We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas [Sep. 29th, 2016|12:00 pm]
Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.
link4 comments|post comment

Cirks ar zirgiem [Sep. 28th, 2016|09:31 am]
Noskatījos Amurikas preža priekšvēlēšanu debates.

Protams, neviens tur neklausās to, ko viņi saka. Mums ir Programma, pizģec, nu lieliski. Man arī jaunajā gadā bija Programma, kuŗā bija sarakstītas visādas lieliskas lietas, ko šogad vajadzētu paveikt. Negribas ne skatīties, kas no tā sanāca.

Nē, klausās, kā to saka. Vispār tas ir ļoti stulbs veids, kā vērtēt prezidenta kandidātus – viņu retorikas spējas ne vienmēr iet roku rokā ar valsts pārvaldes prasmēm, bet, es atkārtošos, paprasiet Dūrčegam "Amusing ourselves to death", tur ir pastāstīts labāk un sīkāk. Bet kā ir, tā ir, tādēļ es, piemēram, gribētu priekšvēlēšanu debates, kur abi kandidāti uz pusēm lasa bilžu grāmatiņu (teiksim, Sisenis un skudra). Visiem uzreiz būtu skaidrs, ka mēs te runas spējas vērtējam, un nevienam neienāktu prātā, ka šādā veidā kaut ko var uzzināt par iekšpolitikas un ārpolitikas plāniem. Turklāt ļoti gribas dzirdēt, vai Tramps arī tad pārtrauktu Klintoni. "Dzīvoja reiz mežā sisenis un skudra..." -- "WROOOOOONG!!!"

Tā nu es ievēroju tikai to, ka a) Tramps visu laiku bāžas pa vidu. Reāli besī tie dirsieni, kas visu laiku bāžas pa vidu; b) Hilarija uzsvērti sauc viņu par Donaldu, savukārt Tramps viņu -- par sekretāri Klintonu; saukt cilvēkus vārdā tad, kad vietā būtu "misters tāds un tāds", ir ļoti neglīts paradums, lai gan mobilo telefonu operatori noteikti teiktu, ka tas ir mīļi; c) Hilarijai nevajag tik ļoti gatavoties, un es pat varu pateikt, kur novilkt robežu. Pie jokiem. Jokus iepriekš var sagatavot tikai tad, ja tev arī frīstaila joki labi sanāk. Hilarijai nesanāk; un d) pizģec, cik burvīgi izskatās, ka Tramps visu laiku šņaukājas!!! Labi, es strādāju finanšu industrijā, mums te apkārt ir glamūrs un kokaīns vienā laidā, es varbūt uzreiz ko ne to iedomājos, ka kāds šņaukājas. Bet, ja Tramps tiešām būtu aizgājis uz debatēm sašņaucies, tas izskaidrotu gan daudzas viņa atbildes, gan šņaukāšanos.

Ā, un – še es salūkāju savu "es taču teicu" kartīti – ko domājies, Hilarija apjautājās, vai jūs tiešām gribat laist Trampu tuvumā kodolieročiem. Nu, kuŗš gan būtu domājis, ka viņa tā darīs? Kuŗš gan?
link10 comments|post comment

Katrs sienāzis un sisenis par sevi, un skudra pret visiem [Sep. 27th, 2016|02:44 pm]
Nē, man vēl nav miera. Tiešām nebiju iedomājies, ka tie mazie lēkātāji ir tik daudzveidīgi un aizraujoši.

Lūk, noteikti zināt to Ēzopa fabulas pārstāstu par sienāzi un skudru. Oriģinālā ir cikāde, un tā ir būtiska atšķirība! Lieta tāda, ka cikādes dzīvo vairākus gadus, savukārt pieauguši sienāži nepārziemo. Tas ir, viņi pirms ziemas sadēj olas, kas pārziemo. Bet pašiem dējējiem tieši šobrīd rit pēdējās dzīves nedēļas, ja ne dienas.

Skudrām, kā zināms, ir izteikta hierarhija (starp citu, tas drusciņ iedragā fabulas ticamību, tur nevarētu būt viena skudra, kas savā nodabā gatavojas ziemai), kas attiecas arī uz dažādu skudru dzīves ilgumu. Tomēr vidusmēra darba skudrai tik tiešām ir cerības pārlaist ziemu.

Tātad fabula par skudru un cikādi ir pastāsts par to, cik labi ir gatavoties priekšdienām, un cikādi tiešām var uzdot par bezrūpīgu, vieglprātīgu dīkdieni. Taču tad, ja cikādi aizstāj ar sienāzi, fabula kļūst par traģisku stāstu: nav jēgas gatavoties nākotnei, ja tu viņu tāpat nepiedzīvosi. Tad sienāža uzspēlētā bezrūpība kļūst par arvien izmisīgāku mēģinājumu aizmirst savu nenovēršamo un drīzo nāvi. Savukārt skudras padomi par to, ka vajadzētu gatavoties ziemai, izklausās pēc nesaudzīgas ņirgāšanās. Tīri bioloģisku apsvērumu dēļ sienāzis nespēs nodzīvot tik ilgi, pat ja viņš uzkrātu pārtiku ziemai. Skudras padoms der viņai pašai, bet sienāzis – no paša sienāža neatkarīgu iemeslu dēļ – to izmantot nespēj. Tikpat labi kāds veselīgais sārtvaidzis cilvēkam bez kājām varētu uzsaukt – kamdēļ tu neskrien, ir tik lieliski skriet, tas sagādā tādu prieku! Sienāzim atliek vien nopūsties un atcerēties, ka viņš vismaz ir parūpējies par saviem pēcnācējiem.

