Božena Chodunska

Emm, nu...vienvārdsakot...vai kādam nav iesakāms kāds jauks traumatologs ar maigām rokām?

Citiem varbūt ir visas citas slimības, bet man, lūk, apsveicam laimētājus - ūdens ceļgalā!
Un ko man tagadar šitento ūdentiņu būs darīt? Dakters vilks laukā ar lielu šprici?
Vēl man ir galīgi aizkritušas ausis, bet tas au sīkums. Koa? Es nedzirdu, es jau teicu, ka man aizkritušas ausis.

Iepazinos ar parādību "Kristīgie klauni". Mandomāt, tas nav labākais veids, kā nest vēsti. "Mammu, mums šodien skolā bija atnākuši kristīgie klauni." Tas izklausās gluži kā izklausās.

Mīļo Garkājtētiņ!

Esmu pelnītā atvaļinājumā jau nedēļu. Manā kontā ir:
1) viens ļoti sadauzīts kājas celis (zilums augšpus un lejpus, tūska turas jau nedēļu un nevienam mana kāja nepatīk, tāpēc pēc skatītāju vēlēšanās es valkāju tikai bikses-garās un arī tās ar zināmām grūtībām, jo ekstremitāte sapampusi, bet man ir tikai šitās te šauriņās ūziņas. Ja tā turpināsies, nopirkšu šaravārus, es jau vienus noskatīju).
2)brauciens pa Kurzemes bākām. Es uzkāpu Miķeļtornī (ar visu kājas nelikvīdu) un Irbenes radiolokācijas šķīvja iekšpusē. Ļoti patika abi. Iesaku.
3) Tartu apmeklējums. AHHa centrs. Es tur nosvēros. Man gan īpaši nepatika tas, ko tie svari rādīja.
3) histēriskas darbības sakņu un puķu dārzā. Aizmirsu iesēt lupīnas, nākamās paaudzes man to nepiedos.
4) Talsu apmeklējums kā mazās vokālistes atbalsta grupai. Talsi ar saviem jocīgajiem pakalniem un mazajiem dārziņiem, iekšpagalmiņiem un šķūnīsiem varētu patikt dažādu sugu turistas, lai gan izskatās, ka Talsiem par turistas nav nekādas intereses, jo visa saviesīgā dzīve un tirdzniecība sestdienā beidzas akurāti 15.00
5) kratīšanas un atpakaļkratīšanās trajektorijā Rīga-Talsi-Rīga īrētā busiņā bez jūtamiem amortizatoriem, kas ir pieminēšanas vērta pati par sevi, jo pirmo reizi mūžā man braucot busa bija patiesi bail, ka kratīšanās laikā varētu tikt atsistas nieres. Lai TK svētī šoferīti un viņa darbazirgu, mēs esam mājās, es un manas nierītes. Tomēr kopā.

Kopumā ņemot atvaļinājums atnāca pēdējā brīdī pirms pilnīgas personības degradācijas. Esmu sākusi ar darba atstāto seku apzināšanu iekš miesas un gara, un tās nav mazās, mīļo Garkājtētiņ, dārgo Dakter un citi apkalpes locekļi.

Mīļo Garkājtētiņ, sirdsmīļo Tonušek, dārgo dakter! Man jāatzīst, ka esmu pārstrādājusie līdz tuvam vājprātam darbā un apkārtnē, un man ir palikuši tikai pienākumi visu paspēt un tiesības visu izdarīt laikā. Lūdzu mani turpmāk apsveikt arī tēva dienā un saukt nevis par māti, bet Bankomāti. Tas nav tā, kā izskatās, es žēlojos. Sveicieni arī Klārai Cetkinai un Rozai Luksemburgai!

