< Apakaļās | 0 - 10 |  

25. Februāris 2018 (13:18)

Biju, tātat, tai hramā provoslavnajā, šitā, kā es skrēju, tikai pēc lupatām šopingā skrienu, lai jums ieskats. Nu, kāteikt, ņehuja ņepoņal, bet visi bija ļoti skaisti un laipni, ierakstīju tai čeesmit veselību lūgstā, vai kas, dabūju četras sveces, visi kautkur iet, klanās, sprauž, viss tik smuks, sveces četras, iespraudu dievmātei, tad metos to nikolaju meklēt, atradu, tam ar, tad to trešo, tur, kur visi pie tā jēzuliņa un krusta, neko nezinu, nekas jāsaka, ne uz kuru pusi krusti jāmet, tēloju, ka šalli kārtoju ap galvu visu laiku, lai redz, ka es gribētu mest, bet rokas aizņemtas, tad ar to pēdējo virpuļoju, kur likt meklēju, eju un eju, visi tādi svarīgi un zeltā un svecēs, skatos, stūrītī tāda, kā vēlāk noskaidrojās, Matrjona, atturīga tāda, svecītes nevienas. nu, domāju, man tak ir, spraužu un saku, matrjona, matrjona, vai vai vai (tā būtu tākā lūgšana), uzreiz onkulits klāt, saka, vai cik jauki, meitiņ, ka atcerējies par viņu, paskat kā, neģēļi, krievijā viņa vienās svecēs, ate, stūrī iebāzta, neapkopta. visu labu vēlējām, vēl ar kautkādām tantiņām, nezināju, kas pie paldies jādara, tapē klanījos augšdaļā kā kungi no raudu mūra reģiona. Nezinu, bija forši, aiziešu vēlkādreiz. Mūķenes gan tādiem drūmiem ģīmiem, lakati toties smuki, atpakaļceļā palika ļoti silti un mierīgi, smuki lakatiņi, tie baltie arī

25. Februāris 2018 (08:19)

Zaķīša uzticība sniedzas tālu, tālāk nekā kāds no mums ir spējīgs, kurp tu, turp es, viena asins tev un man, betē, joga ir galējais punkts, pie sēdus vingrojumiem, samiernieciski gulēja pie gurna un ik pa laikam veltīja ļoti bažīgu skatienu, sak, viss būs labi tev, essaku, zaķīt, vingrojam, čmok čmok, tā mēs vingrojām, bet kā sākās sveiciens saulei, uzmeta man atvadu skatu, nutad ar dievu, paldies par mūsu mīlas pilnakiem brīžiem, esnu eju vietā un nograužos kaulu līdz nāvei.

25. Februāris 2018 (06:35)

Kautā vēlāk par astoņiem vakarā augšā neesmu noturējusies, es, ūdenskritums un flokī, ko tur liegties, zaķītis, mums visiem krīt acis ciet, lai pamostos pusnaktī, iemestu mutē šoceni un tableti un, lūk, rezultāts, sešos augšā, iespējams man nemaz nevaga tik daudz gulēt, man vajag to mildronātu, vakar sēdēju pīpēdama kādas piepā minūtes un gaidīju tējas ūdeni pie neieslēgtas plīts, tādā garā, tur kautkā ir par daudz, par maz, vai viss sapinies, kas to lai zin, bet man no šitām lielām ir bail, jo man dzimtā ir bijis alcheimera gadījums, tieši pa to līniju, kas pārdzimst meitām.
Mēs vakar sazvanījāmies, laikam zāļo, lai nevazājas krisdams un uz nakti piesienot, vakar bij brāļa maiņa,  sazvanījos ar vārgo balsi, jau pirmais jautājums - cikos tu būsi? Tas ar mums jāiemācas, man ar to ļoti grūti iet, cikos nebūt, es būšu rīt, kad daktere uz vietas, šodien es vienkārši atslēgšu telefonu, vai aizbraukšu pedējā brīdī pārdomājusi, ar to man grūti, ar to neaizbraukšanu, laigan man ir brīvdienas un jākrāso mati un jādaa viss tas, ko vakar, vāļākoties un tīksmē vaidot, neizdarīju, pat ne jogu, patne neko. Vakarā es eju uz grupu terapiju līdzssāpētājiem. jā, es vienkārši atslēgšu telefonu, es gribu ņezabudkas atejā pamēģināt uzzīmēt.
Es ēdu izkļučiķeļno salātus  no kastītēm un buciņas, vārītas olas, banānus, jebko, kas nav jācep, jebko, no kā nav pilna izlietne trauku. Tas ir kaaaifs, tas ir tāaaads kaifjs, izlietnē ir viena karote un trīs krūzes, fantastika. bet Gribu atpakaļ savu veco galvu, hoķ ar tiem tarakāniem, tik šito neloģiskp kamolu prom, kas pa huiņu

