pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
11.-Jun-2014 09:28 am - par nacionālkomunistiem
Iekš drauģeļiem.lv pamanīju, ka berklavmīta radīšanas ietvaros notiks "Eduarda Berklava 100. dzimšanas dienai veltīts pasākums un izstādes atklāšana. Latvijas Kara muzejā 2014.gada 12. jūnijā plkst. 18.00 Ieeja bez maksas". Uzreiz atminējos Dr.hist. Gata Krūmiņa lekcijā atsaukšanos uz 50. gadu nacionālkomunistiem kā aplam pozitīvu parādību. Tā kā šādu viedokli esmu manījis aplem bieži (bet tā kritiku nekad), izgāju uzpīpēt un pafunktierēt.
Savulaik, mazliet pataujājot vecāko paaudzi "kas jums īsti krievu laikos nepatika?", bez tīri sadzīviskiem sīkumiem (nu tur desas nebija, džinsu nebija, interneta nebija) principā dominēja viena atbilde, ka, ja neiedziļinamies sadzīves komforta sīkumos, tīri ideoloģiski visvairāk nepatikusi sajūta, ka esam "zem Maskavas papēža", un visu nosaka no austrumiem iebraukušie. Tb ja nebūtu šīs "krievu varas", tad padomju sistēma lielākajai ļaužu daļai būtu daudz pieņemamāka.
Tieši to vēlējās t.s. nacionālkomunisti - mazināt Maskavas un nelatviešu ietekmi, būvēt "latvisku sociālismu", - kas, ja būtu šiem izdevies, integrētu Latvijas iedzīvotājus iekš PSRS krietni dziļāk. Tb ja Beklavs & Co būtu vinnējiuši, tad neapmierinātība ar padomju sistēmu būtu bijusi daudz mazāka un, visai ticams, tajā tālajā 1988. gadā Daugavmalā nekādi simti tūkstošu nebūtu sanākuši, un arī par kaut kādu atdalīšanos un suverenitāti būtu balsojuši daudz mazāk, izgāžot pasākumu.
Manuprāt šī "nacionālkomunistu mīta" kultivēšana uzskatāmi parāda lielas daļas latviešu sabiedrības nespēju sasaistīt rīcību ar sekām, visu pakārtojot pēc klasifikācijas "latvisks/nelatvisks". Attiecīgi, 20 gadus pēc valsts neatkarības atjaunošanas tiek rīkoti piemiņas pasākumi tiem, kuru uzvaras gadījumā šī valsts neatkarība nebūtu bijusi iespējama (tikai tāpēc, ka šie bijuši "nacionāl-"). Un nevienu nemulsina šī mazā pretruna. Interesanti tie ļaudis.

UPD:
Nupat pīpojot iešāvās prātā doma, ka vienīgais gadījums, ko zinu, kad nacionālkomunisti ņēmuši varu savās rokās, bija pagājušā gs. otrajā pusē Kambodžā. Būdami komunisti, Pola Pota un Janga Sira sekotāji publicēja preambulas un veda tautu uz gaišo nākotni, savukārt būdami kvēli nacionāliski, nīdēja ar uguni un kalašņikovu vjetus, haņus un visādas kalniešu minoritātes, kā arī pašmāju liberastus un kosmopolītus (kurus varēja viegli atpazīt: šie brilles uz deguna nēsāja).
5.-Jun-2014 12:15 pm - savējais un svešais varas politikā
Nupat pīpojot iešāvās prātā doma.
Viena no latviešu sabiedrības politiskā brieduma pamatproblēmām ir iesīkstējusī klišeja par “svešiem” valdniekiem, kas ir a priori negative tēli un naidīgi, jo ir “sveši”. Nu ur visi šitie: Ordenis, barons hercogs (Jēkabs tāds puslabais, jo kāds izdomājis, ka šis latviski boksterējis), cars, fīrers, genseks utt.
Attiecīgi, valsts vara tiek vērtēta tikai un vienīgi, vadoties no šī nacionālās piederības aspekta. Šis uzstādījums noved pie tā, ka “savējo” vara savā darbībā dažbrīd var būt vēl derdzīgāka (marksisti teiktu: ekspluatējošāka) par visām svešajām varām, taču cilvēks, kura pasaules skatījums balstās šādās nacionālromantiskās klišejās, nespēj no tām izlauzties un nostāties opozīcijā. Viņš gluži vienkārši nespēj konstatēt, ka vara ir viņam naidīga ar nepanesamu nodokļu slogu, klaušām un ierobežojumiem, jo tā neatbilst vienīgajam “sliktās varas” kritērijam – tā nav “sveša”.
Mūsdienās tas noslāpē jebkādu politisku iniciatīvu un liek pasīvi samierināties ar netaisnību, jo “mēs jau paši esam valsts”, tātad nav pret ko dumpoties, nav no kā prasīt ievērot spēles noteikumus.
Būs par to jāpafunktierē.
14.-Mar-2014 08:17 am - Ivars Neiders: Patriotisms un morāle
Klasiskā utilitārisma pamatā ir tā saucamais derīguma princips, kurš apgalvo, ka pareiza ir tā rīcība, kas sniedz pēc iespējas lielāku labumu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. ... Tomēr, ja kāds tā domātu un rīkotos, tad šādu personu mēs uzlūkotu ar pamatotu sašutumu un nepatiku...

