We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

... [Mar. 26th, 2015|02:14 pm]
Un, tā kā Latvijas ziņu portāli joprojām guļ, ziņošu es: Francijas amatpersonas paziņojušas, ka tā versija par controlled flight into terrain tik tiešām ir visticamākā, tas ir, otrais pilots lidmašīnu apzināti iestūrējis zemē. Tā, lūk.

UPD: Atvainojiet, Delfi bija par divām minūtēm ātrāki.
link30 comments|post comment

L'amour plus fort que la haine [Mar. 26th, 2015|02:13 pm]
Aleluja, brāļi un māsas, beidzot tas ir noticis! Nācionālā apvienība un Saskaņa beidzot spējusi atzīties savās jūtās vienam pret otru. Nu viņi spēj sniegt roku viens otram, lai kopā spriņģotu pretī gaišākai, labākai un tikumiskākai rītdienai!

Protams, Nācionālā apvienība dievojas, ka viņi ir antiputinisti. Es viņiem pilnībā ticu, kāpēc ne! Jēdzienu "antiputinists" taču var saprast dažādi — tas var būt kāds, kas iebilst pret Putina polītiku, bet tas var arī būt kāds, kas gribētu būt Putina vietā. Arī tie vēsturiskie antipāvesti taču nemudināja katoļticības vietā ieviest sātanismu, bet uzstāja, ka viņi ir īstāki pāvesti par pašu pāvestu. Nācionālā apvienība mierīgi var būtu tādi antiputinisti, kas grib būt lielāks Putins par pašu Putinu. Ir gan tiesa, viņiem arī līdz Putina līmenim vēl jāizaug. Bet slikts tas ierindnieks, kas negrib kļūt par ģenerālisimusu.

Un vēl es te domāju, ka laikam man jākļūst sociāli atbildīgākam. Es te pirms kāda brītiņa bļaustījos, ka abortu skaits katru gadu samazinās. Acīmredzot tikumības aizstāvji ar šo statistiku iepazinās un diezgan skaidri apjauta: ja šitā turpināsies, pēc kāda laika nebūs, par ko brēkt. Tādēļ nestāstīsim skolniekiem par kontracepciju, atlaidīsimies ērtāk krēslā un gaidīsim, kad abortu skaits atkal pieaug!

Ziniet, es arī gribu būt Nācionālās apvienības deputāts. Noteikti ir ļoti spridzīgi pašam radīt problēmas, kuŗas pēc tam tu piesolies risināt.
link2 comments|post comment

Daily news [Mar. 25th, 2015|12:11 pm]
Un vēl, runājot par ziņām, gribu pastāstīt, ka nesen (tiesa, ne nesenās aviokatastrofas sakarā) iemācījos ļoti derīgu terminu: controlled flight into terrain. Tas nozīmē tieši to, pēc kā tas izklausās, un, kā liecina aplēses, ir galvenais aviokatastrofu cēlonis. Es, protams, neņemšos apgalvot, ka tieši tas še ir noticis, bet stipri iespējams, ka tuvākajā laikā šis termins tiks lietots vismaz kā viena no versijām.
link9 comments|post comment

Laipni lūgti 21. gadsimtā [Mar. 25th, 2015|10:59 am]
Man ļoti patīk bezcerīgas cīņas, un man ir patiesa cieņa pret ļaudīm, kas šīs bezcerīgās cīņas tomēr cīna. Piemēram, tās parakstu vākšanas portālā Mana Balss, lai Latviju beidzot piespiestu uzvesties kā 21. gadsimta Eiropas valsti, nu tur marihuānas dekriminalizācija, kopdzīves likuma pieņemšana, tādas lietas. Protams, pat ezim skaidrs, ka ne viens, ne otrs vismaz tuvāko desmit gadu laikā nav gaidāms (un ir kādu 70% varbūtība, ka arī pēc 20 nebūs). Mūsu valstij patīk dzīvot kā tajā jokā par apsviedīgo ebreju: visapkārt 21. gadsimts, bet mums — deviņpadsmitais! Bet cenšanās ir apsveicama, pats parakstījos un mudinu to darīt arī jums. Lai tieslietu ministram atkal būtu iespēja juridiski nereģistrētās ģimenes saukt par "šiem", kā vakar Panorāmā izteicās.

Vispār tie latvju polītiķu centienus būvēt Latvijā totālitārismu ar cilvēcīgu seju ir tiešām atzīstami. Lūk, mums visiem jādomā un jādzīvo šādi. Ja tu tā nedzīvo, nu, gluži pie sienas tevi neliksim un uz lēģeŗiem nesūtīsim (te parādās tā cilvēcīgā seja), bet ar visādiem ierobežojumiem tev gan, kā saka Eminence Stankēvičs, jārēķinās. Vienīgi žēl, ka Latvija robežojas ar Krieviju — šeit tikai visradikālākie ļaudis ņemas slavināt Putinu par viņa tradīcionālo vērtību cienīšanu. Savukārt tajās valstīs, kas ar Krieviju nerobežojas, visu nokrāsu totālitāristi var cerēt uz Putina gādīgo atbalstu viņu cīņā pret ļauno liberastu sazvērestību. Tā nu Latvijai jācīnās vienai pašai, un neizbēgami sanāk šur tur piekāpties.

