We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

I have received satisfasction [Dec. 8th, 2016|09:45 am]
Berijs Lindons joprojām ir viskrutākā Kubrika filma (un tā ir spēcīga konkurence), svētdien vēl rāda, aizejiet.

Ja jums patīk veci objektīvi, noteikti pamanīsit dažas tehniskās detaļas, turklāt dažas pavisam negaidītas (rādās, Kubriks ar saviem ļoti varenajiem diafragmas atvērumiem labprāt filmēja arī ārā, bet ko tur, ikvienam, kam patrāpījies ļoti gaišs objektīvs, šad tad uznāk vēlme viņu lietot arī tad, kad gaismas pietiek). Taču tehnikas detaļas ātri aizmirstas -- un paliek ļoti skaisti, asprātīgi un beigu galā arī neticami skumji pastāstīts stāsts par kāda jaunskunga ambīcijām, gatavību soļot cauri dzīvei paceltu galvu, ņemt, ko sagribas, un nelāgo galu. Taču nelāgais gals nešķiet tāds didaktiski piešūts, redziet, nedariet tā, beigsies slikti. Līdz tam rāmi, nesteidzīgi un neizbēgami nonāk trīs stundu laikā. Un, kad tas notiek, ambiciozā jaunskunga neizbēgami ir žēl. Ne tāpēc, ka viņš būtu ļoti jauks cilvēks, kam nepelnīti neveicas -- bet nav iespējams trīs stundas stāstīt par kādu cilvēku un beigās nejust vismaz kaut kādu līdzjūtību.

18. gadsimta cilvēki parasti šķiet kaut kāda tāla, viendabīga masa, kā mūzejos, nolikti aiz stikla un samta virvēm. Lūk, dzīvoja viņi tādās mājiņās, darīja tādas lietas, kādam taču uz šīm šikajām mēbelēm bija jāsēž, viņi arī sēdēja. Gleznās un mūzejos dubļus nerāda, tāpēc var rasties tāds maldīgs priekštats par kaut kādiem senajiem zelta laikiem, kad viss bija tik skaisti, saskanīgi un pareizi. Savukārt Berijā Lindonā ir dubļi, daudz dubļu, visa filma ir piesūkusies mitras, dubļainas greznības.

Varbūt tieši tā pēkšņā pretruna -- kā, mēs taču esam pieraduši, ka pa parketu jāiet plēves čībās, nevis sabristos armijas zābakos -- palīdz nojaukt atšķirību starp "viņiem" un "mums". Jo, protams, filma nav par 18. gadsimtu. Jā, tolaik ar cilvēkiem notika lietas, kas tagad vairs nenotiek, pasaule ir mainījusies. Taču cilvēku vēlmes, centieni, uzvedība, veiksmes un neveiksmes -- tas viss ir tik tieši saprotams. Tas nav par viņiem, tas ir par mums -- jo nav jau nekādu "viņu" un "mūs".

Vārdu sakot, noskatieties. Ja netiekat uz kino, paprasiet Lielajā Videonomā -- lai gan jebkuŗā gadījumā ieplānojiet trīs stundas lēnas skatīšanās, kur visu laiku jādomā līdzi. You will receive satisfaction.
link7 comments|post comment

Pazīsti savu klientu [Dec. 7th, 2016|06:47 pm]
Ļoti sajūsmina tās reklāmas visādās lapās, kur kaut kāda huiņa tiek mēģināta lokālizēt. "Pensionāre no Liepājas nejauši atklāj dīvainu veidu, kā ietaupīt skābo krējumu", "Raitis no Rīgas: nekad neticēju, ka spēšu pagarināt sava cirvja kātu", tādā garā, tikai tizlāk. Pārsvarā sajūsmina tas, cik ļoti aizšauj greizi ("Pāris no Rīgas", kur kungs ir sniegbalts un kundze indusu cilmes, nav pāris no Rīgas, nu nav). Bet "Latvijas miljonāri vēlas aizvākt šo video no interneta" aizkustina ar to, ka nevilšus trāpīts. Nez, kas tur varētu būt, vai ne. Lemberga saruna pirtī ar Šķēli? Savickis ar Godmani apspriež enerģētikas polītiku? Varbūt pat -- uh, sapņosim lielus sapņus -- Mottes smiekli?

