Božena Chodunska

Dārgā dienasgrāmata!

Tā nu 'viš i...

Name
Božena Chodunska

View

Navigation

March 13th, 2015

pirmās pavasara lietas

Add to Memories Tell A Friend
Biju fazendā, redzēju pirmo taureni (dzeltenu), uzraku pirmās trīs dobes, iesēju pirmos burkānus, cepu pirmās desas, dzēru pirmo āra alu. Viss. Piekusu. Pieslieniet mani stūrī.

March 12th, 2015

skolas maize

Add to Memories Tell A Friend
Šodien man piezvanīja no skolas. (Man vispār nepatīk, ja zvana no skolas. Man allažiņ liekas, ka kāds būs pārsitis galvu, vai novēmies aizvests uz slimnīcu. Man ir zvanījusi pat Jndržika ķīmijas skolotāja, lai tak Jndržikiņš atnākot uz konsultācijām, atzīmi vajagot palabot). Šoreiz Līželes informātikas skolotāja. Un iesāka ar vārdiem: "Nezinu, vai vajadzētu vai nevajadzētu sākt uztraukties..(bļaģ, es JAU uztraucos!)..bet vai jūs nezināt, kur ir Līžbete? Nē , viņa nav skolā."
Ap šo brīdi man pulss bija saskrējies kā traks zirgs un raustījās plakstiņš. Pēc tam viņa kaut ko piebilda par kolektīvu bastošanu. (Es atviegloti solījos sabārt!) Ka tā jau tie jaunieši darot.
Izrādījās, ka minētie jaunieši tiešām nobastojuši informātiku (izņemot Līzi, kura gāja pie ārsta), jo kādam tak jāskatās superlīgas spēle, bet sk. Eglīte no galda nodzīta kaķa atriebīgumā piezvanīja katram jaunietim, lai pavēstītu, kādi tieši sūdi viņu rīt sagaida, bet gadījumos, kad jaunietis pamanījās atslēgt telefonu, zvanu dabūja māmulīte vai tētis. Vai abi divi. :) Iedarbīgi, pareiz?

March 11th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Es cenšos būt laba māte un sekot līdzi aizraujošajām bērnu skolas gaitām, konsultēju matemātikā, dažreiz ķīmijā, pa retam fizikā (ar palīglīdzekļiem).
Bet te mani pārsteidza nesagatavotu.
Jaunkundze ar tādu Mama knows better sejas izteiksmi pajautāja:
Mammu, kādas ir galvenās atšķirības starp grieķu-persiešu karu un Peleponēsas karu?

March 6th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Vakar pirmo reizi kādu 100 gadu laikā uzkrāsoju skropstas. Tūlīt arī sapratu, kāpēc iepriekšējos 100 gadus nekrāsoju, nu šitās te skropstas. Grauž acīs kā netīra sirdsapziņa. Skropstu krāsošana ir patriarhālās iekārtas noželojama palieka, es jums teikšu, to noteikti izdomājusi kaut kāda sieviešu piektā kolonna, lai propagandētu uzskatu, ka sievišķis ar nekrāsotām skropstām ir kaučkādā veidā sliktāks, ja.
Iešu labāk nokrāsot vannas istabas griestus.

March 5th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Mēs, cilvēki Te, cilvēki no Rajoniem, esam tikpat (vai vismaz gandrīz) inteliģenti un visādveida advancēti kā jūs tur Rīgas sirdī. Ir gan viena atšķirība mums, cilvēkiem Te, cilvēkiem no Rajoniem. Mūsu zeltvillas aunādas kurpītes vai zābuciņi vienādiņ tiek sabristi Rajona purvus mežus bradājot, jo ko domājies, Rajonā pat pie varen smalkām mājām ir neasfaltēti bedru ceļi kā dažviet tālās sādžās. Nemaz nerunājot par parastu ļaužu mitekļiem. Aiz tam mēs, cilvēki, no Rajoniem allaž nēsājam sev līdzi birstītes, ar ko savas kurpītes un štibļetus pie katras mīļas izdevības birstējam tik cītīgi kā Mumintēvs savu cilindru.
Lai iegūtu cilvēka cienīgu izskatu, saproties.

