We are not amused. [entries|archive|friends|userinfo]
Viņa Gaišība

[ website | Mācīsimies latviešu valodu! ]
[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Kāda nolaidība! [Feb. 27th, 2015|01:16 pm]
Mēs jau cerējām, ka rubriku "Ko ziņās tev nestāsta" varēs slēgt. Bet nē!!!

Latvijas internet, kāda neiedomājama nolaidība!!! Kāpēc es tik svarīgas vēstis neuzzinu no jums!!!

Vakar Arizonā pensionāru ciematiņā izmukušas divas lamas un kādu stundiņu skraidījušas pa ielām, kamēr vietējais šerifs nesekmīgi mēģinājis viņas noķert. Amurikas ziņu kanāli par šādu lietu pavērsienu, protams, krita saprotamā sajūsmā un sāka filmēt visu pasākumu ar helikopteriem un raidīt dzīvajā, jo atzīsit taču, šitāds materiāls gaŗas, nogurdinošas februāŗa nedēļas gandrīz pašās beigās ir tīrais zelts. Beigu beigās lamas noķertas — nē, nopietni — ar laso.

Pagūglējiet llama escape, kaudzēm prieka. Un cienājieties, Delfi TV, man nav žēl.
link9 comments|post comment

How the other half lives [Feb. 26th, 2015|01:43 pm]
Šiten te paklīda apkārt intervija ar msjē Imantu Parādnieku. Viņa ir sacerēta tajā postpadomju žurnālistikai, dievam žēl, gauži raksturīgajā žanrā "Mūsu lasītāji vēlas uzzināt, kāpēc jūs esat tik lieliski", tomēr tīri negribot šādas tādas savdabīgas personības šķautnes atklājas gan.

Tā vien izskatās, ka msjē Parādnieks vienkārši ir pieradis izrīkot sievietes. Viņam šķiet pašsaprotami, ka viņš nosaka, kā būs — tagad ejiet pastaigāties, jo es klausos metālu (citāta beigas), — un viņa kundzei šķiet pašsaprotami pakļauties. Protams, no tā it nebūt nav grūti atvasināt, ka arī visām pārējām sievietēm jāpakļaujas Parādnieka rīkojumiem. Netaisīsit abortus un viss, ko jūs iedomājieties.

Nēnu, protams, katram savs. Droši vien ir kaudzēm sieviešu, kas puslīdz labprātīgi pakļaujas. Man gan ļoti gribas to norakstīt uz greizu audzināšanu bērnībā, bet, galu galā, arī ar savām bērnības traumām katrs izdarās, kā tīk — vieni mēģina tikt pāri, otri cenšas neņemt vērā, bet trešie paņem klēpī, apmīļo un pasludina par savas morālās stājas stūrakmeni.

Bet vienu lietu es tiešām līdz galam nesapratu. Uz beigām Parādnieka kungs stāsta par savu divsievības mirkli. Kam negadās, vai ne. Bet pārsteidz viena lieta. Tātad šis msjē puslīdz labi saprot, ka cilvēki mēdz iemīlēties ne tikai tā, kā pienākas. Un, ja būsim tiešāki — cilvēkiem patīk kniebties ne tikai tā, kā pienākas. Protams, gabals jau viņiem nenokritīs, ja viņi to nedarīs. Tāpēc kaŗojošie morālizētāji vienmēr var pakāpties uz sava ziloņkaula ķeblīša un stāstīt — skatieties, skatieties, šitie pagrimteņi nespēj stāties pretī savām miesas kārībām! Nu, jā. Ļaudis vispār ļoti daudzas lietas dara tikai un vienīgi tāpēc, ka viņi to izbauda. Tad jau tikpat labi var rīkot piketus pie būlciņu [tâ! — red. piez.] ceptuvēm. Tās arī pastāv tādēļ, ka cilvēkiem patīk nodoties savām miesas kārībām.

Tātad: msjē Parādnieks gauži labi zina, ka šad tad var sagribēties kniebties ne tā, kā nāktos. Tāpat viņš nojauš, ka tādi iebildumi kā "jā, bet ģimene tak var izjukt" šādos brīžos īsti nestrādā. Tad pasakiet man, lūdzami, kādēļ šis pats kungs tik ļoti iebilst pret citiem ļaudīm, kas arī mīl un kniebjas ne tā, kā nāktos? Kas tas ir, vienkārša pārliecība, ka es esmu tāds ūnikāls un neatkārtojams, es jūtu lietas, kuŗas citi ļaudis nekad nespēs? Pārliecība, ka man ir atļauts, bet pārējiem nē? Tā skaistā atziņa "mana nobīde no normas nav nekāda nobīde, salīdzinot ar jūsējo", kas ļauj ļaudīm dzērumā gausties par to milzu postu, kas panestos, ja legālizētu marihuānu?

Starp citu, šis būtu bijis jauks jautājums, ko paprasīt sarunas beigās. Bet tad jau nu atkal, tas acīmredzot neatbilstu žanra prasībām.
link34 comments|post comment

Rīga ir bagāta pilsēta [Feb. 25th, 2015|05:19 pm]
Šitajā te diskusijā par sab trans nesamērīgajām cenām ienāca prātā — nez, cik mēnesī nopelna tāds vidusmēra rīdzinieks? Nu, kopā — tas ir, pieskaitot klāt aplokšņu algas vai daļu naudas aploksnē. Un vidusmēra — ne gluži naftas oligarhs, bet ne arī Narvesena darbinieks (nav taču tā, ka lielākā daļa rīdzinieku strādā Narvesenā — vai tomēr ir?)

Kā jums šķiet?
Poll #20336 Par to, kā tauta ir trūkumā
Open to: All, results viewable to: All

Cik mēnesī uz rokas saņem vidusmēra rīdzinieks?

View Answers

200-300
2 (2.7%)

300-400
15 (20.0%)

500-600
28 (37.3%)

600-700
19 (25.3%)

virs 700
11 (14.7%)



UPD: Ja gribat norādīt 400-500, sakiet komentāros, man pirksteļi paslīdēja ne tā
link46 comments|post comment

Vēl par mūsu sarakstiem [Feb. 24th, 2015|02:58 pm]
Vēl mums ir saraksts "Vietas, uz kuŗām mēs gribam pārvākties".

Nupat viņam pievienojās Aļaska. Aļaska vispār ir jauka vieta, tur, piemēram, ir ziema. Un tur nav jāmaksā ienākuma nodoklis. Vēl vairāk, Aļaska piemaksā ļaudīm, kas tur dzīvo. Un tagad Aļaska sniedz lielisku iespēju, kur to piemaksāto naudu iztērēt — Aļaskā drīkst brīvi un likumīgi iegādāties, smēķēt un audzēt marihuānu.

