We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Purva rāva un citas izklaides [Oct. 20th, 2014|02:02 pm]
Ak, cik burvīgi pavadīt nedēļas nogales tā, ka pēc viņām gribas atpūsties! Tā arī vajag, jo darbs, kā zināms, ir labākā atpūta.

Še piebildīsim, ka mums, kā rādās, ir tāda neliela mežu/purvu atkarība. Ja mēs kādu mēnesi neesam bijuši kaut kur nekurienes vidū, mums ir nelielas lomkas. Mēs īsti nezinām, kā to aprakstīt tā, lai neizklausītos pēc kaut kādiem kaktu pagāniem, kas pliki skraida ap kokiem (mēs tādi neesam), bet aizdomājieties. Kad jūs stāvat meža vidū, jūs elpojat ar viņu vienu elpu — ko izelpo viņš, ieelpo tu, un otrādi. Un ij nemaz nesāksim aprakstīt to, ka jums virs galvas nieka 100 kilometrus augstāk sākas pilnīgs kosmoss, un katrs atoms jūsu miesā savulaik nācis no turienes. Ja ir iespējamas kādas transcendentālākas sajūtas, mēs nespējam iedomāties, kas tās būtu.

Tā nu šosestdien transcendentālās izjūtas smelt devāmies uz Ķemeŗiem un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, sasmēlāmies tās veseliem spaiņiem. Ķemeŗi gan savā ziņā ir Seda Light, bez nolemtības sūruma, kūdras kalniem un izmisušiem krievu pensionāriem, taču tur ir gan ruin porn, gan slīkšņas, gan brīnumdaiļi purva ezeri ar putniem viņos un visvisādas tamlīdzīgas izpriecas, pēc kuŗām Rīga izskatās dzīvei vēl nepiemērotāka, nekā parasti.

Savukārt svētdien brīnumjaukā sabiedrībā apmeklējām Rundāles pili, kas ir bezgala bezgaumīga vieta. Taču, pateicoties dižajai filmai Berijs Lindons, mēs tagad apzināmies, ka arī šajā bezgaumībā dzīvoja īsti, dzīvi ļaudis, nevis tikai kaut kādi manekeni ar skruļļotām parūkām un uzzīmētām dzimumzīmēm (ar nožēlu esam spiesti atzīt, ka tikai tagad mums atausa, ka taču arī mums ir skruļļota parūka, ak, kamdēļ mēs to nepaņēmām līdzi). Un, cik var spriest no gana skopām biogrāfijas detaļām, šīs pils sākotnējais īpašnieks savā vēlmē pakāpties pa sabiedrības kāpnītēm bij ne mazāk apņēmīgs un izveicīgs par Redmondu Beriju. Padomājiet paši: viņš pamanījās uzcelt pili par savas mīļākās un vienlaikus arī Krievijas ķeizarienes naudu, pēc viņas nāves pārdzīvot nelielu ekskursiju pa Sibīriju un pēc tam atkārpīties atpakaļ līdz savai pilij un negodīgā darbā saraustajiem labumiem.

Un ir jau, ir jautri paskatīties, kā dzīvo viena procenta ļaudis, lai arī šajā gadījumā to var redzēt ar kādu divsimt piecdesmit gadu nobīdi. Kamīniņi, mākslīgais marmoriņš, spogulīši, ģērbtuvītes un mazgātuvītes, mīlīgi, mīlīgi. Mēs apzināmies, ka esam naivi, bet mums ir cerība, ka kaut kad pensijas vecumā mēs dabūsim apskatīties arī Pūķina rezidences, kas būs atvērtas kā mūzeji. Tiešām būs interesanti redzēt botoksa kabinetu, paštīksmes istabu ar spoguļiem un avīžu izgriezumiem un tamlīdzīgas izpriecas.
link9 comments|post comment

Augstās izšķirtspējas vilinājums [Oct. 20th, 2014|10:14 am]
Klau, biedri amatieŗfotogrāfijas entuziasti, pastāstiet man tādu lietu. Kā jūs cīnāties ar vēlmi pēc neaprakstāmi asām bildēm (ja cīnāties)? Lūk, mēs it kā saprotam, ka daudz vairāk no svara ir gaisma, tekstūra, toņi un kompozīcija. Tāpat mēs apjaušam, ka zemes atmosfaira — it īpaši mazliet lietainā dienā — neizbēgami padarīs neasas dažas detaļas, kas atrodas jo tālu. Un, skaidra lieta, mēs skatāmies, lai viss būtu fokusā un roķeles netrīcētu, tādēļ, ja kas ir mazliet neass, tas saistīts ar stikla un atmosfairas radītiem ierobežojumiem. Bet tomēr — atver tu tādu bildi uz augstās izšķirtspējas ekrāniem, viss nav pārdabiski ass, un tev gribas iekliegties sāpēs — nēnēnē, kāpēc, kāpēc viss tik izplūdis un miglains!!!
link21 comments|post comment

The late Mr Putin [Oct. 17th, 2014|04:34 pm]
Jūs pamanījāt? Merkele bija atcēlusi tikšanos ar Putinu tāpēc, ka viņš kavēja, tā vietā tikās ar Porošenko un ar Putinu tikās vēlāk.

Pievērsiet uzmanību. Atcēla tādēļ, ka Putins kavēja.

Putins kavē. Vienmēr. Putins savulaik par piecdesmit minūtēm nokavēja tikšanos ar pāvestu, kas, starp citu, ir maz. Džons Kerijs Putinu ir gaidījis trīs stundas. Elizabete R Putinu savulaik gaidīja 14 minūtes. Putina bijusī dzīvesbiedre gaudās, ka tad, kad viņi gājuši uz randiņiem, Putins kavējis vismaz divas stundas.

Ikviens, kas strādājis apkalpojošajā sfairā, ar prieku atceras to brīnišķīgo sajūtu, kas pārņem, kad kādam tevi jāgaida. Sēdi tu, teiksim, bankas steliņģī. Tev nemaksā pārlieku daudz, un tas nav gluži tavs sapņu darbs. Bet cik patīkami visvarens tu sajūties, skatoties uz tiem ļaudīm, kas sēž rindā un gaida tavus pakalpojumus! Tu lieliski apzinies, viņiem vajag, nevis tev, un, jo ilgāk viņi tajā rindā sēž, jo pazemīgāki kļūst.

