Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
28.-Jan-2016 09:51 am
Kiras Alendorfas (Кира Александровна Аллендорф, 1905-1994) dienasgrāmatas, rakstītas laikā no 1915. līdz 1922. gadam. Interesants vēstures avots, kas atspoguļo inteliģences dzīvi Krievijā, jo, kaut dienasgrāmatas tajā laikā rakstīt bija ļoti populāri, tās lielāko tiesu autori iznīcināja 1920.-30. gados, baidoties, ka pierakstos var atrasties kas ideoloģiski bīstams, kā dēļ tos varētu represēt.



Dienasgrāmatas burtnīcas atrastas Maskavā, 2013. gada jūlijā, pēc māsas Marinas vīra, gleznotāja Ivana Lagutina nāves. 2014. gadā tika digitalizētas un publiskotas. Ar mantinieku atļauju, latviešu valodā tulkojis A. Buks, cenšoties saglabāt Kiras rakstības stilu pēc iespējas tuvāku oriģinālam. Nav rediģēta, tā kā iespējamas pareizrakstības un stila kļūdas (uz muzikantu nešaut: spēlē, kā māk ;) ). Fotogrāfijas lielāko tiesu nāk no Alendorfu ģimenes arhīva, vai piemeklētas internetā, lai uzskatāmāk atainotu tā laika apstākļus un vietas. Iespēju robežās, tulkojot teksts papildināts ar zemsvītras piezīmēm, skaidrojot mūsdienu lasītājam nesaprotamos vārdus vai jēdzienus. Tā kā aptaujātās izdevniecības Latvijā neizrādīja interesi par publicēšanu (tā nav žēlošanās, bet tikai sausa fakta konstatācija, ka šī tēma neatbilst nevienam tirgus segmentam) - neesot komerciāli izdevīgi, - tās vienkārši izliktas brīvpieejā lasīšanai. Tb droši "laikojiet" un "šārējiet" tālāk. :)
7.-Aug-2015 07:32 am - Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā
Ar lielu baudu izlasīju Denisa Hanova "Eiropas aristokrātijas kultūra 17.-19. gadsimtā". Iesaku.
Protams, jāpiemin, kas man traucēja. Pirmkārt, iespaids, ka tā ir disertācija, kas pēc tam, ar dažām pasāžām, piemērota "plašākam lasītāju lokam", tb dažbrīd tāda lēkāšana no sausi akadēmiska stila (rakstīt "zinātniski" pie mums nozīmē rakstīt garlaicīgi) uz beletristiku un atpakaļ. Valodas baudītājam varētu traucēt. Otrkārt, darbs kopumā atsauca atmiņā veco anekdoti par veterinārmedicīnas studentu, kurš uz eksāmenu izmācījies tikai vienu biļeti par blusām, taču izvilcis jautājumu par govīm: lai par ko autors rakstītu, viņš neizbēgami novirzīsies no pamattēmas un pievērsīsies ōperu libretiem un to analīzei. Nopietns mīnuss ir definīciju trūkums: lielākā daļa lasītāju nezina, ne kas ir "galms", ne "svīta", un pat zinātājiem sapratne tāda intuitīva. Taču, ja no tā abstrahējas, "sausais atlikums" ir pietiekami liels, lai ļoti daudz ko uzzinātu par šo subkultūru, kuras pārstāvju dievzemītē praktiski vairs nav, tb kas mums tikpat tāla un nezināma, kā sivēniem dzīve uz Marsa. :)
Rezumējot: šobrīd vienīgā grāmata latviski, ko varēju uzdāvināt, braucot uz Eirōpu ciemos pie laba drauga, vīna un ancien régime cienītāja, kura gaumi un dzīves pozīciju augstu vērtēju.

