We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

— Are you now, or have you ever been, a homosexual? [Oct. 29th, 2014|02:42 pm]
Re, cik zemu nolaidusies Latvijas krievvalodīgā prese. Sāksim homoseksuālistu medības, kāpēc ne.
link18 comments|post comment

I fought the law and I won [Oct. 28th, 2014|11:05 am]
Apsveicam Solvītu Āboltiņu ar grūti nākušo, taču godam nopelnīto vietu Saeimā! Pie viena arī izsakām līdzjūtību Vienotībai, kas tagad pārliecinoši kļuvusi par Tautas partiju 2.0. Iestrādnes gan, protams, bija jau sen.
link11 comments|post comment

Flashbacks [Oct. 27th, 2014|04:29 pm]
Nav gan tagad vairs gluži aktuāli, bet ļoti dīvaini tagad skatīties tās bildes no degošās Doņeckas. Es tak tur savulaik biju ceļojumā (ļoti nepatika), un man pat vēl ir bildes ar tām vietām, kuŗas nesen degošas rādīja pa televizoru. Savukārt no blakus esošās Makejevkas, cik šausmīgi zimboliski, ļoti palika atmiņā, kā sadzīves pakalpojumu kombinātā (viņiem vēl tādi ir) kāda kundze ar skavojamo pistoli drapēja zārku. Klak, klak, klak, klak. Un viņas sīkā meita turpat dzīvojās apkārt. Nēnu pareizi jau laikam ir, darbs ir darbs, ko to slēpt no bērniem.

Vispār tur bija kaudzēm tādas sen aizmirstas vēstures, kas tur bija dzīva un aktuāla. Piemēram, pionieŗu nami. Vai tanki uz postamentiem, varoņu slavu neaizmirsīsim un Ļeņina pieminekļi. Un tagad, skatoties šitos te malačus, kas Doņeckā uztaisījuši Somāliju 2.0, viss piepeši saslēdzās kopā.

Padomju Savienībā bija ļoti daudz to lietu, kuŗas ļaudis tagad ļoti kāro atpakaļ. Tur bija augsti attīstīta patriotiskā audzināšana, stipras tradīcionālās vērtības, nebija nekādu citādo un margināļu, visi zināja savu vietu, ja kādam bija kādas nobīdes no normas, viņš sēdēja un klusēja, nevis prasīja sev kaut kādas tiesības. Un tur ļaudis neaizmirsa savus kritušos varoņus, sentēvu slavas takas un ko vēl ne. Kaŗš bija visur, 9. maija pasākumos, bērnu grāmatās, filmās un televīzijā. Un, lai gan šis droši vien iederas kopienā [info]uzzinu_pedejais, tikai nesen man pieleca, ka tā patriotiski tradīcionālā audzināšana nestāstīja par kādu kaŗu, kas ir bijis; tā audzināja lielgabalgaļu jaunam kaŗam.

Cilvēki dzīvoja ar pārliecību, ka mums apkārt ir ienaidnieki, kas jebkuŗā brīdī var uzbrukt. Bērnudārzā mums bija civilās aizsardzības mācības: mēs visi maucām galvā mazas gāzmaskas un gājām sēdēt pagrabā, izliekoties, ka mūsu virzienā lido kodolraķete. Mēs, protams, neko neiemācījāmies, izņemot to, ka kaŗš var pienākt jebkuŗā brīdī — un tas nav nekas briesmīgs. Nu, būs jāuzliek gāzmaska un jāpasēž pagrabā. Bet pēc tam būs interesanti, varēs šaut pa fašistiem, spridzināt vilcienus un dzīvot pilnvērtīgu, aizraujošu dzīvi.

Mēs izaugām un pievērsāmies pasaulīgajām izklaidēm. Bet Doņeckā jaunieši izauga un paturēja prātā, ka visapkārt viņiem uzglūn fašisti. Un, kad Krievijas propagandas mašīna sāka taurēt par Kijevas fašistiem, viņiem bija skaidrs, kas jādara.
link7 comments|post comment

To prieku! [Oct. 24th, 2014|09:54 am]
Cik skaists laiks šodien un vakar patrāpījies! Ej no rīta uz darbu, vakarā no viņa, un dvēsele gavilē.

Man riebjas lielpilsētas, un, lai kā jūs ar sprauslātu, phe, kas ta nu tā par lielpilsētu — Rīga tomēr ir lielpilsēta. Es Rīgā dzīvoju tikai un vienīgi naudas dēļ, ja man te nebūtu jāstrādā, es te nedzīvotu (un kad man te nebija jāstrādā, es te nedzīvoju). Esat redzējuši Koyaanisqatsi? Ja neesat, noskatieties, tur ir lieliski pastāstīts, kāpēc man nepatīk lielpilsētas. Vispār tāpat noskatieties, brīnišķīga filma. Dzīve lielpilsētā ir dzīve ārpus līdzsvara, dzīve, kas pieprasa citu dzīves veidu. Viņā ir šausmīgi maz tādu lietu, kas atgādina, ka mēs vispār esam dabas sastāvdaļa — un tā mēs varam aizdomāties līdz tādām muļķībām, ka mēs spējam pakļaut dabu vai (kas īpaši uzjautrina) ka mums jāglābj Māte Zeme. Mums Māte Zeme nav jāglābj, zemei viss būs bumbās, mums jārūpējas, lai mēs uz viņas varētu dzīvot. Ja mēs esam pieraduši, ka visām dabas īpatnībām vienīgā atbilde ir — nolīdzināt, normālizēt, kondicionēt, pielāgot savam standartam, — tad mums var rasties tāds muļķīgs priekšstats, ka mēs tā varēsim mūžam. Ne vella, dārgie draugi, tas (kā mēs, finansisti, sakām, ha) svārstību koridors, kuŗā mēs varam lietas pabīdīt, ir gauži niecīgs. Protams, tajā koridorā mēs varam darboties un to arī vajag, bet nevajag sadomāties, ka viņš ir bezgala plašs.

