We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Ierobežojiet mūs [Aug. 30th, 2016|12:28 pm]
Vispār šitā Eiropas Savienība, kas spiež tehnoloģiju uzņēmumus ievērot visādas muļķības (reāli tracina tā prasība visu laiku ziņot "še tev cepumiņš"), varētu pārmaiņas pēc izdarīt kaut ko lietderīgu: piespiest tālruņu ražotājus lietot vienotu baterijas standartu.

Ņemiet vērā, mums savulaik bija standarta baterijas. Bija tāds skaists laiks, kad pilnīgi visa pārnēsājamā elektronika gāja uz AA baterijām. Un tas, kas negāja uz AA, gāja uz AAA vai -- īpaši nopietnos gadījumos -- uz D baterijām. Un vienots baterijas standarts nebūt netraucēja, piemēram, Sony taisīt visāda dizaina volkmenus. Tas, ka radioaparātu pirka uz desmit gadiem, nenoveda pie ekonomikas sabrukuma. Pat viedo mobilo ierīču pašos pirmsākumos -- kad viņas gāja uz Palm OS, nebija tīklā un saucās PDA -- viņas gāja uz AAA baterijām, un tiešām žēl, ka vienubrīd šī slavējamā tendence panīka. Jēdziens "nenomaināma baterija" šķita kaut kas vispār neiedomājams, un es tīri labi atceros, cik sašutuši daži tālredzīgi cilvēki bij, kad tādas parādījās (protams, par to mums jāpateicas Apple, taču ne aifoniem, bet aipodiem).

Tam vienotajam baterijas standartam ir viena lieliska īpatnība. Pat ne tā, ka viegli nomainīt bateriju -- daudziem tālruņiem mūsdienās bateriju nomainīt nav īpaši grūti. Nu, jāatskrūvē dažas skrūves, varbūt jāatkabina daži klipši, ja ražotājs ir īpaši nelietīgs, šis tas ar fēnu jāpasilda. Bet pārsvarā uzņēmumi nav tādi mirlas kā HTC un tālruņus taisa tā, lai vajadzības un vēlmes gadījumā viņus puslīdz nesāpīgi varētu izjaukt un pēc tam salikt. Nē, standarta burvīgākā īpašība ir tā, ka vari būt drošs -- arī pēc desmit, divdesmit un, ja paveiksies, varbūt pat trīsdesmit gadiem tās baterijas būs viegli pieejamas.

Lūk, AA baterijas joprojām pie kases var nopirkt jebkuŗā veikalā, lai gan vidusmēra cilvēkam vairs nav īpaši daudz ierīču, kas ar viņām strādā. Man, piemēram, ir tikai kabatas lukturītis, radioaparāts un televizora pults. Taču, ja es pēkšņi no vecu krāmu kaudzes izvelku volkmenu, man nebūs grūti viņam salūkāt bateriju. Ja es šajā pašā krāmu kaudzē atrodu vecu aipodu -- ha, vēlu veiksmes.

Turklāt baterijas ir mūsdienu elektronikas ierīču visvājākais punkts. Viņu enerģijas blīvums ir vienkārši nožēlojams, un viņu ilgmūžība ir zem jebkādas kritikas. Ja ar enerģijas blīvumu diemžēl nākas sadzīvot, tad ilgmūžības problēmu vienots standarts vismaz kaut kā mazinātu.

Tas gan vairs nebūs AA vai AAA standarts, lai gan es ļoti gribētu tālruni, kas iet uz AAA baterijām. Tāpat droši vien nederēs viens izmērs visiem tālruņiem. Bet ieviesiet, teiksim, trīs standarta izmērus Li-ion baterijām, kaut vai tādām, kuŗas lietotājs ķipa nevar nomainīt (jo lietotājiem jau nav tādas megatehnoloģijas kā skrūvgriezis). Būs lieliska atbilde uz jautājumu -- ha, ko gan ES mums labu darījusi?!
link18 comments|post comment

Trešā elpa [Aug. 29th, 2016|03:39 pm]
Jūs tas, protams, neinteresē, bet man pašam par to ir milzīgs prieks un lepnums. Es tak savu tālruni tik tiešām piedabūju pie dzīvības. Un vēl mazliet: ne tikai piedabūju, bet esmu uzlicis viņam arī Android 6.0 (es zinu, es zinu, nupat 7.0 iznāca, bet paies vismaz pusgads, līdz viņš kļūs kaut cik izplatīts. Nē, es neuzskatu, ka tā ir būtiska ābolu priekšrocība, fragmentācija šmagmentācija). Oficiāli pienācās 5.1 un ne vairāk, tādēļ prieks ir jo īpaši liels. Ne tikai tagad viņš atkal strādā kā jauns, nē, viņš strādā labāk nekā jauns, un vecumu pilnīgi nekādi nejūt.

Domas par aifona pirkšanu tagad šķiet tik tālas un nenozīmīgas. Kaut kā ļoti, ļoti patīkami salabot savas lietas pašam savām rociņām. Cik noprotu, vismaz operētājsistēmu atjaunošanas sadaļā aifoni to vis nepiedāvā: kas ir, to ņem, Džonijs Aivs labāk zina, ko un kā tev vajag.

Tiešām prieks. Sakiet, ko gribat, bet trīs gadi -- tas nu nekādi nav vērā ņemams mūžs lietām. Tas vien, ka mēs esam puslīdz ar to samierinājušies, nenozīmē, ka tā vajag. Tagad ceru, ka izvilks līdz tai skaistajai dienai, kad Gūgles Ara būs ne tikai daudzsološs prototips, bet arī lietojams un pavisam pieejams tālrunis.
link5 comments|post comment

Joyeux anniversaire [Aug. 24th, 2016|02:15 pm]
Pizģec, es vispār nesaprotu, kas ar tiem tālruņiem ir. Mans pašreizējais tālrunis vakar nosvinēja 3 gadu jubileju kopš nākšanas tautiņās. Un kā nosvinēja? Protams, noklājoties. Piebildīsim, arī iepriekšējais ļoti cītīgi sāka mirt tieši ap trim gadiem.

Ar zināmu piespiešanos izdevās palaist tik ļoti, lai varētu uztaisīt factory reset, un -- ļoti piesardzīgi skatoties -- šķiet, būs dzīvotājs. Bet laikam ir klāt Tas Brīdis, kad jāliek virsū Saianodženmods vai kas tāds, tādā veidā no viņa vēl kādu gadiņu vai divus sanāks izspiest.

Sakiet, kā aifoniem ir ar ilgmūžību? Peer pressure dēļ (jo man darbā visiem ir aifoni, un man ļoti patīk iekļauties kolektīvā) pat mazmazmazliet apsveŗu iespēju atteikties no brīvības un ļauties, lai mani ieslēdz iežogotajā ābeļdārzā. Bet vai viņš trīs gadus turēs? Un vai es gribēšu viņu pēc tam vēl lietot?

UPD: Būs, būs dzīvotājs. Factory reset ir brīnumlīdzeklis pret pilnīgi visām kaitēm. Aifona pirkšana uz kādu laiciņu tiek atlikta.
link32 comments|post comment

Kur bija, kas bija? [Aug. 8th, 2016|10:36 am]
Kas tā par modi, uzsākt kašķus un tad notīties?! Kā lai es, atbraucis pēc bezinterneta nedēļas nogales laukos, tagad saprotu, kas bijis un kur? Tik tādas atsauces uz nedabonamiem pirmavotiem šur tur mētājas. Nu ziniet.
link3 comments|post comment

Mini manu mīkliņu [Jul. 29th, 2016|12:01 pm]
http://www.bloomberg.com/news/articles/2016-07-28/deutsche-bank-said-to-end-latvian-lenders-dollar-market-access

Pats par sevi, protams, tas nav Nekas Tāds un Negaidīts. Turklāt Deutsche Bank it nebūt nav pirmie, kas negrib ar Latvijas bankām vairs draudzēties. Bet priecē runāšana mīklās.

Deutsche Bank has warned some of its local banking clients that direct access to dollar-clearing facilities will be cut off [..] The move won’t affect Citadele Banka AS, Rietumu Banka AS and Baltic International Bank AS, or the Nordic lenders that operate in the Baltic nation

Lūk, cik eleganti var pateikt "Deutsche Bank grasās nogriezt dolāru maksājumus otrai lielākajai Latvijas komercbankai (pēc aktīvu apjoma)."
link6 comments|post comment

Kāds vārds par latviešu valodas daudzveidību [Jul. 21st, 2016|11:36 am]
Vienmēr iejūsmina, ka arī pie mums atpūš kādas pasaules vēsmas, pat tad, ja man pašam šīs vēsmas galīgi neinteresē. Tāpēc es brangi nopriecājos, ka arī mums parādījusies birtheru kustība. Vēl nav īpaši plaša, bet ar kaut ko taču jāsāk.

