| Uz Rīgu |
[May. 10th, 2013|12:03 pm] |
Latviešu literātūrā ir gan daudz tādu episku daudzdaudzdaudzlappušu darbu, kuŗos visos sīkumos aprakstīta latvju dzīve kādā noteiktā laika posmā.
Viens no šādiem daudzlappušu (un daudzsējumu) darbiem ir msjē Augusta Deglava apcerējums Rīga, kas (pirmajā daļā) stāsta par visādiem pāķiem, kas 186... gadā pārceļas uz Rīgu un sāk izsisties tautiņās. Grāmata nebūt nav tāda neaprakstāma bauda kā, teiksim, Baltā grāmata, tomēr viņa ir gana interesanta, apmēram tā, kā velsiešu ziepenes ir interesantas (thebox klejo viena velsiešu ziepene, ja vēl uzliek velsiešu subtitrus, tad vispār jumts palido) -- ir interesanti paskatīties, kā ļaudis darās pavisam citos un it kā pilnīgi svešos apstākļos.
Bet lūk. Tur ir gana sīki un plaši izrakstīts, kā viens čalis pārceļas uz Rīgu, atveŗ savu krogu, iedzīvojas mantā un vispār viņam iet forši, kāds cits, kas turpat apgrozās, arī tīri labi dzīvojas, tā viņi savā nodabā nodibina Palīdzības biedrību priekš trūkumu ciezdamiem igauņiem un vispār viņiem viss iet super. Un vienā brīdī man uzausa apskaidrība: sasodīts, ne, jau 186... gadā ļaudīm bija pārliecība: lai tiktu dzīvē uz priekšu, jāpamet savi pāķi un jābrauc uz Rīgu.
Es ļoti labprāt vietā un nevietā uzsveŗu, ka esmu puisis no laukiem un cik ļoti es nīstu Rīgu. Un es pats savām acēm esmu gana daudz redzējis, kā ļaudis, kas kaut ko grib sasniegt, no laukiem pārceļas uz Rīgu -- un tur arī paliek un nebūt uz dzimto pusi neplāno pārcelties atpakaļ. Tie pastāsti par laukiem, kas izmirst, varbūt ir pārspīlēti, bet tikai zināmā mērā; ikvienam vidusskolniekam, kas nedzīvo Rīgā, ir skaidrs, ka pēc videnes viņam vajadzētu gan doties uz Rīgu, ja viņš šajā dzīvē jelko plāno sasniegt.
Un, ziniet, kur ir humors? Tagad, kad mēs esam Eiropā, visa Latvija, ieskaitot Rīgu, palikusi par tādiem lieliem laukiem, bet Londona/Brisele/Apsolītā Zeme -- par Rīgu. Tieši tāpat, kā laucinieki brauc uz Rīgu, latvieši brauc uz Apsolīto Zemi, kur zālīte zaļāka, naudiņas vairāk un gejus nīst mazāk. Brīžam viņi atspērušies ķengā savu jauno Rīgu (sveiciens Cibas Briseles spārnam), gluži kā es ķengāju Rīgu -- lai kaut kā sev iestāstītu, ka es jau te tikai tā, uz pusslodzīti, vispār es esmu no Valmieras. Brīžam viņi atspērušies ķengā savus vecos laukus, stāstot, ka tur jau vispār nekas nenotiek. Visādi gadās, bet pamatdoma -- ja tu kaut ko gribi sasniegt, jābrauc uz Rīgu, kur ir labāk -- ir jo spēcīga.
Tas nav gluži Sprīdītis. Tā parasti nav nomadiska klaiņāšana apkārt, meklējot piedzīvojumus un cerot, ka kaut kur uzdursies Laimīgajai zemei (ir, protams, izņēmumi). Tā ir, aizņemsimies derīgu terminu, hipergāmija -- ļaudis ir nolūkojuši, ka kaut kur ir labāk (vairāk naudiņas, brīvāks gaiss,) un dodas uz attiecīgo vietu ar apziņu, ka viņi dzīvē pakāpjas uz augšu.
Tātad emigrācija nebūt nav kaut kāda nesena parādība -- tā, kā redzams no Deglava Rīgas, bija novērota jau 186... gadā (un citi čaļi tajā romānā uz Rīgu bija pārcēlušies jau agrāk). Tā arī nav kaut kāda sveša un latvieša dvēselei nepieņemama lieta -- nē, lauku puiši un meitenes kopš sākta gala sapratuši, ka tad, kad viņi paaugsies, viņiem būs jāemigrē. Ja nu kas ir jauns, tad tas, ka nu mums Rīgas vietā parādījusies lielāka Rīga, un piepeši arī rīdzinieki no viņas brauc prom. Un nez kāpēc šķiet, ka iespēja, ka viņi atbrauks atpakaļ, ir tikpat ticama kā tas, ka ļaudis no Saldus, kas pārcēlušies uz Rīgu, brauks atpakaļ uz Saldu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}