Lūk, un tieši tādēļ šis laiks ir tik burvīgs! Šāds negaidīts aukstums atgādina, ka arī Rīga ir uz zemes, nevis kaut kādā mākslīgā mikrokosmā. Ja tu izej no mājas, aiztusnies līdz mašīnai, pusstundu nosēdi korķī (jo visi pārējie arī šādā laikā brauc ar mašīnām) un pēc tam aizvelies no mašīnas līdz darbam, tev tiešām šķiet, ka ir bezgala auksts. Bet tad, ja tu ej ar kājām, jau pēc kāda pusotra kilometra paliek pat ļoti silts, tu vari priecāties par saulaino laiku, sajust patīkami nekondicionētu gaisu uz savas sejas un, ja tā ir piektdiena, berzēt rokas priecīgā priekšnojautā, ka jau rīt tevi atkal sveiks meži, purvi, Gaujmala un piecdesmit zaļā nokrāsas.
link13 comments|post comment

Terminoloģijas jautājums III [Oct. 23rd, 2014|03:50 pm]
Nopietni, dīzeļdegviela ir solāreļļa?! Kāpēc, kā-sasodīts-pēc mēs to saucam par dīzeļdegvielu, ja ir pieejams tik neticami skaists nosaukums kā solāreļļa?!

Dīzelis, nu, kā tas izklausās. Brauc ar dīzeli, un tev šķiet, ka blakus piesēdies kaut kāds bavāriešu motoru skrūvētājs ādas biksēs un ar eļļu nošķiestā rūtainā kreklā, sēž tur, gremo savus veisvurstus un piedzeŗ duļķainu alu. Bet solāreļļa! Brauc ar solāreļļu, un saulīte virs tava ceļa nenoriet. Solāreļļa, tas ir skaisti, zaļi un labskanīgi.

Kur skatās degvielas tirgotāju mērkaķinga departamenti?!
link14 comments|post comment

Note to self [Oct. 23rd, 2014|03:15 pm]
Izrādās, Cibai olbaltums šķiet daudz apspriežamāks tēmats par geju pastmarkām. Nēnu taisnība jau ir, Cibā ir pilns ar cepšanas entuziastēm, savukārt varavīksnes karogu nes retais.
link87 comments|post comment

Parunāsim vēl par pārtiku [Oct. 23rd, 2014|12:19 pm]
Man laikam jāpārvācas uz Amuriku, es tur varētu taisīt karjēru, nolikdams Amuriku. Ir taču starp amurikāņiem tāda sevi nīstošu ļaužu grupa, kas ļoti uzjautrinās, kad ļaudis ar ārzemniecisku akcentu stāsta, kādi viņi ir lohi.

Lūk, mani bezjēgā tracina šitas te amurikāņu paradums gaļu saukt par "proteīnu". Tādā domāšanā ir kaut kas dziļi pretdabisks un nepareizs, šāds nosaukums jau pašā saknē nokauj tādas veltas cerības, ka tavā "proteīnā" varētu būt kaut kāda garša. Amurikāņi neiet pusdienās un neēd gaļu, viņi ietur maltīti un ievada savā organismā proteīnu. Jo, kā zināms, amurikāņi ir taisni vai apsēsti ar veselīgu pārtiku, viņi it rūpīgi sarēķina, lai viņu maltītēs visas uzturvielas būtu pareizās proporcijās. Godvārds, katrreiz, kad man pusdienu ēstuvē Delīrio apjautājas, un kādu gaļiņu klāt, esmu gatavs sajūsmā spiegt par to, ka runāju valodā, kuŗā ir gan pāķiski zemnieciskais tiešums, gan pamazināmās formas.

Bet kāpēc es par to, ne jau tāpēc, ka mani Amurika pēkšņi būtu sākusi pārmēru interesēt (tas ir, tfu, protams, es, kā īstam liberastam pienākas, piecreiz dienā pielūdzu Amuriku, pavērsies ar seju Baltā nama virzienā, bet tas tā). Lūk, vakar, pirkdams pārtiku manā Iemīļotajā Lielveikalā, pamanīju, ka tur uzradušās — tadāāāāā! — proteīna kanniņas!

Jā, uzņēmums Balticovo sācis arī mazumtirdzniecībā tirgot no olām izdauzītu un atdalītu olu baltumu baltās sterila paskata kanniņās. Tās kanniņas izskatās pēc visa kā, tikai ne pārtikas iepakojuma. Tādās varētu liet motoreļļu, ķīmikālijas (Ilford savulaik melnbalto filmu attīstītājus šitādās kanniņās lēja, tikai mazākās) un vēl kaut kādus industriālos šķidrumus. Tomēr pārtikai mums patīk, ja iepakojums piesola ēdienu, nevis, ziniet, proteīnu un citas uzturvielas. Mums gribas, lai uz iepakojuma ir lauku sēta, vista un dzīvnieki, kas reklamē paši savu apēšanu. Labi, mēs esam gatavi samierināties ar gana atturīgu dizainu, bet tikai tad, ja mēs pie tāda iepakojuma esam pieraduši. Mēs varam ķeksēt laukā ievārījumu no burciņas, uz kuŗas uzlīmēta tik vien kā balta etiķete ar melnu uzrakstu. Bet, ja jūs mums gribat iesmērēt ievārījumu plastmasas vanniņā, jums uz vāka jāuzzīmē attiecīgie augļi vai tradicionālā ģimene (kas, kā zināms, sastāv no mātes, tēva, meitas un dēla), kas ar pārdabisku laimi sejā stumj mutē brangas baltmaizes ņukas, jo dāsni apziestas ar attiecīgo ievārījumu. Balta vanniņa ar melnu uzrakstu "Ievārījums, bitches!" nederēs, mēs neesam tā raduši.