Cerams, ka Aļaskā neuzradīsies kaut kāda Aļaskas Tautas republika, kas sāks cīnīties par atgriešanos Krievijā un atvienošanos no zāli pīpējošā sodomītu midzeņa.
link12 comments|post comment

Domāsim gaiši [Feb. 24th, 2015|12:27 pm]
Mums šodien uznācis tāds "vārdos nevaru pateikt, kā mūs tas un tas tracina" garastāvoklis. Sarakstā ir cilvēki, kas pilnīgi parastas lietas cibā raksta zem atslēgas — iedomājieties, es vakar apēdu biezpienmaizīti, ooo, kāds noslēpums. Un citi ļaudis, kas grib šādus ierakstus ielaikot, bet, tā kā cibā laik pogas nav, viņi komentāros raksta :D

Vai, piemēram, cilvēki, ar kuŗiem tev jāstrādā un kam tu nevari pateikt, ka viņi uztaisījuši sūdu. Jo viņi pārdzīvos, viņiem būs aizskartas jūtas, viņi, kazi, ņems un apraudāsies. Pizģec, biedri, darbs ir darbs, to nevajag uztvert personīgi, mēs visi kaut kad uztaisām pilnīgu sūdu. Tikai gudrākie no mums spēj to saprast, ņemt vērā un mācīties.

Vai šitais laiks, bet tas ir pašsaprotami. Vai cilvēki, kas laiku sauc par "laikapstākļiem". Vai cilvēki, kas martu sauc par marta mēnesi. Kas vēl viņš var būt, ja ne mēnesis, Pujāts, vai?! Vai šitās cāļadvēsles, kas vairs nebrauc transportā pa zaķi. Mums ir viens paziņa, kas katru rītu nobrauc pa zaķi tieši vienu pieturu — tā tur kādas desmit minūtes būtu jābrien caur neglītām Purvciema blokmājām, bet ar trolejbusu viens pūtiens līdz Purvciema robežai! Lūk, agrāk no rītiem daudzi ļaudis nepīkstināja ētalonus. Beidzamajā laukā neviena. Nāpšļi.

Bet vispār mēs gribējām būt gaišs un pateikt, cik ļoti mums patīk, ka mūsu darba klavierei mēdz iestrēgt x taustiņš. Katrreiz, kad mēs Consumer Price Index vietā šī te strēgstošā taustiņa dēļ uzrakstām Consumer Price Inde, mums uzreiz gribas pasmaidīt par to, cik freidiski slidena klaviere mums iesmērēta.

Starp citu, par dienas priekiem: Āgenskalna klīnikā tiek plānota Viestura Rudzīša lekcija. Āgenskalna klīnika. The joke kind of writes itself.
link54 comments|post comment

Well, do ya, punk?! [Feb. 20th, 2015|01:53 pm]
Nu, dārgie draugi, jums ir burvīga iespēja izmantot praksē jaunās zināšanas. Kā, jūsuprāt, tad būs, kuŗš noraustīsies pirmais — nesatricināmais Volfgangs Šoible vai dedzīgais komjaunietis Aleksis Ciprs? Jo, ja nenoraustīsies neviens, nebūt nav izslēgts, ka pirmdienā mēs pēkšņi pamodīsimies ar citu eiro kursu.
link20 comments|post comment

Šveices bankas cer, ka jūs neuzzināsit šo vienkāršo ieguldījumu noslēpumu! [Feb. 19th, 2015|12:31 pm]
Nu lūk, un tā nemanot mēs esam nonākuši līdz mūsu aizraujošā zelta sēriāla pēdējai sērijai — par anarhistiem-individuālistiem, ieguldījumu saglabāšanu un īsajām pozīcijām pret visu civilizāciju.

Tātad mēs noskaidrojām, kāpēc zelta standarts valstij ir stulba doma. Labi, jūs teiksit, pajāt tos ķirzakcilvēkus, mani interesē, kā būs ar Mani. Man pašam savu naudiņu ieguldīt zeltā ir laba doma, vai ne?

Pārlasām disklaimeri par to, ka visu naudiņu ieguldīt vienā aktīvā ir stulba doma, lai kāds aktīvs arī tas nebūtu. Paturot to prātā, apskatīsim, kā tad ir ar zeltu kā ieguldījumu.

Ir divi veidi, kā veikt ieguldījumus: gaŗās un īsās pozīcijas, tas ir, jūs varat likt uz to, ka kāda lieta kļūs attiecīgi vērtīgāka vai mazāk vērtīga. Gaŗo pozīciju turētājus mēdz saukt arī par buļļiem, bet īso pozīciju — par lāčiem (ne šitiem). Ir dažādi skaidrojumi, kāpēc tieši tā, un arī man ir pašam savs skaidrojums. Bullis var būt ātrs un draudīgs, bet viņš tomēr ir zālēdājs, viņam nav plēsēja instinkta, viņam nevajag nogalināt, lai viņš būtu paēdis. Savukārt lācis ir plēsējs, viņš alkst asiņu. Bullis nopelna brangu naudiņu, ja pasākumam veicas. Lācis nopelna tad, ja pasākums izgāžas — un cītīgi pieliek savu netīro roķeli pie tā, lai pasākums izgāžas (palasiet tos linkus, tiešām aizraujoši.)

Lielumlielā daļa ieguldītāju ir buļļi. Tas ir tik pašsaprotami: ja tu ieguldi naudu kādā pasākumā, tu parasti ceri, ka tam veiksies. Taču ar zināmu roku veiklību tu vari ieguldīt pret šo pasākumu (angliski to mēdz saukt par to short (darb.v.) un, lai gan nav glīti, to ērti latviskot kā šortot.)

Atvērt īso pozīciju (tas ir, uzlikt savu naudu uz to, ka pasākums ies uz leju) var vairākos veidos. Pieņemsim, es gribu likt uz to, ka eiro ies uz leju. Es varu no kāda aizņemties kaudzīti eiro, tos ātri pārdot un tad, kad eiro krītas (tādēļ, ka es piepeši pārpludinu tirgu ar saviem eiro), atpirkt tos atpakaļ, bet nu jau par lētāku cenu. Savulaik onkulis Džordžs Soross šitā izdarījās ar Anglijas banku, starp citu, un tas, pieticīgi izsakoties, bija morāli stipri apšaubāms pasākums. Bet ko nu vairs par to!

