Božena Chodunska

LSM. Dramaturģijas paraugstundā Beļģijas futbolisti Pasaules kausā izglābjas pret Senegālu

Nosvinēsim.

Svinēsim numur viens - es esmu komandējumā. Vācijā. Te pavisam nesen bija +41 grāds, tagad vairs nav tik traki, bet karsti tāpat. Es strādāju garas, garas stundas izstādē, visu laiku esmu cilvēkos, smaidu kolgeit smaidus un īsti vairs nevaru nostāvēt vai pastaigāt, CIK ĻOTI MAN SĀP KĀJAS, un tad pēc tam es ķeros pie otrās maiņas viesnīcā un daru savus parastos darba pienākumus datoros, e-pastos, problēmās, bet bet BET es jūtos kā atvaļinājumā!! Šī ir pirmā reize prom no mājām pēc otrā dēla piedzimšanas (viņam pēc mēneša būs divi gadi) un es nevaru ne izteikt, cik ļoti tā atšķiras no pilnīgi tādas pašas izstādes pirms trim gadiem, kad es te biju pēc pirmā bērna. Toreiz es daudz domāju par to, kā viņiem mājās iet, regulāri sazinājos, sūtīju bildītes un balss ziņas utt. Tagad - tagad es ēdu kebabu un dzeru alu, un, kā jau teicu, jūtos kā īstā atvaļinājumā. Aptuveni tāda ir mūsu dzīve ar diviem bērniem. Un, ja man nav izdevies gana skaidri paust, kāda tā dzīve ir, tad, lūk, te vēl viens fun fact - man februārī bija varen pamatīga darba balle, kur es visādi cēli iznesos ļoti smalkā vakarkleitā ar šlepi, korporatīvām runām no skatuves un balvām. Nu tad tā vakarkleita kopš februāra (un tagad ir, kas mums tagad ir, /paskatās kalendārā/, jūlijs, tātad, draugi), tā vakarkleita kopā ar čupu citu nelaimes putnēnu joprojām guļ veļas groza dibinā. Mītiskais zvērs, ko sauc par tukšu veļas grozu, šitenī mājā nav bijis jau ļoti sen.

Svinēsim numur divi - un šis ir daudz brangāks svinamiemesls - es beidzot esmu atradusi veidu, kā ielogoties cibā no darba datora. Gadiem ilgi es vairs nerakstu cibā (nu, nerakstu pati savus ierakstus, kaut arī lasu jūs visus tāpat kā iepriekš un reizēm saņemos kādam komentāram), jo korporatīvās nostādnes cibu liek pieskaitīt pie Entertainment/Portals un automātiski liedz pieeju. Tā nu es gadiem klusībā ciešu, runāju ar jums tikai savā galvā un nerakstu neko, jo krietns milleniālis neraksta telefonā, besī nemērā. Un tagad es pavisam netīšām sapratu, kā cibā gaužām vienkārši tomēr tikt iekšā, huzzāā bitches. (Un, protams, ka es to būtu varējusi izdarīt agrāk ar visādiem paņēmieniem, taču paņēmieni, kas tiek aktīvi izmantoti, lai piečakarētu darba devēju, maķenīt grauž manu dimanta oliņas spodruma darba ētiku, tāpēc es to nedarīju.) Garš stāstiņš īss, I'll be back, teica Ārnijs un es.

Kad esmu pieaugusi, beidzot saprotu teicienu par vienām durvīm, kas atveras, kad otras aizveras. Tās vienas durvis pieder trauku mašīnai un otras - veļas mazgājamai mašīnai, un es tās virinu uz riņķi vien, uz riņķi vien...

No Lubējas (Liezēres draudzē).

