We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Svārstījos kopā ar partijas līniju [Jan. 18th, 2017|12:16 pm]
Vienbrīd pasaules gala gaidītājiem scenārijs du jour bija polu apvēršanās. Lūk, pēkšņi zemeslodei poli sametīšoties otrādi – un kirdik mums visiem būs. Ziniet, kaut kādas līdzīgas sajūtas pārņem, skatoties uz starptautisko polītiku.

Nē, nav jau tā, ka tas nebūtu redzēts. Ikviens, kas mazliet interesējas par Latvijas vēsturi, noteikti būs ievērojis, ka vismaz šajos platuma grādos polu apvēršanās ir notikusi gana bieži. Bet tiešām, kā jau es reiz norādīju, ir gana uzjautrinoši skatīties, kā tie, kas mūs savulaik mācīja, nu dara tieši to pašu, ko mēs darījām.

Lūk, piemēram, varētu tak domāt, ka visādiem konservātīvi noskaņotiem ļaudīm vajadzētu atbalstīt to, ka cilvēki cenšas paši uzlabot savu vietu dzīvē, pacelt sevi aiz zābakšņorēm un ierāpot saulītē. Nē, ne sūda, tas nozīmē, ka tu esi elite, attālinājies no Vienkāršās Tautas, dzīvo burbulī. Savukārt sēdēt un brēkt par to, kā valstij tev jādod darbs, līdz šim šķita tādu neiznīdēto padsavienības entuziastu izprieca. Valstij tak nav jānodarbojas ar plānveida ekonomiku, vai ne, viņai vienkārši jānodrošina tāda vide, lai uzņēmējiem gribētos viņā darboties. Nē, izrādās, plānveida ekonomika ir reāla štelle, jo tas nodrošina darbu Parastajiem Cilvēkiem.

Es jau vienreiz izteicos, kas vainas plānveida ekonomikai, it īpaši tad, ja viņa plānveidīgi cenšas noturēt arhaiskas ražošanas formas. Tāpat es esmu arī aprakstījis, kā izskatās "ekonomiskā neatkarība", it īpaši tad, ja valsts piespiež uzņēmējus līdzdarboties viņu neatkarīgajā plānveida ekonomikā. Piebildīšu vēl, ka mūsdienu [trigger warning, tūliņ būs G vārds – red. piez.] globālajā pasaulē vispār arvien mazāk ir tādu neatkarīgu ražotāju un arvien vairāk – posmu piegādes ķēdē. Ķīnas galvenā priekšrocība jau sen nav tas, ka tur mazie ķīniešu bērni par kapeikām ir gatavi skrūvēt kopā aifonus. Ķīnas galvenā priekšrocība ir tas, cik ļoti tuvu Ķīnas uzņēmumi ir visām piegādes ķēdēm.

Tāpat ir ļoti interesanti skatīties, kā dažādas lietas, kas vēl pavisam nesen skaitījās "nesvarīgas" vai pat norādīja, kā "elite" ir atrauta no "vienkāršās tautas", tagad arvien biežāk tiek izmantoti kā piemēri tam, cik viss ir lieliski Jaunajā, Skaistajā Pasaulē. Piemēram, ir tādi hermenētiskie jōgi, kas kā milzīgu breksita balsojuma sasniegumu pasniedz to, ka UK samazinājies bezdarbs. Protams, bezdarbs bija zems arī pirms breksita balsojuma, turklāt bezdarbs vispār ir lagging indicator, tas ir, viņš vispārējo ekonomikas stāvokli ataino ar nokavēšanos. Taču pirms balsojuma tas bija kārtējais pierādījums kā LOL, cipargalvas ir tik atrautas no Vienkāršās Tautas.

Un droši vien galvenā apvēršanās, ko ļaudis tagad gaida, ir tā, ko reiz jau piesolīja mūsu Kungs un Pestītājs – tas, ka tie pirmie būs tie pēdējie, bet tie pēdējie attiecīgi pirmie. Še gan laikam sanāks vilties: lai kā arī tagad negānītu "izglītoto eliti", ilgtermiņā pašam censties ietrausties saulītē tomēr ir labāka stratēģija, nekā cerēt, ka tu piederi pareizajai ļaužu grupai, kuŗu valsts tagad aprūpēs un pasargās.

Jo lai nu kas, bet mēs taču esam to atskatījušies. Mēs tak esam redzējuši pietiekami daudz pašpasludināto Saulvežu, kas stāsta, ka uzņēmēji visi ir maitas un tautas ienaidnieki, un viņus jāpiespiež strādāt tautas labā. Un tāpat mēs esam pieredzējuši to, ka uzņēmēji šādos gadījumos labprāt paplašina savu darbību kādā citā, tautai naidīgākā valstī. Un mēs esam arī atskatījušies, kā tautas ienaidnieki uzņēmēji joprojām ir visnotaļ turīgi, izmisusī tauta joprojām ir tikpat izmisusi, bet Saulveži kaut kā pamanījušies ļoti labi iekārtoties.

