Božena Chodunska

Šī bija ārkārtīgi skaista diena. Saule, zilas debesis, sniegs, mežs, patīkams mazs aukstumiņš. Mazā sunīša kājeles līdz neesošajām olām sniegā. Nu dikti izpriecājāmies!

Kā jau sacīts, viedoklis būs nepopulārs. Mums ar Samuraju ļoti patīk sniegs. Mūsuprāt sniegs varētu segt zemesvirsu 6 mēnešus gadā. Varbūt mums vajadzētu pārcelties uz kādu sniegaināku zemi?
Iemesli mums katram savi - Samurajam labā maizē uzaudzis biezs korgijstila kažoks. Vasarā sunītim karsti, sunītis atsakās iet pastaigās, sunītis dramatiski krīt gar zemi, sunītis izkar mēli un rāda, kādas viņam ciešanas. Sniegainā laikā sunītis spriņģo pa kupenām, urķē degunu sniegā un meklē tur paslēptos dārgumus.
Man patīk, ka sniegs visu dara mazliet glītāku un baltāku, apklāj pilsētas nesmukumus (un mums te ir daudz nesmukumu), sniegs ir kā tāds liels un mīksts hūdijs, tur var pazust un paslēpties. Vārdu sakot, es sniega laikā jūtos ļoti komfortabli, kā tādā segā ietinusies. Biedē tas pavasaris, būs jābāž laukā deguns, sāksies tur kaut kāda rosība… nu jūs man saprot!

Es piedzimu kā introverts. Tajā laika, mani bērni, introvertu dzīve bija smaga un moku pilna. Ne kā tagad, kad introvertus slavina un par viņiem zīmē memes. Tolaik introvertus sauca par pelēkām pelēm; neviens negribēja būt pele. Mana klasesbiedrene I. gan cienījami turējās pie tēvutēvu ierašām, neapmeklēja klases vakarus, bet tā vietā mājās lasīja grāmatas.
Es pati jau bērnudārzā un sevišķi skolā sapratu, ka dzīves šitā nebūs, tāpēc prātīgi pārkonvertējos uz gluži ticamu ekstravertu. Mājās gan slepeni turpināju piekopt savu veco ticību.
Ja jūs mani satiktu dzīvē, jūs nemūžam neticētu, ka neesmu Īsts Ekstravers. Bet mani jau nav tik viegli sastapt, jo uz vecumu esmu atgriezusies pie vecajiem tikumiem, un nekur neeju.

Samurajiņš nav pasaulē vieglākais sunītis. Dažādās nozīmēs. Viņš sver 13 kg, kur pareizais svars būtu 10 kg. Viņš labprāt apēdīs Jūsu nepieskatīti sviestmaizi.
Viņš rūc uz Jaunkundzi, kož Līzei čībās, jo ir ļoti greizsirdīgs un diezgan varaskārs sunītis.
Bet viņš mani ļoti mīl, un es ļoti mīlu viņu. Ja pastāv beznosacījuma mīlestība, tad te viņa ir.
Un ziniet - par labajām īpašībām! Cik smuki Samurajiņš nāk uz “Šurpu!” Viņš màk arī “Sēdēt! “ un “Gulēt!”, sevišķi, ja jums ir garšīgie. Prot iet pavadiņā. Dažreiz, kad pavadiņa noņemta, un es to nesu rokā, Samurajiņš ņem pavadu zobos un ved mani staidzināt!
Un viņš mājās neko nav sagrauzis! Vienīgi papīrus plēš ļoti labprāt, vienreiz sagrauza manu somu valodas mājas darbu.

Samurajiņš saprot cilvēku valodu, kā jau teicu. Dažreiz viņš pat mēģina runāt ar mums cilvēciski, bet viņam jau nav cilvēka mutītes, Samurajčikam ir suņa mutīte, bet viņam sanāk jau kaut kas ļoti līdzīgs “abirvalg”.

Tā ir pilnīga taisnība, kad cilvēks apgādājas ar suni, apsuņojas, tātad, viņam atveras visādas nebijušas čakras.
Agrāk man likās, ka suns nu drusku neizbēgami smird. Pēc suņa un tā.
Tagad es uzskatu, ka suns sunīgi smaržo. Ja vien nav noticis kāds beigta kurmja negadījums. Kurmis notiek, un tad smaka ir tiešām baisa. Bet visādi citādi ziemā Samurajčika kažociņš smaržo pēc svaiga gaisa un dūmiem. Dūmu smarža nāk no netālās privātmājiņas. Viņi tur kurina ar visu, kas nekust.
Vasarā Samurajčiks smaržo pēc siena un dažreiz pēc dīzeļa, jo viņam tīk vārtīties sadalošajās joslās, kad ejam pāri lielajām ielām, un tur ir tāda laba, nepļauta zāle.
Vai jūs zinājāt, ka suņa ķepas smaržo pēc popkorna?

