Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
16.-Jul-2016 11:41 am - Tests "Vai esi īsts latvietis?"
Tests "Vai esi īsts latvietis?" – elementāras latviešu tautas mīklas, kuras tika minētas vakarēšanu reizēs:
1) Tupīš tup, karīš karejās, tupīš vēlās kariņ baudet – kas tas ir?
2) Jo vairāk snieg, jo labāk pļaušen – kas tas ir?
3) Dzīva gaļa uz dzelzs šķīvjs – kas tas ir?
4) Dzimst bez ādas – kas tas ir?
5) Divreiz dzimst, vienreiz mirst – kas tas ir?
6) Mūža šķirsts, pusgada vāks – kas tas ir?
7) Cūk bezd caur sarim – kas tas ir?
8) Garāks par mežu, zemāks par zāli – kas tas ir?
9) Ik velk, ik mīž, ik bāž, ik pirž – kas tas ir?
10) Vecmāte kaktā, puļķis pakaļā – kas tas ir?
11) Tēvs nav dzimis, dēls jau karā – kas tas ir?
12) Auns vērša vēderā – kas tas ir?
13) Aukst, stīv iebāž, silt, mīkst izvelk, galīš nopil – kas tas ir?
14) Sieviņ iet pa sēt, izkrīt zelta atslēdziņ, mēness redz, saul paņem – kas tas ir?

Ja vari uzminēt, tad esi īstens latvietis, kam tradicionālās vērtības asinīs, aber ja skaties pēc gatavas atbildes, tad tev ar latviešiem, kas te dzīvojuši pirms 100 gadiem, viņu kultūru un tradīcijām, nav nekāda sakara. ;P

1) kaķis un desa
2) bārdas dzīšana
3) pakavs
4) vēzis
5) putns
6) ezers un ledus
7) pirts krāsns
8) ceļš
9) alus brūvējamā baļļa un svīķis
10) pateku baļļa
11) dūmi un uguns
12) zeķe zābakā
13) lej sveces
14) rasa

Mīklas pierakstījis pagājušā gs. sākumā Kārlis Draviņš Stendes pagastā. No: Zigurds Kalmanis. Vējš pāri Lībagiem. – APL: Talsi, 2009. - 47. lpp. ISBN 978-9984-9992-4-1
2.-Jun-2016 08:11 pm - esmu nīgrs
Saeima 26. maijā otrajā lasījumā atbalstīja priekšlikumu likumā noteikt iespējas pilsoņiem neatkarīgi no izcelsmes pasē mainīt tautības ierakstu uz "latvietis".

Pats par sevi likums gana loģisks, jo tādu "tīrasiņu" latviešu nav kā sugas - vai ikkatram vecvectētiņš vai vecvecmāmiņa ir no krieviem, poļiem, leišiem, igauņiem, vāčiem, čigāniem utt., tb ja kāds var uzskaitīt 4-7 paaudzes "tīras", tad tas ir izņēmums, nevis norma. Līdz ar to nav nekādu pretrunu, ka tāpat kā viņu senči kļuva par "latviešiem", arī tagad vietējā būšanā pilnīgi asimilējušies ļaudis to pašu var darīt. Taču nīgrumu uzdzen likuma vienpusīgums, tb par latvieti tu vari kļūt, aber no latvieša par vācbaltieti nu nekādi, lai cik ļoti tu jūsmotu par fon Fēgezaka rakstiem un dziļu nicinājumu raudzītos uz Rīgas "Dinamo" faniem. Kaut kā netaisnīgi, saproties, sanāk. :(
30.-Apr-2016 04:32 pm - bēgļu uztvere dievzemītē
Nacisma propagandas saukļi visnotaļ zināmi: "žīdi valda pār pasauli, žīdi nav eiropieši, žīdi šai zemei ir sveši, žīdi degradē Eiropas kultūru, Eiropu jāglābj no žīdiem, žīdi zog kristiešu bērnus un izmanto to asinis savos rituālos, žīdu komisāri, nagu maucēji, izvaro latviešu sievietes, ja žīdi nāks pie varas, tad tauta iznīks" utt. (kam vēlme iedziļināties šajā jautājumā, iesaku Dr.hist. K. Zeļļa monogrāfiju "Ilūziju un baiļu mašinērija : Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941-1945). - Mansards: Rīga, 2012.). Interesantākais ir, ka ja nomainām 1940 gadu sākuma nacistu saukļos "žīdi" pret "musulmaņu imigranti/bēgļi", tad redzam 1:1 šobrīd ik dienu medijos un interneta "diskusijās" dzirdamos/lasāmos "argumentus".