Kā zināms, birtheru kustība (no angļu val. birth -- dzimšana) ir ļaužu kopa, kas uzskata, ka prezidents piedzimis ne tur vai ne tā un tādēļ noteikti nevar būt prezidents. Protams, "viņš ne tā ir piedzimis" ir reāli truls kritērijs, pēc kuŗa vērtēt kāda piemērotību kādam valsts amatam. Bet es šoreiz ne par to.

Tātad Latvijas birtheru kustība uzskata, ka prezis Vējonis runājot ar krievu akcentu, kas norādot uz viņa krievvalodīgo bērnību, un nekavējas par to sašust. Tas ir saprotami: tviteŗa apcirkņos jo bieži ir sastopami ļaudis, kuŗu vēlme paust sašutumu ir daudz lielāka par viņu zināšanām. Tomēr birtheru kustība uzbrūk ne tikai preža Vējoņa izcelsmei, bet arī lauztajai intonācijai, un tas jau ir nopietns apvainojums.

Bet vispirms parunāsim par fōnētiku. Ir pavisam skaidrs veids, kā atpazīt kādas valodas akcentu, un tas nav "man tā izklausās". Akcents rodas tad, ja runātājs svešvalodas skaņas izrunā tāpat kā savā dzimtajā valodā.

Krievu valodā nav gaŗo patskaņu, tādēļ tajās valodās, kur tie ir, krievu akcents uzreiz ir atpazīstams pēc šīs pazīmes. Kā varbūt zināt, latviešu valodā starpība starp īsajiem un gaŗajiem patskaņiem ir, un turklāt visnotaļ nozīmīga. Apskatieties uz Nilu Ušakovu. Viņš cenšas, viņš ļoti cenšas, bet viņš visviens jo bieži stāsta par to, kā Rыgas dome strada vыsu rыdzыneku laba.

Te parādās vēl viena īpatnība: krievu valodā šķiŗ "и" un "ы", turklāt pirmais mīkstina līdzskaņus. Tādēļ arī latviešu valodā krievu akcents bieži izpaužas kā mēģinājums mīkstināt līdzskaņus (piemēram, Ģiģis, nevis Didzis). Tiesa, sašutušie Didži ļoti bieži aizrāda, ka viņi nav nekādi Ģiģi, tādēļ, lai nemīkstinātu "d", Didzis mēdz pārtapt par Dыdzыs.

Un tagad apskatieties uz Raimondu Vējoni. Vai viņš kādreiz ir sveicis latvыšu tavtu svetkos? Nē, preža Vējoņa runā ir divas īpatnības: (a) viņš lieto lauzto intonāciju un (b) lieto plato un šauro e un ē citādi, nekā pieņemts standarta latviešu valodā. Varu pačukstēt priekšā: malēniešu izloksnes galvenās īpatnības ir tieši šīs, nevis tas, ka malēniski nevar parunāt par neko citu kā vien govīm, cūkām un rudziem. Tas nekādi nav krievu akcents. Pat ne uz to pusi. Tie, kam ir krievu akcents, ir pārāk aizņemti ar pārdomām par to, vai tur vajag gaŗumzīmi, un nepievērš uzmanību tam, ar kādu intonāciju viņi runā.

Tūtiņdreijeru un tirliņu tērgāšana par preža Vējoņa it kā nepareizo latviešu valodu nav nekas vairāk kā nīkulīgas ņergu nievas. Jo, kā visiem labi zināms, vienota latviešu nācija ar vienu mēli, vienu dvēs'li un vienu zemi ļoti lielā mērā ir 19. gadsimta veidojums. (Piebildīsim, ne mēs vieni tādi -- gana daudzas Eiropas valstis un nācijas ir apmēram tā laikmeta darinājums.) 18. gadsimta Jumurdas muižas zemnieks par Liepājas esamību droši vien zināja, bet tikpat labi tāda Liepāja varēja atrasties kaut kur pie Atlantijas okeāna -- viņš piedzima, uzauga un savu mūžu nodzīvoja stipri ierobežotā zemes pleķītī. Viņš sevi saistīja pirmām un galvenām kārtām ar šo zemes pleķīti un arī runāja tā, kā runāja viņam apkārt. Un -- atkal pačukstēšu priekšā -- noslēgtās sabiedrībās mēdz izveidoties pašiem savas valodas īpatnības, turklāt jo ātri tās ieviešas tieši fōnētikā.

1918. gadā Latvija drīzāk bija dažādu vairāk vai mazāk līdzīgu ļaužu grupu savienība, nevis vienas vienīgās latviešu nācijas tūkstošiem gadu lolotā etniskā dzimtene. Pēc tam gan bija samērā veiksmīgi mēģinājumi tādu vienīgo latviešu nāciju uztaisīt, un viens no tiem ir "pareizas" latviešu valodas ieviešana.

Uzreiz piebildīsim, ka pati par sevi latviešu nācijas ideja nav nekas nosodāms. Vienotībā spēks, kopā mēs esam stipri, tādā garā -- tas viss ir pilnībā atbalstāms. Tāpat nav nosodāms arī viens valodas standarts -- kaut kā taču visiem latviešiem savā starpā jāsazinās un, ja valcēnieši mēģinātu ar ludzāniešiem runāt katrs savā izloksnē, būtu gan ko noņemties. Tikai -- un šis ir ļoti svarīgi -- nevajag sadomāties, ka ir tikai viens veids, kā būt latvietim un runāt latviski. Tāda tikai viena veida nekad nav bijis un, ja Laima lems, nekad arī nebūs.

Novadu dažādība ir Latvijas krāšņums, daile un spēka avots, bet izlokšņu daudzveidība -- latviešu valodas prieks, lepnums un greznība. Ne velti dižo latvju tautas dēlu Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā aprakstīta latviešu valoda visā tās krāšņumā, daudzveidībā un dažādībā, ar visdažādākajiem apvidvārdiem, no kuŗiem lielāko daļu mūsdienu standartizētās latviešu valodas runātājs ij neatpazīst. Lai vai kā es vērtētu preža Vējoņa polītisko darbību, tomēr ļoti cienu to, ka viņš arī Rīgā runā tāpat, kā Madonā.

Tādēļ visiem tvāpuļiem, kas visus latviešus grib mērīt pēc vienas olekts, lepni cirtīsim pretī -- Ru-oakas nost no mūsu lauztās intonācijas!
link13 comments|post comment

Pokemoni pret Mildu [Jul. 19th, 2016|10:00 am]
Uzņēmuma Nintendo tirgus vērtība kopš pokemonu spēles izlaišanas izaugusi lielāka par Latvijas iekšzemes kopproduktu. Protams, tie nav gluži salīdzināmi rādītāji un mēra dažādas lietas, bet tomēr. Atcerieties, savulaik sensenos laikos pokemons cibā bija apzīmējums noteikta paveida pusaugu meitenēm. Un tad viņas pieauga, vai ne.
link9 comments|post comment

An arm and a leg [Jul. 18th, 2016|10:54 am]
Labrīt, zaķīši. Studijā aizraujošā rubrika "Ko ziņās tev nestāsta".

Šodien tev ziņās nestāsta par to, ka japāņu telekoma megakorporācija SoftBank (lai nemulsina nosaukums, viņi nav baņķieŗi waņķieŗi) pērk britu industrijas prieku un lepnumu ARM.

Iespējams, jūs nekā nebūsat dzirdējuši par ARM, bet ir ļoti, ļoti liela varbūtība, ka jūs katru dienu lietojat viņu produktus. ARM projektē mikroprocesorus mobilajām ierīcēm, turklāt dara to ļoti labi -- visādi elektronikas ražotāji labprāt būvē procesorus pēc viņu plāniem. Gluži kā Apple uz saviem aifoniem raksta "Designed by Apple in California", tāpat arī ARM var lepni teikt -- "Designed by ARM in Cambridge". ARM ir izcils piemērs tam globālajam mūsdienu uzņēmumam, intelektuālā īpašuma vairotājam, darba dalīšanai un kam vēl ne. Sak, labi, mūsdienās visu ražo Ķīnā, un mēs nemēģināsim atņemt ķīniešiem ražošanu (starp citu, Ķīnas galvenā priekšrocība jau sen nav tas, ka lēti -- Ķīnai ir lieliska ražošanas infrastruktūra, piegādātāju ķēdes un tādas lietas. Tas ir, ja grib kaut ko ražot ārpus Ķīnas, jārēķinās, ka lielā mērā tāpat būs vajadzīgas izejvielas, sastāvdaļas un materiāli, kas jāved no Ķīnas.) Tā vietā mēs izdomāsim, ko ražot, jo tieši tā var sapelnīt Lielo, Lielo Naudu.