Noteikti pamanījāt, ka tad, lai pārdotu eiro, ir vajadzīgs kaut ko nopirkt vietā (protams, ja jūs gribat pārdot eiro, neko nesaņemot pretī, dodiet man ziņu.) Un tas parāda otru veidu, kā atvērt īso pozīciju: es varu atmest visu šito ķēpu ar aizņemšanos, pārdošanu un pirkšanu atpakaļ (ja es neesmu Džordžs Soross, man neviens tāpat neaizdos pietiekami daudz, lai tas nostrādātu). Es varu vienkārši pārdot pats savus eiro un nopirkt, teiksim, dolārus. Nevis ar domu, ka dolāri paliks vērtīgāki pret visām citām valūtām, bet gan ar tādu domu, ka eiro nokritīsies pret visu ko, tai skaitā arī pret dolāriem.

Lūk, un mūsdienās ieguldījums zeltā ļoti bieži ir šāda te īsā pozīcija pret ķirzakcilvēkiem un viņu papīrīšiem. Zelta mūsdienu pasaulē ir daudz. Ļoti daudz. Kā stāsta Investopēdija (burvīgs veids, kā vairot savu izpratni par ieguldījumiem, starp citu), centrālajās bankās joprojām ir tik daudz zelta, ka ar to pietiktu, lai visa cilvēce desmit gadus no vietas varētu kalt zelta gredzenus, likt zelta zobus un lodēt viņu tālruņos. Ja ķirzakcilvēki šīs rezerves sāks pārdot, zelta cena (visticamāk) kritīsies.

Tātad vajag kaut kādu labu iemeslu, lai šādos apstākļos pirktu zeltu. Un labs iemesls ir! Cilvēkiem patīk pirkt zeltu tad, kad viņiem šķiet — nu ies plāni. Ja jūs mēdzat skatīties televizoru, noteikti būsit pamanījuši, ka daudziem tā tagad šķiet.

Ja man šķiet, ka ies plāni tikai Eiropai, es varu nopirkt dolārus. Ja man šķiet, ka ies plāni tikai Eiropas Savienībai, bet ne Eiropas uzņēmējiem, es varu sapirkties viņu akcijas. Bet ko tad, ja es domāju, ka plāni ies visai pasaulei? Viena atbilde ir — es varu pirkt zeltu.

Taču īsās pozīcijas ir paredzētas drošsirdīgajiem, gluži vienkārši tādēļ, ka lietām, pie kuŗām cilvēki piestrādā, ir tendence iet uz augšu, nevis leju. Atvērt īso pozīciju pret visu pasauli — tas ir pat ļoti drošsirdīgi. Ielikt visu savu naudu īsajā pozīcijā pret visu pasauli — tas jau ir kaut kāds ekstrēmais sports.

Ja jums patīk zelts, pērciet, protams, kādus 5-10% savu iekrājumu var mierīgi un bez īpašiem uztraukumiem turēt zeltā, lai gan varbūt citi dārgmetāli būtu labāks risinājums. Ja nepatīk, nepērciet. Ir kaudzēm citu veidu, kā saglabāt savas naudas vērtību arī tad, ja iestājas plāns Ž.

Es, piemēram, šādām vajadzībām uzkrātu šņabi.
link28 comments|post comment

Saistību atruna [Feb. 19th, 2015|10:01 am]
Dārgie lasītāji,

sēriālam "Zelta viesulis" tuvojas pēdējā sērija, kur būs kas tāds, ko ļaudis ar nestabilu nervu sistēmu varētu uztvert kā ieguldījumu padomus. Tādēļ mūsu sirdsapziņa pieprasīja uzrakstīt disklaimeri. Tikai nešķiriet uzreiz tālāk.

Mēs nesniedzam ieguldījumu padomus, mēs tikai norādām uz zināmām likumsakarībām un varbūtībām. Ja jūs izdomājat kaut kā ieguldīt savu naudu, uzzinot par šīm varbūtībām — tā ir jūsu izvēle, bet nepārmetiet man, ja jūs savu naudu zaudējat (un varat arī neteikt paldies, ja nopelnāt).

Ieguldījumi paredzēti tam, lai saglabātu un, cerams, arī vairotu jau esošo kapitālu; tie nav paredzēti kā ienākumu avots. Nopietni, vienīgais veids, kā ieguldījumus pārvērst par ienākumu avotu, ir pārvaldīt citu cilvēku ieguldījumus (ja viņi jums to ļauj). Tas nenozīmē, ka ar veiksmīgiem ieguldījumiem nevar labi nopelnīt. Taču tas nozīmē, ka tad, ja noteikti ir daudz un ātri jānopelna, neizbēgami sanāk izvēlēties riskantus ieguldījumus. Tas pat var kādu laiku strādāt, un šāds ieguldītājs jūtas kā asa sižeta filmas varonis, kas skrien pāri upei, pārlecot no viena krokodila uz otru. Taču tad, ja tā mēģina skriet visu mūžu, kāds krokodils neizbēgami izrādās veiklāks.

Jebkuŗš ieguldījums ir mēģinājums paredzēt nākotni. Un, jo tālāka tā nākotne, jo grūtāk ko paredzēt, tāpēc ieguldījumus mēdz dažādot (jeb, ja jums patīk svešvārdi, investīcijas mēdz diversificēt). Ja jūs pamanāt kādu (jūsuprāt) ieguldījumu iespēju, atturieties no kārdinājuma tajā likt visu savu naudu. No tā, starp citu, izriet viena cita lieta — arī tad, ja jūs visus savus ietaupījumus turat mājās zem matrača vai bankas kontā un tikai vienā valūtā, jūs būtībā ieguldāt vienā vienīgā aktīvā. Jūs visu savu naudu liekat uz to, ka attiecīgā ķirzakcilvēku valsts vai monetārā savienība pastāvēs arī tad, kad jums to naudu vajadzēs — vai vismaz uz to, ka tā ķirzakcilvēku nauda tad būs gana vērtīga.

Parasti pirms ieguldījumu reklāmām liek diskleimeri "Jūsu kapitāls ir pakļauts riskam". Tomēr šis apgalvojums ir pareizs jebkādos apstākļos: ja jums ir kaut kāds kapitāls, tas neizbēgami ir pakļauts riskam. Vienmēr. Nav pilnīgi neviena veida, kā uzglabāt vērtību, par kuŗu droši, bez jebkādas šaubu ēnas, var teikt, ka nākotnē tā nemainīsies vai pat pieaugs. Neviena, un trieciet ratā tos, kas jums saka — nu, šitas gan ir pilnīgi drošs ieguldījums, te nav nekādu iespēju noiet greizi. Viņiem vai nu ir vāja iztēle, vai viņi melo. Ir tikai un vienīgi vairāk vai mazāk ticamas varbūtības, un dažādība sniedz lielāku varbūtību, ka kopumā būsit peļņā — ja viens ieguldījums nesīs zaudējumus, cerams, ka otra peļņa to atsvērs.

