielāku trolli nekā viss šitas Putina fanklubs kopā ņemts un pareizināts ar trīs. Mani iedvesmo Igaunijas Rojālistu partija. Pašos neatkarības pirmsākumos Igaunijā bija Rojālistu partija, kas nodarbojās ar visādām lietderīgām muļķībām un, ļoti iespējams, tādā veidā deva būtisku ieguldījumu liberālās dēmokrātijas principu nostiprināšanā. Lūk, piemēram, reiz kāda deputātu grupa ierosināja Rīgikogu sanāksmes sākt ar lūgšanu. Rojālistu partija par šādu priekšlikumu bij stāvā sajūsmā un uzrīkoja šamaņu rituālu ar tamburīnu un dejām, lai rādītu piemēru. Priekšlikums netika pieņemts.

Iesākumam es ieteiktu aizliegt higiēniskās paketes. Ja pieredzējāt 90. gadu sākumu, noteikti atceraties, ka vienbrīd pa televizoru gandrīz neko citu nereklamēja. Jūs varbūt sakāt, dāāā, jauna produktu kategorija, jāiepazīstina ar to patērētāji. Ne sūda, es atbildu, tas ir liberastu pirksts!

Teikšu, kā ir: mums ir pārlieku ierobežota izpratne par tradīcionālo tikumību. Mēs savu kristīgo pārliecību pārāk esam iemaitājuši ar visādu pasaulīgu piekāpšanos. Kur pazudis mūžsenais princips, kas vērojams visdažādākajās kultūrās — sieviete mēnešreižu laikā ir nešķīsta? Kāpēc mēs ne tikai nenošķiŗam šādas sievietes no sabiedrības, bet pat palīdzam viņām dzīvot sabiedriski aktīvu dzīvi?! Bībelē taču ir skaidri ierakstīts — šitā nevar.

Un tas nav tāpat vien sagudrots ierobežojums, ak nē! Mēnešreizes ir dabas un dieva nolikts atgādinājums, ka sieviete kārtējo reizi nav palikusi stāvoklī. Tradicionālās sabiedrībās sievietes mūža laikā dzemdēja desmit bērnus, un viņām nebija laika mēnešreizēm. Nav nejaušība, it nebūt nav nejaušība, ka šāda attieksme noved pie dēmogrāfiskās krīzes, tautas izmiršanas un tādām lietām.

Un pēc šī likumprojekta pieņemšanas es rosināšu izmaiņas bērnu aizsardzības likumā, kas beidzot atjaunos vecāku tradīcionālās tiesības nomētāt ar akmeņiem savus nepaklausīgos bērnus.

Vienīgais, kas mani attur, ir nepatīkamas aizdomas, ka šiem priekšlikumiem uzradīsies pietiekami daudz dedzīgu atbalstītāju. Ja šo pārspriedumu pārpublicēs Infoaģentūra — tā būs zīme.
link54 comments|post comment

Man with a Plan [Apr. 22nd, 2015|10:07 am]
Kā māca latviešu tautas paruna: Cibā izteiktas vēlēšanās piepildās.

Vārdu sakot, milzu paldies lietotājam [info]turbund, manās liderīgajās roķelēs tagad ir lielformāta kamera. Filmas man vēl nav, toties Valmierā stāv vesela kaudze fotopapīra, un iesākumam gana labi noderēs tas. Nu ir jāizgudro, kā to fotopapīru piedabūt pie kameras, jāsameklē, kur es esmu nogrūdis sarkano lukturi, un jāsadabū statīvs, kuŗš viņu ir spējīgs noturēt. Bet arī tās visas ir risināmas problēmas.

Bet nu lielformāta kamera, tā ir manta, es jums teikšu. Visi šitie skew un tilt, ko jūs pēc tam fotošopā taisāt? Lielformāta kamera to visu var izdarīt, vēl pirms bilde vispār ir uztaisīta. Vai šitas te live preview, kur kameras ekrāns rāda tieši to, kas nonāk uz sensora? Lielformāta kamerām jau vairāk nekā gadsimtu ir tāds live preview. Viņai pat ir tāds mazs skatu meklētājiņš augšā, kas man liekas ļoti optimistiska fīča. It kā ar šādu aparātu varētu pafotogrāfēt no rokas.

Nu, un tad ar laiku es nonākšu līdz sava netīrā plāna visbrīnišķākajai daļai, kuŗas dēļ es vispār gribēju lielformāta kameru. Alternātīvie procesi, dārgie draugi, alternātīvie procesi. It's gonna be amazing.

