We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Nobīdes maršrutā [Jul. 27th, 2014|10:42 pm]
Es uzrakstīšu par Nirnbergu, nacistiem un fetiša kostīmiem, goč pendel uzrakstīšu, vēl jo vairāk tāpēc, ka man arī tagad ir viens fetiša kostīms (NE lederhosen, bet gan sarkanrūtots krekls ar vegāniskām briežraga pogām, es viņā izskatos ļoti daiļi, atliek tik ciri pār plecu un prom uz mežu, I'm a lumberjack and I'm all right!) Bet tagad es esmu mazliet novirzījies no maršruta un, kā varbūt nojaušat, atrodos dižajā františeku zemē. Un man beidzot ir burvīgs iemesls izmantot jūzerpikču ar Milošu! (Ja neesat redzējuši Ostře sledované vlaky, kas ir čehu un no kurienes šī jūzerpikča ņemta, pārtrauciet visu un noskatieties, tā ir viena no pizdatākajām filmām ever. Vai varbūt pagaidiet, varētu uzrīkot filmas skatīšanos ar čehu aliem un tādām lietām, tēmatiskais kinoseanss, thhh.)

Vārdu sakot, pēc Nirnbergas mēs ar biedreni [info]gc izdomājām, nahuj Veimāru, v pizdu Beirutu (es zinu, ka viņa vispār ir Baireita, bet Beiruta skan skaistāk un pārprotamāk), dosimies uz Prāgu, jo, ko domājies (fun fact) Jūspadevīgais iepriekš nekad nebija bijis Čehijā. Nu, un es arvien ar pārlieku lielu prieku piekrītu pamēģināt lietas, kuŗas iepriekš neesmu darījis, nopietni, ko tik es ar šādu attaisnojumu neesmu sadarījis, bet es te novirzos no tēmas! Tātad: pēc nelielas besīšanās (jūs domājat, ka Vācijā sabiedriskais transports vienmēr iet laikā? Ha, biedri, ha!) mēs iebraucām františeku zemes galvaspilsētā. Pēc vēl lielākas besīšanās (pizģec, kā mani besī negodīgi valūtas mainītāji -- čaļi, es esmu savējais, es jūsu trikus pa gabalu pazīstu, godīgi, ar mani šitā izdarīties nevajag) mēs ievācāmies caur internetiem uzmeklētajā viesnīcā. Esat redzējuši Grand Budapest Hotel? Protams, ka esat. Lūk, šī viesnīca bija izspļauta vēlīnā Grand Budapest Hotel, kad viņā palikās Džads Lavs un viņa jau bija pārliecinoši savā norieta posmā. Ar tepiķiem klātu gaiteni, sešdesmito gadu ČSSR liftu un Purvciemremontu numuros. Varu iedot adresi, ja gribat, tur ir ļoti lēti un samērā tuvu centram (kur nekā nav, aizsteidzoties notikumiem priekšā) un vēl tuvāk Višehradai (kas diezgan pārliecinoši ir īstais iemesls, kāpēc jābrauc uz Prāgu, bet mēs atkal aizsteidzamies priekšā).

Tad otrā rītā pēc pārsteidzoši brangām brokastīm (man bija iedalīts ČSSR ražots šķīvītis, ak, gandrīz vai as'ru notrausu) devāmies ķeksīšu vilkšanas pasākumā, tas ir, apskatīt apskates objektus. The usual suspects: pils, tilts, katedrāle, tādā garā. Teiksim tā: es tiešām arvien biežāk spēju atteikties no vispārpieņemto apskates objektu apskates. Piemēram, pēdējo reizi Berlīnē es Brandenburgas vārtu un Čekpoint Čārlī vietā redzēju Ostina Pauersa slepeno štābiņu, kas, ko niekus, ir kādas piecdesmit reizes krutāks apskates objekts. Bet nu Berlīnē es esmu bijis kādas desmit reizes, es tā varu atļauties. Bet tomēr man kādā sirds stūrītī mita pārliecība, ka Prāgas apmeklējums nebūs pilnvērtīgs bez apskates objektiem. Droši vien viņi ir jāredz, tīri tā, lai varētu atķeksēt. Bet jārēķinās, ka to pašu ķeksīti vilks arī vesela kaudze krievu tūristu. Un amurikāņu fudge backpackers, kas visur vazājas ar savām milzīgajām somām un skaļi tērgā savā apnicīgajā amurikāņu valodā. Nekad nekur citur neesmu saticis tik daudz amurikāņu bakpakeŗu. Manuprāt, Prāga viņiem ir kaut kāds iniciācijas rituāls -- tu vienkārši neskaities pilnvērtīgs bakpakeris, pirms neesi atķeksējies Prāgā.

Tātad: par obligātajiem objektiem nav daudz, ko stāstīt. Piebildīšu tik, ka es nekad vairs nespēšu nopietni uztvert katoļus. Tie ir tie pieaugušie cilvēki, kas spēlējas ar lellēm, nosauc viņas (lelles) par "Prāgas Jēzuliņu" un izliekas, ka tā ir nevis spēlēšanās ar lellēm, bet gan kaut kāds morāls +1, as in, es esmu daudz morāli pareizāks tādēļ, ka pielūdzu lelles. Nu i nafig, pieaugušu cilvēku dzīve ir daudz interesantāka par šādu bērnišķīgu make-believe.

Toties neobligāto objektu, kā izrādās, Prāgā netrūkst! Es jau minēju Višehradu, līdz kurienei veiksmīgā kārtā īpaši daudz krievu tūristu neaizkuļas. Protams, viņi tur ir, bet ne tik daudz. Tur ir ļoti mierīgi un daiļi. Īpaši aizkustināja šķīstā jūgendstilā pārgleznotā gotiskā bazilika. Jo kāpēc gan ne! Tāpat Prāgā ir funikulers, kas ikvienu pilsētu padara daudz jautrāku (esmu pilnīgi pārliecināts, ka vārds "funikulers" atvasināts no vārda "fun".) Un, protams, Prāgā ir alus, daudz, daudz, alus. Lēts un labs, un daudz, un visur. Tāds prieks, ka mūsu Dievzemīte ir tāda nanny state, kas saviem pilsoņiem viskautko liedz. Prāgā es nodzertos.

Un vēl Prāgā ir ebreju kvartāls. Es, kā jau īstens latvietis, kam rados ir vieni vienīgi Veinbergi, Grīnbergi un Traubergi, par šo ticību visādi smīkņāju, bet pat ar visu smīkņāšanu jāatzīst, ka Prāgas ebreju kvartālā gan vēsture smacē nost uz katra soļa. Kā apstiprinot visādus neglītus stereotipus, Prāgas ebreji par sava kvartāla apskatīšanu prasa pretdabiski milzīgu naudu, gandrīz divdesmit eiras, kas, uzreiz piebildīšu, nav tā vērts. Samaksājiet uz pusi mazāk un apskatiet tikai Altneushul, kas ir vienīgais, ko tur tiešām vajag redzēt. Kādus septiņdesmit gadus jaunāka par Rīgu, tā visviens ir vecākā Eiropas sinagoga, turklāt, kā stāsta, tur bēniņos dzīvo golems. Viņa ir pārsteidzoši maza un droši vien vienīgā gotiskā celtne, ko jūs jebkad redzēsit un kas nebūs kristīgā kulta vieta. Tā nu tu tur sēdi un skaidri jūti, kā gadsimti veļas tev pāri. Ļoti burvīga sajūta, tā gadsimtu velšanās pāri.