Tomēr pat savus pēcnācējus sienāzis nekad neredzēs; viņi izšķilsies tikai pavasarī. Tātad sienāzim pat nav mierinājuma, ka vismaz viņa bērni tai visgudrajai skudrai sados bietē; viņi pat nezinās, kā tā skudra izdarījās ar viņa vecākiem. Ir pat iespējams, ka tā [antropomorfiskā fabulas, protams – red. piez.] skudra pie sevis nodomā – ha, par vecākiem savulaik izņirgājos, tagad arī par bērniem, kas dzimuši un auguši kā bāreņi.

Bet fabulai ir vēl viens sižeta pavērsiens! Angliski pārstāsta galvenie varoņi ir skudra un sisenis, nevis skudra un sienāzis. Un tiešām, šīs fabulas ilustrācijās vijolnieks ir ar īsiem taustekļiem, kas, kā mēs iepriekš noskaidrojām, uzreiz liecina par piederību pie siseņiem.

Lūk, un angļu valodā var aizdomāties līdz citām fabulas beigām, kur grasshoppers saiet locustā. Pilnībā iespējams, ka tieši skudras nemitīgā ņirgāšanās par viņa mirstību pielikusi pēdējo punktu. Un nu viņš krīt tumšā, ļaunā bezdibenī, kur ir tikai posts un iznīcība, paraujot līdzi visu pārējo pasauli.

Bezmaz vai Breaking Bad pārstāsts bērniem, ne?
link22 comments|post comment

Pūļa psīholoģija [Sep. 27th, 2016|12:18 pm]
Vispār es esmu diezgan satriekts par to atklāsmi, ka grasshopper ir sisenis, nevis sienāzis. Un vēl izrādās, ka locust ir grasshopper ļaunā fāze, tāds misters Haids pret doktoru Džekilu. Ir atsevišķas grasshopper sugas, kas dzīvojas savā nodabā, priekā, laimē lēkā tādi zaļi apkārt. Bet šad tad viņiem ieslēdzas ļaunā fāze, viņi paliek dzeltānbrūni, savācas lielos baros kopā ar citiem un dodas sirojumos. Tad viņus sauc par locusts. Citādi nekādas atšķirības starp grasshopper un locust nav, kas izskaidro to, kāpēc latviski gan viens, gan otrs ir sisenis.

Sienāži ir bush crickets un no siseņiem atšķiŗas ar to, ka viņiem ir gaŗi ragi vismaz paša sienāža izmērā. Kā arī ar to, ka viņi ir psīholoģiski noturīgāki un nesirgst ar bipolārajiem traucējumiem.

Kazi, vai tik nebūs taisnība tiem neglītajiem aizspriedumiem, kas riebīgu izturēšanos skaidro ar dažādu ķermeņa daļu mazajiem izmēriem.
link8 comments|post comment

'Tis the season [Sep. 25th, 2016|01:35 am]
Ja dzerjat šņabi, iesaku pacelt glāzes par Dmitrija Šostakoviča 110. dzimšanas dienu (kas ir šodien). Čalis bija gļēvs, toties ģēnijs. Katrā ziņā mums, pārdrošajiem tukšgalvjiem, ir, par ko aizdomāties.

UPD: "Gļēvs" ir pārāk skarbi. Čalis nebija pārdrošs tukšgalvis un centās izlaipot, atšķirībā no mūsu "mēs nebēgsim" varoņiem. Viņam pat sanāca. Un pie viena viņš sarakstīja strēķi izcilas mūzikas, arī atšķirībā no.
link8 comments|post comment

Katru gad' no jauna [Sep. 22nd, 2016|10:50 am]
Es te būšu maldījies ar to sašutumu par betona bruģi. Izrādās, tur ir dziļa doma.

Uzminiet, kur tagad taisās likt betona bruģi? Lāčplēša ielā, lūk, kur. Tajā pusē, kur -- spoiler alert -- JAU IR BETONA BRUĢIS!!! Jauc nost un, cik noprotu, liks pa jaunu. Vai varbūt tīra humora pēc tajā pusē, kur bija bruģis, uzlies asfaltu un tajā pusē, kur bija asfalts, saliks bruģi. Bet es šaubos, ka viņiem ir tik lieliska humora izjūta.