Tiesa, klikšķināt gan negribas, kaut kas saka priekšā, ka sanāks vilties.
link10 comments|post comment

Parunāsim par pārtiku un pārtikas mārketingu [Dec. 6th, 2016|11:12 am]
Man laikam jāieliek telefonā kaut kāds atgādinājums, lai atcerētos piena pudeles kaklu nomērīt, visu laiku aizmirstu, atvainojiet, es novērtēju jūsu gatavību izlīdzēt.

Vispār es to pudeles vāku gribu, lai izmantotu piena pudeli tam, kam tā paredzēta, tas ir, ietu pēc piena. Te Dūrčegs stāstīja, cik jauki esot iet ar absolūta pudeli pēc piena un kā visi skatoties. Man arī gribas iet ar pudeli pēc piena. Esmu drusciņ attention whore, man patīk, ja uz mani skatās.

Un, ja tik tālu esam tikuši, tad arī tālāk parunāsim par piena produktiem. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas skatās, ko viņi ēd. Kam negadās, vai ne. Kalorijas gluži neskaitu, bet ir puslīdz nojausma, cik ogļhidrātu un ar kādu glikēmisko indeksu, cik olbaltumvielu un cik tauku apēdu.

Ir tādi asprātīgi ļaudis, kas pelna brangu naudiņu uz to cilvēku rēķina, kas neskatās, ko viņi ēd -- bet, tā kā naudas nekad nav par daudz, viņi ir izdomājuši iekasēt arī uz to cilvēku rēķina, kas skatās. Piemēram, Cēsu Alus ražo gan alu Gaŗais, gan olbaltumvielu kokteili (viņi to sauc par "dzīvesstila dzērienu", pizģec, vārds "dzīvesstils" manu nīstāko vārdu sarakstā tikai mazliet atpaliek no absolūtajiem favorītiem "diskurss" un "seksuālitāte").

Un lūk, še parādās jautājums. Kādēļ, nu kādēļ šie dzīvesstila produktu ražotāji uzskata, ka visiem dzīvesstila piekritējiem noteikti gribēsies ātros ogļhidrātus? Dzīvesstila dzērienā ir 8,4 grami cukura, tieši tikpat, cik olbaltumvielu. Pačukstēsim priekšā, ka, lai gan ir visādas ekstrēmas diētas, tomēr "olbaltumvielas un ogļhidrātus pusi uz pusi, un taukus necik" neiesaka neviena. Cik man zināms, palabojiet, ja maldos. Es saprotu, pienā ir laktoze. Bet tad to arī atstājiet, kam jums vēl cukurs jābeŗ klāt?!

Vai, edz, nesen Feisbukā uzleca paziņojums, ka uzņēmums Trikāta sadarbībā ar Latvijas gotiņām Vācijā ražojot savu dzīvesstila dzērienu. Nepērc svešu, vai ne, izņemot gadījumus, kad vietējais tev pārdod svešu, tad drīkst. Tur cukurs ir piebērts vēl dāsnāk!

Tāpat Latvijas lielražotājs Food Union pastiepis savu zīmolu "Lakto" un iestiepis to dzīvesstila dzērienu kategorijā. Varat apskatīties, cik tur ir cukura. Tiesa, būs jāiet uz veikalu, jo Food Union nez kāpēc šķiet, ka cilvēki viņu mājaslapā ļoti gribēs apskatīt Lakto paciņu, nevis uzzināt produkta uzturvērtību.

