Pamanīju interneta ārēs aktuālu ziņu, ka no šā gada 1. janvāra arī Latvijā iespējams oficiāli salaulāties ārpus dzimtsarakstu nodaļas vai baznīcas. Gaidāms, ka būs daudz cienītāju kāzām jūras krastā, bet pasaulē ir zināmi pāri, kas šim svinīgajam brīdim izvēlējušies visneiedomājamākās vietas - no kalna virsotnes līdz atkritumu izgāztuvei. Ja nemaldos, runa ir par laulībui kā svētumu svētumu un nacionālo vērtību kvintesenci. Iešāvās prātā: aber kāpēc laulības svētuma sargātājs mācītājs un deputāts Šmits, kurš tā cīnījās pret geju kopdzīves reģistrācijas projektu, klusē? Nu un pārējie tautu dēli? Ieslīguši praida gaidās, vācot kaku maisiņus (pie šiem Celsija grādiem process varētu būt apgrūtināts), jebšu laulību ceremonija izgāztuvē piedien pie lietas?

Interesanti, vai cilvēces vēsturē ir kaut viena reforma - sākot tur ar visādiem Tēsejiem, Kleistēniem, Servijiem Tullijiem, Taiko, un beidzot ar Bismarkiem un Rūzveltiem, - kur reformu autōri būtu tērējuši laiku, lai pūlim skaidrotu gaidāmo reformu struktūru, mijiedarbības, izmaiņas utt.? Un vai šādā gadījumā kaut viena reforma cilvēces vēsturē būtu īstenota?

Pieslēdzoties darbiem, attiecīgi, arī publiskajai telpai, fonā rādžiņā ietrāpu konkursā - klausītājiem tiek vaicāts, kurā ASV pavalstī divās pilsētās iedzīvotāji jau nobalsojuši ASV prezidenta vēlēšanās. Citur medijos arī šī tēma ir galvenā. No vienas puses es saprotu, ka laukos ļaudis vienmēr interesējušas lielpilsētas baumas, tb, pārfrāzējot Marksu, "apakšu" viegli neirotiska interese par "tiem tur augšā" ir gluži dabiska. No otras puses, tomēr nesaprotu, kāpēc tik baisi piedrazot mediju telpu ar informāciju par notikumiem, kas nekādi neietekmēs tās sabiedrības dzīvi, kurai domāta šī mediju telpa? Nu ievēlēs Džonu vai ievēlēs Smitu - te, Baltijas jūrjas austrumkrastā nodokļi mainīsies, maizei un pienam cenas kritīsies, algas palielinās? Man aizdomas, ka dzīve te ritēs savu gaitu un nekādu izmaiņu nebūs pat situācijā, ja ASV Kongress pasludinātu monarhijas dibināšanu. Piekrītu, ka tēma kā tāda interesanta, ziņa ir svarīga (tikpat svarīga kā iekšpolitiskā situācija, piemēram, Sīrijā, no kuras atkarīgs, būt vai nebūt gāzes vadam uz Vidusjūru), un globāli kādas izmaiņas būs, taču kā tas, vai Jaunā Pasaules Kārtība tiks ieviesta mēneša laikā ar 6. flotes palīdzību, vai pusgada laikā pārrunu ceļā, ietekmēs Jānīša vai Zanītes spēju nomaksāt patēriņa kredītu un iekrāt lieku simtnieku jaunai kleitai vai ūziņām? Vai tev nav vienalga, kurš cars sēdēs Pēterpils tronī, ja tevi klaušās dzīs vai pērs pēc vietējā muižkunga rīkojuma pašu vagars neatkarīgi no izmaiņām valdošajā dinastijā? Tad priekš kam interesēties par to, ko ne tu vari ietekmēt, ne kas tavu dzīvi kaut par jotu ietekmē? Noskaties 5 min sižetu ziņās un viss, nevis džinkstini no rīta līdz vakaram. Nesaprotu.

Neesmu manījis pēdējos 50 gados krasas izmaiņas šīs lielvalsts ārpolitikā, kas būtu notikušas pateicoties līdera atšķirīgajam skatījumam. Tb man tas vairāk asociējas ar klasisku ministrijas aparātu, kur ļaudis pirms vēlēšanām cerībām acīs gaida, ka nākamais ministrs nu gan cels nozari saulītē, aber šis, ja vien nav reformators pēc aicinājuma (tādi ir, bet reti), veic tikai pāris dekoratīvas izmaiņas amatos un viss - vadlīnijas, plāni, programmas, budžeti ir izstrādāti desmitgadēm uz priekšu, - mašinērija griežas, aparāts milzīgs, to vada departamentu vadītāji, un procesa darbības virzienu un principus maz ietekmē tā untumi, kas pāris gadus augšā sēž. Retorikā jā, tur ir nianses un atšķirības, nozarē iesaistītos, to darbavietas zināmā mērā ietekmē, bet bet kopējās vadlīnijas manuprāt nemainās, tb ja neesi nozarē iekšā, tad izmaiņas nejūti nekādas, tikai iedomas.