Pretī Altneushul ir smuks pulkstenis ar ebreju alefbeta burtiem (kas, gluži kā latīņu alfabēta burti, vienlaikus kalpo par cipariem), kas iet pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Ja jums nav, kur likt naudu, turpat pretī suvenīru veikalā var tādu dabūt kā rokaspulksteni. Man ir, kur likt naudu, tamdēļ man tāda nav, bet, ja jums gribas koļīt īsteni ticīgas ebreju čiksas, šis būs īstais aksesuārs. Vismaz līdz tam brīdim, kad vakara gaitā viņas pamanīs, ka jūs tomēr neesat īsteni ticīgs ebrejs. Bet es atkal novirzos no tēmas!

Tas ir, tā īsti nenovirzos. Protams, man ebreju kvartālā kāds jaunietis platmalē un melnā paltrakā tā bikli apjautājās, sak, atvaino, bet vai mēs gadienā neesam ticības brāļi? Še jāpiebilst, ka man ir tāda savdabīga prasme: es itin visur izskatos pēc vietējā, tas ir, mani uzrunā valodās, kuŗas es nesaprotu, un prasa ceļu. Esmu pārliecināts, ka arī, teiksim, Āfrikā mani noturētu par kolonizatoru pēcteci, nevis tūristu. Protams, šeit palīdzēja tas, ka esmu atlaidis jo brangu bārdu (aizbraukšu nākamgad uz Irānu un pēc tam dzīšu nost) un visur staigāju ar cepuri. Bet es viņiem pateicu, ka neesmu. Jā, droši vien es nevaru melot pats sev, bet viņiem taču es varu, vai ne?!

Nu lūk, un tā nu beigu beigās ceļojums pa diženo františeku zemi tagad piestājis Pardubicē, kur es rakstu šīs rindas. Kāpēc Pardubice? Vāclavam Havelam reiz bija tāda skaista luga "Audience", kuŗā es, lai dievi man žēlīgi, reiz spēlēju savā amatieŗteātŗa karjērā. Un manam varonim, pārliecinātam urlam, darbs Pardubicē bija tāds slapjais sapnis, kas, visticamāk, nozīmēja, cik viņam zemas debesis. Nu lūk, un vispār Pardubice ir kūl, Pardubice ir reāli kūl. Ir gan tiesa, visu laiku gribas dungot Makartnija hītu "Back in the ČSSR", bet tas drīzāk tāpēc, ka Prāga savas sociālisma laiku pēdas cītīgi pieslēpusi (lai gan ne iznīdējusi, protams), bet Pardubice lielā mērā ne. Tāda Čehijas atbilde uz jautājumu, kuŗu neviens nav uzdevis, tas ir, es gribēju teikt, Valmierai. Nē, nopietni. Kad es pamanīju, ka viņi vasaras vidū uzrakuši pilsētas galveno ielu, es aiz laimes un māju sajūtas bezmaz vai apraudājos. Ja es jelkad došos trimdā uz Čehiju (nav plānots, bet, kā jau minēju, es labprāt pamēģinu lietas, kuŗas iepriekš neesmu mēģinājis), Pardubice būs tā vieta, uz kuŗu šad tad aizbraukt, pielieties ar lēto čehu alu un nuostaļģiski klīst pa kārtējo nupat uzrakto ielu, laikpalaikam saldsērīgi nopūšoties, nav tak dzimtene, bet tuvu gan.
link6 comments|post comment

Neprasi Gūglei, prasi Cibai [Jul. 25th, 2014|02:30 pm]
Čau, draudziņi. Lūdzu, iesakiet, ko darīt diženās františeku zemes leģendām un krievu tūristiem apvītajā galvaspilsētā. Ieteicams ko tādu, kas nebūtu šīm te leģendām un krievu tūristiem apvīts. Paldies!
link9 comments|post comment

Kā es pavadīju vasaru [Jul. 22nd, 2014|11:12 am]
Bavārija ir burvīga, taču šorīt mazliet lietaina, tamdēļ kādu brīdi pasēdēšu un pacibošos.

Nekad iepriekš Bavārijā nebiju bijis, bet kaut kādi neglīti aizspriedumi taču bija. Piemēram, ka viņi visi tur skraidīs apkārt, tērpušies lederhosen, ar brātvurstu vienā rokā un alus krūzi otrā. Un, ziniet, kāda ir neglīto aizspriedumu burvīgākā īpašība? Viņi mēdz apstiprināties: viņi visi tur tik tiešām skraida apkārt, tērpušies lederhosen, visu laiku dzeŗ alu un ēd visādus paēdienus, ko taisa no dažādām cūku sastāvdaļām. Tā kā man ļoti garšo gan alus, gan dažādas cūku sastāvdaļas (es pūt-dirsā-lec-gaisā nācionālisma uzplūdos pat cūkas šņukuru esmu ēdis!), esmu visnotaļ sajūsmā.

Aplūkosim Bavāriju sīkāk un sāksim, protams, ar alu. Bavārijā alus ir daudz. Ļoti daudz. Mani brīžam pārņem sajūta, ka ērBoltika Daša patiesībā bijusi valkīra, kas mani aiznesusi pa tiešo uz Valhallu, jo vidusmēra vācu lielveikala dzērienu sadaļa tik tiešām piegādā alu ne mazāk dāsni kā tās Valhallas kazas, no kuŗu tesmeņiem plūda nevis piens, bet medalus. Un alus te nedalās kategorijās "lētais alus, hipsteŗalus un importa", bet gan tādos žanros, kas katrai alus cienītāja sirdij liek iepukstēties straujāk: Schwarzbier, Steinbier, Weissbier, Bock, Rauchbier un vēl, un vēl. Itin viss ir tik garšīgs, tik garšīgs -- un lēts. Rauchbier pudelīte, kas Rīgā bez problēmām maksā divus eiro sešdesmit, še maksā deviņdesmit santīmus.

Starp citu, vai nav smieklīgi, ka Naukšēnos un Minhenē tagad var norēķināties ar vienu un to pašu naudu? Un pa tiešo salīdzināt cenas starp Naukšēniem un Minheni? Protams, īstam latviešu ceļotājam vajag apmeklēt Aldi, Deichmann un Kik un pēc tam gausties par to, cik Vācijā viss ir lētāks. To es arī darīju (nu labi, Kikā vēl nebiju), bet, skaidra lieta, es ar, es ar gudri varu purpināt, cik Vācijā viss ir lētāks, šiten te vietējie biznesmeņi galīgi ahujeļi, ja viņu veikals pusgada laikā viņiem neatnes bembi, tad vispār nav jēgas sākt. Labi, viss nav, ir lietas, kas Latvijā ir lētākas. Bet lai tas jūs neattur no pārliecības, ka Dievzemītē mūs visus krāpj.