Putins arī savā ziņā ir strādājis apkalpojošajā sfairā (kā anekdotē par sūdu, kas bija kolēģis mentam — abi no iekšējiem orgāniem), tādēļ arī viņš ir ielāgojis, ka likt cilvēkiem gaidīt ir gan ērti, gan noderīgi. Jau pirms jūs vispār esat sasveicinājušies, tu esi savam sarunu biedram parādījis, kuŗš te ir galvenais un kuŗš var pagaidīt, jo viņam vajag.

Un līdz šim viņu arī ir gaidījuši, arī Merkele. Tamdēļ šitāds izgājiens ir gana grezns žests. Lai gan diez vai tas beigsies ar to, ka Putins paliks laicīgāks.
link18 comments|post comment

Zosēni 2026 [Oct. 17th, 2014|12:14 pm]
Turpinām sadaļu "Ko ziņās tev nestāsta".

Mēneša sākumā Oslo paziņoja, ka nekandidēs uz 2022. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanu, pārāk dārgi. Piebildīsim, Oslo ir Norvēģijā. Un viņiem šķita, ka par dārgu. Norvēģiem. Bet nu kas tur, vai ne, 2022. gads ir tik tālu, un gan jau tāpat vesela kaudze citu pilsētu grib viņas rīkot. Ne-a, iepriekš atteicās Krakova (uzrīkoja referendumu, redziet, pie kā tā jūsu tautas viedokļa paušana noved!), Stokholma (par dārgu) un Ļvova (nu, jūs paši saprotat). Palikušas — tadāāāāā!!! — Pekina un Alma-Ata.

Tā, lūk. Ja šitā turpināsies, tad 2026. gada ziemas olimpiskās spēles negribēs rīkot neviens — vai vismaz neviens, kam nav lieki 50 miljardi Amurikas naudiņu un kas spēlēs nevēlēsies iekļaut tādas disciplīnas kā "Ātrslidošana pretī Vadoņa celtajai gaišajai nākotnei" un "Biatlons ar šaušanu pa imperiālistiskajiem ārvalstu aģentiem." Mūsuprāt, šī ir mūsu lielā iespēja: piesakām Zosēnus kā kandidātpilsētu 2026. gada ziemas olimpiādei!

Mums jau ir dēmokrātija un bobsleja trase, kas mums sniedz lielas priekšrocības cīņā pret tādām potenciālajām kandidātēm kā, teiksim, Pjeņhaņa un Babrujska. Un katram, kas skatās laika ziņas, zināms, ka Zosēni ir visaukstākā vieta visā Latvijā, kur snieg no septembŗa līdz jūnijam, tādēļ mums nebūs jāākstās ar mākslīgo sniegu. Bet, kas ir pats svarīgākais: Zosēnos itin nekā nav.

Tas nozīmē, ka jebkādu infrastruktūru Zosēnos varēs būvēt no nulles. Mums tak ir kaudzēm ļaužu, kas gaužas, kā valdība neradot darba vietas laukos. Lai Zosēnos uzbūvētu olimpiādi, vajadzēs kaudzēm darba vietu. Tiesa, ir tāds neliels jautājums kā "ko mēs pēc tam ar to visu darīsim?" Taču tas, ka pēc tam ar to nav ko darīt, nekad nav atturējis Latvijas valdību no dažādu drosmīgu lēmumu pieņemšanas. Galu galā, darba vietas radīsies arī tad, kad to visu vajadzēs nojaukt.

Tāpat Latvijai pēc eiro ieviešanas vairs nav nekāda stratēģiskā mērķa. Mēs taču dzīvojam no viena stratēģiskā mērķa līdz otram. Vispirms iestājāmies Eiropā, tagad ieviesām eiro, kas tālāk? Aizsūtīt robotu uz Marsu mums tuvākajā laikā nespīd, atvainojiet, nespīd. Lai gan jāpiebilst, ka Indija robotu uz Marsu aizsūtīja par apmēram 700 (!) reizes mazāku naudiņu nekā Krievija iztērēja Soču olimpiādei. Tomēr Marsa robotu čalis no Zosēniem uzbūvēt nevar. Olimpisko stadionu varbūt var, it īpaši tādu, kam jāstāv tikai divas nedēļas.

Un pēc Zosēnu olimpiādes mēs varēsim Zosēnus bīdīt kā burvīgu ruin porn ceļamērķi. Pripete bez radioaktivitātes!
link21 comments|post comment

Terms and Conditions [Oct. 16th, 2014|10:08 pm]
Labiņi, darīsim šitā. Atstājam kādu brītiņu visu, kā ir. Dārgie anonīmiķi, esiet tik laipni un novērtējiet šo neaprakstāmo laipnību, kas jums izrādīta.

Man nav itin nekādu iebildumu pret šīs mazās un uomulīgās cibas ierakstu tālāku izplatīšanu citos sociālos tīklos, uz priekšu, dariet tā, ja jūtat vēlmi, atļauja nav jāprasa. Tāpat man nav īpaši daudz iebildumu pret anonīmiem komentāriem, bet, esiet tik laipni, vienosimies par dažām lietām.

1) Ciba pirmām un galvenām kārtām ir kopiena, for us by us. Šeit gana daudzi ļaudis viens otru pazīst, tāpēc viņiem arī ir interesanti tas, kas skatītājam no malas šķiet bezgalgaŗlaicīgi. Tamdēļ atturieties no pārākuma apziņā sacerētiem komentāriem "pizģec, kas jums ir, kāpēc jūs apspriežat savas seklās sīkpilsoņu dzīvītes". Jūsu pārākuma apziņai nav pamata, jūsu augstprātīgās dzīvītes labākajā gadījumā ir tikpat seklas, ja ne seklākas.

2) No tā arī izriet tas, ka tie, kas nav spējīgi reģistrēties kaut vai tikai komentēšanai, še ir ciemos. Neuzstājiet, ka jums te ir tiesības, jums to nav.

