Viena domele manī sēž jau labu laiku, līdz galam neizdomāta Kad mēģināju izskaidrot pie brjūnā graķīša sarunu biedriem, mani izsmēja, taču tāpēc vien mierā nelikšos. Vismaz pierakstīšu, lai kādreiz par to padomātu.

Tā īsumā: lieta tāda, ka dievzemītes iedzīvotāju absolūtais vairums ir gana neizglītoti un visai netalantīgi, tb sūdīgs darbaspēks ar minimālām spējām radoši paraudzīties uz pasauli, ko izdomāt. Attiecīgi, nekāds saimnieciskais uzplaukums te nav gaidāms. To, ka vietējā lauksaimniecība nebūs konkurētspējīga modernajā pasaulē, uzskatāmi pierādīja jau Dr. Balodis tālajā 1908. gadā, savukārt arī vīzija par rūpniecības attīstību sakarā ar globalizāciju nu ir garām (ja tev cehu jābūvē ar 1 m biezām sienām un lielāko daļu gada jāapkurina ražošanas telpas, jāšķūrē sniegus no pievadceļiem, pie tam nemitīgi mainās likumdošana, tad jebkurai produkcijai pašizmaksa būs par kārtu augstāka nekā bocakiem, kurus šuj čakli vjetnamieši zem bambusa nojumēm), tb nopietnu investīciju te nebūs. Savukārt iespējamība, ka dievzemīti skars saules radiācijas fluktuācija un te piedzims kāds pārītis Geitsu, tb Abavas senlejā uzmeikosies Silikātu(?) ieleja, ir maz ticama. Tb tā vienkāršoojot, vienīgais, ko redzu nākotnē, ir tāds mājamatnieku rūpaliņu reģions. Arī nav slikti, ja ir idejas. Bet to nav, jo nav radošas domāšanas un talantu (piedodiet, šlageraptauju popularitāte un Dziesmu un deju svētki nav nekādu Talantu apliecinājums). Tak cilvēki grib dzīvot normāli, jo Latvija ir zemīte, kur teorētiski var normāli dzīvot (Somālijā, kā dzirdēju, ir sūdīgāk). Un tas, ka māte daba apdalījusi ar talantiem - nu tā tas iegadījies. Rudmatainie jau nav vainīgi, ka rudi piedzimuši. Tāpat kā tie, kam nav muzikālās dzirdes u.tml. Tādi esam.
Taču var jau ko kaut mazliet darīt lietas labadiņ. Tb ja tantei būtu riteņi ja mani ieliktu par ārlietu ministru, es izsūtītu cirkulāru diplomātiskā dienesta darbiniekiem un visādiem tur goda konsuliem, lai šie nodarbojas ar ekonomisko spiegošanu. Ne jau nu tagad čiepj korejiešiem mikročipu shēmas, bet gan skatās, kur citur pasaulē ir kāds veiksmīgs rūpaliņš, kas derētu ne pārāk čakliem un gudriem, takš visumā gana darbaspējīgai mazai populācijai. Nu tur stikla krellītes un kokā grieztas žirafītes, ko tūristiem pārdot. Varbūt izrādās, ka ar mucu izgatavošanu būtu izdevīgi nodasrboties un piegādāt tās sprancūžu vīndariem? Moš vērts kandžu piereģistrēt kā nacionālo mantojumu un brūvēt pa nopietnam? Kādi ir plaukstoši rūpaliņi kur citur pasaulē? Braukāt un skatīties ne tik daudz kolizejus un pizastorņus, bet kā ko ļaudis labi dara. Pa laikam jau arī te kādam dzimst/nočiepjas ideja (nu kā tam nezināmajam X, kuram pirmajam ienāca prātā no ķīnīzeriem iepirkt stikla pērlītes un izreklamēt sievišķu vidū, ka pašdarināta bižutērija ir kūlīga lieta), taču to ir pārāk maz. Vo meklēt visādus paraugus, idejas, apkopot vienā mājaslapā - ņemat, mēģinat! - moš kāds ko realizē, kaut dažiem kas izdodas? Jo ļautiņi jau te nav slikti. Grūtības ir ko jaunu pašiem izdomāt. Piepalīdzēt vajadzētu. Kaut čiepjot idejas priekš dievzemītes mājamatniecības rūpaliņiem.

( piemēram: )