We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Μολών λαβέ [Jul. 6th, 2015|09:53 am]
Tātad drosmīgie hellēņi vakar paziņoja, ka nekā nebūs, iepūt mums, Eiropa, negribam mēs tavu taupību. Tagad komjaunietim Aleksim Cipram nāksies skaidroties ar cilvēkiem, kam prāts galīgi nenesas uz jokiem, savukārt Jānis Varufakis ir izdomājis, ka šitādi joki nav viņam, un šorīt aizgājis no darba. Kā savulaik vienā no manām bijušajām darbavietām, goda vārds: pusdienās aiziet pieci darbinieki, atpakaļ atnāk divi.

Tad ko nu mums tagad gaidīt?

Kā jau minēju, Grieķijas parāds sākotnēji nebija tāds parāds, kā to pierasts saprast — tā, ka Grieķijai trūkst naudas, ar ko samaksāt valsts gādīgajā azotē mītošajiem sērdieņiem, tādēļ viņa palūdz kādam bagātam onkulim aizsist čiriku līdz algai. Tomēr tagad Grieķijai tāds parāds ir, un pavisam nesen Grieķija nokavēja šī kredīta maksājumu.

Bagātie onkuļi par šādu notikumu pavērsienu it nebūt nav sajūsmā un — kas nav nekāds pārsteigums — īsti negrib grieķiem dot vēl vairāk naudas. Tas ir svarīgi, jo (a) viens no šiem onkuļiem ir Eiropas Centrālā banka, kas līdz šim uzkrītoši atturējusies no īpašiem komentāriem un (b) Grieķijai atkal sāk izbeigties nauda, ko maksāt saviem uzturamajiem. Grieķijā lieto eiro, un eiro drukā ECB. Tāpēc Grieķijā tagad bankomātos var izņemt sešdesmit eiro dienā: bankām nauda sāk beigties, un ECB īsti negrib viņām iedot vēl.

Tieši šādi izskatītos Grexit: vienubrīd Grieķijai vienkārši nepietiek eiro, ar ko samaksāt (turklāt nevis bagātajiem onkuļiem, bet saviem pilsoņiem), tādēļ viņiem nekas cits neatliek kā sākt drukāt pašiem savus papīrīšus. Ja Grieķija izstāsies no eirozonas, viņu no tās neizsviedīs: viņa pati būs spiesta izstāties.

Ir maz to cilvēku, kas gribētu šādu iespēju, un komjaunietis Aleksis Ciprs cītīgi uzsvēra, ka, jūs ko, mēs te nebalsojam par izstāšanos no eirozonas, mēs balsojam par to, lai paliktu tajā uz mūsu noteikumiem. Tas ir, ECB sapratīs, ka Grieķija nepiekāpsies — un piekāpsies pati. Šāda notikumu attīstība, maigi izsakoties, it nebūt nav garantēta, un pilnībā iespējams, ka drosmīgie Grieķijas dēli un meitas nobalsoja ij par izstāšanos no eirozonas, ij par valsts bankrotu.

Protams, pats par sevi bankrots nav nekas briesmīgs, tāpēc jau viņš ir izdomāts, lai cilvēkiem, uzņēmumiem un, kā izrādās, valstīm būtu iespēja norakstīt savu neveiksmīgo mēģinājumu un sākt no sākuma. Bet kaut kā trūkst pārliecības, ka Grieķija pēc bankrota kļūs par ļoti konkurētspējīgu valsti. Drīzāk varētu sanākt tāda mazāka Krievija: nemitīgā birokrātijā slīgstoša un paranoidālu vadoņu vadīta valsts, kas krata dūrīti uz visu pārējo pasauli un brēc, kā jūs man gauži nodarījāt.

Es gan ļoti gribu, lai man nebūtu taisnība.
link143 comments|post comment

Ko mēs vakar uzzinājām [Jul. 4th, 2015|11:28 am]
1) Izrādās, ir tādi žurnālista ētikas pārkāpumi, par kuŗiem atlaiž pat no Nesakarīgās Rīta Avīzes.
2) Jebkuŗš randiņš kļūst aizraujošāks, ja tam pievieno vēl citus ļaudis.
3) Skandināvu pensionāri spēj pārvietoties tikai taisnā līnijā, nenogriežoties. Viņiem patiktu dzelzceļa pārgājieni.

Toties šodien mēs uzzinām daudz par Jehovu Dievu. Lai gan vispār es gaidu slapjo tēkreklu konkursu, tas ir, kristības.
link11 comments|post comment

Tā stulbi sanāca [Jul. 3rd, 2015|02:16 pm]
Ko liegties, muļķīgi Aleksim Cipram sanācis ar to referendumu, muļķīgi. Nobalsos nē — Eiroparadīzes feiskontrōls draud, ka no eiro laukā gan, un grieķu tauta to negrib. Nobalsos jā — nu ko, grieķu tauta būtībā būs pateikusi, ej pupās, Aleksi. Jāsi pa labi, bietē dabūsi, jāsi pa kreisi — bietē dabūsi. Nav viegli.

Pats stulbākais, protams, ka Aleksim tajā sensenajā janvāŗa dienā, kad viņu sajūsminātie hellēņi uz roķelēm ienesa valdībā, bija tiešām spēcīgi argumenti. Bezdarbs drausmīgs, parāds neatmaksājams, turklāt, ņemot vērā, kā ECB tagad drukā naudu, ir gan vietā jautājums, vai tiešām visa šitā knapināšanās vajadzīga.

Pieņemu, ka Grieķijā bērni skolā lasa sengrieķu traģēdijas. Nu lūk, Aleksim gan būtu bijis lietderīgi no tām traģēdijām iemācīties to būtisko atziņu, ka viņu varoņi savu neapskaužami pareģoto likteni piepilda tieši ar to, ka cenšas no viņa izbēgt.