3) Man nav nekādu iebildumu pret personīgiem apvainojumiem, lai gan, protams, es par tiem neesmu sajūsmā. Tomēr ņemiet vērā: es savu identitāti īpaši neslēpju, un ikviens ar diezgan niecīgu piepūli var atrast manu vārdu, uzvārdu, tvitera profilu un feisbuka lapu. Tādēļ man tiešām šķiet, maigi izsakoties, smieklīgi anonīmu lietotāju apgalvojumi, kā nu man jāciena viņu tiesības izteikties, kā es baidos no saviem lasītājiem un ko vēl ne. Es nebaidos atklāt savu identitāti; jūs baidāties parakstīties kaut vai ar izdomātu segvārdu. Tātad: ja gribat bārstīties ar apvainojumiem, esiet tik laipni, piereģistrējieties. Neuztraucieties, es komentārus nedzēšu un lietotājus nebanoju. Lai gan vienmēr var sākt.

4) Ja jūs jau esat cibā, nerakstiet tizlus komentārus anonīmi. Tas ir neticami stulbi, un tā nav cilvēka cienīga rīcība.

5) Visbeidzot, vienkārši patīkamāk runāt ar kādu, kam ir kaut vai pavisam vārgi ieskicēta un gauži virtuāla identitāte. Un, kā gadījies, kā ne, reģistrēti lietotāji nez kāpēc daudz veiksmīgāk spēj atturēties no ad hominem uzbrukumiem un bezjēdzīgas troļļošanas. Pamēģiniet, varbūt sapratīsit, kāpēc.

Viss, paldies. Ja mēs vienoties nespēsim un tukša anonīmā diršana turpināsies, nu ko, var arī noslēgt anonīmos komentārus. Lai gan būtu tiešām stulbi, ja daži nāpšļi un mūjāboli sagandētu ballīti visiem.

UPD: Tukšā diršana turpinājās, anonīmie komentāri atslēgti.
link35 comments|post comment

Diskusija par diskusiju kultūru [Oct. 16th, 2014|05:11 pm]
Kā labāk izdarīties ar anonīmiķiem? (Anonīmiķi viedokli drīkst izteikt komentāros.)

Poll #20187 Kā labāk?
Open to: All, results viewable to: All

Kā labāk izdarīties ar anonīmiķiem?

View Answers

Atslēgt komentārus anonīmiķiem
22 (33.8%)

Pierakstīt IP adreses visiem
16 (24.6%)

Visi ieraksti tikai draudziņiem
0 (0.0%)

Nekā, runas brīvība FTW!
27 (41.5%)

link23 comments|post comment

How do they find me? [Oct. 16th, 2014|04:05 pm]
Starp citu, kāpēc manā jaukajā un uomulīgajā cibā arvien biežāk uzrodas visādi anonīmiķi, kas izsaka dažādus pieņēmumus par manu personību, prāta spējām un rīcības motīviem?! Es zinu, ka anonīmiķu komentēšanu var atslēgt, bet līdz šim šī opcija netraucēja un ļāva priecīgi domāt, re, kā es esmu par runas brīvību. Un kā viņi mani atrod? Šeit tak ir ciba, savējo tusiņš, visi viens otru pazīst, visi viens ar otru ir dzēruši un (cibas izmisuma stūrītī, ne šeit) visi viens ar otru ir gulējuši. Un piepeši šitā.
link56 comments|post comment

Tas pat vairs nav smieklīgi [Oct. 16th, 2014|10:43 am]
Nē nu kas ir!!! Man riebjas tas skaidrojums "cilvēkiem ir mazas miesas daļas, un tad viņi tās kompensē ar lielām lietām", bet, nopietni, kā lai skaidro to paradumu taisīt tālruņus arvien lielākus? Tas jau sen pārliecinoši pārkāpis jebkādas saprāta robežas.

Re, Gūgle nupat palaidusi tautiņās jaunu tālruni, Nexus 6. Un kā jūs domājat, cik viņam liels ekrāns? Sešas collas! Sešas collas jeb 15,24 centimetri un viss, mazāka versija nav dabonama. Vai nu staipi apkārt sešas collas lielu stikla gabalu, vai jaunais Nexus nav paredzēts tev. Piebildīšu, ka Nexus planšete sākas no 7 collām. Tieši tā: piemetiet vēl vienu collu, un no jūsu tālruņa sanāks planšete.

Sakiet, lūdzu, kas ir šī izstrādājuma mērķauditorija? Es līdz šim nedomāju, ka sirmgalvji ir tie aktīvākie tehnoloģiju lietotāji, bet acīmredzot es maldos. Jā, viņiem lieti noder liels ekrāns, uz kuŗa uzlikt lielus burtus. Vai varbūt tas ir mērķēts uz jauniešiem, kas labprāt nēsā pidaraskas? Kaut kas tak tajā pidaraskā jāieliek, vai ne, un kamdēļ ne arvien lielāks tālrunis. Varbūt es kaut ko esmu palaidis gaŗām un mums apkārt veselām ordām klīst kaut kādi cilvēka un gorillas jaukteņi ar pretdabiski lielām plaukstām? Bet tad viņi savairojušies pavisam nesen, pēdējo gadu laikā. Varbūt lietderīgāk būtu to ārstēt, nevis pārkārtot visu tālruņu rūpniecību šādiem cirkus ērmiem par godu. Varbūt tie pastāsti, ka masturbēšana bojā redzi, ir taisnība, un jaunajai paaudzei ir arvien sliktāka un sliktāka redze? Bet arī ar to tak var cīnīties citādi.

Lūk, es kaitīgus paradumus nepiekopju, un man ir brīnišķīga redze. Tam ir savas ēnas puses: man nepienākas brilles (par to jau es te esmu gaudies). Tamdēļ es jo vairāk gribu izmantot šīs īpašības gaišās puses, piemēram, spēju viskautko saskatīt. Nesen pārgāju uz tālruni ar 3,5 collu ekrānu un, lai gan sarūgtina viņa vājā veiktspēja (šādus ekrānus diemžēl liek tikai zemo plauktiņu tālruņos), visādi citādi šis ir tiešām ērts tālrunis. Jo kam ir vajadzīgs tālrunis? Lai ar viņu pazvanītu, lai apskatītos ēpasta ziņojumus, ieliktu bildītes instagramā, palūrētu kartē un šad tad tviterī ierakstītu "Lauris Reiniks ir tāds losis, lol." Cilvēki tālruni visur ņem līdzi, izvelk uz kādu brītiņu, aši knaši noskaidro, ko viņiem vajag, un liek atpakaļ.

