We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Vīīī vīīīīīīīīī vīīīī [Jan. 17th, 2018|02:52 pm]
Prieku par ziemu vēl vairāk vairo nīkulīgo ņergu neizbēgamā ņerkstēšana, es saprotu, esmu ļauns cilvēks, bet vairo, un es tur nekā nevaru padarīt. Bet nu tiešām: vai ta' nu uz kādu pusotru nedēļu nav iespējams pieciest viencipara mīnusus, vai tāpēc vienīgais, kas atliek, ir sarauties kamolītī un vārgi šņukstēt?

Un vispār, vai tad tagad ir ziemas? Ledus laikmetā, tad bija ziemas. Un neko, dzīvoja ļaudis. Bet vai tad tagad ir ļaudis, pēdējie īstie cilvēki neolīta beigās nomira. Eh.

Tas ir, vīīī vīīīīīīīīī vīīīī. Kas ir, par to priecājamies, lai gan, protams, tās ir tikai vārgas atblāzmas no tā, kā jābūt.
link17 comments|post comment

Kāds vārds par grafisko dizainu [Jan. 17th, 2018|12:43 pm]
Vieniem čipšiem uzraksts Cheese ir ar tik apaļu C, ka nejauši izlasīju kā Obese. Un jau nopriecājos, nu paskat tik, beidzot kāds uzdrošinās Pateikt, Kā Ir.
linkpost comment

When a human dates an artificial mate, there is no purpose, only enjoyment [Jan. 16th, 2018|03:31 pm]
Izrādās, ir tāds Starptautiskais mīlestības un seksa ar robotiem kongress, turklāt izgājušā gada nogalē Londonā noticis jau trešais. O, man ir uzradusies pavisam skaidra Jaunā gada apņemšanās: tikt uz ceturto.

Ej nu sazini, varbūt pēc divdesmit gadiem sekss ar cilvēkiem būs apmēram tas pats, kas tagad fotogrāfēšana ar filmu, vinila klausīšanās un videokasešu skatīšanās. It kā tas viss joprojām notiek, šķiet diezgan stilīgi un zināmā mērā var pat runāt par populāritātes pieaugumu, bet nu beidziet – protams, ka tas ir tikai nišas produkts un ar to tikai šad tad var paniekoties. Digitālā pasaule ir perfekta, tīra, ērta un daudz pieejamāka.

Un vismaz es mūsu jaunajiem robotu kaklakungiem un kaklakundzēm saku – laipni lūgti. Viena no daudzajām postapokalipses vīzijām, kas klīst apkārt, ir tāda, ka roboti mūs visus labākajā gadījumā paturēs par mājdzīvniekiem. Sūdu, es saku, tad jau labāk, lai roboti mūs patur par vinila platēm.
link18 comments|post comment

Dienišķais naids [Jan. 16th, 2018|02:46 pm]
Ir nāpšļi, ir kverpļi, ir nelgas. Un tad ir cilvēki, kas saka izlōze.
link19 comments|post comment

Ikgadējā sajūsma par ziemu [Jan. 15th, 2018|11:18 am]
Puslīdz jauks laiciņš, vakar jau paspēju dažas stundiņas pasalt. Savukārt sestdien, neapdomīgi laižot gar ausīm Dzelteno Pastnieku brīdinājumu, Zaķusalā bezmaz vai galu dabūju. Bet ātri atkopos. Cerams, ka pieturēsies un paliks vēl ziemīgāks. Es te aizsalušos purvus gaidu, ja.
link11 comments|post comment

Oh Lord, won't you buy me a Ducati Sogno [Jan. 12th, 2018|11:07 am]
Ducati savulaik ražoja fotoaparātu. Pusformāta kamera, tāda maziņa Leica pēc izskata, neiedomājami glīta un piemīlīga mantiņa. Pēkšņi ļoti sagribējās kļūt tik bagātam, lai nebūtu problēmas nolikt divus tūkstošus par tādu nepraktisku rotaļlietu.
link7 comments|post comment

Atgriežoties pie publicētā [Jan. 11th, 2018|10:01 am]
Tas ir, nav tā, ka man būtu kaut kas pret smailijiem kā tādiem. Nesociopātiskiem smailijiem nav ne vainas, savā ziņā pat ir noderīgi: norāda uz ironiju, ko interneta vidē, akjel, ir tik grūti nolasīt (nekā neparasta, ironiju parasti nolasa no ķermeņa valodas un balss toņa, un internetos šo lietu, protams, nav). Bet man saltas trīsas uzdzen tie jaunieši, kas raksta kaut kādu pilnīgu un absolūtu vājprātu un beigās pieliek smailiju.