Es jums pastāstīšu, kā Samurajiņš palīdz cilvēkam neuzbaroties. Kad cilvēks ēd, Samurajiņš iznāk no sava anklāva, apsēžas ēdājam pēc iespējas pretī, glīti sakārto astīti un veido acu kontaktu. Actiņas ir lielas, skumjas un ļoti, ļoti izsalkušas.
Ja jums nav kauna un sirds, pēc neilga laika tiek padots skaņas signāls, prasīgs smilksts, es to saucu par augsto Do. Tā ir ļoti augsta skaņa, kura liecina par neatlaidību, sunīša grūto dzīvi, un liek justies ārkārtīgi neērti.
Ja jums joprojām nav kauna un sirds, jums uz ceļgala tiek uzlikta maza, nagaina ķepiņa. Ķepiņa maigi paskrāpē jūsu celi, acu kontakts neatslābst, augstais Do skan jo skaņi…
Vai tiešām jūs to gribat apēst viens pats? Tā kā vienītī? Bez sunīša?!
No gaļas ēšanas es atteicos jau pirms kāda laika, bet Samurajiņš iekāro arī manus rīsus, omletes, makaronus ar dārzenīšiem. Siers ir domāts sunītim. Kā gan Tu iedomājies ēst biezpienu bez sunīša? Samurajs ēd gurķus, viņam garšo burkāni. Auzu putrai ir kucēnības garša, un cik labi smaržo mannā putra!
Ēst nevar tikai tomātus, lapu salātus un kaut kādas ogas.
Plānoju pārcelt ēdienreizes uz vannas istabu. Tur var iekrampēties un netraucēti paēst.

Kurš vakarā grib pastrādāt kantorī, iepazīstas ar cleaning ladies. Apkopēja kaut kā neskan labi, bet mums jau nav cita vārda. Vakar bija laipna kundze, kura nemaz nerunāja latviski. Viņa ļoti enerģiski, bet ne pārāk efektīvi darbināja lupatu, ar šo ne pārāk tīro slaukāmrīku noslaucīja arī mana galda aizsniedzamās vietas un - man par lielu izbrīnu - arī manu telefonu.
Kopumā mani novērojumi uzkopšanas frontē liecina, ka pareizi dara tas kantora planktons, kurš savu galdu noslauka pats.
Iepriekšējā kantorī es novēroju pavisam traku lietu, nu nemaz nezinu, vai vajadzētu jums to stāstīt, bet, ja jau sāku - vārdu sakot, ex kantora cleaning lady ar vienu un to pašu lupatu tīrīja gan galdu, gan podu!

Visu mūžu lasīju, ka “pastinaks šitā un pastinaks tā”. Nu man likās, ka pastinaks ir kaut kāds kaucmindiešu zelta standarts. Un, kad nu es nopērku pastinaku un piegriežu tā dūšīgi pie buljona, viņš vārot sāk smirdēt tā ka pēc kuiļa.

Lidlā ir tādi skābēti gurķi, nu gandrīz kā māmuļas laikos. Kad vasaras mājas pagrabā bija tās burkas ar upeņu un mārrutku lapām virsū. Rosolā es lieku skābētus gurķus. Nē, nu es jau nenosodu tos, kuri liek marinētus. Bet, ja jūs neatšķirat skābētus gurķus no sālītiem, es jums nekādi nevaru palīdzēt!

Saskatījos Netflixā filmas ar mošķiem un briesmoņiem un tagad man bail iet gulēt!

Jau sen gribēju dalīties atklāsmē, cik tieši advancēts dzīvnieks ir tāds suns!
Ņemsim Samuraju, piemēram. Saprot divas valodas, mācās trešo. Lieliski lasa domas. Piemēram, tu nodomā: “…nukasiko, iepilināsim Sunītim actiņās, dakters tak zāles izrakstīja.” Vai “kur tad man tā ērču pincete! Jāizņem Sunim ērce!”.
Suņa nav. Suns guļ savā migā un rūc.
Cilvēks nodomā: “Ek, uzēdīšu vakardienas cepto kabaci”. Apkārt viss mierīgi.
Cilvēks nodomā: “Siers ar bumbierīšiem! Kāpēc gan ne!?” Un tūdaļ skrap skrap skrap - pietiek četras ieinteresētas ķepiņas un ap stūri pabāžas mitrs melns deguns un ruds ūsains purns.

Solīju uzrakstīt, ko šodien ēdu. Tad nu jāsaka, ka vakardienas spageti kabaci nav tik viegli apēst, sevišķi, ja jāēd vienai, jo Jaunkundze aiziet uzēst ko citu pie omītes, bet kaŗa laikā jau cilvēks nevar būt pārāk izvēlīgs! Domāju, ka es varētu kļūt par negarsīgo ēdienu blogeri. Tīri, lai brīdinātu, jo man vispār negaršo ēst negaršīgi. (Es gan nepastāstīju, ka pārkaisīju savus kabačus ar diezgan labu itāļu cieto sieru).