Ko, ko vēl var darīt uz tālruņa? Skatīties filmas? Ja cilvēks uz tālruņa skatās filmas, viņš ir pelnījis nosodījumu, paļas un nievas. Holivuda izgāž kaudzēm naudas, sabāžot savos kases grāvējos visādus lielajam ekrānam paredzētos specefektus, un kaut kāds pagrimtenis viņu skatās uz tālruņa, lai arī sešas collas liela. Filmas normāli cilvēki skatās tā: atnāk mājās, uzgrauzdē popkornu, uzvelk treniņbikses ar strīpiņām, ielej alu, apsēžas ērtākajā krēslā un tā glauni iekārtojušies ņemas baudīt kārtējo kinomākslas šedevru uz lielākā pieejamā ekrāna. Filmas cilvēki neskatās tā pa gabaliņiem, ejot pa ielu.

Ja tev tik ļoti vajag lielāku ekrānu, uz kā skatīties filmas, lasīt grāmatas un citādi patērēt saturu, dievu dēļ, nopērc planšeti (neliela līriskā atkāpe — vārdos nav izteicams, cik ļoti tracina tā jauna mode "nopirkt" vietā teikt "iepirkt.") Vai notraus putekļus no laptopa, viņš pēc tevis skumst. Vai ieslēdz televizoru, viņš tagad ir kļuvis daudz skatāmāks (izņemot Krievijas propagandas kanālus, Rīta Panorāmu, seriālu "Mīlas viesulis" un tē vē spēles. Toties vienreiz LTV rādīja Rushmore!) Bet pievaldi savas pretdabiski lielās rokas un ļauj, lai tālrunis joprojām ir mazs, viegls un ērti pārnēsājams palīgs ikdienas gaitās, nevis spožs māneklis, ar kuŗu visu laiku kairināt tavas pārmocītās smadzenes.

UPD: Paldies, mēs sapratām. Paradums visur kur lūrēt tālrunī bojā redzi. Tādēļ nepieciešami arvien lielāki ekrāni, lai ļaudis ar iebojāto redzi varētu vēl kaut ko palasīt. Ja tā turpināsies, tad es ar savu burvīgo redzi drīz būšu vēl lielāks Pārcilvēks, nekā jau esmu.
link82 comments|post comment

Viss nav tik traki [Oct. 15th, 2014|04:43 pm]
Bet vispār tagad arī nav tik traki. Labi, Jehovas liecinieku brošūras vairs nav tādas kā agrāk. Toties tagad viņas ir latgaliski!
link4 comments|post comment

Nav vairs tas [Oct. 15th, 2014|12:43 pm]
Nesen uz ielas pacēlām apbružātu, tomēr joprojām pavisam lasāmā stāvoklī Jehovas liecinieku žurnālu "Atmostieties!" Palasījām un, ziniet, esam vīlušies.

Kas notiek?! Jehovas liecinieki savulaik bija tik pazīstami ar savām krāšņajām publikāciju ilustrācijām. Kā gan iespējams aizmirst Jēzu ar astoņdesmito gadu amurikāņu teleseriālu zvaigznes sasuku, ļaudis ar tik dabiskiem sejas vaibstiem vai burvīgas rasu sajaukšanās ainas, kur pārlaimīgi ļaudis Jehovas jaunajā pasaulē stumj ķerras ar arbūziem! Tāpat padomi agrāk bija daudz jaudīgāki un jo bieži aprakstīja, ko darīt, lai pārdzīvotu pasaules galu.

Taču tagad šis žurnāls — tāda žēlīgi plāna burtnīciņa, kas iznāk reizi ceturksnī, vai nu tiešām nevarēja sarakstīt ko vairāk — dod tādus padomus, kādus feisbuka taimlains katru rītu biezā slānī piegādā jebkuŗam klibam ezim. Kā pārvaldīt savu naudu (vērtīgs padoms: neesiet mantkārīgi), kā saglabāt laulību (varbūt vienkārši piedodiet) un citi padomi, kas vispār nav nepareizi, bet kam arī nav nekādas praktiskās vērtības. Tāds self-improvement porn, tikai gauži mazos apjomos, un ilustrēts ar kaut kādām gaŗlaicīgām šaterstoka bildēm.

Tad vēl šis pats žurnāls vienā atvērumā (vismaz pusi no tā aizņem bildes) vienreiz un uz visiem laikiem atbild, vai pasaule tika radīta vai nē (pareizā atbilde: pasaule tika radīta). Un ne vārda, ne vārda par to, kā tā tiks iznīcināta!

Mēs esam vīlušies, tiešām. Pat Jehovas liecinieki vairs nav tādi, kā agrāk, kas notiek. Jūs te mūs atvainojiet, mēs iesim uz bēdām piestumties ar vafeļu torti "Vāverīte", vismaz tā ir tāda pati kā agrāk.
link13 comments|post comment

Terminoloģijas jautājums II [Oct. 14th, 2014|12:33 pm]
Izrādās, nūjošana vāciski ir Nordic Walking, nevis Schwul-Wandern. Ich bin enttäuscht.
link6 comments|post comment

Terminoloģijas jautājums [Oct. 14th, 2014|12:18 pm]
Skat, kā. Vatikāns tagad atbalsta viendzimuma attiecību legalizāciju, ja vien tās nesauc par laulību. Droši vien Igaunijas drosmīgais lēmums viņus pārliecināja. Nu foršiņi, būs interesanti, kā latvju priesteŗi tagad gānīs gejus. Jo vissvarīgākais visā šajā paziņojumā ir tas, ka būtībā katoļu baznīca atzīst: homoseksuāla orientācija nav grēks, dēmonu apsēstība un kas vēl nē. Arī šādās attiecībās var būt mīlestība. Un no šādas atziņas likumsakarīgi izriet, ka šādas attiecības var būt laulība, tikai — skaistas tradīcijas vārdā — nesauksim to par laulību.

