Vakar, tātad, atklājās apolineers - a dzejoļkrājumiņš Čomskisa dārziņā zem liepas, vaikursmuki un vaikurdaudz tur ļaužu bija un visus plusmīnus tākā pazīsti, kas bija diezgan biedējoši, nuka, iztrūkst kādi 20 cilvēki unta vienā dārziņā būtu vispār visi vienkopus, kotuvispār pasaulē pazīsti, skērī šit. Ta es redzēju dooora vaigā, uzreiz atpazinu, bučojāmies 7iņreiz, bettajau es biju tāda šļorbana no tiem vīniem un nekādi asprātīgi nejaudāju iznesties. Nuja, a krājumiņš foršs, no rīta lasīju tā lepni, tai pieķēzītā virtuvē, kur nevar žaluzī vērt vaļā, gandrīz notrausu tādu sentimentālu asariņu pie zaļās kleitas un vēl šurtur,  manjau arī autora ieraksts iraja, titullapā, ta vairs nezin, kurā goda vietā šito izlikt, izliku tā tuvāki, pa labai rokai plauktā, visu vāku priekšplānā, tālūk, mēs ar draugiem lepojamies, ja. Nutākaukā, tagad man jārubī iekšā kvīns un jāmēž beidzot viss šitas, koeste esmu aizdzīvojusi, savādāk tiešām atnāks vienreiz pa logu tas miskastesvīrs no tā muļķika.

Kā sauca to zilo bilžu grāmatiņu, ilustrēto gareno, kurtas ausainais džeks bija zvērdārzā, ta tur bija seksīgā māsiņa vēl un tad tā nāriņa, nūū, jūnov, katram normālam bērnam otra no mīļākajām bilžu grāmatām pēc bidstrupa, nu, vai otrādi.

Ūj, vakardienas Nertens Rakstniecības un mūzikas muzejā norāva jumtu, pie bruņurupuča es šļuku pa beņķi uz leju un domāju, ka jāiet laukā, koridorā izsmieties. Ta tikām šiverēt pie izdalāmā grāmatplaukta, kur atradu sev Staņislavski dzīvē un darbos, Rozīti unē, šitote, Blaumani pa pieciem sējumiem, ko kāroju taisni palasīt. Nutad, attiecīgi, mazliet vīna un odiņu sulrietā, vēl mazliet vīna, vēl mazliet unē, hobanā, esam jau pār tiltam un sēžam segās satinušies zem vītola abēdambī, baigi pūta, bet mīlīgs mums tas namiņš, nu, un deķīši arī, ja, viss kā vajag. No rīta, savukārt, kā filmā, cēlu blakusgulētājam no sejas spilvenu nost, lai saprastu, kas tas tāds vispār ir (viss kārtībā, visi savējie). No Lauras arī, tikai kurpes palikušas, kurpretim, manējās, gluži otrādi- pazudušas. Vārdsakot, viegli iešķība un tamborētās tufeļkās, tāda es šon. Kļova, karoče, viss.

ĀĀ, ko man brālis atsūtīja!!!

Nū, medusmēnesis, tāteikt, nebija diezko ilgs, betnu vismaz bija, pat nejautājiet, kas ņēmās un tupās un mērijās un ar matiem ievērās stikliniekam jakas pogā (jakas! Tas tiem piedauzīgajiem)