Bet laikam likumsakarīgi. Mēs tak tagad vairs neskaitāmies Austrumeiropa, vai ne? Tad jau kādam citam jāieņem mūsu vieta.

PS Neņemiet ļaunā, iztiksim bez komentāriem, negribas kārtējo antropoloģiski ilustrātīvo ballīti.
link

(Just like) starting over [Jan. 11th, 2017|11:09 am]
Ha, šķiet, jārīko jauns pārgājiens uz Meža kapiem nolikt puķītes pie vēl neaizņemta, bet jau labiekārtota kapa!

Tāpat esmu mazliet izbrīnīts, ka valsts eksprežiem nepiešķiŗ īpaši valstiskās mūža mājas. Dzīvokli piešķiŗ, kapavietu nepiešķiŗ. Biju diezgan pārliecināts, ka piešķiŗ.
link24 comments|post comment

Kāds vārds par lietu kārtību [Jan. 7th, 2017|09:42 pm]
Agrāk Valmieras pilsētas pirts bija Gaujas krastā, tagad Sūdupītes. Turklāt elektriska -- ja gribas malkas pirti un Gaujas krastā, jābrauc uz Strenčiem. No otras puses, Strenčos pirtī kungi apspriež meža ciršanu un kūdras rakšanu, savukārt Valmierā -- to, vai labāk braukt sauļoties uz Dubaju vai Telavivu ("Dubajā ar pliku pakaļu pludmalē nepasēdēsi"). Ej nu saproti, kur še dzīve gājusi uz leju un kur -- uz augšu.
link5 comments|post comment

Jautājums Cibas kungiem [Jan. 6th, 2017|07:24 pm]
Kādus pelmeņus labāk pasniegt pie viskija?

Stāv mājās litrs Tulamora (nē, es nepirku). Domāju, kā elegantāk viņu izdzert.
link13 comments|post comment

Dimdimdim dim dim dim lieli svētki ziemelim! [Jan. 5th, 2017|09:27 am]
Laiciņš šodien visnotaļ izcils, varbūt varēja būt maķenīt aukstāks, bet šitam arī galīgi nav ne vainas. Kaut nu turētos.
link6 comments|post comment

Snow White Power [Jan. 3rd, 2017|09:48 am]
Nu tad beidzot.
link3 comments|post comment

Jaunā, skaistā dzīve [Jan. 2nd, 2017|04:02 pm]
Sit kauč nost, bet šodien tik tiešām kačalkā ir jūtami vairāk cilvēku, kas iepriekš nav manīti (un es tur bieži esmu) un lēnā solītī rikšo pāris kilometriņus. Vēlu veiksmi, protams, lai gan ļoti interesē, cik daudzus no viņiem es satikšu 2. martā.

UPD: jūs tikai nepadomājiet, ka es to kaut kā ļauni. Nēnē, pievērsties veselīgam dzīvesveidam vienmēr ir īstais laiks, jaunpienācēji sārtvaidžu bariņā ir laipni lūgti un es tik tiešām no visas sirds vēlu veiksmes.
link18 comments|post comment

It's a strange invitation [Jan. 2nd, 2017|12:47 pm]
Red. piez. -- Protams, Jaungada apņemšanās ir reāli skumjš žanrs jau tā diezgan skumīgajā self-help pasaulē. Tāpēc neuzskatiet šo par aicinājumu savam Jaungada apņemšanos sarakstam (nopietni, jums tādu nevajag, ja ko gribat darīt, tad dariet uzreiz), taču Jaungada ballītē piesolījos [info]dominika beidzot pabeigt savu pārskatu par 2016. gada 100km pārgājienu. Un, ja jūs esat iedvesmoti un šogad gribat pievienoties -- uz priekšu!
... tālāk ... )
link6 comments|post comment

Ziņu apskats [Dec. 28th, 2016|09:43 am]
DELFI: Aizturētais LDz darbinieks spiegojis trešo valstu labā, apstiprina Kozlovskis

Mani ļoti interesē, kas šinī citātā ir otrās valstis.
link3 comments|post comment

