Kūpinot rīta dūmu, iešāvās prātā jautājums, proti, ja cilvēces dalījums dzimtē/dzimumos ir sociāls kostrukts, tb tikai galvās, tad vai konvencijas autori, kas pieturas pie tradicionālā dalījuma, nav atpakaļrāpulīgi konservatori?

Piemēram, cilvēks apdrošinājis māju pret ugunsnelaimi. Taču uzskata, ka zibeņus met Zevs (pērkons ir tā.. ēēē.... dusmas). Kategoriski atsakās uzstādīt zibensnovedēju. Ja kāds vaicā, viņš atrunājas, ka zibensnovedēji nekādi nedod 100% garantiju, zibenim ar elektrību nekāda sakara, savukārt pats zibensnovedējs ir fragments no Faradeja režģa (viņš internetā redzējis, kas tas ir), aber Faradeja režģa ietekme uz cilvēka organismu ilgtermiņā, tb iespējamās blaknes nav klīniski pietiekami ilgi pētītas (tās jāpēta tik un tik gadus, kā viņš izlasījis 1936. gada populārzinātniskā raksta parpoustā). Un neviens negrasās saprotami izskaidrot paša zibensnovedēja molekulāro struktūru un izgatavošanas nianses. Tāpēc atturas no tik neuzticama verķa.
Uznāk negaiss, mājā iesper zibens - apdrošinātāji maksā? Vai, atšķirībā no valsts noteiktās obligātās veselības apdrošināšanas, šādu te ēku neapdrošina?
P.S.
Nekādi nevēlos ar šo noniecināt Zeva pielūdzējus un apgalvot, ka esmu par viņiem kā pārāks. Tīri akadēmiska interese.

Ja ņem vērā, ka merikas atklājējs dons Amerigo Vecpuči (Amérigo Vespucci; 1454-1512) bija baltādains kolonizators, vai nav vēl parādījusies trendā vēlme likvidēt šo vēsturisko netaisnīgumu un pārdēvēt kontinentu, piemēram, par Floidžordžiju, bet valsti par Floidžordžijas Savienotajām Valstīm?

Pasen lasīju par kādu jauku eksperimentu, ko pagājušā gs. otrajā pusē veikuši etologi. Aplūkoja patstāvīga stresa un sliktu domu ietekmi uz indivīda veselību. Proti, paņēmuši divus jēriņus no viena metiena, ar maksimāli tuviem fiziskajiem parametriem, un ievietojuši katru savā lieliski labiekārtotā voljerā. Visi apstākļi - temperatūra, gaisa mitrums, saules gaisma, ūdens un pārtika, - bijuši identiski. Vienīgā atšķirība, ka viena jēra mītnei pretī novietoja voljeru ar spraunu un enerģisku jaunu vilku. Sākumā jērs gandrīz ar sirdi aizgāja, taču pēc kāda laika šim nāca saprašana, ka starpā drāšu žogs, un tas vilks nu nekādi netiek klāt. Taču acu priekšā ir visu laiku. Tā nu abi jēri dzīvojuši, izmeklēti baroti ar zālēdāju delikatesēm un Mocartu fonā klausoties. Taču tas viens jērs auga lielumā un resnumā, jautri sprinģoja un mēkšķēja par kādas aitiņas sastapšanu. Savukārt vilka kaimiņš svarā neņēmās, švaku veselību un visu laiku depresijā. Mūžs bija krietni īsāks.

Vērojot līdzcilvēkus publiskajā telpā un internetos, sāk šķist, ka viņiem visiem galvā sēž tāds vilks, zobus griežot. Nekādu kaitējumu it kā nenodara, bet cilvēks visu laiku neapmierināts ar dzīvi, viss viņam ir slikti, sākot ar kaimiņmājas sētnieku, laika apstākļiem, un beidzot ar valdīšanu. Dienu un nakti jāpaīd, cik slikti. Ja nav slikti, tad jāvelta visus spēkus, lai atrastu kādu sliktumu pasaulē. Vispārīgā labuma no šādiem nekāda, ja neskaita žulti, ko viņi ģenerē dienu un nakti. Žēl tādus. Dzīvi novelk, nedzīvojuši. Kāda jēga viņu eksistencei?

Jautājums par šī brīža ideoloģiskajām vadlīnijām. Ko iesākt, ja skolasbērniem jāstāsta par PSRS laiku, proti, ka deficīta precēm pastāvēja t.s. melnais tirgus. Tā kaut kā aizvainojoši skan tas "melnais". Savukārt, ja to aizvietojam, kā mūsdienās pieņemts, ar "afro", tad pavisam nesmuki sanāk... :( Saki, mīļais "Sīrupiņ", ko man iesākt?