Saprotiet pareizi, es atbalstu starptautisku kapitāla kustību (lai gan zināmas bažas rada pārmērīga kapitāla koncentrācija). "Starptautiska kapitāla kustība" tulkojumā uz latviešu valodu nozīmē "ārzemnieki uzpērk vietējos uzņēmumus". Tāpat viena daļa breksita kampaņas stāstīja, kā nu tik UK būs visai pasaulei atvērta, un ARM pārdošana japāņiem tik tiešām apliecina šo atvērtību. Un, protams, nav gluži tā, ka SoftBank pēkšņi apskatījās -- ooo, mārciņa tāda reāli nevērtīga un jēna -- vērtīga, uz priekšu, pērkam kādu britu uzņēmumu!!! Tas noteikti ir ilgākā laikā pieņemts lēmums, un mārciņas brašais kritums, it īpaši pret jēnu, drīzāk bija pamudinājums rīkoties -- sak, nu ir īstais laiks.

Un vēl -- šis nebūt nav pirmais britu uzņēmums, kuŗu pēc breksita pērk kādi ārzemnieki. Ir aizdomas, ka arī ne pēdējais. Tā iepirkšanās pa_leeto, nenoliedzami, ceļ FTSE 100, un negodīgāki polītiķi noteikti izmantos to kā argumentu -- skat, skat, jūs te teicāt, ka pēc breksita viss būs trubā. Ne vella, apskatieties, cik Futsijs dzīvespriecīgs palicies! Nu jā, bet "mūsu nācionālā valūta ir lēta, tādēļ ārzemnieki masveidā uzpērk mūsu vērtīgākos uzņēmumus" laikam tomēr nav gluži tas labākais iemesls, kāpēc kāpt akciju indeksiem.

Tur, protams, ir jāskatās, par kādiem uzņēmumiem ir runa, bet vispār -- UK uzņēmumu akcijas patlaban nav slikts pirkums, it nebūt nē. Bankas ir slikts pirkums, tās neviens negrib. Londonas nekustamo īpašumu tirgus? Lai miers viņa pīšļiem. Good riddance, piebildīsim. Es pat nezinu, kādēļ man tik ļoti nepatīk nekustamo īpašumu spekulanti. Varbūt tāpēc, ka viņi Latviju iegrūda smagā un postošā krīzē, saķēzīja veselu kaudzi vēsturiskā mantojuma un brangam strēķim cilvēku (ne man) lika sajusties kā idiņiem, kad viņu mājokļa vērtība, kas šķita safe as houses, pēkšņi nokrita ar lielu blīkšķi, pa ceļam sasitot to sili, pie kuŗas viņi pēc tam attapās. Bet visādi citādi -- man pret viņiem nekā nav. Pavisam parasts Schadenfreude. Man vienkārši bezjēgā riebjas tas, kas ir uztaisīts no Sitijas.

Savukārt ražošana, it īpaši tāda globāla, it īpaši augstās tehnoloģijas -- uh, tas ir gards kumosiņš, un nebūt nav pārsteigums, ka ARM aizgāja uz urrā (farmācijas uzņēmumi arī aizies). Tā ka, ko zin, varbūt tiešām īstenosies tas skaistais plāns par īsteni globālo UK, kas draudzējas ne tikai ar Eiropu, bet ar visu pasauli. Draudzējas tāpēc, ka viņi ir nopirkti, bet hei, mēs tāpat zinām, ka visi pasaules pilsoņi tādi ir tikai tāpēc, ka viņi ir nopirkti.

Kas vēl? SpaceX atkal veiksmīgi piezemējis raķeti? Arī notikums, par kuŗu ziņās nestāsta. Bet vismaz es pagaidīšu, kamēr viņi veic vairākus atkārtotus lidojumus ar iepriekš piezemētu raķeti, pirms saukšu "Īlon, aizved mani uz Marsu".
link5 comments|post comment

Bērnišķīgā slimība [Jul. 14th, 2016|10:30 am]
Es zināju, ka šitā jaunības taisīšana par fetišu ne pie kā laba nenovedīs. Tas ir kā ar narkotikām: parastā deva vairs nestrādā, un vajag arvien vairāk un vairāk. Tāpat arī vienkārši jaunība vairs nestrādā, tīnspiritisms arī nē, tagad publiskā sajūsma pārliecinoši pārbīdījusies tā apmēram uz 8-12 gadiem.

Tas viss sākās tā neuzkrītoši. Uz ielām parādījās plakāti, kur pazīstami pieauguši cilvēki apstrādāti ar kādu no tām trulajām attēlu apstrādes programmām, kas bija ļoti populāras deviņdesmitajos (o, skat, uz datora var pastiept lielākas acis un izlocīt muti ķēmīgā vieplī, vai datori nav ameizing!!!) Izrādās, viņi reklamē nevis attiecīgās programmas, bet saldējumu Pols. Bērnība sākas ar Pols.

Un?! Kāda man daļa par to, ar ko sākas citu cilvēku bērnība?! Turklāt Ķesteris muld, viņš ir no Valmieras, bet uz Valmieru nekādu Polu neveda. Bet, pats galvenais -- sasodīts, kāda velna pēc bērnība būtu kaut kas tāds, kur noteikti vajadzētu atgriezties?!

Pieaugušiem cilvēkiem bērnība ir laiks, kad viņi bija mazi, stulbi, visa pasaule likās lielāka un noslēpumaināka (bet vienlaikus arī saprotamāka) un viņi bez īpaša nosodījuma varēja darīt visādas lietas, ko tagad viņi diez vai atļautos. Piemēram, man bērnība sākās ar čurāšanu biksēs. Nopietni, tā ir viena no pirmajām bērnības atmiņām. Man bija varbūt divi gadi, es biju tērpts tajās debīlajās kokvilnas zeķubiksēs un šortos, un es atceros, kā pēkšņi palika silti un labi, bet uzreiz pēc tam atausa šausmas par to, ko gan es esmu sadarījis un kā lai ar to tiek galā. Es esmu bezjēgā priecīgs, ka bērnība ir beigusies un vismaz līdz sirmam vecumam šādi notikumi nav gaidāmi.

Jūs varat iedomāties reklāmas ar divgadīgu Ķesteri, kas stāv sačurātos šortos un saldējumu rokā?! Vēl nevarat, bet es tiešām nebrīnītos, ja pēc kāda laika tādas parādīsies.

Vai, piemēram, kas tagad ir Mobīlā Sensācija, uz ko visi pavelkas, kamdēļ uzņēmuma Nintendo akcijas lido padebešos? Spēle, kur tev jāskrien un jāķeŗ pokemoni! Kāda velna pēc kāds, kam ir vairāk par 12 gadiem, lai gribētu ķert pokemonus?! Bet nē, cilvēki skraida kā tādi idiņi ar tālruņiem un ķeŗ zīmētus pīļknābjus.

Tie pokemoni ir tikai mākslinieciskais noformējums papildinātās reālitātes spēlei. Kāpēc tur nevarēja noformēt ar kaut ko pieauguša cilvēka cienīgāku (ja pieņemam, ka skraidīt ar tālruni un brēkt "Re, re kur ir" ir pieauguša cilvēka cienīgi)? Teiksim, nezinu, atklāj mākslas darbus pilsētvidē? Nē, ko tādu neviens nespēlēs, bet uzlieciet pokemonus -- un cilvēki piepeši ir čīzā.

Uz šāda fona it nebūt nav nekas pārsteidzošs, ka veselas ļaužu grupas uzvedas kā tādi Pīteri Peni un spītīgi atsakās pieaugt. It nebūt nav nejaušība, ka viņi pieprasa infantīlu polītiku -- vairāk apvainojumu! Nelietot tādus vārdus, ko otrklasnieks nesaprot! Piesolīt neīstenojamas lietas! Un, dievu dēļ, mazāk ekspertu, jo kam mums vajadzīgi pieauguši cilvēki, kas padziļināti pievērsušies kādai lietai un rezultātā zina, par ko viņi runā. Pasaule ir tik liela un nesaprotama, mums vajag patverties bērnības maigajās skavās. Mums vajag atpakaļ mūsu bērnības spēļu lācīti, saldējumu Pols un pokemonus (vispār smieklīgi, kā cilvēkiem ir nuostaļģija pēc tās bērnības, kāda viņiem nemaz nebija).

Es agrāk pieturējos pie principa "netici nevienam, kas jaunāks par 30". Tas vispār diezgan labi strādā, taču nu ir saradies pārlieku daudz cilvēku, kam ir vairāk par 30, bet kas joprojām -- vai atkal -- uzvedas kā zīdaiņi.

Nē, nu var jau būt, ka čurāt biksēs, kuŗas tev izmazgās māmuļa, ir patīkamāk nekā uzņemties atbildību pašam. Tik vien tās bēdas, ka māmuļa ne tikai izmazgā bikses, bet arī visu tavu dzīvi izrīko tā, kā viņa atrod par pareizu. Bet vai tas traucē infantīlajiem divdesmit, trīsdesmit un četrdesmitgadniekiem? Nē, viņi ir pārāk aizņemti ar īkšķa sūkāšanu, lai pamanītu tādus sīkumus.