P.S.
Dabūju Mišelas Dipuī grāmatiņu "Dino hercogiene". Lasu un ķeru kaifu. Aber kaifs ietekmē manas dzīves kvalitāti.

Kaut arī iekšzemes medijiem uzmanību nepievēršu - pirmkārt, sargāju nervu sistēmu, otrkārt, kā teica Kauliņš Būtam: "Viss, kas noticis pēc industriālās revolūcijas, nav uzmanības vērts" - vakar tomēr internetā pamanīju visās malās dominējošo ziņu par KNAB aktivitātēm tai RD Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldē. Protams, šī drošības struktūru aktivitāte nav tik kruta, kā man mīļā cīņa ar visu valsti bailēs turošo "bijušo desantnieku bandu", par kuru savulaik tautu informēja gan premjers, gan ministri un prezidents (tā arī nezinu, kā tur ar arestēto Gulbi beidzās, kuram atrada viltotu atzīmi 8. klases liecībā?), taču neizlasīt jau nevarēja. Tā rezumējot: ne nu es zinu, kas tur un kā; pie tam ar gadiem mani pārņēmusi klasiska vecu perdeļu liga "visi viņi tur augšā zog, godīgu tur nav neviena!"., tb ne par ko nav jābrīnās un tāpat visi gali bus ūdenī, aber liecinieki aiz restēm. Taču uzkrītoša šķita kāda nianse ziņas pasniekšanā: kur vien aprakstīts, kas kur gājis, ko kratījis, ko virinājis, un dažiem uzvārdiem klāt iekavās "(SC)", aber citiem partpiederība netiek pieminēta (tb ja ziņā minēti 10 uzvārdi, tad partejiskā piederība tiek atzīmēta tikai dažiem, kas pieder vienai konkrētai partijai). Tas tāds mediju kāda tur kodeksa iekšējai noteikums, pieminēt piederību tikai vienai partijai, un ignorēt, ja uzvārda īpašniekam citas krāsas biedra apliecība kabatā?

Skatoties TV ziņas iešāvās prātā neatbildams jautājums: ja 18. novembra dievkalpojumā Doma baznīcā ielauztos Lindermana rokgrupa un sniegtu viegli pancīgu koncertu, izdziedot savu protestu pret kārtību valstī, tad jau šamos savāktu gan, aber cik no protestētājiem, ko redzu šodien TV, ievērotu konsekvenci un skrietu protestēt pret Linderman Band tiesāšanu?

Interesanti, kur un kā parādījies mīts, ka dievzemītes klimats esot kontrastiem pārbagāts, attiecīgi labs?

Pirmkārt, kopš kura laika kontrasti ir kas pozitīvs? Piemēram, cik nācies vērot ļaudis, šie daudz labprātāk izvēlas prognozējamu un stabilu algu visu laiku, nevis vienu dienu miljonu, bet tad cik gadus tukšās pudeles lasīt. Tas pats citur ikdienā - jo mazāk pārmaiņu, jo labāk. Savukārt par klimatiskajiem apstākļiem ik pa brīdim nākas dzirdēt, ka vo kontrasti, tas cool. Ļaudis to izdomājuši tāpēc, ka vienkārši neviena loģiska argumenta, kāpēc šo platuma grādu klimats būtu ciešams, vienkārši nav, jebšu ideja nāk no kādas ziemas apģērbu kolekcijas pārdevēju prātvētras sapulces un nu folklorizējusies?
Otrkārt, vai var par vietu, kur tu vienā un tai pašā vējjakā un apavos sagaidi Jauno Gadu un dedz Jāņu ugunskuru, runāt par kontrastiem klimatā? Tb 2 nedēļas gadā -30°C, pēc pusgada 2 nedēļas +30°C, bet atlikušos 11 mēnešus tāda uzsildīta miroņa temperatūra ar mūžīgu svina vāku debesīs un slapjdraņķi/smidzināšanu. Ja to attēlotu grafiski, sanāktu tāda komā gulošā kardiogramma: svītra, tad mazs bōgens, svītra, bōgens uz otru pusi, svītra... No 365 dienām 30 esot saulainas. Kaut ko nesaprotu tajā visā, jo kontrastus nekādus neredzu.
Vo kādā Mongolijā, kur 4 mēneši ir +40°C, 4 mēneši -40°C, bet diennakts t° vr staigāt aš 20° amplitūdā, vo tur ir kontrasti!

Īstenībā man pofig, kāds tas laiks aiz loga - esmu pieradis (cilvēks nav cūka, tb pie visa spēj pierast), bez tam regulāri pērku loterijas biļetes un ceru vecumdienas pavadīt kur mazā zvejnieku mājelītē Valensijas piekrastē, - galu galā, nav ne vainītes. Laba vieta tiem, kam patīk sēņot. Bez tam, ja gribi šortos pastaigāt, neviens neliedz aizdoties uz kādu siltāku vietu galvu izvēdināt. :)

Apkārt klīst ķēdes vēstule ar aicinājumu parakstīties pret mežu ciršanu, par putnu ligzdām u.tml. Tur viss skaidrs - svēta lieta, - aizgāju un parakstījos.

