We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Nu jau būs gana [Apr. 26th, 2016|04:45 pm]
Darbā pārrakstījos un uzrakstīju "26. oktobris", nevis aprīlis. Bet vai mani var vainot? Vai mani var vainot, es prasu?!
link5 comments|post comment

Мне чайки здесь пpопели на знакомом языке [Apr. 25th, 2016|11:55 pm]
Ceļošana ir mans iecienītākais veids, kā tērēt savu negodīgā darbā sapelnīto naudu. Es gan nenotērēju lielāko daļu naudas ceļojot, man ir arī citi dārgi vaļasprieki, tādi kā elektrības lietošana. Bet nu katrā ziņā ceļošanai iztērēto naudu es neuzskatu par izšķiestu.

No vienas puses, protams, ir jauki to un to un vēl šito apskatīties ar savām actiņām. Tāpat ir tīkami atļauties visādas vaļības, ko mājās vis neatļautos (piemēram, Latvijā es neuzdrošinos pirmdienās pusdienām dzert klāt vīnu). Bet laikam vislielāko prieku rada jaunu lietu atklāšana. Gandrīz visi citi to jau sen zināja, bet tas nekas -- lai gan es [info]uzzinu_pedejais, tas nemazina sajūsmu. Kad pats ko esi izdomājis, vienmēr ir lielāks prieks nekā tad, ja tev to pasaka.

Tā savulaik es biju ne pa jokam pārsteigts, pamanot, ka spāņiem ir milzīga patika pret Ordnung, tik milzīga, ka Spānija ir tāda siltāka Vācija. Jā, jā, lai jūs nemulsina Spānijas atrašanās PIGS sarakstiņā. Arī mašīnbūves triecienniece Vācija deviņdesmitajos un nulto sākumā tika saukāta par Eiropas vājinieku. Nemaz nav tik neiedomājami, ka drusciņ citādā notikumu virzībā G šajā saīsinājumā varēja būt tieši Vācija.

Piebildīsim, pārsteigums mijās ar sarūgtinājumu -- kad savulaik gudroju, ko studēt, angļu vai spāņu valodu, mans domu gājiens bija “nu labi, angļi, protams, ir incesta upuŗi, kas ēd ceptas pupas ar zābaksmēra maizītēm, toties pie viņiem ir Kārtība.” Bet izrādās, ka pie spanjārdiem arī ir Kārtība, taču viņi arī ir ļoti izskatīgi cilvēki -- un nemaz nesāksim runāt par to, kā spāņu pavārmāksla atšķiŗas no angļu paēdieniem. Eh.

Bet es te ne par Spāniju, lai gan tikai vēl piebildīšu, ka vismaz Andalūzija ir vieta ar vislielāko labi ģērbto cilvēku īpatsvaru vismaz Eiropā, ja ne visā pasaulē. Es ļoti ceru, ka līdz pensijas vecumam būšu gana iemācījies spāņu valodu, lai bez bēdu varētu atvaļināties uz Andalūziju. Trīsdesmit grādu saulē ar spieķi rokā spriņģošu pa Kordovu, tērpts tūka svārkos un tvīda nāģenē, ēdīšu apelsīnus un šķendēšos par skandināviem, kas kaut kāda iemesla pēc šādā laikā tērpušies šortos, eku jauki būs! (Ja Kordovai nepietiks naudas, atvaļināšos uz Mazsalacu un ēdīšu mizotus ābolus -- tur arī veci ļaudis drīkst nēsāt žaketes.)

Vispār šis apziņas plūsmas ievads bij tāpēc, lai norādītu, ka arī Portugāle izrādījās stipri citādāka, nekā es biju domājis. Jo, ja godīgi, par Portugāli es nekā vispār nebiju domājis. Par to, ka uz viņu varētu aizbraukt, es aizdomājos tikai tad, kad mans fotoaparāts bija aizsūtīts garantijas remontā uz Portugāli. Hmm, Portugāle, es pie sevis gudroju, nez, kā tur ir? Viņi ir mazi un pie jūras, nē, okeāna, bet viņiem ir lieli kaimiņi, to es zināju. Viņi ēd zivis, un viņiem ir maz naudas. Nav gluži tā, ka es nekad nebūtu sastapis mazus, trūcīgus reņģēdājus ar lieliem kaimiņiem, un, ja es būtu aizdomājies, no tā vien gana daudz ko varētu izsecināt. Kaut vai to, ka viņiem droši vien nepatīk, ja viņus jauc ar lielajiem kaimiņiem. Un ko es izdarīju? Protams, ka nodomāju -- Portugāle, tā droši vien ir tāda vēl viena Spānija.

Par laimi, es ar savu atklāsmi nepaguvu padalīties, jo būtu izgāzies kā veca sēta. Portugāle no Spānijas atšķiŗas jau uz robežas, kas vispār ir diezgan neparasti. Piemēram, Ziemeļvidzemi no Valgas apriņķa var atšķirt tikai tā, ka ceļi vienbrīd paliek labāki. Savukārt Andalūzija no Algarves uzreiz atšķiŗas ar to, ka Andalūzijā uz kalniem aug uzkrītošās kvadrātligzdās sastādīti olīvkoki, bet Algarvē ir meži. Un nevis kaut kādi sīki rotājumu mežiņi, kā Eiropā ierasts, jo īstie meži sen ir izcirsti -- nē, biezi, zaļi, mežonīgi meži. Diemžēl (aizsteidzoties notikumiem priekšā) mežos tā īsti netiku, tāpēc nespēju sniegt pārskatu par biotopiem un to, cik veci viņi ir. Taču no pirmā, otrā un trešā acu uzmetiena atšķirība ir pārsteidzoša.

Ātri vien acīs sāka durties citas īpatnības. Un ausīs, jo nācās gan piepūlēties, lai noticētu, ka viņi runā romāņu valodā. Pārlieku aizdomīga un kaut kur jau ļoti dzirdēta šķita uzkrītošā mīla pret šņāceņiem un mīkstinātajiem līdzskaņiem. Taču rakstītā portugāļu valoda ir puslīdz atpazīstama akadēmiski izglītotam jaunietim, kas savulaik izlicies, ka viņš mācās latīņu valodu -- un tā es ātri vien pamanījos saburtot, ka Portugālē daudzi veikali piedāvā zemas cenas, bet lauksaimnieku veikali (Algarvē ir pilns ar pāķiem) visā nopietnībā tirgo “daļēji jaunas” riepas. Un visur rotājas uzraksti “Šitas te būvēts/atjaunots par Eiropas Savienības naudu.”

