We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Labi, labi, viss [Aug. 18th, 2017|03:42 pm]
Labi, es beidzamā laikā esmu tādā kašķīgā garastāvoklī, bet šad tad kašķēties ir labi un produktīvi. Tad nu izmantošu savu produktīvo posmu. Jā, jūs noteikti tagad domāsit, ka es esmu par kaut ko sacepies un tas taču ir smieklīgi, un kā vispār to var ņemt tik nopietni. Bet es visviens pateikšu, jo to var ņemt nopietni. Arvien vairāk sarodas cilvēku, kas ņem lietas nopietni. Un mums arī vajadzētu nopietni par šo to padomāt.

Droši vien būsit pamanījuši, ka visādi līdz šim margināli uzskati paliek arvien populārāki. Ja neesat, tad tas varbūt tāpēc, ka jūs jau esat pieraduši. Ir visādi skaidrojumi, kāpēc tas tā, un droši vien visi kaut kādā ziņā ir patiesi; ir maz tādu problēmu, kam var atrast vienu skaidru, nepārprotamu un spilgti izteiktu cēloni. Bet es gribētu pievērst uzmanību vienam noteiktam cēlonim, kas man pašam ļoti duŗas acīs.

Marginālie uzskati kļūst arvien lielāks meinstrīms un meinstrīms kļūst arvien radikālāks tāpēc, ka tās idejas gluži vienkārši bīda meinstrīmā. Dažādi ziņu kanāli, kas skaitās puslīdz ietekmīgi (katrā ziņā ietekmīgāki par feisbuka grupu "Atpazīsim masonu un citu tumsas spēku viltības!"), sāk publicēt tekstus, ko pirms desmit gadiem varēja dzirdēt tikai pudeles brāļu kompānijā. Dažādi viedokļu līderi, kuŗu izteikumos pieņemts ieklausīties, sāk runāt visādas savdabīgas lietas. Agrāk šādi uzskati pārliecinoši dzīvojās pa sabiedrības pašām, pašām malām; tagad tās saka nopietna paskata ļaudis no tribīnes.

Tas var būt vienkārši mēģinājums nopelnīt; tā sanācis, ka šobrīd, lai tiktu pie naudas, pietiek tikai ar to, ka uz tevi skatās. Nav jāprasa nauda par skatīšanos, nav kaut kas tiem skatītājiem jāpārdod, pietiek, ka skatās. Tas tā noteikti nevilksies mūžīgi, gluži otrādi -- ir pazīmes, ka tas varētu iet uz beigām, tādēļ skatītājus gribas piesaistīt jo cītīgāk. Tas var būt mēģinājums celt savu populāritāti. Un tas var būt vienkārši prikols, re, kāds es asprātīgs, par kādiem tēmatiem es atļaujos jokot.

Mēs, protams, esam gudri, skaisti un veiksmīgi, mēs ar šādiem jokiem jokojam arī metalīmenī, mēs jokojam par jokotājiem un par tiem neaptēstajiem idiņiem, kas tiešām tā varētu domāt. Ha, tas nekas; joks ir uztveŗams arī bez smalkās virsironijas. Works on so many levels. Mēs smejamies par idiņiem un viņu dzimumu stereotipiem; idiņi kopā ar mums smejas par stulbajām bābām.

Par visām problēmām mēs esam pieraduši paķiķināt, lai, diespas, kāds nepadomātu, ka mēs kaut ko uztveŗam nopietni. Tā, starp citu, ir vēl viena mulsinoša īpatnība – kāpēc pieaugušiem cilvēkiem par visu gribas ķiķināt kā maziem bērniem, kas padzird vārdu "dibens"? Bail izskatīties smieklīgiem, jo kaut kādi uzskati – tas taču ir smieklīgi, tos var izsmiet, bet kā tu izsmiesi to, kas pats visu laiku ķiķina? Tā infantīlā ķiķināšana tiek uzdota par humora izjūtu un pat par viedokli, lai gan viedokļa nekāda nav, ir tikai reakcija. Vai varbūt kaut kāda aizsargreakcija, sastopoties ar arvien naidīgāku un sašķeltāku pasauli?

Un tā mēs arī dzīvojamies, līdz vienā dienā atjēdzamies, ka ziņas pēkšņi vairs nav iespējams atšķirt no The Onion. Izrādās, ka ir cilvēki, kas par visu neķiķina un kas ir līdz nāvei nopietni. Viņi arvien biežāk mums stājas pretī un prasa – nu, ko? Un sasodīts, mums pilnīgi noteikti vajadzīga labāka atbilde par "hihī hahā, kā to vispār var domāt nopietni?"

Vajag mietu, bet pa rokai ir tikai lupatas.
link

Atgriežoties pie publicētā [Aug. 18th, 2017|12:18 pm]
Dārgie draugi, jūs tikai nesapriecājieties, ka tas iepriekšējais apcerējums ir veltīts ceham. Nav; cehs būs cehs, cilvēki, kas gribēs viņu lasīt, atradīs, kur viņš ir. Viņš ir veltīts plaši izplatītai parādībai Latvijas mediju telpā.

Mani līdz sirds dziļumiem kaitina visplašākā mēroga huiņas padarīšana vienkārši par klikšķu/acu/lasītāju zvejas avotu. Un tas turklāt nav viena noteikta portāla vaļasprieks; pilnīgas muļķības ir publicējuši visi puslīdz redzamie portāli. Ak, bēgļi ir aktuāls jautājums? Tad nu ņemsim un nopublicēsim rakstus par zilacainiem puisēniem, ko piekauj arābi. Ak, sieviešu apsaukāšana par resnām sazvejo klikšķus? Zvejosim klikšķus! Cilvēki grib uzzināt, ko tieši ārsti tev nestāsta? Uz priekšu, un kas par to, kā tieši tas ietekmēs viņu veselību.

Kaitina tas, ka to stāsta cilvēki, kam tā nav pārliecība, bet klikšķu avots. Es spēju saprast, ka visādu huiņu gvelž cilvēki, kas tam tiešām tic, nu lai būtu. Varbūt pat viņi tīri labi ar to nopelna, un man tiešām nav žēl. Bet to parādību "nē nē, mēs paši esam forši cilvēki, un kuŗš normāls cilvēks vispār to var ņemt nopietni, hahā" – lūk, to es nesaprotu.

Jūs jokojat, labi, bet citi uztveŗ pavisam nopietni, šēro, laiko un dzīvespriecīgi papildina ar saviem novērojumiem – un visu šo sūdabrāļu armiju kaujā sauc nevis kāds sūdabrālis, bet jauks cilvēks, kas vienkārši vāc klikšķus. Lūk, tas ir kaut kāds tiešām atzīstams cinisma un necieņas pret saviem lasītājiem sajaukums.

Anglosakšu internetā ir diezgan skaidri sadalīts: tā, šiten būs kreisie lūniji, šiten labējie, viņi tiešām raksta to, ko domā. Cilvēki, kas apmeklē attiecīgo portālu, skaidri zina, ko tieši viņi tur izlasīs. Savukārt Latvijā nav gandrīz nevienas ēdnīcas, kur bez kotletēm netirgo arī sūdus, jo, ziniet, šādam piedāvājumam ir sava stabila mērķauditorija. Nē, es saprotu, "priekš Latvijas būs labi". It kā Latvijā dzīvotu kaut kādi īpaši truli cilvēki, kam nepieciešams īpaši truls piedāvājums.

Uzaudzējiet mugurkaulu, iestājieties par kaut ko, ieviesiet kaut kādu nebūt redakcijas polītiku. Un beidziet, sasodīts, vienmēr piesegties ar tizliem smiekliņiem – haha, tu ko, kuŗš tad to var uztvert nopietni. O, jūs būsit pārsteigti, cik daudzi to uztveŗ nopietni.
link12 comments|post comment

Starpkultūru sakari [Aug. 18th, 2017|09:28 am]
Darbam krieviskā kolektīvā ir viena izteikta, lai gan pašsaprotama īpatnība: daudz sanāk uzzināt par tām cilvēku grupām, kam parasti uz ielas paej gaŗām.