UPD: Tā kā pasauli pārvalda četrdesmitgadīgi rešņi, es neticu nevienam, kam ir mazāk par 30 vai vairāk par 40.
link42 comments|post comment

Atrodi kannu [Jul. 7th, 2016|02:29 pm]
Kā lepnam Valmieras lokālpatriotam, man ir īpaši piešauta acs uz benzīnkannu saskatīšanu dažādās vietās (hei, kas ir, ar to lepojamies, ok?!) Valmiera ir viena no retajām vietām visā pasaulē, kur joprojām ražo vācu armijas lieliskā dizaina benzīnkannas, turklāt viņām vienā pusē ir uzštancēts gadu desmitiem nemainīgais logo (V ar liesmu virsū). Tātad, ja kādā vietā uzskrien virsū Jerrycan, ir liela iespēja, ka viņa ražota Valmierā -- un drošs veids, kā ātri pārbaudīt.

Tā nu arī šajā video uzmanību pirmām kārtām piesaistīja kas? Benzīnkanna, protams. Diemžēl redz tikai kannas augšu, un nevienā brīdī nav redzams V. Laikam jau labi, ja tā padomā, vai nu Valmierai tāda reklāma vajadzīga. Tāpat ir diezgan ticams, ka tā ir no Valmieras, ražota vēl LPSR laikos un savulaik piegādāta Padsavienībai draudzīgajai Irākai.

Lai gan pats video arī ir visnotaļ krāšņs. Pirmām un galvenām kārtām tāpēc, ka tas parāda kaŗu tādu, kāds tas ir (tas ir, pats, paldies dieviem, kaŗu redzējis neesmu, bet esmu gana bieži ticies ar cilvēkiem, kas ir, lai rastos zināms priekšstats.) Oficiālos propagandas video vairāk tiek uzsvērta uzvaras puse un var rasties tāds maldīgs priekšstats, ka kaŗš ir kaut kas līdzīgs futbola mačam: visiem skaidrs, kas jādara, noteikumi zināmi, spēles laukums norobežots un tas, kas tāds varonīgāks un cēlāks, uzvar.

Protams, kaŗam ir zināma loģika. Bet milzīgā mērā kaŗš sastāv no neskaidrības, neziņas, šaušanas apkārt (tas "streļai tak -- čto puļa, to ņemec" ir propagandas māņi, lielākā daļa ložu apzināti tiek izšautas pa tukšo) un, kas visam pāri, dubļiem. Pat Irākā, kā rāda video, kaujas laukā ir sakaltuši dubļi. Tāpēc nāve kaujas laukā reti kad ir tāda skaista varoņa krišana, visam tādam saules apspīdētam, lūstot, bet neliecoties. Biežāk tā ir lode, kuŗai vienkārši patrāpās ceļā, vai šķemba, kas trāpa -- un nāve nav skaista, bet gan ar seju dubļos.

Bet interesantākā video detaļa ir tā, ka, cik var nojaust, viņa autors ir tāds jaunais, degsmes pārņemtais trieciennieks, kas visu pasauli pieradis skatīt sava degungala attālumā. Savā degsmē viņš droši vien savā galvā ir uzbūvējis Ideālo Pasauli, kur notiek kosmisku apjomu cīņa starp Labo un Ļauno. Un viņš, protams, ir Labais, jo tas taču ir viņš, visu lietu un taisnības mērs. Tāpat pieņemu, ka šo kauju viņš bija iedomājies diezgan citādi -- iesoļos Taisnās Patiesības un Patiesās Taisnības svēto liesmu pārņemts, satrieks ļauno un vai nu aizies ar augsti paceltu galvu, vai kritīs tā skaisti, viss tāds saules apspīdēts.

Nu lūk, un tajā brīdī, kad viņš sāk jaukt granātas un nespēj apjēgt, ko tieši no viņa prasa -- lūk. LŪK. Še viņš ir. Reti, tiešām reti no pirmās personas skatu punkta ir nofilmēts tieši tas brīdis, kad šitādam degsmīgajam triecienniekam pielec -- viss, nu ir pizģec. Tā ideālā pasaulīte, kas bija viņa galvā -- tā pēkšņi, brutāli un spēcīgi sadūrusies ar reālo pasauli, un reālā pasaule uzvar. Jo tur nav variantu, tiešā sadursmē reālitāte vienmēr uzvar. Izrādās, ka nepietiek ar degsmi, jāmāk arī kaŗot. Pat ar to nepietiek -- brīžam vienkārši noveicas vai nenoveicas. Un kaut kāds bezdievis, kas nemāk no galvas tik daudz korāna pantu un nav tik ideoloģiski šķīsts, tomēr spēj uzvarēt tādēļ, ka labāk māk rīkoties ar granātmetēju.

Vārdu sakot, obligātā skatāmviela pat tad, ja jums kannas neinteresē. Nepilnās septiņās minūtēs pateikts skaidrāk un vairāk, nekā veselā strēķī Bildungsromānu.
linkpost comment

Veselīgā pārtika [Jul. 6th, 2016|02:33 pm]
Pizģec, biedri.

Es nesaprotu, kuŗā brīdī un kā smiltsērkšķi (tāpat kā ir mēles mežģi, šis ir pirkstu mežģis) kļuva par Latvijas atbildi ja ne nokijai, tad vismaz gaudžī ogām un kvīnvai. Tas ir, es saprotu -- apmēram tad, kad latvju reklāmas lauvai uzradās smēršu (nopietni, es to vēlreiz nerakstīšu) tirgošanas uzņēmums. Bet nu jau tas paliek smieklīgi.

Dīvainā kārtā smērši tiešām labi atbilst savam nosaukumam -- apmēram tā varētu garšot ar smiltīm sajaukti ērkšķi. Acīmredzot tāpēc kādam nostrādāja tas nosacījuma reflekss -- šitas ir negaršīgs, tātad tam jābūt veselīgam. Es spēju pieņemt, ka smēršu sulu dzeŗ regulāras žūpošanas nomāktais ofisa planktons, kas maldīgi pieņem, ka savas skumjās dzīves kvalitāti varēs uzlabot ar detoksa kūrēm. Ar zināmu piespiešanos es pat varbūt varētu ierindot smēršus tajā pūt-dirsā-lec-gaisā nācionālisma uzplūdos pērkamo ēdmaņu plauktiņā, kur pārliecinoši dzīvojas šprotes (reklāmas lauva ir veiksmīgi pastrādājis).

Bet tas, ka tagad ražo saldējumu Karlsons ar smēršu ievārījumu, nu atvainojiet, tas ir zem katras kritikas. Saldējumu, dievu dēļ!!! Ko viņi ar to gribēja panākt?! Apēd saldējumu un detoksicē sevi? Ēd saldējumu un šad tad saviebies, kad trāpi uz smēršiem? [Krieviem piederoša uzņēmuma ražots -- red. piez.] saldējums ar īpašo nācionālā lepnuma piesitienu?

Turklāt iepakojums gandrīz tāds pats kā parastajam Karlsonam, tur nav liela uzraksta "Pievienots ķīmisko atkritumu krāsas ievārījums". Ja nepievērš uzmanību, tad pat pamanīt nevar -- līdz jau ir par vēlu.

Cik briesmīgā pasaulē mēs dzīvojam.
link41 comments|post comment

Tad nu ar izdomājuši, kur aizbraukt [Jul. 5th, 2016|12:18 pm]
Mēs tak pa Jāņiem Belovežā bijām. Polijas pusē, jo Baltkrievija, protams, ir krāšņa atbilde uz jautājumu "Ko gan Eiropa mums jelkad ir labu darījusi?" Cik atminos, pirms kādiem divdesmit gadiem uz Poliju un Baltkrieviju aizbraukt bija apmēram tikpat vienkārši, bet tagad uz Poliju -- tīrā izprieca! Drusciņ gan dūša apskrienas, kad iedomājas, cik daudz vienkāršāks un krāšņāks brauciens būtu izvērsies, ja arī Baltkrievijai tikpat viegli varētu izbraukt cauri, bet ko nu tur.

It īpaši tādēļ, ka Beloveža un viņas apkārtne tā kā tā ir Baltkrievija. Eiropā vispār diezgan bieži sastopama tāda īpatnība, ka pierobežas apgabals daudz vairāk izskatās pēc tās valsts, kas otrpus robežai (piemēram, Viļņa drīzāk izskatās pēc Minskas, nevis Klaipēdas), bet Belovežas nepoliskums tomēr pārsteidza nesagatavotu. Vienā laidā koka pareizticīgo baznīcas (izrādās, poļu valodā ir atšķirīgi vārdi pareizticīgo un katoļu baznīcām), koka guļbūves ar izrakstītām dzegām un sādžas, kuŗu nosaukumi beidzas ar -ovo, -niki vai -vka.