Un tas nebeidzas tikai ar dzīvesstila dzērieniem. Tā kā Trampa Pravda tagad ierindojusi Kellogg's nīstamo lietu kategorijā, protams, sagribējās nopirkt kādu viņu produktu (es saprotu, pirkšanas/nepirkšanas aktīvisms ir stulba izklaide, bet stulbas izklaides ar šad tad gribas). Un, ko domājies, vismazāk cukura piebērts visparastākajām kukurūzas pārslām, savukārt aktīvā dzīvesstila kategorijas produkts, kas reklamējas ar savu pilngraudību un liek uz kastes smaidīgus, slaidus cilvēkus, ir jo dāsni pārbāzts ar cukuru. Protams, sausās brokastis vispār ir cukurs ar nelielu graudu piejaukumu. Bet varētu tak sagaidīt, ka hiperaktīvajiem bērniem mēģinās iesmērēt citādu produktu nekā uzturvērtības pētītājiem. Bet nē. (Piebildīsim, nekādas pārslas nenopirku, paliksim pie auzām).

Es saprotu to mārketinga cilvēku domāšanas veidu "ikvienam produktam nepieciešams zems kaut kā saturs. Un, ja tur nav zems saturs, tur vajag augstu kaut kā cita saturu". "Zems tauku saturs" gan laikam vairs neskaitās visejošākais sauklis, bet skaidrs, atņem olbaltumvielu dzērienam taukus, viņš garšos pēc nekā, tāpēc jāliek cukurs.

Bet āķis ir tur, dārgie mārketinga cilvēki (es zinu, jūs šito lasāt, un, ja nelasāt, tad trieciet ratā savus mediju monitoringa sniedzējus), ka starp mums ir cilvēki, kas ir ar mieru ēst negaršīgas lietas. Viņi olām met laukā dzeltānumus un vakaros ēd biezpienu. Viņi pavelkas nevis uz to, ka ēdiens ir garšīgs, bet uz to, ka tas piegādā visas nepieciešamās uzturvielas pareizās proporcijās. Pārsvarā uz viņu rēķina necik daudz nopelnīt nevar, dārzeņi un vistas krūtiņas nav tie dārgākie produkti. Bet daži no viņiem (ne es) ir gatavi izmest baltu naudu par visvisādiem olbaltumvielu pulveŗiem lielās burkās un tādām lietām. Viņi novērtēs negaršīgus dzīvesstila dzērienus daudz vairāk par garšīgajiem. Neticat? Paskatieties, kā Smiltenes pienam sanāk notirgot savu bezgaršīgo Piena spēku. Nesūdīgi, galīgi nesūdīgi.

Jo nopietni. Kā gan jums vispār varēja ienākt prātā doma, ka aktīvā dzīvesstila cilvēki ar sajūsmu dzers cukurūdeni ar olbaltumvielu garšu?!
link41 comments|post comment

Gribu [Dec. 2nd, 2016|01:15 pm]
Vai kādam no jums ir piena pudeles korķis (vai varbūt drīzāk vāciņš)? Nu tāds vintāžīgs priekšmets, ar kuŗu varēja aizvākot vintāžīgas piena pudeles. Labprāt tādu nopirktu.

PS Nē, tas nav nuostaļģisku apsvērumu dēļ.
link23 comments|post comment

Nuostaļģija vairs nav tāda, kāda bija [Dec. 1st, 2016|10:43 am]
Ziniet, es neiešu uz jauno Zvaigžņu kaŗu nolējumu. Es pat gribētu, lai viņš izgāžas un jaunus nolējumus vairs netaisa, lai gan tas noteikti nenotiks. Un, ja tā padomā, Episode I nemaz nebija tāds sūds, pat ar visu Džār Džāru Binksu.

Paskaidrosim sīkāk. Kā jau gudrs, skaists un veiksmīgs jaunietis, kam patīk sava dzīve un kas skatās nākotnē ar drošu skatu, es neaizraujos ar nuostaļģiju. Jo kas gan ir nuostaļģija? Labākajā gadījumā tās ir patīkamas atmiņas par aizgājušiem laikiem, kas silda sirdi un raisa smaidu. To es spēju saprast, uz savu pagātni labi atskatīties bez naida. Bet nuostaļģija rada atkarību: tīkamās sajūtas gribas vēl un vēl, un arvien lielākās devās. Pamazām pāriet vēlme meklēt kaut ko jaunu, jo ir tik mīlīgi ieritināties pagātnes silto sajūtu groziņā. Un tā pamazām mēs nonākam pie nuostaļģijas tās vissliktākajā izpausmē: pārliecības, ka viss labākais jau kaut kad ir bijis, un mums atliek vien cerēt uz šo zelta laiku atkārtošanos.

