Viens kamrāds, kurš jau pirms laba laika apmeties tirkīzzilās Vltavas krastos, savā blogā ieskicējis vieglus savus iespaidus par imigranta bohēmisko dzīvesveidu jeb dzīvi Bohēmijā, kas man šķita interesanti:

"Beidzot sapratu, kāpēc savulaik tik viegli (it īpaši, kad ielauzījos valodā) sajutos te kā mājās, un kāpēc šobrīd tīru sirdsapziņu varu jebkurā brīdī parakstīties zem saukļa "země česká, domov můj".
Čehu sabiedriskajā domā, gluži tāpat kā jebkurā citā sabiedrībā, netrūkst savu "tarakānu galvā" un savu kompleksu, taču tajā daudz mazākā mērā jūtama tieksme būvēt kādu savu vienīgo pareizo nacionālo naratīvu, rakstīt teiksmu pašiem par sevi sākot no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām, šajā vēstījumā mazgājot paši sevi tik baltus un pūkainus, ka vai šķebināt sāk no salduma, kas tik raksturīgi lielākajai daļai pārējo postpadomju sfēras tautām, it sevišķi slāviem. Attiecīgi, nav te līdz šķebīgumam nomācošo strīdu, kā pareizi traktēt un lasīt atsevišķas šī vēstījuma nodaļas ("nepareizi" izlasījušos automātiski pieskaitot tautas ienaidniekiem, okupantu pakaļlaižām u.tml.), kas uztur aukstu pilsoņu karu, kas de facto noris pēdējās desmitgades gan Polijā, gan Ungārijā, gan Baltkrievijā, gan Krievijā).
Pirms laika nopirku bērniem komiksu grāmatiņu par Čehijas vēsturi, lai šiem kāds priekšstats rastos, un jau pats tās nosaukums lieliski ilustrē čehu pašironisko attieksmi pret mītoloģiju: "Dějiny udatného českého národa a několik bezvýznamných světových událostí" ("Varonīgās čehu tautas dižā vēsture un pāris mazsvarīgi notikumi kur citur pasaulē"). Esmu gan dzirdējis, ka esot gan publicisti (gan mazākums), kas visai neapmierināti par to, ka tautiešos ironija dominē pār traģiskumu (kaut traģisku notikumu te nav trūcis, kā nekā pats Eiropas centrs), pat jūtot zināmu nepilnvērtības kompleksu, ka ne kā pieļaudīm notiekot, un pie visa vainojot Šveiku kā nacionālo viltusarhetipu. Man gan šķiet, ka tas nacionālais arhetips čehiem kur pa vidu starp Hašeku un Kafku, bet aiz pašironijas un muļķa laišanas slēpjas krietna deva absurda izjūtas, un tieši tā nepieņem visu, kas ir uzpūsti urrāvaronīgs. Nav šaubu, tās ir sava veida vēsturiskās pieredzes sekas, pie tam kā tās traumatiskajā, tā arī filosofiskajā aspektā. Nějak to bude. Un patiesi, būs taču, jo nikdy nebylo, aby nijak nebylo.
Čehu identitāte daudz lielākā mērā balstīta dzīvesveidā, paradumos (kas manī bieži vien sajūsmu neraisa, taču tas jau cits stāsts), uzvedībā un manierēs, ikdienas dzīves rutīnā un pat dabas apstākļos - pati zeme ir paugurains līdzenums, ko no visām pusēm ieskauj kalni, veidojot sava veida dabisku mikrokosmu, par ko čehi dzied savā nacionālajā himnā. (Interesanti, cik daudzām valstīm nacionālā himna vienkārši apdzied dabu, nevis tautas diženumu vai varonību, senču slavu u.c. veida pašizdomātu plātīšanos?) Čehiju daudz