| How the West Was Won |
Jun. 16th, 2014|10:52 am |
Kas tur bija ar to pusmūža krīzi, pusmaratonu gribējās noskriet, ja? Check.
Jā, šajā nedēļas nogalē, kad jūs gan pavadījāt laiku lietderīgāk un ballējāties (ak, sirds lūst gabalos, ka netiku uz ballīti pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zin, bet nekādi nebūtu sanācis), es biju Ventspilī un pirmo reizi noskrēju pusmaratonu. Tā pa kluso, nevienam īsti nekā nesakot, kā pusaugu zeņķis, kas beidzot sarunājis pagarināto randiņu ar savu pusaugu draudzeni. Un, gluži kā pusaugu zeņķim, otrajā rītā man gribas gavilēt visai pasaulei: AK, DIEVI, CIK TAS BIJA LIELISKI!!!
Nu, ne Ventspils, protams. Kā Godmanis pareizi aizrādīja, tā nav tā vieta, uz kurieni tūristam braukt. Ventspils ir vieta, kur nekā nav. Izņemot bruģi. Betona bruģi. Daudz, daudz, daudz betona bruģa. Daudz.
Kaut kāda dīvaina iemesla pēc Aivaram Lembergam ir betona bruģakmeņu fetišs. Man nebūtu nekādu iebildumu, ja viņš ar tiem saviem betona bruģakmeņiem ņemtos mājās un zem deķa. Manis pēc viņš var izklāt savu gultu nevis ar palagu, bet betona bruģakmeņiem. Lai būtu, viņš pat savus Puzes valdījumus var nobruģēt no vienas vietas (ko viņš, nemaz nešaubos, ir izdarījis.) Labi, ja jau es esmu tik iecietīgs, es pat piekrītu, ka ietves var apdarināt ar betona bruģakmeņiem. Ko tur. BET BRAUKTUVI, BRAUKTUVI AR BETONA BRUĢAKMEŅIEM!!! Ļaudis mīļie, nu, kur jums prāts!
Vārdu sakot, pateicoties Lemberga pretdabiskajam fetišam, lielākā daļa visas distances bija jāskraida pa betona bruģi. Man ir pašam savas treniņu metodes, kur ietilpst tādas vērtīgas atziņas kā "Ja pa to ir viegli paskriet, tad pa to nevajag skriet". Pārsvarā es treniņos skraidu pa meža takām, pusaizaugušām stigām un citām vietām, kur dzīvo ērces (kaut kāda iemesla pēc man ne īpaši kož ērces un odi, es tā varu izdarīties). Daudz dažādu lietu var sastapt meža takās. Esmu sastapis stirnas, padomju rūpniecības pieminekļus un kaut kādus dīvainīšus, kas stāvēja puslokā un smēlās meža enerģiju, kā arī daudz ko citu. Bet vienu lietu tiešām nekad nav sanācis sastapt. Betona bruģakmeņus.
Kā noprotat, betona bruģakmeņi ir cieti. Un skrienot visu laiku sanāk pa viņiem triekties. Manās vērtīgajās treniņu atziņās ietilpst arī "tu neesi kaza, skrien, nevis spriņģo", tamdēļ es skrienot sekoju līdzi, lai īpaši augstu nelēkātu un mīksti piezemētos. Bet nu tomēr betona bruģakmeņi ir mazliet cietāks segums nekā meža takas, ko -- aizsteidzoties notikumiem priekšā -- šodien mazliet jūt gan.
Bet ko nu par to! Tātad: aizbraucu es uz Ventspili iepriekšējā dienā, pastaigājos apkārt, dabonu numuru (man bij tiešām skaists numurs: 444), paēdu brangas vakariņas ar bagetīti un fuetīti (gribat vēl vienu vērtīgo atziņu? "Ja kaut kam virsū ir rakstīts "sporta uzturs", tad tas nav sporta uzturs"), apskatos, kur būs jāskrien, un nošķendējos par betonu, bet vispār jau viss tīri tā neko. No rīta vēl pastaigājos apkārt pa Ventspili, lai gan tur nekā nav. Nu, un pamazām devos uz startu.
Un, dārgie draugi, pēkšņi mani pārņēma kas tiešām neparasts. Man ļoti patīk stresot, daudz un par pilnīgi visu. Bet -- to pārsteigumu -- dažas sekundes pirms starta es pamanīju, ka esmu pārdabiski mierīgs. Pēc starta šāviena (no lielgabala, thhhhh, šitie īsie diktātori un viņu lielummānija) kāda minūte gan vēl bija jāpagaida, kamēr varēja sākt skriet, bet tad jau aizgāja.
Nu lūk. Tā nu es skrienu savā nodabā, paskatos uz pulksteni laiku pa laikam -- un pamanu, ka vispār es skrienu diezgan ātri, ātrāk, nekā biju plānojis (es ij neteikšu, uz kādu laiku biju cerējis, bet vispār jau diezgan smieklīgi tas tagad liekas.) Bet pulss turējās pilnīgi pieņemams, paelpot varēju viegli un, ja gribētu, varētu arī uzdziedāt kādu jautru dziesmiņu (bet ar to es pagaidīju līdz kādam 15. kilometram, kad man apkārt īpaši daudz ļaužu nebij un tamdēļ es uzmundrinājumam dzīvespriecīgi sāku dungot "I don't know but I've been told...") Nu, un ja elpas netrūkst, tad var jau skriet arī ar tādu ātrumu.
