Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
15.-Jan-2013 12:44 pm - par laulības svētumu
Pamanīju interneta ārēs aktuālu ziņu, ka no šā gada 1. janvāra arī Latvijā iespējams oficiāli salaulāties ārpus dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas. Gaidāms, ka būs daudz cienītāju kāzām jūras krastā, bet pasaulē ir zināmi pāri, kas šim svinīgajam brīdim izvēlējušies visneiedomājamākās vietas - no kalna virsotnes līdz atkritumu izgāztuvei. Ja nemaldos, runa ir par laulībui kā svētumu svētumu un nacionālo vērtību kvintesenci. Iešāvās prātā: aber kāpēc laulības svētuma sargātājs mācītājs un deputāts Šmits, kurš tā cīnījās pret geju kopdzīves reģistrācijas projektu, klusē? Nu un pārējie tautu dēli? Ieslīguši praida gaidās, vācot kaku maisiņus (pie šiem Celsija grādiem process varētu būt apgrūtināts), jebšu laulību ceremonija izgāztuvē piedien pie lietas?
21.-Mar-2012 12:32 pm - par kritērijiem
Te pie god. [info]gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci".
Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: "Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši.

Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš no abiem savā ticībā labajam īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem?

Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt, jo lielākā daļa, kas sevi pozicionē kā patriotus, ir gluži parasti cilvēciņi, kas savas paša iedomas cenšas uzspiest apkārtējiem kā vispārīgas.
24.-Mar-2010 05:12 pm - par politiku
Interesanti, vai ir kur vienuvien apkopots politisko partiju devums? Nu tā smuks saraksts katrai partijai, ko tā labu darījusi: kādus likumprojektus ierosinājusi, kuri no tiem pieņemti, kādu svarīgu likumu pieņemšanu atbalstījusi. Nu piemēram "JL pēc deputātes Sarmītes Ķikustes iniciatīvas ierosināja grozījumus Alkohola aprites likumā, kas paredz aizligt 1. septembrī LR teriotorijā jebkāda alkohola tirdzniecību". Ir kāds papūlējies ko tādu uzmeikot, jebšu varbūt pat paši, lai elektorāts zinātu, kuram tas paldies jāsaka?
18.-Mar-2010 08:15 am - iešāvās prātā
Ienāca prātā doma: kā mainītos dzīve dievzemītē, ja piepeši mediji kardināli mainītu savu orientāciju un pārstātu atreferē† šāda tipa "aktualitātes" (nu uzzināju - ko tas manā dzīvē maina?) kā, piemēram, ...TP pamet Dombrovska Ministru kabinetu; valdību negāzīs...? Vo saskrien perdeļi ar karodziņiem (vienalga, kādā krāsā) kur pazīmēties, bet nevienas TV kameras, neviena žurnālista; paziņo kāda interešu grupiņa, ka viņi kur tur nepiedalīsies, un atkal - nevienas kameras, neviena žurnālista. Žurnālisti, saproties, aizņemti, mēģinot apgūt žurnālistiku, veidot sižetus un izrauties no senīlā "TV Panorāma" rāmīša (te jau par BBC piemēru pukstēju)? Es te ne par to, ka 99,9% žurnālistu nespēj veidot sižetu, bet tikai samontēt atreferējumu, bet par to, kā jutīsies vidējais lietotājs, neuzzinot, ka kāds tur "ierindas biedrs" pie kāda premjerierēdņa nav pieņemts (nabaga lietotājam atklāsme, ka dzīvē nekas nemainās, tikai pašam jauni apvāršņi, kam līdz tam neatlika laika), un ko iesāks pats "ierindas biedrs" un viņam līdzīgie, ja piepeši mediji par šiem neizrādītu ne mazāko interesi? Man domāt, būtu jautri. ;)
This page was loaded Sep 27. 2016, 3:12 am GMT.