Ap 20. martu še notika briesmu darbs. Kādi jauni ļaudis, saķildojušies, kā dzirdams, sieviešu dēļ. Naktī viņi bijuši Laktu krogā. Trīs no tiem (skroders, kurpnieks un seglenieks) devušies ap pulkst. 4 rītā uz māju. Viens no viņu ienaidniekiem ar savu biedri dzinies tiem pakaļ un tos ari panācis un sitis ar kūju katram vienreiz par galvu. Tā kā šis sitējs ir spēcīgs cilvēks un arī ļoti stipra kūja viņam bijusi rokā, tad skroders ar izjauktu pieri bij uz reiz pagalam, tikai savās briesmās nabadziņš vēl atvāztu ķešas nazi rokā turējis un tāpat ar visu nazi uz mutes uzkritis. Otrais ar sadauzītu pieri ar bijis tulit uz zemes, bet vēl kādu dienu sadzīvojis un tad nomiris. Trešais, tikai dabūjis cauru un asinaiņu pakausi, gan ari pakritis no sitiena un izlicies par nosistu, bet kad slepkava pagriezies uz otru pusi, tad šis uztrūcies un aizbēdzis. Slepkava tika tulit cieti saņemts un nodots tiesām. Viņš ari izteicis, ka viens pats esot šo slepkavību izdarijis: viņa biedrs pie sišanas neesot piedalijies.

Glizda Šuba

Autoservisa burvis vienkārši nodzēsa ček endžin kļūdu, un volvo darbojas, itin kā nekas nebūtu noticis.

Bet burvis, apzinoties savas maģijas robežas, sacīja arī, ka vispār jau ir jādomā par detaļas nomaiņu. Detaļas cena kopā ar smalkā nomaiņas darba izmaksām jau sāk izklausīties pēc manu un šī auto attiecību pārbaudes.

Un tā arī paliku pārdomās. No vienas puses, šitādus aparātus, kā saka, mūsdienās jau vairs neražo, un es labi zinu, kāpēc šis pie manis savulaik nonāca. Tāpēc man fonā ir intriģējoša, lai gan droši vien arī mazohistiska doma, ka varbūt vienkārši jānomaina motors. Lietota motora cena ir apmēram kā tās detaļas cena – garantijas, ka citam motoram tās kaites nebūs, protams, nav, bet vismaz būtu iemesls tikt pie žiperīgāka dzinēja. Ja man tuvumā būtu kāds mehāniķis, kura likme nav piecītis par katru skrūvi, es totāli šo apsvērtu.

No otras puses, pa iepriekšējo mēnesi, kura laikā volvo ieauga zālē un es pārvietojos ar pieklīdušu folksvāgenu, man bija jādomā arī par autobūves filozofijām un imprintiem, kas rodas, pirmo reizi ar kādu no šīm filozofijām sastopoties. Jo folksvāgenā viss ir tik… pareizi? Par spīti tam, ka konkrētais eksemplārs ir pieticīgs, ne tam tālvadības pults, ne kruīza kontroles. Bet toties logu slotiņu svira slēdzas uz pareizo pusi, ir pilns ar visādām kabatiņām, un vispār, viss, kas ir, darbojas tā, kā tam ir jādarbojas. Un vēl, prikiņ, izrādās, ka arī mazītiņu mašīnīti pilsētā ir tik viegli.

Bet lielākoties jau šis stāsts tomēr ir par vilšanos. Izslavētie “īstie” volvo (tie, kas tapa, pirms viņus vispirms nopirka fords un pēc tam ķīnieši), kuru entuziasti feisbuka grupās dalās ar saviem pusmiljona un septiņsimt tūkstošu nobraukumiem, un visi komentāros raksta, ka vēl tikpat jau droši vien notīts – un tad ir manējais, ar pārskatāmu vēsturi un vecumam relatīvi mazu nobraukumu, un tomēr izrādās, ka šitais defekts neesot nekas neparasts.

Fakjū, volvo.

