We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Optimizācija [Oct. 15th, 2019|05:00 pm]
Sākot no decembra vilcieni vairs nepieturēs Sedā, jo tur vidēji 0,2 pasažieŗi iekāpjot.

Es pat pilns pasažieris neskaitos. Skumji!
link7 comments|post comment

Ētikas standarti [Oct. 10th, 2019|08:26 pm]
Es tak teicu, ka mani vienreiz Optibet mēģināja hedhantot? Padomājiet, cik debīli būtu, ja es būtu aizgājis tur strādāt: katru reizi, kad man sagribētos padročīt, man pornhubā būtu jāskatās savas darba vietas reklāmas. Tas būtu tik neveikli!
link4 comments|post comment

Ļoti specifisks fetišs [Oct. 9th, 2019|07:27 pm]
https://www.bbc.com/news/uk-england-northamptonshire-49755334
link1 comment|post comment

Atkl. 13:16-17 [Oct. 8th, 2019|10:10 am]
Pizģec, biedri.

Jaunā filma par Džokeri savākusi veselu kaudzi naudiņas pirmajā nedēļā, tā apliecinot Holivudai: “Pa pareizu ceļu ejat, biedri!” Mēs savām actiņām redzam, kā veidojas kārtējais monopols – labākajā gadījumā izklaidē, sliktākajā gadījumā kultūrā.

Uzreiz teikšu, ka filmu neesmu redzējis un, ja godīgi, mani īsti pat nekrata, vai tā ir laba, vai slikta, neesmu kino kritiķis. Savā ziņā es pat ceru, ka tā filma ir slikta – jo tad, ja viņa ir laba, tad mēs esam trubā. Tas ir kā ar mūziklu “Pavasaris Hitleram” – jācer, ka izgāzīsies, jo, ja tam uzvedumam būs panākumi, tad būs gauži. Vai ar Five Guys – visiem šitiem vietējiem idiņiem, kas uz katra stūŗa atvēruši pa burgeru ēstuvei (un mūsdienās nospļauties nevar, lai burgeru ēstuvei netrāpītu) jācer, ka faivgais burgeri būs draņķīgi. Jo, ja viņi ir labi, tad viņu biznesam ir beigas.

Redziet, zaķīši. Ne velti es te faivgais pieminu: dažādu iemeslu dēļ Holivuda ir atklājusi, ka veselu kaudzi naudas var saraust ar franšīzes filmām. “Franšīzes filma” ir filma, kas atvasināta no kāda esošā intelektuālā īpašuma. Gluži kā faivgais franšīzes ņēmējam faivgais piegādā visas lietas un viņam pašam tikai jāpievieno nauda, tā arī franšīzes filmas veidotājam franšīzes īpašnieks piegādā intelektuālo īpašumu. Un, kā jau franšīzē, pievieno naudu, kaut ko “no sevis”, shake and bake, palaid uz ekrāniem, skaiti naudiņu un priecājies par peļņas rekordiem.

Agrāk franšīzes filmas bija salīdzinoši nekaitīga parādība. Jau astoņdesmitajos Holivuda ielāgoja, ka no ejošas filmas vajag izslaukt vismaz trīs daļas, un jau astoņdesmitajos ļaudis par to neapm. ņurdēja. Kapitālisma pārmērības vispār nav nekas jauns, taču pa šo laiku viņas kļuvušas pārmērīgākas.

Tā nu mēs esam nonākuši līdz mūsdienām ar filmu “Džokers”. Cik noprotu (jo neesmu redzējis), filma ļoti iespaidojusies no tādiem daiļdarbiem kā “Taxi Driver” vai “The King of Comedy”. Tikai – un še ir āķis – msjē Skorsēze neuzskatīja par nepieciešamu savus pastāstus stāstīt kādas franšīzes ietvaros. Visiem bija skaidrs, ka stāstā par nojukušu cilvēkšāvēju nevajag iehujārīt iekšā Evoku Ziemassvētku speciālizlaidumu – nevienam no tā labāk nebūs. Stāsts ir gana spēcīgs, lai to varētu izstāstīt arī tāpat, nebalstoties uz kaut kādu esošo intelektuālo īpašumu.

Taču veiksmīgai franšīzei ir sava pievilcība. Stārbaksi, piemēram. Uz stārbaksiem iet cilvēki, kas tur iet vienkārši tāpēc, ka tas ir stārbakss – piemēram, kaut kādi latviešu tūristi, kas katrā izbraucienā uz Gejropu aizgūtnēm metas darīt lietas, kuŗas Dievzemītē darīt nevar. Bet tur iet arī cilvēki, kam vienkārši gribas kafijas un stārbaksi ir pa ceļam.

Un skat, Holivuda ir ielāgojusi šo dižo patiesību. Agrāk supervaroņu filmas bija interesantas tam diemžēl visnotaļ plašajam cilvēku lokam, kam pieaugušā vecumā gribas klausīties pasakas. Ar to it kā bija gana, lai saraustu veselu kaudzi naudas: ir kaudzēm cilvēku, kas skries skatīties kuŗu katru sūdu tikai tāpēc, ka tas kaut kādā mērā saistīts ar viņu iemīļoto franšīzi. Bet Holivudai ar veselu kaudzi nepietika.

Tādēļ tagad Holivuda sākusi taisīt franšīzes filmas, kas vienlaikus ir labas filmas. Ienāc tāpēc, ka faivgais, paliec tāpēc, ka burgers galīgi nav sūdīgs. Nāks gan fani, gan tie, kas grib redzēt foršu filmu, gan – it īpaši Džokera gadījumā – tie, kam ir interesanti, par ko tad tas viss haips. Tumšākajos tviteŗa nostūŗos – nē, es no viņa neesmu izdzēsies, sēdēt tviterī ir kā dzert odekolonu, bet es esmu bezspēcīgs savas atkarības priekšā – jau pat virmo idejas, ka iet skatīties Džokeru ir bezmaz vai politiskās pretošanās akts.