Ā, ja jau par pāķiem. Andalūzijā pāķu nav, Andalūzijā ir lauku ciematiņi un milzīgas apelsīnu plantācijas. Ar žogu apkārt un spoži nobalsinātu viensētu kalna galā, kas visas kā viena izskatās pēc tās meitu mājas Personal Jesus klipā (ja tā padomā, tas varētu būt saistīts ar to, ka Personal Jesus klips filmēts Andalūzijā). Savukārt Algarvē ir pāķi, īsti, nekaunīgi un dzīvespriecīgi pāķi, ar veselu strēķi sen pamestu māju, veciem vīriem nospeķotās cepurēs un lauciniekiem, kas ceļa malā tirgo apelsīnus piecu kilogramu maisos. Govis, kazas, pa pagalmiem skraida vistas, cilvēki brauc uz veikaliem ar traktoru un uz katra staba pa stārķu ligzdai. Bet vēl kaut kā vēl nespēju savienot punktiņus, lai gan necik daudz jau viņu nebija.

Kad, braucot tālāk, es pabraucu gaŗām acīmredzamam purvam -- un, ticiet man, lai nu ko, bet purvus es atpazīstu pa gabalu -- es vēl neaizdomājos. Kad debesīs dzīvespriecīgi lidoja bezdelīgu bari -- man nekas nelikās aizdomīgi (starp citu, vai nav muļķība, ka bezdelīga ir Igaunijas nācionālais putns -- bezdelīgas taču izceļas ar to, cik ļoti ātras viņas ir). Galapunktā es izkāpu no autobusa (arī lielajai patikai pret autobusu satiksmi taču vajadzēja par kaut ko liecināt) un gāju uz savu viesu namu, gaŗām veciem kungiem, kas bija piesēduši padzert alu no lielām pudelēm (tiesa, viņiem, iespējams, likumdošana ir citāda, tur liela alus pudele ir litrīga). Pa ceļam bija visādi sīki veikaliņi, kas tirgoja gan kartupeļu salmiņus (jā, tieši salmiņus, lai gan varēja dabūt arī čipšus), gan pretiedeguma krēmu, kā arī tirgus. Īsts tirgus, kur cilvēki iet sapirkties lētu pārtiku, nevis tūristu bedre, kur bārdaini hipsteŗi tirgo pārlieku dārgu alu. Visādās sīkās ēstuvēs bija uzraksti sliktā angļu valodā, apkārt pulkiem vien sijājās vācu tūristi un pārsteidzoši bieži cilvēki atļāvās iet pa ielu treniņbiksēs (jā, diemžēl labi ģērbto cilvēku īpatsvars Spānijā un Portugālē būtiski atšķiŗas). Bet nē, nekas nesaslēdzās kopā.

Un tikai tad, kad viesu mājas turētāja, apskatoties uz manu Id karti, apjautājās, vai es gadienā nerunājot krieviski, un pēc tam sāka ar mani runāt krieviski -- tikai tad virs manas galvas iedegās spuldzīte. Necik pārsteidzoša Portugāle man nelikās tāpēc, ka viņa pat pirmajās stundās šķita tik ļoti pazīstama. Ja Spānija ir siltāka Vācija, tad Portugāle ir Austrumeiropa bez apkures sezonas.

To apkures sezonu nevajag nonievāt, ļoti daudzas īpašības, kuŗas aizspriedumaini pieraksta austrumeiropiešiem, iet rokrokā ar apziņu, ka būs ziema. Tās mūžīgās raizes un nespēja atlaist? Kā neraizēsies, ja pat siltākajā vasaras dienā ir skaidrs -- jātaisa siens, lai govīm ziemā būtu, ko ēst. Naids pret citiem? Kā nenīdīsi, citi var nozagt tavu malku. Viss tāds pelēks? Tas no kvēpiem un dubļiem. Atņemam austrumeiropiešiem bargu ziemu un skat, gan dzīvesprieks uzrodas, gan ar krāsiņām gribas paspēlēties.

Tā nu jo drīzi es Portugālē iejutos, un visādās iepriekš nepiedzīvotās situācijās veiksmīgi vadījos, pieņemot, ka droši vien būs tas pats, kas Latvijā. Un pārsvarā nekļūdījos. Vilcienu satiksme ir lēta un lēna, vilcieni stājas pie katra staba, stacijas ir tālu no attiecīgajām pilsētām un jo bieži slēgtas. Bet kā gan citādi?! (Labi, ir dažas ātrvilcienu līnijas, bet tās -- kāds pārsteigums! -- iet uz vai no galvaspilsētas.) Ne miņas no spāņu Ordnunga, lai gan, piebildīsim, autobūve Portugālē ir (pieder spāņiem, kas savukārt pieder vāciešiem, ha!) Visiecienītākās zivis ir -- nu, kas? Tunči, zobenzivis, mullus, atvainojiet par izteicienu, surmuletus? Ne vella! Mencas, turklāt īpaši iecienītas ir norvēģu, lai gan Portugālē nav Rimi. Sālītas, žāvētas mencas, lepni sakrautas kaudzītēs pie zivju stendiem. No sākuma grūti nācās saprast, kāpēc veikalos pie zivīm tirgo arī būvmateriālus, bet tad nāca atklāsme, ka ļaudis, kam svaigas zivis ir rokas stiepiena attālumā, uzskata par lietderīgu ēst norvēģu dakstiņus (es zinu, ka latviski ir kārniņi, bet “ēst norvēģu kārniņus” pārlieku viegli var izlasīt nepareizi). Un pie zivīm, protams, dod klāt vārītus kartupeļus ar “dārzeņu salātiem”. Bet ko gan citu?! Ja jums slinkums braukt uz Portugāli, aizbrauciet uz Tukumu un vietējā kafejnīcā paprasiet mencu. Zivs gan nebūs sālīta, bet angļu valoda ēdienkartē un noformējums līdz pat biešu šķēlēm salātos būs uz mata tādi paši. Ja brauksit ar vilcienu, pat sabiedriskais transports puslīdz atbildīs (lai gan tik drausmi vilcieni kā Latvijā laikam gan vairs nav nevienā Eiropas Savienības valstī, varbūt pat ne Bulgārijā.) Labi, Tukumā klāt nedos viņo verd (arī portugāļiem ir tas slavējamais paradums norīt galotnes, vismaz dažas), bet Portugālē gana daudz un labprāt dzeŗ arī alu.

Ne sīkie veikali, kur pārdod desu, alu un roku krēmu, ne tirgi, ne meži, ne laucinieciskie ēdieni -- tās nav tikai kaut kādas reģionālās īpatnības, tā ir visur. Koimbrā pat trolejbusi braukā, turklāt divi dažādi modeļi. Viens izskatās kā pa lēto nopirkts no Minskas, kad viņi izdomāja atjaunot savu trolejbusu parku. Savukārt otrs ir tieši tāds pats Solaris, kāds brauc pa Rīgu, tikai apakša nokrāsota dzeltāna, nevis zila.