Kāds vārds par brālību un vienlīdzību [Dec. 23rd, 2016|10:50 am]
Kā aktīvs kaŗojošo sārtvaidžu pārstāvis es mēdzu apgrozīties vietās, kur apgrozās citi sārtvaidži. Tāds tādu atrod, birds of a feather stick together, tādas lietas. Un kaut kāda dīvaina iemesla pēc šajās vietās gandrīz vienmēr ir vācieši. Tiešām. Neteiksim, ka gluži nospļauties nevar, lai vācietim netrāpītu, bet, ja jums pagalam gribas uzspļaut vācietim, ejiet uz kačalku – nenāksies īpaši grūti kādu sameklēt. Vāciešu visādās sārtvaidžu vietās ir tik neproporcionāli daudz, ka tā vien šķiet – Rīgas iedzīvotāju nācionālais sastāvs kopš 19. gadsimta beigām necik daudz nav mainījies. Es nezinu, kamdēļ tā, varbūt vāciešiem kopš bērna kājas ieaudzināta vēlme kļūt par VDR olimpiešu cienīgiem pēctečiem. Lai vai kā, viņi tur ir.

Nevarētu gan teikt, ka man tas liekas ļoti svarīgi un es aplam pārdzīvotu, ja viņu tur nebūtu. Un tomēr. Pārņem diezgan liels lepnums un apziņa, ka latviešu tauta tomēr ir gājusi uz priekšu, kad apzinos – nē, man nav jāmeklē kalpu gals, es drīkstu pirtī sēdēt uz tās pašas lāvas, kur vācu kungi.

It bends towards justice, biedri.
link9 comments|post comment

Par aktuālo [Dec. 23rd, 2016|09:43 am]
1) Re, mums tagad arī ir savs Lauva Cecils.

2) Es nesaprotu, kāpēc Holivuda pēc Komando turpināja taisīt filmas, tak bija skaidrs, ka neko izcilāku vairs neuztaisīs. On a completely unrelated note, lūdzu, Holivuda, neesi dirsa, neuztaisi Komando rībūtu. Nevajag.
link3 comments|post comment

Par centību [Dec. 22nd, 2016|11:20 am]
Šorīt frendliste runā par kaunu un par to, kāpēc to pēdējā laikā sanācis pulka dzirdēt apkārt.

Ja arī par kaunu runā, tad tāpat kā šoziem runā par sniegu – nevis tāpēc, ka ir ļoti daudz, bet tāpēc, ka it kā taču ir pierasts, bet pēkšņi nav. Kauns mūsdienu polītikā ne tikai ir nejēdzīgs, bet arī lieks un pat nevēlams. Skaists apliecinājums tam ir jaunievēlētais Amurikas prezis – lai nu ko, bet pat viscītīgākie viņa pielūdzēji nevar apgalvot, ka viņš ir ļoti kaunīgs jaunietis. Un lielā mērā tieši ar savu bezkaunību (un nelielu savu bezkaunīgo draugu atbalstu) viņš ir ietrausies preža krēslā.

Vispār kauns tiek dalīts kristīgi: kam ir, tam dod, bet, kam nav, tam atņem arī to, kas ir. Drusciņ skāde, jo tieši tiem bezkauņām, kuŗus kauns neķeŗ, viņš noderētu vairāk nekā tiem kauna un vainas nomocītajiem, kas neuzdrošinās izlīst no kakta.

Protams, interesanti būtu arī uzzināt, cik daudzi pašpasludinātie bezkauņas tiešām nespēj izjust kaunu un cik daudzi par tādiem izliekas, taču bezmiega naktīs, palikuši vienatnē ar eksistenciālajiem jautājumiem, tomēr aizdomājas par to, kamdēļ viņi ir tādi sūdabrāļi. Bet to jau viņi neteiks.

Starp citu, ja mēs te par jūtām – bijāt pamanījuši, ka pāvests šogad bija izsludinājis īpašo Žēlsirdības gadu? Nē, es arī ne, lai nu kas, bet žēlsirdība galīgi nebija gada vadmotīvs. Žēl, jo tā doma par to, ka cilvēkiem kaut ko var dot tāpat vien, nevis tāpēc, ka viņi to nopelnījuši – tā ir ļoti jaudīga doma un varētu kalpot par risinājumu daudzām mūsdienu sabiedrības bēdām un ķibelēm. Taču tagad sanāca kā padomju anekdotē par Hruščovu, kas apņēmies sakārtot sadzīves ķīmijas rūpniecību un tāpēc jāsapērkas veļas pulveris, kamēr ir.

Jācer, ka neviens nesadomās 2017. gadu pasludināt par Vispasaules miera gadu, to mēs diez vai pārciestu.
link3 comments|post comment

Nelīmējas kopā [Dec. 16th, 2016|12:44 pm]
Šogad jaunais gads - 1943. gada noskaņās Rīgā.

