Božena Chodunska

Jā, un vēl es gribēju pastāstīt, ka ziņkārības dzīta ieskatījos no LR Izglītības minsitrijas apstiprinātās, izdošanai 2006. gadā nolemtās un joprojām pārdošanā esošās "Literatūras 7. klasei" darba lapās, kuras gan nebija liktas aizpildīt (pateiksimies skolotājas veselajam saprātam par šo), taču droši vien izmaksāja man kādi divipieesnt, jo lētāka jau te nekā nav.
Konkrētajā lapā bija nodrukāti jautājumi par nemirstīgo Raiņa lugu "Zelta zirgs", aiz katra atstātas nodrukātas 3-5 līnijas, kurās izvērst domu (mūsu dienās ir pilnīgi neiedomājami, ka jautājumu skolēnam nodiktē skolotājs, vai skolotājs uzraksta tos uz tāfeles. Izdevniecības pienākums ir šos jautājumus nodrukāt, un vecāka pienākums ir par tiem samaksāt, tādejādi kuplinot mūsu dzimtenes IKP). Jautājumi bija šādi:
1) Kas tev patika, un kas likās nepieņemams lugas I cēlienā? Ko tu būtu rakstījis citādi?
2) Kādas jaunas domas un izjūtas tev radās pēc II cēliena izlasīšanas?
3) Ko tu saprati, pēc tam kad izlasīji lugas III cēlienu? (grammas nazi, vai komati šet jāliek šādi? Saglabāta oriģinālā rakstība. Es dievgodvārds nezinu. Nelietoju šādas formas "pēctamkad". B. Ch)
3) Par ko tev lika domāt lugas IV cēliens? (jautājumi kļūst aizvien oriģinālāki, taisni iedveš bijību ar savu neparastumu)
Te kaut kas jaunradei:
4) Kas vēl, tavuprāt, varētu notikt lugas V cēlienā? Antiņš taču Saulcerīti jau pamodinājis, nonesis no stikla kalna. (Šeit, jāatzīst, es skolēnu vietā izvērstos. Te paveras plašs darbalauks - laulības krīze, prostamoluno, Antiņa niekošanās ar azartspēlēm, Saulcerītes liekais svars).

Es jūtu, ka nākamajā lapā arī seko patīkami pārsteigumi par simboliskām darbībām.

Jūsu uzmanībai, dārgie brāļi un māsas, uzdevums no darba burtnīcas "Ar gudru ziņu 3. klasei, 2.daļa Matemātika. Dabaszinības., kuru mums laipni piedāvā izdevniecība "Raka" in behalf of LR Izglītības ministrija.
Par Alni, tātad.
Aļņa soļa garums ejot var būt 9 dm, bet rikšojot - 18 dm. Alnis sajuta cilvēku, kas atradās 81 m attālumā.
Cik mierīgu soļu un cik soļu rikšos jāveic alnim, lai attālums, starp alni un cilvēku palielinātos 4 reizes.

Es pavadīju dažu labu jautru brīdi veicot mēģinājumu laboratorijā un atdarinot alni veicot alniskus ča-ča-ča ar īsiem un gariem soļiem, lai uzskatāmi demonstrētu bērnam, ko dara alnis, kuram ir četras kājas, ko, liekas, ir piemirsuši uzdevuma autori.

Es tikai samērā nesen īstenā žirafes apķērībā attapu, kas ir trenere Žaneta. Man gan neiet kopā bilde ar skaņu, un mati bija tumši toreiz, un es nebiju taisni treneres Žanetas meitene, bet gan treneres Ivetas meitene, bet mēs jau tur visi vienā katlā bijām, nu jā, sevišķi, kad nometnēs ar zobupastu jāsmērē durvjurokturi. Ne jau katrs, saproties, trenējies pie kultūras ministres.

Māmiņu dienā es dabūju oriģinālu apsveikumu, proti, Līžbetes un Agņeškas jaunkundzes man lika celties pl. 8. 50 ar vārdiem "Celies un ej tak uz virtuvi, ledus kūst". Virtuvē bija haoss, izbārstīts cukurs, kanēlis, dauzīts ledus, pa perimetru izšķiesta laima sula, kura vidū un lepni tika prezentēta liela glāze virgin mojito variācijas ar jo daiļu apsveikuma kartiņu mātes dienā ar tulpēm (tādu, ziniet, 3 dimensiju, kuru tulpes izlec, kad kartiņu attaisa) un vēl vienu ar kaķi. Mīļi un viss stilā, es jums pateikšu, lai arī beigās man nevilšus viss tas kanēlis un šmuce bija jānovāc.
Oficiālie Mātes dienas koncerti gan nozīmē lielākoties lieku tērpu gludināšanu, trīsreizēju pārģērbšanu un skraidīšanu šurpu turpu.