Jūs nepārprotiet, es nesūdzos, gluži otrādi -- man patika, pat ļoti. Un kas par to, ka jaunatklāšanas prieka vietā drīzāk bija pazīstamo lietu atkalsatikšanas prieks. Arī tas nav peļams, it nebūt nē.
link33 comments|post comment

Speaking opportunities [Apr. 25th, 2016|12:38 pm]
Obama aizbraucis uz Hannoveri glābt Eiropas Savienību no viņas pašas mēģinājumiem sevi sagraut un nu uzstājas ar priekšlasījumu par tēmu "Kādi jūs visi esat malacīši, jo tik ilgi esat spējuši atturēties no kārdinājuma viens otram pārgrauzt rīkli, tā turpiniet."

Kaut kas ir tiem Amurikas prežiem ar Vāciju, viņiem ļoti patīk tur aizbraukt, lai pabārstītos ar sound bites. Ich bin ein Berliner, Tear down this wall, tādā garā. Tagad Obama uzskata par nepieciešamu atkārtot tādas pašsaprotamas lietas par to, ka vispār mēs bezjēgā labi dzīvojam un sadarboties ar citiem, lai dzīvotu mierā un laimē, ir foršāk, nekā trūkumā sēdēt kaŗa drupās un kratīt dūrīti uz Ļaunajiem Citiem. Viss jau ir skaisti, jēdzīgas lietas runā, prieks klausīties, un mārciņa arī pēc Obamas izteikumiem pakāpjas uz augšu, eku britu atpūtnieki nopriecāsies. Bet nu vajadzētu vēl kaut kādu saundbaitu, vai ne, ko retvītot un, ja paveiksies, ar ko ieiet vēsturē.
link1 comment|post comment

Kas viņiem visiem ir, citos mēnešos dzimt nevar, vai?! [Apr. 25th, 2016|09:30 am]
Sveicieni Vladimira Volfoviča šūpļa svētkos! Viņam turklāt šodien apaļa jubileja, 70 gadi. Laikam pienāktos novēlēt vēl tikpat, vai ne, ja ne zem šīs saules, tad ļaužu sirdīs, bet kaut kā roka neceļas. Tomēr viņa aizstāvībai var norādīt, ka suņi, kas rej, nekož.

Vēl šodien dzimšanas diena ir tam otram čalim no Abbas, kas nebija tas ar bārdu, bet visviens bezjēgā izskatījās pēc zviedra. Tagad viņš bezjēgā izskatās pēc zviedru pensionāra, uzskrietu tādam virsū Vecrīgā, pat autogrāfu neiedomātos paprasīt. Izrādās, viņš ir gadu vecāks par Vladimiru Volfoviču. Kas to būtu domājis.
link6 comments|post comment

На правое дело он поднял народы [Apr. 22nd, 2016|10:06 am]
Sveicieni Iļjiča dzimšanas dienā!
link3 comments|post comment

Vēl cīņa nau galā un nebeigsies [Apr. 20th, 2016|02:11 pm]
Sveicieni Ādolfa dzimšanas dienā!
link3 comments|post comment

Īss stāsts par to, kā piepildījās idiota sapņi [Apr. 3rd, 2016|11:17 am]
Kopš es iepazinos ar msjē Domenika Teotokopula daiļradi, man vienmēr ir ļoti gribējies uz Toledo. Katram taču ir kaut kādas vietas, uz kuŗām ļoti gribas, vai ne. Piemēram, visām sievietēm gribas uz Portugāli (pēc dažām dienām es taisni braukšu uz Portugāli), visiem evaņģēliskiem kristiešiem gribas uz Izraēlu, man gribējās uz Toledo. Ak, Toledo, tā noteikti ir lieliska vieta, es domāju.

Gadi gāja, mana sajūsma par Toledo nemazinājās, līdz kādā jaukā dienā pār mani nāca Apskaidrība. Ja tik ļoti gribas uz Toledo, tad vispār jau nav ne mazākā iemesla, kāpēc tur neaizbraukt, vai ne? Skan pašsaprotami, bet man pagāja labs laiks, kamēr līdz tam aizdomājos.

Domāts – darīts! Aizlidoju uz Madridi, kas ir – nē, nu droši vien viņa ir jauka vieta. Tur ir glīti parki, lielisks sabiedriskais transports, visvisādas Isteblišmenta būves, nu tur pilis, laukumi, visas lietas. Mazliet pārsteidz, ka metro ir pavisam utilitārs un nebūt nav rotāts ar lauvām, ērgļiem un tādā garā, jo vispār viņi uz to pavelkas. Tā ka es neņemšos teikt, ka man Madride nepatīk. Tomēr es nevarētu arī teikt, ka es par viņu esmu pārmērīgā sajūsmā. Impēriju galvaspilsētas gandrīz vienmēr izskatās vienādas (vienīgais izņēmums ir Berlīne, bet tas tāpēc, ka Berlīne atrodas vēstures seismiskajā zonā), un Madride izskatās pēc Maskavas ar palmām. Piekritīsit, ja kāds dievojas, ka Maskava ir viņa visu laiku iemīļotākā pilsēta, kā viņam tur patīk un kā viņš tur būtu gatavs nodzīvot visu mūžu – nu, es neņemšos uzstādīt diagnozes, bet īpaši daudz laika šāda cilvēka sabiedrībā es vis negribētu pavadīt. Labākajā gadījumā dabūtu visu laiku klausīties, cik viņš ir lielisks un kā tāda varena Impērijas galvaspilsēta ir vienīgā vieta tik lieliskiem cilvēkiem.