Ja jau bembis ir pieminēts, laiks sīkāk parunāt par ļoti nozīmīgu Bavārijas īpatnību: autobūvi. Bavārijā taisa mašīnas. Bembjus, piemēram. BMW hedkvōrteri ir šepat Minhenē, un viņu arhitektōniskais risinājums (dievinu šo vārdu salikumu) pārliecinoši ieturēts stilā "mums ir dafiga naudas, un mēs būvējam mašīnas. Uzbūvējiet kaut ko tādu, lai tas uzreiz būtu skaidrs!" Tā nu BMW hedkvōrteri laistās šķīstā metālā un izskatās nevis vienkārši pēc falliska simbola, bet pēc veseliem četriem falliskiem simboliem, kas salikti viens otram blakus. Droši vien domāts, ka izskatās pēc dzinēja cilindriem. Smuki jau izskatās, īpaši tādēļ, ka BMW hedkvōrteri slejas samērā lepnā vientulībā netālu no Olimpiskā parka, viņiem apkārt nav īpašu daudz visādu citādu ēku. Tā nu viņi tur ierakstās ainavā savā nodabā, vietām tā, ka hedkvōrteri lepni paceļas pāri sešu joslu lielceļam, bet citviet savukārt tā, ka viņi izslejas pāri parka koku galotnēm. Gluži kā BMW var traukt gan pa lielceļiem, gan zaļām lauku alejām, vai ne!

Jā, Minhenē ir Olimpiskais parks, jo tur savulaik bija olimpiskās spēles. Jūs, protams, visi zināt, ar ko tās spēles ir slavenas. Ja nezināt, noskatieties One Day in September. Pirmkārt, tā ir ļoti laba dokumentālā filma. Otrkārt, tur ir pastāstīts, ar ko tieši tās spēles ir slavenas. Vispār uz Minheni vajadzēja aiztriekt tos jauniešus, kas Suočuos plānoja olimpisko infrastruktūru, jo tur ir ļoti labi redzams, cik veiksmīgi pēc spēlēm to infrastruktūru var pielāgot citiem mērķiem. Olimpiskais stadions ir apbūvēts ar pārmēru milzīgu stikla jumtu, nu tā, ka vienā laidā, ne tikai pāri stadionam, bet arī tuvākajai apkārtnei, ņemiet, ņemiet, mums nav žēl. Un tur zem tiem daudzajiem stikla jumtiem vienā laidā notiek visādi pasākumi. Savukārt olimpiskais ciemats ļoti veiksmīgi pārbūvēts par gaumīgiem mājokļiem, ar puķītēm, smilšu kastēm un strūklakām, un tikai laiku pa laikam sanāk sajūsmā iebrēkties "Nē, tu paskaties, tu tikai paskaties, tas taču ir tas pats balkons, uz kuŗa graudainā, melnbaltā bildē stāvēja čalis ar sejas masku un stroķi rokā!!!"

Labi, būs gana. Mūsu nākamajā raidījumā mēs sīkāk aplūkosim nacistus, vēsturisko apbūvi un fetiša kostīmus.
link3 comments|post comment

Quadratisch. Praktisch. Gut. [Jul. 22nd, 2014|01:28 am]
Bavārija ir super, dārgie draugi. Alus, pompozā arhitektūra, neapēdams daudzums vēstures uz katra soļa, jo bieži arī saule (ne šodien, bet ko tur), brātvursti, ūdenskliņģerji, dažādas cūku daļas dažādos veidos un autobūve -- what's not to like? Biju gan mazliet noraustījies, es pirms tam biju ceļojis galvenokārt tikai pa ex-DDR, bet, ko niekus, arī Bundesrepublika ir burvīga.
Vēl es biju par mata tiesu no tā, lai nopirktu lederhosen, bet pārdomāju. Nu, kur es viņas vilkšu, nekur. Tā vietā iepirku vienkārši apģērbu, nevis fetišistu kostīmus (esmu gatavs saderēt, ka vismaz puse lederhosen īpašnieku viņas vilkuši kniebjoties. Bavāriskais role playing, ha.) Lūk, piemēram, Minhenes centrā ir piecstāvīgs veikals, kas pārdod tikai un vienīgi kungu apģērbus un apavus. Ļoti burvīgi. Turklāt -- īpašs cepumiņš par izdomu -- apģērbi īpaši resniem kungiem tur ir piektajā stāvā.
Nu, un, protams, esmu apskatījis visādas naciķu slavas vietas un padziedājis Deutschland, Erwache! Tiesa, Vācijā (atšķirībā no Stokholmas) nevar tādas kompozīcijas aurot visur, tur tomēr viņas atpazīst un skatās, maigi izsakoties, šķībi. Bet tas nekas.
Tā ja. Iet tik lieliski, ka īsti nav laika un vēlmes ko īpaši aprakstīt cibā, kas vispār ir skāde, jo še sanāktu burvīgi ceļojuma apraksti. Varbūt vēlāk. Tagad jādzerj alus, jāēd cūkas un jāmēģina sevi atrunāt no lederhosen iegādes.
link6 comments|post comment

Uģīt, rīt mēs abi aizbrauksim uz Cēsīm, un tur es tev nopirkšu ūziņas [Jul. 17th, 2014|05:03 pm]
Labdien, studijā modes blogeris Kautskis un modes ziņas.

Ziniet, tas ir nožēlojami, vienkārši nožēlojami, cik gauži trūcīga ir latvju vīriešu apgāde ar drēbēm. Ieejiet gandrīz ikvienā apģērbu veikalā (ar dažiem ļoti patīkamiem izņēmumiem), un jūs tur ieraudzīsit, ka vīriešu apģērbu nodaļa ir tāda maza, mazmazītiņa, kautrīgi iespiesta stūrītī, itin kā atvainojoties, mums, protams, kauns, ka mēs te piedāvājam vīriešu apģērbus, nepievērsiet uzmanību, mēs to tikai tā. Un, saprotams, nav jau tur nekā tajās niecīgajās apģērbu nodaļās. Tā nu staigā mums apkārt jaunieši, kas vēl 30 gadu vecumā uzskata tēkreklus par pieņemamām virsdrēbēm vasarai.

Bet nesen īpaši uzrunāja uzņēmums Marks un Spensers (dažbrīd viņš piedāvā pavisam pieņemamu pensionāru apģērbu, un mēs vispār nevelkam mugurā neko tādu, ko nevilktu pensijas vecuma cilvēks). Viņš ir izgudrojis inovāciju, ko citādi kā ļauniem vārdiem un nievām vispār nevar pieminēt. Dāmas un kungi, iepazīstieties — inovātīvais Aktīvais Viduklis, kas, kā apgalvo M&S reklāmas materiāli, "kustas kopā ar tevi!"

Kas ir Aktīvais Viduklis? Iedomājieties bikses. Un tad iedomājieties, ka kaut kāds idiņš viņām viduklī uztaisījis tādu kustīgu ielaidumu, kas turas uz gumijas un pastiepjas, lai visādi tušņi varētu viņā ietilpināt savu riepu. Gumija. Biksēs. Lielumlielā daļa vīriešu bikses ar gumiju nav uzvilkuši kopš tā laika, kad pārnesa mājās pirmo liecību (treniņbikses neskaitās), bet, pavei, M&S uzskata par lietderīgu piedāvāt šādu absolūti neuzkrītošu un cilvēka cieņu nekā nepazemojošu risinājumu.

Jauks blakusefekts šitai gumijai ir tas, ka visas aktīvā vidukļa bikses sanāk tādas piemīlīgas banānenes. Viktoram Cojam patiktu, bet pat viņš droši vien atzītu, ka šādas bikses vairāk piederas estrādei, nevis biroja planktonam.