Vērojot ļaužu izteikumus, diskusijas un aicinājumus medijos un internetā, man rodas iespaids, ka ja vara/likums atļautu, būtu ierocis, un par to vēl medaļu piesolītu vai prēmiju, ļoti daudzi likumbijīgi līdzpilsoņi jaunu "arāju" vadībā mestos meklēt un vest uz mežu nošaušanai visus ar tumšāku ādas krāsu, bet pārējie aplaudētu nācijas un Eiropas glābējiem. Un tikai niecīgs mazākums "liberastu" pārbijušies noslēptos dzīvokļos, šausmās un neizpratnē vērojot notiekošo. Bet pēc gadu desmitiem pētnieki strīdētos, jo gluži vienkārši nespētu noticēt, ka pusgada laikā, tikai skandinot pārdesmit primitīvus un mūžsenus saukļus, sabiedrības civilizācijas glazūra var pazust kā sniegs pavasarī un visnotaļ eiropeiska sabiedrība var pārvērsties asinskārā pūlī.

Tā kā šobrīd latviešu sabiedrībā notiekošais ir pat ļoti interesants, analīzes un izpētes vērts, jo notiekošā strukturālā līdzība ļauj labāk saprast, kas ļaužu galvās un sirdīs te darījās pirms 75 gadiem, rekonstruēt antisemītisma uzplaukuma procesu okupētās Latvijas teritorijā 1940. gadu sākumā.

Abu šo procesu savstarpējā salīdzināšana nebūtu slikta tēma vēstures maģistra darbam.
3.-Feb-2016 06:43 am - Rīgas prese par vācu tautības pilsoņu vajāšanām, 1915. gads
Kijevas universitātes profesors Knauers, kurš jau 45 gadus bijis amatā, šinīs dienās apcietināts dubultas pavalstniecības dēļ. (Rīgas Avīzes, Nr.1., 1915. gada 1. janvāris, 3. lpp.)

Rīgas 1. dzelzceļa stacija gandrīz paralizēta, vilcieni pārpildīti, jo masveidā uz Iekškrieviju spiesti izbraukt Vācijas un Austroungārijas pavalstnieki. (Rīgas Avīzes, Nr.16., 1915. gada 16. janvāris, 2. lpp.)

“Plakāti ar aizliegumu sarunāties vācu valodā tagad izlikti arī tramvajos.” “Šo sestdien iz Rīgas pagaidu katorgas centrālcietuma izlaida zvērināto advokātu Hermani Švarcu, kurš še pabeidza izciest 1 mēneša cietumu sodu par to, ka nebij noņēmis izkārtni ar vācu uzrakstu.” (Rīgas Avīzes, Nr.21., 1915. gada 21. janvāris (3. februāris), 3. lpp.)

... )
19.-Okt-2015 07:39 am - Par kādu no lielajiem imigrācijas viļņiem dievzemītē
Grāfs Šeremetjevs (Борис Петрович Шереметев, 1652-1719) savā literatūrā daudzkārt citētajā vēstulē Pēterim I rakstīja: "Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas (..) Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes."

1711. gadā cars uzdāvināja savam uzticamajam kambarkungam un karavadonim no šīs izdedzinātās zemes Piebalgas novadu: Vecpiebalgas muižu (Alt-Pebalg jeb Pebalg Orishof, t.i. Slātavu), Jaunpiebalgas muižu (Neu-Pebalg, t.i. Čangalienu) un Briņģu muižu (Brinckenhof). Tā kā Ziemeļu karā un 1710-1711 gadu mēra epidēmijā novads bija kļuvis mazapdzīvots (piemēram, Liepupes muižā 1710. gadā no visiem ļaudīm miruši bija 475, bet izdzīvojuši - 68), jaunais īpašnieks tur masveidā nometināja dzimtcilvēkus no Jaroslavskas guberņas, kā arī gvardes pulku atvaļinātos karavīrus, kuriem pēc gadu desmitiem ilgā dienesta tā īsti vairs nebija kur atgriezties. Šeremetjevs personīgi komandēja īpašo "nemirstīgo" 97. Vidzemes kājnieku pulku - 97-й пехотный Лифляндский генерал-фельдмаршала графа Шереметева полк, - kā arī, būdams otrā persona impērijā, brīvi rīkojās ar citu gvardes pulku atvaļināto personālsastāvu. Vēlāk, sākoties rusifikācijai, te, kā etniski labvēlīgā vidē, 1846. gadā izveidota pareizticīgo draudze, 1851. gadā uzcelta pareizticīgo baznīca, ierīkota kapsēta. Un ko panāca? Ieguva tikai kaudzi pareizticīgu latviešu.

