pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
14.-Mar-2014 08:17 am - Ivars Neiders: Patriotisms un morāle
Klasiskā utilitārisma pamatā ir tā saucamais derīguma princips, kurš apgalvo, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. ... Tomēr, ja kāds tā domātu un rīkotos, tad šādu personu mēs uzlūkotu ar pamatotu sašutumu un nepatiku...

Vēl man patika šāds citāts, kas pauž pozitīvo attieksmi: "Līdzīgā veidā mēs varam palūkoties uz mūsu rūpēm par bērniem. Proti, ja mēs vadāmies pēc utilitārisma apsvērumiem, tad iznāk, ka mums būtu vienādi jāuzlūko visi bērni un savās rūpēs jāvadās no derīguma principa – ja iznāk, ka, aprūpējot kaimiņa bērnus, mēs panākam lielāku labumu lielākam cilvēku skaitam, nekā aprūpējot savējos, tad mums attiecīgi primāri būtu jārūpējas par kaimiņa atvasēm. Tomēr šāds iznākums šķiet absurds. Mēs primāri rūpējamies par saviem bērniem tāpēc, ka tie ir mūsu bērni." - It kā ne kur piesieties. Tā nu tas ir un tas iir labi. Diemžēl situācijā, kad šādi par saviem bērniem uz tavu bērnu rēķina rūpējas kāds cits (piemēram, izmantojot dienesta stāvokli, pilsētas labiekārtošanai no nodokļiem paredzēto naudu ieskaitot savu bērnu kontos), ļaudis pārņem kvēls sašutums, kaut arī tas otrs tikai un vienīgi darbojas un rīkojas atbilstoši šai pozitīvajai paradigmai. Tb katrai monētai ir 2 puses, taču ļaužu skatījums a priori redz tikai vienu pusi, un "utilitāristu" aizrādījumi par reversa pastāvēšanu izsauc kvēlu sašutumu, ka aizrādītājs no sirds nīstot aversu. Nu kaut kā tā.
28.-Jan-2014 07:07 am
Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Šeit un tur.


Sliktākais jau nav tas, ka mums patlaban ir valdība, kas pret mums noskaņota naidīgi. Valdības nāk un iet. Sliktāk ir tas, ka šai valdībai ir iespēja musu kultūras dzīvei - un reizē valsts kultūras dzīvei - cirst brūces, kuras būs grūti sadziedēt un kuras noteikti atstās rētas uz ilgu laiku. Vissliktākais ir, ka šie cīņu laiki starp "šejieniešiem un turieniešiem", starp baltiešiem un latviešiem ir radījuši neuzticības mūri, kurš pārredzamā nākotnē padara vienotu gaitu gandrīz neiespējamu. Visplašākajās Latvijas baltiešu aprindās vairs nav ticības latviešu labajai gribai uzturēt valstī mieru un tāpēc nav vairs arī ticības saprašanās iespējai. Valda iekšēja pārliecība, ka vairākumtautu pilda vienīgi nihilistiska vēlme atņemt mums vispēdējo kolektīvo un personisko īpašumu, apspiest mūsu kutūras dzīvi un salīgt ar mums mieru tikai tad, kad būsim palikuši gluži pliki un nabagi - ne vien materiālā, bet ari garīgā ziņā.

raksts )
25.-Jan-2014 10:09 am - Baltijas vāci un Latvijas valsts
Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Baltijas vāci un Latvijas valsts


Latvijas valsts dibināšana pirms desmit gadiem atrada Baltijas vācus pilnīgi nesagatavotus. Šī doma bija viņiem galīgi sveša. Pirmās krievu revolūcijas laikā bija gan minēti zināmi neatkarības centieni, bet to, kā likās, neņēma nopietni arī pati latvju tauta, kuras pamatprasības mums likās būt vietējās pārvaldes demokratizēšana un agrārreforma. Šai nesaskaņā starp vāciem un latvjiem, attiecībā uz savas dzimtenes politikas ideoloģiju meklējams cēlonis tām grūtībām, kādas pirmajos attīstības gados stājās ceļā kopējai Latvijas valsts domai un labu attiecību ievadīšanai starp abām savstarpēji atkarīgām ciltīm. Latvji un vāci, taisni tādēļ, ka viņu inteliģences bija viena otrai svešas, bija nodzīvojuši viens otram līdzās, viens otru nepazīdami. Būtu veltīgi vēl tagad uzstādīt jautājumus, kas vainīgs pie šī apstākļa, lai gan to lietas saprašanas labā nevar atstāt neminētu.
raksts )
16.-Jan-2014 08:10 pm - Ivars Ījabs. Nacionālisms. 1. lekcija: Nācijas un nacionālisms
Ivars Ījabs. Nacionālisms. 1. lekcija: Nācijas un nacionālisms
14.-Nov-2013 07:15 am - par tradīciju laupīt salaupīto
Paula Šīmaņa atbilde uz Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē E.Švēdes publisku paziņojumu, ka Latvijas Bankas kredīti vispirms jāizsniedz tikai etniskajiem latviešiem, jo galvenokārt viņu līdzekļi esot ļāvuši šo banku nodibināt:

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Nacionālā īpašuma pārdale Latvijā
(fragmenti, izlaižot polemiskākās vietas)