vieglāk mīlēt nevis kā kādu reihu miniatūrā, bet gan tā kā viduslaikos pilsoņi mīlēja savu pilsētu - kā dzīves vietu, bez patosa un lieka mitoloģiska uzslāņojuma. Vienkārši un no sirds, nekonstruējot mākslīgu teorētisko pamatojumu. Protams, visa šī anturāža sastopama arī Čehijā, sākot ar teikām par tautas pirmtēvu Čehu un svēto kņazu Vaclavu, un beidzot ar "prezidentu atbrīvotāju" Masariku un trim atmodām pretošanās kustībām, taču tā visa godināšana tāda piezemēta, mierīga, nelienot uzreiz kauties, ja kaimiņš tā mazāk tam tic. Iespējams, tāpēc čehu patriotisms kulminē nevis aicinājumos apšaut visus nečehus vai militārās parādēs, bet gan hokejā. Čeham 1998. gada Nagano ir kas daudz nozīmīgāks par visiem kariem un leģionāriem kopš Jana Husa laikiem.
Viņu pasaules skatījums ir tāds... kā lai to politkorektāk teikt... tād praktisks, piezemēts. Gluži tāpat kā piezemēts un "tirdzniecisks" tas viduslaikos bija Venēcijas un Dženovas iedzīvotājiem. Galu galā čehi ir zemnieku un plebeju tauta, labi to apzinās, nekaunas par šo faktu. Šļahta bija, taču pēdējos 300 gados pilnībā ģermanizējusies. Attiecīgi, praktiski nav varoņmītoloģijas, kuras izcelsme vēsturiski nāk no bruņinieku stāstiem. Taču kaut kur iekšā klusu, neuzbāzīgi un pārējiem netraucējoši snauž kas vienojošs, klusa kopības sajūta. Tikai tā var veidot tūkstošu rindas, lai aplūkotu Gradā izstādīto Sv. Vaclava kroni u.c. sen vēstures miglā zudušās monarhijas regālijas: nestāvēs taču saprātīgi ļaudis stundām ilgi rindā tikai tāpēc vien, lai uzmestu skatu pāris metāla bļembām, tur ir kas vairāk.
Čehu nacionālismā es praktiski neredzu to uzbāzīgo vēlmi kādam ko pierādīt, pārliecināt, kas tik raksturīgs (un tik ļoti atgrūž) ir nacionālismam citās tautās. Čehu nacionālismam pietiek ar vienkāršu konstatāciju: "Mēs, čehi, te dzīvojam - dzīvojām tā, kā mums patīk, kā esam pieraduši". Viss. Ienācējam to ir daudz vieglāk pieņemt un respektēt, līdzīgi kā viduslaikos uz pilsētu aizbēgušam dzimtcilvēkam viegli bija respektēt un pieņemt pilsētas kārtību. Šajā sabiedrībā daudz svarīgāk ir zināt, ka "Morāvijas zvirbulis" nebūt nav putns un saprast, kas ir "alus ar septīto pakāpienu", nekā zināt, kas bijis Pržemisls Otokars, kad dibināta Čehijas Republika (interesanti, ka ļoti daudzi čehi atbild: 1918. gadā - pats pārbaudīju) un vai tava vecvecvecmāmiņa gadījumā nav vāciete.
"Pilsētas gaiss dara brīvu". Šeit man nevajag izlikties par savējo (nekad par tādu ienācējam nekļūt, tad kāpēc liekuļot?), vai sāpošu galvu iekalt svešus mītus (knapi no saviem izmucis esmu), pie kuru tapšanas ne man, ne manem senčiem ne mazākās saistības. Čehi tā vienkārši raugās: ja patīk dzīvot kā mēs, tad dzīvo. Un pamazām iesakņošanās sajūta pāraug sava veida "radniecības", savējo sajūtā. Un bez jebkāda uzspiesta obligātā patosa pārpilna patriotisma. Viss vienkārši, bez iespringuma - domov můj."

