We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Bet kā ar dēmokrātiju!!! [May. 20th, 2016|01:22 pm]
Eku šodienas must read: This is how fascism comes to America.

Ņemiet vērā, tas ir viedokļu raksts, tādēļ neizbēgami tur ir sarakstīts, ēēē, apstrīdams viedoklis. Bet viena lieta tur ir pateikta ļoti labi.

Ir cilvēki, kam ļoti patīk uzsvērt, ka dēmokrātija, tā nav visatļautība. Nav gan. Un tā nav visatļautība arī tad, ja vairākums cilvēku nobalso par visatļautību.

Ja no 100 cilvēkiem 51 nobalso, ka atlikušos 49 vajadzētu nomētāt ar akmeņiem, kaut kā neceļas roka to saukt par dēmokrātisku lēmumu pieņemšanas procesu. Jo valstī dzīvo ne tikai tie, kas balso par, bet arī tie, kas balso pret. Ja valsts rūpējas tikai tiem, kas balso "par", tā dēmokrātija iznāk kā Korejas Tautas Dēmokrātiskajā Republikā.

Lūk, un šitā ir mūsdienu dēmokrātijas lielumlielā bēda. Aplam daudz savairojies visādu Gaismas Bruņinieku, kas uzskata, ka viņiem ir absolūta patiesība, savukārt tie, kas viņiem iebilst, ir ļaunuma iemiesojums. Un Miers un Laime iestāsies tikai tad, kad Gaismas Bruņinieki būs sakāvuši ļaunos. Smieklīgi tas, ka, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, vienu un otru uzskatu pārstāvji ir diezgan līdzsvarā -- tātad nepietiks ar to, ka jāizkauj kādi desmit-piecpadsmit procenti nepareizi domājošo. Mūsdienu Gaismas Bruņiniekam pēc uzvaras vajadzēs pie vietas nolikt vismaz pusi.

Tas ir redzams abās polītiskā spektra pusēs, turklāt tik spēcīgi, ka brīžam pat īsti nav skaidrs, vai te tiešām ir runa par dažādiem polītiskajiem uzskatiem vai vienkārši viena un tā paša uzskata spoguļattēlu. Piemēram, gan liberāļi, gan konservātīvie runā par "elitēm", kas dzīvo uz "parastās tautas" sviedru un asiņu rēķina un metas par tās "parastās tautas" glābējiem un atbrīvotājiem (jo parastā tauta, viņi taču ir pārāk parasti, viņi paši sevi atbrīvot nespēs). Gan vieni, gan otri stāsta par Briesmīgiem Plāniem, kā ļaunie neatgriezeniski grib izmainīt pasauli. Gan vieniem, gan otriem patīk mālēties par daudzcietušiem upuŗiem. Tik vien tās starpības, ka abi ir pārliecināti, ka viņiem gauži nodara tie otri.

Un to pat nevar norakstīt uz Latvijas īpatnībām, tā notiek visur. Mēs te pie sevis gudrojam, nez, kā latvju tauta par sevi domātu, ja nebūtu pastāsta par 700 verdzības gadiem. Ha, nedomātu par 700 verdzības gadiem, domātu par 50 padomju verdzības gadiem. Vai, ja nebūtu 50 padomju verdzības gadu, vaidētu par 12 eiroverdzības gadiem. Par savu vaimanāšanu apspiedēju jūgā vaimanā pat Lielbritānija, kam nu tiešām nenāktos vaimanāt par kaut kādiem 700 verdzības gadiem. Mēs neesam ūnikāli; latvieši ir tāda vidusmēra Eiropas tautiņa, ne īpaši liela un ne īpaši maza, mūsu kompleksi ir arī viņu kompleksi.

Ir tāds apziņas tests -- parāda testējamajam spoguli un skatās, vai viņš atpazīs, ka spogulī ir viņš pats. Žagatas to testu noliek. Cilvēcei, rādās, kaut kā nesanāk.

Žēl, protams, šis nav tas laiks, kad viss ir superduper un tagad varētu padirsties savā starpā, lai nepaliek gaŗlaicīgi. Pietiek īstu problēmu, nav jāsagudro jaunas.

Bet, no otras puses, laikam jau nav jāuztraucas par to, ka no zemes virsas pazudīs saprātīgas dzīvības formas. Žagatām taču izmiršana nedraud.

PS Iztiksim bez komentāriņiem [ja gribat, varat šņukstēt piedurknītē par nedēmokrātisku piegājienu]. Tāpat varat pieturēt pārspriedumus "Lai nu kuŗš būtu runājis". Apzināties kaut kādas savas nepilnības un censties viņas labot -- tā nekādā ziņā nav peļama rakstura īpašība, it nekādi ne.

Vispār cibā regulāri mazliet pretīgi paliek, kā tad, kad tu sēdi krogā jautrā draudziņu lokā, pārrunājat lietas, -- un tad atpeld kaut kāds jēgu pārdzēris visgudrinieks, kas nosauc jūs visus par lohiem un beigās vēl izvemjas uz galda. Un nekomentējiet pie citiem ierakstiņiem, esiet tik laipni.

Viss, paldies.
link

I started a joke which started the whole world crying [May. 17th, 2016|02:24 pm]
Man te darbā visu laiku iet fōnā ziņas, jo in my line of work ziņas tik tiešām var izmantot un tās sniedz kaut kādu labumu, nevis tikai vairo rūgtumu par to, kā pasaulē viss notiek šķērsām un kā es nabadziņš nekā nevaru padarīt. Tā nu, piemēram, es ar vienu ausi gana cītīgi sekoju līdzi Breksita debatēm (kam ir ļoti skaidrs iespaids uz mārciņas svārstībām).

Šajā pasākumā mani ļoti priecē Deivids Kamerons. Viņš tik burvīgi iemieso visu britu augstlabdzimušo augstprātību, ka viņu pēc polītiskās karjēras beigām (kas, iespējams, nemaz nav tik tālu) vajadzētu ievietot vakuumā un nolikt blakus tiem metāla stieņiem, kas ir tieši jardu gaŗi, un svaru bumbām, kas sveŗ akurāt vienu mārciņu. Jo, raugi, patlaban Deivids ļoti cītīgi stāsta, kādas drausmas sekas būšot tam, ja UK izstāšoties no ES, cik tas esot bīstami un kā tas ietekmēs ļaudis vēl gadu desmitiem. Ir jau viņam taisnība, bet grūti neuzdot vienu pašsaprotamu jautājumu -- ja jau tas ir tik bīstami, tad, Deivid, kamdēļ, nu kamdēļ tu pats ņēmi un ierosināji to referendumu?!

Es saprotu, Deividam gribas būt dēmokrātiskam. Guess what, Deivid: "dēmokrātiski pieņemts lēmums" nozīmē tikai un vienīgi to, ka lielākā daļa no tiem, kas par to balsojuši, pateikuši "Yay". Dēmokrātisks lēmumu pieņemšanas process pats par sevi it nekādi negarantē, ka tas būs lielisks, rūpīgi pārdomāts un vispār labākais iespējamais lēmums, par kuŗu visi būs sajūsmā. Vēl vairāk, sociālo tīklu, realitātes šovu un piecu sekunžu ilga attention span laikmetā ir diezgan pamatotas aizdomas par cilvēku spēju pieņemt pārdomātus un izsvērtus ilgtermiņa lēmumus.