March 1st, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Divarpus dienas pavadīju bez visādiem plaš un šaursaziņas līdzekļiem. Un kas notiek? Vairākas lietas. No tām vismaz viena slikta (Ņemcovu nošauj) un vismaz viena laba: somi aizsūta uz Eurovīziju Pertti Kurikan Nimipäivät.
Bet vispār bailīgi.

February 25th, 2015

kļūdas manā matriksā

Add to Memories Tell A Friend
Dakter, šitas man arī jums jāizstāsta, lai klīniskā bilde būtu pilnīga. Tātad, bez tā, ka maza būdama sapnī redzēju dronus, man bija vēl, lūk, kāds sapnis.

Es it kā biju tādā sarkanīgā tunelī vai alā, kas tiecās šašaurināties un mani nospiest. Lai dzīve nebūtu kā medusmaize, ausīs visu laiku skanēja bum-bum, bum-bum. (pēc loģikas tai vajadzētu būt asins plūsmas dunai ausīs) un radās tāda īpaša , ne pārāk jauka sajūta, it kā es nevarētu aptvert savas robežas (kur sākos un īpaši, kur beidzos, šo es vispār nevaru aprakstīt, es domaju, ka to var sajust vienīgi mazliet piepaplašinot apziņu).
Laiku pa laikam ala pārstāja gāzties man virsū, un tad bija gana labi. Tad priekšā es redzēju tādu kā gaismu un skanēja mūzika un dziedāšana, ko brīnišķi aprakstījis Tolkīns, kad viņš raksta par pārpasaulīgām elfu dziesmām, tāpec to es pat nemēģināšu ilustrēt kā glītāk. Gaismā tuneļa galā kāds dejoja, pēc manām nepieredzējuša īpatņa domām tā bija meitene baltā kleitā, es domāju, ka goč pendel kāda princese.
Tad, kad bija šī gaisma, skanēja mūzika un tā tur būtne dejoja, viss bija labi, nedodiet ēst un dzert, dodiet tik šitā pasapņot, bet vai tad es neteicu, ka drīz ala atkal sāka gāzties man virsū, un viss sākās no jauna? Tas bija nepatīkami pēc suņa. Loģiski, ka es pamodos un raudāju!
Vēlāk gudri ļaudis sacīja, ka es droši vien skatījos atmiņu video par to, kā es piedzimu.
Šo home video es skatījos līdz apmēram 3-4 gadu vecumam. Pēc tam es to redzēju tikai vienu reizi, kad man bija kādi divdesmit trīs gadi. Neilgi pēc tam mani vēlreiz piemeklēja šī sapņa Īpašā Nepatīkamā Sajūta (it kā es nevarētu aptvert savas robežas). Dīvainā kārtā, tas notika tieši tad, kad es sēdēju fakultātes dekanātā un kārtoju kaut kādus papīrus.
Kaut kā es tos papīrus sakārtoju, iztenterēju no dekanāta un tā arī nesapratu, kāda šaize tajā brīdī gadījās matriksā.

Add to Memories Tell A Friend
Pie ārdurvīm sajutu ļoti pazīstamu svaigi piesvilināta sautējuma(mana sautējuma, kas man ledusskapī!) smaržu. Skaidra bilde, abas jaunkudzes ir normālas dedzinātājas. Sevišķi Līze. Man liekas, viņas pašas labā būtu ēst nesildītu. Pilna virtuve ar dūmiem un guļamistabā smuki zem segām saritinājusies Līžele ir ikdienišķa parādība.
Nekā nebij! Mans stūķis mierīgi dusēja, kur atstāts. Iedomājieties, mūsu mājā dzīvo citi svilinātāji. Ar līdzīgiem stūķiem.