Tātad, izrādās, bruģis ir dāvana, ko var dāvināt sev vēl un vēl, un vēl, un vēl. Bruģi var ieklāt, izjaukt un atkal ieklāt, bet nu jau par augstāku cenu! Arī sašutums par draņķīgi uzklāto bruģi ir nevietā. Tas vienkārši vieš cerību, ka nākamā klājumā -- uz kuŗu, domājams, nebūs ilgi jāgaida -- šīs kļūdas tiks novērstas. Vai netiks. Vai varbūt jaunas tiks ieviestas. Nezinu, bet katrā ziņā dažādība ļoti krāšņo dzīvi. Un cik daudz cilvēkiem ir darbs, gan tiem, kas bruģi jauc, gan tiem, kas klāj pa jaunu!

Tad nu es gribētu izrādīt mazliet pilsoniskās iniciātīvas. Tā bruģa klāšana, jaukšana un atkal klāšana ir burvīga lieta, šaubu nav. Bet tomēr sagādā neērtības. Tad varbūt kādā gana centrālā un labi apsargātā vietā -- teiksim, pie Rīgas Domes -- varētu ieklāt zelta bruģi?

Padomājiet par to. Live Riga tūrisma bukletos varēs droši rakstīt -- the streets in Riga are paved with gold. Like, literally. Varbūt gluži uz bruģi paskatīties cilvēki nebrauks, bet, ticiet man, kad viņi te būs, noteikti nofotografēsies arī pie zelta bruģa. Godam tiks iztērēti budžeta līdzekļi -- cik naudas budžetā būs, tik varēs sabruģēt, nebūs jāgudro, ak, kuŗu ielu vēl varētu saķēzīt. Ja sāks tagad, pilnībā iespējams, ka pēc kāda laika tas zelta bruģis būs vērtīgāks nekā tagad. Un, pats galvenais, nebūs jālauž kopā pavisam labas ielas, jāērcina gaŗāmgājēji, jāvairo naids, rūgtums un visādas citādas ļaunas lietas.

Un gan jau Vajadzīgiem Cilvēkiem piederošās betona bruģakmeņu rūpnīcas varēs pārkvalificēties par Betona un zelta bruģakmeņu rūpnīcām. Cilvēki pie mums ir apsviedīgi.
link9 comments|post comment

Korporātīvais humors [Sep. 20th, 2016|11:21 am]
Pa Blūmberg klačo, ka Bayer grasās leiblklīnot savu jauno pirkumu Monsanto -- noārdīt šiltīti un atteikties no Monsanto zīmola, jo -- viņiem negriboties maitāt savu labo vārdu.

Ak, Bayer, jūs esat tādi jokdaŗi.
link32 comments|post comment

MAS!!! [Sep. 15th, 2016|09:58 am]
Šite Cibā panesies tāds ļoti jauks MAS par to, kā izvērstos tava dzīve Saulainajā Senatnē. Tad nu es ar!

Lūk, aizdomājieties, ka ir saulainais 18. gadsimts. Ja jums nav kāda īpaša pamata domāt citādi, stipri iespējams, ka jūs būtu bijuši dzimtcilvēki (jau iepriekš atvainojos aristokrātiskās cilmes cibiņiem). Tad nu iedomājieties, kāda bija 18. gadsimta dzimtcilvēkiem pieejamā veselības aprūpe un pamēģiniet aprēķināt, kuŗā grupiņā jūs būtu -- vai tajā "nomira bērnībā" (un tā bija lieeeeeeeela grupiņa), vai tajā "sveiks un vesels šobaltdien". Protams, tīri paša izjūtu līmenī, slimības vēstures nemeklējot.

Poll #20820 Kā būtu bijis
Open to: All, results viewable to: All

Vai tu joprojām būtu dzīvs?

View Answers

Būtu gan, nekas tāds man nav piemeties
12 (12.2%)

Nebūtu gan, man ir bijušas kaites, kas agrāk nebija ārstējamas
39 (39.8%)

Neesmu pārliecināts
17 (17.3%)

Tad būtu bijusi tik branga dzīve, ka es droši vien nesaslimtu
2 (2.0%)

Tad būtu bijusi tik briesmīga dzīve, ka es droši vien saslimtu ar citām kaitēm
8 (8.2%)

Es būtu bijis augstlabdzimis, man būtu pavisam cita veselības aprūpe
6 (6.1%)

Nu un, es būtu saticis agrāk savu Kungu un Pestītāju, no tā nav jābaidās
14 (14.3%)



UPD: Ailīte "Tad būtu bijusi tik branga dzīve..." izprotama kā "Tolaik es dzīvotu tik veselīgi, ka man nepiemestos ne nāvējošas kaites, ne tādas, kas tagad piemetušās".
link87 comments|post comment

Pēc cīņas slāpst mums brīvais gars [Sep. 15th, 2016|09:33 am]
Zaķīši, nu gan ir laiks cīnīties pret jau iepriekš aplūkoto problēmu -- mēģinājumiem aizliegt divlitrīgo alu. Šo nešķīsto plānu tieši šodien bīda Saeimā 1. lasījumā. Būs vēl lasījumi, gan pagūsim saprotestēties.
link16 comments|post comment

Public Service Announcement [Sep. 14th, 2016|06:04 pm]
Visi, kas ir atmodušies un vairs netic ķirzakcilvēku meliem, jums jāatjauno savu Nīsto Megakorporāciju saraksts: ķirzakcilvēki no Bayer nopirkuši ķirzakcilvēkus no Monsanto.