Šo īpatnību nav palaidusi gaŗām pārējie poļi, jo Beloveža ir tiešām varens poļu tūrisma galamērķis, turklāt ļoti nekaunīgi spiež tieši uz savu baltkrievisko un, kas samulsināja, baltu šarmu. Par baltkrievisko tā kā būtu skaidrs -- viss gluži kā sliktos tīmekļa mēmos, samovar, bajan, balalaika. Bet baltu šarms tik tiešām ietveŗ gan Lietuvu, gan Latviju. Protams, lietuviskais piesitiens ir spēcīgāks, un Belovežas hipsteŗkafē lepni pasniedz lietuviešu alu kā kaut ko vareni eksotisku (iedomājieties, Belovežā ir hipsteŗkafē -- izskatās apmēram tā, it kā Mazsalacā kāds būtu atvēris Austru.) Taču tiešām biju tīkami pārsteigts, ka pavisam nelielā pazīstamās ēdnīcu ķēdes "Mājas virtuve" iestādē pasniedza Iļģuciema kvasu.

No tā, ka Beloveža ir poļu tūrisma galamērķis, izriet kāda cita īpatnība: tur nav īpaši daudz ne-poļu, tādēļ tur varbūt nav visu to izklaižu, ko paģēr vidusmēra ne-poļu tūrists. Piemēram, lai ar tevi runātu kādā tev saprotamā valodā -- uz Belovežas gāršu gājām tūrē ar poļu gidu. Bet nevajag izsamist! Mazliet atminējos savas savulaik ļoti virspusīgi apgrābstītās ukraiņu valodas prasmes, un tādā poļu-ukraiņu-ar pirkstiem rādīšanas pidžinā varēja ne tikai puslīdz sazināties, bet ij apjaust, kāda starpība starp dažādu ozolu lapām. Pat iemācījos, ka poliski lapas kātiņu sauc par "ogonek", kā krievu žurnālu. Un, ticiet man, ja jūs atpazīstat dažādas augu sastāvdaļas, tad vismaz puse saziņas problēmu jau ir atrisinātas!

Tas tādēļ, ka Belovežas pirmā, otrā un, ja padomā, varbūt arī trešā izprieca ir daba. Belovežas apkārtnē jo ātri pārņem tā skaidri atpazīstamā sajūta, kad tu apjēdz -- šeit apkārt kilometriem tālu ir tikai meži, lauki un pa kādai mazpilsētai. Še velti meklēt vietu, kur tev uztaisīs glaunu latti (izņemot to Belovežas hipsteŗkafē), toties še būs pilns ar stārķiem. It kā brīžam uznāca tāda sajūta -- vai nav muļķība jēgties šitādu gaisa gabalu, lai paskatītos uz ainavām, kuŗas tikpat labi varētu redzēt Vilpulkā. Bet, ko niekus, apskates vietas jau jāizvēlas pēc tā, uz ko stāv tev, nevis pēc tā, uz ko stāv grāmatas "1001 vieta, ko apskatīt pirms nāves" autoriem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī lattes esmu padzēries gana.

Un es savas melnās dvēseles ne īpaši dziļumos esmu pāķis. Tas ir, es par tādu esmu piedzimis un kā tāds audzināts, tamdēļ gana ātri pamanīju, ka pāķi -- tie nav tikai taurenīši un zvilnēšana saulītē. Kā jau pāķiskas cilmes jauniešiem mēdz gadīties, es agrāk par to ļoti pārdzīvoju un centos uzvesties nepāķiski. Bet tad iemācījos neuztraukties. Kamdēļ gan kaunēties par to, ka kâpostīni man garšo daudz labāk par keilu?!

Tamdēļ tik tiešām bezgala iejūsmināja izbrauciens pa pļavām, kas zied zili balti sarkanas (visur tie slāvi!), putnu treļļi (vienrīt modāmies līdz ar pirmajiem gaiļiem šī vārda vistiešākajā izpratnē) un viesu nams, kur brokastīs deva kraukšķīgus sālītos gurķus ar spilgti dzeltānām olām, kas visnotaļ uzkrītoši oda pēc kūts. Un kas par to, ja šādas izklaides var dabūt arī Ipiķos?

Jo Belovežā ir viena izklaide, kas Ipiķos nav. Ipiķiem apkārt gan ir mežs, bet Belovežā ir Mežs. Bieza, ozoliem un eglēm noaugusi gārša. Tur nav īpaši izvērsta mežkopība (lai gan nesen Polijas jaunā valdība ķērusies sumbram pie ragiem, un to tik tiešām nevar nepamanīt), tādēļ pirmā lieta, kas uzreiz ieduŗas acīs, ir milzīgais nokaltušo un kritušo koku skaits. Bet nokaltuši koki nav miruši koki -- tie vienkārši uztur citu dzīvību. Uz viņiem saaug sēnes, viņos dzīvo kukaiņi, viņos putni kaļ dobumus -- tā viņi tur gadu desmitiem ilgi trūd un drūp, pamazām atkal kļūstot par zemi. Būtībā tā ir otrreizējā pārstrāde, bet mežā tas izskatās daudz daiļāk par atkritumu šķirošanu.

Savukārt otrā lieta, ko pamana, ir tas, ka grūti kaut ko pamanīt. Koki ir tik ļoti gaŗi un biezi saauguši, ka pat dienas vidū mežā ir diezgan tumšs. Un starp kokiem aug visādi slarbenāji, mētājas kritušie koki, drūp kopā celmi, tādēļ īpaši tālu redzēt nevar. Bet tas labi, mudina pievērst uzmanību tam krāšņumam, kas tepat acu priekšā.

Tāpat Belovežā ir pilns ar dzīvniekiem, bet, kā jau meža zvēri, viņi īpaši neaizraujas ar pōzēšanu. Tamdēļ Belovežā vienā nostūrītī ir ierīkots tāds kā zvērudārzs, kur visādi zvēri tiek turēti (ļoti lielos) aplokos. Piebildīsim, tas nav tikai tādēļ, lai viņus izrādītu poļu tūristiem. Belovežas prieks un lepnums sumbri savulaik bija izmiruši savvaļā, un pašreizējie savvaļas sumbri ir atkal mežā ielaisti zvērudārzu sumbru pēcteči. Tas nebūt nav tik vienkārši, kā "meža zvēriem jādzīvo mežā" aktīvisti iedomājas -- zvērudārzā sumbri dzīvo mazliet citādos apstākļos, tādēļ viņiem atkal bija jāiemācās darīt visas tās lietas, ko brīvā vaļā sumbru teļam iemāca govs (sumbriem pārsvarā ir divkopienu sabiedrība: puiši pa labi, meitenes ar sīkajiem pa kreisi). Tā nu tas zvērudārzs ir veidots kā tāda pieskatīta savvaļa: tur ir gana daudz vietas, lai varētu skraidīt, apčurāt zubrovku (ko pēc tam liek šņabī) un kauties riesta laikā, taču arī pietiekami daudz uzraudzības, lai kaut kādas īpašas neražas gadījumā dzīvei savvaļā līdz galam nepieradušie sumbri neizmirtu. Tiesa, arī savvaļas sumbrus Belovežā piebaŗo.

Tā nu, skatoties uz sumbriem, brienot pa mežiem un mielojoties ar kūts olām, jo aši pienāca atpakaļbraukšanas laiks. Atpakaļ braucām cauri Belostokai, kur manī pamodās latvietis, kas atbraucis uz Belostoku iepirkties. Īpaši neizplūdīšu sīkumos, lai gan par iepirkšanās prieka apjomiem liecina kaut vai tas, ka Belostokā nopirku gumijniekus (pirms smejat, norādīšu, ka tie ir neparasti ērti gumijnieki par pavisam labu naudu). Vēl piebildīšu, ka droši varat laist gar ausīm tos pastāstus par lētajiem Polijas āboliem, kuŗus štancējot no plastmasas, kodolatkritumiem un dabiskajam identiskā aromatizātōra E666. Polijā ražo arī pavisam labas mantas un audzē pārtiku, kas it nekā neatpaliek no tiem sirmmāmuļu apčubinātajiem Latvijas lauku gardumiem.