LSM. Nelegālā noliktavā Rīgā netīrās telpās fasēti ķirši

Dīvainā kārtā laikam esmu nonācis līdz tam, ka noskriet 10km zem 45min ir normāli. Pēdējā izskrien Rīgu posmā pirmos 5km paskrēju līdz ātrākiem biedriem 21 minūtē, tad gan sametās grūti un bija jāpacīnās ar sevi, lai saglabātu 4:30min/km tempu atlikušajos 5km.

Sajūsmina kā kārnisti izveic fantastiskus mentālās akrobātikas paraugdemonstrējumus, lai tikai uzturētu savu kognitīvo disonanasi un lai rūpīgi igonorētu konkrētus faktus. Minēšu tik divus. Ja mēs pārtrauktu ļaunprātīgi izmantot dzīvniekus, atbrīvotos 75% lauksaimniecībā apstrādājamās zemes. Dzīvnieku lauksaimniecība pasaulē saražo apmēram tikpat izmešu kā viss transports kopā.

Velku līdzības ar neganto karstuma vilni eiropā, cilvēki dēļ karstuma sprāgst nost, bet savilkt to kopā ar cilvēces radītajām klimata pārmaiņām un kaut ko nopietni darīt lietas labā nepakam. Varētu kaut sākt ar nevajadzīgu sūdu nepirkšanu. Vai varbūt ar veselīgāku un videi draudzīgāku uzturu. Nā, nah, mirsim draudzīgi ballējoties.

Kā lai tagad saņemas izpakot koferi.

Līgo svētkos
Apklusušas līgo dziesmas, beiguse pogāt arī lakstīgala. Upmalās pļavās jau atskan iskapts dziesma, kas aizdzen smaidus no sejām un atgadiņa, ka drīz vien atkal paies gaiša, priecīgā ziedu vasariņa. Visa visumā šogad neredzēja tikdaudz Jāņu zāļu un vaiņagu, kā pagājušos Līgo svētkos, tāpat visai braši neskanēja līgo dziesmas un pavisam maz kalngalos plīvoja Jāņu ugunis. Tas sakarā ar vispārējām dzīves grūtībām un smagām nastām, pie tam dedzīgos līgotājus nogurdināja divas iepriekšējas svētku dienas. Nevar tak izbrūvēto bruņo miestiņu atstāt divas dienas neapraudzītu un nenogaršotu. Un tā daudziem Jāņiem un Jāņu bērniem nebij vairs spara un enerģijas pīt vaiņagus, tāpat pagurušas, piesmakušas un klusas bij to balsis.
/Jaunais Smiltenes Vēstnesis, Nr.26 (03.07.1931)/

Jāņi — Līgas svētki ir tā pati diena, tapati nakts no aizviņiem sensirmiem tauta brīvības laikiem, kad pati daba nesa Līgu savā klēpi. Šis ir tas laiks kad papārdīte zied sudrabiņa ziediņiem, un kad lakstigala sadomā savas maigās dziesmiņas nākošai vasarai. Jāņu bērni salasās vaiņagus pīdami, jāņu zāles plūkdami, un Līgas dziesmu skaņas pilda no jauna tautas dvēsēli ar ligsmlbu, prieku un tikumu. Jāņus tauta svin vel tagad senču Līgas svētku garā. Gadu no gada tautas mīļākā dieve Līga nolaižas ar dāvanām pie sava tautas.
Līgas svētki jau pagājuši. Lai pārdomājam vai esam cienīgi saņēmuši savas tautas mīļāko Dievi — Līgu, un ja tā nebūtu centīsimies to turpmāk labāk darīt. Turēsim godā mūsu senču tikumus
Rūta Vitāls /Talsu Balss, Nr.25 (28.06.1935)/

Šogad Jāņi Latgalē atzīmēti ļoti plaši Daugavpilī notika tautas svētki ar uguņošanu un līgošanu. Krāslavā latviešu biedrība bija sarīkojusi līgo vakaru ar koru koncertu. Koncertā atskaņoja latviešu tautas dziesmas. Pēc tam notika uguņošana un līgošana. Krāslavā un Daugavpilī līgo svētku sarīkojumos ļoti dzīvi piedalījās arī sveštautieši.
/Latvijas Kareivis, Nr.140 (26.06.1935)/