Tā es, piemēram, esmu uzzinājis, ka Latvijas krievu valodā лаби lieto apmēram tāpat un apmēram tikpat bieži, cik latviešu valodā davai.
link14 comments|post comment

J'accuse...! [Aug. 17th, 2017|08:59 pm]
Nē, es to tomēr pateikšu.

Zināt, kas mani pārliecinoši visvairāk tracina mūsdienu "klikšķi = nauda" internetā? Ne tas, ka klikšķus, unikālos skatījumus un social network engagement piesaista visādi pēc iespējas aizskarošāki vai šokējošāki uzsaukumi, nē. Tāda ir soctīklu daba, ko tu padarīsi. Mani pat netracina tas, ka atsevišķi galvā sisti cilvēki tā paliek populāri; skaļo bļauŗu populāritāte ir fainomens, kas pastāvējis jau sen, sen pirms soctīkliem.

Tracina kas cits. Tracina tas, ka pārāk bieži šādus uzsaukumus izplata (un varbūt pat sacer) pavisam jauki un patīkami cilvēki, kam tā nebūt nav pārliecība. Viņi nekad mūžā nevienai sievietei acīs nespēs pateikt, ha, resnā govs, pis atpakaļ uz ķēķi. Tracina tas, cik bieži viņi ir tiešām patīkami cilvēki, varbūt mīloši vīri un gādīgi tēvi, varbūt brīnišķīgi un asprātīgi sarunu biedri. Nekā personīga, tas vienkārši ir bizness. Šādi raksti ir vienkārši izcils klikšķu magnēts, tos apspriež, tos komentē un tātad tiem var pielikt reklāmas.

Un nevajag te stāstīt kaut ko par runas brīvību. Runas brīvība nozīmē to, ka tu vari teikt, ko tu gribi, un tev par to nekas nebūs; šādu runas brīvību es atbalstu arī attiecībā uz acīmredzami aizskarošu runu. Runas brīvība nenozīmē to, ka obligāti jādod platforma ikvienam viedoklim. Jūs varat iedomāties, ka New York Times vai Wall Street Journal jebkad atļautos nopublicēt šādus "viedokļrakstus"? Nekad mūžā, atvainojiet, viņi pārāk augstu vērtē savu zīmolu (es, starp citu, abonēju abus un tieši tajā minūtē, kad kādā no tiem izlasīšu šādu viedokļrakstu, pārtraukšu attiecīgo abonementu).

Tāpat tā nav "apmaiņa ar idejām". Tā nav ideja, neglaimojiet sev; tā nav ne tuvu tik strukturēta un skaidri izklāstīta, lai kvalificētos kā ideja. Tas ir vienkāršs uzbrauciens ar mērķi dabūt klikšķus.

Nopietni, nekad nedomāju, kad to teikšu, bet man ir lielāka cieņa pret tādiem portāliem kā Breitbart; viņi vismaz ir pēdīgie sūdabrāļi un publicē to, kam paši tiešām piekrīt. Bet visiem foršajiem, jaukajiem un progresīvajiem, kas publicē viedokļrakstus, es aicinu skaidri, ar savu vārdu atkārtot to, ko paši publicējat. Nopublicējiet portālā paziņojumu "Mēs, portāla žurnālisti, parasti paliekam aiz kadra, bet šoreiz mēs tomēr nespējam klusēt, jo visai Latvijai ir jāzina, ka feministes ir resnas govis, kam nav seksa." Ak neērti? Tad nepublicējiet, tieši tik vienkārši.

Un, jā, jūs drīkstat iebilst, ka tā nav atbilde, bet man tik tiešām vispareizāk uz to visu šķiet reaģēt ar pilnīgu ignorēšanu. Jā, es nespēju atturēties, bet es vismaz nevienu nesaucu vārdā un nelieku linkus. Ne tāpēc, ka es raustītos, bet tāpēc, ka negribu būt vēl viens ķeksītis ceturkšņa atskaitē. Un es pilnīgi noteikti negribu būt kārtējais klikšķis un reklāmu skatītājs, kas uzmundrina šitos jaukos cilvēkus rīkoties kā sūdabrāļiem. Jo mēs jau labprāt rakstītu vajadzīgus un vērtīgus rakstus, mēs pat dažus uzrakstām, skat, skat, re, kur mums vesela vajadzīgo rakstu sērija. Bet, nu, tu taču neesi stulbs, pats saproti -- tieši dirsienraksti savāc klikšķus, bet vajadzīgos rakstus var tad, ja kāds iedod naudu.

Take a stand, goddamit.
link6 comments|post comment

Rīta ziņu apskats [Aug. 17th, 2017|11:06 am]
Kad sporta ziņās stāsta par pludmales volejbolu, sajūtas ir tādas pašas kā pēc kāda pārtraukuma aizejot uz kādu latvju radošo intelektuāļu tusiņu (Kaņepē, teiksim) – paiet kāds laiks, kamēr saproti, kas ar ko tagad pārī.

Pilnīgi nesaistītās ziņās: jūs zinājāt, kā jaunībā izskatījās Ričards Niksons? Dēēēēēēm. Ja trīsdesmitajos būtu bijušas puišu grupas, pasaule varbūt būtu zaudējusi vienu crooked Amerikas prezidentu, bet ieguvusi vēl vienu puišu grupas vokālu. Zaudējums nebūtu liels, vai ne, lai gan ieguvums arī droši vien ne.

Un, ja turpinām par crooked Amerikas prezidentiem: Donaldam ir izdevies tas, kas viņa priekštečiem tiešām nebija. Proti, es priecājos par to, ka nedzīvoju Amerikā. Bija gan zināmas lomkas pēc izbrauciena uz Ameriku, sak, kādas tik nebūtu bijušas iespējas, ja es te būtu piedzimis. Bet tagad, ja tā paskatās -- phe, viņiem kārtējo reizi ziņas ir tas, kas mums sen ir pierasta parādība. Ak tad bambusa piknika lāpu gājieni jūs izmisumā dzen? Yeah, tell us all about it.
link7 comments|post comment

PSA: Par ļaunumiem [Aug. 16th, 2017|10:50 am]
Nē, nācionālisms nav lielākais ļaunums. Tas vispār pats par sevi nav nekāds ļaunums, ja vien mēs nenoticam apgalvojumiem, ka tāds un tāds nācionālisms ir vienīgais pareizais un citāda nācionālisma vispār nav. Reliģija arī nav. Un arī korupcija, homoseksuālisti, krievi, komūnisti vai nacisti nav.

Visām kustībām, kas pārliecinoši varētu pretendēt uz lielākā ļaunuma apšaubāmo godu, ir viena kopīga iezīme, un tieši tā būtu vistuvāk tam lielākajam ļaunumam. Proti: nešaubīga pārliecība par to, ka tev vienam ir absolūta, pilnīga un nevainojama patiesība, savukārt visi pārējie vai nu vienkārši kaut kāda iemesla pēc atsakās viņu redzēt, vai melo.

Pasaule ir sasodīti liela vieta, kas atrodas sasodīti lielā visumā un sastāv no sasodīti daudziem mikrokosmiem. Savukārt patiesība ir tas, kas atbilst reālitātei; kaut kāds reālitātei atbilstošs priekšstats mūsu prātā. Ja mums kāds saka "patiesībā ir tā", tad mēs sagaidām, ka tā reālitātē tik tiešām ir, ka mēs varam attiecīgo lietu paši pārbaudīt un pārliecināties.

Ir problēma. Absolūtai un pilnīgai patiesībai vajadzētu būt absolūtam un pilnīgam pasaules atveidojumam kāda cilvēka prātā. Bet cilvēka prāts neizbēgami ir mazāks par visu pasauli; grozi, kā gribi, visu pasauli galvā vienkārši nevar iebāzt. Neizdosies.

