Īsti nesaprotu vienu lietu. Kad Francijā sociķi nāca ar ideju palielināt nodokļus bagātniekiem (kas skartu kādus 5% pilsoņu), tad pilns internets bija ar mūsu pašu nabagu sašutuma klaigām, ka "Francija iešauj sev kājā" u.tml. Aber kad labējie piedāvā Kiprai vienkārši rekvizēt/konfiscēt/atņemt visiem pilsoņiem krietnu žūksni to mūža ietaupījumu, lai to uzdāvātu pāris ne visai veiksmīgiem lielbagātniekiem (lai tie nekļūtu nabagāki), tad klusums, it kā tā būtu normāla lieta. Nesaprotu kritērijus.

UPD.
Ja pareizi saprotu, jautājums par privātīpašuma neaizskaramību neuztrauc nevienu (pie nosacījuma, ka tas neattiecas uz viņa paša īpašumu; lieku rei0zi pārliecinos, ka lielākā daļa laikabiedru savos uzskatos ir kreisi, neraugoties uz pašdeklarēto). 2/3 komentētāju ieturas pie pozīcijas, ka ja aplaupa nepatīkamu kaimiņu (tb pašu tas neskar), tad tas ir normāli, savukārt 1/3 pieturas pie pozīcijas, ka būt bagātam ir apzināts risks, un ja turīgam cilvēkam kāds vēlas atņemt 1/4daļu tā iekrātā, tad gan jau tas naudasmaiss to būs pelnījis. Tos, kuri nekomentēja pēc būtības, bet tikai anekdotes stāstīja, tos statistikā neiekļāvu. Tb kopumā publikas pasaules skatījums nav mainījies kopš mērnieku laikiem. ;)

Francija taisoties iekasēt lielāku nodokli pie lielākas peļņas (viens miljonārs lepni parāva fraku, izraisot apbrīnu trešās pasaules publikā), kas ir bagātajiem par sliktu, tātad nosodāmi. Savukārt Latvija valsts uzņēmumu vadītājiem masveidā palielina algas, kas ir bagātajiem par labu, tātad gan jau apsveicami. Vieni vietējie ciema eksperti šausminās, ka Parīze "sev iešāvusi kājā" (kur Latvija sev šauj, par to kautri klusē), savukārt man šķiet, ka kuram ir taisnība, par to liecinās tikai un vienīgi tas, kurā no abām zemēm pēc gadiem ļaužu vairums dzīvos labāk. Par dievzemīti runājot, lielāko izbrīnu manī raisa tas, ka lielākie progresīvā nodokļa pretinieki ir plikadīdas vidējā līmeņa klerkiņi, kurus šāds nodoklis nekad pa lielam neskars, un kuru vienīgais kontakts ar miljonāru pasauli ir teorētiska iespēja reizi mūžā pavērt Jūlijam Krūmiņam vai Valentīnam Kokalim durvis restorānā. :)

Bet īstenībā mani tas nerūp. Ne man kādreiz būs Depardjē, ne Miķelsona problēmas - kulšos vien pa savu sīkumkasti, izmisīgi dienišķo desu cenšoties sagādāt. Aber vo tās trakās rindas, par kurām TV stāsta iekš PIDa pēc pases saņemšanas, tās gan uztrauc, tb izskatās, ka kādu laiku būs jāpadzīvo bez šī cēlā dokumenta, jo nav laika rindās stāvēt darba laikā. Aber ja nu sanāk kāds pēdējā brīža piedāvājums labs no kādas pusbankrotējušas aviosabiedrības? Ja pases nav, tad sirds sāpēs.

Atšķirībā no Somijas, kurai ir tikai 1 nokia, Latvijai ir 2 nokias, uz kā balstās visa valsts ekonomika: koka šūpūļzirdziņu ražotne kur Ipiķos un katrs latvietis vada semināru otram latvietim "kā kļūt stāvus bagātam, pateicoties mūsu semināra apmeklēšanai" (pēc tam abi mainās un otrais vada citu semināru pirmajam - viens maksā otram, pēc tam atpakaļ, un valsts finanšu sektors plaukst). Tā kaut kāds Biznesa informācijas centrs atsūtījis man kārtējo ielūgumu uz semināru “Kā strādāt ar personālu: Mazākas algas - augstāka motivācija!”. Interesanti, ko viņi pasniegs kā ideālo piemēru: Aušvici vai Belomorkanālu? :)

Jauka grāmatiņa dzejiskām meitenītēm un puisēniem - The Guerilla Art Kit - par to, kā ar viegli anarhistisku pieskaņu tādā puķu bērnu situacionistu manierē nevardarbīgi pretoties kapitālisma uzvaras gājienam pilsētvidē (nu tur izmētājot ziedu bumbas, stencilojoties, karinot koku zaros origami, tb pārveidojot urbāno vidi cilvēcīgāku un dzīvespriecīgāku):