Ko Balticovo? Viņi savu proteīnu iepako motoreļļas kanniņā bez rokturīša (un pārtikas kanniņām ir rokturīši!) un virsū uzliek tik vien kā sasistu olu. Sasistu olu ar visu dzeltānumu, lai gan kanniņā dzeltānuma nav! Nēnēnē, jūs mums te pārdodat pavisam jaunu produktu pavisam jaunā iepakojumā, tad vismaz uz etiķetes uzlieciet kaut ko tuvu un pazīstamu. Bezē kūkas, kultūristus (tas taču, galu galā, ir olbaltums) vai, vēl labāk, kultūristus, kas ēd bezē kūkas. Tā, lai mums būtu skaidrs, ko ar to var izdarīt.

Paldies, ar to mūsu nelielo apskatu "Pārdod kopā ar Kautski!" mēs beidzam. Ja jums interesē, esmu pieejams kopīraitinga pakalpojumiem, nē, nopietni, tas man tāds vaļasprieks. Vieni brīvajā kolekcionē markas, citi osta līmi, es rakstu mērkaķinga huiņu.
link68 comments|post comment

Oh noes!!! [Oct. 23rd, 2014|10:09 am]
Protams, ebola ir kaut kas tāds, kas notiek tāltālās trešās pasaules valstīs ar melniem cilvēkiem un uz mums neattiecas, vismaz tik ilgi, kamēr kaut kādi baltās rases nodevēji uz turieni neaizbrauc, nesaķeŗ ebolu un neaplaiž ar to arī mūs. Bet nē, izrādās, Āfrikā ļaudis dara arī citas lietas, ne tikai mirst. Izrādās, ļaudis Āfrikā piegādā pirmajai pasaulei koloniālpreces, piemēram, kakao, un no kakao taisa šokolādi. Un, ko domājies, kakao cenas ir pacēlušās par 23%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu! Tātad šokolāde kļūs dārgāka!!!

Lai gan varbūt nav tik slikti. Kā zināms, pilnīgi visi Eirozonā tagad iespringst par to, ka mums ir gaužāmgauži zema inflācija, tik gauži, ka deflācija tepat ar roku aizsniedzama. Tagad rudens plosās pilnā sparā, drīz ziema, cerams, ka eiropieši un eiropietes kliedēs sezonālās skumjas ar pastiprinātu dārgākās šokolādes graušanu, tā palielinot pieprasījumu pēc arvien dārgākā kakao un dzenot inflāciju uz augšu. Savā ziņā tas pat ir viņu pienākums, kā Eiropas patriotiem un vienkārši kā iejūtīgiem cilvēkiem.
link7 comments|post comment

Homopropagandas uzbrukums [Oct. 22nd, 2014|03:34 pm]
Re, kādas pastmarkas Somijas Pasts laidis klajā! Taisni vai prasās pirms Ziemassvētkiem aizbraukt uz Somiju, lai ļaudīm aizsūtītu Ziemassvētku kartītes ar šādām pastmarkām.

Mīlīgi, vai ne?
link14 comments|post comment

Laipni lūgts, dēmokrātijas spīdekli [Oct. 22nd, 2014|09:50 am]
Turpinām tukšu un nepamatotu nodiršanu.

Šodien ar lielu prieku pamanīju, ka Rīga pošas greznā rotā un visas mājas izdaiļo ar karogiem. Un kā ne: mūsu nostūri ar savu klātbūtni pagodinās dižais tradīcionālo vērtību aizstāvis, visas regresīvās cilvēces stiprais balsts un konservātīvās domas gigants jaunievēlētais Turcijas prezis un visas turku tautas vadonis Redžeps Tajips Erdogans.

Jāpiebilst, šāda kaluma vīrus pie mums bieži nenākas redzēt. Mums šepat kaimiņos ir divas stingrās rokas, bet (ja ļoti nemaldos) ne viena, ne otra nekad mūs nav aplaimojusi ar savu oficiālo vizīti. Tamdēļ ir jo atzīstami, ka vismaz mazliet attālāki viesi pie mums brauc ciemos. Lūk, līdz šim es par Erdoganu dzirdēju tikai televīzijā, kad visādi liberasti aizsmakuši brēca, kā viņš ievieš autoritāru režīmu, cīnās pret visādiem salašņām, kas pa parkiem vazājas un tviteŗos raksta, kā arī neļauj pederastiem kopoties uz visiem ielu stūŗiem. Taču tagad es viņu varēšu redzēt vaigā, sajūsmā māt ar ziediem un, ja ļoti noveiksies, varbūt pat roku paspiest! Šādi tautu saviļņojoši vadoņu izgājieni Latvijā nepieciešami biežāk. Viktor Orban, mēs skatāmies arī uz tevi. Mums, tradīcionālistiem, jāturas kopā.