Tiesa, atpakaļbraucienu mazliet iemaitāja trīs satiksmes negadījumi pusstundas laikā (cik noprotu, visi ar mirušiem cilvēkiem), tomēr tas mudināja meklēt citus ceļus, lai tos negadījumus apbrauktu -- un izbraucienam pa virsu dabūjām vēl bonus track pa Polijas laukiem, kas ar nebija slikti. Rīgā iebraucām tieši desmit minūtes pirms lietus. Tā nu sēdējām, ēdām poliskos pīrāgus (tas ir, tos, ko nevis cep, bet vāra), skatījāmies, kā aiz loga zibeņo -- un, es teikšu, bij varenākie Jāņi vismaz kopš pagājušā gada.
link17 comments|post comment

Backstabbing your way to fame and success [Jun. 30th, 2016|02:29 pm]
Iedomājieties tik! Backstabbing Boriss Džonsons paziņojis, ka nepretendēšot uz PM amatu. Tad jau acīmredzot Maiklam Govam (vsk nom Guovs) izkritīs tā laime izjaukt UK pa sastāvdaļām. Pareizi, ja bekstebot, tad bekstebot līdz galam -- uzmest ne tikai Deividu Kameronu, ne tikai daudzcietušo Ziemeļanglijas tautu (msjē Džonsons tagad stāsta, ka viņš, edz, neticot, ka referendumā cilvēki balsojuši pret imigrantiem -- lai gan, protams, tieši pret to viņi balsoja), bet arī savu running mate Govu.

Nekur jau droši vien viņš nepazudīs, tāpat dzīvosies kaut kur apkārt un gaidīs 2020. gada vēlēšanas, kad Guovs būs melno darbu nodarījis, cilvēki puslīdz apraduši ar jauno lietu kārtību un Anglija pat puslīdz būs atkopusies no savas polītiskās un ekonomiskās krīzes. Un tad viņš iejās viss tāds uz Borisbaika, lai kārtējo reizi sasolītu burvju lietas. Džonsonam vairāk patīk muldēt, nevis darīt, un novākt citu cilvēku darba augļus, nevis pašam kaut ko stādīt. 2020. būs taisni izcili.
link3 comments|post comment

Laikam jau vajag kaut ko par aktuālo, vai ne? [Jun. 27th, 2016|01:30 pm]
Vispār mani Breksits kaut kāda dīvaina iemesla pēc īpaši neuztrauc. Es pat nezinu, kādēļ. Varbūt tāpēc, ka man ir zināma nepatika pret postimpēriālisma mocītām valstīm, kas joprojām iedomājas, ka ir varenas impērijas. Kaut kur sirds stūrītī gan mājo agrīnā pubertātē iegūtais priekšstats par Angliju kā to stilīgo vietu, kur gudri, skaisti un veiksmīgi cilvēki brauc ar minī kūperiem, klausās The Who plates un ar smaidu sejā dzeŗ rūgtu alu. Bet, ko niekus, esmu Anglijā bijis gana bieži, lai saprastu, ka šāds uzskats ir ja ne mānīgs, tad vismaz vienpusīgs.

Vai varbūt tāpēc, ka ir pat interesanti. Ir taču vesels izklaides žanrs, kur cilvēki nodara paši sev pāri, lai amuzētu skatītājus. Manā izpratnē Breksits ir Jackass: The Referendum.

Sarūgtina tikai trīs lietas. Pirmkārt, tas, ka visa izstāšanās kampaņa kopš sākta gala bijusi diezgan šķērma, un nu palikusi vēl šķērmāka. Lūk, msjē Naidžels Farāžs uzskatīja par lietderīgu paziņot, ka referendumā uzvarējuši "īsti, parasti un krietni ļaudis". No tā izriet, ka Skotijā dzīvo neīsti nekrietneļi, bet Ziemeļīrija vispār ir liberālās elites perēklis (tas nepārsteidz, kā zināms, Īrija kopš sākta gala dzīvojusi no nabaga angļu tautas sāpēm un sviedriem). Vispār UK, izrādās, dzīvo 16 miljoni balstiesīgas liberālās elites, kas it kā ir diezgan padaudz 65 miljonu valstij, liberālai elitei taču jābūt saujiņai, nevis riekšavai.

Otrkārt, šķērmā kampaņa sākusi izplesties arī ārpus UK. Tie, kam patīk šķiŗot ļaudis krietnajos un nekrietnajos, uztveŗ Breksitu kā starta šāvienu savai vemšanas ballītei. Bet, no otras puses, Breksita balsojums samazina varbūtību, ka citu valstu krietnajiem ļaudīm sagribēsies balsot par Fradieu, Going Dutch, Rausterreich un ko nu tur vēl ne. Paskatieties kaut vai uz Spānijas vakardienas vēlēšanu rezultātiem (tādas arī bija, starp citu). Tas nav nekas pārsteidzošs: ja kāds pārgalvis dziedādams iestūrē stabā, pārējie braucēji kādu laiku brauc piesardzīgāk. Un es zinu, par ko runāju -- es vakar biju Polijā un redzēju trīs avārijas pusstundas laikā. Ļoti atskurbinošs skats.

Un, visbeidzot, ir tāds samērā šizofrēnisks uzskats, ka dēmokrātija ir vairākuma diktātūra. Tikpat labi varētu teikt, ka sūdi ir īpaši aromātisks putukrējums -- dēmokrātija un diktātūra pretty much ir pretējas lietas. Bet šis referendums izvērties tieši par šādas dēmokrātijas paraugstundu (ja, protams, neņem vērā to acīmredzamo faktu, ka par Breksitu balsoja 17 miljoni, bet UK dzīvo 65 miljoni, un tas nekādi nav vairākums). Lai gan vesels reģions ļoti pārliecinoši nobalso par palikšanu, viņiem visviens jāstājas laukā, jo kaut citur kur tā izlēmuši viņu vietā. Kaut kā neceļas roka to nosaukt par spīdošu dēmokrātijas uzvaru.

Bet, ja pacenšas aizmirst, ka Breksits ir sācies uz tādas neglītas nots -- vispār es Anglijai vēlu veiksmi, viņai vajadzēs. Breksita kampaņa sastāvēja no divām diezgan atšķirīgām frakcijām. Vieni gribēja izstāties, lai rušinātos paši savā dobītē un atbrīvotos no Austrumeiropas kaitēkļiem. Otri savukārt stāstīja, pajāt Eiropu, domāsim globāli, stāsimies laukā un draudzēsimies ne tikai ar Eiropu, bet ar visu pārējo pasauli. Es neesmu pirmā piegājiena cienītājs, un tas pat nav tāpēc, ka es gribētu būt Austrumeiropas kaitēklis (man arī tepat ļoti patīk, paldies). Taču, ja man būtu pārliecība, ka otrais piegājiens strādās, arī es varētu balsot par Breksitu. Man gan šāda pārliecība nekad neradās. Taču, ja nu brīnumainā kārtā Anglijai izdosies saturēt kopā pašai savu karalisti un izveidot valsti, kas atvērta ne tikai Eiropai, bet visai pasaulei -- nu, uz priekšu, pilnīgi nopietni. Katrā ziņā es gribētu labāku savienību par Eiropas Savienību.

Tāpat vēlu veiksmi msjē Backstabbing Borisam Džonsonam. Ir aizdomas, ka viņš nebija plānojis iedurt dunci Kamerona un Apvienotās Karalistes mugurā tik dziļi -- jo nu viņam būs jāskatās brezizejā nonākušās angļu tautas brožēlas pilnajās acīs un jāatbild, kāpēc nav pienākušas solītās piena upes ķīseļa krastos. Drusciņ pat tā kā žēl. Pilnībā iespējams, ka msjē Džonsons nemaz nav slikts cilvēks, un tā bekstebošana viņam ir kas līdzīgs Tureta sindromam -- viņš vienkārši nespēj atturēties. Lai gan tikpat ļoti ir iespējams, ka viņš ir smalks aprēķinātājs, kas pārrēķinājies.

Bet daudzcietušajai angļu tautai es tomēr ieteiktu pamēģināt vairāk būt tiem gudrajiem, skaistajiem un veiksmīgajiem. Uzlikt kādu The Who kompozīciju -- šī būs ļoti piemērota, -- ieliet Kentas alu (kamēr vēl Eiropa rūpējas, lai Kentas alu brūvētu tikai Kentā) un mazliet padomāt par savu vietu pasaulē. Varbūt tā var aizdomāties līdz tam izcilajam lēmumam uzņemties atbildību pašam par savu dzīvi, nevis visur meklēt vainīgos. Un, ja tas ir sasniegts, tad gudrā, skaistā un veiksmīgā statuss jau ir rokas stiepiena attālumā.
link14 comments|post comment

Nu, kas to būtu domājis! [Jun. 24th, 2016|06:04 am]
Padomā tik, cik neparasti: Anglija nosaka, kā visai UK dzīvot, šitā gan nekad iepriekš nav noticis! Prieks, ka Anglija kopā ar savu uzticamo saidkiku Velsu beidzot nokratījusi skotu un ziemeļīru jūgu un lepni pateikusi -- nea, mēs gribam šitā!

Pie viena apsveicu visus, kam ir dolāru gaŗās pozīcijas un izsaku līdzjūtību tiem, kam bija būtiski uzkrājumi mārciņās.
link26 comments|post comment

Parunāsim par svarīgo [Jun. 17th, 2016|10:17 am]
Labrīt, studijā rubrika "Ko ziņās tev nestāsta".