Tas viss ir ļoti lieliski, bet tomēr tiem mūsu polītiķiem, kas ļoti alkst pamācīt, kā "šiem" ir jādzīvo, vajag ielāgot vienu vienkāršu lietu (es jau to esmu teicis, bet varu pateikt vēlreiz). Un tas atkal ir saistīts ar šito te 21. gadsimtu. Proti: 21. gadsimtam ir tāda īpatnība, ka ļaudis ir saklausījušies visādas liberastu pasakas par cilvēka brīvību un tādām lietām. Un, kad viņi tādas pasakas saklausās, viņiem arvien mazāk un mazāk gribas dzīvot tādās valstīs, kas viņus uzskata par savu īpašumu, ar kuŗu var izdarīties, kā vien ienāk prātā. Tādēļ valstīm sanāk savā starpā konkurēt par to, kas viņās dzīvos — tas vien, ka tu kādā valstī esi piedzimis, vēl nebūt nenozīmē, ka tu tajā valstī arī dzīvosi un strādāsi (kā to ļoti labi zina ikviens, kas piedzimis Padomju Savienībā).

Nu lūk, un Latvijai būtu ļoti, ļoti lietderīgi apskatīties, kā tieši viņa izskatās šajā konkurences cīņā. Protams, var kaunināt cilvēkus par to, ka viņi aizbrauc — bet kaunināšana strādā tikai zināmā mērā. Ja ailītē "kā piesaistīt cilvēkus Latvijai" ir tikai "kauninot", tad (atkal lietojot Ekselences Stankēviča izteicienu) jārēķinās, ka vienā brīdī cilvēki pateiks — meh, paši uz sevi paskatieties, lielie kauninātāji.
link61 comments|post comment

Better Living through Chemistry [Mar. 23rd, 2015|11:24 am]
Pieķēros nedēļas nogalē atkal negātīvu skenēšanai un pamanīju, ka vispār uzņēmums Nikon savulaik ražoja neparasti labus filmu skenerus. Tur gan ir mazliet jāpiešaujas, bet rezultāti ir tik spektakulāri, ka nenopriecāties. Tā nu es skenēju savas vecās filmiņas un nevaru vien nobrīnīties: izrādās, piemēram, fotoaparāts Smena 8M, kas ir neaprakstāms sūds ļoti neērts un slikti uztaisīts, ir spējīgs uz salīdzinoši ļoti labām bildēm. Vai, piemēram, kaut kādu aizvēsturisku 9. maiju es savulaik bildēju ar vienreizējo kameru, kuŗā biju ietinis Fuji Neopan 400. Protams, fotoaparāta ierobežojumi bildē ir skaidri redzami, kadra malas ir patīkami izplūdušas. Bet burvīgais melnbaltās filmas grauds (ko vēl vairāk pastiprina tas, ka mans iecienītākais attīstītājs kopš sākta gala bijis Rodināls) savienojumā ar mazliet arhaisko tēmu tiešām visas bildes vērš kā kaut kādu laikraksta Cīņa fotoreportāžu no senseniem laikiem. Tāds vintidžs, ka vien turies!

(Neliela līriska atkāpe: izrādās, savulaik 9. maijs tik tiešām bija iepriekšējā kaŗa atceres gadadiena, nevis gatavošanās jaunam. Ne bez pārsteiguma ievēroju, ka nekur nav nevienas kolorādo lentītes, bet pie pieminekļa plīvo sabiedroto karogi. Iedomājieties, Amurikas karogs 9. maijā! Es nemuldu.)

Vēl ļoti aizkustināja tas, ka no pagājušā gadsimta pēdējās un šī gadsimta pirmās desmitgades man palikuse branga kaudzīte negātīvu un diapozitīvu ar daudzām ļoti skaistām vietām, kuŗu diemžēl vairs nav ar mums (joprojām esmu pārliecināts, ka Valmieras autoostas noplēšana bija neticama cūcība un elpu aizcērtoša necieņa pret vēstures liecībām, kuŗu Valmierā jau tā nav daudz — ja nekā citādi, varēja taču vismaz pārcelt, teiksim, uz Valku). Savukārt agrīnie eksperimenti digitālajā fotogrāfijā sen nomiruši līdz ar cietajiem diskiem. Protams, es tagad cītīgi taisu rezerves kopijas, bet mācība ir pat ļoti skaidra.