Protams, viss atkarājas no devas, "alle Dinge sind Gift und nichts ist ohne Gift, allein die Dosis macht es, dass ein Ding kein Gift ist" (piebildīsim, nespēja nonākt līdz šai patiesajai apskaidrībai arī ir būtiska mūsdienu cilvēces bēda, bet par to citreiz). Tak tagad cilvēce nuostaļģiju ir ne tikai salietojusies, bet pārdozējusi. Mēs vārtāmies krampjos renstelē ar putām uz lūpām un pārgrieztām acīm, un rokā mums nodevīgi rēgojas nuostaļģijas adata. Bet, kamēr mums vēl ir nauda, gādīgie nuostaļģijas dīleri dod mums arvien jaunas devas, neskatoties uz to, ka mums acīmredzami ir ticis stipri par daudz.

Jo atziņa, ka viss labākais jau ir bijis, nozīmē, ka cilvēks ir vien soļa attālumā no klīniskās nāves. Viss, cauri, dzīve beigusies. Dzīve bez cerības nākotnei paliek par nedzīvojamu sūdu, kur nuostaļģija vairs nesniedz eiforiju, bet kādu laiciņu ļauj justies normāli (gluži kā vispār ar narkotikām, kad medusmēnesis beidzies un sākusies skarbā atkarība).

Par ko Episode I tik ļoti gānīja? Pirmām un galvenām kārtām par to, ka tā nebija gana līdzīga pārējām trim filmām. Bet tā bija Episode I labākā īpašība. Ja gribat nuostaļģiju, var tak viņu smelties pa tiešo no pirmavota -- sēdiet, skatieties oriģinālo triloģiju un līksmojiet kā evoki Episode VI beigās. Episode I centās uztaisīt jaunus Zvaigžņu kaŗus, nevis atkārtot veco, un tas ir atzinības vērts.

Un kāpēc cilvēkiem patīk Episode VII? Tāpēc, ka tur ir tieši tas, kas bija, tikai makten uzprišināts. Kā īpaši artisanāli uztaisīts žigulis ar alumīnija virsbūvi, sildāmiem beņķiem un automātisko kārbu tiem, kam patīk žiguļi, bet nepatīk rūsa, auksta pakaļa un ātrumu pārslēgšana. O, skat, arī tagad visu var tāpat kā agrāk.

Neuzķerieties, tie ir māņi. Nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē. Pat ja tu esi uzcirties uz mata tāpat kā pirmoreiz, kad kāpi upē, sper tos pašus solīšus un sajūsmā brēc -- uh, šitas nu gan ir kā vecajos laikos, -- upe jau sen ir aizplūdusi tālāk un tikai tu kā muļķis vēl izliecies, ka nekas nav mainījies.

Turklāt tā nav nevainīga izklaide. Evolūcijas gaitā izdzīvo tie, kas veiksmīgāk spēj pielāgoties jauniem apstākļiem. Eiropai ar Amuriku ir noveicies, ka apkārt pārējie arī slīgst nuostaļģijā, daži pēc PSRS, citi pēc 7. gadsimta. Bet tie, kas spēs izrāpot no siltā pagātnes groziņa un atzīt, kuŗā gadsimtā viņi dzīvo, aizies nuostaļģētājiem gaŗām dziedādami. Nav ne jausmas, kas tie varētu būt, taču ķīnieši būvē rīsu vārāmos katlus ar bluetooth. Ievērojiet, nevis īpaši artisanālos čuguna vārāmos katlus pēc senām amatnieku tradīcijām, bet viedtālrunim pieslēdzamus pašvārītājkatlus ar bluetooth.