Darbs opozīcijā attīsta citas iemaņas, nekā darbs valdības koalīcijā. Koalīcijā nākas vienoties, piekāpties un pēc tam saviem vēlētājiem mēģināt izskaidrot, kāpēc tieši šī piekāpšanās bija nepieciešama. Opozīcijā nākas pēc iespējas skaļāk iebilst, taisīt troliņu un novelt vainu uz koalīciju. Šī brīnumjaukā simbioze var turpināties jo ilgi, bet lietas kļūst jo sarežģītas, ja mūžīgie opozīcionāri pēkšņi nokļūst valdībā.

Ja viņiem valdībā iedala tikai dažus amatus, viņus pamazām var mēģināt piejaucēt. Āreče, šepat mūsu valdībā ir partija, kuŗai viens spārns sāka polītisko darbību kā ļoti krāšņi margināļi, kas laika gaitā aizkārpījās līdz valdībai (atzīstams sasniegums, nopietni). Un viņi tur arī puslīdz uzvedas — bet tomēr, lai cik vilku barotu, viņš tomēr uz mežu lūrēs. Tak sametās uz vienu roku ar vēl aktīvajiem mūžīgajiem opozīcionāriem un izbīdīja tikumības likumu!

Bet ko tad, ja krāšņiem margināļiem pēkšņi iedala valdības vadīšanu, turklāt vēl piebilst — nu, jūs mēģiniet vienoties ar šitiem te čaļiem, mēs nespējām? Nu lūk, tad nu mēs redzam, kas notiek. Ir tiešām atzīstami, cik aši un cik pārliecinoši Grieķijas valdība ir pamanījusies salekties ar pilnīgi visiem, ar ko viņiem vajag vienoties. Un, kas pats daiļākais, pavisam bezjēdzīgi.

Ja Grieķija nobalso par, Aleksim Cipram tā īsti nav nekāda iemesla vairs palikt amatā. Viņa pēctecim nāksies griezties apkārt un soļot pretējā virzienā, un Aleksi atcerēsies kā to jaunieti, kas rekordīsā laikā pamanījās notriekt savu ievērojamo uzticības kredītu (kāda jautra sakritība! Tieši tā ir tā Grieķijas ķibele, kuŗu Aleksis mēģināja risināt.) Ja Grieķija nobalso pret, Aleksim daudz ko nāksies paskaidrot rūdītiem Eiropas polītikas smagsvariem ar sliktu humora izjūtu. Ja viss beidzas ar izstāšanos no eirozonas, Aleksim vēl vairāk nāksies izskaidrot saviem vēlētājiem, kuŗu humora izjūta tobrīd būs vēl sliktāka.

Es teiktu, šeit ir izcils materiāls kādam drāmaturgam, kas labi prot izteikties heksametrā. Klasiskā grieķu traģēdija pēc visiem punktiem. Tik tiešām, pusgada laikā Grieķijā var izmainīties viss, bet divarpus tūkstoš gados — nekas.
link24 comments|post comment

Impulse purchase [Jul. 2nd, 2015|05:03 pm]
Pārlieciniet mani, ka man nevajag pirkt tramvaju. Kur es viņu likšu, vai ne? Ko es ar viņu darīšu, pareizi? Viņš tak tāpat izrūsējis un nobraukts, ko? Nu, tādā garā.
link50 comments|post comment

Lai nodrošinātu pakalpojumu kvalitāti, saruna var tikt ierakstīta [Jul. 2nd, 2015|04:14 pm]
Putins ir kā tas dirsiens, kas iespļauj kopējā cepumu bļodā, lai pēc tam viens pats varētu no viņas mieloties. Pat gaišāko lietu, kam viņš pieliek klāt savas netīrās roķeles, viņš saķirlā un piegāna tā, ka vairs no viņas nav nekāda prieka.

Lūk, kopš uzzināju, ka ir tādas Putina troļļu fermas, man vairs necik netīk kašķēties internetos. Nu varbūt cibā, kur tu zini, ar ko runājies. Bet arī še ir daži ļaudis, par kuŗiem netiec gudrs — viņi vienkārši kādā dzimšansdienas ballītē pārāk augstu uzurrāti vai viņiem par to maksā. It kā takš Ciba ir mazs soctīkls, ko tur ar tādiem sīkumiem ākstīties. Bet nē, kā no Putina dziesmu grāmatas — Gejropa, pagrimums, kopošanās ar krāsainajiem un argumenti no sērijas "priekš kam man rādio, ja es nepīpēju".

It kā jau starpības nekādas. Bet tomēr netīkami paliek no domas, ka ir tak kaut vāra, bet tomēr iespēja: kādā Sanktpēterburgas kaktā, kur saule un cerība cilvēcei neiespīd, tavi komentāri tiek iešūti ikdienas atskaites aktu vākos. Ir jau arī tādi padomi kā "nelieciet feisbukos savas bērnības bildes, varbūt kāds uz viņām sitīs dūrē". Neba tas kā varētu kaitēt, vai ne, bet visviens ļoti nelāga dūša sametas.
link24 comments|post comment

Neba maize pate nāca [Jul. 2nd, 2015|11:57 am]
To prieku! Viss, kas šodien darbā bija jāsadara, ir sadarīts, un nu es cilpošu uz Daugavmalu ēst virtuļus, dzert limonādi un lasīt pretrunīgi vertēto latviešu literātūru. Ap kādiem trijiem tik vajadzēs atcilpot atpakaļ, apskatīties, vai nav vēl uzradies kas darāms.