Un vēl es ar šausmām pamanīju, ka, izrādās, fotoamatieŗi savulaik gauži nevīžīgi izturējās pret fotografēšanu, laboratorijas darbiem un filmiņu uzglabāšanu. Piemēram, mani abi krusttēvi, kas savulaik agrīnajā bērnībā iepazīstināja mani ar aizgrābjošo fotogrāfēšanas vaļasprieku, visādi uzsvēra, kā šis pasākums audzinot kārtības izjūtu, precizitāti, tīrību un citas labas lietas. Nu lūk, un šiem pašiem ļaudīm, kas tik ļoti strostēja mani, ka es fotogrāfijas augstajam templim nepieejot ar pienācīgo cieņu, regulāri ir tankā salipuse filma, neasas bildes un stipri aptuveni iestādīta ekspozīcija. Bet visvairāk šausmina paradums filmas uzglabāt, tās vienkārši satinot rullītī un ieliekot kaut kādā kastītē. Es gan savulaik centos visu glābt no tālākas bojāejas, sagriežot tās filmas un saliekot pa albumiem, bet vai manu, cik drausmīgi švīkains tur viss ir. Un, kad es salīdzinu viņu negātīvus ar maniem, ne bez lepnuma sanāk pamanīt ļoti jūtamu atšķirību.

Long story short: filma ir baisākā štelle. Pārdabiski lieliska, un vienīgais trūkums ir lielā noņemšanās, kas pat tādai salīdzinoši vienkāršai lietai kā 35 milimetru filma ir daudzreiz lielāka nekā digitālajai fotogrāfijai. Tomēr laikam jāsaņemas un atkal jāsāk bildēt ar viņu biežāk — jo būs jau maniem krusttēviem taisnība, tā ņemšanās ar filmām un ķīmiju tiešām audzina raksturu.

PS Ja jums ir vēlme, varat kaut ko atbraukt ieskenēt. Tomēr jārēķinās, ka pasākums ir stipri laikietilpīgs. Es teiktu, var taisīt skenēšanas ballīti, laiku pa laikam piestaigājot pie skeneŗa!
link31 comments|post comment

Nu kas ir!!! [Mar. 19th, 2015|12:54 pm]
Ka tevi jupis, kas noticis?! Cibai kārtējo reizi bija Near Death Experience, un nu viņa palikusi visa tāda apgarota, sapratuse, kā vajag dzīvot, un turpmāk nekasīsies, bet būs garīga?!

Šitāds iesāķis mētājas apkārt. Un neviena glauna cepiena, ja daudz, tad ļaudis stāsta, kā ies grauzdēt popkornu. Aha, stāvēs ar savu popkorna tūtu kā tādi loši lēdijas un gaidīs, kad kaut kas notiksies.

Saņemamies, biedri.

PS Kur ir visādi extranjēri komentārieši, kad viņus vajag?! Kur ir komentāri par (attiecīgi) to, kā šādi džinsi liecina par sabiedrības morālo pagrimumu un neārstētu depresiju, ko jaunieši mēģina dakterēt ar alkoholu?!
link18 comments|post comment

SA marschiert mit ruhig festem Schritt [Mar. 18th, 2015|01:09 pm]
Vispār mēs domājam, ka gramatikas nacistu kustībai vajadzētu vairāk piestrādāt pie tā, lai attaisnotu savu nosaukumu.

Mēs gribam gramatikas brūnkreklus, kas dauza stiklus tiem veikaliem, kur prasa, vai maisiņš vajag. Mēs gribam masu sapulces, kur Vadonis sekotājiem lasa priekšā Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcu. Mēs gribam maršus ar pūtēju orķestri un skaļu kliegšanu "Ŗ! Ŗ! Ŗ!!!!"

Ja jau mūs saukā par nacistiem, tad no mums to sagaida. Nepievilsim.
link14 comments|post comment

Mīli savu tuvāko [Mar. 18th, 2015|12:30 pm]
Jūs jau paši esat redzējuši to Zbigņeva Stankeviča interviju, kur viņš stāsta, ka tiem, kas aizskar reliģiskās jūtas, jārēķinās ar fizisku vardarbību.

Mīlīgi, un vispār mēs esam par. Ja ir viena lieta, ko šai pasaulei vajag, tad tā ir vardarbība. Vairāk vardarbības! Bet mēs nesaprotam, kāpēc tikai par reliģiskajām jūtām. Piemēram, prezis Bērziņš aizskar mūsu patriotiskās jūtas. Pa purnu, mēs teiktu! Tas cirvis, kas ticis pie Akmens tilta apgeznošanas, aizskar mūsu aistētiskās jūtas. Sen nav sists! Un mēs nemaz nesāksim par tiem ībļiem, kas aizskar mūsu gramatiskās jūtas. Tur būs, ko noņemties, kamēr visiem pa purnu iekraus. Bet darbs dara darītāju, un ar Zbigņeva svētību varētu sadot bietē lielai daļai jauniešu, kas jauc "vai" un "jeb", neliek komatos divdabja teicienus un deminutīvu no "karte" darina kā "kartiņa".