Ja es būtu kādas rietumvalsts vadonis, es bažītos. Vai ļoti cerētu, ka tam Āfrikas imigrantam, kas grib mūs aizvest uz Marsu, izdosies viņa nākotnes plāni. Jo viņam vismaz tādi ir.
link10 comments|post comment

Pilsoniskā modrība [Nov. 28th, 2016|02:29 pm]
Nupat uz ielas redzēju riteņbraucēju, kas, neskatoties uz viedajām norādēm par šādas nodarbes kaitīgumu, bija aizsegusi seju.

Drošības policijai taču ir kaut kāds informantu tālrunis, kur modrie pilsoņi var ziņot par apdraudējumiem?! Vai vienkārši paļauties uz to, ka viņi tāpat cibu lasa.
link9 comments|post comment

Neiepirkties ir grūti [Nov. 27th, 2016|01:08 pm]
Kad sensenos laikos biju aizlidojis uz Stokholmu paklausīties Kraftwerk (prāmis lai paliek alkotūristiem un zviedru pensionāriem), es tur ievēroju ļoti glaunu lietusmēteli. Tāds tīkami gumijots, bet pietiekami plāns, lai varētu tādā staigāt un nepārkarst visādās slapjās rudens dienās. Taču tolaik (vismaz Stokholmā) bija kas aptuveni līdzīgs ziemai, un es nodomāju -- ai, nu ko tur, vai tad nu pirks mēteli tikai dažiem rudens mēnešiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mētelis bija šūdināts Zviedrijā un arī maksāja kā Zviedrijā šūdināts mētelis.

Lieki piebilst, ka šo ne-pirkumu jau nez cik reizes esmu paguvis nožēlot. Globālās klimata izmaiņas, protams, ir ķīniešu sagudrotas muļķības, lai sagrautu ASV ekonomiku, bet tie maitas ķīnieši ir viltīgi: viņi ne tikai apgalvo, ka ziemas paliek arvien siltākas un vasaras arvien karstākas, bet arī kaut kā sagroza laiku aiz loga, lai tā tik tiešām izskatītos. Ja iziet laukā novembŗa beigās, sanāk nevis apsnigt, bet salīt. Neticami.

Es, protams, ticu nevis savām melīgajām acīm, bet gudriem un viediem cilvēkiem. Ja man saka, ka nekādu klimata izmaiņu nav, tad arī nav. Tomēr savām melīgajām slapjajām kājām un melīgajai salijušajai miesai neticēt ir daudz grūtāk. Es cenšos, bet man arvien sliktāk sanāk.

Vārdsakot, laikam jāsāk ieklausīties ķīniešu muļķībās un tomēr jāsapērk apģērbs siltam, bet mitram laikam. Sākšu ar pilsētas gumijniekiem. Man gan, protams, ir gumijnieki, es esmu putnu vērošanas un purvā brišanas cienītājs, taču tie tad arī ir purva gumijnieki, līdz celim un vienmēr mazliet apķepuši ar puŗva ŗāvu. Tādos tak pat pa Purvciemu nevar staigāt.

Mierināšu sevi ar domu, ka lietusmēteļi ir jaunie ziemas kažoki, bet gumijnieki -- jaunie ziemas zābaki.
link18 comments|post comment

How does it feel to be one of the beautiful people? [Nov. 26th, 2016|11:58 pm]
Man labu laiku bija tāds Sapnītis. Es gribēju būt kaut vienas sazvērestību teorijas varonis. Tā, lai cilvēki gudrotu -- nez, vai viņš tiešām ir ķirzaka? Vai varbūt bīdītu pārliecinošas teorijas -- protams, ka viņš ir ķirzaka un regulāri atskaitās saviem overlordiem, kā to var nezināt. Ļaudis ņemtos un pārdzīvotu, bet es gan zinātu, kā ir (gribēju piebilst -- kā ir īstenībā, bet tad atminējos, ka mēs tak dzīvojam postfaktu laikmetā, kur nav īstenības, ir tikai pārliecības).

Nu lūk, nu esmu dabūjis nelielu teorijiņu. Pasūdīgu un pat mazliet aizvainojošu (kā kādam varētu ienākt prātā doma, ka es vienam cibas lietotājam varētu pievērst tik daudz uzmanības, lai tam ieviestu atsevišķu cibu?!), bet visviens teorijiņu. Paldies par to pašu, bet kungi, jūs varat labāk.