[Ēdienkartē iekļauti:]

Liellopa rostbifs ar svaigā siera-zaļumu krēmu

Pašu gatavota apelsīnu marmelāde un grilēta vistas fileja

Grilēts baklažāns ar humusu, saulē kaltētiem tomātiem un dīgstiem

Uzkoda ar riekstu pesto, Brie sieru un kļavu sīrupu

Braunijs ar riekstiem un sāļo karameli

No šejienes
link29 comments|post comment

Draudzības vārdā [Dec. 15th, 2016|01:51 pm]
Sveiciens vietējiem This is fine suņiem, kuŗus it nebūt nemulsina tas, ka jaunais ASV ārlietu ministra kandidāts pirms trim gadiem saņēma Krievijas Draudzības ordeni. Es zinu, es zinu visas pareizās atbildes, varat necensties: cik var piesaukt to Putinu, kā kaut kas, tā uzreiz Putins; tas vienkārši norāda, ka jaunais prezis izvēlas nozares profesionāļus; un ko, vai tad labāk būtu kaŗš ar Krieviju; varbūt proaktīvāk domājošie jau var pamazām virzīties uz tādiem argumentiem kā "tas labi, vismaz varēs sarunāt lietas ar Putinu" un "Krievijā vismaz ir spēcīgs līderis un varena nācionālā apziņa". Nekā jauna, es to visu zinu, tāpēc varat neteikt.

Tikmēr draudzīgā Krievija mierīgi un aci nepamirkšķinot Sīrijā taisa augšā Grozniju 2.0. Atkal, nekā jauna, metode ir iecienīta vismaz no Ivana Bargā laikiem un noteikti vēl senāk: ja nogalināt, tad nogalināt visus pēc kārtas un nolīdzināt visu līdz ar zemi. Tam nenoliedzami ir daudz priekšrocību. Pirmkārt, asinspirts ir tik milzīga, ka tas vienkārši vairs nespēj ieķerties apziņā, tas šķiet kā kaut kāds neticams murgs, kas nevar notikt, jo tā nevar būt. Divdesmit cilvēku nāve ir traģēdija, divdesmit tūkstošu nāve ir statistika. Otrkārt, tas skaidri parāda ikvienam, kas var notikt, ja nedraudzējas ar Krieviju. Treškārt, ir vieglāk izcīnīt uzvaras, ja tevi galīgi neuztrauc tādi sīkumi kā civiliedzīvotāju upuŗi. Un, ceturtkārt, Krievija jau nekad nevienam neuzbrūk, viņa nāk palīgā draudzīgajām tautām, kas lūdz palīdzību.

Un kāpēc lai Krievija tā nedarītu? Tāpēc, ka tas noved pie posta, nāves un iznīcības? Phe. Krievijas valsts pārvaldes forma no senseniem laikiem ir bijis kontrolēts bardaks (un tas vēl ir maigs apzīmējums). Tas nav tāds oksimorons kā šķiet. Un, ja arī ir, tad oksimoroni Krievijā nebūt nav neiespējami; vēlme – un zināmā mērā pat spēja – savienot nesavienojamas lietas Krievijai ir tradīcionālā vērtība. Krievija ir milzīga; ja tā būtu Eiropā, viņa stieptos no Lisabonas piekrastes līdz pat Ķīnas robežai (esmu pilnīgi pārliecināts, ka Putinam kaut kur atvilknē mētājas tāda karte). Pie šāda izkārtojuma Maskava būtu kaut kur Spānijā. Pamēģiniet paši no Barselonas izkontrolēt, kas notiek Dušanbē, vēlam veiksmes. Taču, neskatoties uz Krievijas izmēriem, vēlme visu kontrolēt Maskavai ir, turklāt spēcīga. Tādēļ neizbēgami tā kontrole sanāk "atļaujam izdarīties vietvalžiem, kas apzvēr uzticību caram, un laiku pa laikam uzrīkojam pa Groznijai, lai neaizmirst, kas pār viņiem valda." Lūk, kontrolēts bardaks.

Krievijai nav nekādu iebildumu pret bardaku, postu un iznīcību, ja vien viņu dūre ir tā, kas ir visam pa virsu. Tādas lietas kā stabilitāte un paredzamība Krievijā ir drīzāk svešvārdi. Labākajā gadījumā ar to saprot "visu laiku dūre būs viena un tā pati". Ja Krievijai arī ir kaut kāda ilgtermiņa stratēģija, tad tā aprobežojas ar centieniem izplatīt bardaku pēc iespējas tālāk un plašāk. Bardaka apstākļos Krievijai ir būtiska priekšrocība: gadu simtiem krāta pieredze, ar kuŗu var sakaut citus, mazāk pieredzējušos.