Pasludināt intelektuālā īpašuma izmantošanu par politisko aktu, protams, ir pilnīgs idiotisms, ko ļoti labi ilustrē tie pamuļķi, kas visur kur stāv ar Gaja Foksa maskām no V for Vendetta. Ja vien viņi tās maskas nav piratizējuši paši – un tādā gadījumā, jāteic, viņi nav pamuļķi, bet gan malacīši, – no katras pārdotās maskas kādas tur naudiņas ieripo V for Vendetta franšīzes turētāja maciņā. Protestē, bet nepārkāpjot intelektuālā īpašuma tiesības. Bet es te laikam novirzījos no tēmas!

Patiesi, patiesi es jums saku: nevienam kapitālistam, kas sajutis monopola garšu, nepietiek ar “veselu kaudzi naudas”, viņiem pietiek tikai ar “visu, pilnīgi visu, pārējiem necik, man visu. Un vai jūs esat droši, ka tas ir viss? Jo man totāli gribas vēl vairāk.” Ja šādi turpināsies, mēs nonāksim līdz tam, ka visas filmas kinoteātrī būs taisījis viens samerdžerēts un akvizišenēts monopols, kam piederēs ne tikai filmu ražošanas un izrādīšanas infrastruktūra, bet arī visi filmu stāsti. Ne-franšīzes filmas, protams, būs, viņas izrādīs tādos kaktu kinoteātŗos kā Splendid Palace un uz viņām aizies pārsimts tūkstoši skatītāju, un varbūt veiksmīgākajiem šādu filmu režisoriem atļaus ņemt franšīzi un uztaisīt īstu filmu. Un kāds asprātis noteikti pīkstēs: “Nu, kā tad tā var teikt, ka visas filmas ir franšīzes, skat, es nesen redzēju šito te obskūro straight-to-video gabalu, kur nebija neviena paša gungāņa!”

Mēs platiem soļiem soļojam pretī kārtējai agrāk neprivātizējamās jomas privātizācijai. Mēs soļojam pretī nākotnei, kur būtiska mūsu kultūras daļa pieder vienam komerciālam monopolam, kur mūsu kultūra ir dzimtcilvēks, kas pieder feodālim. Nebrīnītos, ja pēc kāda laika parādītos ikmēneša maksājumi par licencētu zeķu izmantošanu. Jums smieklīgi, bet mana intuīcija – tas ir kā Spider-Sense, tikai generic versija – saka priekšā, ka tieši šajā brīdī kaut kur kāds gudro tehnoloģisko risinājumu, kā to nodrošināt. “Maksā tikai tad, kad uzvelc savas Zvaigžņu kaŗu zeķes!” Kazi, varbūt šī tehnoloģiskā risinājuma veidotājs būs pirmais Latvijas vienradzis – un kad viņu founder & CEO prasīs, kā gan jūs līdz tam aizdomājāties, viņš melos un teiks, āāā, nu vienkārši ienāca prātā.

Bet es atkal novirzos no tēmas!

Es, protams, saprotu: tas, ka es neaiziešu uz Džokeru, pilnīgi nekā nemainīs. Mana vārīšanās cibā nekā nemainīs. Ja es ietu uz randiņiem, es nepistos ar cilvēkiem, kam ir Zvaigžņu kaŗu zeķes, bet tas arī nekā nemainītu. Mana pretošanās ir tikpat bezjēdzīga kā vegānisms: es pats gan jūtos šķīstāks un morāli pārāks par masām, bet karavāna braši iet tālāk. Pilnībā iespējams, ka es salūzīšu un aiziešu uz to filmu, un tikpat iespējams ir tas, ka viņa nebūs sūdīga filma. Un tad es aiziešu mājās un pasūrošos par to, ka nu mēs esam nonākuši tik tālu, ka normālu blokbāsteri vairs nevar uztaisīt, neprasot atļauju varenajam Intelektuālā Īpašuma turētājam, un uz kaut kādiem negaidītiem breakout hits mums vairs nevajag cerēt, tādu vienkārši nebūs, mums kā govīm līdz mūsu dienu beigām lemts atgremot, sakošļāt, atgremot un sakošļāt vienu un to pašu, un tā visu laiku.

Citiem vārdiem sakot, varbūt es uzvilkšu kreklu ar gaŗām piedurknēm, uzmaukšu cepuri uz pieres, lai neredz Zvēra zīmi, un dzīvošu tālāk. Bet pareizs virziens tas nav. Nesakiet, ka nebrīdināju.
link11 comments|post comment

Vēlmes [Oct. 3rd, 2019|09:37 pm]
Es vispār neesmu māņticīgs, bet vienā ziņā esmu: ļoti lepojos ar savu sodāmības trūkumu un apzināti izvairos no dažādām lietām, kas kaut kā ar to būtu saistītas.

Piemēram, man nav tetovējumu un laikam arī nekad nebūs (lai gan, hei, pusmūža krīze nav aiz kalniem), viena vienkārša iemesla pēc: negribu neko, ko varētu ierakstīt ailītē "Īpašas pazīmes". Bet, ja es nebūtu tik māņticīgs, es gribētu uztetovēt "Only judge can judge me". Lai uzsvērtu savu ticību tiesiskumam -- un sasaucas ar lepnumu par sodāmības trūkumu.

Bet stulbi, protams, būtu. Tā mode uz tetovējumiem par to, kas drīkst mani tiesāt, pāries, bet man ar to edgy uzrakstu būtu jādzīvo vēl ilgi pēc tam, kad sākotnējā alūzija jau sen būtu aizmirsta. Tā ka būs jau labi.
link18 comments|post comment

Join me or die! Can you do any less? [Oct. 1st, 2019|10:10 am]
Parunāsim par kaut ko gaišu. Tā nemaz nav, ka labas lietas nenotiek; notiek, un kā vēl.

Uzņēmums WeWork, kas vēl nesen skaitījās brašākais ērzelis Silīcija ielejas vienradžu stallī, pavisam īsā laikā no cik tur miljardu uzņēmuma, kam tūliņ, tūliņ būs izcils IPO, noripojis līdz gandrīz bankrotam. Tās ir lieliskas ziņas; ja nu ir kāds uzņēmums, kas ir pelnījis bankrotu, tad tas ir WeWork, un viņa liktenis kaut mazliet atjauno manu ticību Pērkoņtēvam/D-vam/Neredzamajai Rokai/karmai/Ziemassvētku vecītim/ierakstiet šeit vēl kādu pārdabisko taisnīguma spēku.