Bļe, kas tas ir? Kaut kāds mēģinājums sadabūt kaut kādu apšaubāmu street cred un vienlaikus tomēr ierakstīties puslīdz pieklājīgā sabiedrībā? Es te runāju kā gateŗa strādnieks, bet jūs nepadomājiet, es pa īstam nemaz nedomāju, ka visas sievietes ir stulbas govis. Es to tā mazliet domāju, tik daudz, lai būtu reāls, bet ne tik ļoti, lai būtu dirsa. Nu, jūs saprotat, ne? :D

Ja tu kaut ko saki, tad arī uzņemies par to atbildību. Piemēram, sakiet, ko gribat par Banonu (un, ō, man ir, ko teikt par Banonu, tikai laika maz), bet viņš vismaz atbild par to, ko viņš saka (lai gan tas viņa mēģinājums atkalpielaizīties Trampam gan bija diezgan skumjš). Ja viņš pasaka pilnīgas drausmas – un tad, kad kāds viņā klausījās, viņš to teica vienā laidā, – viņš neizlokās ar "kāpēc tu domā, ka es to visu nopietni saku :D" Atkal atgriežoties pie publicētā: ja tu esi sūdabrālis, kas uzskata, ka cilvēku diskriminācija pēc kaut kādām ārējām pazīmēm ir vēlama un atbalstāma, tad tā arī saki un pēc tam nemēģini izlocīties. Esi sūdabrālis, ja tev tā vajag, bet neesi glumiķis. Ja tu gribi par šādiem uzskatiem ironizēt, tad dari to skaidri un nepārprotami. Bet šitā mūžīgā laipošana – es to totāli domāju kā joku, ja vien, protams, tu uz to nepavelcies, tad es to totāli nopietni – akdies, kā tas apnīk.

Mugurkaulu, biedri, mugurkaulu izrādiet. Ir gan taisnība, ja tev ir kaut kāda nostāja un tu viņu nekautrējies paust, daudzi cilvēki par tevi domās sliktas lietas. Visiem tā izpatikt nevar. Bet tas nekas, dažu cilvēku nosodījums tā kā tā ir kompliments.
link34 comments|post comment

lol [Jan. 10th, 2018|02:14 pm]
Vēl mani bezjēgā kaitina tie cilvēki, kas saraksta kaut kādas pilnīgas drausmas un tad galā pieliek smailiju, apmēram šitā: "Palielinājusies bērnu saslimstība ar difteriju :D" vai "Visus nabagus sen vajadzētu nošaut :D"

Peļēvinam noteikti ir taisnība, smailijs ir vizuāls dezodorants, ko pieliek slikti smakojošiem teikumiem. Bet man pašam šādi cilvēki uzdzen šermuļus. Man kaut kā šķiet, ka tas smailijs izskatās kā Kristiāns Beils American Psycho un tie smailijotāji tikpat labi tā tīri prieka pēc varētu cirst cilvēkus. Jo kāpēc ne :D

Vai varbūt tas ir paredzēts, lai norādītu, ka smailijotājs neko neņem nopietni, arī lietas, ko vajadzētu ņemt nopietni. Tas arī ir kaut kāds mūsdienu vājprāts: cilvēkiem tik ļoti bail "trigerēties" vai "butthurtoties", ka apzināti tēlo kaut kādus smaidīgos rīkļurāvējus. Ka tik kāds nepadomā, ka man kas rūp.

Lai vai kā, es no šādiem cilvēkiem turos pa gabalu. Pašsaglabāšanās instinkts, protams, bet arī gluži vienkārši neticami nepatīkami. Tā viņu saeļļotā sociopātija šķīst uz visām pusēm un pēc tam nevar nomazgāt.
link35 comments|post comment

Kāds vārds par pašlabuma meklēšanu [Jan. 8th, 2018|07:41 pm]
Smēķēšanu nu jau pirms kāda laba laika atmetu; pārāk postoši ietekmē kardiovaskulāro veselību, un man ir vairāki vaļasprieki, kas paģēr labu sirds un asinsvadu sistēmu. Konjaka dzeršanai esmu vēl maķenīt par jaunu, tādēļ man neuznāk tas, ko a. god. [info]indulgence dēvē par "pārdomām kūpinot rīta dūmu" vai "sarunām pie konjaka glāzes".