Tātad: ieguldījumi nav (tikai) izprieca jauniešiem strīpainos uzvalkos un ar želeju matos, kas grib ātri nopelnīt. Ja jums ir kaut kādi puslīdz vērā ņemami uzkrājumi, uz kuŗiem jūs cerat paļauties nebaltā dienā, jums ir jādomā, kā tos ieguldīt, lai jūsu uzkrājumi nezaudētu savu vērtību. Mēs ceram, ka mēs jums varam parādīt iespējas, kā to darīt, vairot jūsu izpratni par dažādiem finanšu instrumentiem un veicināt jūsu interesi par šo ļoti lietderīgo un aizraujošo jomu. Un, ja jūs mūsu pūliņu rezultātā spēsit labāk pārvaldīt savas finanses — ak, mūsu priekiem nebūs gala.

To visu paturot prātā — uz priekšu!
link21 comments|post comment

Viņi atcēla zelta standartu. Tu nekad neuzminēsi, kas notika pēc tam! [Feb. 18th, 2015|11:37 am]
Vai gribi patikt sev interesējošā dzimuma pārstāvjiem tikpat ļoti, cik mēs? Arī tu vari orientēties finanšu jomās un kļūt par burvīgu sarunu biedri, jo Kautska finanšu izglītošanas sēriāls "Zelta viesulis" piedāvā kārtējo sēriju!

Tātad, kā mēs noskaidrojām pirmajā sērijā, nauda nav vērtība, nauda ir vērtības mērvienība. Savukārt tautsaimniecība (mazliet vienkāršojot) to vien dara, kā rada vērtību, un nauda nepieciešama, lai šo vērtību izmērītu. Un zelta standarts uzstāj, ka mums ir ierobežots mērvienību skaits.

Pieņemsim, mēs dzīvojam laukos, mums ir mežs un mēs šad tad tur pacērtam malku (sveiciens Koka naudas entuziastu komandai!) Savukārt mūsu kaimiņiem meža nav, toties viņi tur govis. Mums garšo piens, viņiem vajag malku, tādēļ mēs esam vienojušies, ka par 40 litriem malkas viņi mums dos 4 litrus piena. Tā nu mēs viens ar otru tirgojamies, un to, cik malkas un piena mēs varam viens otram pārdot, ierobežo tikai tas, cik šo lietu mums ir.

Un tagad pieņemsim, ka mums ir vēl viens kaimiņš, kas rok no zemes laukā litrus. Nevis litrus kaut kā, bet vienkārši litrus, mērvienību. Lai mēs pārdotu 40 litrus malkas, mums vispirms no kaimiņa jānopērk 40 litri. Ja mēs litrus no kaimiņa nepērkam, mēs arī nevaram pārdot savus 40 litrus malkas — kā tad mēs izmērīsim, cik daudz malkas mums ir?

Piepeši litru rakšana kļūst par nepieciešamu priekšnoteikumu jebkādai tirdzniecībai. Mums var būt malka, un mūsu kaimiņam var būt piens. Bet mēs nevarēsim viens ar otru tirgoties, ja mums nebūs litru. Un ko tad, ja mēs esam saskaldījuši brangu kaudzi malkas un mūsu kaimiņš saslaucis kannām piena, bet otrs kaimiņš necik daudz litru nav saracis? Neko, ja mums ir izbeigušies litri, nekā mēs nenopirksim.

Nevar nepamanīt, ka litru rakšana šajā mūsu saimniecībā ir pats spridzīgākais darbs. Tā ir priekšnoteikums jebkādām tālākām saimnieciskām darbībām: mēs varam pārdot tikai tik daudz malkas un piena, cik mums ir litru. Nevis pašu mantu, bet litru, nevis pašas vērtības, bet viņas mērvienības. Visu mantu vērtība tiek pakārtota šim litram, kas ir jāizrok. Nepietiek ar to, ka pašām mantām jau ir tilpums; nē, mums nepieciešams no zemes izrakts litrs, lai to apstiprinātu.

Lūk, un tieši šādi darbojas zelta standarts. Zelts (šī standarta ietvaros) ir tikai un vienīgi vērtības mērvienība. Saražotajām lietām arī ir vērtība, bieži vien pat lielāka nekā zeltam, taču zelta standarts pieprasa, ka vērtība tām ir tikai tad, ja tās ir pamatotas ar pietiekamu daudzumu no zemes izrakta metāla. Visa ekonomika tiek pakārtota zelta ieguvei, kas, protams, kļūst neproporcionāli ienesīga. Un, kā jau mēs noskaidrojām pirmajā sērijā, tā gluži nav tā nozare, kuŗai visu vajadzētu pakārtot.

Še mēs nonākam pie visa pastāsta sāls: nav gluži tā, ka bezseguma naudai nav nekāda seguma. Tā ir segta ar attiecīgās valsts ekonomiku, un to mēs varam gauži labi novērot valūtas kursu svārstībās. Korelācija nav pilnīga, bet attiecīgās valsts ekonomikas jaunumi tik tiešām maina valūtas kursu (re, izrādās, ķirzakcilvēku naudas vērtību nenosaka tikai ķirzakcilvēki vien!)

Tas gan nozīmē arī to, ka šī vērtības mērvienība mēdz svārstīties — dažbrīd mūsu litrs var būt pusotrs litrs, bet dažreiz tikai nulle septiņi. Nu ko, gadās, lietu vērtība mēdz mainīties. Pārmērīga tieksme pēc stabilitātes vispār ir kaut kāda domāšanas patoloģija.

Un vēl tas nozīmē to, ka šī vērtības mērvienība neizbēgami saistīta ar vismaz kaut kādu kopienu, ja ne gluži valsti (jāpiebilst, es esmu milzīgs lokālo valūtu cienītājs, bet tas ir cita pārsprieduma tēmats). Dažādi anarhisti-individuālisti mēdz brēkt, ka tādēļ bezseguma nauda neizbēgami ir ķirzakcilvēku sagudrots apspiešanas rīks. Turīgākie no viņiem mēdz krāt zeltu pārliecībā, ka tad, kad ķirzakcilvēku sazvērestība sagrūs, viņi būs paši gudrākie un bagātākie. Bet par to mēs parunāsim nākamajā sērijā.
link25 comments|post comment

Par īstām vērtībām un viņu mērvienībām. 1. sērija. [Feb. 17th, 2015|09:58 am]
Jūs noteikti neesat to pamanījuši (kādēļ gan jums tas būtu jāpamana, galu galā), bet beidzamajās nedēļās ir notikuši visādi jautri notikumi aizraujošajā finanšu pasaulē. Tik aizraujoši, ka cilvēkiem brīžam gribas pamest rociņas gaisā un kliegt, kaut jele še viss tik strauji nemainītos!