Vakar mani, varētu teikt, ar varu un viltu izvilināja muzejnaktī, pareizāk, visudienu vāļājos pie rādioārta un centos saņemties vismaz veļas dienai, bet man kaukā tik labi vāļājās, kane veļas diena, ne spodrības diena, nekā. Untamanzvana simis, unessaku, nukurtanutur spaidīsies, sūds tā muzejnakts, esjaugannekur neiešu unviņšsaka, pilnīgi pareizi, ka centrā nav ko darīt, bet viņš aizbrauks līdz draudziņiem untajau redzēs,ka nedo ne pieci, ka neatnāk pāri tiltam, unesjejbogu teicu, nēnu, labāk jaune, esvispār īpaši negribu nekur piedalīties unē tikdaudz kaislību šonedēļ bijis, unkaman visas lupatas netīras unvispār, ja nāk, ta iepriekš piezvana, jo man visa grīda lupatās, bet labākjaune. Nu, unkodomājies, velku es kaut kādas parpalas, taisos iet pēc cīgām, domāju, rekurlabi, laikam praņeslo,  ne ķemmējusies, nekā, pēkšņi, hujakts, zvans pie durvīm, skatos acī, pizdjec, draudziņi. Nēnopietni, a man viss lupatās, esvispār nesaprotu,kur tik daudz var būt,ka no visiem stūriem nāk laukā un viss jāmazgā, vārdsakot, bardaks tāds, ka vāhs. Nuunta es veru to durvi kaukā pusviru un saku pavisam nikna, Nēnu lieliski... unpēctam- Joptvajmaķ, kas par dzīvi?! un dzidru tik kā draudziņi viens pēc otra tā palaidnīgi ķiķinādami skrien laukā, tikai simis drosmīgs stāv, untajau kaukā samierinājos,nuka, jāpadzer dārziņā untajau, kad padzer dārziņā, ta paliek tā lustīgi untaizstaigājām āgenskalnu visu smuku un smaržīgu, ta visādi joki, vācieša muzejā vispār uznāca kaukāda lēkme,ka jāskrien pa trepi lejā,līkām smiedamām, visiem dežūronkuļiem par brīnumiem, jomēs ar lauru meklējām tubziku un es atspēru kaukādas nepareizas durvis, kas pašas atvērās tā lēni un dobji čīkstēdamas, paverot skatam kaukādu krēslainu stūri, tamēsizdomājām, katurnozārka varētu tākā spēlēju dancoju vai drakulā tāds vācietis rokām krustā celties pussēdus un dobjā balsī teikt:"Aaaaizņemts!", untaiestājās vāhs tiešām, ka līks skrien pa trepīti, ta izmukām dārza soliņā papīpēt un padzert slepšus, kur simis centās novērst garāmejošu dežūronkuļu uzmanību, gida žestiem un visu iznešanos, rādīdams uz soliņu un teikdams:"Nuja, untur tas Vācietis sēdēja..." unmēspēctam ņirdzām, ka onkuļi arī nākuši dārzā mierīgi iedzert, betta ieraudzījuši mūs un gidu un nošpļāvušies,nuka, tejau neļaus mierā iedzert, visur tie Vācieša fani. Nuuntā viskādi, Akurātermuzejs smuks un Smiļģa, nu, viss, vārdsakot,smuki, sevišķi dārziņos, betnu, kopējais rezumē tāds, ka vidējais muzejnakts apmeklētājs ir apkrāvies ar pieciem riteņiem vismaz, ko staipīt pa trepēm augšā lejā un nekādi nevarēt izgrozīties, kādiem diviem bērnu ratiem un vēl kādu zīdaini pie krūts piespraustu. Attiecīgi, jautājums paliek atklāts: kāpēc viņi tās vecmāmuļas ratiņkrēslos atstāj mājās?