Jūs tikai nepadomājiet, ka nu vajag mazināt naidu. Ak, nē, gluži otrādi! Fun fact: heroīns (un arī aspirīns) savulaik bija Bayer preču zīme, un Bayer ļoti prominenti figurēja uzņēmumā IG Farben. Jūs taču zināt, kas ir IG Farben? Monsanto vairs nebūs kā nacisti, Monsanto tagad būs nacisti!

Vai nacisti tagad skaitās labie puiši, jo cīnījās par nācionālo atdzimšanu? Nu, lai vai kā, paziņojis esmu, apdeitojiet blociņus, cheers.
link3 comments|post comment

Gadadienas piemiņai [Sep. 11th, 2016|07:04 pm]
Un ko jūs darījāt 11. septembrī? Kā jūs uzzinājāt Ziņas? Kā jūs reaģējāt?

Es vispār uzzināju tikai salīdzinoši vēlu vakarā, varbūt ap pieciem, varbūt pat vēl vēlāk. Tolaik vēl nebija always on laikmets, pat interneta man mājās nebija. Un mobili, tas laikam bija pirmais lielais pasaules notikums, par kuŗu es uzzināju mobili -- [info]panks man atsūtīja īsziņu "Jebal, kas tajā usā notiek" vai ko tādu. Kad gāju mājās, visās Grīziņkalna dzertuvēs (jā, tolaik vēl Grīziņkalnā bija dzertuves, visi vēl nesēdēja kur kurais un nesūca Apinīti) gāja ziņas. Ziņas, nevis hokejs vai kas nu tur. Un vienā dzertuvē netālu no Sporta pils es paskatījos un uzzināju detaļas.

Pēc tam mājās (es īrēju vienu istabu diezgan drūmā dzīvoklī, vispār tas bija ļoti nepatīkams laiks un es joprojām nesaprotu, ko tieši es gribēju sasniegt ar tādu dzīvošanu) dzīvokļa biedri nāca skatīties ziņas pie manis, jo man bija televizors, un prasīja, vai nu būs trešais pasaules kaŗš. Man nebija ne jausmas, tāpēc es atbildēju "Nez" un gāju vārīt tēju. Ko citu es būtu varējis darīt, ja arī sāktos kaŗš?

Nākamajā dienā es laicīgi centos sameklēt kioskā kādu avīzi, bet pilnīgi viss bija izpirkts, bija atlikušas tikai Vesķi segodņa. Nu i sūdu, es jau nu neiešu pirkt Vesķi segodņa. Tā vietā es nopirku cigaretes, aizpīpēju un ļoti cītīgi centos nedomāt par to, ka nu droši vien ir pizģec.

Piebildīsim, tolaik es arī nebiju ne uz desmito daļu tik labi informēts kā tagad, un nezināju, ka kāds asprātis to pasauli, kāda bija pēc PSRS beigām, bija nosaucis par "vēstures galu". Ja būtu, droši vien nodomātu, ka nu gals ir vēstures galam. Bet tad jau atkal uzradās citas lietas, ko darīt un par ko uztraukties, tāpēc neko daudz vairāk no 12. septembŗa kā vien to neveiksmīgo avīžu pirkšanu un veiksmīgo cigarešu pirkšanu neatminos.
link55 comments|post comment

Gribam zināt [Sep. 10th, 2016|11:37 pm]
Esmu savārdzis un vadu savas dienas slimības gultā. Lai īsinātu laiku, pieķēros viegli sagremojamas daiļliteratūras lasīšanai -- Zentai Ērglei, kas uz vecumdienām bija izdomājusi pievērsties kitchen sink reālismam. Un, ko domā, viņai pat tīri labi sanāca. Ja viņa spētu atbrīvoties no ilggadīgās jaunākā un vidējā skolas vecuma bērnu rakstnieces karjerā izkoptās valodas un vēlmes pēc happy end, varbūt pat pavecā kundze būtu kļuvusi par LPSR dusmīgo, jauno vīriešu balsi. Viņa gan nespēja un, šķiet, arī īsti necentās, ierastā taciņa bij pārlieku labi iestaigāta. Nu neko, žēl varbūt drusciņ, bet ko par to.

Mani ieinteresēja cita lieta. Lūk, viņas daiļradē sastopami kungi, kas 1986. gadā pēc LPSR kriminālkodeksa notiesāti uz 10 gadiem kolonijā. Ārpus LPSR robežām. Jāiznāk viņiem būtu bijis 1996. gadā. Nez, kā tas tālāk notika?

