Lasu RL, diskusiju "Izglītības nākotne". Trakoti interesanti, jo pašu ļoti interesē pašreizējais process pārejā uz vispārējo augstāko izglītību un universitāti kā iedzīvotāju apdiplmēšanas institūciju. Tikai atšķirībā no manis, kurš tajā saskata aš vai pasaules galu (kad mēs augām!), Volkovs un Ščedrovickis to skaidro drīzāk kā jaunas sistēmas sākumu, saglabājot līdzšinējo pamatprincipu 1% no visa kopuma. Man šķiet ļoti interesanti, jo nekādi nebiju iedomājies no šāda skatu punkta palūkot.

Vienīgais, kas šoreiz traucēja, bija Rītups, kurš nemitīgi maisījās sarunai pa visu, visu laiku cenšoties atgādināt, ka viņš ir filosofs un zina, kādai tai jābūt (it kā kāds viņa kompetenci apšaubītu), un nemitīgi cenšoties mainīt sarunas tēmu no izglītības uz tukšu verbālo pinpongu, tb disputu "kurš kuru iedzīs stūrī ar jautājumiem par ko citu". Piemēram, tikko kā Ščedrovickis, piemin "pasaules ainu", ilustrējot izglītības sistēmas pārmaiņas, tā Rītups pārtrauc diskusiju stāstot, ka pasaules ainas neesot, tā esot nevienam nevajadzīga prāta fikcija, neviens filosofs par to neinteresējoties. Nu un? Diskusija nav par to, ko saujiņa ļaužu, kas sevi vai kurus citi par filosofiem dēvē, saprot ar pasaules ainu.

Kungi neizpratnē palūkojas uz Arni, taču tā vietā, lai ignorējot viņu, turpinātu sarunu, pieklājīgi atbild uz viņa jautājumu/stāstījumu (jautājums bija klasiskā mūsu lokālās žurnālistikas manierē, kur jautājuma formā intervētājs izstāsta savus uzskatus) ar pieklājīgu "atšujies, nelaime", noformulējot to kā "šāds skatupunkts ir iespējams, taču tas noved pie ētikas neesamības". Bet Rītups nevar nomierināties - vai nu ierāvis bija, vai vienkārši pilnmēness, - un jūtas uzlēcis zirgā, bīdot sarunu no tēmas vēl tālāk, klasiskā "interneta filosofu" manierē (kur galvenais ir izraut no oponenta teksta kādu jēdzienu, kam atsevišķi nav saistības ar tēmu, un tad uzdot jautājumus tik ilgi, līdz tas sapinas atbildēs un jautātājs var sajusties gudrs): nafig tā ētika vispār vajadzīga? u.tml. Es Ščedrovicka vietā būtu klusējot viņā palūkojies un pievērsies sarunai ar Volkovu, taču viņš ir pieklājīgāks par mani, ļoti smalkjūtīgi norādot Rītupam, kas tas ar zābakiem ne tajā šķīvī iebridis: "to mēs ar tevi varam apspriest atsevišķi". Tas viss ļoti kaitināja. Neracionāli izmantota iespēja. Šķiet, pirms iesiešu šo numuru (esmu sācis iesiet RL gadagājumus, lai atsevišķi numuri kur neaizklīst), nāksies šajā rakstā ar marķieri aizkrāsot Rītupa tekstus, lai netraucē pašu diskusiju lasīt. Bet šķita tāds jauks cilvēks.