Tāpēc Madridē, neskatoties uz viņas nenoliedzami pievilcīgajām pusēm, es vis ilgi nepaliku un braucu uz Toledo. Še būtu vietā kāds vārds par spāņu vilcienu satiksmi. Eiropiešiem, it īpaši jau, protams, frančiem, bezjēgā stāv uz ātrvilcieniem. Ja uz kaut kurieni var uzbūvēt ātrvilcienu, viņi vai nu ir uzbūvējuši uz turieni ātrvilcienu, vai grasās to darīt (hei, viņi pat uz Latviju grib būvēt ātrvilcienu!) Man ir aizdomas, ka tas kaut kā ir saistīts ar to, ka tur neizbēgami nāk līdzi vesela kaudze infrastruktūras, bet infrastruktūru var apsaimniekot, atjaunot, paplašināt, izvērst, uzlabot un visādi citādi apčubināt, kas prasa laiku un naudu. Kad eiropieši beidza viens otru apšaut, viņiem ļoti aktuāls kļuva jautājums – ko gan darīt ar visu to laiku un naudu, kas pēkšņi atbrīvojusies?! Viena no atbildēm ir – uzlabot infrastruktūru, ko viņi ar prieku arī dara. Droši vien tieši tāpēc viņi mums ļāva iestāties Eiropas Savienībā. Jā, jā, es saprotu, jauni tirgi lētajām precēm (lētās Eiropas preces, haha, for real), lētie podu tīrītāji angļu viesnīcās, visi mums dara gauži, ak. Sūdu, viņi paskatījās uz mums un pamanīja – pizģec, jūs tikai iedomājieties, jūs tikai apskatieties uz visu šito neattīstīto infrastruktūru!!! Cik tur daudz laika un naudas vajadzēs!

Vārdu sakot, spanjārdi savā neapvaldītajā mīlā pret infrastruktūru un ātrvilcieniem uzbūvējuši arī ātrvilcienu no Madrides uz Toledo. Toledo ir stundas attālumā no Madrides. Bet ar ātrvilcienu, ja viņš labi ieskrienas, var aizbraukt divdesmit minūtēs. Jo četrdesmit minūtes, tas arī ir laiks, vai ne? Toledo stacijā pienāk tikai un vienīgi attiecīgie ātrvilcieni no Madrides, kādi astoņi-desmit dienā. Viņai ir tā uzreiz atpazīstamā un ne ar ko nesajaucamā sajūta, kas piemīt visām stacijām kaut kādos dievu aizmirstos kaktos, piemēram, Gulbenē (aizbrauciet kādreiz uz Gulbeni tikai stacijas pēc, ļoti sirreāla vieta) – it kā pēc idejas še vajadzētu būt visām lietām, plūst ceļinieku straumēm, tu nojaut, ka pie stacijas tevi sagaidīs ormanis, bet uzgaidāmā telpā sēdēs bārdaini vīreļi vadmalas svārkos ar piena kannām – taču nē, vairs nekā tāda tur nav, lai gan savulaik droši vien bija. Tomēr uz Toledo iet ātrvilciens, bet uz Gulbeni nē.

Vispār Toledo stacija ir būvēta ļoti glītā, lai gan tagad pavisam politnekorektā mauru stilā (ja viņu atvērtu mūsdienās, noteikti būtu brēcieni par velkamistu izdabāšanu teroristiem). Tādēļ uzreiz ļoti viegli atpazīt tūristus: vietējie nevelk laukā tālruņus un nebildē staciju. Piebildīsim, šis nelielais, bet asprātīgais tests mudina domāt, ka pārliecinošais vairākums braucēju uz Toledo ir tūristi.

Tas nepārsteidz, jo ir jau arī, ko redzēt. Ak jele. Es tā neko nenojaušot gāju laukā no stacijas, vienbrīd pat padomāju – vai līdz pilsētai tālu (dzīve Latvijā pieradina pie domas, ka stacijai nebūt nav jāatrodas pie attiecīgās pilsētas), soļoju, pavisam nejauši pacēlu acis uz augšu – un apstulbu. Ir tāda metafora “mirdzoša pilsēta kalna galā” vai kaut kas tamlīdzīgs, vai ne. Ar to apraksta kaut ko ļoti krāšņu, cēlu un iespaidīgu. Bet it nekas nespēj sagatavot tam, kad tu tik tiešām ieraugi mirdzošu pilsētu kalna galā.

Atceraties to El Greko ainavu? Viņš neaizrāvās ar ainavām, ne par to viņam maksāja, tāpēc viņu ar citām El Greko ainavām nevar sajaukt. Lūk, man acu priekšā pacēlās attiecīgā El Greko ainava, tikai laiks bija labāks. Mūŗi, torņi, klintis, viss saulē mirdz un laistās, un visam pāri zilas, zilas debesis bez neviena mākoņa. Man tā bieži negadās, bet es stāvēju tā kalna pakājē, skatījos uz augšu – un pamanīju, ka esmu sācis bimbot aiz sajūsmas. Tā laikam notiek, kad tu nonāc Apsolītajā zemē.

Kārtīgi izbimbojies, pārgāju pāri tiltam (jā, Toledo ir nocietināta ne tikai ar klinti – viņas pakājē tek arī upe, apmēram Gaujas platumā) un ar pienācīgu cieņu gāju iekšā pa vārtiem. Aiz vārtiem vēl ir jākāpj kalnā. Tiesa, mīkstajiem un pensionāriem (un uz Spāniju brauc daudz pensionāru) pieejami arī lifti un eskalatori, bet mēs nedarām lietas tāpēc, ka tās ir vieglas, mēs darām lietas tāpēc, ka tās ir smagas. Un nemaz tik traki arī nav jākāpj.

Un ak, aiz mūŗiem Toledo ir vēl pat krāšņāka, nekā ārpus tiem. Tur ir pilnīgi visas tās lietas, kas pienākās katoliskā Dienvideiropas pilsētā, tāpēc es te neņemšos uzskaitīt visas baznīcas, apjūsmot katedrāli un stāstīt, cik tur daudz vācu pensionāru (bet vācu pensionāri jau ir visur). Tas viss tur ir, protams, bet nu to varētu sagaidīt. Labāk pateikšu, kas pārsteidza.

Pirmkārt, protams, skats no kalna gala uz leju ir ne mazāk krāšņs kā no lejas uz augšu. No lejas skatoties, lietas, protams, izskatās diženas un iespaidīgas, no augšas viņām ir tāds neliels rotaļu mājiņu piesitiens, bet tas nekādi nemazina sajūsmu.

Rotaļu mājiņu piesitienu vairo tas, ka pa Toledo braukā tāds viltus vilcieniņš, ar kādu lielveikalos vizina bērnus. Nu tāds, kas atdarina ne tikai nestrādājošu lokomotīvi ar visu nestrādājošo skursteni, bet arī izliekas, ka viņam nav vis riepas, bet gan vilciena riteņi. Vilcieniņš ir rotāts ar Makdonalda reklāmu, kas arī pārsteidz: Toledo pašā centrā, galvenajā laukumā, ir Makdonalds. Iedomājieties, kā izskatītos, ja Rīgā pie Brīvības pieminekļa būtu... ā, pag. Nekas, neņemiet vērā. Vilcieniņā vizinās nevis bērni, bet pensionāri, taču tas nepārsteidz.