Tam ir savs pamatojums. Tie pastāsti, ka tradīcionālā laulība gadu tūkstošiem bijusi vīrieša un sievietes savienība, ir blēņas. Tradīcionālā laulība gadu tūkstošiem bijusi īpašuma darījums, kad vīram piederējusi sieva vai sievas (kāpēc, jūsuprāt, to sauc par precēšanos?) Taču kaut kad sešdesmitajos un septiņdesmitajos ar laulību sāka saprast ko citu: divu cilvēku savienību, kas balstās uz abpusēju mīlestību. Šie abi cilvēki ir vienlīdzīgi, un viens nav radīts, lai pakļautos otram.

Šī ir būtiska atšķirība no tradīcionālās laulības izpratnes. Ne velti tradīcionālās laulības aizstāvji (piemēram, raidījums "Īsta mīlestība gaida") sludina, ka sievietes radītas par vīrieša palīgiem. Ja laulība ir vienlīdzīgu cilvēku savienība, tad ir vietā jautājums: kāpēc tad šie cilvēki nevar būt viena dzimuma?

Tas vien, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, nepadara to par tradīcionālo laulību. Ja abi dzīvesbiedri ir vienlīdzīgi, tā nav tradīcionālā laulība. Katoļu baznīca joprojām sludina tradīcionālo laulības izpratni, ar sievu kā vīram piederošu, un acīmredzot viņi negrib jaukt terminoloģiju.

Labi, lai būtu. Ļausim precēties tiem, kas uzskata, ka sieva ir prece. Visi pārējie varēs stāties vienlīdzīgās partneŗattiecībās. Labs risinājums, tiešām.
link33 comments|post comment

So close, yet so far [Oct. 10th, 2014|01:05 pm]
Un, protams, jūs jau zināt, ka viendzimuma igauņi no 2016. gada varēs laimīgi partnerattiecībreģistrēties viens ar otru. Ar ko arī viņus apsveicam, lai gan, jāatzīst, man joprojām tā īsti nav pielecis, kas tur tajā partnerattiecībreģistrācijā tāds. Es pamēģināju vienreiz partnerattiecībreģistrēties LR likumdošanā noteiktajā kārtībā, godvārds, nekā tāda. Bet katram droši vien gribas par to pārliecināties pašam.

Nu ko, tagad mums būs iespēja redzēt, kā Igaunijā sabrūk visi sabiedrības institūti, pederasti kopojas uz ielām un tiek legalizēta zoofīlija, savukārt mēs savā Satversmes 110. panta un dieva apsardzībā turēsimies pie senču iedibinājumiem un, cerams, paglābsimies, kad mūsu Kungs un Pestītājs savā bezgalīgajā žēlastībā ņemsies izsvēpēt Igaunijas sodomītus ar sēra lietu. Derīgs padoms: ja laika ziņās stāsta, ka Igaunijā sācies ugunīgs sēra lietus, neskatieties Igaunijas virzienā, tas varētu beigties diezgan slikti. Lai gan, kā stāsta Kaspars Dimiters, arī mums diez kas nespīd, mēs jau ejam pa kaku taku (dzejnieks tomēr!), jo gana stipri nenīstam gejus.

Vai arī, protams, arvien biežāk mums būs #tieBrīži, kad mēs skatīsimies uz Igauniju un žēlīgi nopūtīsimies — nu kas ir, tepat kaimiņos, gandrīz tādi paši kā mēs, bet kaut kāda dīvaina iemesla pēc tur ir plaukstoša liberālā dēmokrātija, bet pie mums — ne šis, ne tas.
link22 comments|post comment

Show me the money, Mr Putin [Oct. 10th, 2014|11:57 am]
Sen neesam par naudu runājuši, vai ne. Parunāsim!

Man ir tāds nelāgs niķis sekot līdzi visādiem uztraucošiem notikumiem. It kā tā ir, jo mazāk zini, jo ciešāk guli, tomēr es drīzāk pieslienos pretējam viedoklim, ka labāk zināt.

Nu lūk, un tā nu es savā nodabā šad tad pasekoju līdzi Krievijas propagandai. Kā zināms (un, ja nav zināms, paprasiet atsevišķiem ar-putām-uz-lūpām triecienniekiem šepat cibā, viņi pastāstīs), ASV vispār un ASV dolāram īpaši tūdaļ būs kirdik. Pajāt, ka ASV IKP aug tīri glīti, budžeta deficīts šogad droši vien būs zemākais kopš 2007. gada un bezdarbs ir vēsturiski zemos līmeņos — tas nekā nenozīmē, ASV ekonomika ir uz sabrukuma robežas. Labi, pieņemsim. Tai pat laikā Krievijas Centrālā banka atspērusies cenšas noturēt savu vareno Krievijas rubli puslīdz pieklājīgā kursā pret satrunējušo dolāru, kam tūdaļ būs kirdik, jo citādi vidusmēra krievam vispār drīz vajadzēs nelielu čemodāniņu ar rubļu naudaszīmēm, kad viņš sagribēs izbraukt no savas Diženās un Varenās (un, ō, viņi grib, lai gan, protams, apgalvojums "visi krievi nav Pūķina aģenti" ir varens veids, kā soctīklos atrauties nomētāšanu ar pastalām, ticiet man, es pamēģināju). Neviens tā īsti tos varenos rubļus negrib pirkt, tādēļ Krievijas Centrālā banka viņus tagad uzpērk pati, tērējot savas valūtas rezerves. Protams, jūs varat teikt, ka Krievija cenšas atbrīvoties no satrunējušo dolāru rezervēm, pirms viņš pavisam nobrūk, tomēr tas pārlieku izskatās pēc bēgšanas saukšanu par "taktisko pārgrupēšanos".

Bet kā nākas, cītīgākie rubrikas Spekulē kopā ar Kautski! lasītāji sauks, vai tad tu pats neteici, ka vāja valūta attiecīgās valsts ekonomikai nāk par labu? Jā, uz to mēs atbildam, zināmā mērā un noteiktos apstākļos. Krievijas gadījumā nav ne zināmā mēra, ne noteikto apstākļu.

