Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
22.-Apr-2017 11:07 pm - Čārlzs Džeimss Neipjers
Pirms laika, lasot "Rīgas laiks", aizķēra Arta Sveces citāts:

"kad tradīcija tiek apšaubīta, ar atsaukšanos uz pagātni nepietiek. Loģikā ir pat iedots vārds argumentācijas kļūdai, kad mūsdienu uzskatus vai prakses mēģina pamatot ar tradīciju. To sauc (diezgan neinteresanti) par "atsaukšanās uz tradīciju" kļūdu jeb argumentum ad antiquitatem, kas būtībā ir ad populum kļūdas paveids, proti, runa ir par argumentu, ka izteikums ir patiess tāpēc, ka vairums cilvēku to uzskata par patiesu. To, ka šāds pamatojums nav drošs, var viegli un daudzveidīgi nodemonstrēt. Šoreiz atsaukšos tikai uz pastāstu par 19. gadsimta Britu armijas virspavēlnieku Indijā Čārlzu Džeimsu Neipjeru. Pie viņa esot vērsušies vietējie iedzīvotāji, prasot atļaut satī rituālu, kas paredzēja mirušā vīrieša sievas labprātīgu sadedzināšanos uz vīra bēru sārta. Neipjers it kā esot atbildējis: "Jūs sakāt, ka satī ir jūsu paraža. Labi, bet arī mums ir savas paražas, un viena no tām ir pakārt cilvēkus, kuri sadedzina sievietes dzīvas."

Nezin kāpēc jau cik nedēļas ik pa brīdim šo atceros ar nemierīgu prātu, un nekādi nesapratu, kāpēc tas man neliek mieru. Nu neliek un viss, nespēju atstāt aiz muguras, kā lielāko daļu no dzīvē dzirdētā, redzētā vai lasītā. Nupat, izpūšot vakara dūmu, sapratu, kas man tajā uztrauc!

Šis arguments interesants divējādi. Pirmkārt, tas klasiski raksturo koloniālo domāšanu. 19. gadsimtā Lielbritānijā bija nežēlīgākie krimināllikumi visā pasaulē – starp citu, uz Austrāliju sūtīja nevis slepkavniekus un ļaundarus, bet tos, kas vai nu bulciņu nozaguši, vai nav laikā renti lendlordam samaksājuši, jo burlakas tika pakārti daudz nedomājot, – un te redzam liecību t.s. kolektīvās atbildības ieviešanai. Proti, iedzimtie lūdza atļauju sievietei pašsadedzināties - viņas brīva izvēle, - savukārt koloniālo varas iestāžu pārstāvis pauž, ka ja sieviete to izdarīs, viņas tuviniekus un kaimiņus sodīs ar nāvi. Pie tam šos laudis, kuri personīgi ar notiekošo nav saistīti, sodīs pēc aizjūras valsts likumiem. Kaut kur manīts, vai ne? Otrkārt, esmu pēdējā laikā atsaukšanos tieši uz šo Neipjera izteikumu sastapis krievvalodīgajā blogosfērā, autotiem pamatojot Krievijas impērijas un tās mantinieces PSRS koloniālpolitiku "nacionālajās nomalēs". T.i. arī mūsdienās koloniālais pasaules skatījums tiek uztverts caur šādu prizmu, svētā pārliecībā par savu taisnību.

