Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
12.-Jan-2015 07:05 am - par tām kaķīša dzirnaviņām
Kaut kas kaut kur iebalsojis Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas" par kaut kāda TOP latvisko grāmatiņu. Cik esmu manījis internetos atsauksmes, diskusijas un kašķus, ir tādi, kam tas nezin kāpēc nepatīk un tādi, kas aplaudē, jo tā esot īsteni latviskās dvēseles skumju paudēja. Un ir tādi, kas no satura nekā nesaprot, tb tver Skalbes pastāstiņu emocionāli, nevis saturiski, piemēram, I. Zandere, kura stāsta intervijā, ka saskatot tajā "tolstojisko nepretošanās ļaunumam" u.tml.

Man jau šķiet, ka šim didaktiskajam stāstiņam jābūt visos TOP sarakstos un jāsaglabā obligātās literatūras statusu līdz pēdējais latvis dvašu velk. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka stasts ir par elementāru ielīšanu kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem un uzdzīvojot ar vieglprātīgām jaunuvēm, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod.

Šo pasaciņu vajadzētu ne tikai pamatskolā, bet arī universitātē ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Bet psihologi varētu apcerēt stāstiņā paustās gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut skolotājiem no algas pielikuma, samazināt medicīnai veltītās dotācijas u.c. no kopbudžeta apmaksājamus sabiedrības izdevumus, bet gan ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā vecūkšņa Baltā kaķa parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā (un ari viņa pie vīriem izdotās meitas varētu turpināt tēvu tēvu taku mīt).

Tā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus, milzu dzīvokļus, 5x3m plazmas TV un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus. Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni nacionāli sociālistiskai dvēselei.
29.-Jun-2011 12:27 pm - Pensija – depozīts vai kunga dāvana?
Personai piešķirts finansiāls nodrošinājums vecumdienās, kad indivīda darba spējas zudušas, nav nekas jauns un ir zināms visās civilizācijās - vienalga, vai tas bija senajā Ķīnā, Romas republikā vai faraonu Ēģiptē, - pamatā tas bija kā benefīcija atsevišķām personām par uzticīgu kalpošanu. Taču visumā indivīdu darbaspēju zuduma gadījumā uzturēja dzimta vai kopiena, pie kuras tas piederēja. Ar jēdzienu „pensija“ (lat. pension – „izmaksa“) vēl XVI gs. Parīzē un Londonā saprata tikai naudas balvu (piemēram, kaimiņvalsts diplomātam par konfidenciālas informācijas izpaušanu, virsniekam par labi īstenotu militāru operāciju, ierēdnim par atrisinātu problēmu u.tml.). Masveidīgas šādas izmaksas kļuva Luija XIV galmā, kur muižnieka vēlme uzturēties nevis savos īpašumos, nevis karaļa galmā Versaļā, raisīja nopietnas aizdomas par separātisku noskaņojumu, bet ja iemesls bija līdzekļu trūkums, tika piešķirta „pensija“, lai nebūtu atrunu, ka naudas nav galma dzīvei. XVII-XVIII gs. regulāras pensijas kā sistēma pastāvēja praktiski tikai bruņotajos spēkos, kur virsniekiem, kas ievainojumu vai vecuma dēļ spiesti dienestu pamest, un savas darbaspējas zaudējuši dienestā, monarhs ar rīkojumu noteica līdz mūža galam par labu kalpošanu maksāt pensiju. Piemēram, Krievijas impērijas ukazā „Par bijušo militārpersonu pensionēšanu“ bija pamatots: „Noteikt pienācīgu uzturnaudu uz mūžu, lai neapkaunotu [ar nabadzīgu izskatu] mundiera godu“ ("Назначить достойное пожизненное содержание, дабы не позорили честь мундира"). Uz rekrūšiem tas neattiecās – par tiem bija jāgādā viņu dzimtkungam. Visur nemainīgs bija pamatprincips: pensija pienākas par kalpošanu valstij.

emō-ciju_izvirdums )
This page was loaded Jun 18. 2018, 3:24 am GMT.