Kas ir WeWork un kā viņš līdz tam nonāca? Lūk, piemēram, šeit ir neliels pārskats. Īsumā: WeWork ir uzņēmums, kuŗa biznesa redzamākā puse ir īstermiņa biroju izīrēšana. Viņi noīrē kaut kādu nekustamo īpašumu, saraksta uz sienām saukļus “Work makes us hard” un “Do, or do not”, moš ieklāj jaunu paklāju – un ņemas izīrēt tālāk visādiem sīkpiržiem, kas var līgumu noslēgt pat uz mēnesi.

Tas ir tikai īsumā, bet jau ar šo īso aprakstu pietiek, lai acīgāks lasītājs pamanītu dažas potenciālas problēmas.

Pirms ķeŗamies pie gaŗumā, piebildīšu vienu lietu. Es – iespējams, atšķirībā no lielas daļas šī pārsprieduma lasītāju – mīlu kapitālismu un savas simpātijas nekad neesmu slēpis. Tieši tāpēc man gribas, lai kapitālisms pievaldītu savas skarbākās izpausmes. Ar abām rokām esmu par regulētu kapitālismu, iespējams, savas finanšu nozares pieredzes dēļ, kur regulatori ir pašsaprotama sastāvdaļa. Pavisam vienkārši: ja kapitālisms sevi nepievalda, viņš kļūst par monstrozu veidojumu, kas vai nu pats pārlieku bojā cilvēku dzīves, vai mudina šos cilvēkus kapitālismu gāzt un aizstāt ar daudzkārt sliktāku ekonomisko sistēmu.

Domāju, ka tiem, kam pārgājusi pubertāte, nav problēmu saskatīt pustoņus un saprast, ka allein die Dosis macht dass ein Ding kein Gift ist. Tādēļ neiedziļināšos diskusijā par to, ka “ja jau kapitālisms ir labs, tad daudz neregulēta kapitālisma ir vēl labāk”.

Viena no šīm kapitālisma regulācijas formām ir tā, ka gana daudzas dzīves jomas tiek uzskatītas par katra paša cilvēka privātajām lietām. Kapitālam tajās ne tikai nav vietas; tās pat tiek uztvertas kā ārpus ekonomiskās sistēmas stāvošas.

Es to domu drusciņ izskaidroju pārspriedumā par dročīšanas uzņēmumu OneTaste. Cilvēki ir dročījuši kopš sākta gala (no pun intended), un ir bijuši mēģinājumi to regulēt, taču kapitālisms nekad nav mēģinājis no tā uztaisīt produktu. Ar laiku mēs esam nonākuši līdz tai lietderīgai atziņai, ka dročīšana ir katra cilvēka privāta lieta, vismaz tik tālu, kamēr viņš ar to nevienam nebāžas virsū. Taču OneTaste izdomāja pasludināt to par produktu – un, ja jau tas ir produkts, tad pēkšņi uzrodas dročīšanas tirgus, kuŗā var censties sasniegt kādu noteiktu tirgus daļu un ideālā variantā monopolu.

Mazliet atkāpšos – tieši tāpēc es esmu par regulētu kapitālismu. Lai ko uzņēmumi stāstītu par to, kā viņi priecājas par konkurenci – un es nebūt neapgalvoju, ka tā ir prasta liekulība, – droši vien neviens kapitālists tomēr neatteiktos no monopolstāvokļa. Neredzamā Roka monopolus var pievaldīt tikai zināmā mērā; regulatora redzamā roka ir daudz stingrāka. Vismaz tā tam vajadzētu būt.

Atvainojiet par neveiklo terminu, bet sanāk tāda kā privāto jomu privātizācija. Kā padomju parauga sociālismā, kur nebija privātīpašuma, bet bija personīgās lietas. Piemēram, nebija privātmājas, bija personīgais dzīvojamais nams. Atšķirība vienkārša: personīga lieta tev nepieder, vienkārši visvarenā valsts visžēlīgi atļāvusi tev to palietot. Ja valstij vajadzēs, viņa tev tavu personīgo lietu drīkst atņemt.

Ja kaut mazliet sekojat līdzi biznisa jaunumiem, būsit pamanījuši, ka ejošie un spridzīgie uzņēmumi mēģina ko ļoti līdzīgu, tikai viņi to sauc nevis par cīņu ar buržujiem, bet xyz-as-a-service. Klasisks piemērs ir programmatūras licences – tik klasisks, ka nu jau šķiet nekaitīgs. Taču jaunie, spraunie vienradži mēģina xyz vietā rakstīt visneticamākās lietas. Piemēram, WeWork visā nopietnībā savu biznisu raksturoja kā space-as-a-service. Space as in platība, nevis visums. Visumu kā servisu piedāvā Īlons Masks.

Par šī biznisa modeļa idiotismu mēs vēl parunāsim, taču tagad vēlētos pievērst uzmanību WeWork biznisa sadaļai, kas nav vis idiotiska, bet tieši elpu aizgrābjoša savā ļaunīgumā.

Tātad jaunajiem, spraunajiem vienradžiem gribas xyz vietā sarakstīt itin visu, un ar “visu” es domāju visu. Ideālā variantā vienradzis grib, lai viņam piederētu visa pasaule, ko viņš pēc tam varētu izīrēt lietotājiem.

Tā nav kāda dīvaina novirze; tas ir katra kārtīga kapitālista slapjais sapnis un, ja viņam tāda sapņa nav, tad viņam kapitālismā nav, ko meklēt. Kapitālista kvēlākā vēlme ir, well, vairot savu kapitālu – un pavairot viņu tik tālu, ka viss pasaules kapitāls pieder tev vienam, ir šīs vēlmes loģiska novešana līdz absurdam. Par laimi, ekonomikas dzelzs likumi paģēr, ka vēlmes ir neierobežotas, bet iespējas viņas apmierināt ierobežotas, tādēļ slapjais sapnis paliek tikai sapnis – un regulatoru redzamā roka cenšas nodrošināt, ka sapni nevar īstenot arī atsevišķās nozarēs.