Jo interesantāk šķiet, kāpēc tieši šo vēsturisko piemēru izmanto Svece savā kultūrtrēģeriskajā esejā. Apzināti, vai neapzināti? Aizdomājos arī par to, vai atsevišķas postmodernisma laikmetā radušās jaunās ētikas nostādnes nepārstāv klasisko koloniālās domāšanas paradigmu – nest tumšajiem un atpalikušajiem iezemiešiem gaismu, no malas, – realizējot to pašu kolektīvo sodu (konkrētajā gadījumā, atrod vienu personu, kas dresē dzīvnieku vardarbīgi, un nevis vēršas pret vardarbību, bet pret dresūru kā tādu)? Varbūt tāpēc konservatīvāk noskaņotajā sabiedrības daļā ir vērojama netīksme pret daudziem jaunievedumiem ētikas sfērā – ne tāpēc, ka jaunievedumi kā tādi būtu slikti, bet tāpēc, ka tās nāk no "neipjeriem"?
21.-Dec-2014 10:53 am - par cilvēka cienīgu dzīvi
Savulaik bija te cibā gāganu karš par apzīmējumu "cilvēka cienīga dzīve". Īsti atbildes nebija nevienam. Pēdējā RL numurā intervijā to manuprāt visnotaļ precīzi definē Tomāšs Sedlāčeks: "ienākumi ir lielāki par izdevumiem". Tb ja pie visstriktāās pašekonomijas, pārtiekot aš tikai no nocenotajiem griķiem, cilvēks dzīvo no algas līdz algai, bez reālas iespējas ko mainīt (ieteikumus staigāt basām kājām pa jūrjas krastu un uzsūkt sevī kosmosa pozitīvismu neizskatām), kaut kas Dānijas karalistē nav kārtībā.
15.-Maijs-2014 07:15 am - par sakritībām
Interesanti, ka visai bieži paralēli tavā redzeslokā parādās arī saturā paralēli fenomeni. Burtiski pirms pāris dienām, tīrot plauktus no pusgadsimtu veciem beletristikas paraugiem, Ko izmetu ārā, ko atliku atdošanai. Puikam iedevu palasīt Silito "Gargabalnieka vientulība", izdota tepat Rīgā tālajos 70. gados. Visnotaļ apdriskāta, jo arī es reiz biju tīnis, bet grāmatiņa kā radīta dumpīgiem un visu zinošiem tīņiem, kurus nomāc pieaugušo pasaules seklums un trulums. Šorīt, malkojot rīta kafiju un šķirstot Rīgas laiku, kamēr mani meitieši vēl nav pamodušies, sadaļā "RL skatās" pamanīju ieteiktu filmu, kas uzņemta pēc šīs graāmatas motīveim (RL gan nosaukumu tulkojuši kā "Garo distanču skrējēja vientulība"). Jāpameklē būs plašajās interneta ārēs, jo mūsdienu tīņi vizuālo materiālu uztver labāk, nekā drukāto (kā nekā jau kopš pirmās klases tiek radināti informāciju saņemt caur ppt prezentācijām).
5.-Feb-2014 06:52 am - paralēles
Lasu RL, diskusiju "Izglītības nākotne". Trakoti interesanti, jo pašu ļoti interesē pašreizējais process pārejā uz vispārējo augstāko izglītību un universitāti kā iedzīvotāju apdiplmēšanas institūciju. Tikai atšķirībā no manis, kurš tajā saskata aš vai pasaules galu (kad mēs augām!), Volkovs un Ščedrovickis to skaidro drīzāk kā jaunas sistēmas sākumu, saglabājot līdzšinējo pamatprincipu 1% no visa kopuma. Man šķiet ļoti interesanti, jo nekādi nebiju iedomājies no šāda skatu punkta palūkot.

Vienīgais, kas šoreiz traucēja, bija Rītups, kurš nemitīgi maisījās sarunai pa visu, visu laiku cenšoties atgādināt, ka viņš ir filosofs un zina, kādai tai jābūt (it kā kāds viņa kompetenci apšaubītu), un nemitīgi cenšoties mainīt sarunas tēmu no izglītības uz tukšu verbālo pinpongu, tb disputu "kurš kuru iedzīs stūrī ar jautājumiem par ko citu". Piemēram, tikko kā Ščedrovickis, piemin "pasaules ainu", ilustrējot izglītības sistēmas pārmaiņas, tā Rītups pārtrauc diskusiju stāstot, ka pasaules ainas neesot, tā esot nevienam nevajadzīga prāta fikcija, neviens filosofs par to neinteresējoties. Nu un? Diskusija nav par to, ko saujiņa ļaužu, kas sevi vai kurus citi par filosofiem dēvē, saprot ar pasaules ainu.