Tas nenozīmē, ka patiesība kaut kādā ziņā ir relatīva vai ka "katram ir sava patiesība". Tomēr tas nozīmē, ka cilvēki, kas domā citādi, iespējams, ir saskatījuši citas reālitātes puses un, savus uzskatus būvējot, lielāku uzmanību ir pievērsuši tieši tām. Iespējams arī, ka viņi maldās un pieturas pie reālitātei neatbilstošiem uzskatiem. Iemesli tam var būt dažādi, bet bieži vien šie reālitātei neatblstošie uzskati sniedz patīkamu, lai arī aplamu skaidrību. Tāds jauks īsākais ceļš cauri visai pasaules daudzveidībai, jauka izredzētības sajūta, jauka pārākuma apziņa – e, man ir zināms kaut kas tāds, kas citiem nav.

Un tieši no šīs augstprātīgās pārliecības ir tikai viens solis līdz tiešām draņķīgai uzvedībai. Ar šādu pārliecību nav grūti aizdomāties līdz tam, ka absolūti patiesais es ir daudz pārāks par tiem, kas šo patiesību atsakās saprast un, vēl vairāk, tie nesapratēji īsti pat nav pilnvērtīgi cilvēki. Paskatieties tuvāk uz dažādiem slepkavnieciskiem režīmiem, ātri vien pamanīsit kopīgo iezīmi: pārliecību, ka mums ir absolūta patiesība, un tās vārdā mēs drīkstam slaktēt nepatiesos.

Šī pārliecība ir daudz spēcīgāks pretendents uz lielāko ļaunumu. Ar šādu pārliecību gandrīz visu var pataisīt par ļaunumu. Piemēram, veselīgs dzīvesveids pats par sevi ir apsveicama parādība. Bet, ja es sadomāšos, ka veselīgs dzīvesveids ir vienīgais pieņemais dzīvesveids pilnīgi visiem cilvēkiem, man nav grūti nonākt līdz ļaunai attieksmei pret tiem, kas tādu nepiekopj.

Atkārtošos, tas nenozīmē, ka patiesība ir relatīva. Tas nenozīmē, ka patiesības nav. Ir pavisam vienkārši: ja kaut kas atbilst reālitātei, tad tā ir patiesība. Jā, mums ir pieejama tikai daļa patiesības; tieši tāpēc ir vērts ieklausīties cilvēkos ar citādiem uzskatiem. Varbūt viņi ir pamanījuši kādu citu daļu? Un ir arī iespējams, ka viņi apgalvo nepatiesas lietas, turklāt ar absolūtu pārliecību.

Palieciet pazemīgāki un pārbaudiet, vai jūsu uzskati par patiesību tiešām atbilst īstenībai. Ja atbilst, tad turieties pie tiem, tai pat laikā nebaidoties uzzināt arvien vairāk un vairāk par apkārtējo pasauli. Patiesība nav kaut kāds viens noteikts punkts, ko samērā ātri var sasniegt; patiesība ir nebeidzams izziņas process. Ir svarīgi iet pa pareizo ceļu, bet ir svarīgi arī turpināt iet un neapstāties.

Viss, paldies par uzmanību.
link121 comments|post comment

Kopienu uzzinu_pēdējais tāpat neviens nelasa [Aug. 13th, 2017|06:03 pm]
Odrija Hepbērna dzimusi Briselē.
link2 comments|post comment

Kāds vārds par to, cik gardi smejas pēdējais [Aug. 9th, 2017|06:00 pm]
Jūs te mani norējāt, bet es zināju, es tomēr zināju, ka sāls dzirnaviņas ir lohotrons un viņu īpašniekiem var visu ko iesmērēt. Piemēram, Bluetooth sālstrauku.

Man drīz darba diena cauri, tāpēc es te neizplūdīšu naidā un apvainojumos, ko šis projekts būtu pelnījis. Tomēr uzskatu par nepieciešamu norādīt, ka katrreiz, kad es dzirdu vārdu salikumu "enhance experience", man gribas kraut pa seju tam, kas to pateicis (un, dieviem žēl, man ļoti bieži sanāk to gribēt). Dining experience, kāds miglumērkaķis to ir izdomājis?! Agrāk bija pazīstams kā eating, bet kā gan tu ēšanai vari pieslēgt blūtūth.

Tāpat neaprakstāmi tracina paradums visādas mantas saukt par "My ..." (as seen in "Sent from my iPhone"), lai gan es piekrītu, ka tas varētu būt svarīgi cilvēkiem, kam nav personības un kas tādēļ viņu cenšas aizstāt ar tām mantām, kas viņiem ir.

"Perfect conversation starter" gan nav melots, bet tās sarunas visas būs par tēmu "Pag, nopietni, tu tiešām esi tik stulbs vai tev vienkārši nav, kur likt naudu?!" Bet "salting is fun" jau ir klīnika. Šitā neuzķert vilni, to vajag mācēt. Sāls nav stilīgi. Jūs domājat, ka tas e-sulu spiedes stārtaps tā būtu aizgājis, ja viņi sāli mēģinātu tirgot?! Nekādā gadījumā, tagad cieņā ir viss veselīgais, zaļais un eksotiskais; sāls nav neviena no šīm trim lietām. Uztaisiet automātiskās masalas dzirnaviņas ar blūtūth, un tad mēs parunāsim.

Bet tātad: I rest my case. Es neesmu vienīgais, kas domā, ka sāls dzirnaviņu īpašnieki ir pamuļķi, kuŗus var slaukt un slaukt. Lai gan šīs ierīces īpašnieki jau būs pilnvērtīgi muļķi, bez pa-.
link13 comments|post comment

Kāds vārds par alkatību [Aug. 8th, 2017|10:08 am]
Drāzt un rakt, es atvainojos, protams, bet jūs zināt, cik mūsu nācionālā aviokompānija prasa par reģistrētās bagāžas pārvadāšanu?! Trīsdesmit sūda piecas eironaudiņas, kas, tie maukumēbeles pavisam aptrakuši un pēdējās pieklājības paliekas mērkaķingā norakuši? Ņemiet vērā, es kā pilsonis vienmēr esmu cītīgi maksājis, kad lidojošie pipeļgalvas kārtējo reizi diņģējuši valdībai uzturlīdzekļus, tas ir, es atkal atvainojos, kad valsts ieguldījusi ziedošās un plaukstošās nācionālās lidsabiedrības kapitālā. Es gan gribētu, lai man kā pilsonim un nodokļu maksātājam būtu kaut kādas atlaides, jo es tāpat viņiem esmu maksājis.

Ja tas nav iespējams, es gribētu, lai mūsu inovātīvā lidsabiedrība, kas vienmēr taču izceļas ar visādiem neierastiem risinājumiem, ieviestu nažu kasti. Kā brīvs brīvās Latvijas pilsonis es augsti vērtēju savas tiesības nēsāt līdzi nazi, jo, kā zināms, tieši ieroču nēsāšana jau vēsturiski bijusi īpaša brīvo pilsoņu privilēģija. Vai tā ir nejaušība, ka Apvienotajā Karalistē Viņas Majestātes subjekti nedrīkst nēsāt (normālus) nažus? Nedomāju vis. Turklāt doties puslīdz nopietnā pārgājienā bez naža ir apmēram tas pats, kas nodarboties ar gadījuma dzimumsakariem bez prezervātīva vai braukt ar BMW nepiesprādzējoties.

Tai pat laikā es spēju piekrist, ka tādu nazi, ar kuŗu kaut ko var sagriezt, lidmašīnā līdzi ņemt nevajadzētu. Tādēļ es ierosinu uztaisīt nažu kasti. Visi, kam ir nazis, bet nav reģistrētās bagāžas, var pirms lidojuma samest savus nažus kastē, ko pēc tam noliek lidmašīnas kravas nodalījumā. Pēc tam, kad atlido, pie bagāžas saņemšanas stāv arī nažu kaste, kur katrs var paņemt savu nazi atpakaļ. Ideālā gadījumā pakalpojums varētu būt bez maksas, bet viņi jau droši vien gribēs paprasīt piecīti. Nu, paprasiet, visviens nav trīsdesmit piecas sūda eironaudiņas.

