Apkārt klīst ķēdes vēstule ar aicinājumu parakstīties pret mežu ciršanu, par putnu ligzdām u.tml. Tur viss skaidrs - svēta lieta, - aizgāju un parakstījos.

Aber tomēr moka tāds retōrisks jautājums: kur kokus cērt pavasarī? Vismaz Usmas mežos aprīlī mežā neviens cirtējs iekšā netiek - tehnika iestrēgs uzreiz, jo viss slapjš, sniegs kūst, dubļi - ja nu vienīgi ar mazo cirvīti aiz mājas kādu žagariņu. ;)

Te pie god. gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci".
Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: "Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši.
Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem?

Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt.

"Valsts ir cilvēki paši, visa sabiedrība." Interesanti - ja mana vecmāmiņa bijusi gan Krievijas impērija, gan pāris gadus Vācijas impērija, pēc tam viņa bija Latvijas Republika un pēc tam viņa bija PSRS, vai es varētu uz kādu nebūt mazu pusmuižiņu un goda pensiju mantojumā pretendēt, ja man rados tik daudz valstis?

UPD:
Pirmais šo atziņu - "Valsts, tas esmu es!" (L'etat c'est moi), - it kā postulējis Francijas karalis Luijs XIV. Taču, šajā sistēmā kā jebkurā klasiskā piramīdas shēmā: tie, kas pirmie pievienojas, dabū muižiņu Luvrā, bet tie, kas pēdējie piekrīt atziņai, ka "valsts ir cilvēki paši, visa sabiedrība" - tiem atliek tikai maksāt nodokļus.

Kļūt inteliģentam nemaz nav tik grūti. Vajag tikai piedzimt ģimenē, kurā pirms tevis piecām paaudzēm ir augstākā izglītība.

Tā kā šodien izrādās īsā darba diena (paldies tev, Marks/Engels), tad nu ieripinājis esmu mājā, lai krāmētos prombraucienam uz Usmaz mežiem. Taču iepukstēšu kārtēju gaudu īdu (nejaukt ar marta īdām), kas jau sen brieda, tak valdījos, bet nu vēl svaigā 10 minūšu atmiņā. Ir viena ļaudīm piemītoās īpatnība, ko esmu piefiksējis pēdējā laikā, kopš atsācis lietot sabiedrisko transportu. Īstenībā šādu īpatnību, salīdzinot ar sabiedriskā transporta izmantošanas tradīcijaām pirms gadiem 20, ir vairākas (piemēram, interesanti, ka pie mikriņiem ļaudis tagad paši sastājas disciplinētā rindiņā, kamēr agrāk lauzās iekšā "kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ" - šķiet visai pozitīva pārmaiņa), bet šobrīd aktuāla ir viena. Cilvēku suga, pie tam neatkarīgi no vecuma un dzimuma, kas nostājas pie durvīm un stāv - ja vēlies tikt iekšā vai ārā, mēģini apiet kā nebūt apkārt, - aber visa bandūra pustukša, tb vari stāvēt dajebkur, nevienam netraucējot. Atminos, senāk ļaudis iekāpjot (vai iespiežoties) vienmēr instinktīvi meklēja tādu pozīciju, kurā pats justos pietiekami ērti, bet netraucētu citiem, taču tagad tāds pofigs par apkārtējiem (tb "nedari otram to, ko nevēlies lai tev darītu" ir nesaprotama murmulēšana). Un neviltots izbrīns, ja ducīgs skūtgalvis viņu vienkārši ņem un bez liekām runām nostumj malā ar plecu (šo akciju gan izveic ar lielām sirdsāpēm, jo māmiņa audzināja, ka pieklājīgi jāpagaida, nevis jāstumj). Vai patiesi ģeometriju skolā vairs nemāca, tb cilvēks neorientējas telpā un nespēj saprast, ka ja nostāsies durvju ejā, tad atradīsies tieši ceļā iekāpēju.izkāpēju plūsmas trajektorijai? Tb paglups? Jebšu te kāds cits man nezināms iemesls?

Ir tāds interesants moments likumdošanā, uz kā balstās skvotošana: ja kompānija ievācas kādās telpās uz dzīvi, tad ļaudis no turienes var dabūt ārā tikai un vienīgi ar tiesas lēmumu, aber kamēr rit tiesa (un pie mums tā var ritēt ilgi), tikmēr skvoteri dzīvo tais telpās cepuri kuldami. Teorētiski likums attiecas uz neapdzīvotām telpām, bet tas tā konkrēti nav atrunāts. Interesanti, vai ir bijis precedents, kad dzīvokļu apzadzēji izmantojuši šo cunduru? Modelējam situāciju: nakts vidū tu pamosties, un secini, ka blakus istabā rosās burlakas, krāmēdami somās tavu dzimtas sudrabu un porcelānu. Tu izsauc policiju, tā ierodas, aber zagļi, pamanot sirēnas un brašo alfu&omegu aiz loga, samet somas stūrī, iekārtojas klubkrēslos, ieslēdz TV un aizkūpina cigārus, policijai un tev nekaunīgi atbildot (drošībai vēl izvelkot no kabatas nošmulētu likuma burtnīciņu un citējot pantu), ka viņi te dzīvo un, ja kas nepatīk, lai sūdz tiesā. Šķiet, šai brīdī poličiem jāpagriežas un jādodas prom, bet tev jāzvana savam juristam, jo ar spēku nelūgtos viesus no sava dzīvokļa izlikt nedrīksti, tb tev tiesā jāpierāda, ka neesi izīrējis to istabu urkām, un ka mēbeles un porcelāns tai istabā ir tavs. Nu kaut kā tā. Man domāt, interesanti. :)