Un kas tas par nosaukumu, Aktīvais Viduklis, kustas kopā ar tevi? Tas ir Neaktīvais Viduklis, kas kustas tad, kad tu nekusties. Varens mārketinga sauklis, ko? Katrā ziņā varenāks par tiem atklātajiem meliem, ko izdomāja M&S mērkaķinga komanda. Starp citu, par mērkaķingu. Mēs taisni varam iedomāties, kā M&S lidojošie mērkaķi sanāca kopā, izlasīja pētījumu par aptaukošanās tendencēm un priecīgi iekviecās, vīīīīī, šeit ir tirgus, resni cilvēki, tas ir tirgus!!! Ko resni cilvēki nīst, biežo bikšu pirkšanu, protams! Tad uztaisīsim bikses ar gumiju, lai viņiem nebūtu tik bieži viņas jāpērk! Haut cinq, tout le monde! Šampānietis un būlciņas visiem! Prēmijas, kokaīns un nepieredzēti pārdošanas rezultāti!

Tā nu tie lidojošie mērkaķi Neaktīvo Vidukli iešuvuši bezmaz vai visās biksēs, kas tajā jau tā gauži niecīgajā vīriešu apģērbu nodaļā nopērkamas. Turklāt visos izmēros, lai gan taču varētu sagaidīt, ka slaidākiem ļaudīm (nu, tādiem kā mums, hihī) paredzētajās biksēs tāds viduklis nebūtu jāšuj. Bet ko nu tur, jau sestdien mēs būsim Minhenē, un gan jau tur uzrīkosim pienācīgu Einkaufsspaziergang.

Un vēl par modi. Zināt, kā mūsu sešgadīgā māsasmeita ieteica latviskot legingus? Plānbiksītes. Mēs teiktu, pabīdies malā, Valentīna Skujiņa, jaunā terminologu paaudze nāk.
link14 comments|post comment

Šī nav Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīca [Jul. 16th, 2014|09:59 am]
Mūs bezjēgā tracina šitie te jaunmodīgie hipsteŗu vārdi, kas paredzēti, lai piesegtu paša runātāja neizpratni par lietām. Ilgu laiku saraksta augšgalā pārliecinoši turējās "diskurss", bet nu viņam arvien tuvāk piezogas "seksualitāte". Mums ir aizdomas, ka, ja šitā turpināsies, šis vārds pārspēs diskursu.

Pirmkārt, kā jau gramatikas entuziastam, ir zināma neizpratne, kur pazūd gaŗumzīme: ja ir "seksuāls", kā mēs pēkšņi nonākam līdz "seksualitāte"? Bet gaŗumzīmju pazušana jau tagad ir izplatīta kaite, kazi, varbūt arī "seksualitāte" drīz rakstīs ar zilibaltu sirsniņu virs "a".

Bet nu otrkārt, protams, ir zināma neizpratne, ko tas īsti nozīmē. Vai tas apzīmē to, uz ko ļaudis pavelkas? Vai tas apzīmē to, ko viņi dara? Vai tur ietilpst viss tas, kas ļaudīm uzdzen patīkamu kņudoņu vēderā, vai tikai tas, uz ko viņiem stāv? Bet nevajag izsamist, mēs tā arī nekad īsti neuzzināsim, ko tieši tas nozīmē, jo šis jēdziens apzināti ir taisīts pēc iespējas izplūdušāks. Tieši tam viņš ir paredzēts, lai visādas lietas sabāztu vienā katlā un beigu beigās īsti nevarētu pateikt, ko tas īsti nozīmē.

Piemēram, ko nozīmē apgalvojums "cilvēka seksualitāte nav fiksēta"? Kas to lai zina! Vai tas nozīmē, ka cilvēkiem patīkamu kņudoņu vēderā mēdz izraisīt dažādas lietas, un tas, kas vienubrīd priecē, citu brīdi vairs nē? Paldies, kapteini Acīmredzamais! Vai tas nozīmē, ka cilvēkiem šad tad var sākt stāvēt uz lietām, kas agrāk šādas sajūtas neraisīja? Tad kāpēc to nevar tā arī pateikt? Varbūt tāpēc, ka runātājam pašam nav skaidrs, ko viņš grib pateikt, bet kaut ko gudru pastāstīt gribas?

Lai gan ko mēs saprotam, varbūt šādi izplūduši jēdzieni, kas apzīmē visu un neko, ir nākotnes valoda, gluži kā cibas puksti, kas sastāv no ieraksta "Nēēēēē", komentāra "?" un atbildes uz komentāru ":*". Tad, ko nu tur, kamdēļ aprobežoties ar "seksualitāti", ir taču tik daudz citu lietu, ko cilvēki dara un ko varētu pārtaisīt par tādiem izplūdušiem jēdzieniem. Mēs piedāvājam "dietivitāti" un "lokomotivitāti", kā redzams no piemēriem "Šajā ēstuvē mani diskriminē manas dietivitātes dēļ, viņi nepiedāvā vegāniskus ēdienus" vai "Mana lokomotivitāte nav fiksēta, dažreiz es braucu ar fiksīti, dažreiz nē".

Un, skat, nešķīstā trīsvienība "geji, vegāni un veloderasti" veikli pārveidojas par daudz politkorektāko "cilvēki ar netradicionālu seksualitāti, dietivitāti un lokomotivitāti". Profit!
link13 comments|post comment

Indigo pusaudži [Jul. 15th, 2014|12:17 pm]
Mums ļoti patīk tie pastāsti par to, kā mūsu sabiedrība tūdaļ morāli pagrims un ies bojā. Nu, ziniet, ir tie stāsti, ka, lūk, geji precas, marihuānu pārdod legāli, neārstējami slimi cilvēki drīkst paši aiziet no dzīves, un tas viss novedīs pie tā, ka pēc pieciem gadiem pa ielām klīdīs appīpējušies homoseksuāli maniaki, kas visus eitanāzēs, un neviens nekā pret to nedrīkstēs iebilst.

It īpaši mūs aizkustina šo stāstu apakšžanrs "Vai, dieva dēļ, kāds padomās par bērniem!!!" Šie stāsti jo bieži ir ar tādu brīnišķīgi akrobātisku loģikas pagriezienu. Piemēram: "Liberasti pret bērniem izturas neiedomājami cietsirdīgi, jo..." (bungu rīboņa) "neļauj vecākiem viņus pērt!" Tadāāāāāā!!! Vai šitas: "Bērniem jāaug ģimenēs, tādēļ..." (atkal bungu rīboņa) "neļausim viendzimuma ģimenēm viņus adoptēt!" Tadāāāāā!!! Publika ir sajūsmā un gaida arvien pārgalvīgākus salto. Lai iet! Kā būtu ar šo? "Pusaudži mūsdienās neizaugs par īstiem cilvēkiem, jo..." (bungu rīboņa) "viņi arvien retāk piedzeŗas!" Ta-- pag, ko?

Jā, dārgie draugi, kā mums apgalvo pazīstamā liberastu taure the Economist, mūsdienu pusaudži uzvedas arvien labāk. Ar atrunām, protams, ne visur un ne visi, bet puslīdz pārtikušās valstīs gan. Lielākajā daļā Eiropas valstu, piemēram, pusaudži dzeŗ arvien retāk un arvien vēlāk, un tē vē kanāli vairs nerāda tādus tē vē šovus kā, teiksim, Jackass, kur jaunieši izklaidējas, laužot kaulus un darot muļķīgas lietas. Neatmaksājoties. Tā vietā — mums iet šermuļi pār kauliem — mūsdienu jaunieši grib pelnīt naudu, nevis sadot visai pasaule pa purnu. Viņu varoņi vairs nav Miks Džegers un Če Gevara, bet gan Stīvs Džobss un Īlons Masks.