Iespējams, ka vistu_zaglis Vltavu redz citā krāsā. :)

Kā nu sanāca, kā ne, bet decembra dienās man bija nepieciešamība satikties pie kafijas tases ar vienas krievvalodīgo nacistu grupiņas aktīvistiem. Bija iespēja no šiem dabūt interesantu materiālu par Sv. ģen. Samsonova darbību 1919. gadā, ko arī veiksmīgi istenoju. Nu bet nācās, kā jau kontaktos ar jebkādiem sektantiem, ļauties vervēšanas stundai un noklausīties šamo sāpes un rūpes. Kad nu vervēšana beidzās ar noslēpumainiem čukstiem par Cionas gudro protokoliem un vispasaules žīdu-masoņu sazvērestību, nācās ar čukstu "no pasaran!" atvadīties. Katram savi tarakāni galvā, un es jau nebūšu tas, kurš te akmeņiem sāks svaidīties. Bet ne par to ir stāsts.
Uzkrītoša šķita atšķirība latviski runājošo un krieviski runājošo naciķu starpā, kaut ticība šiem viena (nu tur tauta kā vienota molekula ar vienām vērtībām un sapņiem utt., un ja kāds nedomā tā, tad tas ir renegāts, mankurts u.tml.). Ja man pazīstamie latviešu naciķi savā idejā rotē tikai ap vienu tēmu - krievi, - un visādiem dzimtās valodas apdraudējumiem, kurus glābs tikai mūžīgs tās pielietojums lietvedībā, tad krievuvalodīgo naciķu interešu vektors pavisam citā virzienā vērsts: pamatā šie uztraucas par nodokļiem, valsts iepirkumiem, likumdošanas uzlabošanas jautājumiem - valsts uzlabošanu. Tb interesanta šķita atšķirība pašos pamatmērķos: vieniem laime gaidāma ar visu kaimiņu asimilāciju vai deportāciju, bet otriem - ar likumdošanas un tautsaimniecības uzlabošanu.
Secinājumu man te nekādu nav, vienkārši šķita interesanti (biju gaidījis, ka šie runās par etniskajiem jautājumiem, taču tas viņiem otršķirīgi - moš neīstie iegadījās?) un atķeksēšanas vērts.

Katalōnijā vietējās vēlēšanās nacionālisti zaudējuši. Principā abas to partijas savākušas kur 30% vietējā parlamentā, bet, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanāsm, 2 deputātu vietas pakāsuši. Brīnās paši un brīnos arī es, jo manuprāt tieši krīzes laiks ir vislabvēlīgākais margināliem strāvojumiem nostabilizēties un gūt plašāku atbalstu. T.i. kamēr bizness griežas, visi paēduši un par rītdienu droši, tikmēr reti kuru uztrauc visādi tur etniskie un suverenitāšu jautājumi, jo aktuālāk ir aizbraukt pasauļoties kur uz Vjetnamas kūrortiem. Aber kad cilvēks mostas ar bažām, vai šodien nezaudēsi darbu, tad kā reizi ir jāiet lāpu gājienos un jāceļ vietējo Lautenbachu Jūsmiņu daiļradi ārā no apputējušiem skapjiem. Manuprāt katalāņu separātistiem, kas par atdalīšanos no Spānijas, tīri teorētiski vajadzēja nostartēt kudi labāk. Kur tas suns aprakts?



( Madrides_nostāja )

Ksenofobija kā tāda ir dabiska cilvēces kā sugas īpašība, kurai ir spēcīgs bioloģisks pamatojums, kura ir bijusi un būs neatņemama homo sapiens sapiens dzīves sastāvdaļa. Atšķirība tikai tajā, ka civilizēts cilvēks spēj sevī to iegrožot, savukārt barbaru (krieviski ir labs vārds "быдло", ko latviski nepārtulkot) no aktīvas ksenofobijas izpausmēm attur tikai bailes no likuma. Nu un vēl civilizēts cilvēks spēj saskatīt savas ksenofobijas saknes, katalizatorus, savukārt barbars dzīvo ar pārliecību, ka viņam ir taisnība. Savā rakstiņā čehu žurnālists Libors Kukals krievvalodīgajai auditorijai populāri izskaidro pāris iemeslus, kāpēc ieceļotāji un tūristi no bijušās PSRS nav Čehijā tā populārākā un mīlētākā sabiedrības daļa.

Iespējams, ka vistu_zaglis uz to raugās no cita skatu punkta. :)

Manuprāt būtu interesanti korelēt ikgadējo pasākuma dalībnieku skaitu ar ekonomikas rādītājiem, izmaiņām iekšpolitikas aktualitātēs (nu tur vēlēšanas u.tml.) kā arī ar nacistu aktivitātēm (nu tur minoritāšu skolu likvidēšanas aicinājumi u.tml.) - varētu interesanti ar diagrammu līknēm paspēlēties:

( ciparu_izmaiņas )

Te pie god. gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci".
Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: "Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši.

Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš no abiem savā ticībā labajam īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem?

Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt, jo lielākā daļa, kas sevi pozicionē kā patriotus, ir gluži parasti cilvēciņi, kas savas paša iedomas cenšas uzspiest apkārtējiem kā vispārīgas.

Manuprāt ģeniāls teksts mūsdienu latviešu valodā: rīt tabakas fabrikā netvōrkings un minglings un vakarā pečakuča arī ar jōrzu trūliju. ;)

pamanīts pie rasbainieks