Dūrei tik spēks!
link40 comments|post comment

Putina kostīma filiāle Cibā [Mar. 17th, 2015|10:59 am]
Pizģec, ne! Tu te sēdi savā nodabā, domā, ka vismaz Cibā taču ir tikai gudrie, skaistie un veiksmīgie, un pēkšņi parādās puosts par bāriņtiesu lielo puostu, kas beidzas ar to, ka ļaudis pilnā nopietnībā piesauc Irīnu Bergsetu kā faktu avotu, nevis izsmiekla objektu.

Jā, man arī sāp sirds par to, ka 10% bērnu katru gadu tiek izņemti no ģimenēm. Gauži sāp. Un zināt, kāpēc? Tāpēc, ka tas pārlieku skaudri parāda, cik skarbi tomēr ļaudis Latvijā mēdz dzīvot ārpus tā mūsu gudro, skaisto un veiksmīgo loka.

Protams, sēžot šajā veiksminieku lokā vai, vēl labāk, emigrācijā, var viegli aizmirst par to, kā dzīvo citi ļaudis. Un tad ir viegli dot tādus gudrus padomus — sociālajiem darbiniekiem vairāk jāstrādā ar ģimeni, nedrīkst to izjaukt, bērnus sūtīt prom uz ārzemēm, pārdot Norvēģijas pedofīliem un kas vēl ne.

Get real, people. Izbāziet kādreiz degunu no sava priviliģētā burbuļa un apjēdziet, ka tas vien, ka jums šajā dzīvē ir paveicies, nenozīmē, ka visi pārējie dzīvo tāpat kā jūs. Ja gribat, es jūs varu sapazīstināt ar cilvēkiem, kas brīvprātīgi darbojas SOS bērnu ciematos. Jājā, tajos pašos briesmīgajos ģimeņu graušanas iestādījumos. Lai viņi jums pastāsta, teiksim, par bērniem, kas piecu gadu vecumā izskatās pēc divgadīgiem, jo viņu tradīcionālā ģimene regulāri aizmirst viņu pabaŗot. Paskatieties viņiem acīs, iepazīstieties ar to, ko viņi dara, un tad visgudri pamāciet, kā viņiem jāstrādā ar ģimeni un kādi lopi viņi ir tāpēc, ka atļāvušies ģimeni izjaukt.

Gudrie, skaistie un veiksmīgie ir pazīstami ar tādiem jēdzieniem kā "kontracepcija" un "ģimenes plānošana". Bet ir kaudzēm tādu ļaužu, kam šie jēdzieni, gluži kā viss pārējais dzīvē, ir sadaļā "man pajāt, es kapāju Vanagu". Turklāt pavisam burtiskā nozīmē: ja sanāk, izbrauciet kādu nedēļas nogali ārpus Rīgas (iedomājieties, visa Latvija nesastāv no Rīgas) un pastaigājiet apkārt. Jo aši jūs sastapsit ļaudis ar stipri nodevīgām dzīvesveida pazīmēm sejā, kas dzīvespriecīgi kapā divlitrīgo alu.

Latvijā ir drausmīgi daudz disfunkcionālu cilvēku. Jūs, protams, ar viņiem neesat pazīstami, bet es diemžēl esmu. Šie disfunkcionālie cilvēki veido disfunkcionālas ģimenes, kuŗās izaug šādi paši disfunkcionālie cilvēki. Ir daži, kam paveicas no tā izrauties, bet ir satriecoši stulbi paziņot, ka tā notiek ar visiem un jāļauj bērniem vienkārši augt. Un, lūdzu, nestāstiet, ka to visu var atrisināt, strādājot ar ģimenēm. Pirmkārt, Latvijā nav īpaši daudz sociālo darbinieku — tas ir smags un slikti apmaksāts darbs, nav īpaši daudz cilvēku, kas to grib darīt. Kamēr jūs izvēlaties labi apmaksātus darbus Rīgā vai emigrācijā, kādam citam katru dienu jāņemas ar cilvēku pagrimuma visdziļāko zaņķi. Kaut kā nešķiet, ka jums ir tiesības mācīt, kā viņiem vajadzētu darīt savu darbu. Un otrkārt, jūs esat kādreiz runājuši ar alkoholiķi? Esat dzirdējuši, kā viņš dievojas, jājā, es visu saprotu, esmu pagrimis, vot, nokāpšu no plosta, goč pendel pārtraukšu, atradīšu darbu, mainīšu savu dzīvi. Viiiiisss, šitā ir pēdējā reize. Un pēc tam pienāk nākamā pēdējā reize, un aiznākamā, un aizaiznākamā.