Pastāstam ir arī gaišā puse — izrādās, šie jaunieši joprojām, gluži kā jaunieši kopš sākta gala, mēdz izklaidēties ar depresiju, nospiestu garastāvokli un tādām lietām (hahā, palasiet cibu, vai ne). Tātad gluži pazudis viss nav, var vērpt argumentus, ka mūsdienu materiālistiskie un pieklājīgie jaunieši dziļi savā būtībā ir nelaimīgi, bet viņu dumpīgie un atkarīgie priekšteči gan dzīvoja pa īstam.

Un kāpēc šitā? Liberastu taure piedāvā vairākus skaidrojumus, piemēram, jauniešu vienkārši vairs nav tik daudz, viņi dzīvo starp arvien vecākiem cilvēkiem, kuŗus vienkārši nevar paņemt uz masu. Tomēr mūs īpaši uzrunāja viena piebilde (jo tā apstiprināja mūsu esošos pieņēmumus, protams): mūsdienu pusaudži piedzimuši vecākiem, kas apbērnojas vēlāk, visu pasākumu uztveŗ nopietnāk un cītīgāk seko savām atvasēm.

Nē, tiešām, kas to varēja iedomāties? Mēs ļoti lepojamies ar to, ka esam uzauguši ne pārāk pieskatīti, un tikai mūsu pašu apķērība mūs ir glābusi no tā, ka mēs neesam bērnībā sadzērušies etiķa esenci, uzspridzinājuši māju ar gāzes plīti vai aizdedzinājuši paklāju ar elektrisko sildītāju. Mums patīk domāt, ka tā bija tāda pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību, it īpaši tādēļ, ka no šī pieņēmuma izriet, mēs esam tā pielāgotākā forma. Un mēs, protams, nosodoši sprauslājam par mūsdienu vārguļiem, kuŗus vecāki nu jau pat līdz skolai aizved un kas droši vien sev nemaz kurpes nemāk sašņorēt.

Mums patīk domāt, ka šie jaunieši tā arī izaugs par kaut kādiem cīsiņiem, kuŗus mēs ar savu vecās skolas rūdījumu jo aši salieksim kliņģerī un ne pa jokam nosutināsim, ja viņi, protams, jelkad vispār uzdrošināsies patrāpīties mūsu, dižo pārcilvēku, ceļā. Bet savā ziņā mēs tā sprauslājam tādēļ, lai slēptu savu mulsumu un pat bažas. Jo, kā rādās, ir pilnībā iespējams, ka labi dzīves apstākļi cilvēkus nesamaitā, bet, gluži otrādi, ļauj izaugt par daudz mierīgāku un nosvērtāku personību. Un ko tad, ko tad, mēs prasām? Kur mēs liksimies, kad mums apkārt būs kaudzēm tādu ne-neirotisku, dzīvei daudz piemērotāku jauniešu, kas nealks apliecināties, sadodot kādam pa seju? Kas darbu izvēlēsies nevis tādēļ, lai kādam kaut ko pierādītu, bet tādēļ, ka viņiem šķiet, ka še nu viņi var paveikt lielas lietas? Kas romantiskās attiecībās — jēziņ, varbūt pat romantiskās viendzimuma attiecībās — visu laiku neuzvilksies par visādiem sīkumiem, jo viņu vecāku laimīgā ģimenes dzīve būs viņiem iemācījusi, ka attiecības nav nebeidzama kasīšanās un brēkšana? Mēs taču uz tāda fona izskatīsimies tādi morālie kropļi, ka tik nu. Kā mēs tādā pasaulē varēsim padzīvot?!

Vienīgā cerība, mūsuprāt, ir iestāties starp tiem sabiedrības morālā pagrimuma un bojāejas sludinātājiem un jo knaši cīnīties par pastāvošo sabiedrības institūtu tālāku saglabāšanos tajā pašā disfunkcionālajā veidā, kādā viņi pastāv tagad. Viss, mēs ejam parakstīties par homoseksuālisma propagandas aizliegumu bērniem un konvertēties pareizticībā. Ar kaut ko taču jāsāk.
link15 comments|post comment

Te ir tava dzimtene, smilšainais krasts [Jul. 14th, 2014|12:12 pm]
Tātad nedēļas nogalē uztaisījām nelielu pārgājienu pa dzimtajām Vidzemes ārēm. Ceļojums galvenokārt bija paredzēts tāpēc, lai apskatītu Āraišu ezerpili un akmens laikmeta piknikā atzīmētu mūsu lāga paziņas [info]gc šūpļa svētkus un, uzreiz piebildīsim, mērķis ne tikai tika sasniegts, bet izrādījās taisni tik glauns un vēl glaunāks, kā no viņa varēja sagaidīt.

Uz Āraišiem braucām ar vilcienu, kas izrādījās prātīgs lēmums: šādā veidā pa ceļam varēja apskatīt gan dzimtenes āres, gan Drabešu muižu, gan Īstu Vīru un Sievu kalvi Drabešu internātpamatskolu. Nē, nopietni, mēs nejokojam. Drabeši iekārtoti tādā gauži skaistā vietā, lai gan skola, kā rādās, ir ievākusies nevis bezgaldaiļajā muižā, bet pagalam neglītā silikātķieģeļu padomju triecienbūvē. Toties viņai ir nevis viena, bet veselas divas mājaslapas, un viņa saviem audzēkņiem māca skriet, staigāt pa mežu un mīlēt dzimteni. Tiesa, gluži kā Latvijas internātskolām vispār, viņas sauklis ir "Tev nav jābūt trūcīgam, lai še mācītos, bet tas palīdz", kas ir slikti: ja šī vieta piestrādātu pie sava zīmola, no viņas varētu uztaisīt iestādi, kur turīgi ļaudis sūta savus bērnus, lai viņi uzaudzē stiff upper lip un neizaug par vegāniem, veloderastiem un homoseksuālistiem. Jo, piekritīsit, šai pasaulei vajag mazāk vegānu, veloderastu un homoseksuālistu.

Bet ko nu tur! Paši Āraiši ir pagalam lieliska izprieca. Izrādās, viss pasākums lielā mērā ir viena diža cilvēka projekts, kuŗš bija gan vēstures doktors, gan visnotaļ aktīvs akvalangists. Uzreiz piebildīsim, ka šādi ļaudis mūsos iedveš jo īpašu cieņu, jo ir tak tādi aizspriedumi (kas, dievam žēl, gana bieži ir pamatoti), ka gudri ļaudis ir vārgi nīkuļi, savukārt visādiem brašuļiem ir jo ierobežotas prāta spējas. Mūs vispār uzrunā ļaudis, kas spēj pārkāpt pāri visādiem aizspriedumiem un vispārpieņemtajām lomām, kā viņiem vajadzētu uzvesties, un šādi jo īpaši.

Nu lūk, un šis dižais cilvēks viendien izdomāja, kazi, apskatīsimies, vai tajos pastāstos par lidojošiem ezeriem un viņos nogrimušajām pilīm ir kaut kāds patiesības grauds, nu gluži kā viens cits dižs cilvēks savulaik izdomāja, ka viņš grib izrakt Troju. Un, ko domājies, atrada gan! Tāpat mēs bijām mazliet pārsteigti, ka ezerpils rekonstrukcija tā pa īstam bija sākta deviņdesmito sākumā, ziniet, tad, kad visapkārt visi citi bija aizņemti ar lietu nojaukšanu, sagrābšanu, postīšanu un graustīšanu. Lūk, kamēr citi izklaidējās šādi, ļaudis Āraišos izklaidējās šādi. Kur gan mēs tagad nebūtu, ja deviņdesmito gadu sākumā šādu ļaužu būtu bijis vairāk.