Tā ka, nācionālā lidsabiedrība, ja jūs šo lasāt, neņemiet ļaunā nelielo dusmu izvirdumu sākumā un padomājiet, vai tiešām nevarat padarīt mūsu dzīves patīkamākas un vieglākas.
link21 comments|post comment

Praktiski padomi labākai dzīvei [Aug. 6th, 2017|11:05 pm]
Ir tomēr jauki, ja ir kāds produkts, kas ātri un vienkārši ļauj atpazīt pamuļķus. Tieši tik vienkārši: ja kādam cilvēkam ir sāls dzirnaviņas -- tās, kas izskatās pēc piparu dzirnaviņām, bet maļ sāli -- varat būt droši, jums ir darīšana ar pamuļķi. Saprotiet pareizi, tas uzreiz nenozīmē, ka viņš ir slikts cilvēks. Bet tas nozīmē, ka viņam var iesmērēt pilnīgi visu. Jo, nu, viņam jau ir iesmērētas sāls dzirnaviņas.
link66 comments|post comment

Sārtvaidža gaudas turpinās [Aug. 1st, 2017|10:26 am]
Vispār belžu Nāves Pārgājiens, 48. izlaidums, arī izsludinājis trasi. Tur gan nekādu īpašu pārsteigumu nav, arī tā ir sūds, ne trase, bet tur tas tā arī ir domāts. Vispār žēl, ka ar visu aktīvo dzīvesveidu šovasar tā arī nesanāca nekur Latvijā aiziet pārgājienā. Bet nu dāmas un kungi, ja gribat, lai uz jūsu pārgājieniem nāktu sārtvaidži, viņi jāplāno tā, lai laiki nepārklātos ar sērijveida pusmaratoniem un/vai šitiem te Stirnu bukiem (Stirnu buki varētu būt nākamās sezonas apņemšanās; man gan liekas mazliet dīvaini pa mežu skriet, jo esmu pieradis pa mežu iet, ieklausīties dzērvē, nesamīt skudru, pasveicināt spāri, bet droši vien tā varētu būt jauka pārmaiņa).

Viena izmaiņa šogad tomēr ir. Līdz šim pārgājiena viduspunkts bija belžu alus brūzī, bet šogad vairs nav, šogad ir vietējā tautas sporta namā. Jā, ir tiem Vecās Eiropas kapitālistiem viena tāda īpatnība, Savojā arī tā bija: viņi ir kā uzdarīti uz TAUTAS sporta namiem, viņiem visur kur ir vietas, kur vidusmēra cilvēkam pēc darba aiziet pacilāt stieni, uzspēlēt basīti vai patrenēties tāllēkšanā. Un, kas pats dīvainākais, šie iet ar. Latvijā gan ir vairāki ne īpaši sekmīgi mēģinājumi šo tradīciju iedzīvināt, bet vispār pie mums joprojām ir iegājies, ka sports – tā ir jauno un skaisto nodarbe, nevis masu izklaide. Izņemot Rīgas maratona 5km skrējienu, lai gan – un es negribu izklausīties pēc spurgājošā sārtvaidža, bet laikam izklausīšos – nomurcīties 5km 45 minūtēs milzīgā cilvēku pūlī, tas galīgi nav maratons, ne uz to pusi.

Bet mana apziņas plūsma te laikam novirzījās no tēmas. Tātad viduspunkts vairs nav brūzī, kas no vienas puses sarūgtina – bija jau ļoti interesanti. No otras puses, tas neticami priecē. Kad visu nakti esi nostaigājis un tev ir iespēja palikt šepat uz vietas, padzert alu un izstāties, ir neiedomājami grūti paziņot – nē, es tomēr celšos un iešu tālāk. Labāk tomēr tos kārdinājumus ierobežot.

Diemžēl belžu pārgājiena dēļ netikšu uz Kuldīgu, kas tiešām sarūgtina. Pirmkārt, Kuldīga ir aplam smuka vieta, re, ko var izdarīt ar pilsētu, ja mazliet piedomā pie tā, kā viņu nesadirst. Otrkārt, Kuldīgas pusmaratonam ir reputācija kā tam pusmaratonam, kas puikas atsijā no īstiem vīriem. Nu ko, žēl, protams, tomēr pusmaratons pat vismurgainākajos variantos ir apmēram divas stundas sāpju un ciešanu, bet pēc tam viss ir cauri. Savukārt 100km pārgājienam divas stundas ir vispār nekas, tur ciešanas velkas visu nakti un visu dienu un vēl vakarā, kad centies tāds pārguris aizmigt. Tā ka ciešanu, cerams, būs gana daudz. Pirms jautājat: jā, man patīk pārvarēt grūtības tāpat vien, tāpēc, lai pārvarētu. Diemžēl ar zināmu sarūgtinājumu esmu ievērojis, ka piepūle dzīvē gan korelē ar sasniegumiem, bet nekorelē ar apmierinājumu – vai varbūt pat apgriezti korelē. Bet es pārāk esmu sapinies ar to lietu darīšanu un grūtību pārvarēšanu, lai tagad visam tā atmestu roku un pateiktu, pajāt, es turpmāk vakarus pavadīšu, gulšņājot dīvānā ar aliņu, planšeti un lieko svaru – lai gan tā es nenoliedzami būtu ar dzīvi apmierinātāks. Es sevi mierinu tieši ar to, ko saka visi, kas ieguldījušies nepareizajā aktīvā: tas ir ilgtermiņa ieguldījums. Visgaŗlaicīgākās investīcijas var pārdot ar saukli "Padomājiet par vecumdienām"; ja neticat, paprasiet Tomam Kreicbergam, kā viņam iet ar to viņa indeksu fondu.

Bet uz Valmieru, neskatoties uz to, ka gaŗlaicīgi, gan, protams, gatavojos; jāizskrien viendien tā trase, lai pierod. Gaišā puse tur ir tā, ka tas ir (vismaz Valmierai) stipri lēzens skrējiens; tur ir tikai viens puslīdz liels uzkalns, kas turklāt sanāk tieši pie manas mājas un tādēļ ir mīļš, pierasts un pazīstams (lai gan, ja gribētos, Valmierā varētu savākt tīri daudz uzkalniņu, pakalniņu un kāpumiņu). Kazi, kazi, varbūt tomēr ir cerības piepildīt kluso sapnīti Valmierā noskriet visātrāk.
link6 comments|post comment

Sārtvaidža gaudas [Jul. 28th, 2017|03:07 pm]
Citās ziņās: Valmieras maratons izsludinājis trasi. Un sūds tā ir, ne trase. Viņa atmet to, kur Valmierā var aci piesiet, un uzkrītoši koncentrējas uz to, kas nav diez cik pievilcīgs.

Pirmkārt, Valmieras pilsētas teritorijā ir veseli trīs tilti pār Gauju, divi no tiem gājēju, un tūliņ aiz Valmieras robežas ir apvedceļa tilts. Tomēr trase ne reizi nešķērso Gauju. C'mon!!! Tas ir bezmaz vai dzelzs likums: ja kādā pilsētā ir upe, maratonā viņai skrien pāri. Cilvēkiem patīk, ir kaut kāda dažādība, ir skaidrs orientieris, kas palīdz prātā sadalīt distanci. Valmierā pat varētu skriet pāri diviem tiltiem, viens šaursliežu dzelzceļa, otrs vanšu.