Vēl man patika šāds citāts, kas pauž pozitīvo attieksmi: "Līdzīgā veidā mēs varam palūkoties uz mūsu rūpēm par bērniem. Proti, ja mēs vadāmies pēc utilitārisma apsvērumiem, tad iznāk, ka mums būtu vienādi jāuzlūko visi bērni un savās rūpēs jāvadās no derīguma principa – ja iznāk, ka, aprūpējot kaimiņa bērnus, mēs panākam lielāku labumu lielākam cilvēku skaitam, nekā aprūpējot savējos, tad mums attiecīgi primāri būtu jārūpējas par kaimiņa atvasēm. Tomēr šāds iznākums šķiet absurds. Mēs primāri rūpējamies par saviem bērniem tāpēc, ka tie ir mūsu bērni." - It kā ne kur piesieties. Tā nu tas ir un tas iir labi. Diemžēl situācijā, kad šādi par saviem bērniem uz tavu bērnu rēķina rūpējas kāds cits (piemēram, izmantojot dienesta stāvokli, pilsētas labiekārtošanai no nodokļiem paredzēto naudu ieskaitot savu bērnu kontos), ļaudis pārņem kvēls sašutums, kaut arī tas otrs tikai un vienīgi darbojas un rīkojas atbilstoši šai pozitīvajai paradigmai. Tb katrai monētai ir 2 puses, taču ļaužu skatījums a priori redz tikai vienu pusi, un "utilitāristu" aizrādījumi par reversa pastāvēšanu izsauc kvēlu sašutumu, ka aizrādītājs no sirds nīstot aversu. Nu kaut kā tā.
28.-Jan-2014 07:07 am
Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Šeit un tur.


Sliktākais jau nav tas, ka mums patlaban ir valdība, kas pret mums noskaņota naidīgi. Valdības nāk un iet. Sliktāk ir tas, ka šai valdībai ir iespēja musu kultūras dzīvei - un reizē valsts kultūras dzīvei - cirst brūces, kuras būs grūti sadziedēt un kuras noteikti atstās rētas uz ilgu laiku. Vissliktākais ir, ka šie cīņu laiki starp "šejieniešiem un turieniešiem", starp baltiešiem un latviešiem ir radījuši neuzticības mūri, kurš pārredzamā nākotnē padara vienotu gaitu gandrīz neiespējamu. Visplašākajās Latvijas baltiešu aprindās vairs nav ticības latviešu labajai gribai uzturēt valstī mieru un tāpēc nav vairs arī ticības saprašanās iespējai. Valda iekšēja pārliecība, ka vairākumtautu pilda vienīgi nihilistiska vēlme atņemt mums vispēdējo kolektīvo un personisko īpašumu, apspiest mūsu kutūras dzīvi un salīgt ar mums mieru tikai tad, kad būsim palikuši gluži pliki un nabagi - ne vien materiālā, bet ari garīgā ziņā.

raksts )
25.-Jan-2014 10:09 am - Baltijas vāci un Latvijas valsts
Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Baltijas vāci un Latvijas valsts