Tas sirēnas... izklausās briesmīgi. Man tāda bagāta iztēle un tūlīt acu priekšā parādās viss kā Koplendam iekš "Life after God" un vēl šitai te Sārai Konorai, ko es daru, ja krīt bumba.

Es esmu kaut kur dzīvoklī pazaudējusi apmeram 0.7 kg lauka gurķu. Nekur nevaru atrast jau trīs dienas. Sāku uztraukties, ka gurķi reiz sāks pašsadalīties un TAD es tos atradīšu visnepiemērotākajā vietā. Beigu beigās Līze izteica minējumus, ka viņa iespējams varētu būt gurķus nemanot (!) apēdusi tajā dienā, kad slimoja un negāja uz skolu,taču simtprocentīgi apstiprinat šo pieņēmumu nevarēja.
Man vispār daudz kas pazūd. Putekļu lupatas tīrot māju, šķēres, kad visvairāk vajadzīgas. Šķēres ir īpaši smags gadījums. Tiklīdz kā pagriezies, šķēru vairs nav. Man būs kāds mājaselfs, kas ievelk šķēres, un dārzeņu mizojamie naži arī viņam patīk. Būs jāklausa autoritatīva avota žurnāla Ļiļit padomam un jānoliek šķēru ievilcējam cepumiņš uz sarkana šķīvīša.

Kā jau pasen centos paskaidrot, Aija Kukule man diez ko nepatika, toties gluži nejauši izgadījies, ka visi manis sastaptie geji ir jauki, maigi un atsaucīgi pilsoņi.
Šoreiz gribu paskaidrot, kā tas nākas, ka man patīk somi. Patikt varbūt nav īstais vārds, diez vai var patikt dabas stihija vai putnu gripa. Drīzāk varētu teikt, viņi mani suģestē, es viņus zināmā mērā apbrīnoju. Īpaši ne ar ko nesalīdzināmo izpratni par jocīgumu. Lai gan pilnīgi iespējams, ka es kaut ko nesaprotu un tas nav nekāds humors, bet gan viņu nopietnība. Maniem bērniem ir ceturtā daļa somu asiņu, tāpēc brīžos, kad ar viņām nav iespējams sazināties līdzīgās frekvencēs, dvēselē dziedu „Filnland, Finland, Finland”.
Pirmo reizi Somu zemi tik jauko ieraudzīju tālajā 1998. gadā, kad devos uz lauka treniņu un semināru par koksnes sēnēm. ( ... tālāk ... )

Apsveicu sevi!
Esmu vinnējusi iesnas un šito te aizsmakumu. Telefoniski es izklausos pēc priekamājas madamas, kuras balss pazudusi gadiem ilgi ķērcot "Každij treķij čas bezplatno".
Es arī māku šķaudīt vīrusu daļiņas ar ātrumu 120 km /h, un aizlikts deguns ir klasificējams kā atteikuma iemesls nobīdot galvassāpes kādā tur tālākā pozīcijā.

Mazo draudziņ, palīdzi Putina un Medvedjeva onkuļiem pārvākties!

http://ria.ru/infografika/20120504/640030969.html

Nodevu lielo projektu. Nū, es tur tā kā trīsreiz uzspļāvu veiksmei un pret ļaunu aci un tamlīdzīgi.
Līdz ar to es domāju, es jau būtu pelnījusi korķēt vaļā pudeles un šaut salūtus.
Em, tā vietā mana pirmā šīsdienas kafija.
Vēl, Dakter, es gribēju pastāstī, ka pagājušajos Darba svētkos es svinēju darba uzvaru un griezu dzīvžogu (ļoti dzīvs gan tas nav kopš šīs ziemas) nu vienvārdsakot pusdzsīvžogu ar tādu dzīvžoga zāģi (nē, tas nav trimmeris), izskatās kā zāģis, ir elektrisks, taisa troksni un griež žogu, ja to tur pareizi, un kāju, ja tur nepareizi. Jā, dakter, un tad es sapratu, kālabad visu ziemu visu ko cilāju pa sporta zāli. Lai varētu griezt pusdzīvžogu un nenogurt un neiezāģēt kājā, kas nebija nemaz tik viegli, jo pie mana nožēlojamā izmēra rokas jātur plecu augstumā ar visu zāģi. Jā, un, ja pusdzīvžogs vēl paaugsies (kas gan ir mazticami), lai to apzāģētu, būs jākāpj uz trepēm, un sazinkā tas vēl beigtos, ņemot vērā manu izteikto sadzīves traumatismu.
Zem mazās dārzamājas dzīvo savvaļas kaķu ģimene. Viņi ir tik neizvēlīgi, ka ēd rupjmaizi bez nekā, lai gan kažoki biezi un spīdīgi. Tā laikam būs tā kaķene, kura pagājušo vasaru apbērnojās mūsu šķūnītī, pēc tam, kad bija to kārtīgi piečurājusi. Nav jau žēl. Vienīgi putnu diasporu droši vien kārtīgi paplicinās, bet pagājušo gadu taisni pie mājas citronliānās cielavai bija ligzda.
Un vēl mums tur zied visādas prīmulas, narcises un Mazās Zilās Puķītes (ne tās parastās, bet citas) un izskatās ļoti skaisti. Brauciet ciemos, Dakter, neesiet nūģis. Varat ņemt līdzi arī savus iedomu draugus.