Taču tas nenozīmē, ka vienradži necenšas! Un še mēs nonākam līdz stāsta ļaunīgajai daļai. Gatavi?

Jaunie, spraunie vienradži mēģina nopirkt no cilvēkiem viņu dzīves, lai pēc tam izīrētu viņiem tās atpakaļ.

Turklāt viņi nemaksā daudz. Ja godīgi, viņi maksā aplam maz. Viņi grib kā savulaik amurikāņi: sapirkties zemi par spīguļiem un stikla pērlītēm.

Atveriet savu viedtālruni, un jūs uzreiz pamanīsit nez cik uzņēmumu, kuŗu biznisa modelis ir tieši tāds, un gana daudzi no viņiem dzīvojas Silīcija vienradžu stallī. Taču WeWork bija, šķiet, pats ambiciozākais no visiem: tas Work bija tikai sākums, vienbrīd viņi sevi pārzīmoloja par We (nez, tā sakritība ar J. Zamjatina antiutopijas nosaukumu bija nejaušība vai tā arī domāts?) We gribēja darīt visu. We piedāvāja iespēju strādāt WeWork birojā, dzīvot WeLive mājās, iet WeGrow skolā un kačāties Rise by We kačalkā. Nebūt nav grūti iedomāties (un esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda doma parādījās vismaz breinstormingā, ja ne nākotnes vīziju PowerPoint failos), kā ideālais We lietotājs piedzimst WeAreBorn dzemdību namā vecākiem, kas iepazinušies WeHaveSex tīklā, uzaug ēdot WeEat pārtiku, izglītojas, strādā, tas pats par sevi, ārstējas WeGetWell slimnīcā un beigās tiek apglabāts WeMoveOn kapsētā. Visa dzīve tiktu nodzīvota We ietvaros.

Kapitālisms, kas taču tā iestājas par privātīpašumu, pēkšņi grib to atņemt. Taču tur ir kā tajā padomju anekdotē par to, vai komunismā būs nauda – kādam būs, kādam nebūs. Gala lietotājam nepiederēs nekā, pat ne paša dzīves. Dažu megakorporāciju īpašniekiem, tādiem kā WeWork nu jau bijušajam CEO, piederēs viss, ieskaitot citu cilvēku dzīves. Ne velti WeWork CEO gribēja kļūt par pirmo triljonāru cilvēces vēsturē.

Tad vēl bija tādas tik pašsaprotamas lietas, kuŗas pat īsti negribas pieminēt. Atgriežoties pie īsumā un tā, ko acīgi lasītāji tur pamanīja – bet protams, ja WeWork paši īrē telpas uz gana ilgiem termiņiem (dažbrīd līdz 15 gadiem) un tālāk izīrē pa daļām un īstermiņā (kā minēju, līdz pat mēnesim), var rasties problēmas gana laicīgi atrast gana daudz apakšīrnieku.

WeWork to risināja ar mūsdienās ierasto metodi: zaudēja nevis savu, bet savu investoru naudu, apmaiņā piedāvājot uzmundrinošus pastāstus. Tā kā mūsdienās centrālo banku likmes ir, maigi izsakoties, zemas, investoriem ir augsta, ēēē, “riska apetīte”. Vienkārši izsakoties, par puslīdz drošiem noguldījumiem maksā tik ļoti maz, ka cilvēki ir ar mieru grūst savu naudiņu visādos dīvainos uzņēmumos, kas piesola lielāku atdevi. WeWork varbūt ir dīvains uzņēmums, bet, hei, ja viņiem izdodas, tava naudiņa būs ieguldīta dzimtcilvēkos, kas pilnībā būs atkarīgi no sava feodāļa. Tas taču ir brangs ROI, ne?

Cita starpā, ikviens, kas šādā situācijā mudina centrālās bankas vēl vairāk samazināt procentu likmes, ir vai nu blēdis, vai nelga.

Tādas lietas kā investoru apčakarēšana jau ir pašsaprotamas. Tā, lūk, WeWork CEO citiem ļaudīm pārdeva WeWork akcijas 700 miljonu USD vērtībā, kas ar galvu domājošam cilvēkam ir spēcīgs signāls – šiten kaut kas nav lāga. Vai, piemēram, Līdera personības kults, bet ko gan citu var sagaidīt no uzņēmuma, kas sevi nosaucis distopiska romāna vārdā?

Par laimi, ir mums gan regulatori, gan lieliskais kapitālisma meža sanitārs vārdā “recesija” (no recesijas nav jābaidās, tā ir normāla un pilnīgi nepieciešama ekonomiskā cikla sastāvdaļa), kas kopīgiem spēkiem, šķiet, būs ietriekuši pīlādža mietu WeWork netīrajā sirdī. Un tiešām, to viņi un citi viņam līdzīgie jau sen bija pelnījuši.

Bet mums visiem, it īpaši tiem plānā galdiņa urbinātājiem, kas sevi uzskata par progresīviem kapitālisma kritiķiem, no visas sirds novēlu apjēgt to cildeno patiesību, ka kapitālisti jau sen tev negrib neko pārdot – viņi grib tevi nopirkt un pēc tam izīrēt tev atpakaļ. Neuzķerieties.
link41 comments|post comment

Jaunā Vācija [Sep. 27th, 2019|05:56 pm]
Un atkal, as we speak, sēžam Frankfurtē kaut kādā vācu ābolu vīna dzertuvē, dzeŗam ābolu vīnu un ēdam desiņas. Šī ir tāda vietējo ēstuve/dzertuve drusciņ nomalē, tāpēc te ir pilns ar vidusmēra vāciešiem. Galvenā bufetniece ir ļoti atraktīva afrovāciete, pie blaku galdiņa sēž geju pāris, ābolu vīns garšo pēc puvušiem āboliem un kāposti nav gana skābi. Tāda, edz, ir tā jaunā Vācija. Ļoti patīk.
linkpost comment

Pay Lay Ale [Sep. 25th, 2019|10:37 pm]
Savukārt šodien bijām aizbraukuši uz Frankfurtes mormoņu templi. Viņš ir nesen pārbūvēts, vēl nav apsvētīts, tāpēc viņu var apskatīt visi, kas vēlas. Pēc apsvētīšanas iekšā var tikt tikai ar caurlaidi.

