Atpakaļceļa busā, redzu jau pa logu pieturā,nebūs labi, kupla memme velk iekšā pa durvi siekalas šķiedošu, puņķi laidošu, visu uz visām pusēm mētājošu un spalgi kliedzošu maļčiku zilā kombinzonā kā balonu tādu iepakotu, mazām, strupām, uz visām pusēm spirīgām kājiņām (Saša, kā vēlāk noskaidrojās),kam seko tāda rozā un bikla meitenīte (Maša, kā vēlāk noskaidrojās). Un tas balons ķērc nejēgā un spirinās un spalgi, un pilnā balsī un aizelsdamies, un visā tajā kliegšanā var izšķirt divus žēlabainus vārdus :"Ķooooķķķāāāā Ļēēēnāāāā!" (kas viņus pavadījusi un pametusi pieturā, pēc tam,kad bijusi-tapusi aizvedusi viņus uz cirku un nopirkusi sulu. Kā vēlāk noskaidrojās). Nulūg, viss kā parasti, šofers pārmetoši atskatās, dažs klakšķina mēli, dažs- ko (dažs domā pie sevis- a ievilkt?! Neteikšu kurš),nu, un tā kādu pieturu.

No sākuma šofers neizturēja un, pametis posteni, gāja noskaidrot, kurš te grib izsēdināties un policiju, tas kaukā ne maļčikam, ne vienam neko neizteica un Saša tik vēderu izgāzis šļūk tai mātei no ceļiem nost, laiž puņķi un pilnā galvā brēc pēc tās velna Ļenas, visiem bungādiņas uz robežas, tākā aizkauta kaija,ziniet, unlūg,šajā mirklī, beņķī, kaukur man aiz muguras, ierunājas saprātīga, labi nostādīta teicējtantiņas balss, un sāk viskādīgi dūdināt, ne tā salkani, bet tā paidagoģiski, no sākuma viņa noskaidroja, ar ko tā ķoķa Ļena tik laba bijusi,ka pēc viņas tā vajag kliegt, mātei klēpī sēdot (par to cirku un sulu. "Tik vien?" tapa teicējtantiņās konstatēts), tad sāka aicināt Sašu pie sevis apskatīt grāmatiņu, - re,kāda smuka grāmatiņa, viņa saka, nākšurp, parādīšu, bildītes, redzi,kādas te visādas, nācnāc, parādīšu tev grāmatiņu, vai tad ķoķa Ļena rādīja tev grāmatiņu? Tāda laba grāmatiņa, nāc paskaties, parādīšu,  saucas -----"Zdorovoe pitanie"! (es, piemēram, spurdzu) - tam pro markovku i kapustku, ti kušaješ kapustku? (Saša tākā bišku pieraujas, bet Maša bikli atzīstas, ka vakar tieši kapustku esot ēduši), teicējtantiņa turpina- Idji kkkomne, ja tebe konfetku dam... un tad, tākā publikai domātu, klusāku repliku- Katoroi u menja net... No v drugoi sumke jestj! Ta vēl kauko viņa tur meta laukā pa jokiem,neatminos vairs, bet, fakts faktom, ka palēnām, palēnām viņa šitā aizrunāja tam Sašam muti ciet un visi pārējie arī tādi smaidīgi šito klausoties tapa. Kāpjot ārā, novērtēju autobusa varoni, sasmaidījāmies aš, neko tāda stalta kundze, glītu degunu un copi un rudā kažokā, patīkams tāds cilvēks.