Tā vietā es fotogrāfēju ar filmu un, kā sanācis, kā ne, manās liderīgajās roķelēs patrāpījies zināms daudzums ORWO filmas. Tiem, kam konjaka dzeršana ir vēl tālākas nākotnes perspektīva nekā man un kas tādēļ tādu neatceras, varu paskaidrot, ka ORWO bija visu padomju fotoamatieŗu puslīdz sasniedzamais slapjais sapnis -- VDR ražota fotofilma, kas kvalitātes un iepakojuma ziņā bija vismaz galvas tiesu pārāka par to drausmīgo Svemu vai viņas ne mazāk tizlo dvīņumāsu Tasmu.

Nu lūk. Tātad man uznāca "pārdomas pie ORWO spoles un Rodināla kausa". Par VDR. Kā zināms, būtiska VDR problēma bija gudro, veiksmīgo un apsviedīgo austrumvāciešu aizceļošana uz siltajām zemēm, pārsvarā Rietumvāciju, bet arī citas netika smādētas. VDR, kā jau komūnistiski totālitāra valsts, atrisināja šo problēmu ar nedēmokrātiskiem režīmiem raksturīgo efektīvo brutālitāti: uzbūvējot lielu, skaistu žogu. Neviens nebūvē smukākus žogus par Ēriku. Visi tā saka.

Kā līrisku atkāpi varētu piebilst, ka ar visu žogu VDR pilsoņu ierobežotā pārvietošanās brīvība bija tāda, kas padomju pilsoņiem bija jau daudz nesasniedzamāks slapjais sapnis. Bet es te drusciņ novirzos no tēmas. Žogs, tātad. Ar dzeloņdrātīm un robežsargiem, kas šauj uz neapzinīgajiem, kas tomēr mēģina aizmukt. Labu laiku es, protams, domāju, ka visi VDR pilsoņi šo žogu uztvēra kā atbaidošu atgādinājumu tam, ka viņi dzīvo lielā brīvdabas cietumā (kas, protams, arī tā bija). Taču tad man ienāca prātā tāda neticama doma.

Bet varbūt daudzi VDR pilsoņi tos pārbēdzējus uzskatīja par sūda migrantiem, kas lien tur, kur pakaļai siltāk? Nēnē, protams, protams, es saprotu, kā tā vispār var teikt, VDR bija briesmīgs komūnistu midzenis, cilvēki tur visu laiku neiedomājami cieta, un visi, kas aizbēga, bija tīras sirdsapziņas cilvēki, kas nespēja izturēt melus un alka dzīvot brīvībā un nekādi ekonomiski apsvērumi tur vispār neparādījās. Kā nu ne. Bet atmetīsim blēņu stāstus maziem bērniem, mēs te visi tomēr pieauguši cilvēki, kas drīz varēs konjaku dzert. Kā pilsonis tādā valstī, kas pat ļoti var identificēties ar VDR migrācijas problēmu (jūs taču lasījāt Politico to rakstu par izzūdošo Latviju?), es lieliski saprotu šādu domāšanas veidu.

Paskatieties uz lietām no homo sovieticus skatu punkta. Tāpat jau drusciņ kremt apziņa, ka kaimiņu Ginters bijis gana izdarīgs un apsviedīgs, lai notītos no sociālisma paradīzes. Tagad viņš dzīvo jaukā mājiņā kaut kur Hamburgas pievārtē un braukā ar tīri glaunu folksvāgenu, kamēr tūļīgais homo germanicus orientalis sēž divistabu dzīvoklī un sapņo kaut kad nopirkt trabantu. Rodas tik bieži sastopamais kārdinājums savu neizdarību uzdot par īpaši augstas morālās stājas pazīmi. Piemēram, tā mēdz notikt ar cilvēkiem, kas maz pelna -- "es, lūk, esmu pārāk godīgs, lai strādātu bankā". Un ko vispār tas kaimiņu Ginters iedomājas, par ko viņš sevi uzskata, pats gudrākais, ja, labāks par citiem, ja, dzimtenē strādāt viņš par slinku, mūk uz rietumiem dzīvot tiem uz kakla. Nebrīnītos, ja izrādītos narkomāns.