Ziniet, man ir drausmīgi daudz, ko teikt, bet man līdzi ir tikai tālrunis, un tas pilnīgi noteikti nav paredzēts gaŗu tekstu rakstīšanai. Tāpēc īsumā es varu pateikt tikai vienu lietu: pirmo reizi redzēju mormoņu priekšlasījumu, kur viņi ne reizi nepieminēja Džozefu Smitu. Tā, ka itin nemaz. Es pat nezinu, kā ir tagad, mormoņi mani uz ielām nestādina, bet agrāk Džozefu Smitu viņi pieminēja pat ļoti daudz. Taču tagad bija tā: oi, mēs te sludinām Jēzus vēsti, lalala, bet ne reizi netika pieminēts, kāpēc tad kādam būtu jāiet klausīties sludināšana pie viņiem, nevis, teiksim, ev.-lut. baznīcā, kas ir pārsimts metrus tālāk.

Viņu intro video bija bezjēgā krīpī, templis bija mazāks, nekā biju domājis, izskatījās pēc sīkas trīszvaigžņu viesnīcas -- īpaši nepārliecināja lamināts un mākslīgie ziedi.

Nepamet sajūta, ka mormoņu bodīte iet uz galu un turas tikai uz augsto dzimstību. Mūsu tūrē, piemēram, mēs bijām vieni no retajiem ne-mormoņiem, tā tur lielākā daļa apmeklētāju ir viņi paši. Bet nu tiešām, to tad plašāk vēlāk. Patlaban vēl eurowaņķieŗu HQ Frankfurte sauc pārāk skaļi, lai piesēstos pie ceļojuma aprakstiem.
linkpost comment

Sveicieni no Ķelnes [Sep. 24th, 2019|05:12 pm]
Esam (as we speak) Ķelnē, dzeŗam Koelsch un ēdam karbonādi sīkā Pārreinas krogā, apkārt vietējie runā tajā Ķelnes vācu valodā, fonā skan amurikāņu popmūzika, un es klāstu dažādus interesantus faktus par Little Eva daiļradi. Būtībā mēs esam Tarantino filmā.
link6 comments|post comment

Jaunumi [Sep. 18th, 2019|10:41 pm]
Vakar vakarā stāvēju uz stacijas perona, gaidīju vilcienu, uzmaucis hudija kapuci (jo lija) un par nieka 200 eiro, bet tomēr turīgāks nekā pirms stundas. Jutos kā kaut kāds zema līmeņa narkodīleris. Jancīga sajūta, jāteic. It kā nav nepatīkami, taču tā dzīvot laikam gan negribētu.

Tas nebija par narkotikām, tas bija par haltūrām, bet laikam nevajag detaļas, ja nu VIDs lasa. Pieņemsim, ka es malku skaldīju.

Kas vēl. Rīt braucu atvaļinājumā, kas, protams, priecē. Tā ka nesabīstieties, es nebūšu atkal apklusis, es vienkārši izklaidēšos. Brauksim, haha, uz mormoņu templi. Nē, nopietni. Frankfurtē ir atjaunots mormoņu templis, un pirms apsvētīšanas viņu drīkst apskatīt interesenti. Tur gan tikai telpas redz, nevis to sviestu, ko viņi tajās telpās dara, bet arī interesanti – un sviestu ikviens interesents var apskatīties jūtūbē.

Tātad būšu atpakaļ un turpināšu rakstīt. Būs kruta, atvečaju.
link1 comment|post comment

Kāds vārds par ābolfotogrāfijas nākotni [Sep. 13th, 2019|09:01 am]
Tā, par ko vēl varētu parunāt? Parunāsim par Apple, cibā sen nekas nav bijis par Apple. Es it kā saprotu, kāda jēga apspriest kaut kādu piemirstu has been, bet, no otras puses, kur tad vēl to apspriest, ja ne cibā.

Ziniet, es to esmu teicis jau iepriekš, bet pateikšu vēlreiz. Vismaz vienā virzienā Apple visu dara pareizi: mobilo tālruņu fotogrāfijā. Iespējams, ka tas viņus neglābs: Nokija arī savulaik būvēja tālruņus ar brīnišķīgiem fotoaparātiem, un skat, kur viņi nonāca. Bet vismaz to viņi darīja pareizi.

Tātad, kā var noprast, jauno aifonu kameras man patīk. Es saprotu, ja Stīvs būtu dzīvs un ja Džonijs Aivs joprojām strādātu Apple, blablabla. Get over it; tā vairs nav, lietas ir mainījušās, un veiksmīgu malacīti no bēdu pārņemta nabadziņa atšķiŗ tieši spēja ķert vilni.

Še tviterī daži ļaudis stāstīja, ka tie trīs caurumi izskatoties krīpī, pēc kaut kāda kukaiņa vai vēl kaut kā. Tā es uzzināju, ka ir tāda īpatnība kā bailes no caurumiem jeb tripofobija. Oficiāla diagnoze tā (vēl) nav, bet, gluži kā daži ļaudis apgalvo, ka viņi jūt 5G viļņus, tā citi stāsta, kā caurumi viņiem liek justies ļoti slikti. Es gan nezinu, some of my best friends are daži no manas dzīves jaukākajiem mirkļiem bijuši cieši saistīti ar caurumiem, tomēr doma ir skaidra. 

Toties man kā jaunietim, kas nesen no jauna atklājis mīlu pret analogo foto un kino, tie trīs objektīvi likās pavisam pašsaprotami: agrāk tas ļoti daudzām kinokamerām bija standarta komplekts. Trīs objektīvi, un tieši tā izkārtoti. Tiesa, viņus toreiz varēja pagriezt, bet mūsdienās matricas ir lētas, katrā ziņā ir vieglāk un lētāk aiz katra objektīva ielikt matricu, nevis būvēt veselu pagriešanas mehānismu. Tāds jauks apdeits sešdesmit gadus vecai pagātnei, tas turklāt mūsdienās ir ļoti cieņā.

Un Apple is onto something ar tiem saviem trim objektīviem. Ja lasāt krieviski, šeit ir plašs un izvērsts apskats par to, kāpēc jūsu fotogrāfijas nākotne ir tieši šitāda: mobilie ar veselu kaudzi kameru, kas bildi drīzāk izskaitļo no vairākām bildēm, nevis nobildē.