February 24th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Skapī atradu pagājušā gada janvāra sākuma avīzi (Diena, saprotams, sorosītu izdevums). Viss viegli - Krima ir Ukrainā, nupat bija Jaunais gads, mūsējie gatavojas Soču olimpiskajām spēlēm. Vispār salīdzinot ar šo brīdi, var teikt, ka pasaulē visi viens otru mīl un apkampjas.
Kas viss tikai nenotiek, kamēr kalendārī nomainās viens sūda cipars!

Pareģojums

Add to Memories Tell A Friend
Kad es biju pavisam maziņa, līdz apmēram trīs, četru gadu vecumam, es regulāri ieskatījos nākotnē. Es gandrīz katru nakti redzēju sapnī, ka mani vajā mazs, tāds kā rotaļu helikopters, kuram bija cilvēka saprāts un uzzīmēta multiplikācijas varoņa seja. Es bēgu, kur jau tāds bērns mēdz bēgt - smilšu kastē vai zem segas, bet aizvēsturiskais drona sencis mani atrada visur. Un vienmēr es virs galvas dzirdēju helikopterīša motora skaņu un propellera dūkoņu.
Es pamodos un raudāju. Ej nu sazini, ko tagad redz tādi mazi bērni, kad pamostas un raud.

February 23rd, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Es nesen uzzināju kaut ko jaunu. Visām sievietēm nemaz neesot viegli staigāt uz augstiem papēžiem. To man izstāstīja kolēģe, kura lepojas ar vismaz 10-12 cm papēžiem. Bet es domāju, ka ir. Ka citām tas ir viegli, ja. Es domāju, ka visas normālas sievietes slīd pa ielām un buļvāriem kā graciozās gazeles, vienīgi es auļoju kā kliba goss un braši cenšos slēpt sāpju un ciešanu izteiksmi sejā. Es domāju, ka atslēgvārds ir "auļoju", jo līdz printerim un atpakaļ es arī aizslīdu diezgan sekmīgi.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

February 21st, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Pēc Meteņa metiena braucu naktī mājās ar taksi. Taksometra vadītāja bija sprauna kundze virs piecdesmit. Aizvizināja mani eleganti un pa lēto. Viņa bija runīga un sodījās, ka maz braucēju naktīs esot. Visi laikam esot aizbraukuši uz Īriju. Viņai daudzi pazīstamie esot aizbraukuši. Es sacīju, ka man neviens tāds tuvu pazīstams nekur nav aizbraucis un pārcēlies. Un pēc tam nodomāju, ka tā patiešām arī ir. Ok, nu labi, brālēna dēlēns studē doktorantūrā kaučkur Apvienotajā Karalistē.
Šodien man ir nelielas paģiras un pārdomas, ar labu nakti aprinķa grāfi un hercogi!

February 19th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Es jau iepriekš atvainojos par stulbu jautājumu, bet varbūt kāds Cibiņš zinās (es negribu pat domāt par komūnu Pajautā) - Līželes telefonam izbeidzies tastatūras apps. Palasīju googlē, ka labiem cilvēkiem visā pasaulē ir problēmas ar šo "LG keybord is stopped", bet tā arī neizpīpēju, kā viņi ar to tika galā. Jaunu tastatūras appu ielādēt nevar, jo nav tak tastatūras! Nevar saspiest kodus un paroles. Viņiem ko - paroļu nemaz nav?
Bērns asarās, nevar lietot gadžetu. Man viņš tagad uz servisu jānes vai jāsit pret sienu?

February 16th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Padevīgi ziņoju, ka, pateicoties acu farmakoloģijas guru sniegumiem (lai viņiem mūžam Saule debesīs!) redzu ar abām acēm un liekas, ka kļūst pat labāki.
Tik labi, ka jūs jau neticēsiet, kur es šodien biju.
Dona koncertā.
Nevar teikt, ka tas bija gluži labprātīgi, jo es tur ierados Matronas, Kura Pavada uz Dona Koncertu Nepilnagadīgas Meitenes, statusā.