Kungi neizpratnē palūkojas uz Arni, taču tā vietā, lai ignorējot viņu, turpinātu sarunu, pieklājīgi atbild uz viņa jautājumu/stāstījumu (jautājums bija klasiskā mūsu lokālās žurnālistikas manierē, kur jautājuma formā intervētājs izstāsta savus uzskatus) ar pieklājīgu "atšujies, nelaime", noformulējot to kā "šāds skatupunkts ir iespējams, taču tas noved pie ētikas neesamības". Bet Rītups nevar nomierināties - vai nu ierāvis bija, vai vienkārši pilnmēness, - un jūtas uzlēcis zirgā, bīdot sarunu no tēmas vēl tālāk, klasiskā "interneta filosofu" manierē (kur galvenais ir izraut no oponenta teksta kādu jēdzienu, kam atsevišķi nav saistības ar tēmu, un tad uzdot jautājumus tik ilgi, līdz tas sapinas atbildēs un jautātājs var sajusties gudrs): nafig tā ētika vispār vajadzīga? u.tml. Es Ščedrovicka vietā būtu klusējot viņā palūkojies un pievērsies sarunai ar Volkovu, taču viņš ir pieklājīgāks par mani, ļoti smalkjūtīgi norādot Rītupam, kas tas ar zābakiem ne tajā šķīvī iebridis: "to mēs ar tevi varam apspriest atsevišķi". Tas viss ļoti kaitināja. Neracionāli izmantota iespēja. Šķiet, pirms iesiešu šo numuru (esmu sācis iesiet RL gadagājumus, lai atsevišķi numuri kur neaizklīst), nāksies šajā rakstā ar marķieri aizkrāsot Rītupa tekstus, lai netraucē pašu diskusiju lasīt. Bet šķita tāds jauks cilvēks.
14.-Okt-2013 10:23 am - lasot presi
Visnotaļ iepatikās intervija iekš RL ar šī brīža izglītības ministru Dombrovski. Pareizāk, viens moments tajā. Uz jautājumu, ko lai dara, nu tur lai skolotāju prestižu un algas celtu kaut kad hipotētiskā nākotnē, ministrs atbild momentā: "vajadzētu pacelt PVN par 10%". Man pirmā doma, vēl neredzot viņa atbildi, bija abstrakta murmulēšana par nodokļu samazināšanu un mazās uzņēmējdarbības (lielās te nav) veicināšanu, lai būtu lielāka naudas aprine un kasē birtu vairāk naudas pie esošajām nodokļu likmēm. Taču ministru un laju domāšana šai ziņā atšķiras, tāpēc jau vņi ir ministri, bet laji var sēdēt plikām pakaļām un pašgudri nērst cibā. :)