Pēc paša Deivida iebildumiem sanāk, ka viņš ir ierosinājis uzrīkot referendumu apmēram par tēmu "mums te dzīvokļa biedrs ne tādas tapetes izlīmējis, kā būtu, ja mēs nodedzinātu māju, that'll show them!" Protama lieta, kādos deviņdesmit deviņos gadījumos šādi priekšlikumi aprobežojas ar kopīgu piedzeršanos, un otrā rītā atliek nokopt dzīŗu pēdas, nevis krāsmatas. Bet simtajā gadījumā savācas vēlētāju, es nebīstos šī vārda, kvorums, kas jūtu uzplūdā sagrābj mietus un nobalso par parādīšanu viņiem. Un šādos brīžos tam, kas ierosināja "Vai jūs gribat parādīt viņiem?", neklājas pārbiedētam skraidīt apkārt un brēkt -- "Jūs ko, es taču gaidīju, ka jūs teiksit nē!"
link12 comments|post comment

Ikdienišķais naids [May. 12th, 2016|10:13 am]
Vārdos (vismaz pieklājīgos) nevar izteikt, kā mani tracina, ja latviešu valodā vārdu "pieredze" lieto nozīmē "viens atsevišķs pārdzīvojums, piedzīvojums". Kas tik tagad nav "jaunas" un "uzlabotas" pieredzes -- iepirkšanās, protams. Pakalpojuma saņemšanas. Mājaslapas lietošanas. Lai kā es nīstu Rīgas Satiksmi, tomēr jānovērtē tas, ka viņu sauklis ir "Vairāk patīkamu braucienu!", nevis "Patīkamāku braukšanas pieredzi!" Lūk, šī ir neparasta iespēja kaut ko mācīties no Rīgas Satiksmes -- nav jāsaka "iepirkšanās pieredze", pilnībā pietiek ar "iepirkšanās". Neviens jūs nepārpratīs.

Latviešu valodā pieredzi uzkrāj ilgākā laikā. Tas nav viens notikums -- tie ir daudzi un dažādi notikumi, kas tev nosēžas atmiņā un, cerams, kaut kā veido tavu pasaules uzskatu (ja, protams, tev tāds ir). "Alus dzeršanas pieredze" ir viss alus, ko tu esi izdzēris mūža gaitā (lai gan kāpēc tu par to runātu?), nevis šitas te neparasti vieglais un glāsmainais alus, kas pa tavu barības vadu noslīd dziedādams. "Uzlabota braukšanas pieredze" ir anglosakšu mērkaķinga specu izgudrojums, turklāt arī angļu valodā šis izgudrojums izskatās diezgan ķēmīgi un jebko uzreiz pataisa par reklāmas tekstu.

Atstāsim pieredzi tur, kur tai jābūt: pārspriedumos par to, kas tik ar mums nav noticis, un amurikāņu reklāmas tekstos. Bet, dievu dēļ, vismaz šitādu kroplību savā valodā neievazāsim.
link31 comments|post comment

Jū! Es! Ei! Jū! Es! Ei! [May. 11th, 2016|03:19 pm]
Sadaļā "Ko ziņās tev nestāsta" šodien tāds jauks atgadījumiņš. Ir tāds beļģu uzņēmums AB InBev, kam Amerikā pieder zīmols Budweiser. Ar šo zīmolu tirgo gāzētu dzērienu ar alkohola garšu. Un uzņēmums uz vasaru pārdēvējis zīmolu kā? America, lūk, kā.

Bet mēs šodien jūtamies dāsni un no šī fakta neatvasināsim nekādus spriedumus par šī zīmola lielisko atbilstību Vidusmēra Amurikāņa gaumei. Tā vietā mēs lepni sev papliķēsim pa plecu un norādīsim -- ha, beļģu ražota Amerika, tad nu ar. Mēs tādas lietas darījām, pirms tas bija stilīgi -- mums dāņu uzņēmums jau nez cik gadus brūvē Latvijas Sevišķo!
link11 comments|post comment

За Родину! За Кончиту! [May. 11th, 2016|09:37 am]
Nekādi nesaprotu -- kāpēc Krievija šitā iespringst uz Eirovīziju? Pats nosaukums taču saka priekšā -- Gejrovīzija, vai pareizticīgo tradīciju sargātājai šitādās lietās jāpiedalās?! Un uz ko viņi grasās atstāt labu iespaidu -- visiem taču zināms, ka Eirovīziju skatās tikai visādi pagrimteņi. Jūs varat iedomāties tādu Ģedu Vojevalu, kas atnāk no 9. maija parādes viss tāds fašismu uzvarējis -- un sāk skatīties Eirovīziju? Nē taču.

Maijs tak ir tādām varenām uzvarām pārbārstīts -- hokejs, ģedi, mūsu Kungs un Pestītājs nāvi uzvarējis, strādnieki kapitāla jūgu uzvarējuši. Vai tad tiešām šādiem vareniem sasniegumiem var likt blakus Eirovīziju?! Vectēvi uzvarēja fašismu, mazdēli zaudēja bārdainai sievietei, nu nopietni.
link3 comments|post comment

Mēs esam atpakaļ [May. 9th, 2016|11:57 am]
Valmierā vakar bija koncertzāles "Valmiera" atklāšana, kas vispār ir dziļi zimbolisks pasākums.

Koncertzāle ierīkota Vecpuišu parka paviljonā, ko jūs droši vien nebūsit ievērojuši (ja vien neesat kādu ilgāku laiku dzīvojuši Valmierā, tad noteikti būsit ievērojuši), jo viņš, no Rīgas ielas puses skatoties, pazūd aiz kokiem un kino "Gaisma". Tas ir labi, jo ilgu laiku tas bija diezgan skumjš skats -- tur nekas nenotika, un pirms dažiem gadiem viņš pat ņēma un izdega. Bet, kā nojaušat no paziņojuma, ka atvērusies koncertzāle -- parka paviljons ir spējis [izvelkam nodrāzto metaforu vācelīti] augšāmcelties no krāsmatām.

Vispār Valmiera kopš sākta gala ir bijusi un joprojām ir dziļi praktiska pilsēta, un to nav iespējams nepamanīt. Braucot no Rīgas puses, Valmierā vispirms redz autobusu parku, televīzijas torni (mazliet smieklīgā kārtā tornis uzbūvēts parozā, nevis kalna galā, tāpēc viņu no Rīgas puses nemaz tik ātri pamanīt nevar), vairumtirdzniecības bāzi, kapus un piena kombinātu. Iespaids rodas spēcīgs un neizdzēšams -- Valmiera šķiet kā vieta, kur strādāt, pirkt un nomirt. Par laimi, pirmais iespaids ir mānīgs.

Un tas nekas, ka, braucot tālāk, iespaids tikai un vienīgi apstiprinās. Ja braucat ar autobusu līdz autoostai, tad, pirmkārt, tā nedariet (ja vien jums kaut kas nav darāms Pārgaujā, bet kas jums tur būtu darāms?!) Un, otrkārt, aši vien pamanīsit, ka Valmieras centrā uzkrītošākā celtne ir postpadomju brutālisma stilā ieturēts tirdzniecības centrs ar nepelnīti saulainu nosaukumu "Valleta" (es būtu viņu nosaucis par "Val*mārtu") un logo, kas izskatās pēc sūda, turklāt pavisam burtiski. (Vispār ir atzīstami, ka, neizbraucot no Latvijas, var tikt gan līdz Maltai, gan Valletai.) Centrs apraujas līdz ar Gaujmalu. It kā no "Valletas" līdz Pārgaujai ir tuvāk, nekā, teiksim, no Brīvības pieminekļa līdz Doma laukumam -- bet Pārgauja ir Pārgauja, tā vairs nav centrs, tas ir dievu aizmirsts kakts, kur nekas nenotiek, nekad nav noticis un nekad nenotiks. Nu labi, tur ir Vidzemes augstskola, kas ievākusies bijušajā ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīcas ēdnīcā, savulaik mīļi dēvētu par Pelēko vārnu. Bet uzreiz blakus Vidzemes augstskolai ir attiecīgā ugunsdzēšanas iekārtu rūpnīca, kas ražo arī benzīna kannas -- izcils salikums, vai nav tiesa?