Ar sevišķu aizrautību mums sava laika bērniem, ir jāatsaucas jāņuguņu liesmojumam, lai mēs varētu reiz izlauzties no tā smacējošā , stindzinošā tvana, kas pār mums nogūlies nemieru un iznīcināšanas gados, kurā iegrimdami viens otru pazaudējām, sveši, naidīgi un tāli kļuvām. Tāpēc ziediet, daiļās latvju meitas, smaidiet karaliski, valdonīgās zeltenes, lai jūsu siltie vaibsti, kā pavasara saules glāsti modina un augšup ceļ mirušos! Lai atkal dzīvība zied ap mums un mūsos. Lai atkāpjas no mums drausmais iznīcības rēgs. Lieci, daiļā latvju meitene, savu ziedošo spēku straumei plūst savas tautas dvēselē un miesā, un tā raisīsies kā baltais ievu krūms! Ar sevišķu atsaucību mums jāpaklausa Līgo svētku aicinājumam, lai mēs atgūtu to, ko zaimi reiz pārkliedza, kas troksnī izgaisa, bez kā latvietis palika auksts un Tagad, kad pēc maldu gaitām, tumsas gadiem sākam atkal sevi atgūt, savu vietu.
/Rīts, Nr.171 (23.06.1935)/

Visi dievišķie devumi cilvēkus stiprina, ceļ viņu potences. Tāpat tas ir ar līgsmību Tomēr līgsmība ir atkal pavisam cita potence, kā citu dievišķo būtņu devumi: Māra cilvēkiem dod talautību, Laima jauniešiem atnes ideālus, no paša Dieviņa nāk gudrs padoms darbā, bet tieši no viņiem nenāk līgsmība, tikai no Jana. Man šķiet, ka līgsmība labi pielīdzināma tagad tik bieži minamiem vitamīniem un hormoniem — kā vitamīni un hormoni cel miesas spraigumu jeb potenciālu, tā līgsmība cel dvēseles potenciālu. Līgsma cilvēka rodas uzņēmība, rodas jauni spēki, atklājas jauni talanti, līgsmība pavada iedvesmi, ar līgsmību labāk veicas katrs darbs. Bet tāpēc l ī g s m i-b a ir ī pa t s un augsts i d e a l s, un Jānis ir viņas n e s ē j s. Kā kristiešiem arī ir savdabīgs emocionāls ideāls — mīlestība, tā l a t v i s k ā reliģija šis emocionālais ideāls ir I ī g s m ī b a. Tā ir absolūti laba. Līgsms cilvēks nav spējīgs uz ļaunu, pat netikumīgu darbu, bet, taisni otrādi, līgsmam cilvēkam gribas visu pasauli padarīt līgsmu un to aplaimot. Tad nu Jānis ar savu reliģisko rituālu mums jāatzīst par tālāku reli-ģisku ideālu, līdzās citam ideālam dievišķām būtnēm. Tagad saprotama arī Jāņa daudzveidība. Līgsmība, saistīt ar skaistumu un aplaimošanu, ir pilnvērtīga tikai tad, kad tā ir vispārīga. Nelīgsmic cilvēki Jānos ir smaga disonanee. Tāpēc Jānis visādi iemiesojas, un tāpēc Jāva bērni apstaigā vienu sētu pēc otras. Ja līgsmība ir latviskais emocionālais ideāls, pie tam loti augstvērtīgs, tad tālāk saprotama Jāva dienas retā svinēšana — tikai reiz pa gadu. Viss dārgais un vērtīgais ir arī rets. Salīdzināju līgsmību ar hormoniem, un tie arī ir tik niecīgi, ka zinātne tos ir atklājusi ne visai sen atpakaļ. Bet kad retais top pārmērīgs, tas bieži vien atnes ļaunu. Tā, lai cik svētīgi cilvēkiem ir hormoni, tomēr jaunākie pētījumi noskaidrojuši, ka hormonu pārmērība izsauc smagas slimības.
/Studenta Dzīve, Nr.77 (01.06.1939)/