Es tiešām ceru, ka msjē Erdoganam ar Andri Bērziņu izvērtīsies sakarīga saruna par ēēēēē nu mēs vispār ūūūūū tradīcionālās vērtības īīīīī cilvēktiesības ievērojam ōōōōō mūsu sabiedrība nav tāda āāāāā vienosimies par tālāku sadarbību. Piemēram, Rīgā 2015. gadā gaidāms praids. Msjē Erdogans noteikti var sniegt vērtīgus padomus šāda pasākuma organizēšanā.
link4 comments|post comment

Darba ētika [Oct. 21st, 2014|02:34 pm]
Kā ziņās lasījāt, uzņēmuma Total vadītājs gājis bojā gaismas un tikumības saliņā Krievijā. Viņa lidmašīna esot ietriekusies sniega tīrītājā, ko vadījis piedzēries vadītājs, droši vien arī gaišs un tikumīgs, kā jau visi krievu ļaudis.

Še man rodas jautājums. Ja šī versija tik tiešām apstiprinās, tad sakiet, lūdzu, kā tā var? Un tas nav retorisks jautājums ar nozīmi "Kādā pasaulē mēs dzīvojam, ka tā notiek." Nē, man pavisam burtiski gribas uzzināt, kā tā var. Kā tas ir iespējams?

Ja sniega tīrītāja vadītājs ir piedzēries, ir divas iespējas: vai nu viņš darbā ir jau ieradies piedzēries, vai viņš ir piedzēries darba laikā. Gan par vienu, gan par otru iespēju ir vietā jautājums: kā tā var? Ja es ļoti nemaldos, lidostās ir drošības pārbaudes, arī darbiniekiem. Vai tur nevar pamanīt, ka darbinieks ir piedzēries?

Savukārt tad, ja darbinieks piedzēries darba laikā, viņš kaut kādā veidā lidlauka teritorijā ticis pie alkohola. Vai Krievijā lidostās ir darbinieku bufetes ar alkoholiskiem dzērieniem? Vai varbūt tur ir iespējams iziet drošības pārbaudi ar šņabja pudeli kabatā? Vai viņš pamielojies ar kaut kādiem tehniskajiem šķidrumiem, kas satur gana daudz dzeŗama alkohola?

Lai gan šāds lietu pavērsiens dīvainā kārtā mazliet nomierina. Ja Laima nebūs mums vēlīga un sanāks ar šiem brašuļiem kaŗot — nu ko, vieglāk ir kaŗot pret ļaudīm ar gana izplūdušu disciplīnu.
link33 comments|post comment

More bang for your buck [Oct. 21st, 2014|10:45 am]
Vispār, kopš es uzzināju, cik naudiņas Krievija samaksāja par Soču olimpiādi, man ir iemaitāta visa izpratne par to, kas ir dārgs un kas ir lēts.

Labi, varbūt tur nav gluži 51 miljards dolāru, un varbūt tā infrastruktūra, ko Sočos sabūvēja, tiešām atmaksāsies. Kā zināms, šļūkšana pa bobsleja trasi jau kopš padomju laikiem ir neatņemama Soču atvaļinājuma sastāvdaļa, gluži kā balzāma dzeršana Pribalķikā, tādēļ šāda infrastruktūra lieti noder. Ņemsim pašu mazāko ciparu, 6,5 miljardus — tik, kā man stāsta Vikipēdija, izmaksājušas pašas spēles.

6,5 miljardi. Šitādu te naudiņu ļaudis izgāza tikai par to, lai divas nedēļas bariņš jauniešu varētu paslēpot, pašļūkt pa trasi, paslidot un paspēlēt hoķi. Saprotiet pareizi, es visnotaļ atbalstu sportošanu, un šļūkšana pa trasi vispār ir viena no lieliskākajām lietām, ko cilvēki dara ar biksēm kājās (lai gan laikam arī tās lietas, ko dara bez biksēm, reti kad sniedz tādas izjūtas). Es pat atbalstu visādus skatāmos sportus, ir jau gana interesanti, lai gan, protams, droši vien būtu naivi apgalvot, ka sportisti ar savu piemēru iedvesmo sportot arī plašas tautas masas. Sportisti iedvesmo plašas tautas masas grauzt čipšus un dzert alu.

Bet ko tur, cilvēkiem ir interesanti, lai būtu. Bet! Šiem cilvēkiem ir interesanti divas nedēļas, turklāt viņi tur neredz kaut ko tādu, ko viņi vispār nevarētu iedomāties. Nav tā, ka tramplīnlēcēji piepeši ielec stratosfairā vai daiļslidotāji izgriež divdesmitkāršu pirueti — tur tomēr ir puslīdz skaidrs, kas viņus sagaida.

Salīdzinājumam: jau vairāk nekā divus gadus pa Marsu dzīvojas NASAs robots Curiosity. Viņš tur braukā savā nodabā un sūta bildītes no Marsa. No Marsa!!! Tā nav ielekšana stratosfairā, tas ir Marss, kosmoss, tādas lietas, kas visu vecumu meitenēm un zēniem sirdīm liek sisties straujāk. Mazi bērni par kosmonautiem grib būt daudz biežāk nekā par ātrslidotājiem — ne tāpēc, ka ātrslidošana nebūtu aizraujoša, bet tāpēc, ka ātrslidošana tomēr nav pilnīgs kosmoss.