Kā zināms, valūtu kursus ja ne nosaka, tad pamatīgi ietekmē ļoti neliels bariņš jauniešu, kas apmēram reizi mēnesī sanāk kopā un izdomā, kā tad nu tagad vajadzētu valūtu kursus bīdīt. Tā var, jo mūsdienās valūtai nav seguma šī vārda vispārpieņemtajā izpratnē — viņai vērtība ir tāpēc, ka tā pateikusi iestāde, kas to naudu drukā (un ļoti bieži nemaz nedrukā, pietiek ar virtuāliem cipariņiem).

Kad cilvēki šo faktu uzzina, viņi mēdz krist mērenā ahujā. Mēs takš kopš bērna kājas esam radināti pie apziņas, ka nauda — tā ir vērtība, bet izrādās, tie ir tikai papīrīši, kas turas uz uzticības un/vai valsts represīvā aparāta. Tāpat bariņš jauniešu, kas nosaka naudas vērtību, pārlieku izklausās pēc ķirzakcilvēku sazvērestības. Pievienojiet vēl postpadomiski veselīgu paranoju par ļauno valsti, kas vienā brīdī izčibēs ar visu tavu naudiņu, un roka pate stiepjas pēc kāda labāka risinājuma.

Jo bieži par šādu labāko risinājumu tiek uzdots zelta standarts. Lūk, sensenos laikos tu jebkuŗā brīdī ar savu naudu varēji iesoļot bankā, iedot savu papīra naudu kasierim un pretī dabūt tik un tik gramus zelta. Šis daudzums bija stingri noteikts, tādēļ vērtību nosakošie ķirzakcilvēki (teorētiski) varēja piedrukāt tikai tik naudas, cik valsts bankā bija zelta.

Uzreiz atklāsim mūsu viedokli: zelta standarts bija bezjēgā stulba doma, kas balstās uz aplamo pieņēmumu, ka nauda ir vērtība. Nauda nav vērtība: nauda ir vērtības mērvienība, un sajaukt vienu ar otru ir tikpat aplami (un arī pašsaprotami) kā jaukt gaŗumu ar metriem vai laiku ar sekundēm. Atgriešanās pie zelta standarta ir apmēram tikpat vēlama kā atgriešanās pie masalām un difterijas (hei, ir taču trieciennieki, kas cīnās arī par to). Un lūk, kāpēc.

Zelta standarta piekritēji apgalvo, ka šādai naudai ir īsta vērtība, tai ir segums, tā nav vienkārši papīrīši. Taču šeit slēpjas divi veikli, bet šaubīgi pieņēmumi — pirmkārt, ka zelts ir vērtība, un otrkārt, ka naudai jābūt vērtībai. Taču arī zelts, gandrīz kā ķirzakcilvēku nauda, ir galvenokārt vērtības mērvienība, jo tam vērtība lielā mērā ir tikai tādēļ, ka cilvēki tam uzticas.

Labi, būsim godīgi — pats par sevi zelts ir vērtīgāks par ķirzakcilvēku papīrīšiem (es esmu pagalam praktisks cilvēks, man "vērtīgs" galvenokārt nozīmē "noderīgs"). Zelts neapsūbē, to ir viegli apstrādāt, tas labi vada elektrību un tas ir samērā reti sastopams. Tomēr ar šīm labajām īpašībām it nebūt nepietiek, lai zelts maksātu tik daudz, cik viņš patlaban maksā. Un patiesi: ja paskatīsities uz zelta cenu ilgākā laika posmā, noteikti ievērosit, ka tā ir bijusi zemāka. Ja zelts būtu tikai rūpniecības izejviela, tas maksātu daudzas reizes mazāk. Lielumlielā daļa zelta vērtības rodas tāpēc, ka ļaudis tam tic.

Un zelts ir draņķīga lieta, kam ticēt. Lai uztaisītu ķirzakcilvēku papīrīšus, nekas īpašs nav jādara. Lai dabūtu zeltu, vajag izrakt ļoti lielus zemes daudzumus, piesārņot apkārtni (un nevis ar šādiem tādiem niekiem, bet ar dzīvsudrabu un cianīdu) un tērēt kaudzēm enerģijas. Ņemiet vērā, zelta standarts paģēr, ka pēc visas šīs ņemšanās mēs nedabūsim vis kādu derīgu izejvielu, bet zelta stieni, kuŗa vienīgais uzdevums būs gulēt bankā bez jebkāda pielietojuma. Tad jau varbūt neķēpāties un uzreiz turēt bankās piesārņojumu?

Turklāt zelta ieguve, pieticīgi izsakoties, laika gaitā nav izcēlusies ar augstiem ētikas standartiem. Lai palielinātu savas zelta rezerves, valstis ir veidojušas kolonijas, paverdzinājušas cilvēkus un iznīcinājušas veselas kultūras. Kaut kā nešķiet pareiza tāda monetārā polītika, kas šādas lietas atbalsta, novērtē un veicina.

Par laimi, šāda monetārā polītika arī nav nepieciešama, bet par to mēs parunāsim nākamajā sērijā, kur aplūkosim, kāpēc bezseguma nauda nav gluži bez seguma un kāpēc tā ir labāka vērtības mērvienība. Tāpat īpaši anarhistiem-individuālistiem par godu aplūkosim, kāpēc šortot visu civilizāciju nav tā labākā doma. Līdz nākamajai reizei!
link24 comments|post comment

To prieku! [Feb. 16th, 2015|09:21 am]
Ak, ziema, viss ir aizmirsts, viss ir piedots, paliec tāda, kāda esi, un līdz pavasarim nemainies! (Kas, nojaušu, ir veltas cerības, bet ko nu par to.)

Cik žēl, ka šodien jāstrādā! Toties vakardienu izmantoju pilnvērtīgi un izspriņģojos svaigā gaisā visu dienu. Sen nebiju pavadījis tik brīnumjauku svētdienu.

Un vispār skatīsimies uz lietām no gaišās puses. Ja arī ziema ar šo te beigsies (es ceru, ka nē, har har!), tad vismaz būs brangas beigas.
link6 comments|post comment

Diez kas nav [Feb. 12th, 2015|03:51 pm]
Ja nebūtu tik morbidi, varētu rīkot totalizatoru — cik ilgi turpināsies šitas te pamiers (kas vēl nemaz nav sācies). Cerēsim, ka neviens no lēmumu pieņēmējiem nav tik stulbs, lai domātu, ka nu ir miers un par visu pasākumu veiksmīgi var aizmirst.
link12 comments|post comment

Какая разница, товарищ?! [Feb. 12th, 2015|08:54 am]
Es tiešām cenšos netēlot visgudrīti, bet šito es nesaprotu. Miera sarunas, pazīstamas arī kā Minskas sarunas, notiek — jūs neticēsit — Minskā. Kāpēc LTV Oditu Krenbergu aizsūtīja uz Kijevu?! Un kāpēc Rīta Panorāmā stāstīja "Kijevā turpinās Minskas miera sarunas"?
link8 comments|post comment

Viesmīl, mēs jums ziemu pasūtījām, kas ir tas, ko jūs mums atnesāt?! [Feb. 10th, 2015|11:34 am]
Biedri, es esmu sarūgtināts līdz sirds dziļumiem. Ja šitie pastāsti par to, ka ziema ir cauri un nekāda sala vairs nebūs (it kā viņš vispār būtu bijis) izrādīsies patiesi, tad tas nozīmē, ka mums nupat bijis gads bez ziemas.