Tā ka nebrīnieties, ka Krievija jo dāsni atbalsta visādus projektus, kas vērsti uz lietu graušanu, iznīcināšanu, sajaukšanu, pārmainīšanu un nolīdzināšanu līdz ar zemi. Pirmkārt, arī visas pasaules revolūcionāru pabalstīšana, kamēr pašu ļaudis iztiek ar šķidru viru un nez cik reizes pārlāpītiem vateņiem, ir sena un godājama Krievijas tradīcija. Otrkārt, Kremļa pabalstītajiem projektiem nav nepieciešama kaut kāda vienota ideoloģija. Pat PSRS laikos, kad Kremlis tak gribēja nest komūnisma gaismu visai pasaulei, par komūnistu jo viegli varēja kļūt (un atbalstu saņemt) ikviens galvu griezējs, kas apzvērēja uzticību caram un varbūt karogā ielika sarkanu krāsiņu, tīri tā, simboliski. Nebūt nevajadzēja cītīgi studēt Frīdriha Engelsa saraksti ar Kārli Kautski, pietika ar vēlmi postīt.

Droši vien pēc tam Alepo uzbūvēs no jauna, ar vienu-diviem ļoti šikiem bulvāŗiem, no kuŗiem vienu nosauks Putina vārdā. Būs pastāsti par Krievijas un Sīrijas tautu draudzību, smaidīgas fotogrāfijas ar rokasspiedieniem, varbūt pat kādu ordeni kādam piešķirs. Krievija draudzējas plaši un ar vērienu: nošautie taču ir aprakti masu kapos, viņus neredz, savukārt Putina bulvāŗus redz.

Bet pārējiem būtu lietderīgi pierast pie bardaka. Atļaušos pesimistiski paredzēt, ka lietas paliks sliktākas, pirms paliks labākas – tie, kas gribētu Krievijai stāties pretī, to nespēj, bet tie, kas spēj, saņem Krievijas Draudzības ordeņus. Varbūt pievērsieties pareizticībai, tur dzīvošana no dieva žēlastības ir izkopta līdz pilnībai un droši vien tiešām palīdz gūt mieru un apskaidrību vispārēja posta apstākļos. Vai, ja nu racionālisma idejas jums pārāk pieaugušas sirdij, sastādiet plānu Ž un mierīgi, ar skumju, bet drošu sirdi, gatavojieties tam, lai viņu varētu realizēt. Because this is not fine.
link

I have received satisfaction [Dec. 8th, 2016|09:45 am]
Berijs Lindons joprojām ir viskrutākā Kubrika filma (un tā ir spēcīga konkurence), svētdien vēl rāda, aizejiet.

Ja jums patīk veci objektīvi, noteikti pamanīsit dažas tehniskās detaļas, turklāt dažas pavisam negaidītas (rādās, Kubriks ar saviem ļoti varenajiem diafragmas atvērumiem labprāt filmēja arī ārā, bet ko tur, ikvienam, kam patrāpījies ļoti gaišs objektīvs, šad tad uznāk vēlme viņu lietot arī tad, kad gaismas pietiek). Taču tehnikas detaļas ātri aizmirstas -- un paliek ļoti skaisti, asprātīgi un beigu galā arī neticami skumji pastāstīts stāsts par kāda jaunskunga ambīcijām, gatavību soļot cauri dzīvei paceltu galvu, ņemt, ko sagribas, un nelāgo galu. Taču nelāgais gals nešķiet tāds didaktiski piešūts, redziet, nedariet tā, beigsies slikti. Līdz tam rāmi, nesteidzīgi un neizbēgami nonāk trīs stundu laikā. Un, kad tas notiek, ambiciozā jaunskunga neizbēgami ir žēl. Ne tāpēc, ka viņš būtu ļoti jauks cilvēks, kam nepelnīti neveicas -- bet nav iespējams trīs stundas stāstīt par kādu cilvēku un beigās nejust vismaz kaut kādu līdzjūtību.

18. gadsimta cilvēki parasti šķiet kaut kāda tāla, viendabīga masa, kā mūzejos, nolikti aiz stikla un samta virvēm. Lūk, dzīvoja viņi tādās mājiņās, darīja tādas lietas, kādam taču uz šīm šikajām mēbelēm bija jāsēž, viņi arī sēdēja. Gleznās un mūzejos dubļus nerāda, tāpēc var rasties tāds maldīgs priekštats par kaut kādiem senajiem zelta laikiem, kad viss bija tik skaisti, saskanīgi un pareizi. Savukārt Berijā Lindonā ir dubļi, daudz dubļu, visa filma ir piesūkusies mitras, dubļainas greznības.

Varbūt tieši tā pēkšņā pretruna -- kā, mēs taču esam pieraduši, ka pa parketu jāiet plēves čībās, nevis sabristos armijas zābakos -- palīdz nojaukt atšķirību starp "viņiem" un "mums". Jo, protams, filma nav par 18. gadsimtu. Jā, tolaik ar cilvēkiem notika lietas, kas tagad vairs nenotiek, pasaule ir mainījusies. Taču cilvēku vēlmes, centieni, uzvedība, veiksmes un neveiksmes -- tas viss ir tik tieši saprotams. Tas nav par viņiem, tas ir par mums -- jo nav jau nekādu "viņu" un "mūs".