Nu tad tā, es esmu gluži melnu muti un melnu visu ko, jo rokot zemi ir pavisam dabiski ne tikai atvairīt odus ar zemainu gumijas cimdu rokā, bet arī noķibināt īpaši veiksmīgus indivīdus no acīm, ausīm, matiem, muguras (Ko es vēl nepieminēju? Nē, kājās bija gumijnieki) ar tādu pašu roku.
Lai gan, kas tur liels, nosist uz deguna piesūkušos odu var arī neizlaižot no rokas lāpstu, kapli, grābekli vai lomiku (latviski mīļi sauktu par kazaskāju), bet šo es atstāju nākamajai reizei.
Sīki neatskaitīšos, mīļo dakter, tikai pateikšu, ka samtenes ir sastādītas, cīnijas un vasaras dālijas arī, tas nozīmē, ka, ja nekas nenosals, vai neko neizbradās lācis, būs ļoti skaisti. Viņas (nu cīnijas un vasaras dālijas) ir tik krāsainas, ka ziedēšanas laikā mūsu pieticīgo dārziņu steriem apmeklē visādi tauriņi, no kuriem es pazīstu tikai nātru raibeņus un pāvačus, bet tur ir vēl un vēl. Iesēju arī kaut kādas zemās pupas.
Vēl mēs ar papiņu esam pieremontējuši siltumnīcu - vispār viņš remontēja, bet es rāvu vecās naglas, turēju trepes un šito te armēto plēvi. Dažas naglas es pat sekmīgi iesitu. (Te vajadzētu parunāt par skolas laiku mājturības lietderību, bet būtībā viss ir nieks, kamēr vien sieviete māk izšūt, tas ir tik noderīgi).
Manam papiņam ir nieka 84 gadi (es esmu tas vēlais bērns), un šodien viņš bija uzrāpies uz jumta, raudzīt, kas tur tek un māmuļa par to spiedzelēja.
Stāstiem, kas sākas ar vārdiem "Vienam tēvam bija X meitas (un neviena dēla)", ir tieksme rezultēties ar to, ka šim tēvam 84 gadu vecumā jākāpj labot jumtu, sevišķi ja meitas nav bijušas gana nadzīgas apprecēt atsaucīgus jumiķus, skārdniekus vai siltumnīcu meistarus.
Tā zāle, ko pagājšnedēļ nopļāva, ir atkal saauguse, un Līze nopļāva vēlreiz. Mums zied rododendri, neaizmirstules un tulpes un visāds sīkāks stafs, ābeles vairs ne. Gaidām ciemos, dakter, ir no tiesas skaisti. Starp citu, drīz būs jāgriež dzīvžogs, liksim pie darba.

Patīkamais skats iz loga un raženā pārskatamība - tās ir tās lietas, ko mīl mana sirds manā darbagalda pozīcijā. Vīrietim, kurš čurā aiz pelēkas noliktavas vai tai līdzīgas būves, tikai liekas, ka viņš neviena neredzams čurā aiz pelēkas noliktavas vai tai līdzīgas būves. Patiesībā viņš čurā tieši mūsu mazās, draudzīgās struktūrvienības madamu un madmuazeļu tiešā redzamībā. Tāpat kā tie puišeļi, kuri slepus zogas dārziņos uzpīpēt vai iebaudīt kādu alkoholiski reibinošu dzērienu.

Nevar nepieminēt arī ābeles un plūmes, kuras nekautrīgi noziedēja tepat acu priekšā, un ceriņus, kuri turpina darīt TO, ziemaslaika Mordoras saulrietus, Lielos Baltos kuģus vai vismaz Tallink prāmja skursteņus un daudz, daudz zemu lidojošas lidmašīnas. Man aiz loga ir tīrs dzejas koncentrāts, mīļo dakter un dārgo Garkājtētiņ.

Ļoti grūti sevi šodien motivēt kuplināt iekšzemes kopproduktu, kur tak laukā viss zied kā uz pasaules galu, putni dzied, suņi rej un laimīgā un bezrūpīgā Līze aiziet uz skolu lenču kleitā ar taurenīšiem.
Tikai man un man līdzīgiem nolemtajiem šādā brīnišķā dienā skumji jāsēž finanšu tempļos un jābaro zelta teļus.

Kā jau minēju, man patīk somi, ja vien par kūlas ugunsgrēku vai pūci skurstenī var sacīt "patīk". Gari un emocionāli par somiem. ( ... tālāk ... )

Turpinot vietējās produkcijas apskatu, sadaļā "What not to eat" ierakstiet zīmola "Rundāle" uzmuhļīto pesto. Ja nu kāds saka, ka rapšu eļļas īpašais uzmācīgums ir jaukākais, kas ar viņu ir noticis, lai tā būtu, Tam Kungam visādi ir vajadzīgi.
Pie veiksmes atkalīt varam ierakstīt Mildas tomātu pastu. Tā ir akurāti tik patīkama izdevusies, ka var lietot mērces vietā.

Atradu visādas vecas Zodiaka dziesmas.

Jānugan, tolaik, kad šo klausījos, man bija apmēram tādi paši mati un drēbes.:)

http://www.youtube.com/watch?v=EMHCXyaY_fU

http://www.youtube.com/watch?v=wBKrDm-hRBI

Šodien man liela diena. Pirmo reizi pagaršoju produktu Humoss.
Nu...
Nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka ēdu loga ķiti. Vai saimniecības pastu "Skaidra". Piedodiet, Humosa lietotāji.

No paša rīta redzeju uz velosipēda minamies vīriņu, kas stipri atgādināja kādu no Bilbo Baginsa rūķu draugiem - maziņš, apaļīgs, ruds, ar rudu (protams!) bārdu un atkāpušamies matiem, apaļu sārtu seju un mazu, jauku deguntiņu. Visam piedevām viņš bija tērpies zilā rūķu kombinezonā.
Rūķis Taustiņš nervozi pīpē 10 m no ieejas.