Es jau jūs aicinātu pievienoties, bet es saprotu, ka jums ir, ko darīt. Darba diena kā nekā.
link3 comments|post comment

Latviskā pieticība [Jul. 1st, 2015|12:01 pm]
Man pie mājas pagalmā vislaik stāv mašīna ar uzrakstu Papīra Maisiņu Fabrika (acīmredzot PMF darbiniekam darba laiks ir īsāks nekā man). Nekādi nevaru saprast, vai tas ir pizģec vai mīlīgi, saukt savu iestādi vienkārši par Papīra Maisiņu Fabriku, nevis BaltBag, EuroMaiss vai InterGalacticPak.
link10 comments|post comment

Es te vienkārši apjautājos, nemēģinot tēlot trendpūdeli [Jul. 1st, 2015|09:00 am]
Klau, draudziņi, kur jūs centrā ejat veģetārās pusdienās? Krišnas, protams, ir klasika, sure, tad ir biroja planktona barotava Stokpots, kas vēl?
link47 comments|post comment

It's a beautiful night, we're looking for something dumb to do [Jun. 30th, 2015|10:50 am]
Man kā jau Narcisam, protams, tīk, ka es cibā brīžam esmu kas līdzīgs trendseteram — visvisādas lietas, ko es savulaik esmu cītīgi sludinājis savā cibā, pamazām aizgājušas plašākās tautiņās. Nu jauki, jauki. Tāpēc tagad parunāsim par vēl vienu trendu, ko, šķiet, es esmu ja ne aizsācis, tad vismaz uzmundrinājis. Pie viena to varat uzskatīt par manu komentāru par ASV Augstākās tiesas neseno lēmumu.

Lūk, es savulaik izšķīros before it was cool [padzeŗas Valmieras minerālūdeni un pēc tam ieliek to ledusskapī]. Un, ko domājies, tagad šķiršanās ir jaunais melnais, visi to vien dara kā šķiŗas. Tas, protams, ir apsveicami, šķiršanās vienmēr ir apsveicama parādība. Tas ir, šķiršanās ir apsveicama apmēram tāpat kā zobu labošana ir apsveicama. Labāk, protams, lietot zobu diegu un līdz tam nenonākt, bet, ja nu nelāgās izvēles ir iekrājušās tik tālu, ka radusies Liela Problēma, labāk gan viņu risināt.

Tādēļ, atskatoties uz savu vareno pieredzi kā trendseteram (tā nav kaut kāda suņu šķirne?), vēlos nākt klajā ar nelielu uzsaukumu. Dārgie draugi, lai tas, ka ļaudis šķiŗas, nesašķoba jūsu ticību laulības institūtam! Neticiet tiem ļaudīm, kas stāsta, ka laulībām jābūt nobrieduša cilvēka pārdomātam lēmumam — nepārdomātas un pārāk agras laulības reāli iespārda! Ja jūs atrodat kādu, ar ko jūs varbūt gribētu precēties, un gan jūsu iekārotais/ā, gan valsts piekrīt — uz priekšu, tas būs jautri!

Jo, raugi, laulībām Latvijā ir viena lieliska īpatnība: ja abas puses piekrīt, to var izšķirt pavisam viegli, aizejot pie notāra, pasakot "we don't", samaksājot salīdzinoši niecīgu naudu un pagaidot mēnesi. Viss. Zobārsta apmeklējums ir nepatīkamāks.

Un šī ir tiešām lieliska iespēja, pavisam nopietni. Pilnībā iespējams, ka tas ir lielākais atbalsts laulībai, kādu Latvijas valsts ir sniegusi. Mūsdienās laulības pieņemts uztvert kā brīvprātīgu pasākumu, un tas, ka tās ir tik viegli izbeigt, lielā mērā nodrošina, ka pasākums ne tikai sākas kā brīvprātīga savienība, bet laika gaitā arī tāda saglabājas (terms and conditions apply, protams). Jo, hei, tās savienības, kas vairs nav brīvprātīgas, var bez milzu piepūles izbeigt!

Laulība, protams, lielā mērā ir pārvērtēta: tā nav gluži tik lieliska, kā viņu mēdz pasniegt. Bet katram taču par to gribas pārliecināties pašam, vai ne? Tāpēc ir tiešām apsveicami visu sākt agrāk, lai var paspēt izšķirties, kamēr vēl jauns un sprauns.

Tā ir vēl viena lieliska Latvijas īpatnība: šeit ir pilns ar trīsdesmitgadniekiem, kas ir paspējuši apprecēties, izšķirties, pakāpties jo augstu pa karjēras kāpnēm, atkāpties jo zemu pa karjēras kāpnēm, pakrist izmisumā un gūt jaunu cerību — vārdu sakot, kādos nieka padsmit dzīves gadiņos sadarīt lielumlielu daļu no tā, ko citviet uzskata par projektiem visai dzīvei. Kad tas viss ir sadarīts, iestājas kas līdzīgs Apskaidrībai. Tu tā skaties uz lietām, domā — nu jā, been there, done that — un nu jau tu viņas spēj darīt tā, kā par pareizu atrodi tu, nevis "sabiedrība" (lai ko tas arī nenozīmētu).

Izšķirties piecdesmit gados — tas ir gandrīz kā atlaist no darba dažus gadus pirms pensijas. Monogāmijas mānīgā drošība pēkšņi sabrukusi, un tu nesaproti, kā nu dzīvot tālāk. Bet izšķirties trīsdesmit gados? O, visas Lielās Iespējas vēl tikai sākas, un monogāmija tā kā tā drīzāk bija apgrūtinājums, nevis lolotāja un sargātāja.

Prātā vajadzētu paturēt vien divas lietas: lai būtu jautri un kontracepciju. Šito te pieaugušo spēlēšanu — nu tur "ō, viņš tāds nopietns un atbildīgs" vai "ī, viņa tāda gādīga un uzticama" — atstājiet tiem, kas pirmajā laulībā dodas tādā vecumā, kādā jūs jau esat paguvuši izšķirties. Ja ir jautri, tad pat puņķu un asiņu straumes, kas neizbēgami pavada jebkuŗu šķiršanos, nespēs iemaitāt pasākuma pārsvarā pozitīvo bilanci. Savukārt bērni pasākumu spēj būtiski apgrūtināt, tā, ka noteikti vajag palikt kopā, jo jūs tak pats/i viņus nespētu apgādāt un tādā garā. Lai gan, ja ir finansiālā neatkarība, arī bērni ir pavisam paceļams pasākums.

