< Apakaļās | 0 - 10 |  

9. Februāris 2016 (13:01)

man ir tāds diezgan glīts, bet problemātisks deguns, domāju, varbūt jāatsakās no viņa, parakstīja man otro nespējnieka biļetenu, aizkam atkal seriki, šoreiz metos uz epidēmiju sērijām, jo folija cepurīte man čukst, ka šitas vīruss bija palaists speciāli priekš manis, un vispār, stipri zajebala jau. Tadnulūk, serikā par epidēmijām viņi katrā sērijā kaujas ar burlakiem pie bodēm, par ūdeni un paiku, es gan īsti nesaprotu šito, ja no cilvēces atlicis vien viens procents, tadnuesnez, tur būtu jāpaiet zināmam laikam kamēr izēd visas bodes cauri un izdzer upes, a šitā, tāda kompānija no sešiem cilvēkiem,viņiem visu laiku darba pilnas rokas, man atkal liekas, ka tur var kādus gadus normāli atslābt, kājām gaisā, kamēr izēd pa visu ielu visas bodes, vai ievācas v nature vienā rimčikā, tur tak mūžs paiet, kamēŗ noēd visus plauktus,nukamon, tai vietā vislaiku jāskraida un jāmeklē nepatikšanas,nunu

3. Februāris 2016 (09:37)

šitie būs joki tagat

2. Februāris 2016 (15:04)

sapnī simis dikti smējās par manu kombinzonu, tāpēc izriezos visa indībā, atvāzu krāgu un uzšņācu :"Reflektē!". Fonā stāvēja cibas kants un derdzīgi irdza.

28. Janvāris 2016 (18:38)

Britu seriki ir kruti ar to, ka tur cilvěcīgi tie personāži, mědz būt galvenās lomās arī mentenes ar lieliem dibeniem, ne visai ideālas ğīmī un atstojnās fašenā, pat dažslabs plikpauris mēdz ekrānā iegadīties, un kāds tāds tikai metru garš, a citsatkal tāds galīgi izstīdzějis un līku muguru, visādi mēdz būt,atļukušām ausīm ,dzimumzīměm pat uz sejas, un - bez vidukļa un īsām resnām kājiņām, maķer božja!
briti pieturas toměr pie tā cilvěka parastā, sugas daudzveidības visā tās krāšņumā, ar visăm grumbām, nestandarta augumiem, sejām, vārnukājām un šķidriem matiem pat, liekot uzsvaru tik būtisko uz, teiksimtā, personāža raksturu, kas, kur tad citur lai cilvēkam sejā iezīmējas un skatītājam atmiņā iespiežas, ja ne pa liekākai daļai taijs dažās vietās, ko, savukārt, amerikās aktieriem pieņemts ar botoksu aizšpricēt ciet.
Lūk, briti neķēllē ciet un neaizšpricē raksturu cilvēkam no sejas nost, tas trumpis viņu serikos. un ļauj izpūrušam pa ekrānu skraidīt un no rīta būt aizpampušam, un ja nav baigi daudz matu,ta nepielīmē pusi klāt pie deniņiem.
vārdu sakot, sapisos burtos un komatos un kopumā kautkur atkal aizvirzījos nepareizi, gribēju teikt, ka patīkami tīri atveldzět aci no sešeā perfektajiem matu sakārtojumiem, kas,pat pēc stipras izvāļāšanās pa zemi, neiemaitājas ne lokā, un pušap krūšturiem, kas satur staltā ietvarā un lepni iznes cauri septiņām sezonām, bronzas krāsas neko.

28. Janvāris 2016 (10:06)

beidzot man ir elpa caur augšējiem kanāliem un galva tik viegla, ka aš pacelt var, ļoti man tādas interesantas tabletītes ira, tāds sava veida kokaīniņš, atver vaļā visu galvu un pie reizes liek dricelēties pa māju tādā tākā nesaprotamā urķībā, aizskrien tur, kauko pabužinā, aizsrej tur, kautko pacilā, nutā, bez konkrētas jēgas gan un noderības, jo kārtot neko negribas, tikai bezjēdzīgi pacilāt un skriet tālāk, bet tai pat laikā tā rosība ne tāda panikaina, bettāla patīkami nemierīga, ja tā mēdz būt, nu, vaiarī organisms kautkāds vienkārši priecīgs, ka skābeklis pienāk pa pareiziem kanāliem, bet es gan liktu uz pilulām, viss, kas uz sarkanām receptēm ir kaifojams, āmen un toiļoiļoi!

27. Janvāris 2016 (16:54)

27. Janvāris 2016 (15:25)

Iesakiet kādu foršu seriku, ko skatīties pa slimībslapām vāļājoties
blacklistu vairs nevaru, lai kā tas aktieris nepatiktu, nupat izrādās, ka tā liktenīgā aģente ir kgb spiedzes dzemdināta un īstenībā saucas Maša Rostova , ugunsgrēkā svilināta, ar bēŗnības atmiņām psihiatra atņemtām, un visa viņas dzimta deviņdesmitajos, sīvā cīņā par komunimu, beigās mirusi gulagā (?), tur kautkādas viņiem tādas pat manām vēstures zināšanām ņestikovkas stipri. un tie mūžīgie antoni kozlovi, ar tām graņonkām jau brokastīs, nēnu, to pat šarmīgas runas manieres dēļ nevar izturēt.

27. Janvāris 2016 (14:07)

a es jums stāstīju kā es piedzirdīju indiešu guru, kas man tika atstāts laukos pieskatīšanai un izklaidēšanai? Tas bija šausmīgi jautri un pat netīšām, ņēmu uz šarmu. "es jūtos kā studiju gados..." viņš līksmi sēca, triekdams no kakliņa rumu vārtrūmē, un visus uz atvadām skāva, beigās skāvienu riņķī mani pat divreiz, un tad mēs viņam palīdzējām iekāpt autobusā un es dāsni iespiedu rokā kafijkrūzē iejauktu balzāmu, lai jautrāks jūsu ceļš,o skolotāj.

27. Janvāris 2016 (10:14)

dirsā, sacēlās grādi, galvā dur un sprakšķ, es ar pauniņu pie lora, "omīt, un mēs tā cerējām..."*
tas dainas stāsts, kad parādījās pirmie zemās grīdas tramči, visi tādi krāsaini, bet braukalēja vēl vecie un daina bij novērojusi kā omīte ar mazmeitiņu dikti skrien, lai paspētu uz to smuko, bet tas aizcērt savas glaunās durvis un aizbrauc, un tad mazmeitiņa tai omītei, galīgi, nabags, noskrējies: "bet omīt, mēs tā cerējām".
aijmīn, esnezinu, apkopu visu sevi pēc priekšrakstiem, jo ar deformācijām tur nevar baigi pavirši pret iesnām, visu tur tā un šitā, ka tik praņislo bi bez visa šitā akal, kā dahters parakstījis un tāpatām,hujak, un aiziet pa dirsu visa piere un dobuļi, laikam būs jāļauj otrreiz lauzt to sienu, bet skērī šit, tākā nevainību caur degunu zaudēt, goda vārds

aktumansmazaismīļaiszeltacukurdūkulīts

25. Janvāris 2016 (13:59)

< Apakaļās | 0 - 10 |