Jā, un tad, ka es esmu pirmo reizi mūžā izvārījusi lēcu virumu, neviens lāga negrib pārdot savas pirmdzimtā tiesības.

Un ēst to cirvja kāta zupu arī īsti neviens negrib.

Nezinu, vai man ir pamats uztraukties vai tomēr iedzert. Es sāku saprast tos ļautiņus, kuri visu mūžu bijuši tādi mierīgi, mierīgi, bet pēkšņi vienā jaukā dienā ar brēcienu „Non pasaran”, „ Fabrikas strādniekiem” vai vienkārši „BĻAĀĢ!” ņem un kādu nomušī (visbiežāk to, kurš nekaunīgāk iečurājis zābakā un nav paguvis noslēpties, vai nemaz nav centies, domādams, ka no šitāda dūdieviņa jau liels kaitējums nevarētu rasties), pēcāk iebarikādējas šķūnītī un apšauda visu rajonu no gaisenes un, kad viņu no turienes mēģina iztišināt operatīvā grupa, publiski iedzer „Kurmi”. Es nesaku, ka attaisnoju, tikai saprotu, kā tas notiek un (kas jau sāk kļūt nelāgi) pat varu redzēt šajā krimiķī sevi, pie tam galvenajā lomā ar gaiseni, cirvi un "Kurmi". Sākumā tikai rodas vēlēšanās aizcirst durvis, tad – plēst traukus, bet vēlāk, žņaugt, žņaugt, žņņņaugttt un tad tu šīs vēlēšanās sāc īstenot. Sākumā ar durvīm. Dakter, ko jūs teicāt? Viņdien es tik tikko noturējos neiespērusi no visa spēka tam tirliņam, kurš Maģiskajā Autobusā bija iecentrējies ap savu mugursomu un bakstīja mani minūtes desmit bez apstājas, vakar man gribējās noš… nu labi, es nestāstīšu, bet tas sāk kļūt nopietni, dakter. Pasakiet viņiem, lai nedara pāri mazajiem, mazie var paņemt bīsi.

Varoņpilsētai Rīga ir brīnišķīgi vēsturiskie savu daļu nosaukumi, nu vārdi. Paklausiet tik - Iļģuciems...
Iļģi ir tā kā veļi, jā. Zolitūde jau pat neprasa komentārus. Purvciems arī vedina uz domām par grūtdieņiem.
Es taisni brīnos, ka Kosmosa Noslēpumu Zinātāji kliegtin nekliedz par iespējamo kaitējumu, ko šādu nosaukumu inforamatīvais lādiņs var atnest mūsu IKP. Viņus tak sen vajadzēja pārdēvēt par priecīgākiem. Redz kā, Rubļovkā droši vien labi dzīvot.

Dārgie Rītdienas Pilsētas iedzīvotāji un cita veida eksperti!
Vajadzīgs gudr(i)s padomiņš - kur Ventspilī paēdināt dziedošos bērneļus un viņu vecākus, sevišķi Jūras Vārtu apkaimē un sestdienā? Katru gad' no jauna vedam sīkos uz Balss Pavēlnieka konkursu, un katru gad no jauna nelaimējas ar ēšanu.
Negribas ticēt, ka Karalis nebūtu sakārtojis šo jautājumu, lai gan nupat jau tā sāk likties.

Nevajag neko sevišķu, fazānu austeru mērcē viņi nemāk novērtēt, tomēr frī kartupeļus dziedātājiem arī nevar izsniegt. Viņiem no tā aizķep dziedamais. Zupa un kāds nekaitīgs siltais ēdiens būtu ļoti labi.
Par nelaimi, uz Rītdienas pilsētu tajos dātumos sabrauc arī citi dziedoši bērni, skaitā kādi simts, tāpēc jūs man varētu par blatu pasacīt tās labās adreses tā pavisam klusiņām.

Nesen gadījas būt VEF kultūras pilī. Tur ir dažādu tautas mākslas studiju dalībnieku darbu izstādes. Arī fotogrāfijas.
Vienā fotogrāfijā attēlota afrikāņu sieviete (bet vai tad tagad cilvēks var saprats, no Āfrikas vai tepat no Zviedrijas, nēģeriete, politnekorekti runājot, attēlota). Maza krievu meitenīte kometē bildi ar vārdiem: "Обезянка"!
Mamma saka: "Ето не обезянка! Ето человек".
"Но очень похожа!" Mazā turas cieši pie pārliecības.

Raudam līdz ar radošo kolektīvu!

http://www.diena.lv/izklaide/izklaide/vacija-sals-prasijis-blusu-cirka-visu-300-akrobatu-dzivibas-14001457

Viss būtu labi, tikai negribas iet uz darbu. Ne uz darbu kā sugu. Uz darbu konkrēto.