15.-Jun-2015 07:40 pm - Game of Thrones
Pieķēru sevi, ka ieslīdzis mājas dzīvē, esmu palaidis garām nenoskatītas jau kādas 3-4 "Game of Thrones" sērijas un kaut kā nejūtu ne mazāko nepieciešamību iekavēto atgūt. Ja grāmata vēl kaut cik ir lasāma, ja nu akurāt nekā cita nav ko darīt (jo lasot vari trūkstošo piedomāt klāt), tad mūvijs ir vienkārši tikpat plakans kā "Rīgas sargi" – gandrīz vai jāsāk titros lūkot pēc latviskiem uzvārdiem radošajā komandā.
Sižets tā vienkārši ņemts no bērnu grāmatiņām par t.s. sarkanās un baltās rozes karu, ļaužu īpašvārdi lielāko tiesu ņemti no senangļu mēles, tikai pakropļoti, lai līdzība mazāk izglītotam indivīdam nešķiet tik uzkrītoša. Pat karte ir stilizēta Lielbritānija ar visu Adriana sienu, tikai šoreiz tādu makten augstu. Tikai mērogi citi – domāts vesels kontinents, jo aptver visas klimatiskās joslas no polārajiem apgabaliem līdz ekvatoram. Etniskais sastāvs: visi vienādi. Teorētiski gan ir mežoņi, ziemmalieši, pāris salenieki un dornieši, taču pa lielam viņi pilnīgi vienādi, nav nekādu lingvistisko, antropoloģisko un kultūras atšķirību, tik vien kā vieni lāčādās, bet otri tunikās. Pie tam aizmūra mežoņu metalurģiju varētu apskaust vēlo viduslaiku eiropieši - visiem lieliski izstrādāti platasmeņu cirvji un zobini no damascēta tērauda, - acīmredzot savās ziemeļu zemnīcās, būdami mednieki-vācēji, visu kreativitāti metālu aptrādes tehnoloģijās izvērsa.
Pie tam nekādas atšķirības kultūrā, izņemot uzsvērto nedisciplinētību un muldēšanu par brīvību (interesanti, no kurienes mežonis, kurš nebrīvi nav redzējis un par dzīvi dienvidos no Mūra zina tikai nostāstus pasaku un mītu veidolā, spēj atšķirt brīvību no nebrīvības?) - novilktu ziemeļu mežonim lāčādu un nomainītu to pret stepētu vesti, un šis ne ar ko neatšķirtos no Karaļu ostas bodnieka. Vienīgais, ar ko atšķiras otra kontinenta t.s. brīvpilsētu iedzīvotāji, ir sprogaini mati (dažviet gan piemin, ka viens otrs на негра смахивает). Dotraki, kas it kā domāti mūsu viduslaiku mongoļu vai skitu analogs, vispār cirks kaut kāds, plikiem vēderiem pa stepi jādelē, zvaniņus šķindinādami.
Dievs ar tiem zvaniņiem, tak kā šie stepes klimata diennakts un sezonālās temperatūras maiņas iztur, zina tikai pirmļaudis. Bet laikam jau iztur, ja pat aiz viņējo polārā loga gan t.s. vārnas, gan mežoņi mierīgi lielākajā salā iztiek bez ausainēm un cimdiem, tikai ar neģērētas ādas uzmetnīti plecos. Staņislavskis, to redzot, ar sirdi aizietu.
Raksturu, emociju praktiski nav, raksturu nav, pārvietojas kā lelles no punkta A uz punktu B. Pat visi gredzenu pavēlnieku hobiti ir sulīgāki savā spēlē, nekā šie te.
Sievietes stulbas pēc definīcijas: Dinerīsas vienīgais trumpis ir pūķi (kaut viņa dara visu, lai tie paceltu cepuri un aizvāktos savvaļā), bez kuriem viņa vienkārši ir sīka dura, kurai šķiet, ka pasaulei jāpiemērojas viņas ekspektācijām, nevis otrādi. Serseja – psiha sterva, kura labākajā gadījumā varētu vadīt veikalu tīkla "Rimi" marketinga nodaļu (naudas daudz, var arī dura atļauties būt), Sansa – vienkārši pīkstoša petenīte, kuras liktenis ir gaidīt kādu, kas šo izpestīs no bedres. Mazā māšele vēl bērns, pie tam reti parādās. Citu praktiski nav. Vēl tā Greidžoju meiča, taču arī intelekts ir nulle, tik vien kā prot veikli nažus mētāt.
Vīrieši pa lielam (izņemot Tīrionu) tādi paši. Tēlu pozīcijas 1:1 kopētas no vecās labās Anglijas vēstures: Džeimijs Lanisters = Eduardz IV (sešas pēdas vīrišķības), Tirions Lanisters = Ričards III, vecais Tivons = Varvikas grāfs, karaļu taisītājs utt. ut.jpr. Starki = Jorki, Lanisteri = Lankasteri. Visas viņu "troņu spēles" jeb politikas intrigas, tuvāk aplūkojot, ir tikai sapņi un paļaušanās uz veiksmi – kam veicas, tas skaitās baisais intrigants, kam nē, tas iespēlē penālī. Šis aspekts man jau patīk labāk, jo vairāk atbilst reālajai dzīvei, nevis garāžu filosofu priekšstatiem par žīdmasonu sazvērestībām un shēmām pasaules sagrābšanai.
Vienīgais interesantais moments ir tajā apstāklī, ka nav viena galvenā varoņa, kam līdzi just – visi vienlīdz labi (vai slikti – kā nu uz to raugās).
Vobšem kārtējais avatariskais sūds kaut kāds. 90% filmas ir pastulbi dialogi, kurus skatītājs klausās tikai cerībā, ka moš mainīsies kadrs un kaut kas notiks.
Kāpēc tik daudzi ļaudis par šo šedevru iefano? Erotika? Nu to, manuprāt, bez problēmām var redzēt gana daudz (citur pasaulē jau nav kā dievzemītē, kur neviena legāla erotikas kanāla iekš TV). Protams, pupi atlasīti glīti, blīvums uz kvadrātmetru krietni lielāks nekā reālajā dzīvē un grāmatā (kur ik pa brīdim nabaga Tīrions piktojas, ka nevienas smukas maukas), taču kaut kā neticu, ka tas būtu pats galvenais. Vardarbība?
Pa lielam, manuprāt, ļautiņi sajūsminās nevis par mākslinieciskajām kvalitātēm, bet par ko citu, proti, gan grāmatā, gan filmā izpaliek politkorektā punķošanās, no kuras pārspīlējumiem reālajā dzīvē liela daļa sabiedrības mūsdienās ir nogurusi. Tb ja jānocērt galvu, tad to dara daudz nedomājot, ja jānovelk ienaidniekam dzīvam ādu, tad to dara, nemoralizējot – vārdu sakot rīcība, kādu skatītājs/lasītājs labprāt īstenotu arī savā dzīvē, taču likumbijība un sociālās/tiesiskās normas neļauj. Līdzīgi, kā sirdij trīsot ar labvēlības pilnu apbrīnu iejūtas mūvijā, kur Klūnijs ar draudziņiem spoži aplaupa banku, ir stāvus bagāti un veiksmīgi izsprūk no iespējamā soda.
Citu izskaidrojumu pagaidām neredzu. Bet apsolos par to mazliet padomāt.
24.-Apr-2015 08:29 am - Annas Vilhelmīnes Alendorfas dienasgrāmata (1900-1918)
Annas Vilhelmīnes Alendorfas (Аллендорф, Анна Вилгельмина Александровна, 30.06.1886.-1930.?) dienasgrāmatas (1900-1918) fragmenti (daudzas burtnīcas zudušas vai iznīcinātas, citās izplēsta daļa lapu). Manuprāt vērtīgs mentalitāšu vēstures avots, kas atspoguļo pie t.s. inteliģences kārtas piederošas meitenes, vēlāk jaunas sievietes domas, sadzīvi un pasaules skatījumu XX gs. sāķumā Krievijas impērijā.