Lūk, šī ir tāda bērnības trauma, ka maz neliekas. Tas, ka bērns uzaug, īsti nepaēdis. Tas, ka viņš neredz veselīgu ģimenes modeli, tikai vilkšanos no viena plosta līdz otram. Tas, ka viņš pieaugot pats sāk atkārtot tos paraugus, ko redzējis no vecākiem. Sešpadsmit gados uztaisa bērnu un ir ļoti pārsteigts, no kurienes tas te radās, astoņpadsmit gados iesēžas cietumā un pēc tam vairs citādi padzīvot nemāk. Un es te pilnīgi neko neizgudroju, tie ir īsti cilvēki ar vārdu, uzvārdu un bildīti policijas ziņojumu dēlī.

Viss, paldies.
link135 comments|post comment

I liked it before it was cool [Mar. 16th, 2015|11:39 am]
Izrādās, Sedas purvs vismaz pavasarī kļūst par kaut ko līdzīgu ceļojumu galamērķim. Nu, kas to būtu domājis! Nēnu nevar jau noliegt, ir glīti, bet es svētdien tiešām biju ne pa jokam pārsteigts, sastopot tur arī kādu citu.

Un vēl — [info]antuanete ir taisnība, sūnu un ķērpju pētīšana palielinājumā ir pārdabiski lieliska izprieca. Izrādās, tas ir vesels biezoknis, nevis vienkārši kaut kāds zaļš veidojums, kas aug uz kokiem. Bet vispār brīnišķīgajā filmā Powers of Ten ir labāk pastāstīts par to, ka nav tāda "liels" vai "mazs", viss atkarājas no mēroga, un jebkuŗā mērogā tā vietējā mēroga pasaule ir ne mazāk pilnīga, sarežģīta un izsmalcināta.
linkpost comment

Where's Vlady? [Mar. 13th, 2015|11:04 am]
Nekur nevaru atrast status update, kā ir — Putins ir atradies vai joprojām pazudis?
link43 comments|post comment

Of men and swine [Mar. 12th, 2015|11:02 am]
Latviešu folklorā nav minēts kaut kas par cūkačiem? Nu, tādiem radījumiem, kas pa dienu it kā cilvēki, bet naktī paliek par it kā cūkām? Tas izskaidrotu tās Juglas cūkas.
link6 comments|post comment

Atgriežoties pie publicētā [Mar. 12th, 2015|10:44 am]
Starp citu! Jūs neticēsit, bet uzminiet kas šorīt pacēlās uz augšu? Eiro, lūk, kas.

Ne īpaši un, šķiet, atkal jau iet uz leju. Bet no šī izriet svarīga atziņa: it kā šķiet, ka spekulantiem nauda aug kokos, nekā nedari un viņa birst no gaisa. Ne sūda, biedri, viņi par savu nopelnīto naudu samaksā ar bezmiega naktīm (jūs smiesities, ja es teikšu, kas man beidzamā laikā rādās sapņos), nograuztiem nagiem un nosvilinātiem nerviem.

Jo galīgi nav svarīgi, kā vajadzētu notikt. Dž. M. Keinss, kas bija pārdabiski gudrs cilvēks, ļoti pareizi aizrādīja neaizrādīja, bet viņš visviens bija gudrs, ka tirgi neracionāli var uzvesties daudz ilgāk, nekā mēs spējam saglabāt maksātspēju.
link11 comments|post comment

*bump [Mar. 11th, 2015|12:00 pm]
Es jau jums teicu, cik gudrs es jūtos ar savām eiro īsajām pozīcijām? Un arvien gudrāks!

PS Šis nav ieguldījumu padoms, tomēr man ir miiiiiiilzīgas aizdomas, ka EUR/USD paritāte — tur jautājums nav vai, bet kad. Un ar "kad" jāsaprot "drīz" vai "ļoti drīz".
link29 comments|post comment

(sold separately) [Mar. 10th, 2015|03:28 pm]
Vispār man ļoti patīk Tims Kuks un tas virziens, kādā viņš bīda Apple. Daži mēdz vaimanāt, kādreiz Apple mainīja pasauli, tagad viņa visu laiku atskaitās Volstrītai. Es saku, uz priekšu, Tim, atskaities Volstrītai, būtu muļķīgi, ja Apple tagad sevi uzdotu par kaut kādu pasaules mainītāju. Ja tu esi kļuvis par resnāko kaķi visā resno kaķu pasaulē, tad, dievu dēļ, uzvedies kā resns kaķis.

Un Tims uzvedas, ak jel, kā Tims uzvedas. Šitam te jaunajam Makbukam ir tikai viens vienīgs ports gan lādēšanai, gan USB, un vēl austiņu spraudnis (kāda nolaidība, stila tīrībai to pilnīgi noteikti vajadzēja atmest, ja tev nav Blūtūth ausu, tad tu vispār esi kaut kāds atpalicis pāķis). Ja tu gribi pieslēgt šādam USB parasto USB, tev vajadzīga pāreja. Savukārt tad, kad tev kārtējo reizi noklājas lādētājs (un Apple lādētāji ir īpaši dizainēti tā, lai atzīstami bieži noklātos), tev būs jālūkā jauns lādētājs. Un Apple pārdod atsevišķi lādētāju un lādētāja vadu.