Turklāt tā ir strādājoša rūpnīca, kannas joprojām metina tieši blakus Vidzemes augstskolai un tā nav pārcelta kaut kur uz nomali (jo Pārgauja jau arī ir nomale, tas nekas, ka pārsimts metru attālumā no centra) un tās ēkas nav ģentrificētas par dzīves un iepirkšanās centru "Uguns fabrika" ar šikiem dzīvokļiem un hipsteŗkafē "Liesmas spēks", kur pārdod tikai pārlieku dārgu kafiju un būlciņas. Valmierā vispār nav tādu hipsteŗkafē. Ir gan bijuši vairāki mēģinājumi tādas uztaisīt, bet tie gana ātri ir izgāzušies. Jo pasakiet jūs man -- vai kāds prātīgs cilvēks ies uz kafejnīcu tāpat vien, dīki pasēdēt un padzert kafiju?! Protams, ka nē. Tādēļ visās Valmieras kafejnīcās, varat būt droši, var vai nu pielikt, vai pieliet seju -- un bieži abus divus.

Blakus autoostai, starp citu, ir tas, ko varētu nodēvēt par Valmieras vecpilsētu -- bet tāpēc, ka viņa ir Pārgaujā, viņa par tādu atzīta netiek un tā vietā par vecpilsētu pasludināts neliels pleķītis aiz baznīcas. Te mēs nevilšus nonākam pie būtiskas Valmieras īpatnības -- kādēļ, nu, kādēļ Valmierā vecpilsēta ir tik vien kā strēķītis koka māju Pārgaujā? Es pieņemu, jūs nojaušat atbildi, bet es visviens pateikšu -- protams, tādēļ, ka pirms 2. pasaules kaŗa Valmiera bija vesela kaudze ar koka mājām un kaŗā, kā jau vispār diezgan daudzas Latvijas koka pilsētas, viņa ņēma un nodega. Pēckaŗa Valmieras bildes lieliski atskurbina, ja sanācis pārklausīties pastāstus par "kaŗa varoņiem" un "labajiem laikiem, kad Latvijā bija kārtība" -- viss pilsētas centrs ir tukšs, un tur stāv tikai dažas vientuļas ēkas. Mēs gan esam pieraduši skatīt postapokaliptiskas ainas zinātniskajā fantastikā, bet, protams, daudz biezākā slānī viņas meklējamas pagātnē.

Un še parādās Valmieras labākā īpašība -- kad viņai notiek kas gauži, viņa ne tikai spēj piecelties un iet uz priekšu, bet arī aiziet tālāk, nekā pirms tam bijusi. Brīžam gan tas izpaužas pārspīlēti -- tā kā Valmierā ir gauži maz vēsturiskā konteksta, valmierieši ir pieraduši nerēķināties ar vēsturi un ar vieglu roku atmet arī to, kas viņiem ir (es joprojām nespēju piedod to, ka brīnumjauko Valmieras autoostu tā vienkārši ņēma un noplēsa, mirlas). Bet kopumā tā ir atzīstama iezīme. Pirms kaŗa Valmiera gan bija visnotaļ liela pilsēta, bet tieši pēc kaŗa viņa sabūvēja visas savas rūpnīcas, fabrīkas un kombinātus. Turklāt Valmieras rūpniecība atzīstami veiksmīgi pārdzīvoja pāreju uz brīvo tirgu. Es domāju gan, ja Valmiera gana veiksmīgi pārdzīvoja nodegšanu, tad valsts iekārtas maiņa salīdzinot šķiet vien maznozīmīgs sīkums.

Valmiera ir pieradusi, ka viņai jācenšas vairāk par citiem. Tas atstāj neizdzēšamas pēdas -- Valmieras praktiskums brīžam ir nomācošs, lai gan jāpiebilst, ka to lielā mērā līdzsvaro tāda nepraktiska ārišķība kā teātris. Tāpat Valmiera bieži pārcenšas ar tiltu dedzināšanu un jaunās dzīves būvēšanu, pārāk reti aizdomājoties, vai kaut kas nebūtu saglabājams no vecās. Lūk, arī jaunajā Valmieras koncertzālē no vēsturiskā interjera ir tik vien kā kāpnes uz otro stāvu, viss pārējais izbūvēts no jauna (lai gan taisnības labad jāpiebilst, ka visa vēsture tur bija noplēsta un nodegusi jau sen). Bet arī jaunais ir ievērības cienīgs -- turklāt priecē tas, ka tā ir koncertzāle, vēl viena nepraktiska ārišķība.

Tā ka Valmierai viss būs kārtībā un, ja mēs ļausim valmieriešiem bīdīt lietas ne tikai Valmierā, bet arī visā Dievzemītē -- viņi sabīdīs godam [šis nav uztveŗams kā atbalsts Māŗa Kučinska valdībai -- red. piez.] It īpaši tad, ja tiem valmieriešiem šad tad uzšaus pa pirkstiem, kad viņi paliks pārāk praktiski.
link7 comments|post comment

Vectēvi kaŗoja [May. 9th, 2016|09:21 am]
Nu, un apsveicu ar vienu no marta-maija Svētku Sezonas spožākajiem svētkiem! Es te, protams, neko nesaku, bet es ceru gan, ka Latvijas hokeja izlase apzinās, kas viņai šodien jāizdara.
link6 comments|post comment

Svētki nebeidzas [May. 4th, 2016|04:10 pm]
Ak jā, un apsveicu visus ķirzakcilvēku pakalpiņus 4. maija režīma svētku dienā!
link3 comments|post comment

Es taču teicu [May. 4th, 2016|01:01 pm]
Man ļoti patika Trampa paziņojums, ka Hilarija nebūs laba prezidente. Iespējams, tomēr pat Tramps atzīst -- viņa būs prezidente.
link4 comments|post comment

Kā vispār kaut ko tādu var iedomāties [May. 4th, 2016|10:33 am]
Starp citu, ja mēs te par ekonomikas gala pareģojumiem. Kā varbūt zināt, bet noteikti nebūsit pamanījuši, visādas centrālās bankas jau labu laiku atspērušās drukā naudu, tas ir, dod viņu visiem, kas grib un var paprasīt. Atslēgas vārds še ir "var" -- jūs, piemēram, nevarat. Kā mācīja mūsu Kungs un Pestītājs, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir.

Doma ir tāda, ka naudas drukāšana cels inflāciju, bet, protams, viņa kā neceļas, tā neceļas. Tāpēc daži asprāši sāk rotaļāties ar ideju, ko savulaik kā tādu prāta eksperimentu uztaisīja Miltons Frīdmans: helikopteru nauda. Eksperiments tāds: iedomājieties, ka atlido helikopters un izbārsta naudu no debesīm. Ļaudis viņu uzreiz savāc un, būdami pārliecināti, ka otrreiz nauda no debesīm vairs nekritīs, ņemas tērēt savu jauniegūto naudiņu. Pamanījāt atšķirību no naudas drukāšanas? Šajā gadījumā naudu dod visiem, kas grib -- atkrīt tas noteikums "var paprasīt".

Tas ir ļoti interesanti, jo naudas drukāšanai ir viena ļoti savdabīga īpatnība. Proti: centrālās bankas naudu drukā laikā, kad valstu valdības atkal stāsta par taupības pasākumiem un to, kā mēs nevaram atļauties to, to un vēl šito, jo -- nav naudas. Naudu drukā, un naudas nav.