Vietējā maz-lielveikalā pirku piecas pudeles alus, dažādu marku, sākot Aldara citronu Rodlera (Sazinkāpēc dakter? Kāds vells mani dīdīja? Nepērciet šito, tas nav dzerams!), beidzot ar Tērveti un visādiem tur nefiltrētajiem, tad vēl bezalkoholisko šampanieti bērniem un kārbiņu ar beļģu trifelēm. Rindā stāvošais noplukušais jaunietis ap gadiem 18 piebakstīja savam tikpat noplukušajam biedram un norādīja uz mani un manu pirkumu. Viņu groziņā bija 2 kapājama Vanaga divlitrenes un kaut kādi čipši. Aiz kases viņus gaidīja viņu dāmas.

Patiesībā gan nakts prieks, bet prieks kā tāds bija par bija simtupirmā rādio pl. 00.30. vai kaut kā tā minūtēs pārraidīto "Creep" zēnu kora izpildījumā (nu, var jau būt, ka tas bija meiteņu koris). You're so fucking special gaišās bērnu balsīs.

Darbs mani pilnībā ir apmierinājis dažādos veidos. Es tagad varētu rezignēti pagriezties pret sienu.
Я пожалуй сейчас пойду нахуй. Не пойдете ли вы со мной?

Mēs vakar sarakām stipri daudz dobju un sasējām šādas pozīcijas:
1) burkānus (2 dobes);
2) redīsus (1.5 dobes);
3) rukolas (es nezinu, cik Baklažanna tur iesēja, bet man liekas, ka daudz, cerēsim, ka viņai ir zaļie īkšķi);
3) spinātus (nav ne jausmas, cik)
4) dilles (tās būs visur, bet tas labi, jo dilles labi izskatās visās kompozīcijās).
Lai neviens tagad nesaka, ka mēs nestrādājam un nesējam, ja. Un vēl - labāk lai neviens nesaka, ka vakar bija kaut kāda tur ne-sējamā diena tāpēc, ka Mēness 5.mājā un Āzī un ka mums tāpēc nekas neaugs. Ja tā arī ir, es nemaz negribu to dzirdēt! :)

...un visādiem tur izvirtuļiem, ja, lūk, te  par kāju pozīcijām klasiskajā dejā. Pašiem jums tur šūpuļtīklā un vadmalassvārkos, zinies arī vaineko!

Atklāju, ka vairs nevaru pilnvērtīgi nostāties 4. pozīcijā. Agrāk varēju, tagad vairs ne. Manai baleta karjerai laikam tagad beigas. Kas tālāk. Jautājuma zīmi dotajā klaviatūrā atkal nevar atrast, bet skaidrs, ka te bija jābūt jautājuma zīmei. Viens vienīgs alkoholisms un posts.