Kā zināms, 1996. gadā nekādas LPSR jau sen vairs nebija. Vai Krievija bija tik laipna, lai pie sevis paturētu pēc neesošas valsts likumiem notiesātus cilvēkus? Vai viņus 1991. gadā pārvietoja uz Latviju, še jums neatkarība, še jums cietumnieki? Vai varbūt bija kaut kāds pārejas periods?

Ja zināt, apgaismojiet, lūdzu.
link11 comments|post comment

The whole point of a Doomsday Machine is lost if you keep it a secret [Sep. 9th, 2016|02:27 pm]
Kas tieši ir Ziemeļkorejas problēma, kāpēc viņi paši nevar paziņot par saviem kodolizmēģinājumiem, kāpēc viņiem ir jāsagaida, kad Dienvidkoreja to pamanīs un tad pēc kāda laika tikai jāapstiprina tas, ko citi teikuši?! Tas ir kā ar Apple produktu launčiem kopš ceturtā aifona -- visiem viss jau sen ir zināms, nekāda pārsteiguma, nekādas sajūsmas.

Kimam vajadzētu nolaupīt labākus PR cilvēkus, nopietni. Iedomājieties, kā visi sabītos, ja Kims kādam strēķītim ASV amatpersonu izsūtītu ielūgumus -- kodolsēne un uzraksts See you on 9th, -- un pēc tam nospiestu pogu tiešajā ēterā?! Protams, varētu ne pa jokam aplauzties, ja nenostrādātu. Bet cik gan daudz lielākā pānikā visi kristu, ja nostrādātu!!!

Lūk, piemēram, Putins jau sen iemācījās, ka izklaides un šovs ir daudz labāks pūļa kontroles līdzeklis par bailēm. Izklaidējošas bailes vispār būtu -- atvainojiet stulbo vārdu spēli -- kodoleksplozīvs sajaukums.

Mudaks tas Kims, tiešām.

UPD: Dārgo Kim, ja tu šito lasi, es esmu reāli sūdīgs PR cilvēks, es nemācētu koordinēt pat jaunas mājaslapas launču, kur nu vēl kodolraķetes. Mani laupīt nav jēgas.
link2 comments|post comment

Kļūdas labojums [Sep. 9th, 2016|11:31 am]
Vispār esmu nolēmis laboties. To daiļo izplūdušo fōnu es turpmāk saukšu par buoki (vsk nom buoke, 5. dekl.) Jo svešvārdu iekļaušana savas valodas fōnētiskajā un gramatiskajā sistēmā -- tas ir pavisam atbalstāmi, turklāt japāņi arī dara tāpat.

Starp citu, pro tip. Apple neizpaudīšot, cik pirmajā nedēļas nogalē pārdevuši jaunus aifonus (opening weekend sales, pizģec, tas ir tālrunis, nevis Holivudas grāvējs). Bet tas arī nav vajadzīgs, vai ne! Apskatieties, cik lielā mērā pieaug buokētu bilžu īpatsvars soctīklos, un jums būs gana labs priekšstats par aifona 7 plus pārdošanas rezultātiem.

You're welcome.
link13 comments|post comment

Brace yourselves. Bokeh is coming. [Sep. 8th, 2016|01:23 pm]
Un vēl ir UPD7: protams, ka es Apple Keynote lepni noskatījos uz Androīda. Lai gan Androīds pamazām man sāk šķist pārāk meinstrīmīgs (es domāju gan, izplatītākā operētājsistēma pasaulē varētu šķist pārāk meinstrīmīga). Bet es te ne par to.

Vispār es te gribēju drusciņ parunāt par jauno aifona fotoaparātu. Neticiet tiem, kas stāsta "ai, tad nu ar, aifons šmaifons, Nekā Tāda tur nav, lai apdeitotos". Tur ir viena Megafīča. Varbūt tagad tas tā nešķiet, bet tad, kad viņu sāks lietot ikviens un viņa brālis -- tad jūs sapratīsit.

Bet sāksim ar nelielu pārskatu par mobilās fotogrāfijas lomu mūsdienu sabiedrībā. Pirmkārt, protams, kā jau ikviens domājošs cilvēks, es fotogrāfiju nīstu ar visu sirdi un dvēseli. Es pat nesākšu izskaidrot, kas tieši viņai ir vainas, ja gribat, paprasiet, lai Dūrčegs iedod palasīt Amusing ourselves to death, tur tas paskaidrots sīki un labi. Ne velti Mozus bauslībā tik stingri bija nodrīdzināts netaisīt nekādus attēlus un atveidus – un nevajag te locīties, ka tas tā nav domāts un ka tas nav jāsaprot burtiski, un kas vēl ne. Pasaule būtu daudz labāka, ja šis bauslis kopš sākta gala būtu ievērots ar reliģisku degsmi.