Vārdu sakot, noskatieties. Ja netiekat uz kino, paprasiet Lielajā Videonomā -- lai gan jebkuŗā gadījumā ieplānojiet trīs stundas lēnas skatīšanās, kur visu laiku jādomā līdzi. You will receive satisfaction.
link8 comments|post comment

Pazīsti savu klientu [Dec. 7th, 2016|06:47 pm]
Ļoti sajūsmina tās reklāmas visādās lapās, kur kaut kāda huiņa tiek mēģināta lokālizēt. "Pensionāre no Liepājas nejauši atklāj dīvainu veidu, kā ietaupīt skābo krējumu", "Raitis no Rīgas: nekad neticēju, ka spēšu pagarināt sava cirvja kātu", tādā garā, tikai tizlāk. Pārsvarā sajūsmina tas, cik ļoti aizšauj greizi ("Pāris no Rīgas", kur kungs ir sniegbalts un kundze indusu cilmes, nav pāris no Rīgas, nu nav). Bet "Latvijas miljonāri vēlas aizvākt šo video no interneta" aizkustina ar to, ka nevilšus trāpīts. Nez, kas tur varētu būt, vai ne. Lemberga saruna pirtī ar Šķēli? Savickis ar Godmani apspriež enerģētikas polītiku? Varbūt pat -- uh, sapņosim lielus sapņus -- Mottes smiekli?

Tiesa, klikšķināt gan negribas, kaut kas saka priekšā, ka sanāks vilties.
link13 comments|post comment

Parunāsim par pārtiku un pārtikas mārketingu [Dec. 6th, 2016|11:12 am]
Man laikam jāieliek telefonā kaut kāds atgādinājums, lai atcerētos piena pudeles kaklu nomērīt, visu laiku aizmirstu, atvainojiet, es novērtēju jūsu gatavību izlīdzēt.

Vispār es to pudeles vāku gribu, lai izmantotu piena pudeli tam, kam tā paredzēta, tas ir, ietu pēc piena. Te Dūrčegs stāstīja, cik jauki esot iet ar absolūta pudeli pēc piena un kā visi skatoties. Man arī gribas iet ar pudeli pēc piena. Esmu drusciņ attention whore, man patīk, ja uz mani skatās.

Un, ja tik tālu esam tikuši, tad arī tālāk parunāsim par piena produktiem. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas skatās, ko viņi ēd. Kam negadās, vai ne. Kalorijas gluži neskaitu, bet ir puslīdz nojausma, cik ogļhidrātu un ar kādu glikēmisko indeksu, cik olbaltumvielu un cik tauku apēdu.

Ir tādi asprātīgi ļaudis, kas pelna brangu naudiņu uz to cilvēku rēķina, kas neskatās, ko viņi ēd -- bet, tā kā naudas nekad nav par daudz, viņi ir izdomājuši iekasēt arī uz to cilvēku rēķina, kas skatās. Piemēram, Cēsu Alus ražo gan alu Gaŗais, gan olbaltumvielu kokteili (viņi to sauc par "dzīvesstila dzērienu", pizģec, vārds "dzīvesstils" manu nīstāko vārdu sarakstā tikai mazliet atpaliek no absolūtajiem favorītiem "diskurss" un "seksuālitāte").

Un lūk, še parādās jautājums. Kādēļ, nu kādēļ šie dzīvesstila produktu ražotāji uzskata, ka visiem dzīvesstila piekritējiem noteikti gribēsies ātros ogļhidrātus? Dzīvesstila dzērienā ir 8,4 grami cukura, tieši tikpat, cik olbaltumvielu. Pačukstēsim priekšā, ka, lai gan ir visādas ekstrēmas diētas, tomēr "olbaltumvielas un ogļhidrātus pusi uz pusi, un taukus necik" neiesaka neviena. Cik man zināms, palabojiet, ja maldos. Es saprotu, pienā ir laktoze. Bet tad to arī atstājiet, kam jums vēl cukurs jābeŗ klāt?!

Vai, edz, nesen Feisbukā uzleca paziņojums, ka uzņēmums Trikāta sadarbībā ar Latvijas gotiņām Vācijā ražojot savu dzīvesstila dzērienu. Nepērc svešu, vai ne, izņemot gadījumus, kad vietējais tev pārdod svešu, tad drīkst. Tur cukurs ir piebērts vēl dāsnāk!