Protams, es neesmu attiecīgais ne-lj user. Taču jūs drīkstat man neticēt. Vēl vairāk, jūs drīkstat (un pat esat laipni lūgti) vērpt jaunas teorijas, prasīt, lai kāds tās apgāž, un tad gavilēt -- tātad jūs nevarat pierādīt pretējo?!

Patīkami taču.
link21 comments|post comment

Viņš centās [Nov. 18th, 2016|02:32 pm]
Vējonis man ļoti atgādina to basistu anekdotē. Viņš ļoti centās, lai tiktu par prezi, un tagad ļoti cenšas, lai visu darītu pareizi. Brīžam pārspīlē (nu, kāpēc ir jāmaršē, nu kāpēc), bet vēlme ir apsveicama.
link4 comments|post comment

Neatkarības nīdēji [Nov. 18th, 2016|11:39 am]
Lūk, nav tālu jāskatās, lai pamanītu Latvijas neatkarības nīdējus.

Gūgle šodien nav uzlikusi tautisku dūdli.
linkpost comment

Sveicieni Valsts svētkos! [Nov. 18th, 2016|11:34 am]
Jūs esat ievērojuši, cik ļoti mums noveicies ar datumu? Sakiet, ko mēs darītu, ja mums Valsts svētki būtu patrāpījušies kaut kad vasarā? Uztvertu to kā papildu brīvdienu un brauktu uz pludmali, lūk, ko darītu. Vai labākajā gadījumā dārzā šašļikus ceptu. Bet novembris -- tas lieliski saskan ar latviešu introverto dvēsli. Esmu dzirdējis, ka latviešiem esot introverta dvēsle. Es nezinu, man nav, lai gan es ļoti gribētu. Man introverti vienmēr likušies tādi dziļi, gudri un nopietni domājoši cilvēki. Katrā ziņā tās noteikti ir īpašības, ko es gribētu savai valstij.

Turklāt gaisā atkal drusciņ vējo tā sajūta, ka mēs ar saviem svētkiem kādam mazliet iespītējam. Diez vai kāds apgalvos, ka Latvija patlaban ir tik lielā drošībā kā vēl nekad. Toties tai nojausmai, ka ir ļaudis, kas negrib Latvijas neatkarību (vai kam viņa ir vienaldzīga), nāk līdzi apziņa, ka ar neatkarības svinēšanu mēs viņiem ieriebjam. Un tā ir lieliska, lieliska apziņa. Kā es reiz minēju (arī 18. novembrī, starp citu) -- latviešiem pilnvērtīgai izklaidei nepieciešams justies mazliet apspiestiem, lai izklaide nebūtu vienkārši izklaide, bet gan nācionālās pretošanās akts.

Vārdsakot, vismaz es plānoju šodien brangi nosvinēties un pēc tam -- nu, pēc tam atkal skatīties, kas notiek apkārt, un attiecīgi arī rīkoties. Baidīties nevajag, bet kaut kādās nereālās ilūzijās dzīvot arī ne. Taču esmu pārliecināts, ka, piedomājot līdzi, no pašreizējās ne īpaši tīkamās situācijas mēs varam iziet kā uzvarētāji. Galu galā, liela daļa no tiem, kas redzēja Berlīnes sienas uzcelšanu, pieredzēja arī viņas nojaukšanu. Patīk tomēr cilvēkiem brīvība.
link1 comment|post comment

Polārās mitrenes gaudas [Nov. 17th, 2016|10:26 am]
Sakiet, ko gribat, bet "atkusnis" nav pareizais vārds, ar ko apzīmēt šādu laiku. Vienkārši nav. Novembŗa vidū atkusnis, jūs ko, nopietni?!

Agrāk kaut kur sirds stūrītī mājoja maza vēlmīte, kas droši vien nekad vairs nepiepildīsies -- aiziet pa Gauju no Strenčiem uz Valmieru (ja vien neuznāks kodolziema, protams). Tagad to nomainījusi vēl mazāka vēlmīte -- pastaigāties pa Sedu tā, ka var iet, kur gribas. Sedā ir dīķi ar stāvošu ūdeni, tie vēl kaut cik pamanās sasalt. Bet tur arī jāpamanās uzķert pareizā nedēļas nogale -- dažas dienas nokavē, un viss ir dubļos un puŗva ŗāvā.