Trase sastāvēja no četriem vienādiem apļiem. Bija vesela kaudze jauniešu, kas skrēja tikai vienu, tad nopietnāki ļaudis sevi bija izdomājuši izaicināt ar diviem, bet pusmaratonam bija visi četri. Tā nu es tur skrienu vienu kilometru, otru, trešo... Grūtāk kā nepaliek, tā nepaliek, gaŗlaicīgi nav, ātrumu samazināt nevajag -- tā nu cilpoju uz priekšu. Kad pienāk pirmā apļa beigas, pārņem tāds neliels izbrīns -- kā, nupat taču tepat bija starts, bet pēkšņi es atkal esmu šepat. Paskatos pulkstenī -- bitīt matos, ja šitā te turpina, varbūt -- varbūt -- pirmo pusmaratonu var paskriet zem divām stundām. Tas nu gan būtu glauni. Bet pirmo apli noskrēju pusstundā un 30 sekundēs (nevis pusstundā) un pie sevis nodomāju -- nē, nebūs, nākamie taču noteikti būs lēnāki. Nu labi, ko tur, skries tik, neiespringstot uz laiku. Tāpat bij puslīdz skaidrs, ka savu sākotnējo laiku es noteikti sasniegšu.
Še aizrādīšu, ka es no visas sirds ticu negative splits, tas ir, otro skrējiena pusi noskriet ātrāk par pirmo. Treniņos es vienmēr otrajā pusē cenšos kāpināt ātrumu un to vairs neatlaist. Jo tur jau vairs nevajag taupīt spēkus, vai ne? Lūk, un kā izrādās, šis paradums ir nodarījis savu posta darbu -- atkal aizsteidzoties notikumiem priekšā, katrs nākamais aplis bija ātrāks par pirmo.
Otrā apļa vidū es pamazām sāku apdzīt ļaudis, kam acīmredzami gāja smagi. Tiesa, mani arī sāka apdzīt ļaudis, kas acīmredzami skrēja daudz ātrāk par mani, bet es uz to īpaši neiespringu, man pašam sava sacīkste skrienama. Piebildīšu tik, ka Prokopčuka skrien kā pusdievs, nopietni. Bet nu jā -- pieskrienu pie viņiem, dzirdu, kā viņi stampā zemi, elso un acīmredzami nejūtas ērti. Bet es jūtos.
Trešajā aplī atbira tie, kas skrēja desmit kilometrus, un nu ļaudis apdzīt sanāca retāk, lai gan sanāca. Un vēl ap trešā apļa vidu es sāku gudrot -- tā, nu jau ir pāri pusei, vajadzētu tā kā piekust. Un, skaidra lieta, kaut kāds nogurums sāk parādīties, bet ne tāds, lai mazinātu ātrumu, drīzāk otrādi. Tā nu es visu trešo apli gudroju, kad tad vajadzētu piekust, bet tā arī nekad nepiekusu.
Un ceturtajā aplī, ha! Ceturtajā aplī es sev priekšā pamanīju jauniešus ar sarkaniem baloniņiem, kam uz muguras bij rakstīts 2:00 tempa turētājs. Ņemiet vērā, viņi sāka skriet uzreiz pēc šāviena, nevis kā es, pēc minūtes. Tātad nu man acu priekšā skrēja pierādījums, ka, sasodīts, es tik tiešām varu noskriet to pasākumu zem divām stundām. Nu ko, labi, skriesim, skatīsimies.
Tā nu aši vien pienāca finišs, un mans pulkstenis rādīja pavisam necerētu rezultātu: 1:58:38. Sēdēju, sēju nost laika kontroles čipu un nekādi nespēju saprast, kas nupat notika un kā es to izdarīju. Nopietni, bij tāda sajūta, ka skrienot kaut kā pārslēdzos uz citu apziņas līmeni. Tie haļavnie endorfīni brīnumu lietas dara. Šorīt pamanīju, ka oficiālais laiks ir pat labāks: 1:58:26, lai gan visviens es tā īsti tam neticu. Ņemiet vērā, Ušakovs atslēdzās tad, kad cierēja uz divām stundām. Un man šķita, ooo, divas stundas pirmajā pusmaratonā, tas noteikti ir kaut kas tāds, ko var noskriet tikai ar pēdējiem spēkiem, sakostiem zobiem un ar pulsa zudumu. Tā nu tas, ka es nebiju pārguris, kaut kā nelīmējas kopā ar to, kā man tā sanāca. Bet -- un še es pametīšu pēdējo atziņu, kas man ienāca prātā tā ap 14. kilometru, kad es pamanīju, ka īsti negurstu un, stipri iespējams, zem tām divām stundām paskriešu -- ja ir treniņi, ir arī rezultāti. Un treniņi ir, vaaaaiii, treniņi ir. |
|