Šķiet, nekas tāds jau nav noticis, vai ne. Kaut kas tur Lielbritānijā, bet tur nav iesaistīts neviens, kas saka "Allāhu akbār", tātad tās nav ziņas. Kas vēl, olšūnas? Oh please, iedodiet man pārtraukumu. Nē, nē, zem šīs šķietami pelēkās fasādes veikli noslēpts kāds patiešām velnišķīgs plāns.

Vakar Saeima nodevuse Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai tālāk izskatīt likumprojektu Grozījumi Alkoholisko dzērienu aprites likumā. Tas nekad nav uz labu, bet šoreiz jo vairāk. Jūs tikai apskatieties, ko viņi plāno!!!

Tas ir, es varu paskaidrot. Viņi plāno ne daudz, ne maz kā aizliegt divlitrīgās alus pudeles. Bamšļus, ampulas, dvuļas, vāles, ciskas, plēves, divstobrenes un torpēdas. Un, ja jūs nodomājāt -- liela muiža, pirksim alu trīslitrenēs, -- jūs rūgti viļaties. Lielākais pieļaujamais apjoms būs litrs, ja dzira ir līdz 7,5 grādiem, un puslitrs, ja virs. Un tie nelieši īpaši uzbrūk plastmasai, jo ir norādīts, ka ierobežojumus nepiemēro, ja "iepakojuma vienība ir izgatavota no stikla, keramikas, koka vai metāla". Tas ir, liberālā elite joprojām varēs dzert šampānieti no magnum pudelēm -- nav šaubu, tieši tā viņi atzīmēs kārtējo uzvaru pār daudzcietušo vienkāršo tautu.

Bet divlitrīgais alus plastmasas pudelēs nav vienkārši alus. Tā ir Tradīcija. Tas ir Kultūras Mantojums. Mūsu virskungi, pa Rīgu dzīvojoties, to noteikti nav pamanījuši, bet divlitrīgais alus ir tā degviela, ar kuŗu darbojas Latvijas lauki. Aizbrauciet uz jebkuŗu -- pilnīgi jebkuŗu -- veikalu ārpus lielajām pilsētām, un ko jūs tur ieraudzīsit goda vietā? Pareizi, daudz un dažādas divlitrīgā alus šķirnes. Ja pie tā veikala būs atkritumu šķirošanas laukums, pudeļu konteiners būs pārbāzts ar šīm pašām pudelēm, bet nu jau tukšām. Jā, Latvijas lauku cilvēki savu iecienīto vaļasprieku piekopj sociāli atbildīgi: viņi savus iztukšotos traukus nodod otrreizējai pārstrādei, turklāt pudeles pirms tam aizskrūvē (nopietni, ja jūs sevī sajūtat lopu, kas grib tukšu plastmasas pudeli kaut kur vienkārši nosviest, vismaz aizskrūvējiet, lai vaboles nesarāpo iekšā un nenoslīkst. Lops jūs visviens būsat, bet vismaz ne sprāgoņa.)

Es teiktu, šeit ir Potenciāls ļoti plašām protesta akcijām. Jo šitas ir nopietni. Vairs nevar aizbildināties ar "man pajāt, es kapāju Vanagu" -- jo viņi stiepj savu nešķīsto roku pēc tava Vanaga. Savulaik mākslinieks ļoti pareizi norādīja, ko šādos gadījumos nākas darīt.

Par laimi, mums būs iespēja protestēt -- tos ieteikumus viņi tikai nodevuši izskatīšanai, un, cik saprotu, kaut ko skatīt vispār sāks tikai septembrī. Neļausim viņiem izsprukt sveikā.
link49 comments|post comment

Kā būt? [Jun. 15th, 2016|10:55 am]
Kā zināms, jo drīzi daudz cietusī britu tauta ies balsot par vai pret izstāšanos no Eiropas Savienības. Še man jautājumi (pieņemot, ka lielākā daļa ļaužu, kas šo lasa, nav UK pilsoņi):

UPD: balsos ne tikai pilsoņi. "Pilsonis" vietā lasiet "ja varētu balsot".

Poll #20744 You say you wanna revolution?
Open to: All, results viewable to: All

Ja es būtu UK pilsonis, UK referendumā es balsotu par

View Answers

izstāšanos no ES
11 (13.8%)

palikšanu ES
63 (78.8%)

paliktu mājās un kapātu Export Jurgenbrau
6 (7.5%)

Bet tā kā es neesmu UK pilsonis, es gribētu

View Answers

lai UK izstājas
8 (9.6%)

lai UK paliek
68 (81.9%)

man vienalga
7 (8.4%)

Un, ja Latvijā rīkotu referendumu par izstāšanos, es

View Answers

balsotu par LV izstāšanos no ES
5 (6.0%)

balsotu pret LV izstāšanos no ES
75 (90.4%)

paliktu mājās un kapātu Vanagu
3 (3.6%)

link35 comments|post comment

Brīvais tirgus [Jun. 7th, 2016|10:31 am]
Šķiet neticami, bet ir dažas lietas, par ko man īsti nav viedokļa. Labs piemērs ir tā cītīgi apspriestā sieviešu ordinācija luterāņu baznīcā. Nenoliedzot to, ka citi cilvēki drīkst šādu lēmumu kritizēt vai atbalstīt, man pašam īsti nav vēlmes to darīt. Nu, izdomāja bariņš cilvēku, ka ierakstīsim mūsu klubiņa noteikumos "Mēs pavisam oficiāli neņemam darbā sievietes". Tas nav glīti, bet, manuprāt, tā drīkst darīt. Protams, ja baznīcām ir kaut kādas nodokļu atlaides (un es tiešām nezinu, vai ir), tagad būtu īstais laiks tās pārskatīt. Diez vai valstij īpaši labvēlīgi jāizturas pret klubiņiem, kas diskriminē savus potenciālos darbiniekus. Bet visādi citādi -- nu, ir vīrieši, kam labāk patīk pavadīt laiku citu vīriešu sabiedrībā. Kādēļ viņiem šo prieku liegt?

Drīzāk man ļoti interesants liekas viens cits notikumu pavērsiens. Ir tāda iestāde kā Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, kas arī sevi pieskaita pie luterāņiem, bet sievietes ordinē, turklāt ļoti cītīgi. Un, acīmredzot saskatot savu lielo iespēju, LELBĀL sākusi izvērst darbību ne tikai ĀL, bet arī Latvijā. Tas ir, ļaudis, kas negrib piedalīties LELB cīsiņu ballītē, šad tad pievienojas LELBĀL -- un viņi to var izdarīt, neizbraucot no Latvijas.

Man še nav ne mazākās vēlmes gudrot, tieši kuŗš viedoklis ir vairāk saskaņā ar Bībeli. Pirmkārt, to daudz labāk ir izdarījuši paši šo viedokļu paudēji un, otrkārt, Bībele tāpat ir tik brīvi interpretējama, ka cilvēki, viņu lasot, nonākuši pie stipri dažādām atziņām. Bībeles lasīšanā ir izteikta atgriezeniskā saikne -- esošie uzskati teksta uztveri ietekmē vismaz tikpat daudz, kā attiecīgais teksts ietekmē esošos uzskatus. Tātad, as far as I'm concerned, abu baznīcu viedokļi ir vienlīdz teoloģiski pamatoti -- vai nepamatoti.

Taču es ļoti esmu par viedokļu brīvo tirgu. Piemēram, man ir tāds mazs, utopisks sapnītis, ka kaut kad piederību valstīm varētu sadalīt nevis pēc piedzimšanas, bet pēc idejām. Ja tu gribi sekot vienām idejām -- brauc uz šito valsti, kaut ko radikāli pretēju tu tur ieviest nevarēsi, toties tev apkārt būs līdzīgi domājošie. Un tad skatīsimies, kā kuŗai idejai iet.

Un še ir burvīga, burvīga iespēja uztaisīt tādu mazu brīvo tirdziņu. Lūk, ir cilvēki, kas brēc, ka baznīca iet bojā, jo paliekoties pārāk liberāla, gana konsekventi nenosodot grēku, ļaujot cilvēkiem kniebties pirms laulībām un tādā garā. Neato, lūdzu, jūs visi varat novākties Konservātīvajā baznīcā. Un tad ir cilvēki, kas tikpat cītīgi brēc, ka nē, baznīca iet bojā, jo cenšas iekonservēties kaut kādos sen pagājušos laikos. Burvīgi, lūdzu, novācieties Liberālajā baznīcā. Un tad pēc kādiem divdesmit gadiņiem paskatīsimies, kam iet labāk. Man tiešām nav ne mazākās jausmas, kā tas varētu izvērsties, bet, cik nojaušu, jau tagad lielākā LELB draudze ir diezgan liberāli noskaņota. Just sayin'.