T.i. visu Piebalgu pārklāja imigrācijas vilnis un lielāko daļu iedzīvotāju nu veidoja ieceļotāji no citurienes - "dvieļgalvas" jeb "ratcepuru galvas" - ar citām paražām, apģērbu, vērtībām, ticību un dzīvesveidu, kam latviskā dzīvesziņa un Preambula bija svešas. Notika tieši tas, no kā mūsdienās patrioti baida Eirōpu. Un kas notika?

Grāfa Šeremetjeva pārvaldnieki, lai gūtu lielākus ienākumus izrentēja īpašumus, lielāko tiesu maz jaucoties zemnieku sadzīvē, rezultātā novadā uzplauka amatniecība (kā vienmēr, kad valdība nemēģina ko regulēt), piebaldzēni, atšķirībā no citu pagastu iedzīvotājiem, visai brīvi brauca uz gadatirgiem tirgoties. Negaidīja vis rīkojumu no muižkunga, bet paši rūpējas par skolu izveidošanu, dibināja dažādas biedrības, organizēja koru dziedāšanu un teātra izrādes. Imigrantu pēcteču Piebalga kļuva par Latvijas pirmās atmodas centru, tur aktīvi darbojās t.s. brāļu draudzes ar savām skolām, no turienes nāca Atis Kronvalds, Auseklis, Andrejs Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Antons Austriņš, Jēkabs Pilsātnieks, Pēteris Ceriņš u.c. Šeremetjevi jau visai agri ļāva zemniekiem izpirkt zemi, tāpēc Vecpiebalgas īpatnība XIX-XX gs. mijā bija arī daudzās lielās vecsaimniecības. Un vēl šobrīd, kā VFF lekcijās stāstīja nelaiķe doc. Leinasāre, vidējais piebaldzēna augums ir par saviem 5 cm garāks, nekā citos Latvijas novados (jo gvardes pulkos ņēma pamatīgus tēvaiņus).

Pagājuši nieka 300 gadi un lai nu kāds piebaldzēniem tagad pasaka, ka šie neesot īsteni latvieši - ar ilksi (mūsdienās ar kardana krustu) atrausies. ;)
19.-Jun-2015 07:50 am - Daija par globālo kultūrpārnesi un mūsu nacionālo identitāti
"Latvijā nav iespējams atraut vācbaltiešu vēsturi no latviešu vēstures, jo ne jau tikai latvieši ietekmējās no viņiem, bet arī vācbaltieši tikpat lielā mērā ietekmējās no latviešiem.

Ir interesanti, kā priekšstats par latviešiem, kas 18.gadsimta beigās asociējās tikai ar vārdu "zemnieks", 19.gadsimtā pārtop par vārdu "latvietis" modernas nācijas izpratnē. Matīss Kaudzīte, rakstot "Atmiņas no tautiskā laikmeta" min, ka vēl 19.gadsimta sākumā neviens pat nespēja iedomāties atšķirību starp vārdiem "zemnieks" un "latvietis". Līdzīgi bija arī Igaunijā, kur vārds "igauņi" parādījās tikai līdz ar pirmo igauņu avīzi, bet pirms tam viņi paši sevi dēvēja par zemniekiem. Tiesa, jēdziens "nācija" jau eksistēja arī agrāk. Tomēr tam bija ļoti sašaurināta nozīme, raksturojot tikai tās etniskās grupas, kas bija ietvertas kādā sociālā kārtā. Jautājums par sociālo mobilitāti vai izkļūšanu no savas kārtas toreiz pat netika apspriests.