Dienasgrāmatas burtnīcas atrastas Maskavā, 2013. gada jūlijā, pēc Annas brāļa meitas Marinas vīra, gleznotāja Ivana Lagutina nāves. 2014. gadā tika digitalizētas un publiskotas. Ar mantinieku atļauju, latviešu valodā tulkojis A. Buks, cenšoties saglabāt Annas rakstības stilu pēc iespējas tuvāku oriģinālam. Nav rediģēta, tā kā iespējamas pareizrakstības un stila kļūdas (uz muzikantu nešaut: spēlē, kā māk ;) ). Fotogrāfijas lielāko tiesu nāk no Alendorfu ģimenes arhīva, vai piemeklētas internetā, lai uzskatāmāk atainotu tā laika apstākļus un vietas. Iespēju robežās, tulkojot teksts papildināts ar zemsvītras piezīmēm, skaidrojot mūsdienu lasītājam nesaprotamos vārdus vai jēdzienus. Tā kā aptaujātās izdevniecības Latvijā neizrādīja interesi par publicēšanu (tā nav žēlošanās, bet tikai sausa fakta konstatācija, ka šī tēma neatbilst nevienam tirgus segmentam) - neesot komerciāli izdevīgi, - tās vienkārši izliktas brīvpieejā lasīšanai. Tb droši "laikojiet" un "šārējiet" tālāk. :)
21.-Feb-2015 08:31 am - Tīrot ābolu no liekām lietām, kas gadu laikā sakrājušās...
Tatjana Tolstaja
"90-60-90"

