Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
pēdējais 
26.-Aug-2022 11:50 am - Tālavas taurētājs
Interesanti, ka Blaumanim "Tālavas taurētājs" esot radies kā parodija par tautiskā romantisma epigoņu dzeju, tālab pirmpublicējums esot “Jaunās Pēterburgas Avīzes” satīriskajā pielikumā “Purva malā”. Kā nekā Blaumanis dēvēja tautiskā romantisma periodu latviešu literatūrā par “kumeliņu periodu”. Taču tautieši sarkasmu nespējuši novērtēt, un vārsmas momentā nokļuvušas patriotiskās lirikas zelta fondā.
25.-Jul-2022 02:41 pm - tā subjektīvi par krievu dižo kultūru, literatūru
Līdz 18. gs. senkrievu zemes kultūras ziņā vārījās savā sulā (kurā sen jau bija izšķīduši viduslaiku bizantiešu paraugi), kurā nekā īpaši interesanta nerodam. Teritorijas saimnieku - Zelta ordas, - ietekme izpaudās vien politiskajā domā un ambīcijās, bet kultūrā - mutvārdu folklorā, t.i. biļinās. Varam runāt vien par ukraiņu un poļu sillabiskās dzejas (an. syllabic verse) ietekmi, kas izpaudās vien kalkās, t.i. formālā kopēšanā. Taču tā zuda 18. gs. līdz ar administratīvu Eiropas kultūras paraugu pārņemšanu (šajā laikā "viršas", kā apzīmēja sillabisko dzeju, ieguva nievājošo nozīmi kā peršas) - šajā laikā tas bija primitīvs klasicisms.

Tālāk nu jau Krievijas kultūra tika vadīta Eiropas ķīļūdenī - copy/paste, - sentimentālisms, romantisms, naturālisms (it kā reālisms), simbolisms utt. Taču, tā kā tas viss bija administratīvā meinstrīma vadītas kalkas, izpalika baroks un manierisms. Bet tieši šie strāvojumi devuši Eiropas kultūras paradigmā tādu svarīgu elementu kā rotaļu un rotaļīgumu. „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien” - tā varēja skandēt tikai Šekspīrs, un tikai 16.-17. gs. mijas Anglijā.

Taču 18. gs. visā Eiropā uzvarēja utopistu apgaismotāju ideoloģija, bet tie šķita, ka visam jābūt sasodīti nopietnam, kā pieklājas. Rotaļu tie uzskatīja par lieku ākstību, bet humoru kā līdzekli tramdīt un nonievāt. Tikai nākamā gadsimta beigās ļaudīm noriebās pārnopietnība, un barokālā literatūra atdzima no jauna - rotaļīgums un ironiski atsvešināta attieksme pret īstenību deva spēcīgu impulsu tālākai daiļliteratūras attīstībai - dzima tādi žanri kā detektīvs fantāzija un zinātniskā fantastika. Apgaismotāji īgņas gan to visu pieskaitīja beletristikai, dēvējot par sēnalu literatūru, taču viņu skābie ģīmji nespēja ietekmēt kultūras virzību.

Taču ne Krievijā. Te nebija kam atdzimt no jauna - Šekspīrs un Servantess bija un palika sveši, ironija un smiekli tika kopēti, pie tam visai blāvi. "Sava, dzimtā" tā arī palika 19. gs. sākuma franču romānistu kopēšana krievu mērcē - Dostojevskis, Tolstojs un pārējie nīgruļi, - bez smaida, traģiski askētiska. Visu "dižo krievu literatūru" var attiecināt uz pusgadsimtu, pēc tam tikai reminiscences un neveiksmīga tās kopēšana. Centieni kopēt Eiropas literatūru ne visai izdodas. Mēģinājumi atgriezties "pie saknēm" neizdevās, jo klasicismā, kā jau mākslīgā struktūrā, nekādu sakņu nivaid.