Domu gājiens ir pilnīgi pareizs, lai gan tehnoloģija vēl ne tuvu nav tik tālu izaugusi, lai pilnībā īstenotu skaitļotājfotogrāfijas iespējas (vai šī beidzot būs iespēja latviešu valodā augšāmcelt skaisto un nepelnīti piemirsto vārdu “skaitļotājs”?) Jo ko cilvēki grib no mobilā kameras? Viņi grib kaut ko, kas viņu visnotaļ vienmuļo bildi uztaisīs tik ļoti glītu, ka feisītī visi draudziņi laikos, instā visi apskaudīs viņu dzīvi, un tinderī visi/visas svaipos, ēēē, kuŗā virzienā tinderī svaipo tad, ja grib? Nekad neesmu lietojis. Pa labi? Fašisti.

Redz, pašam uztaisīt smuku bildi ir zināma noņemšanās. Grūti tas nav, tas, ko mūsdienās saprot ar “smuku bildi”, iekļaujas pavisam konkrētās prasībās, tieši tāpēc viņas visas ir tik vienādas. Bet tur ir jāzina, kādi tie setingi ir, pašam jāsabīda, turklāt nepieciešama kāda apjausma par kompozīcijas pamatlikumiem.

Savukārt gaišajā skaitļotājfotogrāfijas nākotnē varēs pavērst tālruni attiecīgajā virzienā, viņš pats pa 5G uz Kupertino aizsūtīs to, ko nu tās trīs – vai, iespējams, vēl vairāk – kameras attiecīgajā brīdī redz, un Kupertino megadators izvēlēsies, tieši kuŗā brīdī nospiest podziņu, kādus setingus sabīdīt, ar kuŗu objektīvu bildēt, varbūt vajag salīmēt vienu bildi kopā no vairākām, kādu boke uzbāzt un kādu gaismu imitēt – un tad, kad jūs nospiedīsit pogu, jums uz ekrāna parādīsies nevis tā blāvi apgaismotā un drebelīgā huiņa, ko jūs paši plānojāt bildēt, bet tik brīnumjauks mākslas foto, ka pats Gunārs Binde būtu lepns, ja Gunārs Binde jebkad būtu bildējis dickpics.

Lai gan esmu diezgan drošs, ka Gunārs Binde ir bildējis dickpic.

Patlaban tās trīs kameras drīzāk ir gaišās nākotnes pieteikums, nevis pilnvērtīgs skaitļotājfotogrāfijas instruments. Kā minēju, šī tehnoloģija vēl ir pašos pirmsākumos. Tāpat ir iespējams, ka nākotne aizies kaut kur citur un nebūs mums nekādas skaitļotājfotogrāfijas. Varbūt cilvēkiem apniks mūžīgā rat race pēc gludākas ādas, aizraujošākiem ceļojumiem un skaistāka skata pa logu, it īpaši tad, kad viņiem pieleks, ka to skatu piezīmē Kupertino megadators. 

Bet varbūt arī neapniks, un mūs sagaida arvien vairāk standartizētu, nolaizītu, smuku un pilnīgi nekā neizsakošu bilžu. Hei, bring it on, kā minēju, es bliežu ar filmu.
link13 comments|post comment

Nevienu neinteresē UK, bet mani interesē [Sep. 12th, 2019|09:41 am]
Tā tā tā, labrīt. Kas mums tāds labs noticis.

Uzreiz sarunāsim vienu lietu. Uzvedīsimies pieklājīgi, ok? Es agrāk ļoti lepojos ar to, ka es visādus frīkus nebloķēju, bet nu man tas ir pārgājis. Uzvedīsities kā idioti, nobloķēšu, un pret gaudām par to, kā es jūsu, nabadziņu, vārda brīvību ierobežoju, kā jau totalitārais liberasts – pret tādām es esmu kurls. Ja kas, varu arī uz friends only pāriet, bet cerams, ka tik tālu nenonāks.

Sarunāts? Tātad, kas labs noticis. Pareizā atbilde, protams, ir nekas. Nekas labs mums vairs nenotiek, ja ar “mums” mēs saprotam cilvēci. Ja ar “mums” mēs saprotam “Jūsu gaišību”, tad mums viss ir pizdata. Bet mēs te par ziņām, vai ne.

Ā, šitas: es jums teicu, ka es darbu nomainīju? Zem atslēgas teicu, bet šeit diez vai. Nu tātad es jau pirms vairāk nekā gada nomainīju darbu, atkal finansēs, bet drusciņ citā specialitātē. Tas diemžēl nozīmē, ka es vairs nezinu no galvas, kāds no rīta bija eirodolāra kurss. Ko padarīsi, forekss un es – un vispār finanses un es – bija tikai un vienīgi aprēķina laulības. Forekss bija ļoti kinky aprēķina laulības, tādas, kur visi tā kā grib naudu, bet arī grib darīt visādas neķītrības. Pašreizējā nozare nav kinky, toties labi apmaksāta, stabila un ar lielām izaugsmes iespējām, nu jūs saprotiet, jaunāki nepaliekam, stabilitāti novērtējam vairāk, tādā garā.

Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka diemžēl es nevaru dot padomus, kādas valūtas būtu vēlams pirkt un kādas – pārdot. Izņemot vienu. Vienu es varu pateikt.

Jūs pilnīgi noteikti varat likt uz to, ka paunds ies uz leju. Money in the bank. Nu, vai varbūt varējāt. Pēc tam, kad Terēza Meja paziņoja par aiziešanu, bija skaidrs, ka paundam pēkšņi paveŗas jauni bezdibeņi. Tagad? Nez, varbūt Borja Džonsons savu megaplānu “Breksits līdz 31. oktobrim, lai tur plīst vai lūst!” neizbīdīs, un tad paunds savukārt ies uz augšu. Bet, ja nu tomēr izbīdīs – uh, tad paunds būs mūsdienu the big short.