Tikvien bij to ziemas prieku kā pirms dažām nedēļām brangi izspriņģoties pa aizsalušo Sedas purvu. Un ziemas prieki, es jums teikšu, ir tāda izprieca, ka uzreiz skaidrs, kam tieši mums tā ziema vajadzīga. Var jau būt, ka ļaudīm, kas degunu laukā no pilsētas nebāž, ziema šķiet milzu apgrūtinājums. Bet visi pārējie tiešām novērtēs, cik daiļi balts pēkšņi viss ir, kā bez bēdu var iet visur, kur sagribas (neuztraucoties, ka iestigsi slīkšņā) un cik tīkams dzestrums jaušas gaisā. Tiesa, šogad izpalika mīnus divdesmit grādi, kas ir jau pavisam cita izpriecu sadaļa — ir maz lietu dzīvē, kas ir tikpat lieliskas kā mīnus divdesmit grādu auksts ziemas rīts. Saulīte spīd atspērusies (jo, kā visiem zināms, bargā salā vienmēr spīd saule), visa pasaule laistās un vizuļo un viss ir sasalis trauslā dailē, kas pārlieku ilgi vis neturpināsies un tieši tādēļ ir jo daiļāka.

Tā vietā mēs dabūjām nez kādu pagarināto rudeni ar mūžam nomākušos laiku, dāsnu kārtu slapjdraņķa un atkusni-salu-atkusni-salu, kas nodrošina brangu ledus kārtu uz ceļiem un pagalmos. Turklāt visādi mošķi nebūs izsaluši, bet gan pārziemojuši, tātad nākamvasar varam gaidīt jo brašu asinssūcēju kukaiņu uzbrukumu. Atliek vien cerēt, ka varbūt viņu naskumu kaut kā apslāpēs auksta vasara, lai gan vēl vienus Jāņus, kas neatšķiŗas no Ziemassvētkiem, laikam tomēr negribētos.

Ja šitādas ziemas turpināsies, nākamajā janvārī braukšu atvaļinājumā uz Špicbergenu, goda vārds. Kamēr vēl tur viss nav nokusis.
link51 comments|post comment

Ļeņina idejas dzīvo un uzvar! [Feb. 6th, 2015|04:31 pm]
Man ir drusciņ apnikusi rubrika "Ko ziņās tev nestāsta", galvenokārt tāpēc, ka es nesaprotu, kāpēc šādai rubrikai vajadzētu pastāvēt. Tur taču ir tik pašsaprotamas lietas, kam sen vajadzētu būt jebkuŗā ziņu lapā.

Piemēram, kāpēc Latvijas ziņās nestāsta, ka Angela ar Fransuā brauc uz Maskavu runāties ar Putinu? Vai to, ka Obama gudro, vai tik nevajadzētu apgādāt Ukrainu ar ieročiem? Vai par Jāņa Varufaka eirotūri (viņš tagad paņēmis pārtraukumu un atbaucis atpakaļ uz Atēnām, lai izdomātu, kur likt visus tos kurvīšus, kas viņam sadoti)?

UPD: Stāsta, kas ir lieliski. Vēl viens iemesls rubriku pārtaisīt par "frīkī šit, kas joprojām notiek pasaulē."

Tāpēc tā vietā parunāsim par frīkī šit, kas joprojām notiek pasaulē. Lūk, piemēram, Ķīnas Kompartijas genseks Sji Dzjiņpins nolēmis sekot priekšsēža Mao viedajam piemēram un izdot pats savu runu grāmatiņu, protams, ar visu portretu uz vāka. Es ļoti ceru, ka grāmatiņai līdzi nāk Vadoņa plakāts, ko pielikt pie sienas (nu, plakātu, ne Vadoni, jūs ko).

Ļoti aizkustina, ka genseks Sji savu grāmatu vis nesviež pakaļ katram, kas uz viņu paskatās (lai gan man ir milzu aizdomas, ka tad, ja es aizietu līdz Ķīnas vēstniecībai, es varētu viņu dabūt). Nē, genseks Sji savu grāmatu pārdod Amazonā. Es domāju, ļaunas mēles te varētu pagvelzt, ka biedrs Sji noteikti saskata radniecīgu dvēsli Džefā Bezosā. Savā ziņā pareizi: šīs grāmatas galvenā funkcija ir atrasties plauktiņā, lai visi redz, ka viņa tur ir un ka attiecīgā plaukta īpašnieks ļoti ciena biedra Sji viedās atziņas, un kamdēļ gan par to neiekasēt naudu.

Bet lasīt? Diez vai zem šīs saules ir daudz cilvēku, kas šo grāmatu ir izlasījuši. Tādi iedvesmojoši uzsaukumi kā "We must start from reality, identify the main pressing problems, and concentrate on those problems which are most pressing or most severe." vai "Exchanges and mutual learning form an important driver for human progress and global peace and development." taču ar laiku apnīk. Lai gan Ķīnas ziņu lapas dievojas, ka "Xi's new book captivates UK readers". Iespējams. Pilnībā ticu, ka kaptivētie UK lasītāji lasa un gudro — ka tevi jupis, vai visa grāmata tiešām būs tāda?!

Es ceru, ka jūs saprotat, ko man vajag dāvināt uz Viņa Gaišības oficiālajām dzimšanas dienas svinībām.

Un turpinot par sociālisma uzvaru: sveicieni Čučhes idejas studiju pulciņiem! Kā zināms, ir tādas ļaužu grupas, kas stāsta, kā ASV visus izkalpina, liek visiem pirkt lietas par saviem bezvērtīgajiem dolāriem un Krieviju nīst tāpēc, ka viņa atļāvusies piecelties no ceļiem un rīkojas pastāvīgi. Nu lūk, bija savulaik Venecuēlai tāds varens prezidents Ugo Čavess, kas arī piecēla savu valsti no ceļiem, iestājās pret ASV virskundzību, nokratīja nevērtīgā ASV dolāra pinekļus un tādā garā.