Te arī atbilde uz jautājumu, kāpēc latvieši vai igauņi nepārvācojās. Neviens viņiem nedeva tādu iespēju. Tā tika uzskatīta par draudu, kas izjauktu nostabilizējušās attiecības starp vācisko eliti un latvisko vai igaunisko tautu.

Viena no tā laika aktuālajām tendencēm Eiropā, it īpaši vācvalodīgajā Eiropā, bija saistīta ar tautas apgaismības kustību. Tie bija mēģinājumi civilizēt un izglītot "tumsā slīgstošo tautu", kas beidzās ar to, ka pamodināja tautas pašapziņu. Savukārt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, kad aizsākās jauns posms nacionālo ideju attīstībā ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā, bija vērojama atgriešanās pie nacionālās identitātes kā zemnieku identitātes."
8.-Maijs-2015 05:35 pm - par rusifikāciju
Kaut kad atradu interneta ārēs, iearhivēju - moš noder, jo pa lielam nekādus bugus formulējumā neredzu.

"PSRS ņēma tautības jautājumus krietni nopietnāk par jebkuru citu pasaules valsti. Ne velti Staļins vēl Ļeņina laika boļševiku partijā atbildēja tieši par tautības (национальность) jautājumiem. Arī runas par to, ka PSRS gribēja visus rusificēt, ir stipri pārspīlētas - ja patiešām grib asimilēt, tad nedala valsti tautību republikās, tad valstiski neuztur kultūras, mākslas un zinātnes dzīvi nacionālajās valodās, tad neļauj vietējām nacionālajām elitēm taisīt karjeru savā republikā un savā valodā, un tamlīdzīgi. Savukārt, lai saprastu, kas notiek ar etniskajām attiecībām postpadomju telpā pēc šās impērijas sabrukuma, ir nepieciešams mazliet atcerēties šo īpatno iekārtojumu, kura ir atceļojusi arī līdz šodienas Latvijas pasēm.

Vispirms, PSRS pēc Otrā pasaules kara bija vienīgā valsts pasaulē, kur tautība bija ierakstīta pasē un ārkārtīgi stingri kodificēta. Tādas ailes kā „tautība” padomju laikā nebija pat nevienas citas sociālististiskās valsts pasē – pat it kā federatīvās Dienvidslāvijas ne. PSRS katram cilvēkam bija obligāti jābūt kaut kādai tautībai, kuru noteica pēc vecāku tautības, kuru nevarēja mainīt, un kurai bija ārkārtīgi stingra administratīva regulācija. Atcerēsimies priekšrocības „nacionālajiem” kadriem augstskolās, noteiktos augstos valsts un partijas amatos, profesijās un tā tālāk. Turklāt nekādas „padomju cilvēka” tautības nebija, un tādu veidot arī nebija tuvākajā nākotnē paredzēts. Tas viss tad arī radīja priekšstatu, ka cilvēku tautība ir kaut kas bez maz vai ģenētisks, nemainīgs, turklāt vienlaikus administratīvi relevants.

Taču šis princips, saskaņā ar kuru PSRS tautība bija dziļi individuāla, nonāca pretrunā ar citu šās lielvalsts etnopolitikas principu – proti, etnofederālajām republikām (Latvijas PSR, Krievijas PFSR, Azerbaidžānas PSR utt.), kuras formāli bija latviešu, krievu, azerbaidžāņu republikas – un tā tālāk līdz pat autonomajām republikām (kā Čečenija – Ingušija) un autonomajiem apgabaliem (kā ebreju autonomais apgabals tālajos austrumos Birobidžānā). Šādas republikas, kurās „pamatnācija” baudīja noteiktas privilēģijas (pirmkārt, kultūras un izglītības jomās), bija veidotas kā kvazi-nacionālās valstis – ar saviem „parlamentiem”, „administrācijām”, ar savu pašas kompartiju, savām augstskolām un tā tālāk. Reāli nekādas politiskas pašnoteikšanās tur, protams, nebija – taču Latvijas PSR padomju laikā bija latviešu republika, jo tajā iznāca laikraksti latviešu valodā, līdz zināmam līmenim varēja iegūt izglītību latviešu valodā, „nacionālais kadrs” (kaut Krievijā dzimis) vienmēr bija partijas pirmais sekretārs. Krievu tautībai, protams, bija impērisks statuss – krieviski bija jārunā visiem, turklāt „nacionālajās” republikās krieviem bija noteikts kultūras autonomijas statuss – te bija krievu (bet ne lietuviešu vai kazahu) skolas, krievu teātri, krievu laikraksti utt. Vienlaikus pašas republikas bija „it kā” nacionālas valstis, kurās „it kā” pamatnācijām piemita pašnoteikšanās tiesības.