Aplausi, Tim, aplausi. Divdesmit piecas britu naudiņas par vadu, tu pavisam oficiāli esi pārdošanas ģēnijs. Lai gan no otras puses varbūt nemaz nav slikti, jo, kā zināms, tieši vads ir tā Apple lādētāja sastāvdaļa, kas noklājas visbiežāk.
link39 comments|post comment

It's amazing [Mar. 10th, 2015|09:58 am]
Nu, kamōn, draudziņi, pastāstiet, ko jūs domājat par Megakorporācijas jaunumiem! Un, lūdzami, atturieties no tās apnicīgās vāvuļošanas "Ja Stīvs būtu dzīvs". Stīvs diemžēl vairs nav ar mums, toties Džonijs Aivs pat visnotaļ ir.

Piemēram, mani ļoti interesē, vai jaunais Makbuks, tā cītīgāk uz viņa rakstot, nesalocīsies. Ja es rakstu kādu niknu ierakstu cibā, es gan visnotaļ sparīgi dauzu klavieri. Vai Makbukam pēc šādas izdarīšanās taustiņi nespiedīsies laukā otrā pusē? Par to, cik idiotisks ir Apple paradums visu brīvo vietu aizkraut ar baterijām, es jau esmu izteicies. Šāds risinājums ir tehnikas progresa nokaltušais zars, un ar šo iemeslu vien pietiek, lai es nekad mūžā nepirktu Makbuku. Un kas tas vispār par laptopu, tik vien kā tāds paliels ipadiņš dapadiņš ar klavieri. Man domāt, ir gauži neērti rakstīt uz tik plānas klavieres, tur tak tomēr vajaga, lai podziņas arī nospiestos. Bet, protams, jau no hokejripas peles laikiem (atceraties tādu?) iegājies, ka uzņēmums Apple zina, kā ir ērtāk — un, ja tu uzņēmumam Apple nepiekrīti, tu esi lohs. Piemēram, ērtākais veids, kā pārvaldīt tavu muzīkas kolekciju, ir aitjūns, un viss, ja tev nepatīk, tā ir tava problēma, varbūt nomaini savas smadzenes uz Apple savietojamām.

Tāpat es ļoti gaidu, kad varēšu savām roķelēm aptaustīt Ābola Pulksteni. Starp citu, es jau apmēram gadu lietoju viedpulksteni. No sākuma man viņš ļoti patika, tad apnika, tad es nopirku Šveices pulksteni un kādu laiku nēsāju to, bet nu es savu Šveices pulksteni aizmirsu Valmierā un atkal pārgāju uz viedpulksteni. Un, ko domājies, viedpulksteņa ražotāji nav vis snauduši, bet turpinājuši strādāt, un nu tas viedpulkstenis ir daudz lietderīgāks nekā pirms gada. Nu viņš skaita soļus, no viņa var atbildēt uz īsziņām ar iepriekš saglabātām atbildēm, nu tur Ok. vai Laik. vai Buč, viņam ir Endomondo un Swarms — un, jūs neticēsit, bet viņa ērtākā funkcija ir tā, ka viņš rāda laiku. Nē, nopietni. Izrādās, tā burvīgā funkcija, ka laiku var uzzināt ar vieglu rokas kustību, joprojām ir bezjēgā ērta. Nu, kas to būtu domājis! Tāpat paziņojumi par to, ka tev ir jauns e-pasts, ir gana ērti — ar vieglu rokas kustību var pārliecināties, ka šim jau nu nevajadzētu pievērst uzmanību. Vārdu sakot, ja viedpulkstenis neizskatās pēc kaut kā, kas nāk līdzi Makdonalda bērnu komplektam, un viņu pārāk bieži nevajag uzlādēt, viņš ir ļoti ērts papildinājums viedtālrunim — rāda laiku, izskatās normāli un ļauj aši uzzināt par ēpastiem. Laik. Tā ka es uzreiz nepievienotos tiem kaucējiem, kas stāsta, ka Ābola Pulkstenis izgāzīsies kā veca sēta.

Tiesa, mani gan ļoti interesē, kas notiks, kad Ābola Pulkstenim vairs neturēs baterijas. Turklāt par zelta Šveices pulksteņiem ļaudīm nav jāuztraucas, ka tas novecos — tur nav, kam novecot, viņš jau tā ir bezcerīgi novecojis. Bet Ābola Pulkstenis visnotaļ var novecot — un ko tad? Zelta korpusā varēs ielikt jaunas iekšiņas? Lai gan pilnībā pieņemu, ka cilvēkiem, kas pirks zelta Ābola Pulksteņus, šādi jautājumi neradīsies.