Turklāt pasākums nesen ir paplašinājies: 2011. gadā ļaudis ir izbūvējuši arī akmens laikmeta apmetni pavisam netālu no ezerpils, ar niedru nojumēm un būdām. Itin jau tur nekā tāda nebija — neba nu akmens laikmetā ļaudīm bija pārlieku attīstīta tehnoloģija, — bet tas, kas tur bija, bij tik neticami krāšņs, ka tur varēja stundām vien sēdēt un līksmot par to, cik jauki šitā sēdēt un līksmot. Ko mēs arī darījām, izdzeŗot līdzpaņemto dzimšansdienas šampanieti (ar īso a, jo šitas bija no Francijas, neparasti gards un turklāt vēl gana vēss uzglabājies). Un it nebūt nejutāmies anahronistiski, jo, ja akmens laikmeta ļaudīm būtu pieejams šampanietis, viņi pilnīgi noteikti būtu viņu dzēruši.

Savukārt par ezerpili mēs norādīsim, lūk, šādi. Ir tādi gudrinieki, kas gaužas, ka ļaudis pagrima tad, kad izdomāja pārvākties uz pilsētām un vairs nedzīvoja laukos naturālajās saimniecībās. Rindkopām vien citējot no galvas Straumēnus (pie kuŗiem mēs vēl atgriezīsimies!), viņi stāsta, kā tautas dvēsle īsti var sazaļot tikai lauku sētā, bet pilsētās izaug tā nešķīstā trīsvienība, kas neēd gaļu, brauc ar divriteņiem un nodarbojas ar orālo seksu. Ha, uz to mēs atbildam, pārāk mūsdienīga tā jūsu izpratne par tradīcionālajām vērtībām. Vispār cilvēces pagrimums sākās jau tad, kad viņi izdomāja vairs nedzīvot pirmatnējās kopienas iekārtā un nodarboties ar vākšanu un medībām. Un, lai gan Āraišu ezerpilī pirmās pagrimuma iezīmes jau ir skaidri redzamas, sirdī tomēr uzreiz ietrīsas gadu tūkstošiem novārtā turētais, bet ne aizmirstais stūrītis, kas stāsta: lūk, šādi ir pareizi, dzīvot šaurās, drēgnās mājelēs, ziemā apsildīties pie dūmu krāsnīm un nomirt trīsdesmit-četrdesmit gadu vecumā. Jebkādas citas jaunmodīgas izpriecas tikai mūs attālina no dabas, pareizās lietu kārtības un zelta laikmeta, kādā mēs savulaik dzīvojām.

Vēl Āraišos bij krustnešu pils drupas, kuŗās kaut kādu pasākumu rīkoja viņu garīgie pēcteči. Ir tādi sektanti kā Septītās dienas adventisti, un viņiem ir tāda mazu bērnu smadzeņu skalošanas kustība kā Ceļa meklētāji, kas — mēs citējam — "apmierina jauniešu garīgās, sociālas un dzīves veida vajadzības izaicinot viņus praktizēt un līdzdalīt personīgas attiecības ar Kristu." Starp citu, ievērojiet, angliski viņi ir takas atradēji. Balti meklē, anglosakši atrod. Ceļa meklētājiem bij kaut kāds salidojums, kas nozīmēja, ka tur bij vesela kaudze jauniešu krekliņos un ar kaklautiem, un kaut kādas reliģiskas ludziņas, un visādas māņticīgas izdarības. Bet viņi tur ņēmās savā nodabā pa pilsdrupām, kas tāpat pārliecinoši ir gaŗlaicīgākā daļa visā ezerpils mūzejā, un necik daudz mūs vis netraucēja. Žēl, protams, ka tur bērni par brangu piedzīvojumu uzskata vāji uzvestu reliģisku ludziņu. Jo vispār tak maziem bērniem piedzīvojumu nometnēs jāmācās, kā dedzināt ugunskuru un kā nogalināt dzimtenes ienaidniekus, bet ko nu tur.

Tad mēs aizgājām no Āraišiem līdz vienai Vidzemes pilsētai, kur pilnīgi nekā nav, taču no turienes var nokļūt līdz Valmierai, kur viskautkas ir. Piemēram, mana izbijušā kaimiņa (kuŗš tagad pārcēlies uz pansionātu Rūjienā, nevis nomiris) trimdā izdotais Straumēnu sējumiņš (mēs tak teicām, ka pie viņiem atgriezīsimies!), kas viņu pavadījis visādās trimdas gaitās, redzējis gan dīpīšu nometnes, gan Korejas kaŗa liesmas, gan Amuriku, līdz beidzot atgriezies Latvijā un nokļuvis Jūspadevīgā liderīgajās roķelēs. Un vēl tur ir burvīgas humpalas, kur mēs esam tikuši pie diviem jauniem krekliem, un ēstuve Bastions, kas brokastīs dod izcilākās pankūkas ar šķiņķi un sieru, kādas vispār jebkad kāds ir gatavojis. Pēc tam, lai pārliecinātos, ka vienā Vidzemes pilsētā nekā nav, mēs aizbraucām līdz viņai vēlreiz. Tur tiešām nekā nav. Nē, nopietni. Jūs jau varat sev melot un stāstīt, ka liels, melns plastmasas plēves gabals vārgi apgaismotā telpā ir Aukstā Māgzla, bet nu nav taču tur nekā. Un vēl tur hipsteŗiestādēs dod Valmiermuižas alu (ha!), bet, kā jau šai pilsētai pienākas, viņa tur nav, jo nupat izbeidzies.

Nu, un tā nemanot pienāca laiks atkal braukt atpakaļ uz pagrimuma perēkli un zaņķi vārdā Rīga. Tā nu mēs braucām sabiedriskā transportā pa dzimtenes ārēm un lasījām Straumēnus. Un, mēs jums teiksim, pasauli pārņēma tik neparasts miers un saskaņa, kāds vis īpaši bieži negadās. Protams, bij jo sāpīgi no šāda miera atgriezties zaņķī. It īpaši tādēļ, ka Ušakova pirksts aizstiepies arī līdz tam uzrakstam "Rīga", kas stāv uz Valmieras ceļa un ilgu laiku turējās ar gaŗumzīmi, nevis to atbaidošo zilibalto sirsniņu. Ļoti ceram, ka tās sirsniņas ir tikai īslaicīgas un pēc kāda laika ļaudis spēs atlikt atpakaļ gaŗumzīmes (jo, hei, palīgskolas audzēkņu dizainētās kreimenīšlampas no Akmens tilta tak tomēr pazudušas, tātad veselā saprāta uzvara ir iespējama!)