Aber tomēr moka tāds retōrisks jautājums: kur kokus cērt pavasarī? Vismaz Usmas mežos aprīlī mežā neviens cirtējs iekšā netiek - tehnika iestrēgs uzreiz, jo viss slapjš, sniegs kūst, dubļi - ja nu vienīgi ar mazo cirvīti aiz mājas kādu žagariņu. ;)

Te pie god. gedymin nupat bij maza viedokļu apmaiņa par tēmu "patriotisms" - kā jau parasti tas blogosfērā notiek, saruna risinājās nevis Bahtina proponētā dialoga ietvaros, bet atsevišķos monologos, kuru kopsavilkumu var formulēt kā "muļķis! pats muļķis!", taču ne par to stāsts. Un arī ne par pašas sarunas sākuma tēmu "iejūsmināts, fanātisks patriotisms nav savienojams ar patiesu inteliģenci".
Šis tas tomēr aizķērās un tagad par to prātuļoju. Vo par provi, it kā patriotisma definīcija ir gana vienkārša un varētu skanēt aptuveni šādi: "Patriotisms (no lat. patria, "tēvija", no gr. πατριώτης - "tautietis", πατρίς, patris - "tēvs") - nekritisks politiskās morāles piederības princips, kas par permanenti pozitīvu pamatvērtību uzskata un izceļ to sociālo un politisko vidi, kurā cilvēks dzimis, audzis un pie kuras piederīgu sevi uzskata. Atkarībā no vēstures perioda un vietas, indivīds var būt cilts, polisas, impērijas, monarhijas, nācijas, valsts patriots. Ne vienmēr vērtības pārklājās, t.i., indivīds var būt nācijas patriots, bet būt pret tās apdzīvotās valsts iekārtu (un otrādi: indivīds var būt valsts patriots, jūtot nepatiku pret nācijām, kas dzīvo šīs valsts teritorijā)." Tik tālu vienkārši.

Taču ko iesākt tad, kad sastopas divi kvēli patrioti, kuriem ir diametrāli pretējas vīzijas par to, kas ir labs tai tēvijā un kādai tai jābūt? Pavīdēja pieminētajā sarunā patriotisma piemēros Rainis un Čakste. Viens bija sociāldemokrāts līdz reto matu galiem, sapņoja par sociālisma uzcelšanu, bet otrs bij tipisks 20. gadu kalvīšvaldiņš, tkurš kreisi noskaņoto laikabiedru atmiņās palicis kā "blēdīgs advokātiņš no Jelgavas", bet labējā presē un skolu mācību grāmatās iegājis viens no valsts pīlāriem, balstiem un cēlājiem. Tb Rainis tak ar Čaksti pat vienā rudzu laukā padirst neietu! Taču abi ir patrioti. Līdzīgi kā pretstatu pāris Rubiks/Astra, kur katrs svēti pārliecināts, ka savu dzīvi velta tikai dzimtenes uzplaukumam, un gatavs patriotisma vārdā uz ešafota kāpt. Kurš no abiem savā ticībā labajam īstāks, patiesāks? Un vai var dalīt īstā/neīstā patriotismā? Kādi kritēriji patriotismam varētu būt kopīgi, izņemot tīri ģeogrāfiski lokālo orientāciju, lai mēs varētu runāt par vienu patriotismu, nevis daudziem?

Es nezinu. Man ir pārmests, ka es tur necienu patriotus. Tā gluži nebūs viss. Par pariotiem man vienkārši nav viedokļa nekāda, jo gluži vienkārši nav kritēriju, kas ļautu tos atpazīt, jo lielākā daļa, kas sevi pozicionē kā patriotus, ir gluži parasti cilvēciņi, kas savas paša iedomas cenšas uzspiest apkārtējiem kā vispārīgas.

"Valsts ir cilvēki paši, visa sabiedrība." Interesanti - ja mana vecmāmiņa bijusi gan Krievijas impērija, gan pāris gadus Vācijas impērija, pēc tam viņa bija Latvijas Republika un pēc tam viņa bija PSRS, vai es varētu uz kādu nebūt mazu pusmuižiņu un goda pensiju mantojumā pretendēt, ja man rados tik daudz valstis?

UPD:
Pirmais šo atziņu - "Valsts, tas esmu es!" (L'etat c'est moi), - it kā postulējis Francijas karalis Luijs XIV. Taču, šajā sistēmā kā jebkurā klasiskā piramīdas shēmā: tie, kas pirmie pievienojas, dabū muižiņu Luvrā, bet tie, kas pēdējie piekrīt atziņai, ka "valsts ir cilvēki paši, visa sabiedrība" - tiem atliek tikai maksāt nodokļus.

Kļūt inteliģentam nemaz nav tik grūti. Vajag tikai piedzimt ģimenē, kurā pirms tevis piecām paaudzēm ir augstākā izglītība.