Kad 1918. gada 18. novembrī Latvija konstituējās kā valsts, tās līdzekļus sastādīja vienīgi priekšteces mantojums, ar ko, protams, nepietieka, lai veidotu valsts budžetu. Tam līdzās pastāvēja visai ievērojams privātīpašums, kura būtisko daļu sastādīja šādi faktori:
1. Laukos:
a) liels bruņniecības kapitāls un nekustamais īpašums – nelatviešu rokās;
b) ļoti bagāti un lieli zemes īpašumi ar milzīgām mežu platībām, kuras veidoja valsts galveno bagātību – nelatviešu rokās;
c) pa daļai turīgi, pa daļai parādos ieslīguši vidēji un sīki zemes īpašumi – latviešu rokās.
2. Pilsētās:
a) lielā mērā izpostīta industrija – nelatviešu rokās;
b) dzīvotspējīga tirdzniecība – nelatviešu rokās;
c) rentes īpašums ar saimniecību uz plašas bāzes – nelatviešu rokās;
d) nekustamais īpašums ar nelieliem parādiem, pa lielai daļai piederošs dažādām biedrībām – nelatviešu rokās;
e) parādos pilnīgi iestidzis nekustamais īpašums – latviešu rokās.

vēl )

10.-Nov-2013 11:02 am - vācbaltiešu intelektuāļa pozīcija tālajos 1930. gados

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Eiropeiskā apziņa

Dažādu tautību, dažādu kultūras kopienu netraucēta līdzāspastāvēšana kopīgā valstiskā telpā ir iespējama tikai ar priekšnoteikumu, ka tiek skaidri norobežoti pienākumi, kuri izriet no valstiskās piederības, no vienas, un no tautiskās piederības, no otras puses. Kā allaž šādos gadījumos, nemainot teikuma jēgu, vārdu „pienākumi“ var aizvietot ar vārdu „tiesības“. Tautība nevar pretendēt uz politiskajām saistībām attiecībā pret citu valsti, savukārt valsts nedrīkst piešķirt tiesības atkarībā no savu pilsoņu kulturālajām saistībām.

vēl )

8.-Nov-2013 09:09 am - Pauls Bankovskis : Piezīmes par to, kas nebiju
Ja savulaik uz Bankovska parādīšanos publicistikā raudzījos skeptiski (piedodiet, dārgie literāti, tak māka smuki spēlēties vārdiem vai smuki glaznot, tb izcilība kādā jomā nekādi nav saistīts ar spriestspēju kopumā - ja rakstniekam/māksliniekam tāda piemīt, tas drīzāk izņēmums, nevis norma), tad pēdējā laikā atķeksēju, ka šo tipiņu atzīstu gudrāku par sevi. Tik saprātīgi noformulēt man nāktos daudz grūtāk, un nez vai maz izdotos.
Varbūt tāpēc tepat Cibā pagājušo nedēļu, kad izteicu identisku domu, proti, ka ne jau nelatviešu bērnudārzu audzēkņu nespēja mīlēt Raini apdraud to latviešu valodu, bet gan, kā Pauls saka, tas ka "jau tagad vairums pieaugušo latviešu valodas pratēju vienu vai otru preambulas uzmetumu diktātā (vai, nedod Dievs, atstāstījumā) bez kļūdām diezin vai spētu uzrakstīt. Un tas ir beigu sākums", oponenti mani pieklājīgi nolika pie vietas ar rezumējumu, ka tik garlaicīgu un aplamu prātojumu neesot vērts komentēt un diskusijai nav vietas. Tā nu par tēmu vairs neizsakos, bet PB rakstu iearhivēšu arī te (ja nu tas Satori noklājas, lai nepazūd). Lai ir autoritatīvs avots, uz ko atsaukties, jo ja es pasaku, tas muļķis, aber ja Bankovskis tā teicis, tad oponents spiests iedziļināties, kas teikts.

Uzvārds man ir no vecvectēva. Viņš bija polis, piedalījās poļu muižnieku dumpī, tika izsūtīts uz Sibīriju, pēc tam Lietuvā satika manu vecvecmammu latvieti. Manu vectēvu 1906. gadā Viļņā notiesāja un izsūtīja uz Sibīriju. Pirmā pasaules kara beigās viņš tika iesaukts armijā un Rīgā kopā ar citiem latviešu strēlniekiem iebrauca jau pēc Latvijas valsts nodibināšanas 20. gadu sākumā. Te viņš apprecēja manu vecmāmiņu. Viņa bija vāciete. Un arī vectēvs, kad iedzēris, mēdzis itin labprāt runāt vāciski.

Vecvecmamma no mammas puses bija krieviete, muižas dārznieka meita. Viņu mans vecvectēvs latvietis satika Krievijā. Kad bija nomirusi dārznieka sieva, meiteni savā ģimenē bija uzņēmis un uzaudzinājis muižas īpašnieks – cara armijas ģenerālis. Tā nu vecvecmamma bija arī ģenerāļa audžumeita. Mammas papu – manu vectēvu – Otrā pasaules karā vācieši saņēma ciet uz ielas un piespiedu kārtā aizveda strādāt uz Dāniju. Viņš nomira Zviedrijā, Latvijā tā arī vairs neatgriezies.

Esmu dzimis nevis Latvijā, bet Latvijas PSR, un mani vecāki ir latvieši. Neatkarīgā Latvijā dzimuši, bet pēcāk padarīti par Padomju Savienības pilsoņiem. Es esmu latvietis. Mana valoda ir latviešu valoda. Mana valsts ir Latvija. Es ne mirkli par to neesmu šaubījies. Un apzinos, ka neko no tā visa nav bijis manos spēkos kaut kā ietekmēt vai mainīt. Vectēva rakstīto vēstuli, ko viņš pudelē bija iesviedis jūrā brīdī, kad vācu kuģis gāja garām Kolkai, piekrastes ļaudis bija sagadīšanās pēc atraduši un pārsūtījuši omei. Iespējams, tie bija lībieši. Tā tas vienkārši bija. Manis vēl nebija.

turpinājums )

This page was loaded Apr 17. 2014, 9:45 am GMT.