Tavu traku nelaimi. Pa visu šito ķīpsalhalles balagānu, bukletiem un baloniem, ņurcīšanos turpu šurpu uz priekšu uz atpakaļu un dažādiem interesantiem jautājumiem, man laikam gudra seja, jo man tur vislaik klientūra nāca virsū, lajgan es tur vispār ņepričom un fonā, vajarī visa ieliekusies noliktavā, dibenu tik ārā. Unlūk, kad no tā visa izkratījos,ieeju pie spoguļiem, savilkt kārtas un nosaitēties vēl pa virsu,ieskatos,- pizdjec, vienā ausī auskars ir, otrā- nav. Un auskari ta mīļākie,pēdējie nepadirstie no sarkanakmeņu zortes. Ciešanas neaprakstāmas,nu, pie šī fakta konstatācijas. Nu, ta sākas svaidīšanās,skraidīšana, roku vicināšana, visu lupatu izkratīšana, izieto trajektoriju skaitļošana un izmeklēšana,un visam pāri tāda tukšā numura sajūta, jo skaidrs jau, ka halle plaša, vazājos es viscaur, nu,vārdsakot, kas to tagad zinās, kur es šo pasēju un cauri ir, atā atā atā, tātad. Kā pēdējo, aizgāju pakārstīties pie tuvējās dibenizejas apsargiem, caur kuriem pīpēt nemitīgi gāju un mēs jau tākā sadraudzējāmies gandrīz, eju tāda bēdīga viņam (vienam un bārdainam) garām, pa grīdu vien lūrēdama un saku viņam,ka caurlaides man nav, laukā neiešu, betē, es te tikai mazliet pa zemi pameklēšu auskaru,kura tur noteikti nebūs, nušistāds, - auskaru, saki?! Tatā, pabrauka to bārdu, ta tā paskatās pa grīdu no sava aizgalda un pēkšņi metas pie kaukāda necila gruža uz zemes, ceļ augšā un saka- šitas? Essaku, nutā, pa gabalu, atstatus pleķi izmeklēdama un bezcerīgi zemē ieurbusies- nēnē, nebūs,kurtnu būs! Pieeju klāt. IRRRRRRRR! Godavārds, palecos, tad tākā gribēju viņu stipri bučot, bet viņš jau bija paspējis aizslēpties savā aizgaldē, tā itkā nekas īpašs nebūtu atgadījies.

Oij, tagad man rādiõ favorītos: Radio Art, tāds patīkams un atturīgs un salīdzinājumā ar bossanovas rādio nemitīgi neraustās, da i kāda mums te bosanova, reitūzēs un divās zeķēs, ja tā paskatās, vaine, tīrais izsmiekls. Nulūk, vakar no rīta tā pasakaini kafijojot un pīpuļojot un vīrakojot un pa brīdim palasot par Lēvenšelda gredzenu, pēkšņi trūkstos, klausos (tas rādio fonā,ja), akvai, kas par daiļu gabalu, skreju meklēt rakstīkli, papīri, viss pa rokai, pierakstu un nu tik metīšos atrast un visiem parādīt. Kātadjā, rādioārtā rakstīts tā, ka tas,kas tagat skan, tātad: Manos Hadjidakis- I Mikri Rallou.

Nu, kas var būt vienkāršāk, vaine, čik un  atrodu, nēnu,ir jau skaisti, bet ņe to, tur dzied, demit, a tas gabals bija ar šito meldiņu, viss tāds instrumentāls, ar vijoli un tādiem koķetiem pārpakalnu brienamiem iečīgājumiem un smukām pārejām un šķelmīgām pauzēm ,nu,vārdsakot, tieši manā mīļākajā krāsā un izmērā.Domāju, nē, šitā tas nebūs. Izrakņāju visu amazoni, izklausu tam Hadjidakim visu diskogrāfiju sausu, kur nu dod, kur nu nedod tos ekzampļus,tie jau arī skopi. NAV. Visur dzied, un dzied to gabalu daudzi un dažādi, Maskuri, protams arī, betnu nav, nav īsti, pat vienīgais instrumentālais pliks un garlaicīgs. Demit!

Nuneko,  metos torentos un nokačāju viņam visu diskogrāfiju no 64tā līdz 2000tam gadam, pilna pape līdz malām, visu dienu klausu un pārtinu un klausu, smukos gabalus atlasu, bet īstā nav. Izmisums. Un tā līdz vakaram, šitādā spītīgi slimīgā apņēmībā, visu notirpušu. Visu gūgli izrakņāju, bezpoņas,kas tas par sapņainu kvartetu, orķestri vai ko to dziesmu šitā smuki apstrādājuši. Takšto, visi gari, sūtiet to gabalu atkal pie manis(jo kā mēs zinām, smuka mūzika, jaukas grāmatas un cilvēki paši iekrīt tieši rokās kā notēmējuši). Betdemit, man deva, - un es nemācēju atrast!!!

Tam gabalam JĀBŪT manā arhīvā!

Šorīt Narvesenā, cīgas pēŗkot, atmirušiem pirksiem un visu, brīdī, kad vajadzēja sekot neiztrūkstošam- Kafiju, čiveni, salvetes, bulciņu? paņēmu uz izbīli ar stīvu žestu sejas rajonā un- Tuša nav pa seju? Kādu strēķīti manī ieskatoties, pārdevēja konstatēja faktu- Nē, ir tikai asaras.