No reklāmas plakāta: “Meklē jaunas idejas uzkodām?”

no ieraksta Cibā pirms 20 gadiem:

"būt nesabiedriskam arī ir labi - vismaz neviens nepiesienas iedzert alu"

Interesanti. Droši vien klasificējas kā herētiķis, bet, nu, ne par to stāsts.

Modern Christianity is largely Pauline Christianity.

That statement is not an attack on Paul. It is simply a recognition of history. The central creeds of Christianity contain remarkably little of the ethical teaching of Jesus. They are overwhelmingly concerned with metaphysical claims about his nature, death, resurrection, and cosmic significance.

The Sermon on the Mount, the parables, the radical inversion of power, the critique of religious authority, and Jesus' vision of the Kingdom of God occupy surprisingly little space within the doctrinal architecture that eventually emerged. You cannot pin Christianity on Jesus. Christianity as we know it is the product of a long historical development, and no individual shaped that development more than Paul.

Paul's letters were written before the gospels and became the earliest documents of the New Testament. It is entirely possible that the theological categories Paul employed influenced the writers of the synoptic gospels themselves. By the time orthodoxy emerged, Paul's interpretations had become woven into the very fabric of Christian thought. Western Christianity, whether Catholic or Protestant, is fundamentally Pauline in its assumptions and structure.

I suspect Jesus and Paul would have had profound disagreements. Jesus was a brown-skinned Jewish teacher announcing the Kingdom of God and overturning conventional notions of purity, power, and religious status. Paul, shaped by his own Pharisaic training and his encounter with the risen Christ, developed an elaborate theological framework that interpreted Jesus' death through sacrificial and redemptive categories. Jesus himself might have been astonished by much of the mythology and theology eventually attached to his name.

Perhaps Paul's most consequential move was interpreting the Roman execution of Jesus through the lens of sacrificial atonement. The Jewish image of the Passover lamb became the model through which Jesus was understood as the Lamb of God whose blood removed the sins of humanity.

Over time Christianity became organized around the cross itself. In this sense, Paul helped transform Christianity into what might almost be called Cross-tianity. Significantly, the earliest followers of Jesus did not go around wearing crucifixes or carving crosses. The cross as a dominant devotional symbol emerged centuries later. The first known crucifix imagery appears only many generations after Jesus and Paul were gone.

Yet none of this requires hostility toward Paul. He was not attempting to create an infallible religion for future civilizations. He was writing occasional letters to struggling communities attempting to sort out practical and theological questions. He found himself in the strange and unenviable position of becoming the resident expert on Christianity. One could reasonably ask, "Who died and made Paul pope?" Nobody did. History simply placed him there.
( ... tālāk ... )

ļoti patika, kā krievu žurnāliste marija pevčiha nedaudz negaidītā kolaborācijā sev atklāj videospēļu sfēru (ar geoguessr)

DELFI. Varas pozīcijā esoši pieaugušie nedrīkstēs veidot intīmas attiecības ar nepilngadīgiem jauniešiem
DELFI. Goda ģimenes bez maksas varēs nodot azbesta šīferi

Kristieši, kas apšauba Kristus mācības, jo iemesli.

Līdz pat brīdim, kad redzēju kā amūrikāņu populārākais pedofīls paraksta amūrikas kapitulāciju, nespēju noticēt, ka tas tiešām notiks tā kā viņi sludināja visu šo nedēļu. Biju drošs, ka tā ir kārtējā manipulēšana ar tirgu. Jo pārāk labi izklausās, lai būtu patiesība.

Versaļa, protams, ir izcila vieta, kur to darīt.