Bet ko nu par to! Zaņķis paliek zaņķis, tur nekādu daili meklēt nevajag. Pietiek tak ar to, ka ārpus zaņķa dzīve plaukst, zaļo un laistās tādā krāšņumā, ka elpa cērtas ciet un ij zaņķi spēj mazliet izdaiļot.
link10 comments|post comment

Halb-Wesen und Halb-Überding [Jul. 9th, 2014|09:41 am]
Nēnu es te agrāk izmuldējos, ka man stāv uz autobūvi, bet nu. Sajūtas ir apmēram šitādas. Es labprāt krāju spēļu kārtis, un vienreiz es vienam vecu krāmu pārdevējam apjautājos, saki, vai tev ir kārtis. Ir gan, viņš teica, bet ar krāsainiem attēliem. Phe, es nodomāju, it kā interneta paaudzei spēļu kārtis ar krāsainiem attēliem spētu raisīt kaut mazāko reakciju. Tā nu es uz viņām aši uzmetu aci -- un sastingu. It kā tur nebija Nekā Tāda, pliki ļaudis bez lateksa kostīmiem, bez pletnēm un neviens ne ar ko neieziedās. Bet šie ļaudis ar savām miesām pamanījās sadarīt tāāāādas lietas, ka es jo aši atdevu kārtis atpakaļ un mulsi nomurmināju, vai, atvainojiet, šitas te ir par traku. Turklāt viņas bija tādas baisi nospeķotas, un, kad es iedomājos, kādi ļaudis viņas ir turējuši rokās, ko viņi ir darījuši, kad turējuši viņas rokās, un ko vēl šīs rokas ir turējušas -- nē, nē, gana, nedomāsim tālāk.

Tā, lūk. Nopietni, ko lai te vēl piebilst. It kā tas ir tieši tas, ko tu sagaidi. Vorsprung durch Technik, Quadratisch, praktisch, gut, SA marschiert mit ruhig festem Schritt, mēs jau to visu zinām. Bet tad, ja šitas kvadrātiš praktiš tiek pacelts šitik piedauzīgā līmenī, paliek drusciņ neērti. Un ja vēl padomā, ka noteikti kaut kur Vācijā ir tādi morālie kropļi, kas aiz sajūsmas aizrijās ar saviem brātvurstiem un it nemaz nejutās dīvaini -- nē, nē, gana, nedomāsim tālāk.
link2 comments|post comment

Laipni lūgti atpakaļ 21. gadsimtā [Jul. 8th, 2014|12:28 pm]
Man te vakar un šorīt darbā nebija elektrības. Un, ziniet, tas bija burvīgi. Ir tādi gudrinieki, kas mēģina iestāstīt -- bū, mūsdienu ļaudis tik ļoti uzsēdušies uz visādas elektriskas huiņas, mums lomkas bez viņām sākas. Ne sūda! Sēdēju, lasīju žurnālus un it nemaz nejutos kaut kā apdalīts. Man gribētos, kaut katra darba diena būtu tāda. Jo, kā māca paruna, kareivis guļ, bet dienests iet.
link1 comment|post comment

Allez, Allemagne! [Jul. 4th, 2014|08:07 pm]
Ziniet, man bezjēgā stāv uz autobūvi. Und jetzt bin Ich ganz gespannt!
linkpost comment

Svinot Ramadānu [Jul. 3rd, 2014|11:31 am]
Un vēl. Atceraties, mēs teicām, ka mums ir kaudzīte jautājumu par reliģijām un viņu izpausmēm ikdienas dzīvē? Lūk, vēl viens.

Kā zināms, tagad pilnā sparā plosās Ramadāns, un mēs, kā jau kaŗojošais bezdievis, kam nekā nav svēta, grasāmies šo pasākumu pienācīgi atzīmēt — uzrīkot mielastu, kuŗā pārkāpjam pēc iespējas vairāk dažādu reliģiju priekšrakstus. Patlaban ir doma sabatā uzcept bekonu, piekost klāt sieru vai kaut kādus citus piena produktus, padzerties alkoholiskus dzērienus un kaut kā tur klāt pielikt arī liellopu gaļu, lai hinduisti nejustos atstāti novārtā. Tāpat pēc tam jāpadzeŗ kafija, jo to nedzeŗ mormoņi, un būtu glauni arī ieķibināt asinsdesas, jo pret to iebilst Jehovas liecinieki. Bet ko vēl, ko vēl mēs varētu paēst tādu, kas aizskaŗ cilvēku reliģiskās jūtas?
link29 comments|post comment

Par polītiskās kultūras īpatnībām [Jul. 3rd, 2014|10:13 am]
Oi, kā Koļa Sarkozī aizkustina. Atzīsimies, savulaik mēs gribējām, lai ievēl Koļu, nevis Fransuā. No vienas puses, mums bij nelāgas nojausmas par Fransuā polītisko uzskatu nelāgo ietekmi uz otro lielāko eirozonas ekonomiku (kas, jāteic, apstiprinājās tikai daļēji). Bet jo daudz vairāk mums šķita, ka bez Koļas vienkārši būs gaŗlaicīgi — piekritīsit, Fransuā ir tāds drusciņ nūģis, par kuŗu daudz stāsta tas, ka viņš pie savas ārlaulības druškas zogas ar motorolleri. Labi, protams, ka viņam vispār tāda ir, bet nu.

Bet tātad. Koļa S. ir atgriezies uzmanības centrā, varbūt ne gluži tā, kā viņš gribēja atgriezties, bet viņš neizsamist un cenšas uztaisīt kaut ko pēc iespējas līdzīgāku pīrādziņiem no tiem sūdiem, kuŗos viņš ir iestidzis. Mēs domājam, ka viņam vajadzētu piezvanīt Aivaram L., viņam ir pieredze šādās lietās un franču tulce. Bet viņš jau ir iemācījies pašu galveno, kas šādos gadījumos jāsaka: ka tas viss ir Politiskais Pasūtījums un viņš neko tādu vispār nav darījis.

Un, kas zina, ja pacenšas, varbūt Koļa tik tiešām var sevi izmālēt par lielmocekli, kuŗu nepamatoti apvaino taisnības nīdēji, un viss šitas pasākums beigu beigās izvērtīsies par varen brangu politkarjēras pavērsienu. Zināms taču, ka ir tāds stabils elektorāts, kas balso par šādiem polītiķiem. Jo, ja jau viņus tā aprej, tad acīmredzot kādam ieriebuši, vai ne!
link2 comments|post comment

Kā tikt pie naudas [Jul. 2nd, 2014|12:13 pm]
Jūs lasāt rubriku "Es nespēju noticēt, ka viņi to nopirka" ar dzīvesstila blogeri Kautski. Lūk, kā ziņo britu prese, Treisijas Eminas monumentālais darbs, kuŗā tik nesaudzīgi un pārsteidzoši atklāti attēlota mūsdienu cilvēka eksistenciālā krīze, pārdots par 2,2 miljoniem paundu. Laimīgais pārdevējs msjē Čārlzs Sāāčī savulaik šo darbu iegādājās par 0,15 miljoniem. Tāda, lūk, investīcija.

Skaidra lieta, es uzskatu par savu pienākumu atgādināt par šo darbu, kur pārsteidzoši atklāti attēlota mūsdienu cilvēka eksistenciālās krīzes attēlošana, bet vispār stāsts nav par to. Jo, protams, ja šo darbu būtu nopircis nevis msjē Sāāčī, bet kaut kāds čalis no Valmieras vārdā Didzis (kuŗam tolaik gan nebija ne mazāko iespēju sakasīt 0,15 miljonus, lai cik arī daudzsološa investīcija tā nebūtu, bet tas tā), viņu, protams, neviens nepirktu par 2,2 miljoniem. Pagalam daudzām lietām vērtība ir tādēļ, ka kāds gana ietekmīgs jaunietis tā ir pateicis, un samaksāt 2,2 miljonus fiat naudas par fiat mākslu šķiet pavisam atbilstošs darījums.