Nu,tas vīns pa virsu bija lieks. Nu, un tas, kas pirms tam, tas ar, kādas divas glāzes. Vai trīs, ja kritiski. Tagad  itkā jāiet laukā, bet TĀ tresī. Sēžu sev un drebinos un nevaru saprast, ja tevi tresī no iekšas un tu izej laukā, kur tevi tresī arī no āras, tad tas viss kaukā izlīdzinas,ja?

Jābļedj, džekiem šortos viegli muldēt ar visu savu nosauļoto torsu! Kā var kāju tur nafig noturēt, šas visu razhujarju,viņu var tur tikai uz brīdi  iešaut, bet ta viņa pati aizsprūk prom, var jau arī saprast, kājām tur pēc idejas nav jāātrodas, un  ta maukties plauktā uzreiz, vēl rokas gaisā pacelt, jā, vēlkauko vairāk nevajag? !

Šito es vispār pārtinu pāri, vajarī tur vajag kaukādu tepiķi ar ļipučkām,lai nenes prom uz visām astoņām pusēm, man vispār visi plaukti dreb

"Vakars kā radīts dziesmai, " Susuriņš domāja. "Dziesmai, kurā jāizteic viena daļa gaidu, divi daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā jāskan gavilēm par iespēju ceļot, būt vienam un justies labi pašam ar sevi."

Aij, bija jaukas brīvdieniņas, jauki vīnojām, visādām aizdomīgām zortēm, drīz zilu drīz zaļu drīz sārtu,vai kānu tur bija tai pasakā par to izlepušo paiju un jostiņu, ta aizgājām un ābēdambi ar visu manu vannas sveci, pārRīga tāda skaista un gaiša un darbīga, kas viņiem tur ko spīdināt un šiverēt arī piektdienas vakarā, tad uzsvempāmies kaukādā paugurā,tas laikam viss,kas no tām smilšu skulptūrām pāri palicis, sakasīts čupiņā un virsā sniegs,,stāvējām tādi lepni pašā galiņā un dzērām no visām pudelēm, svece vislaik dzisa, tā nu nonēsājām tādu pliku bez fukcijām, jo apnika tur svilināt pirkstus viņu nemitīgi dedzinot. nujā, stāvējām tai paugurā un atlikušajiem, kas vēl nebija uzsvempušies estā pamācoši (tākā ziemassvētku jampadracī- PA MALIŅU), lūk,tā svinīgi saucu -"JĀKĀPJ SKUJIŅŅĀ!", pēc tam nekādīgi netikām atkal lejā, kad visi bijām sarāpušies, ar visiem žvadzīgiem maisiņiem un apdzisušo sveci, es lepni šļūcu uz dibena (PA MALIŅU), neteiksim, ka ļoti eleganti un tādā drīzāk palēninājumā un ik pa brīdim aizķeroties, netā kā , žvirkts, nepateicīgs tas sasnigušais ziemas materiāls, kaukas augšā tur tā simboliski uzsalis a apakšā nekā nav,tukšs viss, aiz manis palika tāda mālaina strīpa, ta bridām uz priekšu līdz pašam dambja galam, nezinu priekš kam, nekā jau tur tāda nebija, bet forši tomēt, un man arī beidzot tādi neslīdīgi zābaki, kas neiet katrs uz savu pusi, var lepni cilināties un brist un tad jau atkal, kā jau vienmēr šitādos plašumos (un nav no svara, vai pļava vai noriņa vai sniega laukumiņš),pienāk svinīgais brīdis, kad saki- bet laura/sven/tom, es tā jūtu,ka tūlīt būs jāvāļājas, un tad mēs arī skrējām, līdz apkritān, nesačurātu laukumiņu atraduši, gulējām uz muguras un smējāmies,un virs mums debess un mēs smejamies, moška bija zvaigznes, a moška nebija, kas to lai zin, betta sāka vilkt no apakšas un mēs cēlāmies augšā un viens otru atkal,attiecīgi, aptīrījām, no lipušiem sniegiem, ta gājām akal atpakaļ, sarkaniem vaigiem un mani zābaki nemaz nebija tik neslīdīgi,kādus viņus turēju, jo pie krustpunkta apvēlos uz dibena taisni un negaidīti,tas smeldz vēljoprojām (nupatās biju pie memmes un sūdzējos, aijaij, dibens sāp, ledus tika, šitāda, vaivai, nukurtad bumbulīts nokrita un glauda man pieri, nu, kājau mātes tā gādīgi dara,  un essaku, tā rūgti un saviebusies- pie šnabenes, untamēssmējāmies). Nutāviskādīgi, pēc tam jau, siltumā, tad uznāca tāds silts miedziņš, ar tādu labi padarīta darba sajūtu, nu, un sāpošu dibenu,saprotams. Ta no rīta pamodos moža un līksma, viesi prom, ieviesu šķīstību un tīrību, visu,kas žvadz, to visu nafig laukā, ta pienagloju savu iepriekšvakarā iegādāto naktslampu virs gultas, naglu dzinu ar kartupeļštopējamo piestu (? kā viņtur sauc, nu,to biezputrtaisāmo), jo āmura jau nav,  aijkuglīta lampiņa, viņai ir pat on/off puļķis,ko es jau neskaitāmas reizes esmu izmēģinājusi, gan no gultas, gan stāvus, oijku forši tas (no gultas foršāk, tāds mistera bīna prieks uzreiz no tā "knikts"), un viņa tāda visa pieklusinātās gaismās un mežģīnēs un rombiņos, taisni piemērota tādiem visādiem intimiem ar grāmatām gultā un tā.
Bet šonakt sapnī redzēju mazu pri mazu sunīti, tādā žurkas izmērā (bet nejau kaut kādu čivauvas vaņučku) drīzāk, tādu lapsaskrāsas un formas dzintaraci, tikai miniatūru, neatceros detaļās, kur man viņš tāds ienācās, bet fakts bij tāds, ka viņš bij dabounams un gandrīz mans un es servēju viņam viskādus gardumus tādā mazā puķainā tasītē un sajūsmā sēcu (aktu mans mazais mīļais šņiku šņaku) un viņš tā sirsnīgi bija man ieķēries krāgā, tādiem drīzāk pūķīša nadziņiem un skatījās virsū tādām mīlpilnām acīm. Un tur vēl bija tāds piguors, ka viņš bija no kaut kādas sevišķi īpašās zortes,kas nekad neaugšot lielāks un, sootvedstvenno, man bija visas tiesības/ pienākums/ gribēšana/ priekšnosacījumi un vēlviskas, lai viņu paturētu un man par to nekas nebūtu (nutur, pārmetumi un veselais saprāts un tā), bet ta es atkal pamodos un nav te nekāda lapsveidīga dzintarača, pūķa nadziņiem, ne krāgā, nekur, demit!