Un zināt, cik Curiosity maksāja? 2,5 miljardus dolāru. Nevis pati palaišana, bet visa programma. Salīdziniet to ar Soču izmaksām, kaut vai ar pašu mazāko ciparu. Divas nedēļas ātrslidošanas un biatlona — USD 6,5 miljardi. Divi gadi pilnīga kosmosa — USD 2,5 miljardi. Ir zināma atšķirība cenas un veiktspējas attiecībā, vai ne?

Vārdu sakot, man tagad ir baisa cemme uz Grieķiju. Vajadzēja viņiem to olimpisko spēļu tradīciju atjaunot, ja, miera nebija. Dabūjām reizi divos gados pompozu izrādīšanos "skat, kāds man liels stadions", burvīgi. Ja nu kaut kā šajā pasaulē pietrūkst, tad, protams, tā ir pompoza izrādīšanās. Paldies par neko, Grieķija. UPD: Un Francija.
link11 comments|post comment

Purva rāva un citas izklaides [Oct. 20th, 2014|02:02 pm]
Ak, cik burvīgi pavadīt nedēļas nogales tā, ka pēc viņām gribas atpūsties! Tā arī vajag, jo darbs, kā zināms, ir labākā atpūta.

Še piebildīsim, ka mums, kā rādās, ir tāda neliela mežu/purvu atkarība. Ja mēs kādu mēnesi neesam bijuši kaut kur nekurienes vidū, mums ir nelielas lomkas. Mēs īsti nezinām, kā to aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc kaut kādiem kaktu pagāniem, kas pliki skraida ap kokiem (mēs tādi neesam), bet aizdomājieties. Kad jūs stāvat meža vidū, jūs elpojat ar viņu vienu elpu — ko izelpo viņš, ieelpo tu, un otrādi. Un ij nemaz nesāksim aprakstīt to, ka jums virs galvas nieka 100 kilometrus augstāk sākas pilnīgs kosmoss, un katrs atoms jūsu miesā savulaik nācis no turienes. Ja ir iespējamas kādas transcendentālākas sajūtas, mēs nespējam iedomāties, kas tās būtu.

Tā nu šosestdien transcendentālās izjūtas smelt devāmies uz Ķemeŗiem un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sasmēlāmies tās veseliem spaiņiem. Ķemeŗi gan savā ziņā ir Seda Light, bez nolemtības sūruma, kūdras kalniem un izmisušiem krievu pensionāriem, taču tur ir gan ruin porn, gan slīkšņas, gan brīnumdaiļi purva ezeri ar putniem viņos un visvisādas tamlīdzīgas izpriecas, pēc kuŗām Rīga izskatās dzīvei vēl nepiemērotāka, nekā parasti.

Savukārt svētdien brīnumjaukā sabiedrībā apmeklējām Rundāles pili, kas ir bezgala bezgaumīga vieta. Taču, pateicoties dižajai filmai Berijs Lindons, mēs tagad apzināmies, ka arī šajā bezgaumībā dzīvoja īsti, dzīvi ļaudis, nevis tikai kaut kādi manekeni ar skruļļotām parūkām un uzzīmētām dzimumzīmēm (ar nožēlu esam spiesti atzīt, ka tikai tagad mums atausa, ka taču arī mums ir skruļļota parūka, ak, kamdēļ mēs to nepaņēmām līdzi). Un, cik var spriest no gana skopām biogrāfijas detaļām, šīs pils sākotnējais īpašnieks savā vēlmē pakāpties pa sabiedrības kāpnītēm bij ne mazāk apņēmīgs un izveicīgs par Redmondu Beriju. Padomājiet paši: viņš pamanījās uzcelt pili par savas mīļākās un vienlaikus arī Krievijas ķeizarienes naudu, pēc viņas nāves pārdzīvot nelielu ekskursiju pa Sibīriju un pēc tam atkārpīties atpakaļ līdz savai pilij un negodīgā darbā saraustajiem labumiem.

Un ir jau, ir jautri paskatīties, kā dzīvo viena procenta ļaudis, lai arī šajā gadījumā to var redzēt ar kādu divsimt piecdesmit gadu nobīdi. Kamīniņi, mākslīgais marmoriņš, spogulīši, ģērbtuvītes un mazgātuvītes, mīlīgi, mīlīgi. Mēs apzināmies, ka esam naivi, bet mums ir cerība, ka kaut kad pensijas vecumā mēs dabūsim apskatīties arī Pūķina rezidences, kas būs atvērtas kā mūzeji. Tiešām būs interesanti redzēt botoksa kabinetu, paštīksmes istabu ar spoguļiem un avīžu izgriezumiem un tamlīdzīgas izpriecas.
link9 comments|post comment

Augstās izšķirtspējas vilinājums [Oct. 20th, 2014|10:14 am]
Klau, biedri amatieŗfotogrāfijas entuziasti, pastāstiet man tādu lietu. Kā jūs cīnāties ar vēlmi pēc neaprakstāmi asām bildēm (ja cīnāties)? Lūk, mēs it kā saprotam, ka daudz vairāk no svara ir gaisma, tekstūra, toņi un kompozīcija. Tāpat mēs apjaušam, ka zemes atmosfaira — it īpaši mazliet lietainā dienā — neizbēgami padarīs neasas dažas detaļas, kas atrodas jo tālu. Un, skaidra lieta, mēs skatāmies, lai viss būtu fokusā un roķeles netrīcētu, tādēļ, ja kas ir mazliet neass, tas saistīts ar stikla un atmosfairas radītiem ierobežojumiem. Bet tomēr — atver tu tādu bildi uz augstās izšķirtspējas ekrāniem, viss nav pārdabiski ass, un tev gribas iekliegties sāpēs — nēnēnē, kāpēc, kāpēc viss tik izplūdis un miglains!!!
link21 comments|post comment

The late Mr Putin [Oct. 17th, 2014|04:34 pm]
Jūs pamanījāt? Merkele bija atcēlusi tikšanos ar Putinu tāpēc, ka viņš kavēja, tā vietā tikās ar Porošenko un ar Putinu tikās vēlāk.