No šāda skatu punkta arī lielais, skaistais žogs vairs neizskatās pēc cietuma sētas; tas ir labs līdzeklis, lai šitādiem visgudrākajiem izsistu vēlmi umņičīt. Varbūt kāds īstenticīgais pat domāja, ka žogs sargā miermīlīgos un visādi citādi kārtīgos austrumvāciešus no tiem narkomānu, slepkavu un rīkļurāvēju baŗiem, kas noteikti siro pa pūstošajiem rietumiem.

Skan neticami? Nezinu, nezinu. Vismaz es katrreiz, kad padzirdu par kāda rada vai paziņas ārzemēs sasniegto labklājību, mēdzu pie sevis kaut ko nopurpināt par pašlabuma meklētājiem, lai gan man pat neskauž. Smieklīgā kārtā es pats še esmu iedzīvojies tik labi, ka mani no izceļošanas lielā mērā attur tieši ekonomiski apsvērumi (piebildīsim, tieši šie apsvērumi patriotismu veicina daudz veiksmīgāk par visiem lāpu gājieniem un jūsmīgām runām svētkos). Sākuma pozīcijā kaut kur citur es gandrīz noteikti saņemtu mazāk nekā šeit bez īpaši lielas piepūles. Protams, ar laiku, piepūli un sviedriem varētu tikt pie daudz lielākas pārticības nekā šeit, bet vai ir tā vērts? Tad jau labāk uzskatīt sevi par īpaši taisnu.

Un žogs? Kā jums šķiet, cik daudzi migrantu lamātāji iebilstu pret to, ja ap Latviju būtu žogs? Sasodīts, ņemot vērā to, kas mums ir kaimiņos, arī es neiebilstu (tie igauņi, maitas, noteikti kaut ko pret mums perina). Un ja nu reemigrācijas plāns nonāktu līdz pārvietošanās brīvības ierobežošanai (tfu tfu, protams), cik daudzi iebilstu pret to, ka robežu apsargātu nopietni vīri ar triecienšautenēm, kas vajadzības gadījumā ar tiem sūda migrantiem neķēpātos?

Tādas, edz, pārdomas, skenējot ORWO filmu (un tā nav metafora, man tiešām fonā skenējas filma). Un, ja nu mēs par filmu -- ISO 125 filma laika gaitā tomēr ir cietusi, savukārt ISO 25 joprojām ir pat tīri tā neko. Kas kaiš dzīvot tādā valstī, kur var tikt pie normālas fotofilmas un ceļojumiem uz Ungāriju?!
link11 comments|post comment

Pārdomas par lietu dabu [Jan. 8th, 2018|03:55 pm]
Pizģec, nu kāpēc, kāpēc cilvēki nevar būt vienkārši pakaļas, kāpēc viņiem noteikti jābūt arī pretīgiem glumiķiem. Vēēē.

Nopietni, esiet tik laipni. Ja jūtat, ka esat dirsa (starp pazīmēm ir pārliecība, ka jums atļauts pakāpties uz pārējo rēķina un uz jums neattiecas tas, kas attiecas uz citiem), tad esiet tik laipns un pie tā arī palieciet. Ja jums tā vajag, tad vērtējiet cilvēkus tikai pēc tā, ko viņi jums var dot. Pats par sevi tas nav nekas tik briesmīgs; finanšu nozarē pilnīgi visi tā skatās uz visiem un neko, banku sistēma (vēl) nav sagruvusi. Bet tad tā arī dariet, nevis lišķējieties klāt un vienlaikus taustiet, kur iegrūst duncīti. Un, dievu dēļ, nemēģiniet sevi izmālēt par kaut kādu augsti morālu patiesības sludinātāju, ko pārējie untermenši nesaprot.