Galvenais laukums, kā jau galvenajam laukumam pienākas, ir pārbāzts, turklāt ne tikai ar vācu pensionāriem. Toledo ir pavisam īsta pilsēta, nevis konkistadoru noskaņās ieturēts atrakciju parks, un centrālais laukums ir pilns arī ar tiem, kas visu laiku nebildē visu ar telefoniem. Cilvēki tur sēž, sildās saulītē, dzeŗ kafiju, ēd šķiņķi (burvīgā kārtā spanjārdiem cūkas garšo tikpat ļoti, cik man), apkārt skraida bērni, ļaudis rīko ballītes – visiem jautri, izņemot varbūt sažuvušus vecus vīrus, bet sažuvuši veci vīri it nekur nav amuzēti.

Centrālais laukums ir pašā kalna galā, kas ir gauži ērti – ja apmaldās, atliek vien iet kalnup, un noteikti nonāksi pie centrālā laukuma. Un apmaldīties ir ne tikai iespējams, bet arī vēlams.

Tāpat, protams, Toledo ir pienācīgi pārstāvēta msjē Domenika Teotokopula daiļrade, un, protams, redzēt dižo meistaru gleznas oriģinālā ir jo īpašs pārdzīvojums. Es te pat nerunāju par to apziņu, ka, edz, Meistars savulaik stāvējis tieši pie šī paša audekla gabala, pie kuŗa stāvi tu, un vai nav neticami lieliski, ka tieši šis audekla gabals saglabājies gadsimtu gaitā un tu vari būt viens no tiem laimīgajiem, kas to var apskatīt. Priecē arī tas, ka tu brīvi vari pieiet tuvāk, apskatīt, kā tieši izdarīts tas vai kas cits, tad atkāpties un novērtēt kopskatu. Savukārt tas, ka, lai redzētu attiecīgo gleznu, kaut kur ir jābrauc, palīdz noskaņoties uz to, ka tu redzēsi ko īpašu.

Bet Toledo burvība ar to neaprobežojas! Atcerieties, es minēju upi? Lūk, gar upi ir iekārtota lieliska pastaigu vieta – tāda neuzbāzīga grantēta taciņa, visapkārt krūmi, zaļumi, kāds prieks, ka cilvēki spēj atturēties no vēlmes sakopt, tas ir, noklāt ar betona bruģakmeņiem un nošķērētu zālienu! Un mazliet pārsteidzošā, bet ļoti atzīstamā kārtā tā ir burvīga vieta putnu vērošanai. Tiesa, manas putnu atpazīšanas prasmes vairāk piemērotas Latvijai, un diezgan daudzus es neatpazinu. Bet tas nekādi nemazināja sajūsmu.

Vakarā ļoti negribējās braukt prom, gribējās brēkt – ak, lai nu paliek Portugāle, es te gribu pavadīt visu atvaļinājumu! Ar zināmu piespiešanos tomēr pārliecināju sevi, ka Toledo nekur nepazudīs un es, cerams, arī nē – mēs noteikti vēl tiksimies, turklāt samērā drīz. Jo, kas to būtu domājis – izrādās, Toledo nav tik lieliska, cik es visus šos gadus biju domājis. Viņa ir krietnu kārtu lieliskāka.
link14 comments|post comment

MAS!!! [Mar. 30th, 2016|02:14 pm]
Man pašam paliek neērti par savu tālredzību, bet pirms desmit gadiem es šepat un savā pirmajā ierakstā pareģoju, kā latviešu vēlme šmaukties novedīs pie ES gala (nu labi, drīzāk kontributēs, nevis novedīs).

Nu, un es tagad skatos Jūkipa pastāstus par to, kā UK jāizstājas, jo visādi Austrumeiropas diendeŗi dzīvo uz viņu rēķina -- un man pat negribas teikt "I told you so".
link5 comments|post comment

Lookin' for heavenly love [Mar. 30th, 2016|09:35 am]
Nez, kā izskatās pieteikšanās process, ja es esmu sadomājis palikt par vecticībnieku? Man tā liekas ļoti pievilcīga reliģija -- pirmkārt, vintidžs, otrkārt, bārdu audzēšana ir morāli atbalstāma darbība, treškārt, visi pārējie ir nešķīstas būtnes, ceturtkārt, patriarhāts, piektkārt, starp viņiem savulaik bijis daudz visādu tirgoņu, un man ļoti patīk cilvēki, kas taisa naudu, nevis kaŗu -- nu, un es vēl varētu turpināt. Protams, es saprotu, ka viņiem arī es esmu nešķīsta būtne. Tak viņiem vajadzētu ļaut pieteikties jauniem sekotājiem, Evaņģēlijā vispār tāds diezgan liels uzsvars likts uz jaunpienācēju piesaistīšanu. Hmm.
link19 comments|post comment

Kas par to maksā, es prasu?! [Mar. 24th, 2016|10:56 am]
Labrīt, zaķīši.

Šodien mēs patēlosim Kapteini Acīmredzamo un parunāsim par interneta medijiem.

Laiku pa laikam par interneta medijiem dzird tādus jautājumus "Ārprāts, kāpēc viņi šito raksta?" vai "Kāpēc viņi par šito neraksta?" Paskaidrosim.

Pirmām un galvenām kārtām pienāktos ielāgot vienu ļoti derīgu lietu: lielumlielajai daļai interneta mediju jūs esat nevis klienti, bet gan prece, ko pārdot klientiem. Tiesa, ir daži interneta mediji, kam jūs tik tiešām esat klienti, bet tos var viegli atpazīt: viņi jums prasa naudu par to, lai turpinātu lasīt attiecīgo rakstu. Savukārt tiem, kas ziņas piedāvā lasīt par brīvu, jūs esat tikai klikšķi, kuŗus pārdot.

Otrkārt, galvenokārt jūs pārdod reklāmdevējiem. Iespējams, būsit pārsteigti, bet ļoti daudzi interneta mediji naudu pelna paši, nevis saņem no ķirzakcilvēkiem. Turklāt arī ķirzakcilvēki lielā mērā ir reklāmdevēji, tikai viņi jums grib pārdot nevis jogurtu Danone ar 15% atlaidi, bet pasaules uzskatu. Un arī ķirzakcilvēkiem gribas, lai viņus lasa.

Ir gan atsevišķas labdarības iestādes, piemēram, mēs, kas raksta tāpat vien (nopietni, jūs drīkstat mums neticēt, bet mums par šito nemaksā.) Mums, gluži kā Donaldam Trampam, šad tad patīk ietrausties tribīnē un bļaustīties, vicinot pa gaisu savus strupos pirksteļus (bet arī mēs garantējam, ka mums ar izmēriem nav problēmu. Mēs to garantējam.) Bet, protams, arī mums gribas, lai mūs lasa.