Diemžēl Čavesa vairs nav ar mums, bet sociālismā viņš savu valsti tik tiešām ieveda: kā jau sociālismā ierasts, Venecuēlā tagad pilnīgi viss, ko kāds gribētu pirkt, ir deficīts. Piemēram, prezervātīvi, kas melnajā tirgū maksājot mazliet mazāk par minimālo mēnešalgu. Ievērojiet vēl vienu aizkustinošu detaļu: 36 prezervātīvi pēc oficiālā kursa maksā 755 Amurikas dolārus, savukārt pēc neoficiālā kursa — 25, kas, protams, izskatās daudz reālistiskāk. Nu atkal, gluži kā sociālismā — ir viens oficiālais valūtas kurss, pēc kuŗa dolārus nopirkt nevar, un ir neoficiālais, kas daždesmit reizes atšķiŗas no oficiālā. O, es jūtu, manas valūtas spekulanta tieksmes Venecuēlā varētu saplaukt pavisam krāšņiem ziediem.

Varbūt Krievijai vajadzētu beigt ākstīties ar "brīvo tirgu" un arī ieviest oficiālo rubļa kursu, tai pat laikā pieprasot, lai pilsoņi nodod valūtu? Lūk, PSRS itin nebūt nevajadzēja uztraukties par rubļa kursu. Tolaik rubļa kursu noturēja nevis Centrālā banka, bet Valsts drošības komiteja. Krievijai arī tīri labi sanāktu, patrioti būtu sajūsmā par to, ka viņu brīvība tiek ierobežota arvien vairāk, un Vjatkas gumijas apavu rūpnīca varētu paplašināt savu produkcijas klāstu. Lai gan vispār nevajag, uzlabosies dēmogrāfija.

Jums nav kaut kādu Krievijas think-tanku kontakti? Es viņiem vēl daudz ko varētu ieteikt.
link12 comments|post comment

I don't want to live on this planet anymore [Feb. 6th, 2015|11:50 am]
https://www.indiegogo.com/projects/xoo-belt-by-nifty-a-phone-charging-belt

Viedsiksna. VIEDSIKSNA!!!! Āāāāāāāāāāāā
link9 comments|post comment

Atšķirības pasaules uztverē [Feb. 6th, 2015|09:36 am]
Parunāsim par krievisko pasaules uztveri. Vakar vienā komentārā citēju deviņdesmito gadu Krievijas kases grāvēju Brālis, un tad pie viena paklikšķinājos un palasījos, ko gan krievu tauta domā par šo lielisko filmu. Un, ko domājies, izrādās, ka Krievijā galvenais varonis Daņila Bagrovs pārliecinoši tiek uztverts kā gaišais tēls, kā īsts krievu puika, godīgs, nelokāms, cīnās par taisnību un nekad nezaudē savu cilvēcību.

Es mazliet samulsu. Man visu laiku šķita, ka Daņila pārliecinoši ir traģiskais varonis un filma ir par to, kā salauza tevi, puisīt, salauza tā pati dzīvīte. Pēc Čečenijas kaŗa viņš paliek tāds nerunīgs un cenšas apslāpēt savas atmiņas, apgalvojot, ka sēdējis štābā par skrīveri. Pēc tam viņš pamana, ka arī dzīvē iet tikpat skarbi kā kaŗā, un tā nu viņš pamazām sāk šaut cilvēkus, līdz beidzot šaut cilvēkus viņam ir vienīgais iespējamais risinājums jebkādām problēmām.

Kuŗš ko ir pārpratis — es vai Krievijas skatītājs?

Poll #20315 Labais puika, pozitīvs tēls
Open to: All, results viewable to: All

Daņila Bagrovs ir

View Answers

gaišais, godīgais tēls, kas nezaudē cilvēcību grūtā situācijā
4 (9.1%)

traģiskais varonis, kuŗu skarbā dzīve novedusi līdz necilvēcīgai rīcībai
25 (56.8%)

kas?
15 (34.1%)

link23 comments|post comment

Nein [Feb. 5th, 2015|04:20 pm]
Ja es nemaldos, Jāņa Varufaka gaitas diezgan pārliecinoši ietilpst rubrikā "Ko ziņās tev nestāsta", vai ne? Es gan Latvijas ziņu lapās lasu tikai Latvijas un varbūt Ukrainas ziņu sadaļu, tamdēļ īsti neesmu pārliecināts. Bet nu katrā ziņā īpaši aprakstīts tas nav, ko!

Tātad. Šodien Jānim Varufakim viņa Eiropas tūrē ir pats galvenais koncerts: viņš Berlīnē tiekas ar savu vācu kolēģi Volfgangu Šoibli.

Un Volfgangs Šoible ir gaŗas un veiksmīgas polītiskās karjēras rūdīts valstsvīrs, kuŗa bildi liek vācu vārdnīcās pie vārda Ordnung. Pat uz kopējā Vācijas polītikas fona viņš pazīstams kā pārliecināts stingrās līnijas piekritējs, un šādu reputāciju Vācijā tik tiešām nav viegli dabūt (varu atzīties, ka es labprāt iestātos Volfganga Šoibles fanu klubā, ja tāds būtu). Tas jums nav, teiksim, Džordžs Osborns, kas blakus Jānim izskatās pēc skolaspuikas, kas sadūšojies palūgt autogrāfu rokzvaigznei. Mēģinājumi sabīdīt kaut kādu kompromisu ar Volfgangu Šoibli ir apmēram tikpat auglīgi kā centieni ar kailām rokām izbīdīt no vietas Schwerbelastungskörper.

Par laimi, arī Jānis nav vakarējais. Viņu nevajag bāzt vienā maisā ar komjaunieti Aleksi Cipru (starp citu, tā nav apsaukāšanās, Aleksis Ciprs tik tiešām savulaik bija komjaunietis). Lūk, piemēram, Latvijā pierasts, ka vienīgā prasība polītiķa darbam ir pulss (un Bērziņa gadījumā nav nepieciešams arī tas). Jānim ir Eseksā saņemts ekonomikas doktora grāds, gadu desmitiem ilga pieredze profesora amatā visnotaļ redzamās ūniversitātēs un vērā ņemama grāmatu kaudzīte. Salīdzinājumā ar viņu, Ciprs ir tikai komjaunatnes aktīvists, kas aizkūlies līdz lielajai polītikai. Un lai nu kas, bet mēs zinām, kādi domas giganti mēdz būt šie polītikā iekļuvušie komjaunieši.

Protams, Jāņa tikšanās ar Volfgangu Šoibli beidzās bez jebkādiem panākumiem. Volfgangs Šoible paskaidroja, ka viņš jau nu gan teiktu citādi, bet viņa diplomātiskie kolēģi ieteikuši lietot frāzi "We agreed to disagree". Jānis apgalvoja, ka viņi neesot sasnieguši arī to. Tomēr viņš ļoti cītīgi skaidroja, kā Grieķijas valdība tagad ņemsies cītīgi meklēt veiksmīgu risinājumu, apkaŗos korupciju un — bet protams — neļaus Grieķijā sazaļot neonacisma ziediem. Tas arī ir saprotams: patlaban Jāņa galvenais uzdevums ir pārliecināt cilvēkus, ka ar Grieķijas jaunā valdība ir spējīga uz racionālu darbību, par ko, protams, ļoti daudzi šaubās.

