| Lonely Planet guide to Valmiera |
Jul. 25th, 2013|09:25 am |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) bozena te bij uz Valmieru aizbraukuse un ļoti priecājās, kad bija atklājuse sev Bastionu. Jauka ēstuve tas Bastions, nav vārdam vietas, pārliecinoši mana iecienītākā pusdienu vieta Valmierā: lai gan viņiem ir bijuši daži tiešām apkaunojoši izlēcieni, kopumā pārtika ir visnotaļ laba, lēta, trīs minūšu attāluma no mājām un īpašam bonusam vēl tas ir tajā mājā, kur es savulaik aplaimoju pasauli ar savu ierašanos. Dzimtā ēstuve savā ziņā.
Tā nu es aizrādīju, ka netālu no Bastiona ir bijušais morgs, bet tad vispār es aizdomājos, ka Valmiera ir krāšņi morbids ceļojumu galamērķis, un viņai šo savu īpašību vajadzētu uzsvērt vairāk.
Lūk, iebraucam Valmierā ar autobusu. Autoosta ir Pārgaujā, un tur gandrīz nekā nav (pat autoostu noplēsa, nelieši), tomēr tieši aiz (neesošās) autoostas ir jauks māju puduris, kas ir viens no retajiem kaŗā nenodegušajiem Valmieras stūrīšiem. Tur kādu laiku, pirms viņš pilnīgi nojuka, dzīvoja latviešu īmokustības celmlauzis Jānis Ziemeļnieks (pie mājas ir plāksne), tomēr galvenā atrakcija bija -- diemžēl bija -- bārs, kas atradās tieši pretī baznīcai, tikai upes otrā pusē, un saucās, kā jau šādi novietotām iestādēm pienāktos, "Apmātais lāsts". Tur savulaik bija arī videospēļu salons, kur es reiz biju ieklīdis ar vienu no saviem kriminālajiem brālēniem. Ļoti palika atmiņā, kā kāds seš-septiņgadīgs zeņķis, spēlēdams spēles, izvilka cigarešu paciņu, aizpīpēja -- un zāles uzraugs, protams, pasniedza viņam pelnutrauku. Serviss, ko!
Ejam pāri tiltam, kas vēl nav paguvis ne ar ko izcelties, toties no viņa mēs labi varam saskatīt divus pārējos Valmieras tiltus (trešais, kas uz apvedceļa, ir jau ārpus pilsētas). Abi pazīstami ar to, ka tur jo bieži bariņš alternātīvi apdāvinātu jauniešu aplauž kaklus, lecot no viņiem uz galvas Gaujā. Gauja vispār paredzēta tam, lai viņā izgāztu ķīmiskos atkritumus, nevis peldētu, bet lekt viņā uz galvas no tilta ir vēl lielāka muļķība.
Tālāk Gaujas otrā pusē mums ir jau ir Bastions ar visu morgu, kuŗā gan varētu ierīkot kaut ko lietderīgāku par visādu vecu krāmu šķūni, kas viņā tagad atrodas. Es gribētu saldējuma kafejnīcu. Skaisti tak būtu, vai ne?
Vispār Valmierā ir arī strādājošs morgs, tikai tas ir gana tālu nomalē un tur gandrīz nekā nav, ko redzēt, izņemot varbūt Jūsu padevīgā kalpa nekustamo īpašumu (lai gan tas ar nav nekas ievērības cienīgs) un viņa paša pirmos un arī pēdējos soļus grafiti mākslā (arī nekā tāda). Toties morgs ir iekārtots tiešām asprātīgi: nokalnītē, tā jauki sasaucoties ar latvju tautas gudrību "Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā". Turklāt prātīgi: no slimnīcas uz morgu kravas ceļo vienā virzienā, un ērtāk taču ripināt kravu lejā pa kalnu, nevis stumt kalnā.