Nemelojiet sev un citiem, un jūs būsit pārsteigti, cik veiksmīga dzīve var izveidoties pat tad, ja visi jūs pamatoti uzskata par sūdabrāli. Saskarsme ar zināmu sūdabrāli nav ne grūta, ne īpaši nepatīkama; ir uzreiz skaidrs, ko sagaidīt, un, ja to patur prātā, var veidot abpusēji izdevīgas attiecības. Ar glumiķiem, krīpiem un paštaisniem dirsieniem vienmēr ir tāda sajūta kā uz vanckara uzrauties; tu neko tādu pat nenojaut un negatavojies, bet pēkšņi tik pretīgi, ka nezini, kur likties.
link3 comments|post comment

Jūs noteikti zināsit [Jan. 8th, 2018|12:04 pm]
Kur Rīgā vai varbūt ne Rīgā, bet kaut kur, kur neprasa drausmīgi daudz naudiņu par piesūtīšanu – vārdsakot, kur te kaut kur var 3D izdrukāt lietas?
link2 comments|post comment

Ķīmija amatieŗiem [Jan. 5th, 2018|10:39 am]
Vārdsakot, vakar saņēmos uz stand development. Man ir viens (nu labi, ne viens vien, bet es te par vienu konkrētu runāju) drausmīgi sūdīgs fotoaparāts, kam objektīvs sastāv no vienas lēcas, bet diafragma sastāv no melnas plāksnes ar izurbtu caurumu. Kā var nojaust, ekspozīciju īpaši kontrolēt nevar, tāpēc, protams, ķīmiskas ekspozīcijas kontroles metodes šķiet ļoti pievilcīgas.

Stand development taisa šādi: paņemam Rodinālu (var, protams, ar jebkuŗu citu, bet humors ir tāds, ka attīstītāju lieto bezmaz vai homeopātiskās devās, un Rodināls jau vispār ir ļoti šķaidāms), atšķaidām, cik nu gribam (1:100 ir labs sākumpunkts, bet dīvaini cilvēki apspriež arī 1:200 un 1:300), ielejam tankā, kādas 30 sek lēnām – LĒNĀM – paskalojam, noliekam uz galda un neaiztiekam. Viss, skatāmies seriālus, taisām vakariņas, ejam laukā pīpēt – kādu pusstundu nekas nav jādara. Ja gribas, pēc pusstundas var liet nost, ja gribas, var mazliet un lēnām paskalot un atstāt vēl uz kādu laiku. Vēl uz pusstundu, piemēram. Nav tik svarīgi, tāpat tur daudz nekas nemainīsies.

Doma tāda, ka gaišākajās (bildē gaišākajā; negatīvā, protams, tumšākajās) vietās attīstījs ātri iztērēsies un, tā kā jaunu nepieskalos klāt, puslīdz apstāsies. Savukārt gaišākās turpinās pamazām attīstīties. Kā var nojaust, samazinās kontrasts, toties var saglābt nez kā eksponētus negatīvus. Piemēram, ar sūdīgiem fotoaparātiem eksponētus.

Un neko, visas lietas sanāk. Protams, viss tik pelēks, ka kārties gribas, bet tagad jau vispār pelēks. Tāpat ir aizdomas, ka tad, ja nu es kādu no tām sūdīgajām bildēm sadomāšu nokopēt, būs jāpastrādā ar kontrasta filtriem. Bet tas labi, nokopēt labu negatīvu katrs muļķis māk; izdabūt smuku bildi no pelēka negatīva, tā ir īstā māksla. Būs labs treniņmateriāls.

Tādas man tās izklaides. Bet nu gan pelēkuma tēmu jūtos izsmēlis un ļoti gribu, lai beidzot būtu kaut kāds citādāks laiks. Gribu gudrot, kā pievaldīt saules apspīdētu sniegu, kam fonā tumšs mežs – kaut ko tādu.
link4 comments|post comment

Kāds vārds par reklāmu [Jan. 4th, 2018|02:39 pm]
Pizģec, biedri.

Kas ir ar tiem lielveikaliem un viņu reklāmas kampaņām?! Kāpēc, nu kāpēc Rimi – vai, pareizāk sakot, kāds viedais prāts, ko jūs visi pazīstat vaigā, tāpēc apprasieties viņam, vai, dievu dēļ, varbūt es viņu pazīstu, tad pasakiet man, ar ko runāt, vārdu sakot – kāpēc kāds izdomāja, ka viņiem vajag atdzīvināt Centi Ūbeli? Skaidrs, pie nekromancijas mūsdienu kultūrtelpā vispār un reklāmā īpaši mēs puslīdz esam pieraduši. Bet Centis Ūbele tak nemaz nebija Rimi nūģis, un, ja nemaldos, Rimčikam taču "Mēs neesam Maksima" ir ļoti būtiska korporātīvā tēla sastāvdaļa.