Ko nozīmē "zināmā mērā"? Ja valūta kļūst tik nevērtīga, cik viņa vēl nekad nav bijusi, var gana droši teikt, ka tas vairs nav "zināmais mērs". Apskatieties uz rubli pret dolāru un pēc tam salīdziniet ar eiro pret dolāru. Eiro gan ir gana nevērtīgs, taču viņš arī iepriekš vairākreiz ir bijis tikpat nevērtīgs, un neko, pēc tam atkal pakāpies uz augšu. Rublis tik zemu nekad nav nokrities, turklāt, kā jau sākumā minēju, viņš pašreizējā līmenī tiek turēts mākslīgi — bez šāda pabalsta viņš būtu zemāk.

Un kas ir "noteiktie apstākļi"? Zems valūtas kurss atvieglo eksportu, bet apgrūtina importu. Tātad tas nāk par labu valstīm, kas spēj pašas nodrošināt savus pilsoņus ar dažādām viņiem vajadzīgām precēm un vēl kaut ko eksportēt citiem. Krievija nespēj savus pilsoņus pat pabarot, bet vienīgais, ko viņi tik tiešām veiksmīgi eksportē, ir nafta un gāze. Tik veiksmīgi, ka neko citu tā īsti viņi neeksportē (kad jūs pēdējo reizi runājāt pa Krievijā ražotu tālruni, vilkāt mugurā Krievijā ražotas drēbes vai kaut vai ēdāt Krievijā ceptus cepumus? Ir kāds laiciņš bijis, vai ne?)

Nu labi, bet naftu tak viņi turpinās pārdot, vai ne, un naftu pērk par satrunējušajiem dolāriem. Pareizi? Vispār jā, bet nafta nav ūdens, viņa pati no zemes laukā neplūst un netek pa vareno Krieviju platām upēm, no kuŗām atliek vien pasmelties. Naftas ieguvei nepieciešams aprīkojums un — to bēdu — gana daudz šī aprīkojuma Krievijai jāpērk ārzemēs. Tāpat naftas atradnes mēdz izbeigties, bet jaunu ierīkošanai atkal vajadzīgas visas tās lietas, ko Krievijā neražo.

Pieskaitiet tam klāt vēl to, ka šīs pašas naftas cenas tagad ir nokritušās zemāk — jūs neticēsit, bet tas tāpēc, ka nav tāda pieprasījuma (nē, nopietni), bet ir gana brangs piedāvājums. Padomājiet, parasti ar vienu tādu ISIS pietiktu, lai naftas cenas lidotu augšup, bet ne šoreiz. Stipri iespējams, ka viņas kādu laiciņu šitā turēsies un — klauvēsim pie koka — galīgi nav izslēgts, ka pieprasījums pēc naftas samazināsies arī turpmāk, turklāt tādu jaukāku iemeslu dēļ, nevis pateicoties ekonomiskajai krīzei.

Tā ka tā, diez cik spoža Krievijas un viņas pilsoņu nākotne vis nezīmējas. Lai gan es par to īpaši nepriecājos, pirmkārt, tādēļ, ka es tik tiešām gribētu mums kaimiņos stipru, dēmokrātisku un miermīlīgu Krieviju, kas rūpējas par krievvalodīgajiem arī Krievijā, ne tikai aiz tās robežām. Un, otrkārt, ej nu sazini, kā Pūķins izdomās celt savus reitingus, kad ļaudīm apniks dārga pārtika un mazas algas. Bet, no otras puses, tā dēmokrātiskā Krievija nespīd bez diezgan lielām pārmaiņām, un var jau būt, ka tāds varens ekonomikas pa/sabrukums viņas var atnest. 1991. gadā taču tā notika.
link27 comments|post comment

Uzlabo sevi [Oct. 8th, 2014|04:23 pm]
Mani bezjēgā tracina šitas self improvement porn, ko biezā slānī piegādā dažādi visādi citādi tīri lietderīgi resursi, piemēram, Biznisinsaideris. "10 grāmatas, ko megaveiksmīgi cilvēki iesaka izlasīt", "1 iezīme, kas piemīt visiem miljonāriem", "5 veidi, kā uzsūtīt savu intelektu padebešos". Spridzīgi, ne, pateicoties internetiem, mums apkārt saradies tik daudz megaveiksmīgu cilvēku, kuŗu veiksmes stāsts sākās ar vienu feisbuka linku!

Un nu jau tas ir nonācis līdz absurdam. Nupat feisbuka links piedāvāja uzzināt, ko veiksmīgi ļaudis ēd brokastīs. Paldies, es neskatīšos, es tāpat zinu. Šaubas, mazdūšību un neveiksmīgos ļaudis, lūk, ko!
link8 comments|post comment

Kamēr tu kūlu, tikmēr viendzimuma igauņi viens otru [Oct. 8th, 2014|12:55 pm]
Mēs neesam vienīgā Baltijas valsts, kas šajā oktobrī lemj, kā dzīvot tālāk. Igauņi gan parlamentu vēlēs tikai nākamā gada martā (cik muļķīga doma, vēlēšanas pavasarī, jo cāļus tak skaita rudenī!), toties jau esošais parlaments viņiem šodien otrajā lasījumā izskatīs likumprojektu par partnerattiecībām. Un, protams, ne jau tāpat vien izskatīs: Igaunija plāno kļūt par pirmo postpadomju valsti (ak, kā man riebjas šis apzīmējums, bet šeit tas ir vietā), kas atļauj viendzimuma laulības.

Pirmkārt, protams, cepumiņš drosmīgajiem igauņu polītiķiem, kas šādu jautājumu uzdrošinās cilāt pusgadu pirms vēlēšanām. Tiesa, drosmīgi konservātīvā partija IRL (viņu savulaik vadīja Tečerjūgenda trieciennieks Marts Lārs, kas diemžēl pirms kāda laika savārga un tagad viņu vada msjē Urmass Reinsalu, kas vidusmēra latvietim ir tikai kārtējais Urmass) viltīgi ierosinājusi par šo jautājumu rīkot referendumu. Spridzīga lieta tā dēmokrātija, viņas vārdā var uzrīkot referendumu par jautājumu "Vai jūs uzskatāt, ka mūsu valstij jāturpina diskriminēt iedzīvotāji pēc viņu seksuālās orientācijas?" Nekā taču nevar iebilst, cilvēkiem ir tiesības paust savu viedokli, un, ja šis priekšlikums tiks noraidīts, IRLs pavisam godīgi varēs balsot pret. Sak, mēs esam par dēmokrātiju, cilvēkiem jādod iespēja izlemt šādu jautājumu pašiem. Un, ja referendums tiek uzrīkots, IRLs ar Urmasu var mazgāt savas roķeles nevainībā, mēs neizlēmām, jūs izlēmāt. Āreče, polītiskā kompromisa māksla visā krāšņumā!