PS Varētu rīkot totālizātoru — pēc cik dienām uzradīsies pirmā online trading reklāma, kur veiksmīgais treideris lieto zelta Makbuku. Zelta Makbuks, ak, Džonij, samaitāja tevi tava absolūtā vara, samaitāja.
link27 comments|post comment

And now for something completely different [Mar. 6th, 2015|11:58 am]
On a more personal note (un atsaucoties uz iepriekšējo seriālu) — ak, cik es tagad jūtos bezjēgā gudrs ar savām eiro īsajām pozīcijām.
link6 comments|post comment

Kā var nesaprast tik vienkāršas lietas? [Mar. 6th, 2015|11:47 am]
Vispār komentāru atslēgšana onanīmiķiem bija ļoti prātīgs lēmums. Protams, ir palicis daudz patīkamāk lasīt komentārus, bet tam ir vēl viena negaidīta blakne. Ja šie onanīmiķi saņemas un piereģistrējas, viņi nez kāpēc sāk runāt par lietu, nevis bārstīties ar aicinājumiem iet dirst.

Tā nu, lasot šitos īstenticīgo ļaužu komentārus, man piepeši pieleca, kas tieši ir viņu problēma (pirms kāda laika, es tikai tagad par to uzrakstīju.) Jā, jūs teiksit, labrīt, tu atkal visu uzzini pēdējais. Iespējams, ka es pat jau iepriekš esmu šo skaidrojumu dzirdējis. Bet, ja tu pats kaut ko izsecini, tas gan tev smadzenēs iesēžas daudz dziļāk nekā tad, ja tu to vienkārši padzirdi. Protams, salīdzinot ar jums, es esmu ļoti stulbs cilvēks, bet tas jau man netraucē izklāstīt savus vārgos atklājumus, kuŗus jūs esat apjēguši jau sestajā dzīves nedēļā.

Tātad. Lai būvētu kaut kādas tālākās spriedumu ķēdes, mums neizbēgami nākas pieņemt kaut kādu sākuma punktu, aksiomu, ja jums patīk svešvārdi (man nepatīk). Ir ļaudis, kas (visticamāk neapzināti) pieņem, ka ir tāda realitāte, ko var redzēt, aptaustīt un apošņāt. Un, ja mēs paši to nevaram saskatīt (piemēram, mūsu acīm redzamais gaismas spektrs ir gaužām niecīgs), mēs varam uzbūvēt visādas ierīces, kas šo pastāvošo realitāti spēj uztvert un izmērīt. Tāpat šīs ierīces var atklāt mūsu uztveres nepilnības: kaut kas izskatās tā, bet, ja pārbauda ar mērierīci, izrādās, ka mūsu acis mūs apmāna. Kas to būtu domājis! (Nē, es te nelikšu atsauci uz apkārt klīstošo tīmekļa mēmu.)

Teorētiski, protams, ir iespējams, ka acis mūs māna visu laiku, un tas, ko mēs uztveŗam kā realitāti, patiesībā ir kāda jaunieša skābes trips. Tomēr šis skaidrojums ir ne tikai sarežģīts, bet arī rada jaunus jautājumus. Piemēram, tātad ir kaut kāda realitāte, kur šis jaunietis atrodas. Labi, viņš guļ un redz visādas brīnišķas lietas, bet tātad ir kaut kāda pasaule, kuŗā viņš guļ, tātad viņam ir kaut kādas smadzenes, kas spēj raisīt halucinācijas. Tad kāpēc mums jāpieņem, ka ir kaut kāds vēl viens slānis starp Īsto Realitāti un mums? Daudz vienkāršāks skaidrojums taču ir tas, ka šī te, ko mēs redzam, arī ir tā Īstā Realitāte.

Un ir arī cilvēki, kas šo vienkāršo skaidrojumu nepieņem. Pamanot, ka mūsu uztvere ir nepilnīga, viņi krīt dziļā izmisumā un paziņo, ka mēs paši par šo pasauli uzzināt nekā nevaram. Mums vajag kādu, kas izlien no mūsu Platona alas un pastāsta, kā tad īsti ir. Un tad piepeši tas, ko mums pastāsta, kļūst par Īsto Realitāti, pēc kuŗas mēs mēram visu pārējo un nosakām, vai tas ir patiess (tas ir, vai atbilst realitātei) vai nē.

Un še rodas nesaskaņas — tāpēc, ka katram ir citāda izpratne par to, pēc kuŗas realitātes tad mēs mērīsim un noteiksim, kas ir patiess un kas nav. Iedomājieties, piemēram, kas notiktos tirgū, kur katram ir sava izpratne par to, kas ir kilograms! Jūs, edz, aizejat nopirkt piecus kilogramus kartupeļu, bet jums iedod labi ja puskilogramu un paziņo — tas, ka tev ir citāds kilograms, ir tavas problēmas, īstais kilograms ir šāds.