Un vēl ir pagalam mīlīgi, kad visādi mazie un lepnie isteblišmentam parāda vidējo pirkstu un istablišments viss tāds viegli amuzēts paņem šos mazos un lepnos savā azotē, še jums nauda, atzinība un Britu impērijas ordenis. Daži ļaudis šādus cilvēkus sauc par sellautiem, es viņus saucu par role models.
link1 comment|post comment

Par to, kā viss iet uz galu [Jul. 2nd, 2014|10:14 am]
Ziniet, šitas te nesenais pasākums ar Koļu Sarkozī mani bezjēgā kustina. Kā jau jūs, protams, zināt, Franciju, frančus un visu francisko es nīstu ar īpašu kaislību, galvenokārt tāpēc, ka viņi ir tādi šovinistiski dirsieni un it nekādi neatbalsta Savojas cīņu par pašnoteikšanos. Viņu bagetes ir atbaidošas, viņu vīnu dzeŗ tikai steers and queers (and you don't much look like a steer to me so that kinda narrows it down), turklāt tie pastāsti, ka franči stumj sejā visu ko un nepaliek resni, ir pilnīgas muļķības, franči paliek resni. Bet vienu lietu viņi ir uzķēruši, vai, cik aizkustinoši pareizi — pie viņiem ārlaulības sakari ceļ polītiķu reitingu, bet apsūdzības korupcijā to grauj. Ja es jelkad iesaistītos polītikā, mans sauklis būtu "Dosim nāvējošu triecienu korupcijai un tradīcionālajām ģimenes vērtībām!"

Bet ko tur par gaišo, parunāsim par izmisumu un pagrimumu. Jūs taču zināt, kā interneti, mobilie tālruņi un feisbuka stikeri ir nojājuši cilvēku domāšanu tik tālu, ka viņi uzmanību nespēj noturēt ilgāk par trim sekundēm un savas domas vairs nespēj apkopot saliktos pakārtotos teikumos. Lūk, un nu šiem digitālās līmes ostītājiem ar vienu rievu smadzenēs ir jauna izprieca — binārās opcijas (labi, par tām parunāsim citreiz) neverbālais komunikators Yo. Tas darbojas tieši tik idiotiski, kā varētu spriest — uzklikšķini uz lietotājvārda, un aplikācija attiecīgajam lietotājam pasaka Yo. Viss.

Starp citu, sazvērestību teoriju cienītājiem patiks, ka Yo ir uztaisījuši jaunieši no Telavivas un viņa, kā stāsta, esot bezjēgā populāra Izraēlā. Atceraties to sadaļu Mein Kampf, kur Ādolfs sūrojās, kādas tautības pārstāvji atrodami jebkuŗā pagrimumā kā tādi kāpuri? Lūk, lūk. Tiesa, viņi gan varēja uztaisīt arī lokālo versiju Izraēlai, nevis Yo, bet Oy. Un Latvijai, te varētu Ak! Un ir tik daudz vienzilbes vārdu, ko izvēlēties krievu versijai.

Tādā, edz, pasaulē mēs dzīvojam, yo.
link3 comments|post comment

Lūk!!! [Jul. 1st, 2014|03:53 pm]
Pavisam īss paziņojums sadaļā "Spekulē kopā ar Kautski". Še ir labākais skaidrojums, kādu es esmu dzirdējis, kamdēļ eiro joprojām ir tik vērtīgs. "Draghi's actions are likely to boost the region's bond and stock markets, pushing their appeal, and the currency needed to buy both." Tik pašsaprotami, ne?
link1 comment|post comment

Iemesls iedzert [Jul. 1st, 2014|11:29 am]
Sveicieni Kanādas dienā! Now, let's get drunk and eat chicken fingers! Un pa dzērumam mēģinām iepīt teikumos "abūt".
link5 comments|post comment

Cleanliness is next to godliness [Jul. 1st, 2014|09:28 am]
Man te ir vēl neliela kaudzīte ar jautājumiem par reliģijām un viņu izpausmēm ikdienas dzīvē, valsts pārvaldes formās un visādās citādās tādās lietās, es viņus jums te savā nodabā uzdošu, labi?

Tātad. Še man vēl viens jautājums. Katru reizi, kad es esmu bijis kādā pareizticīgo baznīcā (tiesa, īpaši bieži es tur neesmu bijis, bet nu tomēr), tur kāda tantiņa berž grīdu. Tā visu laiku. Un, ja nu tur tomēr viņa tieši šajā brīdī grīdu neberž, viņa to nupat ir darījusi, jo tur vienmēr smaržo pēc tikko mazgātas grīdas (liels bij mans pārsteigums, kad vienu dienu nupat kā izmazgātā kāpņu telpa smaržoja uz mata kā pareizticīgo baznīcā).

Jūs jau noteikti nojaušat viktorīnas jautājumu. Kādēļ tā? Es saprotu, tā Kunga nams jātur tīrs, bet kāpēc tāda apsēstība ar grīdu mazgāšanu? Cik esmu novērojis, citām konfesijām tak tā nav, vai ne?
link12 comments|post comment

Start-up nation [Jun. 30th, 2014|01:22 pm]
Kamēr mēs te brangi pavadījām nedēļas nogali, dižais islāmistu start-up ISIS spēris nākamo soli savā attīstībā: pasludinājis tajās teritorijās, ko nu viņš tur sakās kontrolējam, kalifātu.

Un še man radās jautājums. Jūs te visi tādi gudri, viedi un rakstāt tik labas grāmatas nē, bet ierakstus cibā. Kā zināms, visādas šitādas islāma valstis ļoti labprāt ir kalifāti, sultanāti, emirāti un vai vispār monarha vārdā nosauktas. Un tad ir tāds veidojums kā Irāna, kas pasludinājusi sevi nevis par kalifātu, bet par islāma republiku.

Tamdēļ, viedie, pastāstiet: kamdēļ tā sanācis? Kamdēļ neviens neseko Irānas piemēram -- vai kamdēļ Irāna nesekoja pārbaudītām valsts pārvaldes formām? Vai tur varētu būt kāda saistība ar šiītu un sunnītu teoloģiskajām atšķirībām? Vai varbūt viņiem šķita, ka republika skan stilīgāk, bet vispār jau nekādas republikas tur īsti nav?
link17 comments|post comment

Valodas kopēju pulciņš [Jun. 30th, 2014|11:34 am]
Pizģec, biedri, msjē Ramsfelds ir nodarījis savu netīro lietu un apķēzījis angļu valodu, šķiet, neatgriezeniski. Viens frenču džubārs pa blūmberg komentē to ķibeli, kuŗā iekūlusies frenču dižā banka BNP Paribas (izklausās pēc kaut kādas krūšukurvja traumas, vai ne?) Amurika apsūdz Paribu banku nelāgos pārkāpumos, pavei, viņa savulaik skaitījusi lielumlielu naftas naudiņu visādiem nelāgiem rīkļurāvējiem no Sudānas, pret kuŗiem Amurika noteikusi sankcijas. Un tagad Paribām laikam gan būs jāmaksā sods.

Bet nu vārdu sakot. Čalis komentē un stāsta, jā, ziniet, tas ir viens no izteiktākajiem tirgus riskiem beidzamajā laikā, visādi unknown unknowns piepeši izlien nez no kurienes un iegāž mūs visus sūdos līdz ausīm.

Protams, še būtu vietā pajautāt, vai mēs tiešām nu it nekādi nespējām nojaust, ka visādas bankas ir ar mieru pārskaitīt lielu naudu ikvienam jaunietim, kas pie tādas kaut kādā veidā ir ticis. Baisākais unknown unknown, mhm.

Starp citu, tā Erola Morisa filma par Ramsfeldu parādījusies Lielajā Videonomā. Lieliska skatāmviela.
linkpost comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]