Tai pat laikā es lieliski apzinos, ka izliets ir pārāk daudz ūdens, lai to sasmeltu, tāpēc nekas cits mums neatliek kā mēģināt sadzīvot ar fotogrāfiju. Un, protams, viedtālruņi un fotogrāfija iet roku rokā. Viņi ne tikai ir kā radīti viens otram, viņi tik tiešām ir radīti viens otram. Vai kādreiz ir bijis kaut viens viedtālrunis bez iebūvētas kameras? Ja arī bija, tad necik daudz pircēju gan viņš neatrada.

Mobilās ierīces ir aplam nepiemērotas lasīšanai. Vispār ekrāni nav paredzēti lasīšanai, nekad nav bijuši paredzēti lasīšanai un labākajā gadījumā viņi ir puslīdz pielāgoti lasīšanai. Ekrāni ir paredzēti, lai uz viņiem skatītos. Vislabākajā gadījumā video (jums šķiet, ka seriālu otrais zelta laikmets tāpat vien ir patrāpījies tagad, kad vidusmēra lietotājam ir kādi trīs-četri ekrāni?!), bet var arī bildītes.

Tāpat ekrāni pilnīgi noteikti nav paredzēti rakstīšanai. It ne mazākajā mērā ne. Ar to var aši uzrakstīt kaut kādas īsas piezīmes, bet ar ekrānu nevar uzrakstīt neko, kas ir gaŗāks par dažām rindkopām. Ja Tolstojam būtu pieejams tikai viedtālrunis un ar roku rakstīt viņš nemācētu, nekur tālāk par dzimtcilvēku svaipošanu tinderī viņš nebūtu ticis.

Tātad ir tikai pašsaprotami, ka viedtālruņos liek fotoaparātus. Ātri nobildē, ātri aizsūti, saņēmējs ātri gūsti mānīgu priekšstatu, ka redz visu pats savām acīm un, visbeidzot, visu tikpat ātri aizmirst. Kāpēc rakstīt "OMG, tu iedomāties nevari, kādas absolūti izcilas tupeles es nopirku, vispār pizģec, ne tupeles, šitādu daili!!!", ja var vienkārši nobildēt, aizsūtīt un varbūt pielikt kādu īmoudžī? Kāpēc mēģināt aprakstīt "Ak, tu neticēsi, cik daiļš šis saulriets, žēl, ka tevis te nav", ja var aizsūtīt izplūdušu, neskaidru un pārgaismotu ainavas foto? Kāpēc sacerēt piedauzīgi uzbudinošas mīlestības vēstules, ja var aizsūtīt krānbildi? Saprotiet pareizi, ne jau mums tas būtu grūti. Vienkārši ar tālruni – jā, ar tālruni mums to izdarīt ir grūti. Tāpēc ir bildes.

Un, protams, jaunais aifons "Now with Bokeh!!!" (Fil Šiller, to nesauc par bōkā, nu nesauc) lieliski nodod vēsti "Es esmu sirdī mākslinieks un vispār sasodīti lielisks čalis, pretējā dzimuma ļaudis grib ar mani salaist, mana dzimuma ļaudis grib būt es" (un to es saku kā cilvēks, kam ir feisbuka profilbilde ar ļoti prominentu bōkē). Jo bōkē uzreiz izskatās pēc mākslas. (Līdz šim) bōkē ar tālruni tā pārliecinoši uztaisīt nevarēja. Bōkē norādīja "man ir vismaz govnozerkalka un vismaz viens objektīvs, kas nenāca viņai līdzi [jo ar komplektā iekļauto objektīvu gana krāšņs bōkē parasti nesanāk -- red. piez.]" Un vēl bōkē norādīja "es gan zinu, kas ir diafragma un kā to regulēt". Vispār jau tas nav grūti, bōkē ir viens no visvieglāk apgūstamajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Bet nu ar jauno aifonu, esiet droši, atkritīs arī šī niecīgā prasība.

Pieminiet manus vārdus, par jaunā aifona pārdošanas rezultātiem varēs skaidri spriest pēc bōkētu profila bilžu izplatības. Ja jums šķita, ka bōkēmāni ir visi tie fotogīki, kas mērās, kam gaišāks fiksītis – ooo, jūs neesat redzējuši bōkēmāniju. Patlaban bōkē ir kā kokaīns, to lieto pašpasludinātie izsmalcinātie, kam naudas ir vairāk nekā saprašanas. Mobilais bōkē būs kā kreks, tas sagraus veselas kopienas un iznīcinās neskaitāmu cilvēku ja ne dzīves, tad vismaz pēdējās rakstītprasmes paliekas.

Jo rakstīt vairs nevajadzēs itin nemaz. Līdz šim pie feisbuka bildes mākslinieciskā efekta radīšanai vismaz vajadzēja piebilst "My life is a spell. Shall I cast it on you?" (kā zināms, latviski nav iespējams izteikties poētiski). Taču bōkē mākslas efektu radīs daudz pārliecinošāk, nekā vārgulīgas pubertātes vārsmas to jebkad spētu.