Tātad: ja vien jūs par lasīšanu nemaksājat naudu un attiecīgais portāls pat nepiedāvā maksas versiju, varat būt droši -- jūs esat prece. Jūsu uzdevums ir apskatīt to, par ko interneta medijiem maksā. Tātad ķirzakcilvēku gadījumā atbilde uz jautājumu "Kāpēc viņi šito raksta/neraksta" ir ļoti vienkārša: viņiem paprasa ķirzakcilvēki. Taču nevajag domāt, ka Lielais Ļaunais Ķirzakcilvēks katru rītu ierodas redakcijā ar plānu, kādus melus šodien vajadzētu izplatīt. Laiku pa laikam viņš piezvana, lai dotu vadošus norādījumus, bet vispār viss balstās uz to, ka paši darbinieki zina, ko un kā vajadzētu rakstīt.

Savukārt reklāmdevēju gadījumā atbilde uz jautājumu par rakstīšanu ir vēl vienkāršāka: viņi raksta tāpēc, ka jūs to lasāt. Viss. Teksts šajā gadījumā ir tikai kaut kas, kam apkārt salikt reklāmas. Teksts ir ēsma, lai uzvilinātu jūs uz āķa. Pieredze iemācījusi, ka viena ēsma jūs pievilina, cita atbaida -- tāpēc interneta mediji bārsta jums priekšā to, uz kā jūs uzķeŗaties.

Piesviedīsim vēl klāt bonus track. Katram interneta medijam ir kaut kādi priekšstati par viņu mērķauditoriju. Izglītotāki, mazāk izglītoti, gudrāki, stulbāki, lētticīgāki, analītiskāk domājoši, konservātīvāki, liberālāki -- un, kas ir jo svarīgi, ar augstākiem un zemākiem ienākumiem. Šīs lietas mēdz savā starpā korelēt: izglītoti un gudri cilvēki mēdz būt ar augstākiem ienākumiem. Tas ir labi: viņiem var pārdot nevis lētu malto gaļu, bet gan automašīnas un Šveices pulksteņus, un Šveices pulksteņu tirgotāji par reklāmām var atļauties maksāt vairāk nekā maltās gaļas pakaļsviedēji. Bet tas arī nozīmē, ka tie gudrie cilvēki mazāk ķeŗas uz kādu noteiktu ēsmu. Tāpēc kasjauns.lv par aktuāliem notikumiem aptaujā astrologus un reklamē ātros kredītus, bet Bloomberg aptaujā lēmumu pieņēmējus un reklamē Šveices pulksteņus.

Viņi raksta tāpēc, ka jūs lasāt. Tiešām. Tieši tik vienkārši.

PS Jūs te tikai nesadomājieties, ka lielākā daļa Latvijas portālu -- un vispār interneta portālu -- pilda ķirzakcilvēku pasūtījumu. Vadošie portāli ir biznesa projekti. Ir gan atsevišķi ķirzakcilvēki, kam ļoti, ļoti gribas savu oficiālo orgānu, ko visiem bāzt sejā. Bet par tiem Visi Zina, kas tieši tie ir, tāpēc nesauksim nevienu vārdā.
link33 comments|post comment

'Tis the season [Mar. 21st, 2016|02:51 pm]
Vienos priekos mums te dienas rit. Šodien es visus sveicu ar kārtējo reizi, kad superdupermegakorporācija Apple nolaidusies no saviem padebešiem un mirstīgajiem pamet priekšā jaunākos iGadgetus. Ļaunas mēles melš, ka būšot jauns pulkstenis, mazāks aipads pro [kuŗa selling point sākumā bija, ka tas ir lielāks aipads. Tas ir, nu mums būs mazāks lielāks aipads -- red. piez.] un mazāks aifons. Pareizi, starp mums ir cilvēki, kas nesirgst ar mazvērtības kompleksiem un vāju redzi, viņiem nav nepieciešami milzīgi tālruņi. Katrā ziņā, ja Apple tagad ir apņēmusies pārdot aifonu ikvienam, kas to var atļauties, pašpārliecinātos cilvēkus ar labu redzi ignorēt vis nevajag.
link10 comments|post comment

Check [Mar. 21st, 2016|10:37 am]
Sestdien redzēju šogad pirmās zosis.
link1 comment|post comment

Svinības turpinās [Mar. 20th, 2016|01:07 pm]
[music |Jean Michel Jarre -- Equinoxe]

Sveicieni pavasaŗa vienādībās jeb ekvinokcijās! Manā izpratnē tieši šis ir Jaunais gads (piekritīsit taču, daudz vairāk izskatās pēc Jaunā gada), tāpēc pie viena apsveicu arī Jaunajā gadā!
link4 comments|post comment

Sit. ut. un zili pel.! [Mar. 16th, 2016|10:14 am]
Svētku sezona turpinās -- sveicieni 16. martā!
link1 comment|post comment

Šamp un būlc!! [Mar. 14th, 2016|11:59 am]
Sveicieni visiem Pī dienā! Jēēēēi!!!
link6 comments|post comment

Nedienas [Mar. 14th, 2016|11:05 am]
Man beidzamā laikā rādās kaut kādi īpaši izsmalcināti murgi, kas sviedrē un liek pa gultu mētāties daudz brangāki, nekā parastā murgu klasika (nu, visādi mošķi, nāve, tādā garā). Vakarnakt man rēgojās, kā es esmu sametis mazgāties drēbes un tad, kad visas lietas jau notiek, atceros, ka vispār man jakas kabatas bija pārbāztas ar papīra salvetēm. Tā es tur gaidīju, kad izmazgāsies, un mocījos neziņā, kā tad nu būs un cik daudz papīra gabalu nāksies lasīt nost no drēbēm.

Savukārt šonakt man darbā bija uzdots dienas laikā iemācīties angļu alfabēta burtu skaidrojumus, turklāt kaut kādus pašsagudrotos, nevis NATO alfabētu ar viņa Whiskey Tango Foxtrot. Skaidri atceros tikai A for Apple un O for Orange, bet tas nebija tāds strikti vegānisks alfabēts: ja nemaldos, M bija Message. Mēģināju sarakstīt uz kurpēm špikeri, tas ir, sazīmēt attiecīgās lietas alfabēta kārtībā un tad, kad kaut ko neatceros, kautri nodurt savu skatienu un nelielā šūgeiza laikā atrast pareizo atbildi. Bet plānu iemaitāja tas, ka tās kurpes, ko biju iecerējis aprakstīt, izrādījās cauras.