Tomēr abi šie principi savā būtībā ir pretrunīgi – individuāla, nemainīga un administratīvi kodificēta piederība, no vienas puses, un etnoteritoriālās republikas, kuras it kā „pieder” noteiktai nacionalitātei, no otras. Šo abu principu konflikti tad arī nosaka etniskās attiecības pēc PSRS sabrukuma. Tāpat, kā padomju laikā neviens negaidīja, ka dzīvošana, teiksim, Gruzijas PSR padarīs krievu par gruzīni (tā tas varētu notikt Rietumeiropas politiskā nacionālisma skatījumā), tā arī šodien latvieši lāga nespēj pieņemt, ka Latvijas teritorijā dzīvojošie krievi varētu būt kaut kā piederīgi šai republikai (gan ne vairs padomju sociālistiskajai, bet teritoriālā un administratīvā ziņā gandrīz tai pašai). Latvijā ieceļojušie krievi jeb krievvalodīgie kā postimperiālā minoritāte turpretī vienīgi ar grūtībām saprot, ka runāt tikai krievu valodā un turēties pie pēcpadomju krievu kultūras nav nekāda universāli akceptēta norma un pašsaprotama lieta visā bijušās PSRS teritorijā."
30.-Apr-2015 08:43 am - par zemnieku izkalpināšanu
Ulmaņa laikā un arī pirms tā attieksme pret vāciešiem, vāc muižniecības un mācītāju lomu senatnē, pagājušos gadsimtos, bija naidīga, pat ļoti naidīga. Cilvēki, kas tolaik mācījās latviešu skolās, man ir stāstījuši: skolā tika mācīts, ka īstā kultūra latviešiem veidojusies uz tautas kultūras pamatiem, bet vācieši nekādu kultūru te nav atnesuši. (..) Protams, bija kunga rija, taču sliktāka par muižkunga riju bija vecsaimnieka rija, jo vecsaimniekam vajadzēja izmaksāt zemi, ko viņš bija iepircis, un viņam nācās smagi ekspluatēt sevi un ekspluatēt kalpu. Tāpēc kalps labāk mēģināja tikt strādāt pie barona, ne pie latviešu vecsaimnieka.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 155.-156. lpp.
29.-Apr-2015 05:53 pm - iz Krupņikova atmiņām
Pirmajā laikā pēc Ulmaņa apvērsuma Universitātē vēl tika ļauts turpināt lasīt lekcijas arī vācu un krievu valodā, bet vēlāk pārgāja tikai uz latviešu valodu, un tad šis Eiropas gars sāka pamazām aiziet. Par to var pārliecināties, piemēram, salīdzinot Latvijas Universitātes zinātniskos rakstus 1920. gados un 1930. gadu pirmajā pusē, un tad Ulmaņa laikā. (..)
Visupirms man dūrās acīs labi nojaušama ūdensšķirtne starp krieviem un latviešiem. Viņi nebija naidīgi, taču attiecības bija ļoti formālas. Kad pienāca atpūtas brīdis, viņi sasēda atsevišķi. Es gāju gan pie vieniem, gan pie otriem. Krievi lamāja Latviju no panckām ārā. Slēdz krievu skolas, atver latviešu skolas, bērniem jāmācās latviski, galu galā viņi krieviski neprot pat lasīt un arī latviešu valodu īsti neiemācās, jo mājās sarunājas krieviski. Pa četriem gadiem skolā neiemācās ne šo, ne to. Un vēl - krievi ir spiesti savus vietvārdus pārdēvēt latviešu nosaukumos. Piemēram, Jelovka tagad saucas Eglaine!
Tajā laikā gaiss bija jau ļoti smags varēja just, ka drīz sāksies karš. un es šiem Latgales krieviem jautāju: "Jūs te gribat Krieviju?" - Ko?! Kolhozu Krieviju? Ej ratā!" (..) "Ko tad jūs galu galā gribat?" - "Nu, Latviju!" - "Bet Latviju nupat paši nolamājāt!" - "Latvija mums zemi iedeva, tā ir mana zeme. Gribēšu - aršu. Negribēšu - nearšu. Gribēšu - aizsiešu uz pilsētu. Negribēšu - palikšu uz vietas. Es esmu savas zemes saimnieks!" Tajā skanēja liela pašapziņa, lepnums. Un šodien es domāju, ka tas ir liels integrācijas panākums, ja cilvēks vismaz ekonomiski ir par šo zemi. (..)