Un, protams, var pat gadīties, ka jums paveicas un tik tiešām jūs nejauši apprecaties ar mūža lielo mīlu, kas tāda paliek arī pēc desmit, divdesmit un trīsdesmit gadiem, tā, ka par šķiršanos ij domāt negribas. Mazel tov, ko lai saka!
link44 comments|post comment

Vārdam jāsaskan ar cilvēka personību [Jun. 29th, 2015|03:50 pm]
Skaidra lieta, es saprotu, ka virsraksti par tēmu "o, iedomājieties, kādos vārdos cilvēki nosauc savus bērnus" ir so 2012, bet nu tomēr, tomēr. Kad Apollo vakar paziņoja, ka šodien vārdadienu varot svinēt arī kalendārī neierakstītie Narcisi (veseli trīs Latvijā, starp citu) — ak, es tiešām sajutos, it kā man būtu vēl viena vārdadiena iešķiebta.
link7 comments|post comment

This is Athens!!!! [Jun. 29th, 2015|12:21 pm]
Labrīt, draudziņi! Sen mums nav bijis apskats Spekulē kopā ar Kautski, ne? Centīsimies labot.

Kā zināms, Jūspadevīgais savulaik sapirkās dolārus, kuŗus joprojām nav pārdevis. Un nevis tāpēc, ka ļoti ticēja dolāram, bet drīzāk tāpēc, ka ļoti neticēja eiro.

Un še parādās viena īpatnība: es tāds neesmu vienīgais, un tas ir ļoti maigi teikts — šāda pozīcija patlaban ir vispopulārākā visā aizraujošajā foreksa pasaulē. Tik ļoti populāra, ka ļaudis raustās par to, cik tā ir populāra.

Jums, protams, nē, bet foreksa pasaulei pārlieku labā atmiņā ir jautrais gada iesākums, kad notika neliela ķibele ar Šveices Nācionālo banku. Pirms janvāŗa SNB dievojās, ka nekad neļaus frankam palikt dārgākam par eiro divdesmit, tādēļ ļoti daudzi valūtas spekulanti salika savu naudiņu uz to, ka franks pret eiro paliks lētāks. Un, kad vienā jaukā dienā SNB paziņoja, ka tomēr nē, ļausim frankam sadārdzināties tik, cik nu viņš grib, viņš uzlidoja padebešos, paraujot līdzi valūtas spekulantu naudiņu.

Protams, ilgtermiņā nekas drausmīgs nav noticis. Patlaban eiro pret franku ir par 13-14% zemāk nekā pirms SNB pārsteiguma, un šāds rezultāts pusgada laikā tiešām nav nekas katastrofāls. Bet īstermiņā viss pasākums beidzās ar tādu kā masveida izmiršanu foreksa nozarē. Nu, es ceru, jūs saprotat, kāpēc traumētie valūtas spekulanti grauž nagus par to, kā tad nu beigsies šitā milzīgā spekulācija uz eiro krišanos.

Tādēļ jau labu laiku eiro/dolārs ir dzīvojies apmēram vienā līmenī. Brīžam viņš ir mazliet pakāpies, kad nervozāki ļaudis izlēma izkāpt, brīžam pakrities, kad nervozāki ļaudis izlēma iekāpt, bet jaunie padavāni pacietīgi gaida Paritāti, tas ir, to skaisto brīdi, kad dolārs maksās vienu eiro.

Bet nu, protams, lietas ir būtiski mainījušās, jo kārtējo reizi nemanāmi ir piezadzies grizģec, kas gan bij manāms jau pa gabalu. Komjaunietis Aleksis Ciprs acīmredzot ir iedvesmojies no citiem komjauniešiem, kas Lielā Tēvijas kaŗa laikā drosmīgi metās uz fašistu ložmetējiem, tikai šajā gadījumā viņš uz ambrazūras izdomājis uzmest visu valsti. Bankas ir slēgtas, bankomātos — ja atrodas atrast tādus, kuŗos ir nauda — var izņemt veselus sešdesmit eiro dienā, grieķi stāv rindās un gānās nelāgiem vārdiem, un pilnīgi visi, kam nav slinkums (bet slinkums nav daudziem) pareģo, ka nu ir viss, Grieķijas izstāšanās no eirozonas ir neizbēgama.

Un mērenā izmisumā krīt ne tikai grieķi. Droši vien ikvienam, kam ir pietiekami daudz naudas eiro, mazliet trīs sirsniņa. Lai šīs trīsas mazinātu, cilvēki cītīgi maina savus eiro uz citām naudiņām — un skat, še parādās tas par to dolāru. Ziniet, uz ko cilvēki maina? Nevis uz dolāriem — nēē, cilvēki raustās par to milzīgo eur/usd īso pozīciju. Uz jēnām!

Tā, lūk. Vismaz man ir nelāgas aizdomas, ka no Šaurās Grezizejas lielākie cietēji būs paši grieķi, tomēr nav gan grūti iedomāties, kā eiro vēl varētu pakristies pret visu, pret ko vien var krist. Vārdu sakot, tagad nav tas labākais laiks, kad pirkt naudu ceļojumam uz Amuriku vai Japānu (lai gan lietas varētu izskatīties daudz cerīgāk, kad lielais tracis būs beidzies) — toties drīz būs burvīgs laiks, kad apmeklēt Grieķiju. Ja vien, protams, jūs paņemsit līdzi pietiekami daudz skaidras naudas un neuztrauksities par to, ka laikpalaikam tur varētu izcelties demonstrācijas ar ķieģeļu mētāšanu un logu dauzīšanu. Vidusmēra tūrists tomēr nav sajūsmā par to, ka viņam jāmeklē strādājoši bankomāti un jāizvairās no bruģakmeņiem, varēsit aplūkot Grieķijas tūrisma objektus bez tūristu pūļiem un pa lēto.