Pārējai pasaulei krievu kultūra šķita interesanta tik vien, kā kādu eksotisku iezemiešu kargo kulta izpausmes - eu, šitie te Puškins, Ļermontovs un Bloks rīmē tā, ka pat interesanti lasīt! Izrādās, civilizēti ļaudis! Līdz 1937. gadā PSRS tika noformulēts krievu literatūras "zelta fonds" un sākta masīva tā propagandēšana: sākot ar pieminekļiem ielu nosaukumiem padomijā un aiz tās robežām, un beidzot ar literatūrpētnieku finansēšanu. Pati literatūra Krievijā turpināja atražot sevi kā vāju šī zelta fonda atblāzmu. Ja kas interesants ar parādījās literatūrā, glezniecībā vai kino, tad drīzāk kā autsaiderisms, nevis pateicoties dižajai kultūrai, bet gan par spīti tai. Toties katrā sevi cienošā universitātē pasaulē ir ja ne krievu valodas un literatūras fakultāte, tad katedra noteikti. Un uz katru, kurš iemēkšķēsies, ka viņaprāt karalis ir kails, bet Dostojevskis miljons reižu pārvērtēts, raudzīsies kā uz neko nesaprotošu hunni.
12.-Feb-2019 08:01 pm - grāmatas kirilicā
Ja nu kāds iekārtojies sapņu darbā Lielajā Barjerrifā par bākas sargu, un nu mokās garlaicībā, tad akurāt viņam domāts blāķis ar lejulādējamām grāmatām par vēsturi kirilicā (protams, tās visas morāli vai fiziski novecojušas - kā jau minēju, literatūra ir kirilicā) - varbūt kas noder...

... )
28.-Jan-2016 09:51 am
Kiras Alendorfas (Кира Александровна Аллендорф, 1905-1994) dienasgrāmatas, rakstītas laikā no 1915. līdz 1922. gadam. Interesants vēstures avots, kas atspoguļo inteliģences dzīvi Krievijā, jo, kaut dienasgrāmatas tajā laikā rakstīt bija ļoti populāri, tās lielāko tiesu autori iznīcināja 1920.-30. gados, baidoties, ka pierakstos var atrasties kas ideoloģiski bīstams, kā dēļ tos varētu represēt.



Dienasgrāmatas burtnīcas atrastas Maskavā, 2013. gada jūlijā, pēc māsas Marinas vīra, gleznotāja Ivana Lagutina nāves. 2014. gadā tika digitalizētas un publiskotas. Ar mantinieku atļauju, latviešu valodā tulkojis A. Buks, cenšoties saglabāt Kiras rakstības stilu pēc iespējas tuvāku oriģinālam. Nav rediģēta, tā kā iespējamas pareizrakstības un stila kļūdas (uz muzikantu nešaut: spēlē, kā māk ;) ). Fotogrāfijas lielāko tiesu nāk no Alendorfu ģimenes arhīva, vai piemeklētas internetā, lai uzskatāmāk atainotu tā laika apstākļus un vietas. Iespēju robežās, tulkojot teksts papildināts ar zemsvītras piezīmēm, skaidrojot mūsdienu lasītājam nesaprotamos vārdus vai jēdzienus. Tā kā aptaujātās izdevniecības Latvijā neizrādīja interesi par publicēšanu (tā nav žēlošanās, bet tikai sausa fakta konstatācija, ka šī tēma neatbilst nevienam tirgus segmentam) - neesot komerciāli izdevīgi, - tās vienkārši izliktas brīvpieejā lasīšanai. Tb droši "laikojiet" un "šārējiet" tālāk. :)
7.-Aug-2015 07:32 am - Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā
Ar lielu baudu izlasīju Denisa Hanova "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā". Iesaku.
Protams, jāpiemin, kas man traucēja. Pirmkārt, iespaids, ka tā ir disertācija, kas pēc tam, ar dažām pasāžām, piemērota "plašākam lasītāju lokam", tb dažbrīd tāda lēkāšana no sausi akadēmiska stila (rakstīt "zinātniski" pie mums nozīmē rakstīt garlaicīgi) uz beletristiku un atpakaļ. Valodas baudītājam varētu traucēt. Otrkārt, darbs kopumā atsauca atmiņā veco anekdoti par veterinārmedicīnas studentu, kurš uz eksāmenu izmācījies tikai vienu biļeti par blusām, taču izvilcis jautājumu par govīm: lai par ko autors rakstītu, viņš neizbēgami novirzīsies no pamattēmas un pievērsīsies ōperu libretiem un to analīzei. Nopietns mīnuss ir definīciju trūkums: lielākā daļa lasītāju nezina, ne kas ir "galms", ne "svīta", un pat zinātājiem sapratne tāda intuitīva. Taču, ja no tā abstrahējas, "sausais atlikums" ir pietiekami liels, lai ļoti daudz ko uzzinātu par šo subkultūru, kuras pārstāvju dievzemītē praktiski vairs nav, tb kas mums tikpat tāla un nezināma, kā sivēniem dzīve uz Marsa. :)
Rezumējot: šobrīd vienīgā grāmata latviski, ko varēju uzdāvināt, braucot uz Eirōpu ciemos pie laba drauga, vīna un ancien régime cienītāja, kura gaumi un dzīves pozīciju augstu vērtēju.