Otrkārt, protams, arī Igaunijā ir tradīcionālo vērtību aizstāvji, kas atspērušies brēc par to postu, kas igauņu zemi pārņems, ja šāds likums tiks pieņemts (par viņiem ziņo arī vietējie aizstāvji, žēli nopūšoties, ak, kāpēc mēs tik ļoti nenīstam gejus.) Arī viņi piesauc pamatvērtības, ideālus un tradīcijas un draud, ka neaizmirsīs tos pagrimteņus, kas balsos par šādu likumu. Starp citu, viņi kā gaišu piemēru piesauc arī — ak, jūs mums glaimojat — Latviju, kur, edz, ģimenes loma nostiprināta Satversmē.

Un, treškārt, kā ierasts, arī šeit pirmajās tradīciju sargu rindās stāv ļaudis, kas sevi sauc par kristiešiem. Kaut kāda iemesla dēļ ar kristietību šie ļaudis saprot naidu pret visu un visiem, kas no viņiem kaut mazliet atšķiŗas. Lai gan droši vien tas ir diezgan pašsaprotami: ja kāda reliģija sludina, ka citādi domājošie mūžu mūžos mocīsies neapdzēšamās liesmās savu nepareizo uzskatu dēļ, tad tik tiešām var teikt, ka neiecietība un naids ir viena no šīs reliģijas tradīcionālajām vērtībām.

Lai vai kā, šajās dienās ir vērts pasekot līdzi Igaunijas ziņām. Kaut vai tāpēc, ka Pūķins savas cīņas izcīna ne tikai Ukrainā, bet arī cilvēku prātos. Un, ja mums kaimiņos ir dēmokrātija, kas arvien plašākam savu pilsoņu lokam sniedz vienādas tiesības, tas ietekmēs arī mūs, it īpaši tāpēc, ka kāda cita mūsu kaimiņvalsts cītīgi sludina totālitārismu.

UPD: Referenduma nebūs.
link16 comments|post comment

— aaaaand we're back! [Oct. 8th, 2014|09:34 am]
Slimot, protams, ir riebīgi. Toties jo krāšņāks ir #TasBrīdis, kad tu jūti, kā slimība atkāpjas, spēki atgriežas un tu atkal vari darīt tās lietas, kuŗas slimības laikā prasīja pārpasaulīgu piepūli. Tāda sajūta, ka tev būtu piešķirta "get out of jail for free" kartīte, tu esi izsprucis no nelāgām lietām un visvienkāršākās dzīves izpriecas piepeši šķiet kas ļoti īpašs.
link5 comments|post comment

Hanna, bēdz un neskaties atpakaļ [Oct. 7th, 2014|01:44 pm]
Latvijas Kristīgais rādio ir zajebis raidstacija. Tālivalža Tālberga pārspriedumi gan ir pārāk liels hārdkōrs, mans iecienītākais raidījums ir Kāpēc gaidīt? Viņu vada viens msjē, vārdā Dainis Panders, kas visu laiku jūsmīgi čukst par to, cik brīnišķīgi ir ievērot visvisādas dzimumu lomas, nenodarboties ar seksu līdz laulībām, kā geji ēd kakas un tādā garā.

Lūk, pēdējais raidījums ir par to, kāda ir sievietes vieta dzīvē. Raidījums ir kādas 40 minūtes gaŗš, bet lai tas jūs nemulsina, tur 40 minūtes no vietas tiek atkārtotas vienas un tās pašas lietas. Kā gaŗāmejot Dainis piemin, ka pasaulē tagad esot visādi priekšstati par sievietes lomu dzīvē, bet — and I quote — "tie visi ir meli". Un tad Dainis sāk klāstīt, kas tad ir patiesība.

Citējot 1. Mozus grāmatu, Dainis paskaidro, ka sievietes radītas, lai būtu vīrieša palīgs. Atkal citējot: "Sieviete nav radīta būt neatkarīga, bet tieši otrādi: viņa ir radīta, lai būtu atkarīga. Sieviete jūtas labi, kad viņa ir atkarīga no vīrieša. (..) Sievietei nav tik svarīgi, ko viņa sasniedz savā dzīvē, viņas būtība ir pagodināt savu vīru." Kā izrādās, sievietes galvenais uzdevums ir apzināties, kam viņa pieder. Tas nosaka viņas identitāti — piederēt.

Tiesa, Dainis apzinās, ka mēs dzīvojam mazliet citā pasaulē, kur sievietes tiek uztvertas par personībām, nevis tikai par vīrieša piedēkli, bet viņam ir atbilde. Tā visa ir čūskas inde, kas noved sieviešu sirdis no pareizā ceļa. Jo, raugi, vienīgais veids, kā sieviete spēj sasniegt savu piepildījumu, ir pārlaimīgi plaukt un zaļot mīloša, gudra un dievbijīga vīra azotē. Ja viņa neatrod savu īsto vīru — un, protams, savu īsto dievu — viņa būs izmisusi, domās, ka ir neglīta, un gaudīsies, kā nevienam viņa nerūp.

Es te, protams, apzinos, ka ir bezjēdzīgi mēģināt šim apgalvojumam meklēt jebkādus pamatojumus. Reliģija tā nestrādā; tā sāk ar aksiomām, kas ir patiesas tādēļ, ka tās ir patiesas. Ja Dainis tā saka, tad tā ir, un jebkādi mēģinājumi apgalvot kaut ko citu ir meli. Bet man ir tāds nelāgs niķis. Ja es redzu kaut kādu apgalvojumu, mana pirmā reakcija ir nevis "oooo, kāda vērtīga atziņa", bet gan "Says who?" Tamdēļ es mazliet aizdomājos.