Pievērsiet uzmanību. Atcēla tādēļ, ka Putins kavēja.

Putins kavē. Vienmēr. Putins savulaik par piecdesmit minūtēm nokavēja tikšanos ar pāvestu, kas, starp citu, ir maz. Džons Kerijs Putinu ir gaidījis trīs stundas. Elizabete R Putinu savulaik gaidīja 14 minūtes. Putina bijusī dzīvesbiedre gaudās, ka tad, kad viņi gājuši uz randiņiem, Putins kavējis vismaz divas stundas.

Ikviens, kas strādājis apkalpojošajā sfairā, ar prieku atceras to brīnišķīgo sajūtu, kas pārņem, kad kādam tevi jāgaida. Sēdi tu, teiksim, bankas steliņģī. Tev nemaksā pārlieku daudz, un tas nav gluži tavs sapņu darbs. Bet cik patīkami visvarens tu sajūties, skatoties uz tiem ļaudīm, kas sēž rindā un gaida tavus pakalpojumus! Tu lieliski apzinies, viņiem vajag, nevis tev, un, jo ilgāk viņi tajā rindā sēž, jo pazemīgāki kļūst.

Putins arī savā ziņā ir strādājis apkalpojošajā sfairā (kā anekdotē par sūdu, kas bija kolēģis mentam — abi no iekšējiem orgāniem), tādēļ arī viņš ir ielāgojis, ka likt cilvēkiem gaidīt ir gan ērti, gan noderīgi. Jau pirms jūs vispār esat sasveicinājušies, tu esi savam sarunu biedram parādījis, kuŗš te ir galvenais un kuŗš var pagaidīt, jo viņam vajag.

Un līdz šim viņu arī ir gaidījuši, arī Merkele. Tamdēļ šitāds izgājiens ir gana grezns žests. Lai gan diez vai tas beigsies ar to, ka Putins paliks laicīgāks.
link18 comments|post comment

Zosēni 2026 [Oct. 17th, 2014|12:14 pm]
Turpinām sadaļu "Ko ziņās tev nestāsta".

Mēneša sākumā Oslo paziņoja, ka nekandidēs uz 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, pārāk dārgi. Piebildīsim, Oslo ir Norvēģijā. Un viņiem šķita, ka par dārgu. Norvēģiem. Bet nu kas tur, vai ne, 2022. gads ir tik tālu, un gan jau tāpat vesela kaudze citu pilsētu grib viņas rīkot. Ne-a, iepriekš atteicās Krakova (uzrīkoja referendumu, redziet, pie kā tā jūsu tautas viedokļa paušana noved!), Stokholma (par dārgu) un Ļvova (nu, jūs paši saprotat). Palikušas — tadāāāāā!!! — Pekina un Alma-Ata.

Tā, lūk. Ja šitā turpināsies, tad 2026. gada ziemas olimpiskās spēles negribēs rīkot neviens — vai vismaz neviens, kam nav lieki 50 miljardi Amurikas naudiņu un kas spēlēs nevēlēsies iekļaut tādas disciplīnas kā "Ātrslidošana pretī Vadoņa celtajai gaišajai nākotnei" un "Biatlons ar šaušanu pa imperiālistiskajiem ārvalstu aģentiem." Mūsuprāt, šī ir mūsu lielā iespēja: piesakām Zosēnus kā kandidātpilsētu 2026. gada ziemas olimpiādei!

Mums jau ir dēmokrātija un bobsleja trase, kas mums sniedz lielas priekšrocības cīņā pret tādām potenciālajām kandidātēm kā, teiksim, Pjeņhaņa un Babrujska. Un katram, kas skatās laika ziņas, zināms, ka Zosēni ir visaukstākā vieta visā Latvijā, kur snieg no septembŗa līdz jūnijam, tādēļ mums nebūs jāākstās ar mākslīgo sniegu. Bet, kas ir pats svarīgākais: Zosēnos itin nekā nav.

Tas nozīmē, ka jebkādu infrastruktūru Zosēnos varēs būvēt no nulles. Mums tak ir kaudzēm ļaužu, kas gaužas, kā valdība neradot darba vietas laukos. Lai Zosēnos uzbūvētu olimpiādi, vajadzēs kaudzēm darba vietu. Tiesa, ir tāds neliels jautājums kā "ko mēs pēc tam ar to visu darīsim?" Taču tas, ka pēc tam ar to nav ko darīt, nekad nav atturējis Latvijas valdību no dažādu drosmīgu lēmumu pieņemšanas. Galu galā, darba vietas radīsies arī tad, kad to visu vajadzēs nojaukt.