Nē, nopietni, kāpēc? Ko viņi ar to grib sasniegt? Kāpēc lielveikala reklāmā noteikti ir jābūt gaŗlaicīgam, kalsnam nūģim pelēkā uzvalkā un ar dīvainu vārdu? Kur ir pančlains? Tā ir tāda neveikla atzīšanās – jā, mēs saprotam, ka darbs lielveikalā galīgi nav aizraujošs, bet tas nekas, te strādā gaŗlaicīgi sausiņi, nevis cilvēki, kam citur nav, kur iet? Vai reklāmas guru ievēroja, ka Centis Ūbele aizgāja uz urrā toreiz un aizies arī tagad, kad visi par viņu būs aizmirsuši? Vai varbūt pats/pati reklāmas guru ir aizmirsis/aizmirsusi par Centi, tikai kaut kur kolektīvajā bezapziņā klīst nūģiskā efektologa tēls, kas nu atkal iepeldējis apziņā? Vai varbūt Latviešu Pircējs nesaprastu, nezinu, Vājprātīgo Gvidi, kas ar izspūrušiem matiem un amfetamīna lietotāja mirdzumu acīs bļaustītos pa televizoru, kāds Rimčikā lēts lasis? Mums pelēko vajag?

Sarūgtina, goda vārds. Drusciņ gribas citēt senseno Gustavo, kas norādīja, ka "līdz ar to tu ieņem tādu tā kā dirsēja statusu, kas zog ne tikai no tiem, bet pat jau no vietējiem." Vai varbūt es kaut ko ne tā esmu sapratis?
link12 comments|post comment

Laimīgu 1968. gadu! [Jan. 3rd, 2018|12:22 pm]
Protams, kad 2017. gadā sāc tā cītīgi bildēt ar filmu un attīstīt viņu pats, no sākuma jūties mazliet kā idiots. Sākumā grūti aizmirst to faktu, ka tu nodarbojies ar procesiem, kas jau sen ir neglābjami novecojuši un ir taču daudz vienkāršāks veids, kā tikt pie tās bildes. Ak, gribas asāku attēlu, ja? Nuuu, var, protams, piemeklēt tādu un tādu attīstītāju, mēģināt citu atšķaidījumu, dievu dēļ, varbūt pat saņemties uz stand development. Un var arī vienkārši paklikšķināt vienu meņū fotošopā. Piepūle un izmaksas vispār nav salīdzināmas.

Taču diezgan ātri tas pāriet, un tā visa ņemšanās kļūst par pašsaprotamu lietu. Tā nu es mierīgi sēžu un tinu filmu kasetēs un nemaz nedomāju, ka vienkāršāk taču ir uzlādēt kameru un ielikt viņā SD karti. Es cītīgi rakstu blociņā, kā kuŗu filmu attīstu un salīdzinu tonālo skalu, un mani nebūt neuztrauc curves tool pastāvēšana. Tas neattiecas uz šo procesu, tāpēc par to nav jādomā.

Un, jāteic, ja ir kaut kādas fotomūzas vai filmudievi, tad viņas/viņi mani mīl. Brīžam esmu ļoti vaļīgs savā praksē gan fotografējot, gan attīstot, un no sākuma kļūdas tiešām nelāgi atmaksājās. Bet ar laiku pieredze rodas, un tur nekā nevar padarīt: absolūtais minimums, lai dabūtu labu negatīvu, sanāk automātiski, un neko īpaši nesačakarēju pat tad, kad neiespringstu.

Lūk, vakar, izņemot filmu no fotoaparāta, ar šausmām pamanīju, ka kasetes vāciņš mazliet palicis vaļā. Tas ir, uz filmas nokļūst mazliet gaismas. Āāā, pizģec, es nodomāju, noteikti viss sabojāts un labākajā gadījumā man izdosies izšmaukt ar skarbiem sagaismojumiem, ko varēs uzdot par "māksliniecisku efektu" (puslīdz esmu pieņēmis – lai gan pats tā nekad nedarītu, – ka cilvēki mēdz uz digitālām bildēm likt viltus graudu, bet, sasodīts, tie, kas liek viltus sagaismojumus, ir pilnīgi idioti, kam būtu jākaunās par savu rīcību). Bet nu neko, attīstu, nofiksēju, izskaloju. Un skatos. Un ko domā? Sagaismojums gan ir, bet kādus trīs milimetrus pirms pirmā kadra. Un pirmais kadrs ir smuks, ieliku instagramā kā Jaungada apsveikumu.