Latvijas valsts dibināšana pirms desmit gadiem atrada Baltijas vācus pilnīgi nesagatavotus. Šī doma bija viņiem galīgi sveša. Pirmās krievu revolūcijas laikā bija gan minēti zināmi neatkarības centieni, bet to, kā likās, neņēma nopietni arī pati latvju tauta, kuras pamatprasības mums likās būt vietējās pārvaldes demokratizēšana un agrārreforma. Šai nesaskaņā starp vāciem un latvjiem, attiecībā uz savas dzimtenes politikas ideoloģiju meklējams cēlonis tām grūtībām, kādas pirmajos attīstības gados stājās ceļā kopējai Latvijas valsts domai un labu attiecību ievadīšanai starp abām savstarpēji atkarīgām ciltīm. Latvji un vāci, taisni tādēļ, ka viņu inteliģences bija viena otrai svešas, bija nodzīvojuši viens otram līdzās, viens otru nepazīdami. Būtu veltīgi vēl tagad uzstādīt jautājumus, kas vainīgs pie šī apstākļa, lai gan to lietas saprašanas labā nevar atstāt neminētu.
raksts )
16.-Jan-2014 08:10 pm - Ivars Ījabs. Nacionālisms. 1. lekcija: Nācijas un nacionālisms
Ivars Ījabs. Nacionālisms. 1. lekcija: Nācijas un nacionālisms
14.-Nov-2013 07:15 am - par tradīciju laupīt salaupīto
Paula Šīmaņa atbilde uz Latvijas ģenerālkonsula Berlīnē E.Švēdes publisku paziņojumu, ka Latvijas Bankas kredīti vispirms jāizsniedz tikai etniskajiem latviešiem, jo galvenokārt viņu līdzekļi esot ļāvuši šo banku nodibināt:

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Nacionālā īpašuma pārdale Latvijā
(fragmenti, izlaižot polemiskākās vietas)

Kad 1918. gada 18. novembrī Latvija konstituējās kā valsts, tās līdzekļus sastādīja vienīgi priekšteces mantojums, ar ko, protams, nepietieka, lai veidotu valsts budžetu. Tam līdzās pastāvēja visai ievērojams privātīpašums, kura būtisko daļu sastādīja šādi faktori:
1. Laukos:
a) liels bruņniecības kapitāls un nekustamais īpašums – nelatviešu rokās;
b) ļoti bagāti un lieli zemes īpašumi ar milzīgām mežu platībām, kuras veidoja valsts galveno bagātību – nelatviešu rokās;
c) pa daļai turīgi, pa daļai parādos ieslīguši vidēji un sīki zemes īpašumi – latviešu rokās.
2. Pilsētās:
a) lielā mērā izpostīta industrija – nelatviešu rokās;
b) dzīvotspējīga tirdzniecība – nelatviešu rokās;
c) rentes īpašums ar saimniecību uz plašas bāzes – nelatviešu rokās;
d) nekustamais īpašums ar nelieliem parādiem, pa lielai daļai piederošs dažādām biedrībām – nelatviešu rokās;
e) parādos pilnīgi iestidzis nekustamais īpašums – latviešu rokās.

vēl )

10.-Nov-2013 11:02 am - vācbaltiešu intelektuāļa pozīcija tālajos 1930. gados

Dr.Iur. Pauls Šīmanis
Eiropeiskā apziņa

Dažādu tautību, dažādu kultūras kopienu netraucēta līdzāspastāvēšana kopīgā valstiskā telpā ir iespējama tikai ar priekšnoteikumu, ka tiek skaidri norobežoti pienākumi, kuri izriet no valstiskās piederības, no vienas, un no tautiskās piederības, no otras puses. Kā allaž šādos gadījumos, nemainot teikuma jēgu, vārdu „pienākumi“ var aizvietot ar vārdu „tiesības“. Tautība nevar pretendēt uz politiskajām saistībām attiecībā pret citu valsti, savukārt valsts nedrīkst piešķirt tiesības atkarībā no savu pilsoņu kulturālajām saistībām.

vēl )

This page was loaded Aug 21. 2014, 11:14 am GMT.