1939. gadā sākās vācbaltiešu izbraukšana. (..) Viņus aizveda uz Gotenhāfenu - līdz tam šī pilsēta bija saukusies Gdiņa. Tur vācbaltieši izgāja rasu bioloģisko pārbaudi. Izrādījās, ka no simt iespējamiem vāciskuma punktiem Latvijas vāciešiem ir sešdesmit pieci. Tātad trīsdesmit pieci punkti ir citas tautas, proti, latviešu, asiņu piejaukums. (..) Latvijas politiskai policijai deva rīkojumu apmeklēt visus vāciešus, kuri nav reģistrējušies izbraukšanai, un mudināt viņus tomēr to darīt. Tātad viņus terorizēja gan paši vācieši, gan arī no latviešu puses. (..)
Aizbraukšanu veicināja arī Ulmaņa politika attiecībā uz vācbaltu minoritāti. Aptuveni 1935. gadā vāciešiem atņēma ģildes, kas līdz tam bija viņu ziņā. (..) Un ne tikai tās, arī daudz ko citu.Uz vācu firmām tika norīkoti latviešu ierēdņi. (..) kaut kādi Krūmiņi un tamlīdzīgi bija atsūtīti uz viņu firmu, faktiski neko nedarīja, toties saņēma pamatīgu algu. Ierēdņos no vācbaltiešu vidus neņēma. (..) bija tāda sajūta, ka mums žņaudz kaklu: mūs izkonkurē saimnieciski - ar valstiskām metodēm. Arī agrāko iespēju - kļūt par ierēdņiem vai virsniekiem - vairs nebija. Kur likties? Es klausījos un domāju - nu, žīdu stāvoklis. Aptuveni 1938. gadā viens no vācu novadniecības vadītājiem atzina - vai nu Vācijas valstij jānāk šurp, vai mums jādodas uz Vāciju, jo izredžu te uz vietas mums vairs nav. (..)
Pēc 15. decembra, kad vācieši aizbrauca, sākās uzvārdu un vācu firmu nosaukumu latviskošana. Visu vācisko centās iznīdēt. Uzņēmumam pasaulē varēja būt diez cik stabila slava, bet vācisko nosaukumu tas nedrīkstēja paturēt. Latvietim, kurš pārņē°a atņemto vācu uzņēmumu, jādod tams savs uzvārds vai jānosauc kā citādi. Kad mācītājs Grass Liepājā vācu draudzē noturēja dievkalpojumu vācu valodā, konsistorijā un valdībā sacēlās liels uztraukums un viņam aizliedza turpmāk to darīt. (..) Šis jautājums nav pētīts, jo padomju laikā tas, protams, nevienu neinteresēja un, šķiet, neinteresē arī tagad.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015. 80., 83.-86. lpp.
29.-Apr-2015 09:26 am - par laulības institūta svētumu
Vakar TV3 programmā pamanīju svarīgu vēsti: 21:00 "Sezonas beigas! Precos ar svešinieku." Runa ir par tautā populāru TV šovu, kur absolūti nepazīstami cilvēki tā uz skaitli 3 apprecas un tad sāk iepazīties. Spriežot pēc tā, ka ne Levits, ne Vanags ne citi tautas tikumības un tradīciju sargātāji un kopēji ne pušplestu vārdu nav to pieminējuši, kungi skatās un atzīst šādu attiecību modeli par normu, tb visnotaļ atbilstošu "dabiskās ģimenes" modelim. Acīmredzot šāds TV demonstrētais laulības svētuma un ģimenes kā sabiedrības vērtību mēra modelis ir tik dabisks, ka pat Sedlenieks to nav pieminējis savā esejā ( https://sedlenieks.wordpress.com/2015/03/05/par-dabisko-gimeni/ ).
This page was loaded Jul 30. 2016, 10:20 am GMT.