February 15th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Ņu tad tā, ja Acu Trampunkts aman līdz šim bija kaut kas tik nepazīstams un tāls kā Franča Jozefa Zeme, tad šodien mēs iepazināmies. Man jau sāka likties, ka esmu ļoti laba vannas istabas griestu krāsotāja un špaktelētāja, bet tad liktens bij lēmis. Tāds sīkums kā krīta puteklis vai cits kās sūdiņš no griestiem - un es esmu Red Eye. Nevajag apskaust, ja! Ar laiku sāk sāpēt visa apskādētās acs galvas puse.
Visādā ziņā par Acu Trampunktu es varu teikt tikai labus vārdus. Man likās, ka viņi mani izmetīs pa durvīm kā piederīgu pie simulantenbanden. Liela bija mans pārsteigums, kad mana vaina tiika atzīta par nopietnu.
- Ļoti slikti jums tur izskatās, teica Daktere.
- Labi vēl, ka radzene vesela, teica Daktere.
Daktere vispār nebija optimiste. Droši vien viņai nebija pamata pēc visa tā, ko viņa ikdienā dabū redzēt. Es dabūju mikrofloras analīzes par 18 EUR un 3 veidu acu pilienus par 20 EUR. Jo nevar zināt, kāda flora tur dzīvo.
Toties es dabūšu krietni ietaupīt uz acu kosmētikas rēķina, jo vismaz vienai acij man to kādu laiciņu nevajadzēs.

February 14th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Visāda patriarhālas spēlītes ir dikt cieņā, un ļaudis uz tām labprāt pavelkas. Es to mēdzu izmantot savā labā, es jau gan zinu, ka jūs tagad negribēsiet ar mani draudzēties, un vēl uz Hannu aizstiepsiet. Mans neglītais noslēpums ir šāds - ja man sāk neizturami uzmākties visādi izplatītāji kā Arturs no IZZi vai Dāvis no Viasat un es nekādi no viņiem netieku vaļā, un esmu pārāk nogurusi, pat lai iebrēktos - man ir mēnešreizes, mani neviens nemīl un vispār lieciet mani mierā, es nekā nepirkšu es beidzot saku, ka es no šī visa neko nesaprotu un par to maksā Mans Vīrs! Ziniet, tas labi strādā, Artūrs no Izzi un Dāvis no Viasat ir ļoti saprotoši.
Vienreiz bija atnācis municipālais policists, tāds mazs, izkāmējis bārabērns, lai palūgtu pagraba atslēgas un paskatītos, ko tādu kaimiņš glabā pagrabā (ir aizdomas, ka nelegālu alkoholu, bet par to kušs). Es viņam (policistam) īsti negribēju tās atslēgas dot, jo pirmkārt es nenododu kaimiņus, lai policija tiek galā ar viņu paši, otrkārt policists izskatījās tik nošņurcis, ka man likās - viņš nav īsts. Īsti policisti ir tādi kā CSI seriālā, loģiski. Es sacīju, ka atslēgas ir Vīram. Viņš nēsā atslēgas līdzi. Tāpēc man nav atslēgu.
Policists bez vārda runas noticēja un gāja prasīt atslēgas sētniecei.
Jūs gadījumā gribēsiet zināt, vai man nav neērti izlikties par pilnīgu muļķi, man jāsaka, ka nemaz, es šo daru ar lielu azartu un patikšanu.