Tāpat Latvijai pēc eiro ieviešanas vairs nav nekāda stratēģiskā mērķa. Mēs taču dzīvojam no viena stratēģiskā mērķa līdz otram. Vispirms iestājāmies Eiropā, tagad ieviesām eiro, kas tālāk? Aizsūtīt robotu uz Marsu mums tuvākajā laikā nespīd, atvainojiet, nespīd. Lai gan jāpiebilst, ka Indija robotu uz Marsu aizsūtīja par apmēram 700 (!) reizes mazāku naudiņu nekā Krievija iztērēja Soču olimpiādei. Tomēr Marsa robotu čalis no Zosēniem uzbūvēt nevar. Olimpisko stadionu varbūt var, it īpaši tādu, kam jāstāv tikai divas nedēļas.

Un pēc Zosēnu olimpiādes mēs varēsim Zosēnus bīdīt kā burvīgu ruin porn ceļamērķi. Pripete bez radioaktivitātes!
link21 comments|post comment

Terms and Conditions [Oct. 16th, 2014|10:08 pm]
Labiņi, darīsim šitā. Atstājam kādu brītiņu visu, kā ir. Dārgie anonīmiķi, esiet tik laipni un novērtējiet šo neaprakstāmo laipnību, kas jums izrādīta.

Man nav itin nekādu iebildumu pret šīs mazās un uomulīgās cibas ierakstu tālāku izplatīšanu citos sociālos tīklos, uz priekšu, dariet tā, ja jūtat vēlmi, atļauja nav jāprasa. Tāpat man nav īpaši daudz iebildumu pret anonīmiem komentāriem, bet, esiet tik laipni, vienosimies par dažām lietām.

1) Ciba pirmām un galvenām kārtām ir kopiena, for us by us. Šeit gana daudzi ļaudis viens otru pazīst, tāpēc viņiem arī ir interesanti tas, kas skatītājam no malas šķiet bezgalgaŗlaicīgi. Tamdēļ atturieties no pārākuma apziņā sacerētiem komentāriem "pizģec, kas jums ir, kāpēc jūs apspriežat savas seklās sīkpilsoņu dzīvītes". Jūsu pārākuma apziņai nav pamata, jūsu augstprātīgās dzīvītes labākajā gadījumā ir tikpat seklas, ja ne seklākas.

2) No tā arī izriet tas, ka tie, kas nav spējīgi reģistrēties kaut vai tikai komentēšanai, še ir ciemos. Neuzstājiet, ka jums te ir tiesības, jums to nav.

3) Man nav nekādu iebildumu pret personīgiem apvainojumiem, lai gan, protams, es par tiem neesmu sajūsmā. Tomēr ņemiet vērā: es savu identitāti īpaši neslēpju, un ikviens ar diezgan niecīgu piepūli var atrast manu vārdu, uzvārdu, tvitera profilu un feisbuka lapu. Tādēļ man tiešām šķiet, maigi izsakoties, smieklīgi anonīmu lietotāju apgalvojumi, kā nu man jāciena viņu tiesības izteikties, kā es baidos no saviem lasītājiem un ko vēl ne. Es nebaidos atklāt savu identitāti; jūs baidāties parakstīties kaut vai ar izdomātu segvārdu. Tātad: ja gribat bārstīties ar apvainojumiem, esiet tik laipni, piereģistrējieties. Neuztraucieties, es komentārus nedzēšu un lietotājus nebanoju. Lai gan vienmēr var sākt.

4) Ja jūs jau esat cibā, nerakstiet tizlus komentārus anonīmi. Tas ir neticami stulbi, un tā nav cilvēka cienīga rīcība.

5) Visbeidzot, vienkārši patīkamāk runāt ar kādu, kam ir kaut vai pavisam vārgi ieskicēta un gauži virtuāla identitāte. Un, kā gadījies, kā ne, reģistrēti lietotāji nez kāpēc daudz veiksmīgāk spēj atturēties no ad hominem uzbrukumiem un bezjēdzīgas troļļošanas. Pamēģiniet, varbūt sapratīsit, kāpēc.

Viss, paldies. Ja mēs vienoties nespēsim un tukša anonīmā diršana turpināsies, nu ko, var arī noslēgt anonīmos komentārus. Lai gan būtu tiešām stulbi, ja daži nāpšļi un mūjāboli sagandētu ballīti visiem.

UPD: Tukšā diršana turpinājās, anonīmie komentāri atslēgti.
link35 comments|post comment

Diskusija par diskusiju kultūru [Oct. 16th, 2014|05:11 pm]
Kā labāk izdarīties ar anonīmiķiem? (Anonīmiķi viedokli drīkst izteikt komentāros.)

Poll #20187 Kā labāk?
Open to: All, results viewable to: All

Kā labāk izdarīties ar anonīmiķiem?

View Answers

Atslēgt komentārus anonīmiķiem
22 (33.8%)

Pierakstīt IP adreses visiem
16 (24.6%)

Visi ieraksti tikai draudziņiem
0 (0.0%)

Nekā, runas brīvība FTW!
27 (41.5%)

link23 comments|post comment

How do they find me? [Oct. 16th, 2014|04:05 pm]
Starp citu, kāpēc manā jaukajā un uomulīgajā cibā arvien biežāk uzrodas visādi anonīmiķi, kas izsaka dažādus pieņēmumus par manu personību, prāta spējām un rīcības motīviem?! Es zinu, ka anonīmiķu komentēšanu var atslēgt, bet līdz šim šī opcija netraucēja un ļāva priecīgi domāt, re, kā es esmu par runas brīvību. Un kā viņi mani atrod? Šeit tak ir ciba, savējo tusiņš, visi viens otru pazīst, visi viens ar otru ir dzēruši un (cibas izmisuma stūrītī, ne šeit) visi viens ar otru ir gulējuši. Un piepeši šitā.
link56 comments|post comment

Tas pat vairs nav smieklīgi [Oct. 16th, 2014|10:43 am]
Nē nu kas ir!!! Man riebjas tas skaidrojums "cilvēkiem ir mazas miesas daļas, un tad viņi tās kompensē ar lielām lietām", bet, nopietni, kā lai skaidro to paradumu taisīt tālruņus arvien lielākus? Tas jau sen pārliecinoši pārkāpis jebkādas saprāta robežas.