Šortošana notiek šādi. Aizņemies to valūtu, ko gribi šortot, no kāda, kas tev viņu ir gatavs aizdot uz puslīdz normāliem procentiem. Te parādās problēma, jo, pieņemu, britu bankas nav stulbas un par īstermiņa paundu aizdevumiem prasa diezgan daudz. Varbūt pamēģiniet savu onkuli Džordžu Noričā, ja jums ir onkulis Džordžs Noričā. Tātad jūs aizņematies, uzreiz samaināt pret kaut ko citu (paunds/dolārs ir klasisks pāris, tik klasisks, ka viņam pat ir savs nosaukums – the Cable). Un tad, kad paunds krītas, samaināt atpakaļ. Nu jau paundu būs vairāk, jo vērtība pa to laiku būs kritusies. Tātad jūs varat atdot parādu onkulim Džordžam, tieši tik paundu, cik paņēmāt, bet pats paturēt atlikušos.

Es te izklāstu teoriju, bet esiet droši, kāds šo pasākumu ir izbīdījis praksē. Būtībā tas ir arī viss, ko es varu pateikt par breksitu. Kamēr onkulis Džordžs Noričā brēc par kontroli un bloody austrumeiropiešiem, tikmēr gudrie onkuļi skaita, cik daudz Džordža naudiņas tagad būs viņiem.

Bet tā jau ir maza cena, ko maksāt par brīvību un neatkarību.
link20 comments|post comment

Celies, sastingusī auka! Mosties, cerība, no miega! [Sep. 11th, 2019|08:54 pm]
Ehm, vispār gribas atkal sākt ciboties. Šis tomēr ir ļoti jauks soctīkls, ziniet.

Pamēģināju tviteri, nu it kā jau kaut kas tur ir, bet līdz galam neiebraucu. Kad mums nebija tviteŗa, "kodolīga un lakoniska" runa tika uzskatīta par kaut kādu īpaši vēlamu sasniegumu. Tagad mums tviteris ir, un katrs var pārliecināties, ka ar kodolīgo runu pietiek vai nu akurāt vienam vanlainerim, vai uzsaukumam "Pats muļķis".

Feisbuks, kuŗš tad mūsdienās feisbuku lieto. Man tur ir pilns ar darba kolēģiem, un es taču nerakstīšu tur, kur lasa darba kolēģi, cik man ir izcils sekss.

Insta it kā ir forši, bet apnīk drusciņ tas, ka visi tur tēlo bloody influencerus, mani ieskaitot, tāpēc instā esmu paņēmis tehnisko pārtraukumu līdz mēneša beigām.

Kas vēl? Ja es mācētu rakstīt krieviski, varētu sākt telegrama kanālu, bet krieviski es esmu lepns pusanalfabēts. Lasīt māku, saprast arī, runāt ķipa, bet tas nekad nav vajadzīgs, jo, lai gan strādāju krieviskā kolektīvā, mani kolēģi latviski runā daudz labāk, nekā es krieviski. Bet es arī necenšos, gluži otrādi: esmu izvirzījis sev tādu kā mērķi -- noskaidrot, kādu karjeru var uztaisīt krieviskā uzņēmumā, nerunājot krieviski. Var!

Jebkādā citādā valodā, izņemot krievu, telegramā nav jēgas neko rakstīt. Paprasiet Mailo, ja neticat, viņš nesen gaudās, kā viņu tur neviens nelasot. Pieraudi man upi, bet viņam ir taisnība: nepopulāriem krievu kanāliem ir kādas trīs reizes vairāk lasītāju nekā viņam.

Opciju "nerādīties soctīklos" es neapsveŗu, jo esmu pārāk uzmanības kārs narciss.

Tā ka atliek mīlīgā un pierastā ciba. Nu tad mēģināsim atkal augšāmcelties. Gan jau aizies.
link16 comments|post comment

Nepopulārie viedokļi VI [Mar. 8th, 2019|08:54 pm]
Šogad varētu izbraukt veloderastu praidā.
link7 comments|post comment

Es nopietni [Mar. 8th, 2019|12:03 pm]
Man tiešām ļoti vajag Lidla maisiņu. Ja jūs man tādu varat iedot, būšu mūžam pateicīgs. Paskatieties, varbūt jums ir.

UPD: Jautājums atrisināts, paldies!
link11 comments|post comment

Maisiņš vaig [Mar. 2nd, 2019|09:49 pm]
Man vajag Lidla maisiņu uz neatdošanu. Ja jums ir un atdosit, būšu ļoti pateicīgs un varu šokolādi uzdāvināt vai vīnu vai kas jums patīk.
linkpost comment

Nepopulārie viedokļi V [Dec. 31st, 2018|07:56 pm]
Rosols ir negaršīgs un izskatās pēc vēmekļiem.
link5 comments|post comment

Saistību atruna [Oct. 15th, 2018|08:52 pm]
Nopirku divriteni.
link

Privatizētā dzīve [Jun. 21st, 2018|11:39 am]
Blūmbergā tāds aizraujošs raksts par amurikāņu uzņēmumu, kas no dročīšanas uzbūvējis biznesu. Nē, tas nav Reddit, bet gan VanTeist, te ir runa par citu cilvēku dročīšanu. Kungi sanāk kopā ar kundzēm, uzvelk gumijas cimdus un sāk viņas dročīt (atvainojiet, protams, par eksplicītajām detaļām, bet tāds nu ir šī uzņēmuma piedāvātais produkts). Tur nav Nekā Tāda; pasākums vairāk izskatās pēc jogas nodarbības, nevis dekadentas orģijas, un tur ir skaidri norādīts, ka sekss nav iekļauts. Tīri tā, meditācijas paveids. Protams, par konkrētu maksu.

Katrs/a, kam ir sekss ar sievietēm (vai kas ir skatījies Dienvidparku), droši vien būs ievērojis, ka dāsna klitorālā stimulācija ir brīnišķīgs veids, kā novest kundzi līdz orgasmam (ja vien viņš/a nav kaut kāds troglodīts/e, kas seksu uztveŗ tikai kā pašapmierināšanos). Tāpēc nav jābrīnās, ka bizness ir aizgājis diezgan uz urrā. Faktu man nav, neesmu ne kundze, ne amurikānis (piebildīšu, ne viens, ne otrs arī nevēlētos būt, esmu ļoti apmierināts ar savu pašreizējo identitāti), bet pēc biznesa panākumiem noprotu, ka orgasma trūkums amurikāņu sieviešu vidū varētu būt samērā aktuāla problēma. Ja jau no tā var veiksmīgu biznesu uzbūvēt.