Lidl reizi gadā rūpējas par veģetāriešiem un vegāniem un pārdod tādas augu izcelsmes kotletītes. Es viņas nopirku (2.69 vai kkā tā), jo gribu uzēsties pa taisno debesīs (joks!). Es viņas nopirku tādēļ, ka domàju, ka tās varētu būt garšīgas, pie tam gribējās zināt, kā ražotājs būs atrisinājis zināmos kotlešu izaicinājumus.
Tad nu tā - šīs nekotletes nav gluži negaršīgas, tomēr ēdot neatstājas jautājums, huļi es viņas ēdu, un sajūta, ka labāk vajadzēja ēst kartupeļus vai pupas, vai salātus. Vai īstas kotletes. Sastàvā ir galvenokārt kviešu olbaltums un sîpoli, tāpēc pēc ēšanas liekas, ka esi apēdis bulku. Ar sīpoliem.
Man ir vēl viena kārba ar šo produktu, jo gandrīz visu pērku pa divi. Vajadzēja pirkt tikai vienu.

Kas to būtu domājis, ka janvāra pirmajā nedēļā var izdzirdēt: kabaci nevaig?
Te nu viņi ir - trīs pārauguši wanna be spageti cukini, realitātē - nejauki kabaču/ ķirbju bastardi. No tādām mizām varētu taisīt kosmosa kuģus. Principā sadalīt iespējams tikai ar cirvi. Pašlaik viens cepas krāsnī kopā ar ķiplokiem, cidoniju sīrupu un balzamiko. Varbūt varēs ēst. Tagad jau viss tik dārzs, tik dārgs.

Pēc nieka 30 gadu pauzes manā rīcībā atkal ir džinsenes ar augsto vidukli un bez likrām un elastāniem. Labi vēl, ka nav varjonkas!
Ziniet, tā ir TĀ PATI sajūta! Aizskrēju līdz kalendāram paskatīties, kāds tagad gads un pie loga pārbaudīt, vai pagalms nav pilns ar žiguļiem un veciem poļu fiatiem. Viņas ir tik pat neērtas kā toreiz! Jaunībā! Tā pati es! Tikai kādus 10 kg smagāka!
Ļoti patīkama sajuta, kad vakarā novelk. Iesaku!

Man ir divas mīļas krievu grupas Theodor Bastard un hihi nesmejiet, Nautilius Pompilius. Vai ir zināms, ko viņi dara? Vai pauž attieksmi pret Paši Zināt Ko? Bail klausīties! Nautilius laikam jau vairs neko nedara, bet padomju laikos viņi bija disidenti, emigrēja uz Franciju. Theodor Bastard lapā tā ļoti neko neatradu, bet mūziku ieraksta un laikam pat koncertē.

Pie Dominas jauki jauni cilvēki dalīja lapiņas, mums ar Samurajčiku arī dalīja. Domājām jau, ka flajeri suņu veikalā, bet tur bija Latvija pirmajā vietā ar Jencīti. Mēs paņēmām ar dūšīgi, lai tak netiek kādam ar vājāku nervu sistēmu. Atbraucām vasarasmājā. Iekurinājām krāsniņu ar to Jencīti. Krāsniņa kuras. Samurajčiks apmierināts ņurd.

Ir tāds vasaras vakars, kāds man patīk vislabāk. Sisina cikādes, tālumā uz šosejas aizdūc fūre. Nobūkš ābols pret jumtu…
Skaisti!
Te pēkšņi Samurajčiks pie pašas auss: Vauvavavavavauuuuvavavavavauuuu!
Vai nav ķēmrausis?

Viesturs Ķerus rakstīja, lai daļu ķiršu atstājot caurceļotājiem strazdiem, jo viņiem tie vajadzīgi daudz vairāk kā mums.
Šogad sanāca strazdiem atstāt gandrīz VISUS ķiršus.(Nu nekas, mums jau tika skaistākais, ko tāds ķirsis var dot - ziedēšana.)
Vakar bars ar trekniem jaunuļiem sēdēja ķirsī aiz loga un stūma māgā pēdèjās ogas. Kad bars jau bija aizlaidies rīt kaimiņienes kauleņus, ķirsī palika viens jaunulis ar ķirsi knābī. Laikam nezināja, kur likt, palaidīsi vaļā, pazaudēsi. Beigās pēc ieilgušās pārdomām ķirsis tika norīts vesels. Ceru, ka rīmam viss labi.
Vēl pēc brīža logā ietriecās strazdu bars. Troksnis bija tāds, ka man likās, tas ir sprādziens, un es gandrīz palīdu zem galda, bet māsa sāka kliegt. Izgājām laukā, bet neviena atdzīvināma strazda neatradām.
Starp citu, šogad viņi ir akurāti, un nemet ogas zemē. Ķirši vienkārši pazūd. Izgājušos gadus, spriežot pēc mēsliem, nokritušos ķiršus apēda lapsas.

Tagad zem malkas šķūņa noteikti ir lapsa kūmiņš. Ir izkašātas ejas un stipri smird pēc zvēriem. Mētājas zivju asakas un es pat atradu kāda kaķa lieluma zvēra mugurkaulu, svaigi apgrauztu!
Samurajs pusi nakts rēja un rūca uz màjiņas durvīm, tomēr neizrāda entuziasmu līst pie alām. Samurajs nav mednieks, bet gan kareivis! Un ko tad, ja karš, bet viņš noguris? Māsas suns gan bieži pārbauda alas, ošņājas.