Še nav gluži runa par to, ka kreisā roka nezina, ko labā dara. Centrālās bankas ir no valdībām neatkarīgas institūcijas, tāpēc ir iespējams šis burvju mākslinieku triks "nauda ir, un naudas nav". Kam ir un kam nav, vai ne. Lūk, piemēram, ECB par sadrukāto naudu tagad ņemas uzpirkt vērtspapīrus, bet ne primārajā tirgū. Tas ir, viņa valstu vērtspapīrus nepērk no valstīm -- viņa tos pērk no iestādēm, kam ir vērtspapīri. Ja jūs esat pietiekami bagāts, lai jums būtu kāds žūksnītis vērspapīru -- ECB viņus uzpirks tik cītīgi, ka viņiem droši vien celsies cena. Ja neesat -- nu, tad arī neesat.

Tālāk ir grūti turpināt, neizklausoties pēc sociālista (bet man par dzīvi sociālismā ir tik sliktas atmiņas, ka atpakaļ negribas), tomēr es pacentīšos. Pasaules problēma nav tā, ka viņā nebūtu naudas. Naudas ir pietiekami, lai neteiktu, ka daudz. Problēma nav arī tā, ka dažiem cilvēkiem šīs naudas ir ļoti daudz. Nu lai tak ir, man nav žēl. Problēma ir tā, ka šiem dažiem cilvēkiem ir paradums savu naudu sabāzt zeķē vai Londonas nekustamajos īpašumos, un rezultātā attiecīgā nauda (vai nekustamie īpašumi) vairs nav apgrozībā. (Starp citu, ja esat saskatījušies Big Short, jūtaties sirdī droši un paši gribat kaut ko šortot -- jūs varat uzlikt naudiņu uz to, ka krieviem piederošo luksusīpašumu tirgus ies uz leju. Jūrmala, piemēram. Just saying.)

Un tas ir ļoti svarīgi, jo no naudas (un mazākā mērā arī no citiem aktīviem) labums ir tikai tad, ja tā tiek laista apgrozībā. Tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kāpēc centrālās bankas tik ļoti iespringst uz inflācijas celšanu -- ja nauda nepaliek nevērtīgāka, nav nekāda pamudinājuma viņu tērēt. To, kāpēc tas ir tik ļoti svarīgi, viegli saprast, apskatoties uz tiem Londonas nekustamajiem īpašumiem. No vienas puses, teikt, ka Londonā trūkst īres dzīvokļu, būtu ļoti maigi. No otras puses, Londonā mājas stāv tukšas. Atpazīstat Leitmotiv? Dzīvokļi ir, un dzīvokļu nav -- gluži kā nauda ir, un naudas nav.

Naudas drukāšana un vērtspapīru uzpirkšana problēmu nav atrisinājusi -- inflācija joprojām ir ļoti zema. Nekas pārsteidzošs tas nav: sadrukātā nauda nonāk pie tiem, kam nauda jau ir, un viņi uzreiz nemetīsies viņu tērēt. Tāpēc humoru mīlošāki ļaudis no aizmirstības izvilkuši jēdzienu "helikopteru nauda" un ielikuši savā joku vācelītē.

Uzreiz piebildīsim, ka tā joprojām ir tīri teorētiska varbūtība, ko pasviest kā elegantu joku šampanieša un ikru maizīšu ballītēs. Bet ar šādiem jokiem ir līdzīgi kā ar ilglaicīgu pāri, kas pamanījuši, ka viņiem vairs īsti nestāv vienam uz otru, un sāk jokot, tad jau mums jāsāk salaist ar citiem. It kā joks, bet doma gaisā ir palaista, prātā iesēdusies un kļūst arvien pieņemamāka. Galu galā, padarīšana par joku ir viens no labākajiem veidiem, kā pieņemt nepieņemamo.

Bet nevar nepamanīt, ka helikopteru naudai ir priekšrocības, vismaz salīdzinot ar naudas drukāšanu. Pirmkārt un galvenokārt -- ir daudz lielāka iespēja, ka tā cels inflāciju un atkal padarīs naudu mazāk vērtīgu. Bet nevajag novērtēt par zemu arī to iespaidu, kādu tā atstās uz vienkāršajiem ļaudīm, kas to helikopteru naudu uzlasīs. Iedomājieties, bezmaksas nauda! Bezmaksas nauda, tāpat vien, tāpēc, ka jūs te esat, še, ņemiet, kamēr dod. Būs, protams, cilvēki, kas ņurdēs, sasodīts, visādi salašņas saņem bezmaksas naudu (galvenokārt tie, kam jau ir gana daudz naudas) -- bet lielākā daļa (galvenokārt tie, kas ir salašņas) būs visnotaļ sajūsmināti. Varbūt pat -- ak jele -- tādā veidā pamazām varēs cilvēkus pieradināt pie domas, ka valsts varētu visiem katru mēnesi izsniegt naudu tāpat vien (arī šis joks arvien biežāk parādās visādos joku plēsēju priekšnesumos).

Visbeidzot, cilvēkiem vairs nevajadzēs mocīties ar to monetāro kōanu -- kā var nebūt naudas, ja viņu tā drukā. Ir gan iespējams, ka mazāk cilvēku tiks pie apskaidrības. Toties viņi tiks pie bezmaksas naudas, un tas arī nav slikti.
link4 comments|post comment

Manas universitātes [May. 3rd, 2016|10:56 am]
Sadaļā "Ko ziņās tev nestāsta (jo tevi tas tāpat neinteresē)" ir arī vēsts par to, ka iestāde "Milkena institūts" šajās dienās rīko konferenci, kur pasaules īpaši gudrie, skaistie un veiksmīgie sanāk kopā padzert šampānieti, paēst ikru maizītes un pagausties par to, kā tūliņ visai pasaules ekonomikai būs klāt pēdējā stundiņa. Zināma taisnība jau viņiem ir, apakšas arvien skaļāk murmina par to, ka viņi šitā vairs nevar dzīvot, un augšas pamazām sāk murmināt līdzi, ka negrib -- un man taču nav jums jāstāsta, ar ko šāda murmināšana mēdz beigties. Bet es te ne par to!

Drīzāk pievērsīsim uzmanību tam, kas tas tāds Milkena institūts. Izrādās! Milkena institūtu savulaik nodibināja un pieticīgi nosauca savā vārdā viens misters vārdā Maikls Milkens. Viņa sasniegumu sarakstā goda vietā gozējas tas, ka viņš pasaulei no jauna iemācīja patiku pret junk bonds jeb riskantām investīcijām, kas vai nu atmaksājas ar uzviju, vai neatmaksājas ar uzviju. Piebildīsim, pašreizējais "šitā vairs nevar dzīvot" diezgan lielā mērā cēlies no aizraušanās ar visādām riskantām investīcijām. Par saviem pūliņiem viņš savulaik saņēma 10 gadus cietumā, no kuŗiem nosēdēja veselus 22 mēnešus. Pasēdējis cietumā un pārdomājis dzīvi, msjē Milkens ņēma un uztaisīja Milkena institūtu, kas rīko visādas konferences un raksta visādus pētījumus, lai "uzlabotu cilvēku dzīves un ekonomiskos apstākļus". Un es pilnībā piekrītu, ir nepieciešams uzlabot ekonomiskos apstākļus, kuŗus būtiski papostījusi gudro, skaisto un veiksmīgo aizraušanās ar riskantām investīcijām.