Ja man gudri cilvēki nemācītu, ka globālā sasilšana ir ķīniešu sagudroti meli, es pat sāktu aizdomāties, vai kaut kas nav tā. Bet es zinu, ka jātic gudriem cilvēkiem, nevis savām melīgajām acīm.

Un tomēr. Varbūt cīņa par baltāku Eiropu varētu nozīmēt arī, nu, cīņu par baltāku Eiropu laikā no novembŗa līdz aprīlim? Es nenīstu rudeni, ne uz to pusi, bet deviņus mēnešus gaŗš rudens tomēr ir par traku.
link3 comments|post comment

Labi, labi, viss, cik var, vēl tikai šito [Nov. 10th, 2016|03:56 pm]
Te daži ļaudis vienmēr jūtas ļoti aizskarti, kad piemin Putinu, tāpēc būsim laipni un neminēsim viņu. Tā vietā ļausim izteikties Jānim Urbanovičam, kuŗš joprojām ir ļoti sašutis par Džo Baidena vizīti Rīgā:

"Jāsaka, šovs bija režisēts patiešām talantīgi, un īpaši veiksmīga (Baidenam un Klintonei) ideja bija duetā ar viceprezidentu iesaistīt bijušo Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju, kurš savā uzrunā stāstīja par "Putina – RībenTrampa" paktu, tīši izaicinot republikāņu kandidātu. [..] Ar milzīgu entuziasmu Latvijas valdība pati sevi padarīja par bandinieku ASV iekšpolitikas sacensībā. Otrkārt, Baidena, Īvāna un citu retoriķu bravūrīgie, tīši izaicinošie pārmetumi, kas tika adresēti "Trampa sabiedrotajam" Vladimiram Putinam, ir lieks saasinājums Latvijas un visas ES jau tā ļoti trauslajām attiecībām ar Krieviju. Diemžēl īpaši politiskajā šahā bandiniekus viegli upurē pirmos."

– no šejienes (hei, Delfu darbinieki, uzsauciet vēlāk alu par laiku un šēru, ok? Jā, es esmu pērkams.)

Ļoti interesē, tieši kad vietējiem Trampa faniem aptrūksies sajūsma. Tad, ja ASV atcels sankcijas pret Krieviju? Tad, ja atzīs Krimu Krievijas sastāvā? Tad, ja poļu aizkustinošo lūgumu laipni laidīs gar ausīm? Vai tā kā tas This is fine suns sajūsmināsies un sajūsmināsies, un sajūsmināsies?

Es, protams, nesaku, ka tā notiks, pilnībā iespējams, ka msjē Urbanovičs te nodarbojas ar pašdarbību, nevis raportē jaunāko Kremļa pozīciju. Bet nu. Un skat, Putinu pieminēju tikai tāpēc, lai pateiktu, ka viņu nepieminu!
link16 comments|post comment

Un tikmēr [Nov. 9th, 2016|01:47 pm]
Tas pastāsts par samierināšanās fāzēm, protams, ir tīras muļķības. Katram taču zināms, ka īsta samierināšanās iestājas līdz ar fāzi "tā, kā uz šitā rēķina nopelnīt".

Nu tad ko, gribat palikt bagāti? Še ir īsta zelta bedre, ko vēl varēs rakt un rakt, un rakt.
link4 comments|post comment

Pozitīvās domāšanas spēks [Nov. 9th, 2016|07:34 am]
Bet, no otras puses, visam ir savas gaišās puses. Man patika Aleks Boldvins kā Donalds Tramps, tad varēs skatīties vēl un vēl. Ja, protams, brīvības mīļotājs Donalds atļaus. Tagad, kad checks and balances sistēma ir vienā virzienā sabīdīta, viņam bieži būs jāprasa atļauja.