BET MAN, OŅEGIN, ŠIS KRĀŠŅUMS...
Mēs šaušalīgi vālamies novājēt. Bet kamdēļ gan, jājautā, novājēt? Daudzās kultūrās kārnums nebūt nav vērtē, to drīzāk uztver kā slimības pazīmi. Krievu valodā "vājš" (худой) ir vārda “slikts” sinonīms; pagājušajā gadsimtā visos sabiedrības slāņos, izņemot aristokrātus, cienīja “apaļīgas”, “pilnīgas” un “kuplas” – tirgotāju sievās vērtēja “kāšņumu” un “staltumu”. “Krāšņs augums! Kaut tūlīt uz anatomikumu” – teica Bazarovs, slēpdams erotisku sajūsmu aiz cinisma maskas. Dienvidos liekais svars nerada nekādus iebildumus. Maskavas resnītes vienmēr atgriezušās no dienvidu kurortiem patīkami izbrīnītas: redz kā Ukrainā sajūsminās par ar rokām neaptveramo! Kaukāzā uzskata, ka “sieviet' jābut resn' un meln'; ja ļot' resn' – var būt balt'”. Milosas Venēra – visai jauka pilnīga dāma. Arī “Trīs grācijas” nav nekādi kaulu kambari. Par Rubensa sievietēm nemaz nerunāsim. Bet neolīta “venēras” tām visām var dot pat visai pamatīgu handikapu.
No otras puses, attīstītākās kultūras, kuras tiecas uz izsmalcinātību (vārds “izsmalcinātība” vien jau liecina pats par sevi), vērtē sievietē kalsnumu, bālumu, gaisīgumu, slaidumu, šaurus gurnus, plakanas krūtis, neķermenību. Zemnieks sajūsminās par sievišķa sārtajiem vaigiem, savukārt apriņķa pilsētas kundzītes dzer etiķi, lai iegūtu aristokrātisku bālumu. Nepreciet kursistes, tās resnas kā sardeles! Mūsdienu masu kultūra arī orientēta uz kalsnumu. Supermodele Keita Mosa ar savām skeleta uzbūves uzskates līdzekļa cienīgajām proporcijām mums šķiet daudz pievilcīgāka par kuplām tirgussievām. Resnums atgrūž. Ja varētu izvēlēties, mēs mainītu visas Venēras sārtvaidzes spoguļu priekšā pret citu skaistuma ideālu: dzērves kājām, kuras vainago veļas dēlis.

... )
12.-Jan-2015 07:05 am - par tām kaķīša dzirnaviņām
Kaut kas kaut kur iebalsojis Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas" par kaut kāda TOP latvisko grāmatiņu. Cik esmu manījis internetos atsauksmes, diskusijas un kašķus, ir tādi, kam tas nezin kāpēc nepatīk un tādi, kas aplaudē, jo tā esot īsteni latviskās dvēseles skumju paudēja. Un ir tādi, kas no satura nekā nesaprot, tb tver Skalbes pastāstiņu emocionāli, nevis saturiski, piemēram, I. Zandere, kura stāsta intervijā, ka saskatot tajā "tolstojisko nepretošanās ļaunumam" u.tml.

Man jau šķiet, ka šim didaktiskajam stāstiņam jābūt visos TOP sarakstos un jāsaglabā obligātās literatūras statusu līdz pēdējais latvis dvašu velk. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka stasts ir par elementāru ielīšanu kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem un uzdzīvojot ar vieglprātīgām jaunuvēm, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod.

Šo pasaciņu vajadzētu ne tikai pamatskolā, bet arī universitātē ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Bet psihologi varētu apcerēt stāstiņā paustās gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut skolotājiem no algas pielikuma, samazināt medicīnai veltītās dotācijas u.c. no kopbudžeta apmaksājamus sabiedrības izdevumus, bet gan ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā vecūkšņa Baltā kaķa parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā (un ari viņa pie vīriem izdotās meitas varētu turpināt tēvu tēvu taku mīt).

Tā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus, milzu dzīvokļus, 5x3m plazmas TV un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus. Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni nacionāli sociālistiskai dvēselei.
This page was loaded Dec 18. 2018, 12:49 pm GMT.