Lūk, cilvēks, kuŗa dzīves stāsts iedvesmo -- un, kā rādās, ir arī iedvesmojis gana daudzus Latvijas polītiķus/uzņēmējus (Latvijā, kā jau maigā kleptokrātijā, šie jēdzieni bieži iet rokrokā). Ja izvēlies pārkāpt likumu, tas jādara ar tādu šiku un atvēzienu, lai saraustu gana daudz naudas, slavas un atpazīstamības. Tad, ja arī sanāks iesēsties, necik daudz tas nekaitēs, un pēc iznākšanas tu atkal būsi cienījams sabiedrības loceklis, nevis kaut kāds izbijušais cietumnieks. Un bonuspunkti par stilu noteikti pienākas tad, ja tu pēc tam ņemies risināt problēmas, pie kuŗām pats cītīgi esi pielicis rociņu.
link4 comments|post comment

Nu jau būs gana [Apr. 26th, 2016|04:45 pm]
Darbā pārrakstījos un uzrakstīju "26. oktobris", nevis aprīlis. Bet vai mani var vainot? Vai mani var vainot, es prasu?!
link11 comments|post comment

Мне чайки здесь пpопели на знакомом языке [Apr. 25th, 2016|11:55 pm]
Ceļošana ir mans iecienītākais veids, kā tērēt savu negodīgā darbā sapelnīto naudu. Es gan nenotērēju lielāko daļu naudas ceļojot, man ir arī citi dārgi vaļasprieki, tādi kā elektrības lietošana. Bet nu katrā ziņā ceļošanai iztērēto naudu es neuzskatu par izšķiestu.

No vienas puses, protams, ir jauki to un to un vēl šito apskatīties ar savām actiņām. Tāpat ir tīkami atļauties visādas vaļības, ko mājās vis neatļautos (piemēram, Latvijā es neuzdrošinos pirmdienās pusdienām dzert klāt vīnu). Bet laikam vislielāko prieku rada jaunu lietu atklāšana. Gandrīz visi citi to jau sen zināja, bet tas nekas -- lai gan es [info]uzzinu_pedejais, tas nemazina sajūsmu. Kad pats ko esi izdomājis, vienmēr ir lielāks prieks nekā tad, ja tev to pasaka.

Tā savulaik es biju ne pa jokam pārsteigts, pamanot, ka spāņiem ir milzīga patika pret Ordnung, tik milzīga, ka Spānija ir tāda siltāka Vācija. Jā, jā, lai jūs nemulsina Spānijas atrašanās PIGS sarakstiņā. Arī mašīnbūves triecienniece Vācija deviņdesmitajos un nulto sākumā tika saukāta par Eiropas vājinieku. Nemaz nav tik neiedomājami, ka drusciņ citādā notikumu virzībā G šajā saīsinājumā varēja būt tieši Vācija.

Piebildīsim, pārsteigums mijās ar sarūgtinājumu -- kad savulaik gudroju, ko studēt, angļu vai spāņu valodu, mans domu gājiens bija “nu labi, angļi, protams, ir incesta upuŗi, kas ēd ceptas pupas ar zābaksmēra maizītēm, toties pie viņiem ir Kārtība.” Bet izrādās, ka pie spanjārdiem arī ir Kārtība, taču viņi arī ir ļoti izskatīgi cilvēki -- un nemaz nesāksim runāt par to, kā spāņu pavārmāksla atšķiŗas no angļu paēdieniem. Eh.

Bet es te ne par Spāniju, lai gan tikai vēl piebildīšu, ka vismaz Andalūzija ir vieta ar vislielāko labi ģērbto cilvēku īpatsvaru vismaz Eiropā, ja ne visā pasaulē. Es ļoti ceru, ka līdz pensijas vecumam būšu gana iemācījies spāņu valodu, lai bez bēdu varētu atvaļināties uz Andalūziju. Trīsdesmit grādu saulē ar spieķi rokā spriņģošu pa Kordovu, tērpts tūka svārkos un tvīda nāģenē, ēdīšu apelsīnus un šķendēšos par skandināviem, kas kaut kāda iemesla pēc šādā laikā tērpušies šortos, eku jauki būs! (Ja Kordovai nepietiks naudas, atvaļināšos uz Mazsalacu un ēdīšu mizotus ābolus -- tur arī veci ļaudis drīkst nēsāt žaketes.)

Vispār šis apziņas plūsmas ievads bij tāpēc, lai norādītu, ka arī Portugāle izrādījās stipri citādāka, nekā es biju domājis. Jo, ja godīgi, par Portugāli es nekā vispār nebiju domājis. Par to, ka uz viņu varētu aizbraukt, es aizdomājos tikai tad, kad mans fotoaparāts bija aizsūtīts garantijas remontā uz Portugāli. Hmm, Portugāle, es pie sevis gudroju, nez, kā tur ir? Viņi ir mazi un pie jūras, nē, okeāna, bet viņiem ir lieli kaimiņi, to es zināju. Viņi ēd zivis, un viņiem ir maz naudas. Nav gluži tā, ka es nekad nebūtu sastapis mazus, trūcīgus reņģēdājus ar lieliem kaimiņiem, un, ja es būtu aizdomājies, no tā vien gana daudz ko varētu izsecināt. Kaut vai to, ka viņiem droši vien nepatīk, ja viņus jauc ar lielajiem kaimiņiem. Un ko es izdarīju? Protams, ka nodomāju -- Portugāle, tā droši vien ir tāda vēl viena Spānija.

Par laimi, es ar savu atklāsmi nepaguvu padalīties, jo būtu izgāzies kā veca sēta. Portugāle no Spānijas atšķiŗas jau uz robežas, kas vispār ir diezgan neparasti. Piemēram, Ziemeļvidzemi no Valgas apriņķa var atšķirt tikai tā, ka ceļi vienbrīd paliek labāki. Savukārt Andalūzija no Algarves uzreiz atšķiŗas ar to, ka Andalūzijā uz kalniem aug uzkrītošās kvadrātligzdās sastādīti olīvkoki, bet Algarvē ir meži. Un nevis kaut kādi sīki rotājumu mežiņi, kā Eiropā ierasts, jo īstie meži sen ir izcirsti -- nē, biezi, zaļi, mežonīgi meži. Diemžēl (aizsteidzoties notikumiem priekšā) mežos tā īsti netiku, tāpēc nespēju sniegt pārskatu par biotopiem un to, cik veci viņi ir. Taču no pirmā, otrā un trešā acu uzmetiena atšķirība ir pārsteidzoša.

Ātri vien acīs sāka durties citas īpatnības. Un ausīs, jo nācās gan piepūlēties, lai noticētu, ka viņi runā romāņu valodā. Pārlieku aizdomīga un kaut kur jau ļoti dzirdēta šķita uzkrītošā mīla pret šņāceņiem un mīkstinātajiem līdzskaņiem. Taču rakstītā portugāļu valoda ir puslīdz atpazīstama akadēmiski izglītotam jaunietim, kas savulaik izlicies, ka viņš mācās latīņu valodu -- un tā es ātri vien pamanījos saburtot, ka Portugālē daudzi veikali piedāvā zemas cenas, bet lauksaimnieku veikali (Algarvē ir pilns ar pāķiem) visā nopietnībā tirgo “daļēji jaunas” riepas. Un visur rotājas uzraksti “Šitas te būvēts/atjaunots par Eiropas Savienības naudu.”

Ā, ja jau par pāķiem. Andalūzijā pāķu nav, Andalūzijā ir lauku ciematiņi un milzīgas apelsīnu plantācijas. Ar žogu apkārt un spoži nobalsinātu viensētu kalna galā, kas visas kā viena izskatās pēc tās meitu mājas Personal Jesus klipā (ja tā padomā, tas varētu būt saistīts ar to, ka Personal Jesus klips filmēts Andalūzijā). Savukārt Algarvē ir pāķi, īsti, nekaunīgi un dzīvespriecīgi pāķi, ar veselu strēķi sen pamestu māju, veciem vīriem nospeķotās cepurēs un lauciniekiem, kas ceļa malā tirgo apelsīnus piecu kilogramu maisos. Govis, kazas, pa pagalmiem skraida vistas, cilvēki brauc uz veikaliem ar traktoru un uz katra staba pa stārķu ligzdai. Bet vēl kaut kā vēl nespēju savienot punktiņus, lai gan necik daudz jau viņu nebija.