Tā nu es pamazām daros savā nodabā un jāatzīst, esmu ļoti apmierināts ar savu progresu. Laikpalaikam gan nomoka jautājums, kāpēc man tas viss vajadzīgs, bet cilvēki taču daudz ko dara tikai prieka pēc. Katrā ziņā bildēt ar filmu ir priecīgāk un drusciņ pat lētāk, nekā kokaīnu šņaukt.
link25 comments|post comment

Kino jaunumi [Dec. 27th, 2017|05:13 pm]
Ak tad trū faniem jaunie Zv K nepatīk? Nuuu, tad gan varētu aiziet, tad varētu būt daudzsološi. Vienkārši negribas skatīties kārtējo atgremojumu, kas uztaisīts, lai iepriecinātu trū fanus.
link35 comments|post comment

Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem [Dec. 21st, 2017|10:33 am]
Haha, šitas ir izcili. Terēza "sievietei neveicas" Meja savā mēģinājumā salūkāt draudziņus breksitam šodien brauc – nu, kur? Uz Poliju, lūk, kur.

Es, protams, zinu, poļu tauta ir atmodusies no sava ekonomiskās izaugsmes un par ES naudu uzbūvētās infrastruktūras murga un pārliecinoši iestājas par savu nācionālo neatkarību, tāpēc šāda draudzība it kā ir diezgan saprotama. Bet nu nopietni. Breksita draudziņu meklēšana Polijā, tiešām? POLIJĀ?! Varbūt, nez, vēl Lietuvā, Latvijā un Rumānijā varētu pameklēt? "Dārgie Austrumeiropas salašņas, esiet tik laipni un palīdziet mums atbrīvoties no Austrumeiropas salašņām."

Well done, Terēza, well done. Ja tev ar kādu kaut kas jāsarunā, ir vēlams izskatīties pēc iespējas izmisušākam. Tas noteikti stiprinās tavu pozīciju pārrunās.

UPD: Droši vien vispirms vajadzētu pamēģināt aizvākt šito, zinkā, potenciālie partneŗi var apvainoties, ka viņus salīdzina ar suņiem.
link33 comments|post comment

Cik var [Dec. 19th, 2017|10:34 am]
Reāli apnikusi šitā ķīniešu sazvērestība. Gribu ziemu, nevis mūžīgo ap nulli, bet nu jau kuŗo gadu nav un nebūs arī. Jūs vispār bijāt pamanījuši, ka šonedēļ Ziemassvētki? Labākajā gadījumā izskatās pēc novembŗa vidus, ne vairāk.
link13 comments|post comment

Life goals [Dec. 12th, 2017|11:34 am]
Nupat atjēdzos, ka joprojām neesmu redzējis Zvaigžņu kaŗu Rogue One – un, ziniet, galīgi nenožēloju. Cerams, ka saņemšos arī šī gada Zvaigžņu kaŗus neskatīties. Vienkārši drausmīgi smacē tā visaptveŗošā nuostaļģija un naftalīna smaka, gribas kaut ko jaunu.
link13 comments|post comment

Lars and the real girl [Dec. 11th, 2017|10:55 am]
Pizģec, kā mani tracina lietas, kas imitē to, ko tās aizstāj.

Ejiet taču jūs dirst. Pieauguši cilvēki, bet kā kaut kādi mazi bērni izliekas, ka dzeŗ tēju no tukšām tasītēm vai cepj smilšu kūkas.

Digitālie fotoaparāti, piemēram. Kāda sūda pēc, kāda dirsā sūda pēc pilnīgi visi puslīdz normālie digitālie fotoaparāti izskatās pēc filmu aparātiem? Nē, nopietni? Es saprotu, saulainajos deviņdesmitajos bija tikai filmu aparāti, tāpēc digitālos sāka taisīt tā, ka paņem filmas spoguļkameru un ieliek sensoru. Bet pēc tam pilnīgi visi sāka apzināti taisīt pilnībā digitālus aparātus, kas tomēr kopēja filmu aparātu izskatu. Nu kāda sūda pēc?!