UPD: Savukārt pret Šveices franku (kas arī ir iecienīts drošais patvērums) eiro tik ļoti nekrītas, jo SNB cītīgi cenšas kursa krišanos piebremzēt. Pārāk sāpīgi tomēr viņiem atspēlējās tas janvāŗa joks.
link17 comments|post comment

Celsim efektivitāti [Jun. 26th, 2015|03:17 pm]
Kad man apniks šitas darbs, es pasitīšu padusē matraci, zem kuŗa paslēpti daži tūkstoši, un aizbraukšu tur, kur netraucē tirliņi un var darīt visādas lietas, ko vienmēr gribējies darīt, bet nekad nav pieticis laika. Piemēram, uz Sedu. Sēdēšu purva malā, dzeršu dzērienus ar saulessardziņiem, laikpalaikam nolasīšu nost briežutis un, gluži kā savulaik Einars Repše, būvēšu mākslīgo intelektu.

Viena no mākslīgā intelekta aplikācijām, ko es ļoti gribu uzbūvēt, ir ar darba nosaukumu Pusautomātiskais Iesalnieks (es te domāju intelektu šī vārda visplašākajā izpratnē). Protams, gatavo produktu vajadzēs pārdēvēt, lai nerastos preču zīmju pārkāpumi, bet kā darba nosaukums der ideāli. Es gribu uztaisīt tādu programmu, kuŗā atliek sarakstīt attiecīgus heštegus, bet viņa pati uzraksta un nopublicē tvītu, kuŗā izsaka viedokli par šiem heštegiem.

Nebūs grūti! Lūk, ieraksti heštegus #praids, #geji un #Rīga, Pusautomātiskais Iesalnieks pats izdomā, ka tas būs par Rīgas praidu, un tad jau viņam tik atliek gramatiski pareizi salikt kopā "ģimenes", "aizsardzība", "piesmiet", "apgānīt", "sargāsim" un "neļausim". Vai, edz, piemēram šitas te par terora aktu Francijā — ieraksti #teroristi, #Francija #islāms un #uzbrukums, un viņš pats uzreiz sacer tādu tekstu kā "Francijā kārtējais islāma teroristu uzbrukums. Nožēlojami, ka šādai nākotnei mūs gatavo liberasti! #LatvietiNepadodies #dvieļgalvassmird"

Laika gaitā Pusautomātisko Iesalnieku varētu iedresēt, lai viņš pats lasītu ziņu lenti heštegu meklējumos un pats arī publicētu savus pārspriedumus — tad viņš kļūs par Automātisko Iesalnieku. Tālākas dresūras gaitā Automātisko Iesalnieku varētu iemācīt pašam rakstīt nelielus viedokļu rakstiņus. Tā es varētu palaist nelielu, bet gana apmeklētu interneta portālu, kas apdeitotos pavisam automātiski. Man atliktu tikai skaitīt reklāmas ieņēmumus.

Jo, protams, var jau mēģināt skaidrot, ka vispār cilvēkus šauj jauni, izmisuma mākti vīrieši, kas nedabū bučoties ar meitenēm. Var stāstīt, ka Amurikā cilvēkus pamanās apšaut vietējie pusaudži, turklāt bez jebkādas islāma palīdzības. Var pieminēt, ka Norvēģijā viens nebučotais jaunietis apšāva cilvēkus, pasludinot to par cīņu pret islāmu. Bet kam tas ir vajadzīgs, kā zināms, ja tu paskaidro, tu zaudē. To tāpat nelasīs, turklāt to ir grūtāk automātizēt. Dažas standartfrāzes, kas atkārtotas tik ilgi, kamēr smadzenēs iecirsta jauna rieva — lūk, panākumu atslēga.

Protams, it nebūt nebūtu pārsteigts, ja atklātos, ka pats Iesalnieks savu tviteŗa kontu jau sen nodevis šādam botam.
link6 comments|post comment

Everything's a copy of a copy of a copy [Jun. 26th, 2015|10:26 am]
Nēnu kādā pasaulē mēs dzīvojam tomēr.

Ir tāds asprātīgs uzņēmums kā Xiaomi, kas cenšas pavisam citā līmenī pacelt pazīstamo zīmolu "lēts ķīniešu pakaļdarinājums". Tas ir, viņa produkti ir lēti, ļoti lepojas ar savu ķīnisko izcelsmi un nenoliedzami ir pakaļdarinājumi. Ko niekus, viss viņu uzņēmums ir Apple pakaļdarinājums. Bet tie ir pakaļdarinājumi ar izdomu.

Lūk, viņu spēka bankas/sulas pakas ir pilnīgi skaidrs aipoda (jā, aipoda, nevis aipada dapada) mini pakaļdarinājums. Ir gan tiesa, aipods mini ar mums nav jau 10 gadus, un daudzi ļaudis aizmirsuši, kā viņš izskatījās (daudzi, bet ne es). Tāpat laikam nav tik nosodāmi kopēt dizainu, kuŗu viņa īpašnieks vairs neizmanto. Un vispār aipods bija paredzēts mūzikas spēlēšanai, nevis elektroiekārtu uzlādēšanai, tā ka ar nevarētu teikt, ka Xiaomi cenšas nokost savu gabaliņu no aipodu pīrāga (kas vispār jau sen ir atdzisis, apēsts un labākajā gadījumā vēl palikuši apkaltuši pārpalikumi).

Vēl viņiem ir vaifai rūteris, kas izskatās pēc Ābolu trakpada. Te ir lietderīgi piebilst, ka šo rūteri Xiaomi necenšas pārdot ārpus Ķīnas, acīmredzot lieliski saprotot, ka Tims Kuks, iespējams, šādus jokus nesapratīs.

Xiaomi ražo arī tālruņus, kas ļoti nepieklājīgi atgādina aifonus, tikai uztaisīti daudz labāk par pazīstamā zīmola Vbble dižpārdokli Phione 5$.