Kad, braucot tālāk, es pabraucu gaŗām acīmredzamam purvam -- un, ticiet man, lai nu ko, bet purvus es atpazīstu pa gabalu -- es vēl neaizdomājos. Kad debesīs dzīvespriecīgi lidoja bezdelīgu bari -- man nekas nelikās aizdomīgi (starp citu, vai nav muļķība, ka bezdelīga ir Igaunijas nācionālais putns -- bezdelīgas taču izceļas ar to, cik ļoti ātras viņas ir). Galapunktā es izkāpu no autobusa (arī lielajai patikai pret autobusu satiksmi taču vajadzēja par kaut ko liecināt) un gāju uz savu viesu namu, gaŗām veciem kungiem, kas bija piesēduši padzert alu no lielām pudelēm (tiesa, viņiem, iespējams, likumdošana ir citāda, tur liela alus pudele ir litrīga). Pa ceļam bija visādi sīki veikaliņi, kas tirgoja gan kartupeļu salmiņus (jā, tieši salmiņus, lai gan varēja dabūt arī čipšus), gan pretiedeguma krēmu, kā arī tirgus. Īsts tirgus, kur cilvēki iet sapirkties lētu pārtiku, nevis tūristu bedre, kur bārdaini hipsteŗi tirgo pārlieku dārgu alu. Visādās sīkās ēstuvēs bija uzraksti sliktā angļu valodā, apkārt pulkiem vien sijājās vācu tūristi un pārsteidzoši bieži cilvēki atļāvās iet pa ielu treniņbiksēs (jā, diemžēl labi ģērbto cilvēku īpatsvars Spānijā un Portugālē būtiski atšķiŗas). Bet nē, nekas nesaslēdzās kopā.

Un tikai tad, kad viesu mājas turētāja, apskatoties uz manu Id karti, apjautājās, vai es gadienā nerunājot krieviski, un pēc tam sāka ar mani runāt krieviski -- tikai tad virs manas galvas iedegās spuldzīte. Necik pārsteidzoša Portugāle man nelikās tāpēc, ka viņa pat pirmajās stundās šķita tik ļoti pazīstama. Ja Spānija ir siltāka Vācija, tad Portugāle ir Austrumeiropa bez apkures sezonas.

To apkures sezonu nevajag nonievāt, ļoti daudzas īpašības, kuŗas aizspriedumaini pieraksta austrumeiropiešiem, iet rokrokā ar apziņu, ka būs ziema. Tās mūžīgās raizes un nespēja atlaist? Kā neraizēsies, ja pat siltākajā vasaras dienā ir skaidrs -- jātaisa siens, lai govīm ziemā būtu, ko ēst. Naids pret citiem? Kā nenīdīsi, citi var nozagt tavu malku. Viss tāds pelēks? Tas no kvēpiem un dubļiem. Atņemam austrumeiropiešiem bargu ziemu un skat, gan dzīvesprieks uzrodas, gan ar krāsiņām gribas paspēlēties.

Tā nu jo drīzi es Portugālē iejutos, un visādās iepriekš nepiedzīvotās situācijās veiksmīgi vadījos, pieņemot, ka droši vien būs tas pats, kas Latvijā. Un pārsvarā nekļūdījos. Vilcienu satiksme ir lēta un lēna, vilcieni stājas pie katra staba, stacijas ir tālu no attiecīgajām pilsētām un jo bieži slēgtas. Bet kā gan citādi?! (Labi, ir dažas ātrvilcienu līnijas, bet tās -- kāds pārsteigums! -- iet uz vai no galvaspilsētas.) Ne miņas no spāņu Ordnunga, lai gan, piebildīsim, autobūve Portugālē ir (pieder spāņiem, kas savukārt pieder vāciešiem, ha!) Visiecienītākās zivis ir -- nu, kas? Tunči, zobenzivis, mullus, atvainojiet par izteicienu, surmuletus? Ne vella! Mencas, turklāt īpaši iecienītas ir norvēģu, lai gan Portugālē nav Rimi. Sālītas, žāvētas mencas, lepni sakrautas kaudzītēs pie zivju stendiem. No sākuma grūti nācās saprast, kāpēc veikalos pie zivīm tirgo arī būvmateriālus, bet tad nāca atklāsme, ka ļaudis, kam svaigas zivis ir rokas stiepiena attālumā, uzskata par lietderīgu ēst norvēģu dakstiņus (es zinu, ka latviski ir kārniņi, bet “ēst norvēģu kārniņus” pārlieku viegli var izlasīt nepareizi). Un pie zivīm, protams, dod klāt vārītus kartupeļus ar “dārzeņu salātiem”. Bet ko gan citu?! Ja jums slinkums braukt uz Portugāli, aizbrauciet uz Tukumu un vietējā kafejnīcā paprasiet mencu. Zivs gan nebūs sālīta, bet angļu valoda ēdienkartē un noformējums līdz pat biešu šķēlēm salātos būs uz mata tādi paši. Ja brauksit ar vilcienu, pat sabiedriskais transports puslīdz atbildīs (lai gan tik drausmi vilcieni kā Latvijā laikam gan vairs nav nevienā Eiropas Savienības valstī, varbūt pat ne Bulgārijā.) Labi, Tukumā klāt nedos viņo verd (arī portugāļiem ir tas slavējamais paradums norīt galotnes, vismaz dažas), bet Portugālē gana daudz un labprāt dzeŗ arī alu.

Ne sīkie veikali, kur pārdod desu, alu un roku krēmu, ne tirgi, ne meži, ne laucinieciskie ēdieni -- tās nav tikai kaut kādas reģionālās īpatnības, tā ir visur. Koimbrā pat trolejbusi braukā, turklāt divi dažādi modeļi. Viens izskatās kā pa lēto nopirkts no Minskas, kad viņi izdomāja atjaunot savu trolejbusu parku. Savukārt otrs ir tieši tāds pats Solaris, kāds brauc pa Rīgu, tikai apakša nokrāsota dzeltāna, nevis zila.

Jūs nepārprotiet, es nesūdzos, gluži otrādi -- man patika, pat ļoti. Un kas par to, ka jaunatklāšanas prieka vietā drīzāk bija pazīstamo lietu atkalsatikšanas prieks. Arī tas nav peļams, it nebūt nē.
link33 comments|post comment

Speaking opportunities [Apr. 25th, 2016|12:38 pm]
Obama aizbraucis uz Hannoveri glābt Eiropas Savienību no viņas pašas mēģinājumiem sevi sagraut un nu uzstājas ar priekšlasījumu par tēmu "Kādi jūs visi esat malacīši, jo tik ilgi esat spējuši atturēties no kārdinājuma viens otram pārgrauzt rīkli, tā turpiniet."

Kaut kas ir tiem Amurikas prežiem ar Vāciju, viņiem ļoti patīk tur aizbraukt, lai pabārstītos ar sound bites. Ich bin ein Berliner, Tear down this wall, tādā garā. Tagad Obama uzskata par nepieciešamu atkārtot tādas pašsaprotamas lietas par to, ka vispār mēs bezjēgā labi dzīvojam un sadarboties ar citiem, lai dzīvotu mierā un laimē, ir foršāk, nekā trūkumā sēdēt kaŗa drupās un kratīt dūrīti uz Ļaunajiem Citiem. Viss jau ir skaisti, jēdzīgas lietas runā, prieks klausīties, un mārciņa arī pēc Obamas izteikumiem pakāpjas uz augšu, eku britu atpūtnieki nopriecāsies. Bet nu vajadzētu vēl kaut kādu saundbaitu, vai ne, ko retvītot un, ja paveiksies, ar ko ieiet vēsturē.
link1 comment|post comment

Kas viņiem visiem ir, citos mēnešos dzimt nevar, vai?! [Apr. 25th, 2016|09:30 am]
Sveicieni Vladimira Volfoviča šūpļa svētkos! Viņam turklāt šodien apaļa jubileja, 70 gadi. Laikam pienāktos novēlēt vēl tikpat, vai ne, ja ne zem šīs saules, tad ļaužu sirdīs, bet kaut kā roka neceļas. Tomēr viņa aizstāvībai var norādīt, ka suņi, kas rej, nekož.