Vai šitie idiņi, kas liek viltus filmas graudu vai viltus švīkas uz digitālā attēla. Nu pizģec, paaudzieties un pieņemieties prātā. Atklāšu jums meganoslēpumu: prosumer līmeņa digitālās kameras jau sen pārspēj (vismaz 35mm) filmu kvalitātē. Atvainojiet, bet tas ir fakts. Izšķirtspēja augstāka, troksnis/grauds mazāks, pat dinamiskais diapazons, kas ilgu laiku bija filmas lielākā priekšrocība, nu jau ir salīdzināms vai pat lielāks. Pat cena vairs nav nekāda īpašā priekšrocība.

Redziet, cilvēki, kas joprojām fotogrāfē ar filmu, dara to tādēļ, ka viņiem tas patīk. Viņiem patīk visa tā ņemšanās ar filmām, attīstīšanu un bilžu kopēšanu. Tas ir pasākuma selling point; bez tā paliek pāri tikai zemākas tehniskās kvalitātes fotogrāfija, par kuŗu jāmaksā vairāk.

Bet acīmredzot pietiekami daudziem pipeļgalvām šķiet, ka piemaksāt par sliktāku kvalitāti ir izcila doma. Kā citādi izskaidrot to, ka, lūk, šāds megaprojekts ir aizgājis uz urrā?! Tas ir sūdīgs digitālais ziepjutrauks – tiešām sūdīgs, – kuŗā liek iekšā "digitālo filmu". Kas, jūs teiksit, ir digitālā filma?! "Digitālā filma" ir kārtējā mērkaķinga uzvara pār veselo saprātu; kaut kādi instagrama filtri, kas acīmredzot uzrakstīti uz čipa un tas čips iemontēts kaut kur, kas aptuveni izskatās pēc APS filmas kasetes (smieklīgi, ka APS savukārt bija mēģinājums imitēt digitālo fotogrāfiju; deviņdesmitajos inovātīvi produkti skatījās nākotnē, mūsdienās inovātīvi produkti ir kārtējo reizi pārpakota nuostaļģija.) To "kaseti" iemet fotoaparātā, atveŗot aizmuguri tā, it kā ieliktu filmu, "pārtin" filmu un tad fotogrāfē. Ķipa, katrai kasetei ir savas īpatnības: "melnbaltā filma", "graudaina ISO 1600 filma", "parastā ISO 200 krāsu filma" (uzreiz nodod produkta digitālo izcelsmi; parastais ISO filmas izpratnē ir 100), un tad nu tavas bildītes vairāk vai mazāk sekmīgi imitēs filmu.

Aizgājis uz urrā, lai gan visiem pasaules fotogrāfijas entuziastiem uz šādu piedāvājumu vajadzēja skaļi atbildēt: "Iebāziet savu lohu aparātu atpakaļ sev dirsā, no kurienes viņu arī izvilkāt." Nē, pieauguši cilvēki izdomā, ka grib izlikties, ka "pārtin" neesošu filmu un maina filmas kasetēs sapakotus instagrama filtrus.

Kāda tev starpība, jūs teiksit? Starpības varbūt nekādas, un, protams, mūsdienās par kaut ko uztraukties ir lielākais iespējamais grēks, tad tu esi "trigerējies" un "uzrāvies uz troļļiem". Lai būtu, es labāk trigerējos, nevis dzīvoju visu mūžu nebeidzamā nihilismā. Un šis produkts lieliski iemieso mūsdienu sabiedrības narcisismu, infantilitāti, absolūto nevēlēšanos piespiesties un pēdējā stadijā nonākušo nuostaļģiju. Iedomājieties, vienkārši iedomājieties. Mēs dzīvojam vienā pasaulē ar cilvēkiem, kas tik tiešām būs spējīgi šitā ākstīties. Pieauguši cilvēki spēlēsies ar savu spēļu aparātiņu, pārtīs savu iedomu filmiņu, pirks savas Bārbijas filmiņu kasetes un priecāsies par savu iedomu filmas graudu.

Piekritīsit taču, tas diezgan daudz ko stāsta par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Un tas stāsts nav necik priecīgs.
link17 comments|post comment

Depresīvais ieraksts bez komentēšanas iespējām [Dec. 4th, 2017|02:24 pm]
Palasīju kopienu dziivo_te. Sagribējās pakārties.
link

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]