Tāpat Latvijas lielražotājs Food Union pastiepis savu zīmolu "Lakto" un iestiepis to dzīvesstila dzērienu kategorijā. Varat apskatīties, cik tur ir cukura. Tiesa, būs jāiet uz veikalu, jo Food Union nez kāpēc šķiet, ka cilvēki viņu mājaslapā ļoti gribēs apskatīt Lakto paciņu, nevis uzzināt produkta uzturvērtību.

Un tas nebeidzas tikai ar dzīvesstila dzērieniem. Tā kā Trampa Pravda tagad ierindojusi Kellogg's nīstamo lietu kategorijā, protams, sagribējās nopirkt kādu viņu produktu (es saprotu, pirkšanas/nepirkšanas aktīvisms ir stulba izklaide, bet stulbas izklaides ar šad tad gribas). Un, ko domājies, vismazāk cukura piebērts visparastākajām kukurūzas pārslām, savukārt aktīvā dzīvesstila kategorijas produkts, kas reklamējas ar savu pilngraudību un liek uz kastes smaidīgus, slaidus cilvēkus, ir jo dāsni pārbāzts ar cukuru. Protams, sausās brokastis vispār ir cukurs ar nelielu graudu piejaukumu. Bet varētu tak sagaidīt, ka hiperaktīvajiem bērniem mēģinās iesmērēt citādu produktu nekā uzturvērtības pētītājiem. Bet nē. (Piebildīsim, nekādas pārslas nenopirku, paliksim pie auzām).

Es saprotu to mārketinga cilvēku domāšanas veidu "ikvienam produktam nepieciešams zems kaut kā saturs. Un, ja tur nav zems saturs, tur vajag augstu kaut kā cita saturu". "Zems tauku saturs" gan laikam vairs neskaitās visejošākais sauklis, bet skaidrs, atņem olbaltumvielu dzērienam taukus, viņš garšos pēc nekā, tāpēc jāliek cukurs.

Bet āķis ir tur, dārgie mārketinga cilvēki (es zinu, jūs šito lasāt, un, ja nelasāt, tad trieciet ratā savus mediju monitoringa sniedzējus), ka starp mums ir cilvēki, kas ir ar mieru ēst negaršīgas lietas. Viņi olām met laukā dzeltānumus un vakaros ēd biezpienu. Viņi pavelkas nevis uz to, ka ēdiens ir garšīgs, bet uz to, ka tas piegādā visas nepieciešamās uzturvielas pareizās proporcijās. Pārsvarā uz viņu rēķina necik daudz nopelnīt nevar, dārzeņi un vistas krūtiņas nav tie dārgākie produkti. Bet daži no viņiem (ne es) ir gatavi izmest baltu naudu par visvisādiem olbaltumvielu pulveŗiem lielās burkās un tādām lietām. Viņi novērtēs negaršīgus dzīvesstila dzērienus daudz vairāk par garšīgajiem. Neticat? Paskatieties, kā Smiltenes pienam sanāk notirgot savu bezgaršīgo Piena spēku. Nesūdīgi, galīgi nesūdīgi.

Jo nopietni. Kā gan jums vispār varēja ienākt prātā doma, ka aktīvā dzīvesstila cilvēki ar sajūsmu dzers cukurūdeni ar olbaltumvielu garšu?!
link41 comments|post comment

Gribu [Dec. 2nd, 2016|01:15 pm]
Vai kādam no jums ir piena pudeles korķis (vai varbūt drīzāk vāciņš)? Nu tāds vintāžīgs priekšmets, ar kuŗu varēja aizvākot vintāžīgas piena pudeles. Labprāt tādu nopirktu.

PS Nē, tas nav nuostaļģisku apsvērumu dēļ.
link23 comments|post comment

Nuostaļģija vairs nav tāda, kāda bija [Dec. 1st, 2016|10:43 am]
Ziniet, es neiešu uz jauno Zvaigžņu kaŗu nolējumu. Es pat gribētu, lai viņš izgāžas un jaunus nolējumus vairs netaisa, lai gan tas noteikti nenotiks. Un, ja tā padomā, Episode I nemaz nebija tāds sūds, pat ar visu Džār Džāru Binksu.

Paskaidrosim sīkāk. Kā jau gudrs, skaists un veiksmīgs jaunietis, kam patīk sava dzīve un kas skatās nākotnē ar drošu skatu, es neaizraujos ar nuostaļģiju. Jo kas gan ir nuostaļģija? Labākajā gadījumā tās ir patīkamas atmiņas par aizgājušiem laikiem, kas silda sirdi un raisa smaidu. To es spēju saprast, uz savu pagātni labi atskatīties bez naida. Bet nuostaļģija rada atkarību: tīkamās sajūtas gribas vēl un vēl, un arvien lielākās devās. Pamazām pāriet vēlme meklēt kaut ko jaunu, jo ir tik mīlīgi ieritināties pagātnes silto sajūtu groziņā. Un tā pamazām mēs nonākam pie nuostaļģijas tās vissliktākajā izpausmē: pārliecības, ka viss labākais jau kaut kad ir bijis, un mums atliek vien cerēt uz šo zelta laiku atkārtošanos.