Otrkārt, Valmieras lielākais krāšņums ir daba. Neviens nebrauc uz Valmieru paskatīties uz siltinātām daudzstāvenēm vai silikātķieģeļu privātmājām; neviens vispār nebrauc uz Valmieru kaut ko paskatīties. Bet, ja nu tomēr paskatās, tad drīzāk gan tomēr gribēs redzēt Gauju un Stāvos krastus. Un to prieku, tieši gar Gaujmalu iet glauns skriešanas celiņš, cauri mežiņam. Bet nē, tas pienākas tikai nūjotājiem; skrējējiem jāskrien gar – šito izdomu! – siltinātām daudzstāvenēm vai silikātķieģeļu privātmājām. No-žē-lo-ja-mi. Neviens, kas Valmierā skrien, nekad neskrien pa Valmieras maratona trasi, ir taču daudz skaistākas vietas.

Ir tiesa, Valmieras uzbūves īpatnību dēļ skriešana pāri Gaujai nozīmētu aiztaisīt lielāko daļu pilsētas uz pussvētdienu. Un, es saprotu, Valmiera ir tik neiedomājami dzīva pilsēta, ka no šādas piespiedu dīkstāves mūsu ekonomika vienkārši nespētu atjēgties. Tāpat slēgt satiksmi Valmierā ir ārprātīgs priekšlikums, jo valmierieši ir slaveni ar savu nespēju ar kājām noiet vairāk par divsimts metriem. Mēs neesam kaut kāda Rēzekne, kas var atļauties visu aiztaisīt ciet (vismaz ne tad, ja mēs nenodarbojamies ar savu iecienīto ikvasaras vaļasprieku, tas ir, Rīgas ielas pārrakšanu).

Cēsis nevar uztaisīt smuku maratonu?!
link7 comments|post comment

Studijā atkal ziņas [Jul. 28th, 2017|11:56 am]
Pamaz laika un vēlmes kaut ko rakstīt Cibā, tāpēc sametīšu vairākas lietas vienā puostā. Es jums jau teicu, ka mani beidzamā laikā arvien vairāk pārņem nācionāls lepnums? Varbūt ne tas labākā veida nācionālais lepnums, bet, hei, kāds ir, tāds ir; labāk tomēr būt izcilam ar kaut ko sūdīgu, nevis viduvējam it visā.

Un Madame Sudrabas iecelšanu par Rīdzenes sarunu izmeklēšanas vadītāju – oh, nu šitas ir šiks gājiens un kārtējo reizi pierāda, ka Latvija ir tālu, tālu priekšā tiem, kas mums savulaik mācīja dēmokrātiju. Pat Donalds tomēr nespētu saņemties, nez, atlaist Robertu Milleru un viņa vietā iecelt Donaldu Junioru (lai gan ir kādu 5% iespēja, ka pēc kāda laika man nāksies ņemt savus vārdus atpakaļ). Mācieties, pamācītāji, mācieties, kā jātaisa neliberālā dēmokrātija.

Vēl es laikam neesmu uzrakstījis atsauksmes par savu neseno ceļojumu uz Valku, bet esiet droši: uz Valku tagad ir prieks skatīties. Pārītī Valka/Valga tieši Latvijas puse nepārprotami tagad ir tā darbīgā vieta, kur visas lietas notiek, kas ir tiešām patīkama pārmaiņa. Jā, atkal, varbūt gribētos kaut kādu skaistāku nācionālo lepnumu, nevis to, kas ceļas no igauņu nodzirdīšanas. Bet kāds ir, tādu ņemam. Starp citu, Kučinskim pārmaiņas pēc ir taisnība: arī pēc akcīzes nodokļa celšanas alus un citi padzērieni Valkā tāpat pārliecinoši būs lētāki. Lai gan noprotu, ka februāŗa beigās tur būs uzlidojumi.

Un ārzemju ziņas: man ļoti patīk Baltā nama jaunais komunikāciju direktors. Kāds podiņš, tāds vāciņš; kā cimdiņš ar rociņu; īstā taurīte tādam taurētājam. Ikviens, kas apvaino Banonu paša gaiļa sūkāšanā, man uzreiz liekas ļoti simpātisks; beidzot kāds pasaka, kā ir. Protams, ja es dzīvotu Amerikā, es kristu izmisumā, jo, kā mūsu Kungs un Pestītājs teica, ja kāds nams pats ar sevi nāk ienaidā, tad tādam namam kirdik. Bet es nedzīvoju Amerikā, un mēs – es atkārtošos – šito visu jau esam darījuši.

Un nav tā, ka es te koklēju, kamēr Roma deg, nē. Šitam frīkšovam varētu būt viena negaidīta, bet lieliska blakne, ko, piebildīsim, mēs atkal jau sen esam iemācījušies. Katram, kas Latvijā cenšas kaut ko sasniegt, jau sen ir zināms, ka "valdība" (kas ir tāds izplūdis jēdziens, bet ir aptuveni skaidrs, kas tur ietilpst) viņiem ne tikai nepalīdz, bet bieži vien arī cenšas traucēt (izņemot, protams, tos, kas nodarbojas ar politbiznesu, bet tas ir drusciņ kas cits). Tātad jāpaļaujas pašiem uz sevi.

Es saprotu, amurikāņiem it kā indivīduālismu mācīt nevajag, bet tomēr: jo vairāk es uz viņiem skatos, jo tiešām man arvien vairāk šķiet, ka man tur vajag uzstāties ar lekcijām "Postpadomju pieredze postamerikas laikmetam". Visam tādam nācionāli lepnam, protams.
link6 comments|post comment

Tev nepārdod produktu, tu esi produkts [Jul. 21st, 2017|10:36 am]
Vispār interesanti sanāk. Biznisa presē tagad ir modē rakstīt opinion pieces par Generation Z (oi, jūs uzmanīgi ar tik dāsnu šķiešanos ar alfabētu, kā sauksit paaudzi pēc paaudzes Z?!), un doma ir tāda: viņi, edz, auguši krīzes apstākļos, kad naudiņas bijis maz, turklāt viņiem interneti ir rokas stiepiena attālumā, tādēļ viņi uzreiz redz cauri zīmolu bulšitam un uz zīmoliem nepavelkas.

Ha, pamanījāt, cik veikli še ir noslēpta pretruna? Lūk, še viņa ir: interneti rokas stiepiena attālumā. Lūk, lūk. Zīmolu nicinātāji paaudze Z jebkuŗā brīdī var izvilkt savu aifonu, uzgūglēt, tieši kādēļ tas zīmols ir slikts, un varbūt pat izsludināt feisbukā – atturieties no tā un tā zīmola, tas nav labs. Jūs domājat, ka tā ir nejaušība, ka tieši Apple, Gūgle un Feisbuks ir starp ejošākajiem mūsdienu zīmoliem? Salīdzinot ar Gūgli, Kokakola šķiet vien sājš burbuļūdens.

Neticiet pastāstiem par zīmolu nāvi, tās ir muļķības. Zīmoli mūsdienās ir spēcīgāki kā jebkad agrāk. Varbūt ne gluži tie zīmoli, kas agrāk bija spēcīgi, un varbūt ne tajos veidos, kā ir pierasts. Bet viņi ir spēcīgi, turklāt tur ir izaugsmes iespējas. Agrāk cilvēki zīmolus ēda, dzēra, vilka mugurā, ar zīmoliem brauca un varbūt ar zīmoliem izklaidējās. Protams, zīmoli arī tad vēlējās, lai patērētāji viņus mīlētu un ar viņiem identificētos, un cilvēki arī mīlēja un identificējās. Tomēr tagad zīmoloto jomu ir daudz vairāk un pat ir diezgan pagrūti atrast kādu, kas nav zīmolota.

Kā cilvēki mūsdienās meklē informāciju? "Bibliotēka" nav zīmols; Gūgle ir. Kā cilvēki dalās ar fotogrāfijām no ceļojuma? "Diapozitīvu vakars" nav zīmols; Instagrams ir. Kā cilvēki iepazīstas? "Zaļumballe" nav zīmols, Tinderis ir. "Lielisks bojeviks, ne acu atraut" nav zīmols, "Tāda un tāda supervaroņa filma" ir. "Televizors" nav zīmols, Netflix ir. Un tā uz priekšu.