February 13th, 2015

drāmas nozīme mūsu dzīvē

Add to Memories Tell A Friend
Mēs ar Jaunkundzi bijām aizgājušas uz Dzirnu 30 gadu šovu. Tā kā neesmu kultūras blogere, bet lielākoties pievēršos Ciešanu un Sāpju atveidojumiem, par pašu koncertu neko daudz nerakstīšu. Ja nu vienīgi to, ka 4 stundas ir tiešām daudz, sevišķi, ja cilvēkam ir migrēna un galvā tarakāni rīko džamborejas, sito ar āmuriem pa galvas iekšpusi, un pasākuma beigas man sagādāja ciešanas.
Aprakstīšu tikai sīku, bet izteiksmīgu dzīves drāmu ar visu tās karali.
Starpbrīdī, kad lielākoties visi aizgāja padzerties un pačurāt (tas izdevās tikai izredzētajiem; starp citu, ņemot vērā baiso rindu pie sieviešu tualetes, šī bija viena no tām reižēm, kad jo karsti vēlējos būt vīrietis), mūsu krēslu rinda patukšojās, un tajā brīdi parādījās galvenā zvaigzne - mazs puisītis , tā uz gadiem trim. Viņš pienāca pie katra krēsla, nolaida sēdekli, secināja, ka tas neturas lejā, bet ar troksni atkrīt atpakaļ. Tā viņš noblīkšķināja pēc kārtas visus krēslus, līdz nonāca pie tā, kurā sēdēja Jaunkundze. Sapratis, ka izklaide beigusies, viņš nostājās pie pēdējā brīvā sēdekļa un, rūpīgi nomērķējis, sāka sist galvu pret atzveltni. Ne pārāk stipri, ne tā, lai sāpētu, bet lai parādītu attieksmi. Tad viņu pasauca mamma, un viņš aizgāja, atpakaļceļā noblīkšķinot vēl dažus krēslus.

February 11th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Ēģiptes armijas pūtēju orķestra izpildītā Krievijas himna manā šodienā bija kā vientuļš saulstars putekļainā slotu kambarī, kā rasas piliens paģiru rītā.
Visādi citādi diena bija tik nožēlojama, ka kauč sit galvu pret sienu.

February 10th, 2015

tumšās matērijas

Add to Memories Tell A Friend
Dakter, mēs jau esam ilgi pazīstami... Man vispār ir tā, ka nu.... man tak ir cilvēki jāpazīst kādus gadus, pirms es ar viņiem veidoju nu tur attiecības, un tā. vai atkal tā, ka nemaz nav jāpazīst. Braucām kopā autobusā, un izstāstījām visu dzīvi. Vārdu sakot, pienācis laiks uzzināt dažus manus tumšos noslēpumus.
Ok, Dok, nevajag baidīties, labi?! Nebūs jau nekas tāds. Velciet ķiteli, iedzeriet lietuviešu šmigu un nemīziet riepā!

Ir cilvēki, un viņu ir daudz, kuriem cilvēku pēdas ir kaut kāds fetišs.

Tad nu lūk, man tas nemaz nav fetišs. Gluži otrādi. Zeķes pēc maniem ieskatiem ir ģeniālākais produkts. Vēl nesapratāt? Skaidroju - man šausmīgi nepatīk kāju pirksti. Pirmkārt man viņi liekas intīmākā cilvēka zona. Intīmāka par ģenitālijām un smadzenēm.
Man patīk dzīvnieku pēdiņas. Kaķu, suņu, jūrascūku. Mazu bērnu pēdiņas vēl ir Ok. Bet pieaugušu cilvēku pēdas es ar mokām pieciešu tīri viņu funkciju dēļ.
Cilvēkiem mēdz būt glītas ausis. Acis, nu jūs jau zināt, dvēseles spogulis un sirds logi. Ģenitālijas arī kaut kādā mērā personības projekcija. Nu bet pēdas... man šķiet, ka hobitiem šis bija ļoti labi atrisināts ar biezu vilnu.
Agrā jaunībā viens puisietis tā kā sita man kanti, tā kā ne (ej nu sazin, kādi viņam bija tie nolūki), tad nu lūk, viņš vienmēr atnācis ciemos novilka zeķes un kaut kur ierullēja. Patiesībā nevis vienmēr, bet pāris reižu, jo ilgi tas nevilkās.
Sakiet lūdzu, kāds disorders man piemīt, un vai to vajag ārstēt?

February 9th, 2015

Add to Memories Tell A Friend
Nezinu kas šodien tāds - PMS, pilnmēness, bet nekas nevedās, viss buksēja, pinās, gāzās, visi sadarīja kaučkādas nejēdzības, vienvārdsakot, viss sarežģīti.
Powered by Sviesta Ciba