Vī, zaķīši, vī.
link21 comments|post comment

Šī diena vēsturē [Apr. 20th, 2015|12:27 pm]
Mazliet žēl, ka Saeima to likumprojektu par tikumību neskata šodien. Kāda glauna dāvana Hitlera dzimšanas dienā būtu!
link6 comments|post comment

Vecā maiņa [Apr. 17th, 2015|01:23 pm]
Es te nesen ļoti neglīti izteicos par aparātu Smena 8M. Pie saviem vārdiem es palieku, taču atļaušos paskaidrot sīkāk, ka agrākās Smenas ir pat ļoti jaukas rotaļlietas.

Tā sagadījies, ka man ir tieši tā pati kamera, ar kuŗu safotogrāfēta vesela kaudze bilžu no sešdesmitajiem gadiem, kuŗas es savā nodabā šad tad skenēju. Nu, un man, protams, viendien vajadzēja apskatīties, kā viņa darbojas.

Uzreiz piebildīšu, ka manas attiecības ar melnbalto fotogrāfiju drīzāk raksturo cieņa un ļoti laba pazīšanās, nevis kaislīga mīlestība (lai gan atsevišķas melnbaltās filmas, tādas kā Agfa APX, Ilford FP4 Plus un nu jau nelaiķe Kodak Plus-X, ir tuvu tādai kautrīgai mīlai). Man tomēr pārlieku patīk paspēlēties ar krāsiņām, turklāt es vēl pieredzēju tos skaistos laikus, kad ar melnbalto filmu es fotogrāfēju tāpēc, ka lētāk, ne tāpēc, ka māksla. Lai gan vispār jau es fotogrāfēju tikai tāpēc, ka māksla, būsim godīgi.

Par laimi, uzņēmums Kodak joprojām dziedādams ražo dažas gauži lieliskas un pietiekami lētas krāsu negatīvu filmas, un uzņēmums Baltijas Foto Serviss viņas attīsta par nieka eiro gabalā. Tā nu plāns uzreiz bij skaidrs — paņemam Smenu, ieliekam viņā krāsaino filmu un pievakarē, kad viss tādos glīti zeltainos toņos, ejam pastaigāties.

Smena (vienkārši Smena, bez jebkādiem papildinājumiem) ir gauži elementārs aparāts: tāda bakelīta kaste ar objektīvu. Viņam pat nav filmas attīšanas mehānisma un slēdzis, protams, nav nekādi saistīts ar filmas pārtīšanu (kas nozīmē to, ka veselas 6 bildes esmu pamanījies sabildēt vienu otrai virsū). Kadru skaitītājs, kā jau Smenai, ir nekāds, nu i sūdu, nevajag Smenām kadru skaitītāju, kad izbeidzas filma, tad izbeidzas. Tāpat neviens, kas ir pie pilna prāta, nebildēs ar Smenu neko tiešām svarīgu (lai gan kas varētu būt ļoti svarīgs, ko bildēt). Toties viņam ir puslīdz precīzs skatu meklētājs, par ko paldies.

Pati fotogrāfēšana bij gauži jautra padarīšana, varena izprieca. Un, ja atceras izdarīt visas lietas, nav pat grūti: Sunny 16 ļauj pietiekami pareizi uzminēt ekspozīciju, asuma dziļums ir gana liels, lai varētu atļauties iestādīt asumu ar acumēru (bet ne pārāk liels, un daiļi izplūdis fōns ir pilnībā iespējams), un ISO 100 filma ļauj izmantot tādus slēdža ātrumus, ar kuŗiem nekas nav izsmērējies (60. gadu negātīvi rāda, ka tā Smenai ir liela bēda).

Tā nu es tur pastaigājos (pa ceļam viens jaunietis man apprasījās, cik tagad varētu maksāt 8mm kinokamera, un es viņam pat varēju atbildēt), pabildēju, pēc tam aiznesu attīstīt filmu (iepriekš piekodinājis, lai nesagriež, jo, kā jau biju nojautis, kadru pārtīšana Smenai ir stipri aptuvena), mājās ieskenēju — un apmulsu. Tās bildes bij uz mata tādas pašas kā tie sešdesmito negātīvi, tikai ar to starpību, ka bez švīkām un krāsainas. Šādos brīžos kaut kā pielec, kamdēļ cilvēki klausās plates, ākstās ar lampu pastiprinātājiem un ēd artisanāli gatavotos burgerus par brangu naudu (pareizā atbilde, protams, ir tāpēc, ka viņi ir hipsteŗi, bet tas jau attiecas tikai uz viņiem, es hipsteris neesmu).

Vārdu sakot, esmu ļoti patīkami pārsteigts. Laikam jau tā vien jāturpina tālāk.
link8 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]