Toties fōns bija glamūrīgs, Rīga nez kāpēc bija pārtaisīta par krāšņu piekrastes pilsētu ar debesskrāpjiem, palmām, glītiem un vaļīgi ģērbtiem cilvēkiem, tādā garā. Varbūt es sapņoju par globālās sasilšanas izraisīto nākotni.
linkpost comment

Mācāmies jokot kopā ar Kautski [Mar. 10th, 2016|11:23 am]
Cibās klejo jautājums -- kamdēļ mums šķiet smieklīgi, ja deputātu sieva sit ar rabarberiem (to izvēršot par "kāpēc mēs iestājamies pret vīriešu vardarbību pret sievietēm, bet ne pret sieviešu vardarbību pret vīriešiem".) Paskaidrosim.

Pirmkārt, kas tie tādi "mēs"? Mums neliekas smieklīgi. Mēs vispār ļoti reti esam amuzēti.

Bet otrkārt, humors vispār ļoti bieži balstās uz negaidītiem pavērsieniem. Tava pieredze, uzskati un, ko liegties, arī aizspriedumi tev saka priekšā, ka šitam te vajadzētu būt tā -- un, kad tā nav, tad tu krīti gar zemi no smiekliem. Guntis Belēvičs, kas kaut ko stāsta par to, cik veiksmīgi viņš reorganizējis veselības aprūpi, nav smieklīgs. Guntis Belēvičs esesieša formas tērpā, kas klāsta, kā viņš pievērsies sociāldārvinismam un uzskata, ka Latvijai visādi slimīgi nīkuļi nav vajadzīgi -- nu, vispār arī nav smieklīgi, pārāk sāpīgs tēmats, lai būtu smieklīgi. Bet katrā ziņā smieklīgāk par parastu Gunti Belēviču.

Jūs saprotat, uz ko mēs mērķējam, vai izvērst sīkāk? Labi, varam izvērst.

Tad, kad Nācionālās Apvienības biedra sieva stāsta, cik ļoti daudz sava vīra dēļ raudājusi, un pats vīrs lielās, kā iepazinies ar viņu, vienkārši ielienot viņas teltī un uzmācoties -- tas nešķiet smieklīgi, tas šķiet normāli. Spēcīgais vīrietis, alfa/mačo, ievēro dzimumu lomas, nekādu negaidītu pavērsienu nav. Taču tad, kad tas, kam jābūt spēcīgam vīrietim, alfa/mačo un cīnītājam par dzimumu lomām, tiek piekauts -- tur pēkšņi ir negaidīts pavērsiens. Kā tad tā, vai ne, kas tas vispār par vīrieti, kas nespēj sievieti nolikt pie vietas, haha, gar zemi.

Tātad nav runa tikai par dubulto standartu "vīrieši nedrīkst, sievietes drīkst" -- visnotaļ nozīmīgu lomu spēlē arī tradīcionālie standarti "vīrietim jābūt stipram un visvarenam, sievietei maigai un pakļāvīgai". Tas vispār ir vīriešu privilēģiju mazais, netīrais un ne īpaši cītīgi slēptais noslēpums -- jā, vīriešiem tik tiešām ir privilēģijas. Bet ar to vien, ka tev ir krāns, nepietiek, lai viņas saņemtu pilnā apjomā. Tev ir jābūt ne tikai vīrietim, bet arī turīgam, heteroseksuālam, veselam, baltādainam un tad vēl jāatbilst visām tām prasībām, kas ierakstās tabulā "vīrišķība" -- valdonīgs, pašpārliecināts, ņem to, ko grib, tādā garā.

Ja tu šīm īpašībām atbilsti pilnībā -- jei, super, še tev tavas privilēģijas, uz tādiem kā tu sabiedrība balstās. Ja kaut kas iztrūkst -- nu, tur ir jāskatās, cik daudz un kas. Uz šo to var pievērt acis, bet tikai zināmā mērā. Ja tu pārāk daudzām šīm lietām neatbilsti, tad tu no "vīrieša" nokļūsti kategorijā "lupata, ne vīrietis" -- un privilēģiju vietā tu tikpat dāsni saņem nosodījumu vai, kā rabarberu gadījumā, izsmieklu. Tad, kad tu atbilsti visiem priekšrakstiem, vīrieši grib būt kā tu un sievietes grib tevi. Bet, ja tu esi lupata, ne vīrietis -- (īstie) vīrieši priecājas, ka nav tādi kā tu, bet sievietes norāda, ka ar tevi jau nu nekad negulēs. Nobody loves you when you're down and out.

Un zināt, kur ir punchline? Ja mēs te pēkšņi savērtu krīzes centrus vīriešiem, kas cieš vardarbīgās attiecībās, nevar atrast darbu, grimst izmisumā un tā -- ha, jūs domājat, vīrieši tā vien uz viņiem mestos straumēm? Sūdu. Lai viņi aizietu līdz šādam centram, viņiem vispirms nāktos atzīt pašiem sev, ka viņi nespēj būt vīrieši. Jo vīrieši neraud un neprasa palīdzību; vīrieši ir tie, kam uz pleca raud un kam prasa palīdzību.

Jūs domājat, ka tāpat vien deviņdesmitajos vīrieši strīpām vien metās nodzerties un kārties? Ne vella. Viņi pēkšņi dabūja bezjēgā toksisku kokteili -- uzauguši un dzīvojuši ļoti konservātīvā sabiedrībā ar izteiktām dzimumu lomām (Valentīna Tereškova drīzāk bija izņēmums, nevis likumsakarība), bet nu visa sabiedrība sagriežas kājām gaisā un ierastās vīrišķības nodrošināšanas metodes vairs nestrādā. Vēl vairāk, citi vīrieši šajā pēkšņajā juceklī kļūst stāvus bagāti, viņiem ir gaŗkājainas draudzenes ar lieliem pupiem un aveņkrāsas uzvalki, savukārt Rūjienas milicim, kas vēl nesen bija cienījams cilvēks, pēkšņi nav nekā. Un tad, kad viņš pakaŗas, pakaļpalicēji negaužas -- ak jel, tik labs cilvēks bija, kāpēc mēs viņu nespējām nosargāt. Pakaļpalicēji nošņāc -- ja būtu īsts vīrietis, nebūtu kāries.