Vienīgais -- LELBĀL noteikti jāpiedomā pie zīmola maiņas, pašreizējais itin nekam neder. Pilnais nosaukums ir stipri par gaŗu, savukārt saīsinājums pārāk izklausās pēc LELB, tikai kaut kā bālāk. Produkts ir jāizceļ, un to nevar izdarīt, ja zīmols ir tik līdzīgs galvenajam konkurentam. Maxima taču saucas Maxima, nevis Rimiķis.

Tāpat tā Latvijas ārpus Latvijas it kā izklausās mīlīgi, bet pārāk šizofrēniski. Ir gan tajā "ārpus Latvijas" tāds fifīgs kōans -- kāpēc ārpus Latvijas baznīca strādā Latvijā, vai ne? Varbūt to var paturēt, bet tad kaut kā tā, lai nejuktu ar LELB. Piemēram, pārzīmolot sevi par Apustuliskās mācības baznīcu ārpus Latvijas (AMBĀL) vai, ko niekus, domāt galaktiski un nosaukt sevi par Ārpuszemes Evaņģēliski luterisko baznīcu (ĀZELB). Bet, protams, diez vai LELBĀL vadība ir tik drosmīga, turklāt Latvijas latviešiem ir aizspriedumi pret ārpuslatvijas latviešiem. Vismaz man tie aizspriedumi ir tādēļ, ka es saprotu -- ārpuslatvijas latviešiem ir jauni zābaciņi un tūka svārciņi, mums -- nošķiebtas pastalas un salāpīti kankarīši. Trūcīgiem cilvēkiem ļoti nepatīk, ja bagātie viņus pamāca. Tādēļ derēs arī kaut kas par atvērtību, brīvību un latviešiem. Brīvo evaņģēliski luterisko latviešu baznīca (BELLB) vai Atvērtā Latviešu luteriskā baznīca (ALLB), vai Evaņģēliski luteriskā baznīca "Sērdienīte" (ELBS) -- kaut kas tādā virzienā derēs pat cilvēkiem bez humora izjūtas, kas, ak vai, baznīcās sastopami tik bieži.

Vārdu sakot, (pagaidām vēl) LELBĀL -- šeit ir jūsu Lielā Iespēja nopietni pacīkstēties par latviešu sirdīm, prātiem un dvēselēm. Kā bezdievim, protams, man ne jūsu, ne LELB piedāvājums īpaši aizraujošs nešķiet. Bet pat tad, ja es negrasos pirkt traktoru, man tomēr patīk, ja traktoru tirgū ir konkurence.
link12 comments|post comment

Pennies from heaven [Jun. 6th, 2016|12:42 pm]
Citās ziņās: šveicieši vakar nobalsoja pret garantēto ienākumu (Grundeinkommen).

UPD: Es paskatījos. Latviski to dēvē par beznosacījumu pamatienākumu.

Tas ir, bariņš humoru mīlošu cilvēku bija uztaisījuši Kampaņu: klau, uztaisām tā, ka katrs pilngadīgs Šveices pilsonis katru mēnesi dabū vismaz CHF 2500 tāpat vien (un katrs bērns 600 ar kaut ko). Tas ir, ja tu nepelni neko, tev valsts vienkārši izsniedz 2500 bablōnus, tāpat vien, you're welcome. Ja tu pelni 1500, tad valsts tev iedod vēl štuku klāt (tas ir, atņem tavus 1500 un iedod 2500 vietā, bet summa nemainās no saskaitāmo kārtības). Ja tu pelni vairāk, tad -- nu, tad neko, bet nost tev neko neņems, paturi to, cik tu nopelni, un dzīvo laimīgs. Humoru mīlošie cilvēki bija savākuši nepieciešamo parakstu daudzumu, un Šveice uzrīkoja referendumu.

Un šveicieši nobalsoja pret šādu priekšlikumu. Es līdz galam nesaprotu, kādēļ. Es te drusciņ uz salvetes malas parēķināju, un man sanāca, ka par CHF 2500 Ženēvā visādus labumus (ieskaitot īri) varētu sapirkties apmēram tikpat, cik Rīgā par EUR 630 (starp citu, kur Windows 10 ir nobāzis kalkulatoru?!)

Nez, es galīgi nevaru teikt, ka EUR 630 ir Nenormāla Nauda. Tas ir, es pilnībā spēju iedomāties, kā par EUR 630 varētu dzīvot Cilvēka Cienīgu Dzīvi (izrādās, tas nav tikai latviešu jēdziens -- vāciski to sauc par ein menschenwürdiges Dasein), nekārt zobus vadzī un šad tad pat aiziet padzīvot zaļi. Bet es galīgi nevaru teikt, ka par EUR 630 katru mēnesi es būtu stāvā sajūsmā, uzreiz ietu prom no darba un nekad mūžā vairs nestrādātu. Drīzāk garantēti EUR 630 katru mēnesi man dotu burvīgu sirdsmieru: man nebūtu jāsatraucas par to, ka es nomiršu badā, kad mani aizvietos ar robotu. Varbūt pat es uz kādu laiku pievērstos kādiem projektiem, ko ļoti gribas, bet par kuŗiem nemaksā un nemaksās tik daudz, lai sanāktu menschenwürdiges Dasein. Teiksim, vadītu Jauno valūtas spekulantu pulciņu Strenču vidusskolā. Vai pieteiktos par vecu cilvēku uzklausītāju. Viņiem vienmēr ļoti gribas kādu, ar ko parunāties.

Zināt, kas bija viens no galvenajiem pretargumentiem? Tas pats, kas tagad ir arguments pret pilnīgi visu: Sabrauks Te Visādi, kuŗus piesaistīs Lielā Lielā Nauda. Kaut kā pazuda tas fakts, ka naudu dos tikai pilsoņiem. Un ir diezgan jāpiepūlas, lai dabūtu Šveices pilsonību. I've looked into it.

Drīzāk tā sabraukšana notiktu citādi. Šveices pulksteņu licēji noteikti turpinātu likt savus pulksteņus arī tad, ja viņi tāpat dabūtu CHF 2500. Bet Šveices lielveikalu kasieŗi diez vai gribētu turpināt strādāt par CHF 2500 (pieņemot, ka viņi tik daudz dabū), ja to pašu varētu dabūt, neko nedarot. Un tad sabrauktu visādi, kas ir gatavi strādāt neinteresantos un nepatīkamos darbus, kur maksā mazāk par CHF 2500.

Atzīstamā kārtā īpaši neparādījās jautājums "bet mums tam nav naudas". Jo būtu taču muļķīgi apgalvot, ka Šveicē nav naudas.

Bet nu drusciņ gnīdas tie šveicieši, ne?! Tik jautrs eksperiments būtu sanācis. Bet nē.
link64 comments|post comment

Acīmredzamais neticamais [Jun. 2nd, 2016|09:48 am]
Es mājās Windows nelietoju, esmu Pingvīna piekritējs, taču darbā man, protams, viņš ir. Vakar dabūju Windows 10. Un esmu diezgan pārsteigts.

Ziniet, Windows 10 nav sūds. Nopietni. Es neņemšos teikt, ka man viņš patīk, bet viņš nav sūds, un tas priekš Windows ir ļoti, ļoti daudz.

Vispār, cik nojaušu, Maikrosofts sāk palikt par normālāku uzņēmumu. Tirgus daļas zaudēšana viņiem ir stipri nākusi par labu. Saulainajos deviņdesmitajos, kad viņi bija the only game in town, viņi varēja visādi izdarīties, un viņiem par to nekas nebija. Šaušalīgais bļauka Stīvs Balmers arī šajā gadsimtā kādu brīdi mēģināja uzvesties kā deviņdesmitajos: taisīt Windows ar apdomu, ka jums jau tāpat nav izvēles, pret konkurentiem izturēties nevis kā pret konkurentiem, bet kā pret "ai, viņi tak ir mudaki, kas pirks viņu trubas, nopietni, lol" un uzskatīt, ka visas problēmas var atrisināt vai nu tās iebiedējot, vai nopērkot. Ij nesāksim gausties par to, ar ko tas viss beidzās, jo vismaz viens skaidrs ieguvums ir: pazudis tas līdz bezjēgai nojātais mēms "Latvijas Nokia".

Bet tagad, kad biznesa haizivs Balmers aizsūtīts pensijā un viņa vietā nācis nūģiskais un ne īpaši harizmātiskais Satja Nadela, Maikrosofts palicies -- nu, ciešamāks. Protams, es mājās no Pingvīna atteikties netaisos, bet nevajag novērtēt par zemu to, ka darbdienās vairs negribas mest kompim ar peli.

Nu, un pie viena šis ir tāds jauks atgādinājums, ka ne vienmēr tie, kas kviec kā uzvērti, vislabāk arī saprot lietas. Dažreiz viņi vienkārši bļauj un tik skaļi, ka nepamana, ka tikmēr viss saiet dēlī.
link41 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]