Mūsdienu cilvēki ne tikai identificējas ar zīmoliem un ne tikai pieņem tos kā savus; viņa draudzējas caur zīmoliem, radoši izpaužas caur zīmoliem (paskatieties, cik bieži cilvēki instagramā liek heštegus #canoneos, #nikonshot vai #iphoneonly), viņiem ir sekss caur zīmoliem, bet pats galvenais – viņi cenšas piederēt grupai "tāda un tāda zīmola patērētājs" (sk. "Zvaigžņu kaŗu" cienītāju subkultūru vai rindas pēc aifoniem.)

Sajūtiet atšķirību. Nevis zīmols cenšas uzķert to, kas ir aktuāls un tam pielāgoties – nē, patērētāji ar atvērtām mutēm stāv un gaida, ko tādu izcilu zīmols viņiem pateiks. Zīmols neseko; zīmols vada. Ar zīmolu identificējas nevis tāpēc, ka patērētāja vērtības sakrīt ar zīmola vērtībām, bet gan tāpēc, ka patērētājs cer, ka kaut daļiņa zīmola spozmes uzspīdēs arī viņam. Atcerieties, kādu laiku katrs tūtiņdreijers (vai tūtiņdreiers?) savās nevienam nevajadzīgajās loterijās piedāvāja laimēt aifonu? Lūk, izcils piemērs mēģinājumam piesavināties spozmi.

Pat ja zīmols neskaitās stilīgs, bet vienkārši utilitārs – nu ko. Tas varbūt nav tik kruta kā būt stilīgam, bet arī tas nav slikti. Gaiss arī neskaitās kaut kas nenormāli stilīgs (lai gan es esmu pilnīgi pārliecināts, ka pēc zīmolota ūdens kaut kādā brīdī uzradīsies zīmolots gaiss; pagaidiet vien, kad Īlons mūs aizvedīs uz Marsu.) Svarīgi ir panākt, lai cilvēki arvien lielāku daļu savas dzīves dzīvotu ar zīmolu starpniecību.

Un še mēs nonākam pie galvenās mūsdienu zīmolu iezīmes. Triks ir tāds, ka [veiksmīgie -- red. piez.] zīmoli vairs nav produkti un cilvēki nav patērētāji. Ir otrādi: tu esi produkts, un zīmols tevi patērē. Zīmolam vairs nevajag vienkārši pircējus, zīmolam vajag savus cilvēkus, lietotājus, ja es būtu kreisāk noskaņots, es teiktu dzimtcilvēkus. Viņi pat bieži necenšas neko pārdot, jo patlaban kaujas sauklis ir "savāksim lietotājus". Viņi cenšas nopirkt tevi, nevis tev kaut ko pārdot.

Pasaule mainās, kas pats par sevi nav nekas neparasts, tomēr tagad viņa mainās ļoti būtiski. Digitālizācija nav tikai kaut kas tāds, ar ko sastopas tie dīvainīši, kas joprojām lieto analogos datu nesējus vai pastiprināti interesējas par Andŗa Šķēles politbiznesa darījumiem. Arvien vairāk un vairāk cilvēku dzīves jomu tiek digitālizētas, un tie digitālizētāji neizbēgami grib tām jomām uzlikt savu zīmolu. Nevis vienkārši "parādi savas bildītes citiem digitāli", bet gan "parādi savas bildītes tieši šajā digitālaja platformā".

Tieši tādēļ zīmoli tagad tik ļoti cenšas, lai iegūtu pēc iespējas lielāku tirgus daļu cilvēku dzīvē. Viņi sev vāc nevis vienkārši lietotājus; viņi vāc sev produktu portfeli, kas nodrošinās viņu izaugsmi ilgtermiņā. Viņi negrib tavu naudu, viņi grib tavu dzīvi vai vismaz kaut kādas noteiktas tavas dzīves jomas. Beigu beigās viņi grib būt tie, kas jaunajā, digitālajā pasaulē pārvalda noteiktas cilvēku digitālizētās dzīves jomas. Feisbuks grib būt digitālā draudzība, Tinderis grib būt digitālie randiņi, Instagrams grib būt digitālā zīmēšanās.

Viņi savu naudiņu liek uz to, ka ne-digitālā dzīve pēc kāda laika būs apmēram tas pats, kas plates vai fotofilmas mūsdienās (tas ir, pastāv un pat aug, bet pārliecinoši ir tikai un vienīgi nelielas, lai gan skaļas, nišas produkts). Tātad ar laiku izzudīs tas apzīmētājs "digitālais", gluži kā mūsdienās vairs neviens nesaka "digitālā fotogrāfija". Digitālais ir pēc noklusējuma; tagad īpaši izceļ "filmas fotogrāfiju".

Un, kad mēs nodzēšam "digitāls", paliek pāri "Feisbuks grib būt draudzība, Tinderis grib būt randiņi, Instagrams grib būt zīmēšanās." Nevis digitālā draudzība, bet gan vienkārši draudzība pēc noklusējuma ir Feisbuks. Ne-Feisbuka draudzība, lūk, tas ir tas, ko turpmāk vajadzēs izcelt.

Tā ka neuztraucieties, zīmolveži, Paaudze Z zīmolus neatmetīs, gluži otrādi. Paaudze Z būs tie, kas dzīvos zīmolotu dzīvi. Drīzāk uztraucieties par to, vai jūsu zīmoli viņai joprojām būs svarīgi.
link19 comments|post comment

Atgriežoties pie publicētā [Jul. 20th, 2017|09:58 am]
Ak jel, cik ātri mūsdienās visas lietas mainās. Uzrakstīju vakar, ka Padsavienība bija dēmokrātiskāka par Donbasu un tak piemirsu, ka kopš otrdienas taču tautā mīļotie zīmoli DNR un LNR ir Mazkrievija. Nopietni, Mazkrievija?! Es esmu vīlies. Iepriekšējais zīmols Jaunkrievija bija par kapeiku labāks, bet vispār taču vajadzēja kaut ko tādā virzienā kā Īstkrievija, Pareizkrievija vai Tautkrievija.

Protams, par pašu iniciatīvu man nav, ko teikt. Neesmu Kremļa vērotājs, lai gan Kremļa vērotāji veido visādas teorijas, sākot no "Krievija mēģina bīdīt VDR/VFR variantu" līdz "Krievija grasās norakstīt projektu zaudējumos". Smieklīgi, bet neviens, izņemot pašu Kremli, nesaka "ai, čaļi paši šitā izdomāja, Kremlis tur neko". Es domāju gan: ja projektu jau nosauc par Mazkrieviju, tad ko gan citu var gaidīt? Arī Dr. Ļaunums savu smieklīgo saidkiku sauca par Mini Me.
link10 comments|post comment

Kāds vārds par simtgadi [Jul. 19th, 2017|10:41 am]
Droši vien te uzreiz visādi cīnītāji par ideoloģisko tīrību brēks "mēs zinājām!!!!11", bet varu atzīties – man ir drusciņ žēl, ka Padsavienība izbeidzās. Tas, protams, nenozīmē, ka es pats viņā gribētu dzīvot, bet Latvija tā kā tā no Padsavienības izstājās vēl pirms viņas beigām. Lūk, tā arī varēja palikt.

Neminēsim tādas acīmredzamas lietas, ka Gorbačova Padsavienība bija dēmokrātiskāka valsts par Putina Krieviju (nemaz nerunājot par Turkmenbašī, Baltkrieviju un Donbasu). Tāpat ir skaidrs, ka Padsavienība gan ir izbeigusies, bet joprojām nav sabrukusi. Viņai, izrādās, ir ilgs pussabrukšanas periods, un es gan labprātāk dzīvotu kaimiņos kodolreaktoram, nevis radioaktīvo atkritumu kaudzei.