Tāpat, piemēram, paziņo viens tāds komentātōrs "elle ir fakts", un mums uzreiz gribas brēkt — no kurienes tu šādu apgalvojumu rāvi? Bet viņam nekas nav jārauj, viņam pietiek ar to, ka viņam Īstās Realitātes atklājēji tā ir pateikuši. Viņa izpratnē par realitāti tas ir fakts, un tas, ka šajā ierobežotajā realitātē mēs to nevaram uztvert, nekādi nemazina šī fakta patiesumu, drīzāk otrādi.

Un, ziniet, tā ir tāda sarūgtinoša apziņa. Tātad ir ļaudis, ar kuŗiem nav iespējams ne par ko vienoties tādēļ, ka viņu acis neskata šo pasauli. Jēdzieni "fakts", "patiess", "pamatojums" viņiem nozīmē "atbilst saņemtajai atklāsmei", nevis "var novērot". Ja tu nepiekrīti viņu atklāsmei, tu labākajā gadījumā esi īpaši neaptēsts cilvēks, kas nespēj saskatīt pašsaprotamas lietas. Sliktākajā gadījumā tu īsti pat neesi cilvēks, bet gan kaut kāds nezvērs, kas apzināti nocietinājis savu sirdi Patiesībai, lai darītu ļoti sliktas lietas.

Tas, starp citu, neattiecas tikai uz reliģiju, bet varbūt turpināsim citreiz. Seriālu formāts, kā rādās, manai vēlmei muldēt ir ļoti piemērots.
link4 comments|post comment

You can't make this shit up [Mar. 4th, 2015|01:45 pm]
https://instagram.com/p/zzfDmuqRha/
link10 comments|post comment

Tev ir pienākumi pret dzimteni. Dzimtenei pret tevi nav. [Mar. 4th, 2015|10:25 am]
Jūs noteikti jau esat lasījuši to interviju ar burjatu tankistu, kas Doņeckā ārstējas pēc tam, kad degošā tankā viņam seja nodegusi. Un atklāj visādas jaukas detaļas par to, kā Krievija sūta savus kareivjus uz Ukrainu, kā separātisti paši nemaz īpaši negrib kaŗot un kā tas viss ir ok, jo atklāti runāt nevar, NATO sāks trakot. Un kaŗot vajagot, citādi Ukraina iestāšoties Eiropas Savienībā un ANO (jā, tieši ANO) un ANO Ukrainā salikšot savas raķetes, un tad vispār krieviem ir kirdik. Viņš izpildījis savu pienākumu, dzimteni aizstāvējis.

Un, protams, kas sākas? Patriotiskie komentātōri vienā laidā brēc: feiks, feiks, kā ar tādiem apdegumiem tā var parunāt, kāpēc viņš vēl Doņeckā, tādā garā. Smieklīgi, protams, īpaši tādēļ, ka ir arī ziņu sižets, kur Josifs Kobzons Doņeckas slimnīcā apciemo apdegušos burjatu tankistus, kas pilnīgi mierīgi var parunāt. Bet, iespējams, arī tas ir feiks, ļaunie Ukrainas mēdiji uztaisījuši plastmasas Kobzonu, kas apciemo ģipša lelles.

Diez kas nav, ko? Jaunietis te dzimteni aizstāv, pilda savu pienākumu — un dzimtene viņa pienākumu nosauc par feiku. Visvisādi interneta kaujinieki, kas tanku redzējuši tikai uz postamentiem, pārliecināti stāsta, ka pilnīgs feiks ir šis te jaunietis, kas savā stulbumā izdomāja aizstāvēt dzimteni. Un tas ir labākajā gadījumā — nebūt nav izslēgts, ka pateicīgā dzimtene šo jaunieti apklusinās, lai turpmāk nerunā visādas muļķības.

Mani nebūt nemāc nuostaļģija pēc PSRS, drīzāk otrādi. Tomēr, ja Krievijas propaganda brēc par fašismu, tad grūti neatcerēties, kā savulaik PSRS izturējās pret fašistu apkaŗotājiem. Šiem kaŗotājiem par godu neviens nekādus memoriālus nebūvēs, viņus ar ordeņiem nenokārs, nekādas deficīta preces viņiem ārpus rindas nepiešķirs (jo, ja Krievija šitā pat turpinās soļot uz priekšu, deficīts, protams, drīz vien atgriezīsies — ja nav jau atgriezies). Ja viņi ir krituši, viņus pa kluso apraks kādā nomalē, uz viņu kapa pat neuzrakstot viņu vārdu, tikai ciniski nosmejot — mūžīga piemiņa (tai pat laikā apklusinot tos, kas mēģinātu viņus pieminēt). Ja viņi ir palikuši dzīvi, viņi nebūs kareivji, kas cīnījušies par Krieviju, viņi būs feiks, kam tic tikai kaut kādi Rietumu propagandas apstulbinātie.

Tāda, edz, mums tā kaimiņvalsts. Tur pilsoņiem ir tikai pienākumi, bet tiesības? Ha, viņiem pat nav tiesības būt īstiem cilvēkiem, viņiem ir tikai pienākums būt feikam.
link12 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]