Bet patiesi sirdi sildīja intervija ar Džonu Greju. Nu tā tipiski, kad sēž lauku onka, lasa savu "Cīņu" un sajūsmā klapē pa galdu, kefīra glāzei palecoties: vai ku labi teikts, es arī tā domāju, gluži mana nostāja, tikai labāk noformulēta! :) Nebija velti iztērēts trīnītis kioskā.
16.-Feb-2013 09:38 am - kā reizi Purvīšbalvas ie/izskaņās
Protams, visi to jau sen izlasījuši, taču ļaudīm ar manu dzīvesveidu (tumsā uz darbu, tumsā no darba, 2h vakariņām un komunikācijai, miegs un atkal tumsā uz darbu) sanāk tā, ka žurnālu viņi gan nopērk mēneša sākumā, taču kaut cik izlasījuši tikai mēneša beigās. Un ar katru gadu tas lasīšanas ilgums pieaug. Taču ne par to stāsts. Vienkārši ļoti iepatikās publikācija "Blefa kultūra" - tā teikt, "gluži manas domas" (kas ir vienīgais pamatkritērijs raksta interesantumam vai neinteresantumam), - ko iesaku izlasīt tiem, kas to dzīves aizņemtībā garām palaiduši nepamanītu.
3.-Apr-2012 08:19 am - par paralēlajiem informācijas laukiem jeb neprasmīgu PR
Interesanti, ka iegooglojot "Ригас лайкс на русском" (Rīgas laiks krievu valodā) neparādās ne mazākās norādes, ka kopš marta "Rīgas laiks" iznāk arī krievu mēlē, tb pat elementāro letas ziņu listē krievu valodā. Toties var atrast gana daudz atsauces uz RL vai pat entuziastu veiktus interviju tulkojumus blogosfērā. Savukārt "Rīgas laiks на русском" uzrāda pavisam citus rezultātus, taču aizdomas, daudz mazāk aptver potenciālo mērķauditoriju tīklā, nekā pirmais variants.
13.-Feb-2012 07:23 am - Aleksandrs Vilnis Lauriņš - RL
Ieķiķināju par Aleksandra Lauriņa interviiju iekš RL. Man pašam tā tīniski patīk, ka lietas sauc īstajos vārdos, nepiemeklējot ko no bagātīgā to leģitimitāti palielinošo maskvārdu krājuma. No otras puses patiesi jābūt pašpārliecinātam miljonāram, lai uz pasauli raudzītos tādu, kāda tā ir, neizskaistinātu, un to mierīgi pieņemtu. Vai svētajam. Pārējiem, tā kā tie nav ne miljonāri, ne svētie, vieglāk realitāti pieņemt caur pasaciņas prizmu, turpinot spēles, kuras spēlē cilvēki.
14.-Okt-2011 08:06 pm - šīs dienas prieciņš
Lasu Lipšes "(Ne)šķīsti no politikas" (iekš to RL) un ķiķinu. It kā jau bij zināms, tak viņa, kā vienmēr, tā jauki kopāsavelk.

Citu prieciņu šodien nav. Pagalam lietaina un padrūma diena.
18.-Maijs-2011 07:55 am - par vidējā latvieša iedabu

(..) Kad latvietis laužas publiskajā telpā, viņš nāk ar savu taisnību. Un viņš iedomājas, ka visiem citiem tā jāpieņem, vēl vairāk – viņa redzējums ir pati vēlamā lietu kārtība un padoms ikvienam. Kognitīvā zinātne teiktu, ka mūsu iekļuve publiskajā telpā sastāv no trausliem pieņēmumiem, uztveres īpatnībām un maldiem, katrā ziņā – pārdzīvotajām traumām, kamēr socioloģija apgalvotu, ka to izveido šo traumu, maldu un pieņēmumu virzīta cilvēku mijiedarbe – nesaskaņas, strīdi, reti konfliktu noregulējumi; citiem vārdiem – sabiedrībā nav tiešas racionālas saistības starp mums kā atsevišķiem indivīdiem un visiem citiem kopā ņemtiem. Tieši tāpēc ir nepieciešama ieklausīšanās, uzmanība, vērīgums, pieklusināšana, kaut vai elementāra pieklājība – visas šīs īpašības, kuras standarta latvietim nepiemīt. Tāpēc viņš metas ārienē (politikā, sabiedriskās diskusijās, visādu padomju sēdēs un pat pie svinību galdiem), ar degsmi un ticību nest pareizo risinājumu, kas parasti ir vājš un ierobežots cilvēcisks redzējums. Piemēram, nesen kāds lielsaimnieks, braucot ar traktoru pa plašu lauku, paziņoja: “Ir pienācis laiks nolikt dīvāna zemniekus pie vietas.” Mēs arvien zinām citu pareizo vietu. Tomēr ikviens var gaidīt cieņu arī pret saviem maldiem, tāpēc žēl skatīties, kā latvieši publiskās diskusijās metas virsū viens otram ar saviem maldiem, atgaiņādami vienu beidzamo patiesību ar citu (savējo), atmezdami pret runātāju ar roku, šķiebjoties un viebjoties.

vēl_daži_citāti )

This page was loaded Aug 20. 2017, 12:54 pm GMT.