Un zināt, kur ir joka punchline? Uzradušies ļaudis, kas pakaļdarina Xiaomi. Jap, lētiem ķīniešu pakaļdarinājumiem tagad ir pašiem savi vēl lētākie ķīniešu pakaļdarinājumi. Xiaomi uz savu produktu kastēm tagad lipina uzlīmes ar drošības kodiem, lai viņu mājaslapā varētu pārbaudīt, vai tas ir īsts Xiaomi produkts. Ķīniešu pakaļdarinātāji uztraucas par ķīniešu pakaļdarinātājiem. Neticami aizkustinoši.

Vēl šeit būtu vietā piebilst, ka uzņēmuma Xiaomi cīniņi lieliski pierāda, ka mūsu brēkšana par to, kā nu visiem jākļūst par inženieŗiem un nevienam nevajag radošo profesiju pārstāvjus, ir stipri tuvredzīga. Var, protams, tikai un vienīgi būvēt citu radošo izdomātas lietas, un uzņēmums Xiaomi to dara ļoti labi. Bet arī viņi gana drīz būs spiesti saprast, ka šādam risinājumam ir savas robežas. Te gan, protams, palīdz, ka tās robežas ir plašas — Ķīna vismaz un vēl mazliet, bet tomēr, tomēr.
link20 comments|post comment

Laikpalaikam Rīgā kaut kas tomēr notiek [Jun. 22nd, 2015|11:29 am]
Sestdiena, 20. jūnijs, Rīgā bija pasākumiem bagāta diena: norisinājās sātanisks, Dievu un Jēzu Kristu atklāti zaimojošs sarīkojums. Pirms tam norisinājās praids.

Man un cīņubiedriem diena iesākās ar nelielu ākstību. Pasākums aizgāja godam, lai gan vispār mēs bijām diezgan pārliecināti, ka diez vai viņš tur stāvēs ilgāk par pusstundu. Nekā, nostāvēja līdz pat vakaram, ļaudis pie viņa bildējās, savukārt pašvaldības policija brauca gaŗām, nepievēršot uzmanību. Beigās mēs viņu atkal savācām atpakaļ (un labi, ka tā, vakar viņš būtu pavisam samircis, un tas būtu ļoti bēdīgs gals tik skaistam skapim). Tā nu tagad viņā dzīvojas Intenormāla kaķi, bet mēs gudrojam, ko ar viņu darīt tālāk. Varbūt vajag kā ar Jāņu vaiņagiem, nākamajā praidā sadedzināt iepriekšējā praida skapi?

Mazliet gan sarūgtināja tas, ka atsevišķi sensāciju kāri žurnaļugas no tā bij atvasinājuši, ka akcija izsaka pieņēmumus par Ulmaņa orientāciju, lai gan es īpaši pacentos preses relīzē attiecīgo pasākumu dēvēt tikai un vienīgi kā iznākšanu no skapja. Ej nu sazini, no kāda skapja Vadonis iznācis, varbūt tāda, kur slēpjas veci diktātori. Un ar mīlestību saliktie mīkstie ŗ no relīzes arī bija izmesti, ak. Toties Jānis Iesalnieks tviterī bija ŠOKĀ!!!, kas, protams, aizkustina. Viņi mūs trollē ar likumdošanu, mēs viņus trollējam ar Ulmaņa skapi. Es jums teikšu, interneta publicistika ir jauka lieta, bet direct action tomēr piegādā daudz spēcīgāk.

Nu, un tad aiz neko darīt aizgāju arī līdz Vērmaņparkam un praidam — un, ak jele, tas bij viens no lieliskākajiem pasākumiem, kādos sanācis ieklīst aiz neko darīt. Es saprotu visu to pastāstu, ka tā ir cīņa par vienlīdzību, mēs te izrādām savu solidaritāti, Latvijas sabiedrība redz, ka šādi cilvēki ir — un tas viss ir pareizi, vienlīdzība un solidaritāte ir lieliskas lietas. Bet nevajag aizmirst, ka praids pirmām un galvenām kārtām ir branga ballīte. Lūk, un šogad viss pasākums tik tiešām izvērtās par lielu, dzīvespriecīgu un jautru ballīti — viens no tiem brīžiem, kad Rīga izskatās pēc vidusmēra Gejropas pilsētas, nevis drūma, visdažādāko kompleksu mākta postpadomju kakta. Un, ko domā, šoreiz pat īpaši nevajadzēja piemiegt acis — lielākā daļa ļaužu uz ielām smaidīja un māja, nevis turēja brīdinošus plakātus ar to, ka divas vīriešu tualetes nedrīkst būvēt vienu blakus otrai. Turklāt smaidīja un māja visādu vecumu cilvēki, gan vecāki ar bērniem, gan sirmas kundzes. Es ko tādu bieži nesaku, bet es tiešām biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem, man nebija ne mazākās jausmas, ka viss pasākums izvērtīsies par tādu pozitīvisma vilcieniņu.

Lai atsvērtu pozitīvismu, beigu beigās nokļuvu Avotu ielas Bolderājā (visa lietu kārtība ir sajaukta, visa!), kur tad arī bija attiecīgais atklāti sātaniskais un Jēzu Kristu zaimojošais pasākums ar pārsteidzoši lipīgām mūzikālām kompozīcijām. Šos jauniešus nākamgad vajadzētu sūtīt uz Eirovīziju — viņiem pietika ar dažādiem bērnu sitamajiem instrumentiem, ētaloniem un paciņu kagorvīna, lai uzrīkotu tādu šovu, kas vienos vārtos salika šāgada Eirovīzijas uzvarētāju. Iedomājieties, ko viņi spētu sadarīt uz lielās skatuves ar pirotehniku.
link18 comments|post comment

Славься, Циба! Мы гордимся тобой! [Jun. 19th, 2015|11:25 am]
Ooooo, cik brīnišķīgi dzīvelīga beidzamā laikā palikusi Ciba! Pavasaŗa panīkums pazudis kā nebijis. Un kas par vareniem tēmatiem tiek apcepti! Nu labi, praids, tas bija neizbēgami, tikumība arī, lai gan tur vēl var cepināt, sekss, bet ar piesitienu — tautiskos stringos un vēdīgi bēdīgi kopā ar Uģi Kuģi. Un keils, tas bija smalki. Tiešām prieks.