Vēl šodien dzimšanas diena ir tam otram čalim no Abbas, kas nebija tas ar bārdu, bet visviens bezjēgā izskatījās pēc zviedra. Tagad viņš bezjēgā izskatās pēc zviedru pensionāra, uzskrietu tādam virsū Vecrīgā, pat autogrāfu neiedomātos paprasīt. Izrādās, viņš ir gadu vecāks par Vladimiru Volfoviču. Kas to būtu domājis.
link6 comments|post comment

На правое дело он поднял народы [Apr. 22nd, 2016|10:06 am]
Sveicieni Iļjiča dzimšanas dienā!
link3 comments|post comment

Vēl cīņa nau galā un nebeigsies [Apr. 20th, 2016|02:11 pm]
Sveicieni Ādolfa dzimšanas dienā!
link3 comments|post comment

Īss stāsts par to, kā piepildījās idiota sapņi [Apr. 3rd, 2016|11:17 am]
Kopš es iepazinos ar msjē Domenika Teotokopula daiļradi, man vienmēr ir ļoti gribējies uz Toledo. Katram taču ir kaut kādas vietas, uz kuŗām ļoti gribas, vai ne. Piemēram, visām sievietēm gribas uz Portugāli (pēc dažām dienām es taisni braukšu uz Portugāli), visiem evaņģēliskiem kristiešiem gribas uz Izraēlu, man gribējās uz Toledo. Ak, Toledo, tā noteikti ir lieliska vieta, es domāju.

Gadi gāja, mana sajūsma par Toledo nemazinājās, līdz kādā jaukā dienā pār mani nāca Apskaidrība. Ja tik ļoti gribas uz Toledo, tad vispār jau nav ne mazākā iemesla, kāpēc tur neaizbraukt, vai ne? Skan pašsaprotami, bet man pagāja labs laiks, kamēr līdz tam aizdomājos.

Domāts – darīts! Aizlidoju uz Madridi, kas ir – nē, nu droši vien viņa ir jauka vieta. Tur ir glīti parki, lielisks sabiedriskais transports, visvisādas Isteblišmenta būves, nu tur pilis, laukumi, visas lietas. Mazliet pārsteidz, ka metro ir pavisam utilitārs un nebūt nav rotāts ar lauvām, ērgļiem un tādā garā, jo vispār viņi uz to pavelkas. Tā ka es neņemšos teikt, ka man Madride nepatīk. Tomēr es nevarētu arī teikt, ka es par viņu esmu pārmērīgā sajūsmā. Impēriju galvaspilsētas gandrīz vienmēr izskatās vienādas (vienīgais izņēmums ir Berlīne, bet tas tāpēc, ka Berlīne atrodas vēstures seismiskajā zonā), un Madride izskatās pēc Maskavas ar palmām. Piekritīsit, ja kāds dievojas, ka Maskava ir viņa visu laiku iemīļotākā pilsēta, kā viņam tur patīk un kā viņš tur būtu gatavs nodzīvot visu mūžu – nu, es neņemšos uzstādīt diagnozes, bet īpaši daudz laika šāda cilvēka sabiedrībā es vis negribētu pavadīt. Labākajā gadījumā dabūtu visu laiku klausīties, cik viņš ir lielisks un kā tāda varena Impērijas galvaspilsēta ir vienīgā vieta tik lieliskiem cilvēkiem.

Tāpēc Madridē, neskatoties uz viņas nenoliedzami pievilcīgajām pusēm, es vis ilgi nepaliku un braucu uz Toledo. Še būtu vietā kāds vārds par spāņu vilcienu satiksmi. Eiropiešiem, it īpaši jau, protams, frančiem, bezjēgā stāv uz ātrvilcieniem. Ja uz kaut kurieni var uzbūvēt ātrvilcienu, viņi vai nu ir uzbūvējuši uz turieni ātrvilcienu, vai grasās to darīt (hei, viņi pat uz Latviju grib būvēt ātrvilcienu!) Man ir aizdomas, ka tas kaut kā ir saistīts ar to, ka tur neizbēgami nāk līdzi vesela kaudze infrastruktūras, bet infrastruktūru var apsaimniekot, atjaunot, paplašināt, izvērst, uzlabot un visādi citādi apčubināt, kas prasa laiku un naudu. Kad eiropieši beidza viens otru apšaut, viņiem ļoti aktuāls kļuva jautājums – ko gan darīt ar visu to laiku un naudu, kas pēkšņi atbrīvojusies?! Viena no atbildēm ir – uzlabot infrastruktūru, ko viņi ar prieku arī dara. Droši vien tieši tāpēc viņi mums ļāva iestāties Eiropas Savienībā. Jā, jā, es saprotu, jauni tirgi lētajām precēm (lētās Eiropas preces, haha, for real), lētie podu tīrītāji angļu viesnīcās, visi mums dara gauži, ak. Sūdu, viņi paskatījās uz mums un pamanīja – pizģec, jūs tikai iedomājieties, jūs tikai apskatieties uz visu šito neattīstīto infrastruktūru!!! Cik tur daudz laika un naudas vajadzēs!

Vārdu sakot, spanjārdi savā neapvaldītajā mīlā pret infrastruktūru un ātrvilcieniem uzbūvējuši arī ātrvilcienu no Madrides uz Toledo. Toledo ir stundas attālumā no Madrides. Bet ar ātrvilcienu, ja viņš labi ieskrienas, var aizbraukt divdesmit minūtēs. Jo četrdesmit minūtes, tas arī ir laiks, vai ne? Toledo stacijā pienāk tikai un vienīgi attiecīgie ātrvilcieni no Madrides, kādi astoņi-desmit dienā. Viņai ir tā uzreiz atpazīstamā un ne ar ko nesajaucamā sajūta, kas piemīt visām stacijām kaut kādos dievu aizmirstos kaktos, piemēram, Gulbenē (aizbrauciet kādreiz uz Gulbeni tikai stacijas pēc, ļoti sirreāla vieta) – it kā pēc idejas še vajadzētu būt visām lietām, plūst ceļinieku straumēm, tu nojaut, ka pie stacijas tevi sagaidīs ormanis, bet uzgaidāmā telpā sēdēs bārdaini vīreļi vadmalas svārkos ar piena kannām – taču nē, vairs nekā tāda tur nav, lai gan savulaik droši vien bija. Tomēr uz Toledo iet ātrvilciens, bet uz Gulbeni nē.

Vispār Toledo stacija ir būvēta ļoti glītā, lai gan tagad pavisam politnekorektā mauru stilā (ja viņu atvērtu mūsdienās, noteikti būtu brēcieni par velkamistu izdabāšanu teroristiem). Tādēļ uzreiz ļoti viegli atpazīt tūristus: vietējie nevelk laukā tālruņus un nebildē staciju. Piebildīsim, šis nelielais, bet asprātīgais tests mudina domāt, ka pārliecinošais vairākums braucēju uz Toledo ir tūristi.

Tas nepārsteidz, jo ir jau arī, ko redzēt. Ak jele. Es tā neko nenojaušot gāju laukā no stacijas, vienbrīd pat padomāju – vai līdz pilsētai tālu (dzīve Latvijā pieradina pie domas, ka stacijai nebūt nav jāatrodas pie attiecīgās pilsētas), soļoju, pavisam nejauši pacēlu acis uz augšu – un apstulbu. Ir tāda metafora “mirdzoša pilsēta kalna galā” vai kaut kas tamlīdzīgs, vai ne. Ar to apraksta kaut ko ļoti krāšņu, cēlu un iespaidīgu. Bet it nekas nespēj sagatavot tam, kad tu tik tiešām ieraugi mirdzošu pilsētu kalna galā.