Viss, iešu uz jogu. Man gan nav trenniņbikšu, bet esmu cieši apņēmusies pagādāt, kādas tagad modē?(nē, bikškostīms neder). legingos nevar un kaukādu pļundurā pa virsu? Kedas, es tā saprotu tur nevajag? Ja vajag kedas, tad gan es nekur neiešu. A kur vislabāk iet, tai stabu ielā jebvai ir vēl kādas labas iestādes? es itkā internetā paskatījos, bet tur vienā tāds aizdomīgs vīrietis paltrakā, visādās pozās un viens pats, aizdomīgi, ko viņš tā, citā atkal kaut kāda tīri vai Landočka (nu, tā Fredim līgava kas) tāda kupla un krāsota, tā valšķīgi izgūlusies, pieņemot pa pēcpusdienām merķeļa ielā, kādām tādām pēcpusdienām, man vajag pa vakariem, rīti atkrīt, tur es tāpat nevaru izkasīties. Bezpoņatkas. A ja man liks skriet un lēkāt, tad gan es iešu prom vai vaņģos kaut kādiem pesteļiem vai liks ēst pulverus. man tikai tā, visums iekšā, visums ārā, ommm

es jums vakarā uzrakstīšu, gari un plaši, cik tieši dzīvei ir dažādas krāsas, jejbogu, "Man pat pašai palika interesanti" (no kurienes tas bija, kas to teica? tur bija kaukas smieklīgs, kas tas bija., neatceros). Tagad, spudūkts, pie krāsu paletēm un grīdlīstēm un baneriem, un aizbāzt visiem brēcošajiem cālēniem knābjus, kas nezkālab ķērc tikai tad, kad tevis nav uz vietas, bet kad esi, kaukur pazūd bez miņas un nav vairs sazvanāmi.