Re, Gūgle nupat palaidusi tautiņās jaunu tālruni, Nexus 6. Un kā jūs domājat, cik viņam liels ekrāns? Sešas collas! Sešas collas jeb 15,24 centimetri un viss, mazāka versija nav dabonama. Vai nu staipi apkārt sešas collas lielu stikla gabalu, vai jaunais Nexus nav paredzēts tev. Piebildīšu, ka Nexus planšete sākas no 7 collām. Tieši tā: piemetiet vēl vienu collu, un no jūsu tālruņa sanāks planšete.

Sakiet, lūdzu, kas ir šī izstrādājuma mērķauditorija? Es līdz šim nedomāju, ka sirmgalvji ir tie aktīvākie tehnoloģiju lietotāji, bet acīmredzot es maldos. Jā, viņiem lieti noder liels ekrāns, uz kuŗa uzlikt lielus burtus. Vai varbūt tas ir mērķēts uz jauniešiem, kas labprāt nēsā pidaraskas? Kaut kas tak tajā pidaraskā jāieliek, vai ne, un kamdēļ ne arvien lielāks tālrunis. Varbūt es kaut ko esmu palaidis gaŗām un mums apkārt veselām ordām klīst kaut kādi cilvēka un gorillas jaukteņi ar pretdabiski lielām plaukstām? Bet tad viņi savairojušies pavisam nesen, pēdējo gadu laikā. Varbūt lietderīgāk būtu to ārstēt, nevis pārkārtot visu tālruņu rūpniecību šādiem cirkus ērmiem par godu. Varbūt tie pastāsti, ka masturbēšana bojā redzi, ir taisnība, un jaunajai paaudzei ir arvien sliktāka un sliktāka redze? Bet arī ar to tak var cīnīties citādi.

Lūk, es kaitīgus paradumus nepiekopju, un man ir brīnišķīga redze. Tam ir savas ēnas puses: man nepienākas brilles (par to jau es te esmu gaudies). Tamdēļ es jo vairāk gribu izmantot šīs īpašības gaišās puses, piemēram, spēju viskautko saskatīt. Nesen pārgāju uz tālruni ar 3,5 collu ekrānu un, lai gan sarūgtina viņa vājā veiktspēja (šādus ekrānus diemžēl liek tikai zemo plauktiņu tālruņos), visādi citādi šis ir tiešām ērts tālrunis. Jo kam ir vajadzīgs tālrunis? Lai ar viņu pazvanītu, lai apskatītos ēpasta ziņojumus, ieliktu bildītes instagramā, palūrētu kartē un šad tad tviterī ierakstītu "Lauris Reiniks ir tāds losis, lol." Cilvēki tālruni visur ņem līdzi, izvelk uz kādu brītiņu, aši knaši noskaidro, ko viņiem vajag, un liek atpakaļ.

Ko, ko vēl var darīt uz tālruņa? Skatīties filmas? Ja cilvēks uz tālruņa skatās filmas, viņš ir pelnījis nosodījumu, paļas un nievas. Holivuda izgāž kaudzēm naudas, sabāžot savos kases grāvējos visādus lielajam ekrānam paredzētos specefektus, un kaut kāds pagrimtenis viņu skatās uz tālruņa, lai arī sešas collas liela. Filmas normāli cilvēki skatās tā: atnāk mājās, uzgrauzdē popkornu, uzvelk treniņbikses ar strīpiņām, ielej alu, apsēžas ērtākajā krēslā un tā glauni iekārtojušies ņemas baudīt kārtējo kinomākslas šedevru uz lielākā pieejamā ekrāna. Filmas cilvēki neskatās tā pa gabaliņiem, ejot pa ielu.

Ja tev tik ļoti vajag lielāku ekrānu, uz kā skatīties filmas, lasīt grāmatas un citādi patērēt saturu, dievu dēļ, nopērc planšeti (neliela līriskā atkāpe — vārdos nav izteicams, cik ļoti tracina tā jauna mode "nopirkt" vietā teikt "iepirkt.") Vai notraus putekļus no laptopa, viņš pēc tevis skumst. Vai ieslēdz televizoru, viņš tagad ir kļuvis daudz skatāmāks (izņemot Krievijas propagandas kanālus, Rīta Panorāmu, seriālu "Mīlas viesulis" un tē vē spēles. Toties vienreiz LTV rādīja Rushmore!) Bet pievaldi savas pretdabiski lielās rokas un ļauj, lai tālrunis joprojām ir mazs, viegls un ērti pārnēsājams palīgs ikdienas gaitās, nevis spožs māneklis, ar kuŗu visu laiku kairināt tavas pārmocītās smadzenes.

UPD: Paldies, mēs sapratām. Paradums visur kur lūrēt tālrunī bojā redzi. Tādēļ nepieciešami arvien lielāki ekrāni, lai ļaudis ar iebojāto redzi varētu vēl kaut ko palasīt. Ja tā turpināsies, tad es ar savu burvīgo redzi drīz būšu vēl lielāks Pārcilvēks, nekā jau esmu.
link82 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]