Nē, visvairāk man žēl ir tā, ka nav vairs neviena, kas pienācīgi nosvinētu simtgadi. Oktobŗa revolūcijas, protams. Putins paziņojis, ka nesvinēs: viņš ir nepateicīgs cilvēks un atsakās tik daudz kā nolikt puķītes uz savas mātes kapa viņas dzimšanas dienā, lai gan tieši viņa viņu ir auklējusi, audzinājusi un pataisījusi par to nožēlojamo kverpli, kāds viņš ir šodien. Mūsdienu kreisie puskoka lēcēji zaudējuši vēl septiņdesmitajos gana dzīvo kaujas garu un nu pārsvarā ir nīkulīgi vārguļi, kas māk tikai dekonstruēt, virzīties uz jaunu izpratni un dzert lattes. Tie daži komūnistu režīmi, kas vēl palikuši, vai nu pa kluso ir kapitālisti, vai aizņemti paši ar savu propagandu; viņiem (tāpat kā Putinam) nav laika ar labu vārdu pieminēt tos, kas viņus savulaik iedvesmoja, iecēla saulītē un balstīja.

Tādēļ tiešām nopriecājos, ka vismaz Kazahijas baletdejotāji saņēmušies un radījuši cienīgu veltījumu simtgadei. Dāmas un kungi, nē, biedri: lūk, aina "Ļeņins un baļķis" no baleta "Sirpis un āmurs" (brīdinu uzreiz, tur ir Ļeņins, kas griež piruetes, tāpēc varbūt nedzeriet šķidrumus, kad skatāties).

Vispār spēcīgi, nevar noliegt, tomēr ir lietas, kas traucē māksliniecisko baudījumu. Viss pasākums balstās uz vienu pašu Ļeņinu, un uzreiz ir redzami budžeta ierobežojumi. Kas tā par mūzikas atkārtoto izmantošanu?! Ir taču pavisam skaidrs: ja mums kaimiņos joprojām būtu Padsavienība, noteikti – nav ne mazāko šaubu – simtgadei par godu tiktu sacerēti ne tikai baleti, bet arī operas, oratorijas un simfonijas.

Vispār fona mūzika ir pelnījusi īpašu uzmanību. Kā gadījies, kā ne, bet šī kompozīcija savulaik tika sacerēta piecdesmitgadei par godu un pirmoreiz parādās mākslas filmā "Uz priekšu, laiks!". Tās droši vien ir episkākās sešas minūtes visā padomju kino vēsturē, lai gan pati filma nav nekas īpašs, ir daudz skatāmākas filmas gan žanrā "Smagie, bet iedvesmojošie padomju varas pirmie gadi" (še noteikti jāpiemin Jūlija Raizmana meistardarbs "Komunists"), gan "Triecienceltņu būvniecība" (šeit savukārt episks piemērs ir Mihaila Kalatozova "Pirmais ešelons").

Šī mūzika un aina bija sanākusi tik ļoti jaudīga, ka to atkārtoti izmantoja vēl ilgi pirms baleta ar baļķi. Ļaudis, kas savulaik ir redzējuši raidījumu "Laiks", noteikti atceras šo mūziku kā attiecīgā raidījuma sākumu, nu to, kur no Maskavas izlido raķete, aplido zemeslodi un trāpa Amerikai (cik eleganti padomju propagandisti radināja tautu pie domas par kodolkaŗu!) Tāpat šķiet, ka šī aina iedvesmoja m/f "Suņa sirds" autorus radīt šo dekonstruēto vēstures versiju (skat, pat "virzīšanās uz jauno izpratni" īstā sociālismā audzinātiem kreisajiem sanāca daudz labāk par mūsdienu nīkuļiem, eh, eh.)

Bet nu jā. Tātad visa šitā vairs nav, mums nav ne oficiālo slavas dziesmu, ne drosmīgās dekonstrukcijas, ne neizpratnes par vēstures pārrakstīšanu, nekā. Kādas iespējas pavērtos, ja tas joprojām būtu aktuāli! Piemēram, "Ļeņins un baļķis" šķiet diezgan izcils nosaukums pr0nam, bet tam mākslinieciskajam pr0nam, ko visi augstu vērtē, bet neviens neskatās (jo, piekritīsit, droši vien pat Džeremijs Korbins negribētu dročīt uz Ļeņinu).

Tā visa vietā mums ir viens pats balets ar Ļeņinu. Eh, nu, ja nekā labāka nav, tad dodiet to pašu. Ja tā padomā, tas ir ļoti padomiski: ņemt to, kas ir, nevis to, ko gribētos.
link16 comments|post comment

Studijā ziņas [Jul. 6th, 2017|11:56 am]
Izrādās, Putins pie varas stūres ir tūdaļ, tūdaļ būs notupējis ilgāk par Brežņevu. Un, kamēr mēs svinēsim simtgadi, tikmēr Putina režīms svinēs pilngadību. Es pat teiktu, nesūdīgs svētku sauklis sanāktu – kamēr tu simtgadi, tikmēr Putins pilngadību.

Vēl man ir, ko teikt par mūsu pašu Putina fanklubu Rīgas domē, kas te prāto jaunas Rīgas ielas. Feisbukos bija aicinājums saukt viņas sieviešu vārdos, kas vispār nav slikts aicinājums. Man pat ir kandidātūras.

Būsim godīgi, visiem tāpat ir skaidrs, ka kaut kad pēc nāves Vaira dabūs vismaz ielu. Un, tā kā viņai ir tāds augsti teicams paradums jau dzīves laikā parūpēties par mūžību (pazīstams arī kā "Bet vectēvs uztaisīja zārku"), varbūt mēs varam neākstīties un nemēģināt novilcināt nenovēršamo? Nosaucam kādu gana glītu ielu Vairas vārdā jau tagad un miers! Vaira pati varēs lentīti pārgriezt, lai.

Par pārdēvēšanām runājot. Rīgā ir veselas divas Rencēnu ielas, kas ir tīša izšķērdība. Rencēnos, piemēram, nav nevienas Rīgas ielas. Turklāt pa Rencēnu ielu nav jābrauc, lai aizbrauktu uz Rencēniem. Viņas atrodas Latgales priekšpilsētā un krustojas ar Krustpils ielu, nu vispār, kur Krustpils un kur Rencēni?! Tāpat Rīgas Rencēnu ielu nekustamā īpašuma vērtība, dievam žēl, vismaz kādas desmit reizes pārsniedz visu Rencēnu nekustamā īpašuma vērtību. Vārdu sakot, Rīgas Rencēnu ielas ir skarbs izsmiekls, nevis īpašs pagodinājums Rencēniem.

Rencēni ir forša vieta, tur dzīvo jauki un saprotoši cilvēki, viņi noteikti neapvainosies, ja viņiem noņems ielu vai ielas Rīgā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka man ir padomā lielisks priekšlikums, ko ar viņām darīt: ierosinu viņas pārdēvēt par Līgas Kalniņas un Jāņa Bērziņa ielām. Kādas Līgas Kalniņas, varētu prasīt, jēziņ, pilna Latvija ar Līgām Kalniņām, par Jāņiem Bērziņiem nemaz nerunājot?! Tieši tā, tieši tā! Rīgā pilnīgi noteikti ir nepieciešama kāda iela, kas nosaukta par godu tiem daudzajiem parastajiem Latvijas pilsoņiem, kas nekad nepacelsies tik augstu, lai tieši viņiem par godu kaut ko nosauktu. Tomēr viņu kopīgais ieguldījums brīvās un neatkarīgās Latvijas izaugsmē ir daudz lielāks par, teiksim, Detlavu Brantkalnu, kuŗa vārdā, starp citu, iela joprojām ir nosaukta.