15.-Jun-2015 07:40 pm - Game of Thrones
Pieķēru sevi, ka ieslīdzis mājas dzīvē, esmu palaidis garām nenoskatītas jau kādas 3-4 "Game of Thrones" sērijas un kaut kā nejūtu ne mazāko nepieciešamību iekavēto atgūt. Ja grāmata vēl kaut cik ir lasāma, ja nu akurāt nekā cita nav ko darīt (jo lasot vari trūkstošo piedomāt klāt), tad mūvijs ir vienkārši tikpat plakans kā "Rīgas sargi" – gandrīz vai jāsāk titros lūkot pēc latviskiem uzvārdiem radošajā komandā.
Sižets tā vienkārši ņemts no bērnu grāmatiņām par t.s. sarkanās un baltās rozes karu, ļaužu īpašvārdi lielāko tiesu ņemti no senangļu mēles, tikai pakropļoti, lai līdzība mazāk izglītotam indivīdam nešķiet tik uzkrītoša. Pat karte ir stilizēta Lielbritānija ar visu Adriana sienu, tikai šoreiz tādu makten augstu. Tikai mērogi citi – domāts vesels kontinents, jo aptver visas klimatiskās joslas no polārajiem apgabaliem līdz ekvatoram. Etniskais sastāvs: visi vienādi. Teorētiski gan ir mežoņi, ziemmalieši, pāris salenieki un dornieši, taču pa lielam viņi pilnīgi vienādi, nav nekādu lingvistisko, antropoloģisko un kultūras atšķirību, tik vien kā vieni lāčādās, bet otri tunikās. Pie tam aizmūra mežoņu metalurģiju varētu apskaust vēlo viduslaiku eiropieši - visiem lieliski izstrādāti platasmeņu cirvji un zobini no damascēta tērauda, - acīmredzot savās ziemeļu zemnīcās, būdami mednieki-vācēji, visu kreativitāti metālu aptrādes tehnoloģijās izvērsa.
Pie tam nekādas atšķirības kultūrā, izņemot uzsvērto nedisciplinētību un muldēšanu par brīvību (interesanti, no kurienes mežonis, kurš nebrīvi nav redzējis un par dzīvi dienvidos no Mūra zina tikai nostāstus pasaku un mītu veidolā, spēj atšķirt brīvību no nebrīvības?) - novilktu ziemeļu mežonim lāčādu un nomainītu to pret stepētu vesti, un šis ne ar ko neatšķirtos no Karaļu ostas bodnieka. Vienīgais, ar ko atšķiras otra kontinenta t.s. brīvpilsētu iedzīvotāji, ir sprogaini mati (dažviet gan piemin, ka viens otrs на негра смахивает). Dotraki, kas it kā domāti mūsu viduslaiku mongoļu vai skitu analogs, vispār cirks kaut kāds, plikiem vēderiem pa stepi jādelē, zvaniņus šķindinādami.
Dievs ar tiem zvaniņiem, tak kā šie stepes klimata diennakts un sezonālās temperatūras maiņas iztur, zina tikai pirmļaudis. Bet laikam jau iztur, ja pat aiz viņējo polārā loga gan t.s. vārnas, gan mežoņi mierīgi lielākajā salā iztiek bez ausainēm un cimdiem, tikai ar neģērētas ādas uzmetnīti plecos. Staņislavskis, to redzot, ar sirdi aizietu.
Raksturu, emociju praktiski nav, raksturu nav, pārvietojas kā lelles no punkta A uz punktu B. Pat visi gredzenu pavēlnieku hobiti ir sulīgāki savā spēlē, nekā šie te.
Sievietes stulbas pēc definīcijas: Dinerīsas vienīgais trumpis ir pūķi (kaut viņa dara visu, lai tie paceltu cepuri un aizvāktos savvaļā), bez kuriem viņa vienkārši ir sīka dura, kurai šķiet, ka pasaulei jāpiemērojas viņas ekspektācijām, nevis otrādi. Serseja – psiha sterva, kura labākajā gadījumā varētu vadīt veikalu tīkla "Rimi" marketinga nodaļu (naudas daudz, var arī dura atļauties būt), Sansa – vienkārši pīkstoša petenīte, kuras liktenis ir gaidīt kādu, kas šo izpestīs no bedres. Mazā māšele vēl bērns, pie tam reti parādās. Citu praktiski nav. Vēl tā Greidžoju meiča, taču arī intelekts ir nulle, tik vien kā prot veikli nažus mētāt.
Vīrieši pa lielam (izņemot Tīrionu) tādi paši. Tēlu pozīcijas 1:1 kopētas no vecās labās Anglijas vēstures: Džeimijs Lanisters = Eduardz IV (sešas pēdas vīrišķības), Tirions Lanisters = Ričards III, vecais Tivons = Varvikas grāfs, karaļu taisītājs utt. ut.jpr. Starki = Jorki, Lanisteri = Lankasteri. Visas viņu "troņu spēles" jeb politikas intrigas, tuvāk aplūkojot, ir tikai sapņi un paļaušanās uz veiksmi – kam veicas, tas skaitās baisais intrigants, kam nē, tas iespēlē penālī. Šis aspekts man jau patīk labāk, jo vairāk atbilst reālajai dzīvei, nevis garāžu filosofu priekšstatiem par žīdmasonu sazvērestībām un shēmām pasaules sagrābšanai.
Vienīgais interesantais moments ir tajā apstāklī, ka nav viena galvenā varoņa, kam līdzi just – visi vienlīdz labi (vai slikti – kā nu uz to raugās).
Vobšem kārtējais avatariskais sūds kaut kāds. 90% filmas ir pastulbi dialogi, kurus skatītājs klausās tikai cerībā, ka moš mainīsies kadrs un kaut kas notiks.
Kāpēc tik daudzi ļaudis par šo šedevru iefano? Erotika? Nu to, manuprāt, bez problēmām var redzēt gana daudz (citur pasaulē jau nav kā dievzemītē, kur neviena legāla erotikas kanāla iekš TV). Protams, pupi atlasīti glīti, blīvums uz kvadrātmetru krietni lielāks nekā reālajā dzīvē un grāmatā (kur ik pa brīdim nabaga Tīrions piktojas, ka nevienas smukas maukas), taču kaut kā neticu, ka tas būtu pats galvenais. Vardarbība?
Pa lielam, manuprāt, ļautiņi sajūsminās nevis par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet par ko citu, proti, gan grāmatā, gan filmā izpaliek politkorektā punķošanās, no kuras pārspīlējumiem reālajā dzīvē liela daļa sabiedrības mūsdienās ir nogurusi. Tb ja jānocērt galvu, tad to dara daudz nedomājot, ja jānovelk ienaidniekam dzīvam ādu, tad to dara, nemoralizējot – vārdu sakot rīcība, kādu skatītājs/lasītājs labprāt īstenotu arī savā dzīvē, taču likumbijība un sociālās/tiesiskās normas neļauj. Līdzīgi, kā sirdij trīsot ar labvēlības pilnu apbrīnu iejūtas mūvijā, kur Klūnijs ar draudziņiem spoži aplaupa banku, ir stāvus bagāti un veiksmīgi izsprūk no iespējamā soda.
Citu izskaidrojumu pagaidām neredzu. Bet apsolos par to mazliet padomāt.
24.-Apr-2015 08:29 am - Annas Vilhelmīnes Alendorfas dienasgrāmata (1900-1918)
Annas Vilhelmīnes Alendorfas (Аллендорф, Анна Вилгельмина Александровна, 30.06.1886.-1930.?) dienasgrāmatas (1900-1918) fragmenti (daudzas burtnīcas zudušas vai iznīcinātas, citās izplēsta daļa lapu). Manuprāt vērtīgs mentalitāšu vēstures avots, kas atspoguļo pie t.s. inteliģences kārtas piederošas meitenes, vēlāk jaunas sievietes domas, sadzīvi un pasaules skatījumu XX gs. sāķumā Krievijas impērijā.