Proti, kaut kad senāk atminos lasījis kāda etologa grāmatā šādu aprakstu:

Vilku mātei un tēvam piedzimst varza kucēnu. Mazi, mīlīgi, pūkaini eņģelīši. Zīž mātes pupus, dievina tēvu, draiskojās alas priekšas smiltiņās. Kad šie sasnieguši kur gada vai pusotra vecumu, vecāki sāk vilcēnus apmācīt medīt. Un, tavu brīnumu! Tikko kā kāds pirmais zaķis zobos, tā paklausīgie bērniņi pārvēršas: sāk ņerkstēt pretī, neklausīt vecāku padomiem, taisīt šmuci ģimenes alā, zagt tēvam cigaretes, brāķēt mātes atnesto ēdienu. Vecāki viņus nepārvarami "besī". Vārdu sakot, tie pusauga vilcēni uzvedas tik nejauki un riebīgi, ka kādā brīdī tas vadzis lūzt!
Vecāki vairs neiztur: zobus atvasēm pakaļās un patriec no alas. Šie arī lepni aiziet ar kaucienu: Paši lieli!
Salasās no mājām padzītie jaunuļi bandā, blandās apkārt, kož nost aitas, mācās veidot savu hierarhiju un medīt patstāvīgi. Dumjākos mednieki atšauj, nekaunīgākie iekrīt lamatās – dabiskā atlase. Tā paiet gads. Tad šie jau paaugušies jaunuļi izveido pārus, un atgriežas dzimtajā vecāku alā jau kā pieklājīgi, dzīves izskoloti jauni vilki. Veidojas vilku saime - bars, - kur katram sava vieta un valda saskaņa. Līdz dzimst nākamie kucēni un dzīves aplis sākas no jauna.
Šis stāsts man ļauj ar lielu iecietību raudzīties uz skolas padsmitnieku izgājieniem, jo zinu, ka tā zobu rādīšana un pretīm runāšana nav viņu pašu gudrā doma vai sliktā audzināšana, bet mātes dabas instinkti. Tikai no mājām vecāki nevar atvases izmest, jo muti brūķēt un pieaugušajiem pretī runāt šie spēj, taču sevi uzturēt - nē. Pāris gadus jāsakož zobus un jāpiecieš to visu. Gan izaugs.

Tagad vēlme pārlasīt - varbūt vēl ko derīgu smelties, - taču nevaru atrast, kur tas lasīts. Sākumā domāju, ka Mouata “Nevain

Iešāvās prātā, kā šobrīd klājas bēgļu jautājuma ekspertiem? Visi pārkvalificējušies uz mikrobioloģiju, savus nesenos pareģojumus piemirsuši? Pēc "bēgļu krīzes" masu histērijas medijos un soctīklos prognozēm šobrīd Eiropai bija jau jābūt nogrimušai moru jūrjā.

Uzmetu aci Satversmes Preambulai (tie ir ar lielu pompu Satversmei pievienoti 6 teikumi, kuros pateikts tas, kā Satversmē nav, bet ko Satversmes tēvi noteikti bija klusībā iecerējuši). Proti, ir likumā iekalts, ka jā"godina savus brīvības cīnītājus".

Jautājums juristiem: vai tagad nesanāk, ka ja kāds zinātnieks-vēsturnieks izrok putekļainos arhīvu plauktos kaut ko tādu par brīvības cīnītāju rīcību kādā situācijā, kas nekādi neļauj godināt šo rīcību, tad šo zinātnieku par valsts konstitucionālo pamatu graušanu slodzīs cietumā?

Jūzeris hilda noskatījies dokumetālo filmu "Home" un min, ka "Ēģiptes armijā HIV pozitīvi ir 85% jauniesaukto". Pats fakts mani maz interesē, jo ne ar vienu ēģiptiešu jaunkareivi kniebties negrasos, taču interesanti šķiet, kur viņi to rāvuši, ja pirms kāzām pie seksa netiek, aber pēc tām tikai ar sievu?

Pamanīju interneta ārēs aktuālu ziņu, ka no šā gada 1. janvāra arī Latvijā iespējams oficiāli salaulāties ārpus dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas. Gaidāms, ka būs daudz cienītāju kāzām jūras krastā, bet pasaulē ir zināmi pāri, kas šim svinīgajam brīdim izvēlējušies visneiedomājamākās vietas - no kalna virsotnes līdz atkritumu izgāztuvei. Ja nemaldos, runa ir par laulībui kā svētumu svētumu un nacionālo vērtību kvintesenci. Iešāvās prātā: aber kāpēc laulības svētuma sargātājs mācītājs un deputāts Šmits, kurš tā cīnījās pret geju kopdzīves reģistrācijas projektu, klusē? Nu un pārējie tautu dēli? Ieslīguši praida gaidās, vācot kaku maisiņus (pie šiem Celsija grādiem process varētu būt apgrūtināts), jebšu laulību ceremonija izgāztuvē piedien pie lietas?