"Pirmdien Drošības policija sākusi kriminālprocesu par nepamatotu ziņu izplatīšanu par "Swedbank" finanšu stāvokli pēc Krimināllikuma 194. 1 panta – par nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli."
'Swedbank' klientu panika: Cauni un Rāviņu pratinās DP - delfi.lv

No šīs ziņas manuprāt izriet, ka privāta kantora finanšu stāvoklis ir pielīdzināts valsts finanšu stāvoklim, tb mēs dzīvojam nevis Latvijā, bet Swedbankā, ja jau pašvaldības nedrīkst tā pašas izdomāt, ka glabās savus līdzekļus tai vai citā bankā, bet jāglabā tikai tajā, kurai pieder šī valstiņa, pretējā gadījumā sauc uz čeku pratināt un draud kriminālsods par sociālistiskās tēmzemes apmelošanu "par nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas [lasīt: Swedmanka] finanšu sistēmas stāvokli"? Tb tiek likta vienlīdzības zīme starp valsti un vienu privātkantori.

Ja nemaldos, Satversmē ir noteikts, ka vara valstī pieder Latvijas tautai, nevis privātfirmai. Vismaz de iure. Lai gan abi vecie bārdaiņi aizpagājušajā gadsimtā cītīgi rakstīja, ka visa vara piederēs banķieriem, bet pārējais būs teātris priekš cērpjamajām aitām. Dažbrīd sāk šķist, ka viena lieta ir, kas Satversmē rakstīts, bet realitāte apliecina, ka šiem lielā mērā tomēr bijusi taisnība.

Gana pat lasāmas ir M.Kūles pārdomas "Latvija - kas mūs var izglābt?", tak par šo te aizdomājos: "Kapitālisms, kā zināms, rada bagātus cilvēkus. Ja tas nepatīk, tad jātaisa jauna revolūcija un jāatgriežas pie komunisma. Taču vajag, ka bagātību rada ar darbu, arī garīgu, inovatīvu darbu un likumīgi, kas reizē nozīmētu taisnīgi. Un kapitālistiem ir jādalās ar tautu, jāinvestē un jāatbalsta sabiedrības attīstībai vajadzīgas lietas. (..) Vai tāpēc valstī kā tiesiskā sistēmā bija tādi "caurumi", ka kapitālismā esot jāmīl privātīpašnieki? Diezin vai, jo tad tā ir neracionāla un prettiesiska kapitālisma forma. Un nav ko runāt par demokrātijas politiskajiem labumiem mūsu zemē. Melīgs un blēdīgs lielkapitālists nav Dievs pat seno laiku kapitālismā un vēl mazāk modernitātes laikmetā. (..) Mūsdienu kapitālisms nav vairs tāds, kāds tas bija 19.gs, nav pat pirmskara laika - Ulmaņlaika - kapitālisms. Tie, kas uzvar mūsdienās, ir modernizācijas nesēji. (..) Jājautā, kas te notiek attiecībās starp sabiedrību un varu, ja daži tipāži var atļauties dancināt valsti gadiem ilgi un uzrodas arvien jauni dancinātāji?" - Tā aizdomājos par jautājumu, par kādu "prettiesisku kapitālisma formu" viņa runā? Rodas sajūta, ka cilvēks ir izdomājis pats savu (vai paņēmis cita izdomātu) "ideālā/teorētiskā" kapitālisma modeli, kam nav nekāda sakara ne ar cilvēka dabu, ne tirgus darbības principiem, tb nekāda sakara ar realitāti, un raugās uz pasauli un vērtē to caur šo savu izdomāto prizmu. Un pa laikam brīnās, ka realitāte tā īsti neatbilst ilūzijām, taču jo ļaunāk realitātei. Šķiet, ka pati autore sevi uzskata par liberālisma un modernizācijas pārstāvi, kaut raksturojumu savam ideālajam modelim un neideālajai realitātei dod, viscaur balstoties uz klasisko reformētā marksisma paradigmu. Interesanti, vai pati Kūle fiksē, ka stāv strikti marksistiskās pozīcijās, jebšu te ieslēdzies sevis objektīvas novērtēšanas neiespējamības moments? Galvenais jau nav tas, vai cilvēks ir liberālis, konservatīvais vai sociālists - Dievam visas radībiņas mīļas, (es pats, par provi, neslēpju, ka esmu uzskatos anarhosociālmonarhists) - bet gan par pretrunu apjēgsmi vai neapjēgsmi.

Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

( emō-ciju_izvirdums )

Nāksies pakrist uz nerviem ar bildītēm par politiskajām tēmām - googloju ko citur pasaulē zīmē par tēmu un, attiecīgi, ko pukstēšu ari tepat iekšā, lai krāsaināka pasaule.



( bildītes: )

Jūzera Decembris puksts kaut kā nejauši inspirēja uz revizionistisku domeli, tb prātā iešāvās klasiķu izvirzītās maģiskās formulas papildinājums*: "revolucionāra situācija" rodas nevis tad, kad "apakšslāņi negrib un augšslāņi vairs nevar dzīvot pa vecam", bet gan tad, kad apakšslāņi negrib un augšslāņi vairs nevar dzīvot pa vecam, un vairākums vairs sevi neasociē ar valsti. Tb kamēr vairums indivīdu uzskata, ka "lai vai kāda, bet tā ir mana valsts" vai "valsts ir mana, tikai maitas valdībā to čakarē", tikmēr valsts vara var iedzīvotājus drāzt kā vien vēlas, kaut izsludinot, ka rīt visiem tiks nocirsta labā roka lai palielinātu desu eksportu - tauta sašūmēsies, nodziedās "bēdu manu lielu bēdu" pie Saeimas, un ies mājās pēc brūču dezinfekcijas līdzekļiem. Savukārt tad, kad pietiekami liels iedzīvotāju vairums (tiks sasniegts kritiskais slieksnis) pieņems domu, ka valsts/vara pēc definīcijas ir cilvēkam naidīga, nu tad sāk celt arī barikādes. Domāju, ka dievzemītē "revolucionārā situācija" nedraud - drīzāk izmirs visi, nekā šo kritisko punktu sasniegs, - jo pārāk stiprs ir ulmaņa/atmodas ideoloģiskā formula "tauta=valsts".

