Франсис Карко. От Монмартра до Латинского квартала. / Пер. с франц. М. Е. Абкиной. Послесл. И. Соболевой. – Б.м.: Salamandra P.V.V., 2011. – 174 c., илл. – Free PDF

Ar patiku izlasīju Valentīnas Freimanes memuārus "Ardievu, Atlantīda!". Neteikšu, ka kādi valodas vai smalkumi vai sižeta savērpumi šķistu garšīgi, lai tā priecātos un izbaudītu, taču neatsverama bija starpkaru perioda sabiedriskās dzīves atainošana, it sevišķi, raugoties no citas etniskās grupas skatījuma, kā ļoti pietrūkst latviešu valodā rakstītajā literatūrā. Pie tam īpaši vērtīgi šķita tas, ka autore bērnību pavadījusi Parīzē un Berlīnē, t.i. nāk arī Rīgas sabiedrības salīdzinājums ar ko plašāku, dod ieskatu minoritāšu elites sadzīvē, rāda latviešu sabiedrību kādu to redzēja nelatvieši. Kaut arī klusā cerība pamanīt pieminētu arī manu ģimeni nepiepildījās, lasīju, izgaršojot gan saturu, gan konjaku glāzē rokā. Žēl tikai, ka stāstījums beidzas ar 1945. gadu un padomju perioda dzīve netiek aplūkota. Šī ir no tām grāmatām, ko pēc laika pārlasīšu vēl.

( daži_citāti )

* "Латвия под властью Советского Союза и национал-социалистической Германии. 1940-1991"
* "The Geopolitics of History in Latvian-Russian Relations"

Cibiņa helvetica te iecepās, ka nav labi kinderiem dot lasīt klasiskās doičlenderu pasakas, jo tās esot asiņainas un likumbijību veicinošas. Man jau šķiet, ka tas tā pārspīlēti, jo aizdomas, kinderi pasakās tver pavisam kādu citu segmentu. Protams, mana spriedelēšana nav objektīva, jo balstos tikai uz savu paša pieredzīti, bet mani patiešām bērnībā nemaz nešokēja, ka mednieks to vilku uzšķērda, lai sarkangalvīti ārā dabūtu, sniegbaltīte dzīvoja draiskā zviedru ģimenē ar 7 punduriem, bet Makss un Morics principā bija atsaldēti frīki, derdzīga tīņu banda, kas dedzināja šķūnīšus un tantiņām naksnīgajās ielās somiņas rāva no rokām ārā. Pat žēl nebija, ka šos miltos pārstrādāja - uztvēru to kā viņu dzīvesveidam dabiski piedienošu, tipa, украл-выпил-сел. Drīzāk jādod sīčiem lasīt ko tādu absolūti ar reālās sabiedrības dzīvesveidu nesaistītu - sākumā Grimmus, bet pēcāk Haufa "Auksto sirdi" vai Gogoļa "Vakari ciemā pie Dikaņkas" (ō! tas bij labs un Baiss!), - bet jāuzmanās no pavisam kā cita. Vo nezinu, kā meitenēm, bet puikām jārauj no rokām ārā (iesaku izraut un sadedzināt) visādus Stendālus, Sandas un Remarkus u.tml., kas šiem ielaiž galvā tādus tarakānus par lovi u.c. emocionālām figņām, ka šie visu mūžu mokās, celdami iedomāto uz pjedestāla un nesaprotot, ka šie literatūrā pagrābtie modeļi reālajā dzīvē neeksistē un neeksistēs. Un tad tas puiškāns jau pamatskolā sāk mocīties, spiest no sevis dzeju ārā, vidusskolā to skandēt, nevis klasesbiedrenes drāzt, pēc tam mokās pretrunā starp dabisko vēlmi dzīvot kā gribas un grāmatiņās izlasīto kā smuki vajadzētu. Tb pilnīgi izvērsts modelis no romantikas uz drāzienu, kaut dabiski būtu pavisam otrādi: jaunībā keito, snovo, dzersties un knieb jaunuves, bet briedumā vari par lovi un kinderiem domāt. Vienīgā cerība uz tviteri u.c. mūsdienu anķīniem, tb šo laiku tīņu dzīvesveida nesaskaršanos ar visādu tur duru Konsuelu, Dunduru un Čalīkušū likteņiem (jo tajos burtiņu pārāk daudz). Tb vēl viena paaudze un tad jau puikas būs normāli, bez tarakāniem galvā, kurus visu mužu apkaro tā vietā, lai dzīvotu.

Par literatūras ietekmi uz meiteņu psihi nekā nezinu. Līdzīgi kā Vecais Stenders savā "Augstas gudrības grāmatā" rakstīja: "Par Austrālzemi mēs nezinām nekā, jo turp englenderi sūta savus burlakas, no kuriem vēl neviens nav atgriezies lai izstāstītu, kāda tur dzīve iraid." Taču aizdomas, ka savu dzimumpazīmju fetišizācija par Pārpasaulīgu Megavērtību, kuras esamība vien prasa, lai apkārtējie gādā un uz rokām nēsā, arī nāk no XIX gs. vīna tvaikos vācu romantiķu radītajiem mītiem. Tb izmirs tie ar tarakāniem galvā, kas šim modelim lakejiski neveikli piespēlē un nāks puiku paaudze, kas izvēlēsies kaitot un snovot - vai nu pievienojies, vai sēdi un kūko. Un viss nostāsies savās vietās.