Dienasgrāmatas burtnīcas atrastas Maskavā, 2013. gada jūlijā, pēc Annas brāļa meitas Marinas vīra, gleznotāja Ivana Lagutina nāves. 2014. gadā tika digitalizētas un publiskotas. Ar mantinieku atļauju, latviešu valodā tulkojis A. Buks, cenšoties saglabāt Annas rakstības stilu pēc iespējas tuvāku oriģinālam. Nav rediģēta, tā kā iespējamas pareizrakstības un stila kļūdas (uz muzikantu nešaut: spēlē, kā māk ;) ). Fotogrāfijas lielāko tiesu nāk no Alendorfu ģimenes arhīva, vai piemeklētas internetā, lai uzskatāmāk atainotu tā laika apstākļus un vietas. Iespēju robežās, tulkojot teksts papildināts ar zemsvītras piezīmēm, skaidrojot mūsdienu lasītājam nesaprotamos vārdus vai jēdzienus. Tā kā aptaujātās izdevniecības Latvijā neizrādīja interesi par publicēšanu (tā nav žēlošanās, bet tikai sausa fakta konstatācija, ka šī tēma neatbilst nevienam tirgus segmentam) - neesot komerciāli izdevīgi, - tās vienkārši izliktas brīvpieejā lasīšanai. Tb droši "laikojiet" un "šārējiet" tālāk. :)
This page was loaded Jan 28. 2023, 5:31 am GMT.