Vispār visādas Mazās ielas ir nolaidība un iztēles trūkums. Kamdēļ mums Mazā Kalna iela nepieciešama?! Varētu, teiksim, par Zilākalna ielu nodēvēt vai vēl labāk – jo šis patiks gan feministēm, gan ezotēriķiem – par Zilākalna Martas ielu. Elegants risinājums, ko?! Vienīgie, kas pret to varētu ko iebilst, ir ansamblis "Labvēlīgais tips", bet viņi paši savulaik atzina, ka ielu nosaukumu maiņa piederas pie lietas. Vai Mazā Nometņu, kāpēc tāda vajadzīga? Pārmaiņas pēc mēs varētu būt stilīgi un pārdēvēt viņu par Deivida Bovija ielu! Turpat parciņš ir, kur varētu pieminekli Bovijam uzsliet.

Ja mēs vēl par rokmūziķiem: padomju pilsētbūvniecības īpatnību rezultātā mikrorajonos nereti veidojas situācijas, kad ielas turpinās pavisam neloģiski un mulsinoši. Es, piemēram, dzīvoju Ūnijas ielā, un man ikreiz nākas skaidrot, kā tieši pie manis nonākt – jo neviens nespēj iedomāties, ka Ūnijas iela varētu arī turpināties pēc tam, kad viņa itin kā izbeidzas. Vai, teiksim, Imantā ir situācija, kad Slokas ielai paralēli kādu strēķīti iet – nekad neuzminēsit – Slokas iela. Vienas Slokas ielas pārdēvēšana par Viktora Coja ielu būtu vienkārši izcils žests; Imantas iedzīvotāji būs sajūsmā, turklāt tas būtu arī zimboliski, ņemot vērā, ka mūžam dzīvā Coja dzīve aprāvās (vai viņš savu nāvi inscinēja, kā jums tīk), tieši uz Slokas-Talsu šosejas. Piebildīsim, ka tur ir neticami neglīts piemineklis, it kā visi uzraksti Coj živ būtu salikti vienā.

Un, tā kā mēs tik daudzus būtu iepriecinājuši, varētu uztaisīt arī kādu ielu, kas pēc iespējas vairāk cilvēku saērcinātu. Kosmonautikas gatves pārdēvēšana par Džohara Dudajeva gatvi savulaik bija lielisks lēmums, tik lielisks, ka pat Rīgas domes Putina fanklubs viņu nav atcēlis. Bet vajadzētu vēl kaut ko. Diemžēl Aslana Mashadova gatve laikam mūsdienās neaizies, nav vairs saulainie deviņdesmitie, kad visādas politnekorektas lietas varēja izbīdīt. Tīri konceptuāli es gribētu Ramzana Kadirova gatvi, bet laikam nevajag (lai gan šito ar Ušakovu sarunāt būtu diezgan reāli). Bet varbūt skatāmies mazliet plašāk uz citiem vadoņiem? Kādu no mikrorajonu ielām varētu pārdēvēt par Mihaila Gorbačova ielu. Pirmkārt, viņa ieguldījums samērā miermīlīgā Latvijas neatkarības atgūšanā nebūtu novērtējams par zemu (jūs domājat, Andropova laikos kaut kas tāds būtu noticis?) Otrkārt, pūt-dirsā-lec-gaisā nācionālisti "izteiks neizpratni" un varbūt pat "sašutumu". Un, treškārt, Gorbačovs Krievijas vadoņu panteonā mūsdienās dzīvojas īpašā zaņķī un padibenī, kas rezervēts īpaši viņam, tātad neizpratni izteiks arī daudzi Putina fanu kluba biedri. Viņi gan ir pie teikšanas par ielu nosaukumiem, bet pakacināt tak var.
link34 comments|post comment

Citāti [Jun. 29th, 2017|12:09 pm]
Mans oligarhu sarunu iemīļotākais citāts ir Lemberga veltījums Nilam Melngailim: "Lai viņš iet dirst, pimpis, bļaģ." Nu, mīlīgi, lai arī neizprotu, kā tieši pimpis var iet dirst.

Vēl piebildīšu, ka Nils Melngailis ir ļoti reta parādība: cilvēks, kas ir darbojies finanšu industrijā un NAV kļuvis par pimpi. Un apvainojumi no dažu cilvēku mutes ir uztveŗami kā komplimenti.
link41 comments|post comment

Upper Class Twit of the Year [Jun. 29th, 2017|10:52 am]
Ir dažas lietas, kuŗas tu it kā esi bieži redzējis un pat saproti, kā un kāpēc tas notiek. Un tomēr: kad viņas atkal notiek, tu visviens esi izbrīnīts.

Man tā ir ar UK un viņas vēlmi nodarīt sev pāri. Ņemiet vērā, man savulaik ļoti patika UK, labākos laikos, kad es par viņu mazāk zināju. Bet UK ir tāda ļoti neglīta īpatnība: jo vairāk tu par viņu uzzini, jo nepievilcīgāka viņa paliek.

UK problēma ir tik veca kā pasaule: viņi ir has been, kas laikus nav apjautuši to, ka viņu zvaigžņu stunda ir gaŗām un tagad ir jāsāk dzīvot citādi. UK ir kā astoņdesmitgadīgs atlēts, kas savulaik guļus varēja izspiest divreiz vairāk par paša svaru un vēl joprojām laiku pa laikam grib izrādīties, skat, skat, kā es spēju – lai gan sen jau vairs nespēj, izskatās muļķīgi un iedzīvojas traumās. Un tomēr – ikreiz kā mazliet ir apārstējies, atkal metas izrādīties. Ar tikpat paredzamiem rezultātiem.

Savulaik UK veiksmīgi sakrita daudzas lietas, kas viņiem ļāva uzlekt daudz augstāk par savu pakaļu. Bet visu laiku ar vienu un to pašu izbraukt nevar. Tā, starp citu, ir būtiska konservātīvisma problēma: tas maldīgais un nepamatotais pieņēmums, ka tad, ja nu tu esi iekārtojies labā vietiņā, tev atliek vien turpināt visu tādā pašā garā un visu laiku notiks tieši tāpat. Nenotiks. Ir gan zināma pievilcība tādos jēdzienos kā "stabilitāte", "pastāvība" un "nemainība", aizkustina tas, ka kāds "nelokās līdzi visiem vējiem" un "pastāv par savu", bet šī pievilcība neizbēgami ir ar mazliet traģisku piesitienu. Pat ja tu kaut kādā dīvainā veidā nemainīsies (kas ir maz ticams, bet pieņemsim), pārējā pasaule mainīsies un vienā brīdī tev vienkārši aizies gaŗām.

Es to visu saprotu. Bet kāda velna pēc, nu kāda velna pēc britu premjerministrei vajadzēja sev iešaut kājā gadu pēc tam, kad iepriekšējais premjerministrs to pašu bija izdarījis, tas tomēr nebeidz izbrīnīt.

Manuprāt, viņiem ne tikai Anglijas bankas pārvaldnieku vajadzēja importēt no Kanādas (re, cik smuki viņš vakar mārciņu pacēla!), viņiem arī premjerministru vajadzētu ievest no kāda sava bijušā valdījuma. Tīri tā, lai būtu kaut tāds svaigs skats uz dzīvi. Cik esmu dzirdējis, Manmohans Singhs tagad neko daudz vairs nedara. Ir gan pavecs, protams, bet gerontokrātija mūsdienās ir cieņā.
link11 comments|post comment

Jaunumi [Jun. 27th, 2017|10:02 am]
Man ir aukstumpumpas un infrasarkanā kamera. Vasaras starta komplekts, es teiktu!

UPD: Infrasarkanās ainavas izskatās ļoti, ļoti krāšņi, kā ziema, tikai vasarā. Savukārt infrasarkanie portreti izskatās pēc zombiju apokalipses.

Un kaut kā iepriekš nebiju ievērojis, ka aukstumpumpas nav tikai dažas pumpas pie lūpas, bet vispār arī tāda mazmazliet slimīga pašsajūta. Bet pāries.
link10 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]