Nūe, diezvaj jūs ar mani stipri leposieties, betē, pardoņķe, es to bosi tomēr nevaru atdot citaj. Kaukad nākamā dienā jau pēc tā papīra sāku tādomāt, nēnupareizāk jau tas viss atmosfairs, ja, laikam ka mana bļaustīšanās tur bija nodota tālāk, kur pienākas unē, kad gāju pie tehniskā kolēgas runāties par stikliem, tā bosis jau vītarodams māj no sava galda, ka tas tīri tehnisks jautājums un to uzgrūd tam un tam, prikiņ. Nu, un tiešām uzgrūdu un tas, hujakts, no kakla nost. Nuunta jau visas tās ņuņņas, ja, un jūtu pasaule pierimusies un pasties uz to izmisušo bosi, nu, un tām grāmatvedības draudzenītēm, nu un uz visiem un domā, nu,pizdjec, nu, pirmāmkārtām, šitātak visilgākā darbavieta manā mūžiņā, otrāmkārtām, kur vēl šitādi grafiki būs, ka var uz paģirām neatnākt, ja nekas degošs, vaikatevi tāpatām bez visa atvaļinājuma palaiž brīvdienās, vaikanu neteiksim jaunuka nav arī daudz to dienu,ja, kad vienkārši nobumbulējies cibā un močī spēles, ja, un pat topi pieķerts, unneko, ja. Untatādomā,ja, nu, sūdi,nu, pirmāmkārtām, kādi vēl bezdarbnieki, otrāmkārtām, kaukur jau paņems, bet pa cik un no deviņiem līdz sešiem un eitu vēl atrodi, kur tev neriebjas unkurtu neriebies, ja.
Nuunta. kaukurtur vītarodama ar to bosi par ģēlām patreizējām, viņš kaukā bij pārstājis mani laist pie sevis, bet pats nāca pie manis, unturjautie kolēgas riņķī un visi klausās, untaessagaidīju,kad visi sāk runāt pa telefoniem untā, bezmazām, grīdu kurpi urķēdama tā pusčukstus un sarkdama pa vidu tām djēlu sarunām saku,nutur, vai es varu dabūt to papīri apakaļ, viņšsaka,kādu papīri, essaku, nuto papīri, viņšsaka,ā, atlūgumu,jājā,protams, dabūsi, nesatraucies, esjau parakstīju, viņš kaukur grāmatvedībā, essaku, pavisam jau tā, ka sarkans viss, essaku, Nē- miskastē. Untebosis sāka šausmīgi smieties, aizgāja līdz galda stūrim, pārtrauca smieties, ta akal sāka smieties, bet tā atviegloti, ja, un tā tiešām skaļi, ja, es pilnīgi sabijos, bieži jau viņš nesmejās, ja.Unviņšsaka, piedod, tu mani izsiti no līdzsvara un akal smejās un saka, ka vēlkauko gribējis teikt par ģēlām, bet tagad izsists no līdzsvara un neatceroties pa ko, unessaku, ta būs tai miskastē vai nebūs, viņšaka, vaivai, nuka viņš visu rītu nodarbojies, hahahaha, ar šitiem jautājumiem, nu, vārdsakot, parunāsim vēlāk. Nuuntas vēlāk nāca ilgi,ja, un uz vakarpusi atnāca.
Iesauca mani konferenčzālē un nujau groznijs, bettājau laikam vajag, jo esturlaikam stipri piebiedēju visus, nuka sezona sākas un, pizdjecs, diezgan liels,vane, uz sezonu palikt bez viena posma, kas lietas kursos, ja, un no malas jautur, cilvēkam, teiksim, mantur kādi trīs gadi pagāja krēslā taustoties, kamēr sāc saprast,kasturkātur un vēl tagad, domājams, visu nezinu, ja. Nuja, un,vārdsakot, groznijs un tādā stingrā balsī prasa, pirmāmkārtām, es gribētu zināt iemeslu, kāpēc tu to papīri uzrakstīji, estur sāku stomīt, nukoestur, spekulēšu uz kaukādām pers., dzīves peripetijām, betpatām jau, domājams, viņš bij kursos, joessaku,man tādas aizdomas, ka grāmatvedība tos manus visus tekstus bij padevusi tālāk, tām jau estur pastāstīju,ka tas nebij nekāds kruīzs, kur es bijuuntā. Betnu, vārdsakot, groznijs stipri unestur kauko stomu par to, ka bišku sakrājās, nuun, satrakojos, nuun, sakrita virsū, betviņšvislaiku,nē, tu neatbildi uz jautājumu, tas noteikti nav iemesls, nu,vārdsakot, esnezinu kā tur zeme nepavērās, betnu neko prātīgu es viņam tur nepateicu, izņemot to, ka pie pirmā remonta man sāka nervi lēkāt unka es biju pamesta pavisam viena ar kaukādiem kretīniem unka igaunijas ofiss ir galīgi debils, arī, nukaukoturtādu, bardacīgu, vārdsakot. Betnuvissturtā, un noteikti jābūt vēl iemesliem, esnezinu,kādu atbildi viņšno manis gaidījatur, betpanaudu es kaukā tur neiedrošinājos teikt, betesdomāju, toganjau, grāmatvedība ar būs nodevusi,  untabeigās pateica, ka ar manu darbu ir kopumā apmierināts un papīrs iet miskastē untā. Betnu saruna kopumā tāda baisma un es vēl ilgi drebinbājos un šerminājos, betnu, visjaulaikam pareizi, piebiedēt jau vajag, savādāk, šitā katru otro mēnesi sāks koķetēt ar saviem emociju papīriem.
Nuunta tagad, varētu teikt, ka iestājis tāds tākā medusmēnesis bezmazām, bettasjaurī grāmatvedības laikam danests, nukaesteicu, ka tejau nekad neviens neko labu ar nesaka, tik kaukādas čukstus pretenzijas,nēnu, nejau no vadības, betnovisām tām džangām, betnuka, gribētos dažreiz dzirdēt, ka labi kaukas un, kas slikti, tojau pats ļoti labi apzinās, navu jau arī galīgi tups. Nuunta tagad tās pāris dienas irtā, ka vienā vienīgā vītarošanā un smiešanā un kā nāk pie manis kaukotur prasīt pa tiem darbiem kā tur viss iet un kā tur viss izstīsies un kātur viss sanācis,ta saka- super. ļoti labi, ļoti labi, ļoti labi, super! Piekāessavukārt, sarkstu un domājuteikt, nuka, tik ļoti pārspīlēt jau arī nevaig, betnulaijau pasupero man.

Ooboj, esbiju esvēhā un redzēju visu no iekšas, untur visi pa gaisu un smejās un bļādj, ku glīts un forš georgs ierakstustudijā, apēc balss likās, ka maziņš perdaks. Būtu zinājusi, būtu saķemmējusies un acis uzkrāsojusi, nevis iebrāzusies, izpūrusi kā traha un paziņojusi, ka nupat kā alcheimervecenīte aizspēros uz lnt

Godavārds, duma. Vaidzēj uz skanstes pieēsmit, svētā pārliecībā atbraucu, izrādās uz elijas 17it atbraukusi. Nuneko, stāvugaidu sostaksī, lajtak aizved grošiņu pie vietas. Nē, nopietni, espirmstam vēl kartē skatījos un teicu-aha.