----
* To nočiepu iz Anrī Kloda de Ruvruā, Sensimonas grāfa rakstiem.

Nupat iešāvās prātā viena lieta. Ja pieņem a priori, ka "kopus cūka nebarojas", tb sociālisms kā sabiedrība, kurā novērsta sociālā nevienlīdzība, nav iespējams, jo cilvēki nespēj solidarizācijas vārdā ierobežot savas vēlmes kopuzplaukuma vārdā. Tad jau sanāk, ka arī iekārta, kurā pastāv "neierobežota privāta iniciatīva un personīga brīvība, valsts iejaukšanos samazinot līdz minimumam"* arī nav realizējama un iespējama tikai kā teorētisks modelis, un ir tikpat utopiska kā sociālisms? Jo gluži vienkārši spēcīgākie (ietekmīgākie, bagātākie utt.) indivīdi bez mazākās aiztures pakļaus un ekspluatēs par sevi vājākos, jo nespēj solidarizācijas vārdā ierobežot savas vēlmes kopuzplaukuma un taisnīguma vārdā, savukārt nekāda to rīcību ierobežojoša mehānisma nebūs. Jebšu kļūdos un šī pretruna sen atrisināta? Jāpameklē.

-----
* Iz vienas no liberālisma definīcijām.

Aizdomājos par visai bieži piesaukto, taču nekur nedefinēto "cilvēka cienīgu dzīvi". Kādai tai jābūt? Ja atmetam idiota sapni par superplazmas TV, 4stāvu savrupmāju u.c. luksusgrabuļiem kā obligātām dzīves sastāvdaļām, tad šķiet, "cilvēka cienīga dzīve" varētu būt tad, kad tā ir nevis izmisīga balansēšana uz bedres malas cīņā par izdzīvošanu, bet dzīvošana. Ar savām grūtībām, stresiņiem - kur nu bez tā, - bet bez nolemtības izmisuma un bezcerības sajūtas. Tā kā Maslova piramīda tomēr ir visa pamatā, tad jāapstājas pie sadzīves komforta līmeņa, kas lielā mērā nosaka arī garīgo komfortu (es te ne par svētajiem, bet ikdienas pilsoņiem runāju), tb indivīda ienākumiem jābūt atbilstošiem tā reālā ieguldījuma sausajam atlikumam (kā reizi svētdien ar kamrādu Sestdieni blandījāmies pa pilsētu filmējot, un šis stāstīja par lasītu rakstu iekš The Economist, kur bija rēķināts, cik kurš saņem atbilstoši reāli padarītajam - iznāca, ka slimnieku kopējs saņem kur 20x mazāk, nekā ir viņa reālais devums, bet lielas bankas padomes loceklis - 20x vairāk, nekā reāli pelnījis). Cik esmu tā pataujājis paziņas, kas emigrējuši, tad tieši to viņi lielākā daļa atraduši ārpus dievzemītes: mierīgu, līdzsvarotu ikdienu bez izmisuma. Pie tam tīri naudas izteiksmē nepelna īpaši vairāk, cik rotējot vāveres ritenī varētu nopelnīt arī mājas paliekot. Cik nu lasīts, tad pat demokrātijas un brīvā tirgus citadelē Libērijā (kā demokrātisku brīvā tirgus valsti to dibināja jau tālajā 1847. gadā izceļotāji no ASV) plikadīda nigers ar ienākumu 5 USD mēnesī dzīvo "cilvēka cienīgāku dzīvi", jo nav viņā šī izmisuma, ka ja nākamnedēļ zaudēs darbu, tad dzīve sabruks - nekas īpaši nemainīsies, tātad var nestresot. Visvairāk jau dzīvi gandē bailes. Es runāju par iedzīvotāju pamatmasas jeb vairākuma sajūtu, ejot uz darbu ar +39°C temperatūru, lai spētu nomaksāt īri par šo mēnesi (par nākamo mēnesi domās, kad tas pienāks - līdz tam vēl jānodzīvo). Bailes zaudēt darbu, bailes saslimt (kur raut kāpostu ārstēšanās procesam, risks, ka atlaidīs no darba), bailes par tuvinieku veselību, nemitīga un pastāvīga nedrošība. Ar to laikam šīs dienas situācija dievzemītē atšķiras, piemēram, no situācijas kādā tur 1920. gadā, kad ģimenēm dzīvoja pašu rakstās zemnīcās, bet dzīve bija tik stabila, ka sīki zaudējumi vai izmaiņas (piemēram, skuķis paliek stāvoklī) to nedraudēja sagraut. Tb tā tēmu neizvēršot - vēl jāpadomā, - "cilvēka cienīga dzīve" varētu būt dzīve bez pastāvīgiem tās sabrukšanas draudiem.

Jānis Ošlejs publikācijā "Nevienlīdzība aizskar dziļi" tīri labi vienkāršos vārdos (kā nekā rakstiņš nav domāts akadēmiskai publikai, bet gan "tautai") noformulējis kreisuma pamatojumu, tb kāpēc sociālā nevienlīdzība galu galā nedod labumu nevienam, kaut maza daļa sabiedrības var dzīvot kā nieres taukos.