Paejoties tālāk pa Rīgas ielu (starp citu, Rīgas iela Valmierā tik tiešām ved uz Rīgu, bet Valmieras iela Rīgā -- uz Valmieru, ļoti mīļi, manuprāt), mēs sastopam iestādi, kas savulaik pārliecinoši bija vismorbidākā iestāde visā Valmierā (kas, kā mēs jau esam pamanījuši, ir diezgan ievērojams sasniegums). Tieši pie tā, kas ziemā ir slidotava, bet vasarā skeitparks, ir tāda neliela mājele, kas ne ar ko īpaši neizceļas. Tomēr tieši šeit savulaik bija leģendām apvītā kafē "Mironītis", kas savu nosaukumu dabūja tāpēc, ka uzcelta uz veciem kapiem. Ilgu laiku it nekas, izņemot kolektīvo atmiņu, neliecināja, ka tur bijuši kapi, taču tagad daļai veco kapu aptaisīta apkārt sēta. Ļoti muļķīgi vispār, jebkādi kapakmeņi tur jau sen nolīdzināti, un nu tas ir tukšs laukums -- bet apkārt sēta.
Diemžēl "Mironītis" arī aizgājis pa skuju taku, varbūt aura piebeidza, varbūt tas nelāgais fakts, ka viņš tomēr nebij neparasti ērti novietots (viņš ir vēl aiz Kafē Rīga -- dievinu šito paradumu saukt lietas nelokāmos vārdos, uzreiz tā smalkāk skan, -- kas jau skaitās tālākais iespējamais punkts jebkuŗā Valmieras bārgājienā). Vienbrīd tur bija vēl viena kafē, tad kādu laiciņu noturējās matraču un gultu veikals "Nakts mēbeles" (vajadzēja nosaukt par "Dusi saldi", tad varbūt melno humoru mīlošie valmierieši viņā iepirktos biežāk), tagad laikam tur var nopirkt riteņus, bet es neesmu drošs.
Drusciņ tālāk ir vēl vieni kapi, bet tas pat vairs gandrīz nav interesanti, jo viņi joprojām tiek izmantoti kā kapi, nevis, teiksim, kā basketbola laukums. Tas ir tieši tur, kur es savulaik gāju uz skolu, un, lai gan pa kapiem nekāds īpašs šortkats nesanāca, tomēr to nez kāpēc neļāva darīt, tāpēc, protams, visi tā darīja.
Ejot atpakaļ pa Paegles ielu, kas iet gar attiecīgajiem kapiem, mēs nonākam līdz vājdzirdīgo internātskolai jeb, kā ar politkorektumu neapgrūtinātie valmierieši viņu dēvē, kurlmēmo skolai. Un lūk, tur ir tas basketbola laukums, kas uzbūvēts uz kapiem (jūs taču nedomājāt, ka tā ir tikai retoriska figūra?!) Es savulaik dzīvoju tur tieši pretī un, lai gan būvdarbus pats neredzēju, tomēr, cik esmu dzirdējis, ar pārmērīgu cieņu pret mirstīgajām atliekām tie neizcēlās. Vienam manam kaimiņam mētājās uz plaukta divi lakoti galvaskausi, kuŗus viņš bija izlūdzies no tiem, kas to laukumu cēla. Man tas likās ļoti lieliski, un es aplam pārdzīvoju, ka to laukumu nebūvē tagad, jo tad es ar būtu kādu savācis.
Pastaigas noslēgumā var aiziet līdz brīvdabas estrādei, kas asprātīgi ierīkota tieši pie kapiem. Augšā kapi, nokalnītē estrāde. Lūk, mums nav sveši ironiski sižeta pavērsieni, ja, mēs spējam arī pasmaidīt par atziņu par kalnā un no viņa lejiņā kāpšanu.
Un visu var noslēgt turpat pie estrādes memoriālā, kur savulaik apglabāti pārlieku jauni jaunieši, kam bija tas prieks un gods krist kaŗā dažu pārlieku ambiciozu valstsvīru samuhļīto plānu dēļ. Tagad tur pārlieku jauni jaunieši regulāri iet piedzerties un saviesīgi pavadīt laiku, jo tam tā vieta ir kā radīta -- gleznaina ainava, ērtas un platas kāpnītes, kur piesēst, gana tuvu centram, bet gana tālu no visādiem morālizētājiem, kas šūpo galvu un stāsta, kāda mums tagad tā jaunatne. Manuprāt, šādas izdarības to bezjēdzīgi nogalināto jauniešu piemiņu nekādi neaptraipa, drīzāk otrādi, savā ziņā pat godina. Jo, lai nu kā ir bijis, Valmiera tīri brangi dzīvo tālāk. |
|