Līdz 18. gs. senkrievu zemes kultūras ziņā vārījās savā sulā (kurā sen jau bija izšķīduši viduslaiku bizantiešu paraugi), kurā nekā īpaši interesanta nerodam. Teritorijas saimnieku - Zelta ordas, - ietekme izpaudās vien politiskajā domā un ambīcijās, bet kultūrā - mutvārdu folklorā, t.i. biļinās. Varam runāt vien par ukraiņu un poļu sillabiskās dzejas (an. syllabic verse) ietekmi, kas izpaudās vien kalkās, t.i. formālā kopēšanā. Taču tā zuda 18. gs. līdz ar administratīvu Eiropas kultūras paraugu pārņemšanu (šajā laikā "viršas", kā apzīmēja sillabisko dzeju, ieguva nievājošo nozīmi kā peršas) - šajā laikā tas bija primitīvs klasicisms.

Tālāk nu jau Krievijas kultūra tika vadīta Eiropas ķīļūdenī - copy/paste, - sentimentālisms, romantisms, naturālisms (it kā reālisms), simbolisms utt. Taču, tā kā tas viss bija administratīvā meinstrīma vadītas kalkas, izpalika baroks un manierisms. Bet tieši šie strāvojumi devuši Eiropas kultūras paradigmā tādu svarīgu elementu kā rotaļu un rotaļīgumu. „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien” - tā varēja skandēt tikai Šekspīrs, un tikai 16.-17. gs. mijas Anglijā.

Taču 18. gs. visā Eiropā uzvarēja utopistu apgaismotāju ideoloģija, bet tie šķita, ka visam jābūt sasodīti nopietnam, kā pieklājas. Rotaļu tie uzskatīja par lieku ākstību, bet humoru kā līdzekli tramdīt un nonievāt. Tikai nākamā gadsimta beigās ļaudīm noriebās pārnopietnība, un barokālā literatūra atdzima no jauna - rotaļīgums un ironiski atsvešināta attieksme pret īstenību deva spēcīgu impulsu tālākai daiļliteratūras attīstībai - dzima tādi žanri kā detektīvs fantāzija un zinātniskā fantastika. Apgaismotāji īgņas gan to visu pieskaitīja beletristikai, dēvējot par sēnalu literatūru, taču viņu skābie ģīmji nespēja ietekmēt kultūras virzību.

Taču ne Krievijā. Te nebija kam atdzimt no jauna - Šekspīrs un Servantess bija un palika sveši, ironija un smiekli tika kopēti, pie tam visai blāvi. "Sava, dzimtā" tā arī palika 19. gs. sākuma franču romānistu kopēšana krievu mērcē - Dostojevskis, Tolstojs un pārējie nīgruļi, - bez smaida, traģiski askētiska. Visu "dižo krievu literatūru" var attiecināt uz pusgadsimtu, pēc tam tikai reminiscences un neveiksmīga tās kopēšana. Centieni kopēt Eiropas literatūru ne visai izdodas. Mēģinājumi atgriezties "pie saknēm" neizdevās, jo klasicismā, kā jau mākslīgā struktūrā, nekādu sakņu nivaid.

Pārējai pasaulei krievu kultūra šķita interesanta tik vien, kā kādu eksotisku iezemiešu kargo kulta izpausmes - eu, šitie te Puškins, Ļermontovs un Bloks rīmē tā, ka pat interesanti lasīt! Izrādās, civilizēti ļaudis! Līdz 1937. gadā PSRS tika noformulēts krievu literatūras "zelta fonds" un sākta masīva tā propagandēšana: sākot ar pieminekļiem ielu nosaukumiem padomijā un aiz tās robežām, un beidzot ar literatūrpētnieku finansēšanu. Pati literatūra Krievijā turpināja atražot sevi kā vāju šī zelta fonda atblāzmu. Ja kas interesants ar parādījās literatūrā, glezniecībā vai kino, tad drīzāk kā autsaiderisms, nevis pateicoties dižajai kultūrai, bet gan par spīti tai. Toties katrā sevi cienošā universitātē pasaulē ir ja ne krievu valodas un literatūras fakultāte, tad katedra noteikti. Un uz katru, kurš iemēkšķēsies, ka viņaprāt karalis ir kails, bet Dostojevskis miljons reižu pārvērtēts, raudzīsies kā uz neko nesaprotošu hunni.