Tāpat priecē, ka Cibā ir jaunpienācēji. Laipni lūgti, laipni lūgti.

Un pie viena uzreiz paskaidrosim vienu vienkāršu lietu, īpaši noderēs jaunpienācējiem un aizvainotajiem, kas apvainojušies par to, ka neierakstās Cibas liberastiskajā novirzienā un nu viņiem šķiet, ka visi viņus par to noknābā. Internetos cilvēki mēdz lekties. Tā notiek. Pat portālā Cālis iet vaļā vārdu kaujas un viedokļu apmaiņas. Tomēr Cibā tas ir ļoti miermīlīgi, te iebilst par to, ka tev argumenti nav valīdi, un ad hominemi ir tik reti, ka tos atzīmē ar dzīvespriecīgu saucienu — par resnu nosauca! Atšķirībā no citiem interneta portāliem, še ļaudis savus sarunu biedrus pārlieku bieži nesauc neglītos vārdos, neapšauba viņu seksuālo orientāciju un nepiedraud viņiem ar vardarbību.

Tāpat tas, ka jums iebilst, uzreiz nenozīmē, ka jūs esat cīnītājs par taisnību, kuŗu nopulgo par viņa atšķirīgo viedokli. Iespējams, jūs vienkārši uzvedaties kā ķēmrausis, un cilvēki iebilst pret to.

Visādi citādi — lūdzu, nedzēsieties un turpiniet rakstīt, sakiet, ko gribat, tikai nenolaidieties līdz prastām rupjībām, kas pilnīgi neko nepienes sarunai. Paldies!
link30 comments|post comment

Kā mani tēvutēvi gāja, tā es ar [Jun. 15th, 2015|10:58 am]
Turpinot savu gatavošanos 100km Nāves Maršam, izgājšsestdien burvīgā kompānijā devos kādu 30km pastaigā no Līgatnes uz — ēēē, sākotnēji bija domāta Sigulda, bet vispār sanāca Nurmiži. Tomēr novirzīšanās no kursa nebija nekas peļams. Vienbrīd es biju pilnībā noskaņojies, ka pēc kādas stundas nonākšu pie ceļa rādītāja "Lizums 30km, Raiskums 20km" (es zinu, es zinu, starp abām vietām ir vairāk nekā 50km), tādēļ tas, ka tie bija tikai Nurmiži, bija patīkams pārsteigums. Un nu es varu teikt — es esmu aizgājis ar kājām līdz Nurmižiem. What have you done?!

Bet nu tātad. Pastaiga bija brīnišķīga, un doma, ka Beļģijā vajadzēs noiet vēl vismaz divtik, nedzen pārlieku lielā izmisumā. Vairāk uztrauc nevis pati staigāšana, bet gan tas, ka pēc negulētas un nosoļotas nakts vienubrīd ceļā varētu pievienoties rūķi, hobiti un elfi. Tomēr man radās daži jautājumi — ceru, ka varēsit sniegt gudra padomiņa.

Es pieturos pie atziņas, ka pārgājiens ir ļoti izteikts lo-tech pasākums. Padomājiet paši: tā ir iešana, un gāja ne tikai mūsu tēvutēvi, bet arī tēvutēvutēvutēvi līdz pat dziļi aizvēsturiskam augumam. Tieši tam kājas ir paredzētas: lai ar viņām ietu. Tādēļ līdz šim es īpaši neesmu iesprindzis uz aprīkojumu. Tiesa, ir divi būtiski izņēmumi: zeķes un pretnoberzumu smēre. Tā izrunāšanās par zeķēm ar "sviedrus uzsūcošajām tehnoloģijām, kas nodrošina neatkārtojamu pastaigas pieredzi" izklausās pēc mērkaķinga blēņām, bet, ka tevi jupis, starpība ir nenovērtējama. Ja labas zeķes papildina ar iestaigātiem apaviem, var iet tālu, tālu un bez nevienas tulznas.

Un še mēs nonākam pie apaviem. Es gaŗos pārgājienos eju ar kedām, jo tās ir tik patīkami vieglas. Ar kedām es esmu nogājis 50km no vietas, un nākamajā dienā biju pavisam mundrs, kājas nost nekrita un mirt negribējās. Par tādām lietām kā amortizācija es neesmu aizdomājies, iešana tak nav skriešana, es īpaši augstu kājas necilāju un ar pārlieku sparu pret zemi netriecu. Tomēr nu es aizdomājos: varbūt mana pieturēšanās pie tēvutēvu metodēm laupa man to pašu "neatkārtojamo pastaigas pieredzi". Tiesa, es nevaru iedomāties, kāda šī pieredze varētu būt, taču iespējams, ka ar amortizētām tupelēm viss pārgājiens ir viens vienīgs lidojums pa mākonīšiem varavīksnes vemjošu vienradžu (nevis hobitu un rūķu) sabiedrībā.

Kā domājat, ir man jēga lūkāt jaunas kurpes (kuŗas vēl būs jāiestaigā)? Kāds no viņām būs labums?

Pie viena novērtēšu, ja paskaidrosit, kā mazināt pietūkumu roku pirkstos, kas neizbēgami piezogas pēc kādām piecām stundām.
link25 comments|post comment

Provinces īpatnības [Jun. 12th, 2015|03:48 pm]
Klau, kāds no jums noteikti zina: vai šito pie mums rādīs? Es jau saprotu, mēs esam tālu prom no visām pasaules aktualitātēm, un Braiens Vilsons mūsu kolektīvajā apziņā neieņem necik būtisku vietu, tāpēc varbūt ar neatmaksājas. No otras puses, tagad tak nekādi filmu ruļļi vairs nav nekur jāsūta, tad jau varbūt ir cerības, ka pie mums var attiecīgo video datni izrādīt?