Kā jau mēdz notikt ar jauniem biznesiem kopumā un biznesiem, kur iesaistīti dzimumorgāni, jo īpaši – biznesam ātri parādījās visādas ēnas puses. Palasiet, raksts ir foršs, bet tur ir viss, ko tu sagaidi no šāda pasākuma – smadzeņu skalošana, dzīvošana komūnās, mind control un tā tālāk.

Bet nu tātad, ko es gribēju teikt! Ievērojiet, tas ir bizness, nevis sekta. Pat ne bizness, korporācija bezmaz vai. Korporācija ar cenrādi, CEO, mission statement, vīziju un peļņas rādītājiem.

Tā ir tik izcila laikmeta zīme. Sešdesmitajos, septiņdesmitajos un droši vien vēl astoņdesmitajos (vai Latvijā deviņdesmitajos, mēs tajā desmitgadē izdzīvojām visu, ko brīvā pasaule izdzīvoja trijās) tā noteikti būtu sekta, simts punktu, šaubu nav. Tur ir visas sektas iezīmes, un rakstā pavisam drīz arī šis apzīmējums parādās. Tāpat nevienam (izņemot sektu biedrus, protams) nav šaubu, ka arī sektas ir biznesa projekti. Bet noformēt sektu kā uzņēmumu – tā ir izteikta laikmeta zīme.

Sešdesmitajos nevienam neienāca prātā dročīt un sasniegt garīgo apskaidrību kopā ar korporāciju (labi, iespējams, kaut kādam dīvainītim pelēkā flaneļa uzvalkā ienāca, bet tā doma viņa galvā arī palika). Korporācijas bija tās gaŗlaicīgās vietas, kur cilvēki darīja lietas. Veiksmīga korporātīvā karjera tev gan nodrošināja glamūrīgu dzīvesveidu, kur vēlmju gadījumā bija vieta arī grupveida dročīšanai, taču korporācija šeit bija tikai naudas avots, nevis garīgais skolotājs.

Šitiem te sūda hipijiem, kas tagad masveidā pensionējas, viņu skaistajā jaunībā neienāca prātā doma savu izlaidīgo dzīvesveidu noformēt kā korporāciju. Gluži otrādi, viņi to pasniedza kā protestu pret korporātīvo Amuriku. Protams, sūds viņiem sanāca, ne protests: pēc tam viņi nogrieza matus, izskuva paduses un uzbūvēja tādu korporātīvo Amuriku, kāda sešdesmitajos nevienam CEO pat drosmīgākajos sapņos nerādījās. Tādu, kur cilvēki orgasmātisko apskaidrību meklē korporācijā.

Es to jau iepriekš esmu teicis, bet varu pateikt arī tagad: neticiet tiem parūķiem, kas saka, ka zīmoliem drīz būs kirdik, jo postmileniāļu paaudze viņus neņems vērā. Kaut kādiem konkrētiem zīmoliem noteikti būs, bet mēs dzīvojam pasaulē, kur ir pavisam normāli privātizēt, tas ir, atdot kādam konkrētam uzņēmumam un apzīmolot, arvien vairāk un vairāk lietu, kas agrāk nešaubīgi atradās ārpus korporātīvās jomas. Es te pat nerunāju par privātizētiem parkiem, lai gan arī tas; es te runāju par privātizētiem orgasmiem. Visam ir savs zīmols. Meklēšana ir gūgle, saziņa ar cilvēkiem ir feisbuks, sekss ir tinderis, bet orgasmi tātad ir vanteist.

Man patīk domāt, ka šitā taču tas nevar turpināties, un vienā brīdī kaut kas nojuks. Es pat nezinu, kā; varbūt atkal sāksies kaut kādas neskūto hipiju komūnas, kam būs eksceļa tabulās nereģistrēti orgasmi, kas neprasīs dalības maksu un kas neizīrēs "burvīgu pieredzi īstenā hipiju komūnā" caur ērbīenbī. Man pat ir aptuvena nojausma, kā līdz tam var nonākt: jo vairāk cilvēki apmuļļājas tajā korporātīvajā vidē, jo mazāka viņiem pret to cieņa. Neesmu trūcīgs cilvēks un nestāvu uz karjeras zemākā pakāpiena, tāpēc faktu man joprojām nav, taču nojaušu, ka trūcīgiem cilvēkiem varētu būt nepamatota un nepelnīta cieņa pret korporācijām – sak, viņi ir tie burvīgie ļaudis, kas noteikti ļoti smagi strādā, lai radītu vērtību un darbavietas, un viņiem ir nauda, un pie naudas noteikti var tikt tikai ar smagu darbu, blabla. Muļķības, ir simtunviens veids, kā tikt pie naudas bez smaga darba, kā vanteist piemērs izcili pierāda. Tie, kas šajā spēles "Cirks" mačā tiek pietiekami tālu, pēc kāda laika atkal atbīdās uz to sešdesmito lauciņu – to, kur korporācija ir tikai veids, kā tikt pie naudas. Nauda, vēlme pēc brīvības un veselīgi nievājoša attieksme pret autoritātēm – tas ir labs sākuma komplekts lielām lietām.

Un tos, kas atkal kaut ko mēģinās privātizēt – ar koku tos prom, ar koku.
link5 comments|post comment

Kultūras ziņas [May. 30th, 2018|09:48 pm]
Pisis zirgs, jebal acī, apdirsties un nepiecelties. As far as I'm concerned, Džeks Vaits var pisties dirst, Pozitivus lainaps man nekad nekādas sajūtas nav raisījis, visus šitos jūsu "ej tu dirst, kas pie mums brauc" es nekad neesmu sapratis.

Bet nu bļā. Za-je-bis. Septembrī Ventspilī būs ne daudz, ne maz, bet Kronos kvartets. Jebaaaaaaaaaaaal. No Ventspils es to negaidīju, bet esmu ļoti patīkami pārsteigts.
link10 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]