Atceraties to El Greko ainavu? Viņš neaizrāvās ar ainavām, ne par to viņam maksāja, tāpēc viņu ar citām El Greko ainavām nevar sajaukt. Lūk, man acu priekšā pacēlās attiecīgā El Greko ainava, tikai laiks bija labāks. Mūŗi, torņi, klintis, viss saulē mirdz un laistās, un visam pāri zilas, zilas debesis bez neviena mākoņa. Man tā bieži negadās, bet es stāvēju tā kalna pakājē, skatījos uz augšu – un pamanīju, ka esmu sācis bimbot aiz sajūsmas. Tā laikam notiek, kad tu nonāc Apsolītajā zemē.

Kārtīgi izbimbojies, pārgāju pāri tiltam (jā, Toledo ir nocietināta ne tikai ar klinti – viņas pakājē tek arī upe, apmēram Gaujas platumā) un ar pienācīgu cieņu gāju iekšā pa vārtiem. Aiz vārtiem vēl ir jākāpj kalnā. Tiesa, mīkstajiem un pensionāriem (un uz Spāniju brauc daudz pensionāru) pieejami arī lifti un eskalatori, bet mēs nedarām lietas tāpēc, ka tās ir vieglas, mēs darām lietas tāpēc, ka tās ir smagas. Un nemaz tik traki arī nav jākāpj.

Un ak, aiz mūŗiem Toledo ir vēl pat krāšņāka, nekā ārpus tiem. Tur ir pilnīgi visas tās lietas, kas pienākās katoliskā Dienvideiropas pilsētā, tāpēc es te neņemšos uzskaitīt visas baznīcas, apjūsmot katedrāli un stāstīt, cik tur daudz vācu pensionāru (bet vācu pensionāri jau ir visur). Tas viss tur ir, protams, bet nu to varētu sagaidīt. Labāk pateikšu, kas pārsteidza.

Pirmkārt, protams, skats no kalna gala uz leju ir ne mazāk krāšņs kā no lejas uz augšu. No lejas skatoties, lietas, protams, izskatās diženas un iespaidīgas, no augšas viņām ir tāds neliels rotaļu mājiņu piesitiens, bet tas nekādi nemazina sajūsmu.

Rotaļu mājiņu piesitienu vairo tas, ka pa Toledo braukā tāds viltus vilcieniņš, ar kādu lielveikalos vizina bērnus. Nu tāds, kas atdarina ne tikai nestrādājošu lokomotīvi ar visu nestrādājošo skursteni, bet arī izliekas, ka viņam nav vis riepas, bet gan vilciena riteņi. Vilcieniņš ir rotāts ar Makdonalda reklāmu, kas arī pārsteidz: Toledo pašā centrā, galvenajā laukumā, ir Makdonalds. Iedomājieties, kā izskatītos, ja Rīgā pie Brīvības pieminekļa būtu... ā, pag. Nekas, neņemiet vērā. Vilcieniņā vizinās nevis bērni, bet pensionāri, taču tas nepārsteidz.

Galvenais laukums, kā jau galvenajam laukumam pienākas, ir pārbāzts, turklāt ne tikai ar vācu pensionāriem. Toledo ir pavisam īsta pilsēta, nevis konkistadoru noskaņās ieturēts atrakciju parks, un centrālais laukums ir pilns arī ar tiem, kas visu laiku nebildē visu ar telefoniem. Cilvēki tur sēž, sildās saulītē, dzeŗ kafiju, ēd šķiņķi (burvīgā kārtā spanjārdiem cūkas garšo tikpat ļoti, cik man), apkārt skraida bērni, ļaudis rīko ballītes – visiem jautri, izņemot varbūt sažuvušus vecus vīrus, bet sažuvuši veci vīri it nekur nav amuzēti.

Centrālais laukums ir pašā kalna galā, kas ir gauži ērti – ja apmaldās, atliek vien iet kalnup, un noteikti nonāksi pie centrālā laukuma. Un apmaldīties ir ne tikai iespējams, bet arī vēlams.

Tāpat, protams, Toledo ir pienācīgi pārstāvēta msjē Domenika Teotokopula daiļrade, un, protams, redzēt dižo meistaru gleznas oriģinālā ir jo īpašs pārdzīvojums. Es te pat nerunāju par to apziņu, ka, edz, Meistars savulaik stāvējis tieši pie šī paša audekla gabala, pie kuŗa stāvi tu, un vai nav neticami lieliski, ka tieši šis audekla gabals saglabājies gadsimtu gaitā un tu vari būt viens no tiem laimīgajiem, kas to var apskatīt. Priecē arī tas, ka tu brīvi vari pieiet tuvāk, apskatīt, kā tieši izdarīts tas vai kas cits, tad atkāpties un novērtēt kopskatu. Savukārt tas, ka, lai redzētu attiecīgo gleznu, kaut kur ir jābrauc, palīdz noskaņoties uz to, ka tu redzēsi ko īpašu.

Bet Toledo burvība ar to neaprobežojas! Atcerieties, es minēju upi? Lūk, gar upi ir iekārtota lieliska pastaigu vieta – tāda neuzbāzīga grantēta taciņa, visapkārt krūmi, zaļumi, kāds prieks, ka cilvēki spēj atturēties no vēlmes sakopt, tas ir, noklāt ar betona bruģakmeņiem un nošķērētu zālienu! Un mazliet pārsteidzošā, bet ļoti atzīstamā kārtā tā ir burvīga vieta putnu vērošanai. Tiesa, manas putnu atpazīšanas prasmes vairāk piemērotas Latvijai, un diezgan daudzus es neatpazinu. Bet tas nekādi nemazināja sajūsmu.

Vakarā ļoti negribējās braukt prom, gribējās brēkt – ak, lai nu paliek Portugāle, es te gribu pavadīt visu atvaļinājumu! Ar zināmu piespiešanos tomēr pārliecināju sevi, ka Toledo nekur nepazudīs un es, cerams, arī nē – mēs noteikti vēl tiksimies, turklāt samērā drīz. Jo, kas to būtu domājis – izrādās, Toledo nav tik lieliska, cik es visus šos gadus biju domājis. Viņa ir krietnu kārtu lieliskāka.
link14 comments|post comment

MAS!!! [Mar. 30th, 2016|02:14 pm]
Man pašam paliek neērti par savu tālredzību, bet pirms desmit gadiem es šepat un savā pirmajā ierakstā pareģoju, kā latviešu vēlme šmaukties novedīs pie ES gala (nu labi, drīzāk kontributēs, nevis novedīs).

Nu, un es tagad skatos Jūkipa pastāstus par to, kā UK jāizstājas, jo visādi Austrumeiropas diendeŗi dzīvo uz viņu rēķina -- un man pat negribas teikt "I told you so".
link5 comments|post comment

Lookin' for heavenly love [Mar. 30th, 2016|09:35 am]
Nez, kā izskatās pieteikšanās process, ja es esmu sadomājis palikt par vecticībnieku? Man tā liekas ļoti pievilcīga reliģija -- pirmkārt, vintidžs, otrkārt, bārdu audzēšana ir morāli atbalstāma darbība, treškārt, visi pārējie ir nešķīstas būtnes, ceturtkārt, patriarhāts, piektkārt, starp viņiem savulaik bijis daudz visādu tirgoņu, un man ļoti patīk cilvēki, kas taisa naudu, nevis kaŗu -- nu, un es vēl varētu turpināt. Protams, es saprotu, ka viņiem arī es esmu nešķīsta būtne. Tak viņiem vajadzētu ļaut pieteikties jauniem sekotājiem, Evaņģēlijā vispār tāds diezgan liels uzsvars likts uz jaunpienācēju piesaistīšanu. Hmm.
link19 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]