Ir taču jaunkundzes, kas tieši tā gaužas: cik viņa ir izmisusi, cik viņa ir neglīta un kā viņa nevienam nerūp, un viņas tiešām nav atradušas savu īsto vīru un dievu, kam piederēt un paklausīt. Ir gan arī jaunkundzes, kas ir atradušas un tāpat gaužas, bet tur varētu aizbildināties, ka viņas nav īsti mīlētas.

Protams, atsevišķi anekdotiski pastāsti paši par sevi it nekā nepierāda, bet varbūt viņu ir gana daudz, lai iezīmētos tendences. Tātad: vai tā tiešām ir, vai ar dzīvi visapmierinātākās sievietes, kādas jūs pazīstat, tiešām ir laimīgi precējušās kristietes? Es dažas tādas esmu sastapis, bet es viņas nesauktu par dzīves apmierinātām — drīzāk viņām ir tāds šausminoši tukšs, apmāts skatiens, bet varbūt tā izpaužas laime. Varbūt es te pamatīgi esmu maldījies, iespringdams uz tādām mazsvarīgiem jautājumiem kā "vai ir kaut kāds pamats tā domāt" — varbūt realitāte ir mazsvarīga, un vienīgais visu lietu mērs ir "vai tas tevi dara laimīgu". Kāda ir jūsu pieredze?
link31 comments|post comment

Un tagad par aktuālo [Oct. 6th, 2014|10:22 am]
Nujā, un tagad parunāsim par vēlēšanām.

Man nav it nekādu iebildumu pret vēlēšanu rezultātiem, un katrā ziņā viņi nemudina kravāt čemodānus. Un, lai gan es uzskatu cilvēkus, kas neiet balsot, par pagrimušiem deģenerātiem un augoņiem uz brīvās Latvijas miesas, es it nebūt nepārdzīvoju par vēlētāju aktivitāti. Pirmkārt, visur kur, izņemot Latgali, tā bija gana augsta (un daudzi no Latgales balsotājiem dzīvo vai nu — labākajā gadījumā — Rīgā, vai — sliktākajā gadījumā — Īrijā). Bet, otrkārt, mums nemaz nevajaga tādu ļaužu balsis, kas uz vēlēšanām aiziet nevis tāpēc, ka grib piedalīties savas nākotnes lemšanā, bet tāpēc, ka viņi ir sabiedēti ar visādiem baisiem scenārijiem.

Ar dēmokrātiju ir kā ar seksu: vajag, lai visas iesaistītās personas ir pilngadīgi, rīcībspējīgi cilvēki, kas pasākumā piedalās brīvprātīgi, ar prieku, bez spaidiem un draudiem. Dēmokrātiska valsts plaukst un zeļ tad, ja viņā dzīvo pilsoniski apzinīgi ļaudis, kas seko līdzi savas valsts izaugsmei (un sniedz savu artavu tajā), kam ir savs viedoklis par vēlamo sabiedrības attīstības virzienu un kas spēj redzēt tālāk par savu degungalu un pagalam ierobežoto paša labumu. Ja cilvēki ir spējīgi ziedot daļu sava laika, smadzeņu kapacitātes un arī no kaut kā atteikties kopējā labuma vārdā, tad šis kopējais labums jo drīzi izaug daudz lielāks, nekā šie paši atsevišķie cilvēki jelkad jaudātu sasniegt vieni paši. Tieši tur ir dēmokrātijas, iecietības un miermīlīgas sadzīvošanas jaukums: ja tu spēj vienoties ar citiem, tu dzīvo daudz labāk nekā tad, ja ar visiem naidojies vai visus pārējos neņem vērā, maldīgi domādams, ka tā tu aizstāvi savas intereses.

Bet citādi ir tad, ja dēmokrātijā dzīvo tādi pagrimuši deģenerāti, kas par savu degungalu tālāk neredz. Ja viņi ir pārliecināti, ka kaut ko iegūt viņi var tikai tad, ja citi kaut ko zaudē, viņi nav spējīgi veiksmīgi dzīvot sabiedrībā, kur nu vēl piedalīties viņas nākotnes lemšanā. Ja viņi dzīvo ar domu, ka polītiķi ir tādi visiem pāri stāvoši suverēni, kuŗu lēmumus viņiem kunkstot atliek pieciest, tad viņi tik tiešām šādus polītiķus var savēlēt. Un, ja viņi nespēj uzņemties atbildību par savu dzīvi un uzskata, ka viņiem kaut kas pienākas, tad tiešām no viņiem nevajag prasīt tādu gana atbildīgu lēmumu pieņemšanu.

Ir taču gana daudz piemēru, kad pavisam dēmokrātiskā ceļā ļaudis savēl pavisam nedēmokrātiskus valsts vadītājus. Vai tas nozīmē, ka dēmokrātija ir slikta? Nebūt nē, vienkārši šo polītiķu vēlētāji nav izauguši līdz tam, lai spētu paši lemt pār savu likteni, tāpēc arī savēl visādus brīnumus.

Tāpēc atstāsim balsošanu pieaugušajiem, kas ir spējīgi pieņemt pārdomātus lēmumus un uzņemties atbildību par to sekām! Ja mēs visu laiku vēlētājus baidīsim ar bubuli, kas parāpos zem viņu gultas, ja viņi nenobalsos pareizi, viņi tā arī nekad nepieaugs.
link5 comments|post comment

Šī diena vēsturē [Oct. 6th, 2014|09:27 am]
Sveicieni Tūra Heijerdāla 100., Niklāva Strunkes 120. un Lekorbizjē 127. dzimšanas dienā! Tāpat šodien šūpļa svētkus svinēja Hafezs al-Asads (Bašara fāterītis) un daču narkoķēniņš Klāss Breinsmā.

Savukārt Mūsu Gaišība apsveŗ iespēju ieviest Viņa Gaišības Oficiālās dzimšanas dienas svinību datumu kaut kad maijā. Gaišības vispār tā mēdz darīt, lai svinētos tad, kad silts (un, piemēram, Elizabetes R īstā dzimšanas diena patrāpījusies tieši starp Hitlera un Ļeņina dzimšanas dienām).
link39 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]