Man pat nav jāpaskaidro, kādu iespaidu tas atstās uz visām sabiedriskās dzīves jomām, kaut vai cilvēku pieņemšanu darbā (hmm, kuŗu kandidātu ņemsim, šito ar bōkē vai šito bez? – protams, ka to ar bōkē, viņa bilde izskatās daudz profesionālāk, viņš pats noteikti arī!)

Vārdu sakot, ja jums nav nekādu veidu, kā dabūt bōkē – vai nu pacentieties ar tādiem apgādāties, vai rēķinieties, ka drīz jūsu virtuālais tēls izskatīsities kā Kvazimodo uz apkārtējā neticami daiļo cilvēku fōna. Nesakiet, ka nebrīdināju.
link42 comments|post comment

Oh, how the mighty have fallen [Sep. 7th, 2016|08:39 pm]
Nopietni, Apple?! Jūs kā megafīču pasniedzat to, ka ar Apple Watch tagad var ķert pokemonus? NOPIETNI?! Vispār kāds vēl pokemonus spēlē? Tas tagad tā būs, nevis Apple pasludina jaunas fīčas un visi čurā biksēs, bet gan Apple beidzot ievieš sen novecojušas fīčas un visi saka -- meh?

Nu ziniet.

UPD: Un, skatoties uz to Chernobyl Limited Edition skrienampulksteni, nāk prātā, ko viens jaunietis reiz teica par Maikrosoftu. Nu, to, ka viņu vienīgā problēma ir gaumes trūkums.

UPD2: Ak nē, lūdzu, nē, neierādiet lietotājiem boookē, mums jau tā pietiek tirliņu, kas uzskata, ka boookē uzreiz nozīmē fakin māksla. Pasaudzējiet mūsu feisbuka fīdus. Ā, un "digitālais zūms" nav zūms.

UPD3: Bet par austiņām cepums, kādam taču jāsāk. Es Apple joprojām esmu pateicīgs par viņu ieguldījumu cilvēces atbrīvošanā no disketēm. Ja Apple atbrīvos cilvēci arī no austiņu spraudņiem -- more power to them.

UPD4: Lai gan vispār stilīgi, jums besī pulksteni katru dienu lādēt? Še jums ausu puļķi, kas jālādē ik pa piecām stundām!

UPD5: Un, ja aifonam līdzi nāk pāreja uz parastajām austiņām, moš var piesviest klāt arī kādu LSD marku. Lai jauno, īpaši krāsaino ekrānu varētu izmantot ar parastajām acīm.

UPD6: Ciba ir pagalam neparocīga platforma teksta tiešraidēm.
link27 comments|post comment

Kārtējo reizi pie mums viss ir slikti [Sep. 6th, 2016|02:41 pm]
Es jūtos kā sūda pravietis. Bet Latvijā nav grūti justies kā sūda pravietim: nevajag iedomāties, kā izskatīsies nākotne. Pietiek ar to, ka tu atceries pagātni. Viņa visu laiku atkārtojas.

Lūk, jau izgājšgad es norādīju, kā iespējamos patvēruma meklētājus Latvijā vajag biedēt ar grūtībām. Tagad es gribu kaut kādu "Bet es taču teicu" klienta karti. Sakrāj piecus zīmodziņus un sesto "Bet es taču teicu" dabū par brīvu, bez pareģojumiem. Man nebūtu grūti.

Bet, kamēr tādas vēl nav, es vēl kaut ko pateikšu.

Ņemot vērā, ka NA vēlme ir padarīt Latviju pēc iespējas nedzīvojamāku, kļūst arī skaidrs, kāpēc NA tik milzīgu uzsvaru nācionālās stājas audzināšanā liek uz gaudām. Tas tā ir ar apdomu. Ja Latvija ir tāds drausms kakts, kur var padzīvot tikai tie, kas mīl ciešanas -- tad, lai Pērkons mans liecinieks, mums jāaudzina cietēji!

Es to pat saku nopietni, bez ironijas. Tas katrā ziņā izskaidrotu to, kamdēļ latvju literātūras klasikā tik bieži aplūkotas ciešanas. Jo ko mēs varam cilvēkiem piedāvāt? Te ir slikti, auksts, dārgi, mazas algas, dzīvokli atrast grūti, darbu atrast grūtāk un valsts tevi uztveŗ vai nu kā ienākumu avotu, vai kā apgrūtinājumu. Kāpēc šeit palikt? Tāpēc, ka tev patīk ciešanas.
link19 comments|post comment

Šajā dienā dzimuši [Sep. 5th, 2016|02:47 pm]
Viņš jau noteikti nelasīs, bet tiešām gribas apsveikt Knutu Skujenieku apaļajā jubilejā. Kaut kā tiešām šķiet, ka pasaule ir mazliet īpašāka vieta, ja mums ir tas gods viņā dzīvot kopā ar tik lieliem cilvēkiem.
link1 comment|post comment

Šī diena vēsturē [Sep. 1st, 2016|11:15 am]
Apsveikt gluži roka neceļas, bet, teiksim tā, pieminēsim 1. septembri.