Brīvdienas būtu pagājušas vienā vienīgā lieglaimē, ja ne karote darvas medusmucā - gājiens pa veikaliem (kas ir pārbaudījums pēc būtības) bet šis ar grūtības pakāpi nr. 5 - ar Dārgo Bērnu (es gan vairs nezinu, kura no viņām ir finansiāli dārgāka). Sākumā viss bija labi, bet beigās es vilkos Līžai no pakaļas īdēdama, sejas izteiksmē atgādinot tos vīrišķus, kuri pavada savas dāmas un nes viņu mazos sunīšus, kamēr tās iepērkas. Līdzīgi suņotajiem vīriešiem, es zināju, ko gribu un varu, tāpēc iegādājos sev advancētas kedas un (galīgi ne kā suņots vīrietis), krūšturi un krekliņu ar glīšām rišām uz krūšu daļas, varētu pat teikt, ka gandrīz pilnībā esmu apģērbusies, un pārējo, kā mēs nesen redzējām, var apsegt ar zeķubiksēm, nujā, bet Līzei nekas nepatika, tā vismaz izskatījās, izņemot vasaras kleitas, bet beigās viņa (līdzīgi suņoto vīriešu sievietēm, es domāju) apvainojās par to, ka es viņai neesot nopirkusi kaut kādu strīpainu džemperīti (bet es neko tādu neatceros, atceros tikai, ka nekas nepatika izņemot neadekvātas cenas kleitas). Un tad, kad es vairs nevarēju kājas pavilkt nemaz, un mans iedomu sunītis jau trīsreiz bija prasījies uz tualeti, mums vēl vajadzēja apmeklēt Zāru, Beršku un meklēt kaut kur pazudušo Dženiferu. Tad es nodomāju, ka tas, kurš māk runāt un pateikt, ko grib, nevis burkšķēt zem deguna, dabū strīpainu džemperīti. Ja varētu saprast, kurš bija tas strīpotais, nopirktu bērniņam, lai ārā labs laiks un lai staigā viss strīpains.(Mīļo Kosmosiņ šī iemesla dēļ nomet man lūdzu pāris liekus žūkšņus vietējās valūtas, pavisam mazā Chodunska tagad grib to dzeltenbaltmelno kleiti, ko vajadzēja vilkt reklāmas filmēšanā, maitas, šitā sakoļī bērnu! un Līzei vajag naglenes un visko vieglatlētikai) Un tagad par pavisam slikto - kas man nepatika - gaismas uzlaikošanas kabīnēs. Vispār tur ir nepareizi spoguļi, galīgi greizi. Tie spoguļi mudina iegādāties mājdzīvniekus un smaržas. Vienreiz sen, sen atpakaļ, kad biju stāvoklī, es saskatījos uz sevi tādā spogulī, sapratu, ka esmu resna un nesmuka, un neviens mani nekad nemīlēs, ja nu vienīgi mājdzīvnieki, gandrīz apraudājos, aizskrēju uz blakus veikalu un nopirku sev smaržas. Man jāsaka, tur gandrīz nekas nav mainījies tajās uzlaikošanas kabīnēs. Es gan esmu apjozusies ar rakstura stingrību, pēc katras uzlaikošanas kabīnes apmeklēšanas es vairs nepērku smaržas, bet gan alu, kas principā ir visu bēdu remdētājs. (Es gan arī nosolījos darīt kaut ko lietas labā un neēst pēc pl. 22.00)

Uzdevums dabaszinībās no trešās klases darba burtnīcas "Ar gudru ziņu".
Tātad, mazo draudziņ, paņem magnētu (red. piezīme: nav minēts, kādas formas magnēts, pakavveida, apaļš, taisnstūrveida), noliec uz galda. Virsu uzklāj papīra lapu. Uz lapas uzber DZELZS SKAIDIŅAS (skaidra lieta, paņem no mammas rokdarbu kārbiņas vai aptieciņas, aizņemies no lielās māsas kosmētikas maciņa, palūdz vecmāmiņai, pagrāb no tēta Mazā Džentlmeņa komplekta). Viegli sakrati lapu. Veic novērojumu, parādi zīmējumā.
Tīrā neraža, ka dzelzs skaidiņas mājās bija beigušās, toties mēs mākam internetus. :)

Vēl bija jānovēro, ko pievelk magnēts. Jaunkundze bija pilnīgi pareizi novērojusi, ka magnēts pievelk atslēgas, radiatorus, matusprādzes un lampu, bet nepievelk miskasti un cilvēkus. :)

Es vēl iedomājos, cienījamā redakcija, par kādu netaisnību un dzimumnelīdztiesību, proti, Latvijas Republikā ir vismaz šādi vairāk vai mazāk glancēt žurnāli sieviešu auditorijai, kas nodēvēti populāros sieviešu (un meiteņu) vārdos, vairāk vai mazāk alfabētiskā secībā: Ieva (un tās derivāti Ievas Lāsti, Veselība, Māja, Garāža etc kasvarzvaigznes saskaitīt), Marta, Lilita, Santa, Stella, Una, savukārt vīriešu auditorijai ir Klubs, Playboy, Praktiskais Latvietis un Dari Pats, bet nav žurnālu ar kuriem patiesi identificēties kā latviešu vīrietim, tādiem kā žurnāli "Edgars" (alkoholiķiem un purvabridējiem?), "Jānis" (Jāņiem?), "Aivars" (palīdziet, es pat nezinu kam tas varētu būt domāts).

Satiku bijušo kolēģi. Viņam rudenī būšot ceturtais bērniņš. Es sirsnīgi apsveicu, un jautāju, vai būs puisītis vai meitenīte. Viņš atbild, ka vēl nezinot, bet tas jau nav svarīgi. Pareiz, ka nav. Gribu teikt: "Kas būs, to kristīs", bet laikā apraujos, jo atceros, ka viņš ir jūdaists un pasaku: "Kas būs, to audzinās, vai ne?!"
Politkorektuma nekad nevar būt par daudz, nodomāju. Cik labi, ka man nesanāca, kā bieži sanāk. Bieži sanāk "Piecus alus gatera strādniekiem" vai tamlīdzīgi.