Ja nē, tad es pērku biļeti uz Londonu. Pajāt torentus.
link2 comments|post comment

Some kind of happiness is measured out in miles [Jun. 12th, 2015|10:47 am]
Lai godam sagatavotos 100km pārgājienam, esmu pasācis vēl cītīgāk staigāt kājām un muļķīgas nuostaļģijas vārdā pa gabaliņiem eju dzelzceļa pārgājienā Rīga-Ērgļi. Sestdien nogāju no Jāņavārtiem līdz Sauriešiem, otrdien no Sauriešiem līdz Kangariem, šosestdien plānā tikt līdz Suntažiem (tas ir, drīzāk no Suntažiem uz Kangariem). Varat pievienoties, protams.

Nuostaļģija muļķīga tādēļ, ka (a) pa šo maršrutu nekad neesmu braucis, tātad nav, ko atcerēties un (b) dzelzceļa uzbērumi ir gaŗlaicīgi: taisns un plakans ceļš, apkārtne arī īpaši nemainās. Parasti. Jo laikpalaikam tomēr mainās gan — un ļoti izteiksmīgi!

Lūk, ej, ej, un pēkšņi uzbēruma malā paveŗas tik krāšņas dzimtenes āres, ka aiz sajūsmas ij nezini, kur acis likt. Uzarti lauki, pa kuŗiem staigā stārķi, lauku sētas ar visiem ozoliem, pļavas ar brūnaļu ganāmpulkiem, neparasti rūpīgi apčubināti mazdārziņi — jocīgi, bet, jo tālāk no Rīgas, jo mazdārziņi paliek mīlīgāki, varbūt orku populācija koncentrēta Rīgā (kam es pilnībā ticu). Vispār tā ir tāda īpatnība: jo tālāk no Rīgas, jo mīlīgāk paliek. Pavei, stāvēju es otrdien vakarā pie Kangaru stacijas un nekādi nespēju noticēt plāksnītei, kas apgalvoja, ka līdz Rīgai ir 31 kilometrs. Kāds 31 kilometrs, kāda Rīga, jūs ko. Vismaz Kocēni.

Šitiem te trīsdesmito gadu pāķiskuma apdziedātājiem, sit kauč nost, bija kaut kāds punkts, bija. Nemaz nerunājot par to, ka, stingri ņemot, visa tā dzelzceļa līnija ir trīsdesmito gadu pāķiskuma apdziedātāju garadarbs. Vispār man ir milzu aizdomas, ka tad, ja Latvija paliks neatkarīga, ap šī gadsimta trīsdesmitajiem pāķiskums atkal būs brangi sazēlis, tikai ar tādu ģentrifikācijas piesitienu. Ja jau uz linu apakšbiksēm tauta pavelkas, tad uz šķīstu un nešķaidītu pāķisko daili jau vēl vairāk.
link10 comments|post comment

Take two [Jun. 5th, 2015|05:44 pm]
Uz 100km pārgājienu pa Beļģiju izgājšgad neaizbraucu. Nu, ko tur par to! Šogad esmu apņēmīgāks: biļetes ir, pieteicies esmu, pārgājienos ar esmu pagājis (Sedas purvs mon amour). Tik vēlos apjautāties: 100km max 24h, Beļģija, 14. augusts (uzgūglējiet Dodentocht), kāds grib pievienoties? Ar EUR 250 varētu tikt cauri.
link10 comments|post comment

Biznisa idejas [Jun. 5th, 2015|10:15 am]
Kā jau vairākreiz esmu minējis, es neticu biznisa ideju nozīmei. Idejas ir lētas, darbs ir dārgs, nu, jūs sapratāt. Tādēļ es ar patiesu prieku skatos uz jauniešiem, kas visādas acīmredzamas idejas, ko mēs saviesīgā kompānijā esam pasvieduši tīri smieklam, uztaisījuši par īstiem produktiem. Lūk, jūs te zvaigojāties, ka atsevišķiem Latvijas polītiķiem derētu stringi ar auseklīšiem? Saņemiet.

Man gan šķiet, ka produkta potenciāls nesniedzas daudz tālāk par "topa aksesuārs šajos Jāņos, nudge nudge". Kā zināms, Jāņos latviešiem var iesmērēt gandrīz visu, it īpaši mantas, kas latvisko identitāti mēģina pārvērtēt hipsteriskos jēdzienos (tā vispār ir aizraujoša, augstu vērtējama un apsveicama parādība, bet par to varbūt citreiz). Tomēr vēlu veiksmes jaunajiem inovātoriem!

Bet vispār es ne par to. Tā kā rādās, ka biznisa idejas atliek vien palaist gaisā, lai kāds tās uzķertu, še jums viena trekna doma, kas jau sen prasās pēc iedzīvināšanas materiālajā esmē. Uztaisiet spraudni Interneta pārlūkprogrammai, kas tīmekļa lapās izķeŗ tādus vārdus kā "dupsis", "pupiņi" un "plikiņa"! Jo tas izklausās ne tikai jēli, bet arī dziļi nepareizi. Šādi jēdzieni ir bērnudārza valoda, un aprakstīt bērnudārza valodā bildes, kas domātas kā seksuāli pievilcīgas — es pat nesākšu skaidrot, kāpēc tas ir dziļi nepareizi.

Nopietni, kas ir. Atver feisbūku, skaties, kas jauns, un piepeši pamani, ka kāds latvju portālu trieciennieks atkal ielicis bildi ar pakaļu un parakstu "Smukākie Latvijas dupši" vai tamlīdzīgi. Ejiet apsisties pret sienu.
link11 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]