Maizi un izklaides mēs esam noīsinājuši līdz "un izklaides. Pāri visam. Par katru cenu." Nu tad skatīsimies izklaides. Netrūks.
link3 comments|post comment

Es nevaru apēst tik daudz, cik gribu izvemt [Nov. 9th, 2016|06:21 am]
Nu ko, rādās, ka apsveicam visus lielos brīvības mīļotājus. O, Amurika dabūs brīvību. Daudz brīvības izteikt vienīgo pareizo viedokli.

Tātad es gatavojos darbam domnīcā "Latvijas pieredze dēmokrātijas nostiprināšanā Amerikā". Nebēdā, Amurika, mēs Šleseru pārdzīvojām, Šķēli un Lembergu joprojām pārdzīvojam -- un neko. Jūs arī varēsit.

Tad nu velkam laukā blociņu un skatāmies, kā msjē Tramps pilda priekšvēlēšanu solījumus. Tas nu gan būs jautri.

Starp citu, Kanādas imigrācijas lapa uzkārusies.
link75 comments|post comment

Sēžu uz sētiņas, noskatos kašķos [Nov. 7th, 2016|03:31 pm]
Aktuālā Cibas MAS sakarā aizrādīšu to, ka man vislabāk patīk dzīvot nevis pilsētās vai laukos, bet mazpilsētās. Jūs tak neteiksit, ka arī Mazsalacu vajadzētu nolīdzināt līdz ar zemi?!
link16 comments|post comment

It's the most wonderful time of the year [Nov. 1st, 2016|09:46 am]
(Ļoti) gaŗajā sarakstā ar lietām, kas mani tracina, godpilnu vietu ieņem tie mudaki, kas no rītiem daudzstāvu māju pagalmos silda mašīnu motorus.

Pizģec, kas tas ir?! Kaut kāda stulba nuostaļģija pēc vecajiem, sliktajiem laikiem, kad benzīns bija lētāks un mašīnām bija čoks? Pilnīga nespēja mazliet pasēdēt aukstā mašīnā? Bet kāpēc tad tie sildītāji jo bieži sēž mašīnās, kad silda tos motorus? Vai vienkārši naids pret cilvēci un burvīga iespēja likt citiem mājas iedzīvotājiem elpot savus dūmus?

Bet labi, pieņemsim, vienkārši pieņemsim, ka tai motora sildīšanai ir kaut kāds pamats. Pieņemsim. Un tad šitas te motora sildītājs uzbrauc uz ielas un vismaz desmit minūtes stāv sastrēgumā.

Nevaru vien sagaidīt, kad uzsnigs pirmais sniegs un no slēptuvēm izlīdīs tie mudaki, kas katru gadu ir satriekti par to, ka Latvijā, izrādās, snieg. Viss taču par to liecina, vai ne, ka drīz snigs. Bet jūs domājat, ka kāds tam būs gatavs? Ha!
link28 comments|post comment

Tā dara? [Oct. 27th, 2016|09:49 am]
Kolēģi apspriež plānus – ne daudz, ne maz, bet Halovīniem.

Halovīniem.

Kāds vispār viņus te svin?!
link27 comments|post comment

Smalkās dziras, cont'd [Oct. 26th, 2016|11:21 am]
Savukārt uzņēmums Latvijas Balzams – lai gan laikam drīzāk viņu papucītis Jurijs Šeflers – sākuši ražot Bezglutēna Šņabi. Stoļičnaja Gluten Free. Ar kukurūzas vālēm uz šiltes.

Nē, jūs ieklausieties, kā tas skan. Bezglutēna Šņabis. Bezglutēna. Šņabis. Maksā kādas divarpus reizes vairāk par glutēna šņabi, bet tā ir maza nauda, ko piemaksāt par bezglutēnu.

Neliek gan miera pārdomas "vai gan jebkādā šņabī vispār ir glutēns", bet tas droši vien ir mazsvarīgi. Svarīgi ir tas, ka uzņēmums apgūst Jaunas Tirgus Nišas un papildina savu portfeli ar Jauniem, Aktuāliem Produktiem.
link29 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]