Savukārt vakar Jānis tikās ar šīs cibas lasītājiem jau labi pazīstamo Mario Dragi. Un Mario nolēma šo tikšanos atzīmēt, dažas stundas vēlāk piegriežot Grieķijai naudiņu (mēs jau esam minējuši, ka Mario Dragi pat eirokrātu vidū pazīstams ar saviem neparasti nesmieklīgajiem jokiem, un būt asprātīgam uz eirokrātu fona nav gluži tas, kas mēģināt stāstīt anekdotes Bilam Beilijam). Nu grieķu bankas nevar iet pa tiešo pie ECB un aizņemties naudiņu, ķīlā dodot Grieķijas vērtspapīrus. Tikšanās ar Volfgangu Šoibli nupat kā beigusies, bet es nebrīnītos, ja arī Vācija nolems atzīmēt šīs pārrunas pienācīgā veidā.

Līdz šim Jānis likteņa triecienus nes ar izslietu galvu, bet ļaunas mēles melš, ka Grieķijai jau 25. februārī beigsies nauda (jo patlaban viņi dzīvo no viena "starptautisko aizdevēju" pabalsta līdz otram). Vārdu sakot, ne Grieķijai, ne visam Eiropas projektam šis nebūs viegls februāris.
link9 comments|post comment

Stände nur Marx noch neben mir, dies mit eignen Augen zu sehn! [Feb. 4th, 2015|11:09 am]
Pēc lasītāju lūgumiem še būs par Grieķiju.

Tātad: protams, apsveicu visus ar vēsturisko darbaļaužu apvienotā bloka Syriza uzvaru Grieķijas vēlēšanās! Grieķu tauta beidzot spēs saraut važas un izbeigt sāpju, pazemojuma un kauna pilnos taupības gadus.

Vismaz tā likās uzreiz pēc darbaļaužu uzvaras, lai gan nu viņi kļuvuši arvien piekāpīgāki. Komjaunietis Aleksis Ciprs nav gluži tas jaunietis, kas citu Eiropas valstu vadītājiem (ar to saprotot Angelu, protams) iedveš milzu uzticību. Tamdēļ viņa vietā ar tūri pa Eiropu palaists Grieķijas jaunais finanšu ministrs ar satriecoši lielisko vārdu Jānis Varufakis. Tā nu Jānis cenšas visiem iestāstīt, ka taupības polītika ir pārlieku skarba, Grieķijas kreditoriem jāsamierinās, ka visu naudu viņa neatmaksās, un nē, ko jūs, mēs neesam vājprātīgi komūnisti, mēs nesāksim nācionalizāciju, cīņu pret kulakiem un varas nodošanu revolūcionārajām padomēm [pabīda pagultē Ļeņina portretu].

Smieklīgi, bet Jāņam ir taisnība. Taupība ir lieliska lieta, un pietaupīt naudiņu, lai atdotu savus parādus, ir vēl lieliskāka lieta. Bet taupība tā brangi strādā tad, ja tu čakli strādā, pelni naudu un atliec maliņā parādu maksāšanai. Taču tad, ja tev darba nav un tu ietaupi tā, ka guli kartona kastē, būtu ieteicams apsvērt citas iespējas. Un lai nu ar ko, bet ar strādāšanu Grieķijai diez kā vis neiet. Bezdarbs nu jau divarpus gadus turas virs 25%, un jauniešu bezdarbs vispār ir pāri 50% (kas ir uzlabojums, vienubrīd bija 60%). Tik gauži negāja pat Latvijā, tur bezdarbs pašā krīzes plaukumā pusgadu bija virs 20%. Tiešām nav pārsteigums, ka šādi vēlētāji balso par darbaļaužu aizstāvjiem.

Tāpat Grieķijas aizdevums nav gluži tāds aizdevums, kā mēs to ikdienā saprotam. Tas nav gluži tā, ka Grieķija atnāca pie Eiropas un teica — klau, Eiropa, aizsit man kādu čiriku vai divus līdz algai, goč pendel atdošu. Un Eiropa neteica — labi, Grieķija, še tev naudiņa, bet tu saproti, ja tu neatdosi, man pašai ies gauži, es tev aizdodu tikai tādēļ, ka tik ļoti tev uzticos.

Grieķijas parādzīmju pirkšana bija investīcija: cilvēki domāja, ka ir laba doma aizdot Grieķijai naudu uz desmit gadiem par 3.21% (fun fact: vienbrīd Grieķija varēja aizņemties lētāk nekā Vācija. Nē, nopietni.) Grieķija negāja pie cilvēkiem un neprasīja aizdot naudu; Grieķija piedāvāja investoriem iespēju aizdot viņai naudu. Un, ja tu kaut kur investē, tev jārēķinās, ka tu savu naudu vari zaudēt.

Tad kā sanāk? Grieķiem tagad jādzīvo kartona kastē, lai bankas un ieguldījumu fondi, kas savulaik pirka Grieķijas vērtspapīrus, neciestu zaudējumus? Jānim Varufakim tas nešķiet pareizi — un man arī nē. Tādēļ es Jānim vēlu veiksmi viņa cīņā par labāku rītdienu. Ar vienu noteikumu — labi, uz zirņiem vairs nav jāsēž un rīkstes ar var pietaupīt. Tomēr Grieķijai pilnīgi noteikti vajag savest lietas kārtībā pašiem savās mājās.

teica pats Jānis: lai nu kam, bet Vācijai taču to vajadzētu saprast. Viņiem taču savulaik amurikāņi laipni lika priekšā Māršala plānu, nevis lika visu laiku dzīvot kartona kastēs, lai izpirktu nacisma grēku — un skat, cik labi sanāca. Jā, Jāni, un arī Grieķijai vajadzētu saprast: Amurika nebūtu priecīga, ja Vācija par Māršala plāna naudiņu atkal būvētu tankus un plānotu okupēt Poliju. Un tāpat galīgi nebūtu jauki, ja Grieķija ar savu Māršala plānu atkal censtos sasniegt komūnisma uzvaru vienā atsevišķā valstī.

Cik labi, ka Jāņa valdības biedri nav aptrakuši komjaunieši, vai ne?!
link27 comments|post comment

Welcome back [Feb. 3rd, 2015|12:59 pm]
Ak, Ciba, nedzēsies vairs laukā, mums tevis pietrūkst, bučbučbuč!!!
link24 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]
[ go | earlier ]