18. Februāris 2018 (11:34)

vakar bij mana brīvdiena, tātad, mūsu ar zaķīti, aizbraucām mājās ar mīļiem draugiem un torti cielaviņu, kurinājām un sākumā drebējām, bet tad palika tik omulīgi, ka gandrīz visi aizmigām, nevis no garlaicības, bet no mājības. Tas skaistais, rāmais dārzs un kaimiņu Laimdota ar vīru, kas sit duraku un aicina uz partiju un izlasīt pannas pamācību, ļoti maziem burtiņiem. Mana dzīve ir ļoti skaista un harmoniska, tagad es to redzu, to "savu dzīvi", viņa ir pilna miera, lielisku, siltu cilvēku pilna, man apkārt ir skaistums un miers, tai manā dzīvē un tagad arī brīnišķīgs, silts zaķītis un kaudze čehova. Vakarā brālis skatījās uz to lausku bļodu, viņas tādas lielas, pamatīgas, es bij iespērusi stūrī, jo īsti nesapratu, kā viņas dabūt līdz konteineram, nejau ar nekrietniem nolūkiem. "Mani viņas satrauc un neliek mieru" viņš teica un iegāza mēnesnīcas apspīdētā konteinerā. Bladāc bladāc, tikai šorīt, pie kafijas atčuhņīju, ka ganjau cibu lasījis. Nē, mana dzīve ir skaista un mierpilna, tagad, kad esmu izgājusi ārpus un no malas paskatījusies pa logu, un tur mēs guļam ar zaķīti un čehovu un, krāsniņa sprakšķ, mīļais, draudzīgais purniņš pleca ielokā un mēs čāpstīgi pāršķiram lapu.

14. Februāris 2018 (16:48)

šitik daudz es iemācīšos notis un tai mūsu zaļumballē nodziedāšu

14. Februāris 2018 (11:13)

man ļoti steidzami vajag, man vēl bišku jāpaslimo, un, kak toļka, tak srazu, man ļoti steidzami vajag visus čehova sējumus, latviski un oriģinālā, latviski, jo es visu gribu uzreiz un ātri, bet to oriģinālo, ko žļambāt pie krāsniņas, tā čāpstīgi un piekožot tās garšīgās vafeles, flokī, nē! kur vieta?! es labāk šito ziemu atcerēšos tā, ka man uzradās Flokī un Čehovs, mi s vasiļiem obriļi drug druga, tas tak ir nekas cits kā mīlasstāsts un šodien tak pieklājas sēdēt ar pilnu klēpi ņezabudkām. Divām, ja precīzi, tūlīt izdomāšu trešo, lai nav uz miršanu. (UPD. Vēstuļdraudzene, tak)
Kā jums mazā, dusmīgā meitenīte? Man ļoti patīk viņas skatiens, viņai oriģinālā uz pleca ir smaga shvačika roka, bet to es nogriezu.

Kur grīziņkalnā tuvākais grāmatu antikvariāts, tas uz čakenes funkcionē, vai sen jau vairs ne? es iešu pakaļ ar lupatu somu, man, lūdzu, čehovu par visu naudu, un šampi visiem!

Письма за 1901 год, А. П. Чехов

14. Februāris 2018 (09:56)

О. Л. КНИППЕР )

13. Februāris 2018 (15:02)

un tagad iedzersim Latgales kvasu, kā jau teicu - labs. Šodienai viss.

13. Februāris 2018 (13:59)

Šo konkrēto, ko mēs tagad slimojam, saucot par Norvolkas vīrusu jeb ziemas vemšanas slimību. Ziemas vemšana, tātad! Cik precīzi. Tā nav nekāda varavīksne, bet ziema. Komentārā muzikāls veltījums visiem slimniekiem, dziedu es, kāds, kas pazīst notis, piespēlē.

13. Februāris 2018 (12:51)

"Tā nu ir. Drīz vajadzēs atstāt krastu, kur tik ilgi jau guļu, klausīdamies jūrā. Šovakar Bigsarā būs mazliet miglains, būs vēss, un es nekad neesmu iemācījies iekurt uguni un pats sevi sasildīt. Es mēģināšu vēl kādu brīdi dzīvot, klausīties, jo man visu laiku šķiet, ka tūlīt tūlīt sapratīšu, ko okeāns man saka. Es aizveru acis, es smaidu un klausos... Tāda ziņkāre manī vēl palikusi. Jo tukšāks ir krasts, jo vairāk dzīvu būtņu es tur sajūtu. Roņi apklusuši uz klintīm, un es palieku, acis aizvēris un smaidīdams, un es iedomājos, ka viens no viņiem klusiņām pienāks man klāt un es piepeši sajutīšu pie sava vaiga vai pleca iedobumā laipnu purnu... Es esmu dzīvojis." R.Garī

< Apakaļās | 0 - 10 |