P.S.
Laulātā gan man vakar paziņoja - šo atklāsmi izdzirdot, - ka es esot tāds pat demagogs kā eermaniitis, tb ar pārliecību tukšu diršu par jautājumu, par ko nekā nejēdzu, un man vajagot ar čuguna pannu iejaukt, taču tas takš neliedz klusībā nodoties izziņas procesam, kā mūs uz to mudina Aristotelis no Stagīras, paļaujoties uz dabiski iedzimto lōģikas talantu. ;)

Visur pukst, ka Kims Čen Irs miris. Interesanti, kas tur būs tālāk? Vienu brīdi centos pat Korejas pussalu iespēju robežās interesēties, taču galu galā atmetu ar roku, jo neviens nezina, kas tur notiek - par dzīvību uz Marsa zinām vairāk, nekā par sadzīvi Z-Korejā.

Es te pirms laika aizdomājos - kad radies uzstādījums, ka žurnālistikai un PR ir jābūt nodalītām? Tas mulsina, ja atceramies žurnālistika kā nodarbe ir radusies ne jau kā atsevišķu ļaužu altruistiska vēlme informēt par svarīgāko līdzcilvēkus, bet tikai un vienīgi kā biznesa paveids (īpaši sulīgi savus pirmos soļus žurnālistikā apraksta Marks Tvens, vēl pirms Beigbedera parādot industriju "no iekšām"). Aber biznesā viss, kas nes naudu un nav pretlikumīgs, ir pieļaujams un dabisks.

Latvijā darbojas nopietns noziedzīgs grupējums, kurā apvienojušies bijušie Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki, bijušie padomju armijas desantnieki, kā arī bijušie un pat esošie Latvijas specdienestu darbinieki, 2007. gada 27. septembrī sabiedrību informēja Ministru prezidents Aigars Kalvītis un iekšlietu ministrs Ivars Godmanis. (..) noziedzīgais grupējums nodarbojas ar naudas izspiešanu, krāpšanu un citām noziedzīgām darbībām, kas saistītas ar narkotisko vielu apriti. (..) Kalvītis: "neviena valsts amatpersona šajā valstī vairs nevar būt droša, jo acīmredzami, ka šim grupējumam ir tiešie kontakti ar atsevišķiem politiķiem, kuri nodarbojas ar šo noziedzīgo grupējumu piesegšanu". (..) Ministru prezidents Aigars Kalvītis (TP) šodien ir oficiāli vērsies pie Valsts prezidenta Valda Zatlera ar lūgumu iespējami ātrākā laikā sasaukt ārkārtas Nacionālās drošības padomes (NDP) sēdi saistībā ar šodien no tiesībsargājošo iestāžu vadītājiem saņemto informāciju, ka Latvijā darbojas nopietns noziedzīgs grupējums, kurā apvienojušies bijušie Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieki, bijušie padomju armijas desantnieki, kā arī bijušie un pat esošie Latvijas specdienestu darbinieki. (..) Stāstot par noziedzīgo grupu, premjers arī norādīja, ka "ir zināmi cilvēki, uzvārdi, konkrēti noziegumi, ir liecības, taču aizturēto pagaidām gan vēl nav". (..)

Kalvītis: Latvijā darbojas bijušo čekistu un specdienestu darbinieku noziedzīgs grupējums - LETA, 27.09.2007.

Ir pienākusi 2011. gada 6. septembra novakare - pēc pāris nedēļām būs desantnieku bandas atklāšanas jubileja. Vai patiesi tiesas process ("ir zināmi cilvēki, uzvārdi, konkrēti noziegumi, ir liecības") ir tik slepens, ka es neesmu pamanījis notiesājam šo bandu, par ko man caur medijiem vēstīja premjers, iekšlietu ministrs un prezidents?

Šorīt LNT 900' uzaicināta kaut kāda ES pārstāvniecības vadītāja Inna Šteinbuka Latvijā, lai informētu tautu un mazinātu eiroskepticismu. Principā sanāca pavisam pretējais: kundzīta stāsta, cik dievzemītē labi, jo Spānijā bezdarbs 2x lielāks, Britānijā huligānu vairāk u.tml. Toties, piemēram, to, ka 80% naudas, kas dievzemītes budžetā ienāk no lauksaimniecības, ir ES maksājumi, bet zemnieku izaudzētais dod tikai 20% no visai pieticīgajiem lauksaimniecības ienākumiem, to nepieminēja ne ar pušplestu vārdu Bet tak profesionāla kundzīte, gana augstu uzkalpojusies. Gluži muļķi ES institūcijās uzkalpoties nevar, jo vētī tur pamatīgi. Un teica jau visu pareizi, tikai akcenti sakārtoti tā, ka vietējie virtuves politologi (nu tipa tādi, kurus Naša Raša varētu filmēt, kā šie sēž pie TV un komentē) uzreiz: "Vo bij man taisnība! No vienas savienības otrā! Tikai atsevišķi mēs zelsim un plauksim!" - Aber visa rīta saruna ta gāja zem birkas "Kā mazināt eiroskepticismu". Vai patiesi cilvēks nespēj paredzēt sacītā rezultātu? Jebšu es ko nesaprotu?