< Apakaļās | 0 - 10 |  

4. Aprīlis 2018 (22:43)

Trah

23. Marts 2018 (06:21)

Saku brālim, laikam aizvakar, guļam pakrituši pie krāsnińas
Es- a tu zini, es tagad jūtos tā ar tevi kā frodo ar semu uz tā akmeńa, paśās beigās, apkārt lava, vis brūk un měs guļam un lūram augšā.
Brāls - jā, viñi tur kaut ko zīmïgu arī teica " i am very glad you are here with me, there, at the end of all times". Tikai vińiem atsūtīja pakaļ ěrgļus...
Es- nja... a ja tā padomā, miks un toms bija mūsu ěrgĺi.
Brāls -toć!

22. Marts 2018 (08:16)

Vakar měs ar brāli parakstījām paktu, kad skaněs zvans, měs viens otram sagādāsim heroīnu. Nekad neatstājiet savus tuvos un mīĺos, ne valsts, ne msksas iestāděs, pilnīgi visiem ir piedrāzt, par 900 eirikiem vai latu piecdesmit. Es noskaidrošu konkrětās ārstes uzvārdu (Ingrīda Poriņa), klīniku sauc mentamed, 1. slimnīcas teritorijā. Vakar no rīta atskaněja zvans, nevis no ārsta, bet medmāsas, kas teica, es tīri cilvěcīgi informěju, ka ir koma un tas var notikt jebkurā brīdī. Ļoti operatīvi braucām, es mama, brālis, visi raud, nabaga taksists. Tas, ko es tur ieraudzīju, nopļāva mani ceļos pie gultas, cilvěks reāli gārdz, nekas nav ne iešpricěts, nekas, měs ar mammu uzstādījām diagnozi, plaušu kardonis,es ķerstīju ārsti, lai kaut ko ieśpricě. Saproti, par 900 eur měnesī. Měs pieprasījām skābekļa balonu, kura vińiem nav, měs brutāli googlě iezvanījām skābekļa aparātu nomai, lūdzu, lūdzu, atvediet šodien, tas kas fonā gārdz, tas ir mans těvs. Atveda, onkulis bija gatavs ilgai prezentācijai, kurš pipsis kam un cik šis materiāls labs, bet var arī šo. Es kliedzu, lūdzu lūdzu, vai jūs vińu varat vienkārši pieslěgt. Uz ko onkolis, - ā jūs kaut kur steidzaties? Palåtā, saproti, měğinot pārkliegt gārdzienus. Ně, bļeğ, es kavěju spā čoļi? Paldiesdievsm, pieslědzās divi rīcības cilvěki un tiks izsaukti ātrie, un atkal vińu aizveda uz to elli, no kuras es vińu aizvakar vai aizaiz izvilku. Vienkārši, gādājiet heroīnu katram gadījumam, neatdodiet valstij sevi vai mīļos, arī naudu nedodiet, jo tas ir bezcerīgi. Ārsti iet apgaitās un ganjau spęlě golfu, braukā pa konferencěm, věders iziet labi, miegs ir labs un hipokrāts pie sienas mušu nodirsts, gan jau arī misijas apzińa un laba sirdsapzińa. Realitātě, ja měs nebūtu atbraukuši un es caur zobiem pat nelūgtu, bet pieprasītu, neviens neko nebūtu darījis. Lūdzu, sargiet tuvos, ńemiet mājās, nedodiet nekur, heroīns vistoměr ir humānāk nekā spilvens. Un měs, kaut arī spělějam tenisu un konferencěs gudri diršam un pārstāvam nozari, měs vęljoprojām dzīvojam tumšajos viduslaikos

14. Februāris 2018 (16:48)

šitik daudz es iemācīšos notis un tai mūsu zaļumballē nodziedāšu

14. Februāris 2018 (11:13)

man ļoti steidzami vajag, man vēl bišku jāpaslimo, un, kak toļka, tak srazu, man ļoti steidzami vajag visus čehova sējumus, latviski un oriģinālā, latviski, jo es visu gribu uzreiz un ātri, bet to oriģinālo, ko žļambāt pie krāsniņas, tā čāpstīgi un piekožot tās garšīgās vafeles, flokī, nē! kur vieta?! es labāk šito ziemu atcerēšos tā, ka man uzradās Flokī un Čehovs, mi s vasiļiem obriļi drug druga, tas tak ir nekas cits kā mīlasstāsts un šodien tak pieklājas sēdēt ar pilnu klēpi ņezabudkām. Divām, ja precīzi, tūlīt izdomāšu trešo, lai nav uz miršanu. (UPD. Vēstuļdraudzene, tak)
Kā jums mazā, dusmīgā meitenīte? Man ļoti patīk viņas skatiens, viņai oriģinālā uz pleca ir smaga shvačika roka, bet to es nogriezu.

Kur grīziņkalnā tuvākais grāmatu antikvariāts, tas uz čakenes funkcionē, vai sen jau vairs ne? es iešu pakaļ ar lupatu somu, man, lūdzu, čehovu par visu naudu, un šampi visiem!

Письма за 1901 год, А. П. Чехов

14. Februāris 2018 (09:56)

О. Л. КНИППЕР )

13. Februāris 2018 (13:59)

Šo konkrēto, ko mēs tagad slimojam, saucot par Norvolkas vīrusu jeb ziemas vemšanas slimību. Ziemas vemšana, tātad! Cik precīzi. Tā nav nekāda varavīksne, bet ziema. Komentārā muzikāls veltījums visiem slimniekiem, dziedu es, kāds, kas pazīst notis, piespēlē.

13. Februāris 2018 (12:51)

"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis." R.Garī

13. Janvāris 2016 (10:24)

Nučau!

28. Decembris 2015 (12:47)

< Apakaļās | 0 - 10 |