Tāds, edz, mums tas humors. Kā vecā jokā saka, tikai nav, kas satīra.
link66 comments|post comment

Saule! Tulpes! Marts! [Mar. 8th, 2016|03:32 pm]
Sveicieni visām un visiem Sieviešu dienā! Šie svētki jaukajā februāŗa-maija svētku sezonā man šķiet vismīlīgākie. Ir gan tiesa, Sezonā netrūkst visnotaļ pretēju svētku, kas salikti jo cieši viens otram blakām (16. marts un 9. maijs, protams, ir episks piemērs, bet ir jau arī 20. aprīlis un 22. aprīlis -- pieņemu, tos svin dažādi cilvēki). Tomēr 8. marts ir vienīgie svētki, kas divus pretējus svētkus saliek vienā dienā! Tā nu vienas runā par sieviešu vienlīdzību, neatkarību un tādām lietām, savukārt citas griež rasolu un gaida, kad cits viņas iepriecēs ar tulpēm un siltu šampānieti Boska. Tādēļ, ja neiedziļinās sīkumos (un sīkumi šajā gadījumā ir lieki), 8. martā itin visas var apsveikt pilnīgi tīru sirdi un (gandrīz) neuztraucoties, ka tevi nosauks par komūnistu pakaļskrējēju/fašistu cūku/seksistu/liberastu/pūstošo rietumu pakaļskrējēju/tradīcionālo vērtību kopēju. Piekritīsit, šajā saspringtajā svētku sezonā tas nav maz.

Citās ziņās: ļoti priecē Mildronāta nesenie panākumi ārvalstu tirgos. Es apsveŗu iespēju nedēļas nogalēs sākt braukāt uz ārzemijām ar nelielu Mildronāta čemodāniņu padusē. Ar šādu reklāmas kampaņu pircēju, cerams, netrūks. Vispār Latvijas vārds beidzamajā laikā atkal izskan pasaulē, kas ir labi. Es tiešām sadugu, kad Latvija zaudēja savu godam pelnīto pirmo vietu topā "Kuŗās valstīs visticamāk varētu sākties 3. pasaules kaŗš" (Turcija, nopietni?! Give us a break.) Tomēr pavisam īsā laikā naskie Latvijas iedzīvotāji pamanījušies uztaisīt (vai vismaz cītīgi līdzdarboties) vienu polītisku krīzi Moldāvijā, veselu strēķi ar dopinga skandāliem un skat, pat 3. pasaules kaŗa topā Latvija atkal ir atgriezusies, paldies BBC. Tāpat no Latvijas nesanāk kaut kāda rātnā un kārtīgā Ziemeļeiropas valsts, nemelosim sev, nesanāk. Mēs centāmies, bet mums nesanāca. Tad labāk būsim sliktie zēni ar šiku, bet paipuisīšus lai tēlo igauņi.

Tā turpināt, biedri. Mēs esam uz pareizā viļņa (šitas izklausās pēc kaut kāda izsauciena svingeŗu ballītē, bet nav tā domāts).
link2 comments|post comment

Reklāmas spēks [Mar. 7th, 2016|12:44 pm]
Un tagad man, protams, gribas Leicu.
link11 comments|post comment

Mūsu zīmols iet kopsolī ar laiku, saglabājot savas tradīcijas [Mar. 7th, 2016|09:18 am]
Labrīt, studijā biznesa ziņas ar Kautski.

Lai gan vispār Latvijas biznesa ziņas šajā studijā ir arvien retāk. Vairs nav tie laiki, kad es cītīgi sekoju līdzi Latvijas jaunumiem. Lūk, piemēram, par zīmola Laima jauno logotipu uzzināju no reklāmu stabiem, nevis piesūtītas preses relīzes. Tas ir, vienā brīdī es nesapratu, kāpēc uzņēmums Leica sācis ražot arī zefīru, ne tikai bezjēgā dārgus fotoaparātus.

Nēnu, skaidra lieta, es saprotu, tā mierīgi var būt sakritība. Mūsdienās mēs visi izejam uz Gūgles un Džonija Aiva promotēto Material Design/iOS 7 plakano minimālismu – aplīši, kvadrātiņi, divas-trīs krāsiņas (četras vari atļauties tikai tad, ja esi vismaz Gūgle), un cik tad kombinācijās iespējams salikt aplīšus un divas krāsiņas, vai ne. Tāpat, kā zināms, sarkanais ir mūsu Viss, piesaista uzmanību, izceļ zīmolu citu zīmolu vidū, tādā garā. Ja Laima vairs neizceļas ar to, ka paši ražo šokolādi no pāksts līdz tāfelei (atstāsim to visādiem hipsteŗiem), tad jau jāizceļas ar zīmola tradīcijām.

Tāpat jau nevar teikt, ka fotoaparātus un šokolādi varētu ļoti viegli sajaukt. Un iedvesmoties nav nekas nosodāms, kā to ar savu piemēru pierāda iemīļotā lojalitātes programma un pavisam nesaistīts vārdnīcu serviss. Mani vienkārši interesē, Kā Tas Notiek. Vai tiešām Laimas logo taisa kāds cilvēks, kas nekad mūžā nav redzējis Leica logo? Neticu, atvainojiet. Drīzāk mani nomoka jautājums, kā tiek risināts jautājums – hmm, ķipa, izskatās pēc Leica, un tas ir labi, Leica saistās ar kvalitāti un premium segmenta precēm, taisni tas, ko mums vajadzēs! Vai drīzāk, hmm, ķipa, izskatās pēc Leica, ai labi, pajāt, tāpat neviens nepamanīs, galu galā, kāds sakars zefīriem ar objektīviem.

Starp citu, ja uzņēmums Orkla Confectionery & Snacks Latvija tagad izlēmis būt viss tāds kopsolī ar laiku (kā minimālisma logo varētu mudināt domāt), iesaku nekautrēties un iekasēt uz nuostaļģiju. Nuostaļģija mūsdienās ir viss, jo ir diezgan izplatīta sajūta, ka pašreizējā pasaule ir kaut kādas pilnīgas šausmas, tamdēļ labāk meklēt kārtību un laimi pazīstamās lietās. Tas rada ilūziju, ka pasaulē ir Kārtība. Uz nuostaļģijas var uzbūvēt pilnīgi visu, gan polītiskās kampaņas un veselu valsti, gan garantēti pelnošas filmu franšīzes, gan latviešu literātūras dižpārdokļus. Tad nu, cienītā Orkla, nekautrējieties! Kā nākas, ka šokolāde "Rigonda" ir vienīgais jūsu produkts, kas joprojām iepakots tā, kā LPSR laikos? Uztaisiet Limited Edition Selgu papīra paciņās un, dievu dēļ, uzsveriet, ka tā ir Limited Edition – un skatieties, kā naudiņa ripo džinkstēdama. Nuostaļģija, vintidžs, eko, nav plastmasas plēvē – šitas spiež uz visām pareizajām podziņām. Nu, uz tām sarkanajām, uz kuŗām virsū rakstīts vārds no pieciem burtiem, pirmais "L", pēdējais "a".
link27 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]