Nie wieder.
link3 comments|post comment

Īsi par to, kāpēc es netaisos deklarēties Rīgā [Aug. 31st, 2016|03:23 pm]
Mans naids pret Rīgas Domes koalīciju vispār un Nilu Ušakovu it īpaši aug augumā ar katru dienu, ko man nākas laipot pa tām pārraktā centra drausmām.

Nerunāsim pat par to, cik greizi tie būvdarbi organizēti. Es to esmu teicis iepriekš, bet varu atkārtoties: ja Rīgas Domē ir sovoks, tad nav jābrīnās, ka arī uz Rīgas ielām ir sovoks. Viss pareizi, "jums vajag, nevis mums", "ņe mešaiķe rabotaķ", ir pilnīgi pašsaprotami, ka tev jāiet turpat, kur eskavators braukā. Neapspriedīsim to, cik jauki viņi ir ievilkušies -- un tagad, protams, jāsarauj uz jau tā ne īpaši augstās darba kvalitātes rēķina. Pirmā septembŗa bildes uz skolas, betona bruģakmeņu kaudžu un pārvietojamo ateju fōna noteikti izskatīsies krāšņi.

Bet nē, ko nu par to. Mani nomoka viens cits jautājums. Sasodīts, kā, kad un kam ienāca prātā tā doma, ka vispār kaut kādi betona bruģakmeņi ir jāliek?!

Tas ir tik neaprakstāmi truls ielu segums. Pirmkārt, ir kas īpaši skumjš, bet vienlaikus atbaidošs lietās, kas atdarina to, ko tās aizstāj. Skaidu plākšņu sekcijas, kas pārlīmētas ar plānu finieŗa kārtiņu, pārsteiguma gaļas tefteļi, kuŗos vientuļi rēgojas iesprausta krabja spīle, putojošais alkoholiskais dzēriens "Apinītis", kas tomēr sapildīts alus bundžās -- betona bruģakmeņi ir lieliskā kompānijā.

Otrkārt, pastāstiet, lūdzu, kā tieši kopjams betona bruģakmeņu klājums. Jo Rīgas Domes atbilde ir -- nekā. Ar laiku bruģakmeņi izdrūp un izļogās? Sūdīgi jums, mēs nelabosim. Un kā turpmāk tiks piekopta tik ļoti iecienītā izklaide "Nākamajā vasarā pēc ieklāšanas uzlaužam asfaltu, lai ieliktu caurules"? Jaucot laukā un liekot no jauna? Nevaru vien sagaidīt.

Bet pats galvenais -- pa betona bruģakmeņiem ir vienkārši atbaidoši staigāt. No vienas puses tas nav pārsteidzoši, jo akmens bruģis ir pats nepatīkamākais ielu segums, kāds jebkad ir izgudrots. Tas ir, izskatās smuki, bet tas ir vienīgais labais, ko par viņu var pateikt. Es pat neuzskatu, ka še nepieciešams izvērsties -- ikviens, kas kādreiz ir gājis pa akmeņu bruģi, skaidri saprot, kāpēc tieši viņš ir nepatīkams.

Un še mēs atgriežamies pie sākotnējā jautājuma -- kā kāds vispār aizdomājās līdz betona bruģakmeņiem?! Ko viņi domāja? "Hmm, visiem riebjas akmens bruģis, bet tas vismaz izskatās smuki. Klau, varbūt uztaisām bruģi, kas pārmaiņas pēc ir neglīts? Par to nu gan visi būs sajūsmā!" Ja reiz kaut ko ļoti gribas atdarināt, tad kāpēc, nu kāpēc atdarināt vissliktāko, kas nu attiecīgajā nozarē pieejams? Mazi puikas, kas spēlē hokeju, taču nesapņo -- izaugšu liels, spēlēšu tāpat kā Rīgas Dinamo.

Jūs tikai paskatieties, kā betona bruģis sagandē pilnīgi visu, kam viņš pieskaras. Teiksim, Ziedoņdārzs agrāk bija jauka vieta, kur aiziet paskriet. Tad viedā Rīgas Dome izdomāja viņu pārrakt. Un tagad? Jūs esat mēģinājuši skriet pa betona bruģakmeņiem?

Vai apskatieties uz Ventspili. Tā ir nejaušība, ka Lemberga korumpētais režīms iet rokrokā ar betona bruģakmeņiem? Nedomāju vis. Betona bruģakmeņi ir tikpat cieti kā viņa melnā dvēsle, viņiem labi saskan, nav brīnums, ka viņš visu Ventspili licis iekalt betonā. Protams, korumpētais Ušakova režīms negrib atpalikt.

Pat domāt negribas, ar ko tas viss beigsies. Bet es galīgi nebūtu pārsteigts, ja Zaķusalas tornī pēc piesolītās rekonstrukcijas uzrastos visu redzošā Saurona acs. Ja jau, tad jau.
link57 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]