( grāmatas_pdf )

- Hipotēkas princips ir anulējis dzimtbūšanas atcelšanu.
:)

"Pirmdien Drošības policija sākusi kriminālprocesu par nepamatotu ziņu izplatīšanu par "Swedbank" finanšu stāvokli pēc Krimināllikuma 194. 1 panta – par nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas finanšu sistēmas stāvokli."
'Swedbank' klientu panika: Cauni un Rāviņu pratinās DP - delfi.lv

No šīs ziņas manuprāt izriet, ka privāta kantora finanšu stāvoklis ir pielīdzināts valsts finanšu stāvoklim, tb mēs dzīvojam nevis Latvijā, bet Swedbankā, ja jau pašvaldības nedrīkst tā pašas izdomāt, ka glabās savus līdzekļus tai vai citā bankā, bet jāglabā tikai tajā, kurai pieder šī valstiņa, pretējā gadījumā sauc uz čeku pratināt un draud kriminālsods par sociālistiskās tēmzemes apmelošanu "par nepatiesu datu vai ziņu izplatīšanu par Latvijas Republikas [lasīt: Swedmanka] finanšu sistēmas stāvokli"? Tb tiek likta vienlīdzības zīme starp valsti un vienu privātkantori.

Ja nemaldos, Satversmē ir noteikts, ka vara valstī pieder Latvijas tautai, nevis privātfirmai. Vismaz de iure. Lai gan abi vecie bārdaiņi aizpagājušajā gadsimtā cītīgi rakstīja, ka visa vara piederēs banķieriem, bet pārējais būs teātris priekš cērpjamajām aitām. Dažbrīd sāk šķist, ka viena lieta ir, kas Satversmē rakstīts, bet realitāte apliecina, ka šiem lielā mērā tomēr bijusi taisnība.

Gana pat lasāmas ir M.Kūles pārdomas "Latvija - kas mūs var izglābt?", tak par šo te aizdomājos: "Kapitālisms, kā zināms, rada bagātus cilvēkus. Ja tas nepatīk, tad jātaisa jauna revolūcija un jāatgriežas pie komunisma. Taču vajag, ka bagātību rada ar darbu, arī garīgu, inovatīvu darbu un likumīgi, kas reizē nozīmētu taisnīgi. Un kapitālistiem ir jādalās ar tautu, jāinvestē un jāatbalsta sabiedrības attīstībai vajadzīgas lietas. (..) Vai tāpēc valstī kā tiesiskā sistēmā bija tādi "caurumi", ka kapitālismā esot jāmīl privātīpašnieki? Diezin vai, jo tad tā ir neracionāla un prettiesiska kapitālisma forma. Un nav ko runāt par demokrātijas politiskajiem labumiem mūsu zemē. Melīgs un blēdīgs lielkapitālists nav Dievs pat seno laiku kapitālismā un vēl mazāk modernitātes laikmetā. (..) Mūsdienu kapitālisms nav vairs tāds, kāds tas bija 19.gs, nav pat pirmskara laika - Ulmaņlaika - kapitālisms. Tie, kas uzvar mūsdienās, ir modernizācijas nesēji. (..) Jājautā, kas te notiek attiecībās starp sabiedrību un varu, ja daži tipāži var atļauties dancināt valsti gadiem ilgi un uzrodas arvien jauni dancinātāji?" - Tā aizdomājos par jautājumu, par kādu "prettiesisku kapitālisma formu" viņa runā? Rodas sajūta, ka cilvēks ir izdomājis pats savu (vai paņēmis cita izdomātu) "ideālā/teorētiskā" kapitālisma modeli, kam nav nekāda sakara ne ar cilvēka dabu, ne tirgus darbības principiem, tb nekāda sakara ar realitāti, un raugās uz pasauli un vērtē to caur šo savu izdomāto prizmu. Un pa laikam brīnās, ka realitāte tā īsti neatbilst ilūzijām, taču jo ļaunāk realitātei. Šķiet, ka pati autore sevi uzskata par liberālisma un modernizācijas pārstāvi, kaut raksturojumu savam ideālajam modelim un neideālajai realitātei dod, viscaur balstoties uz klasisko reformētā marksisma paradigmu. Interesanti, vai pati Kūle fiksē, ka stāv strikti marksistiskās pozīcijās, jebšu te ieslēdzies sevis objektīvas novērtēšanas neiespējamības moments? Galvenais jau nav tas, vai cilvēks ir liberālis, konservatīvais vai sociālists - Dievam visas radībiņas mīļas, (es pats, par provi, neslēpju, ka esmu uzskatos anarhosociālmonarhists) - bet gan par pretrunu apjēgsmi vai neapjēgsmi.

Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

( emō-ciju_izvirdums )