Protams, viss atkarājas no devas, "alle Dinge sind Gift und nichts ist ohne Gift, allein die Dosis macht es, dass ein Ding kein Gift ist" (piebildīsim, nespēja nonākt līdz šai patiesajai apskaidrībai arī ir būtiska mūsdienu cilvēces bēda, bet par to citreiz). Tak tagad cilvēce nuostaļģiju ir ne tikai salietojusies, bet pārdozējusi. Mēs vārtāmies krampjos renstelē ar putām uz lūpām un pārgrieztām acīm, un rokā mums nodevīgi rēgojas nuostaļģijas adata. Bet, kamēr mums vēl ir nauda, gādīgie nuostaļģijas dīleri dod mums arvien jaunas devas, neskatoties uz to, ka mums acīmredzami ir ticis stipri par daudz.

Jo atziņa, ka viss labākais jau ir bijis, nozīmē, ka cilvēks ir vien soļa attālumā no klīniskās nāves. Viss, cauri, dzīve beigusies. Dzīve bez cerības nākotnei paliek par nedzīvojamu sūdu, kur nuostaļģija vairs nesniedz eiforiju, bet kādu laiciņu ļauj justies normāli (gluži kā vispār ar narkotikām, kad medusmēnesis beidzies un sākusies skarbā atkarība).

Par ko Episode I tik ļoti gānīja? Pirmām un galvenām kārtām par to, ka tā nebija gana līdzīga pārējām trim filmām. Bet tā bija Episode I labākā īpašība. Ja gribat nuostaļģiju, var tak viņu smelties pa tiešo no pirmavota -- sēdiet, skatieties oriģinālo triloģiju un līksmojiet kā evoki Episode VI beigās. Episode I centās uztaisīt jaunus Zvaigžņu kaŗus, nevis atkārtot veco, un tas ir atzinības vērts.

Un kāpēc cilvēkiem patīk Episode VII? Tāpēc, ka tur ir tieši tas, kas bija, tikai makten uzprišināts. Kā īpaši artisanāli uztaisīts žigulis ar alumīnija virsbūvi, sildāmiem beņķiem un automātisko kārbu tiem, kam patīk žiguļi, bet nepatīk rūsa, auksta pakaļa un ātrumu pārslēgšana. O, skat, arī tagad visu var tāpat kā agrāk.

Neuzķerieties, tie ir māņi. Nav iespējams divreiz iekāpt vienā un tajā pašā upē. Pat ja tu esi uzcirties uz mata tāpat kā pirmoreiz, kad kāpi upē, sper tos pašus solīšus un sajūsmā brēc -- uh, šitas nu gan ir kā vecajos laikos, -- upe jau sen ir aizplūdusi tālāk un tikai tu kā muļķis vēl izliecies, ka nekas nav mainījies.

Turklāt tā nav nevainīga izklaide. Evolūcijas gaitā izdzīvo tie, kas veiksmīgāk spēj pielāgoties jauniem apstākļiem. Eiropai ar Amuriku ir noveicies, ka apkārt pārējie arī slīgst nuostaļģijā, daži pēc PSRS, citi pēc 7. gadsimta. Bet tie, kas spēs izrāpot no siltā pagātnes groziņa un atzīt, kuŗā gadsimtā viņi dzīvo, aizies nuostaļģētājiem gaŗām dziedādami. Nav ne jausmas, kas tie varētu būt, taču ķīnieši būvē rīsu vārāmos katlus ar bluetooth. Ievērojiet, nevis īpaši artisanālos čuguna vārāmos katlus pēc senām amatnieku tradīcijām, bet viedtālrunim pieslēdzamus pašvārītājkatlus ar bluetooth.

Ja es būtu kādas rietumvalsts vadonis, es bažītos. Vai ļoti cerētu, ka tam Āfrikas imigrantam, kas grib mūs aizvest uz Marsu, izdosies viņa nākotnes plāni. Jo viņam vismaz tādi ir.
link10 comments|post comment

Pilsoniskā modrība [Nov. 28th, 2016|02:29 pm]
Nupat uz ielas redzēju riteņbraucēju, kas, neskatoties uz viedajām norādēm par šādas nodarbes kaitīgumu, bija aizsegusi seju.

Drošības policijai taču ir kaut kāds informantu tālrunis, kur modrie pilsoņi var ziņot par apdraudējumiem?! Vai vienkārši paļauties uz to, ka viņi tāpat cibu lasa.
link9 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]