| |
| Rīgā, 1656. gadā Šrēdera tipogrāfijā nodrukātajā "Šāviņu un granātu uzskaitījums, kuras tika izšautas Rīgas aplenkuma laikā no 23. augusta līdz 5. oktobrim", līdz ar postījumiem uzskaitīti visi 1875 šāviņi, ko Maskavas lielkņaza artilērija izšāvusi uz Rīgu. Rīgas platība bija 35 ha jeb 350000 m2. | |
|
| 1389. gada 24. februārī kaujā pie Osles Dānijas karalienes Margrētas I armija sagrāva Zviedrijas karalistes armiju, karalis Albrehts krita gūstā, Stokholmu ielenca dāņu karaspēks. Tas pēc t.s. “domino principa” aizsāka notikumu virkni, kas turpmākajās desmitgadēs mainīja dzīvi visās Baltijas jūras piekrastes zemēs. Proti, sagūstītā Albrehta brāļadēls, Meklenburgas hercogs Johans IV, kā arī Vismāras un Rostokas pilsētas paziņoja, ka to ostas atvērtas jebkuram kuģim, kas piedalās karadarbībā pret Dāniju un gatavs palīdzēt ielenktajai Stokholmai. Savukārt Zviedrijas riksrods (valsts padome) šādu kuģu īpašniekiem bez kavēšanās izsniedza kaperu (legālo pirātu) diplomus. Gribētāju saradās daudz – burtiski pāris mēnešu laikā izveidojās nopietna vitaljeru brālība (Vitalienbrüder; lat. fratres Vitalienses; no “vitalie” – proviants) flote, kas gan pa jūru apgādāja ielenkto Stokholmu, gan laupīja un gremdēja dāņu kuģus. Tajā iesaistījās arī krietns skaits zviedru bruņinieku ar savām karadraudzēm, tā kā spēks bija visai nopietns. Pirātisms attīstījās un pieņēmās spēkā, vitaljeru brālībā izvirzoties talantīgiem admirāļiem. 1393. gadā vitaljeru flote izlaupīja Bergenas pilsētu, 1394. gadā – Malmi, apmetās Gotlandes salā, kuras pārvaldītājs, Pomerānijas hercogs Ēriks tos uzņēma kā sava militārā spēka papildinājumu. Visbijas pilsēta kļuva par lielāko pirātu bāzi pasaulē. Lieki piebilst, ka vitaljeri laupīja visu, kas kustēja pa jūru, kā arī piekrastes ciemus un pat pilsētas. Lībekas Ditmārs (Detmar von Lübeck) savā pilsētas hronikā ar sāpošu sirdi rakstīja, ka “Viņi viesa bailes ļaužu sirdīs visā jūrā, trīcēja visi tirgotāji. Siļķes kļuva nedzirdēti dārgas.” Tirdzniecības paralizēšana lika nopietni sarosīties Hanzas pilsētām – Dānijas un Zviedrijas kroņu peripetijas tās maz uztrauca, taču siļku cena, tas jau bija nopietni. Ar Hanzas starpniecību 1395. gadā abas karalistes noslēdza mieru, bet Albrehts atguva brīvību. Taču džins no pudeles jau bija izlaists: vitaljeri negrasījās atgriezties pie mencu zvejas un rāceņu audzēšanas. Pirātu brālība kontrolēja visu Baltijas jūru - sagrāba Abo, Vīpuri un vēl vairākus pilskalnus somu piekrastē. 1397. gadā vitaljeri Svena Stūres vadībā (1200 karotāju 42 kuģos) ielenca Stokholmu, atbalstot hercoga Ērika pretenzijas uz Zviedrijas troni. Situācija vēl vairāk saasinājās, kad pirāti izgāja Ziemeļjūrā un ierīkoja bāzi Helgolandes salā, kas atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā. Nu sarosījās Hamburga un Brēmene, kuras līdz šim hanzasbrāļu nedienas Baltijas jūrā bija atbalstījušas vairāk vārdos. Savkārt kad vitaljeri sāka apciemot Anglijas, Francijas un Norvēģijas krastus, laupot visus kuģus, ko sastapa jūrā (to flote Godekes Mihaelsa vadībā pat tika līdz Spānijai), Anglijas parlaments apsūdzēja Hanzu pirātisma atbalstīšanā un lika tai samaksāt par visiem vitaljeru nogremdētajiem angļu kuģiem. Tas bija pēdējais piliens - sākās pirātu un Hanzas karš, kurā, jāatzīst, vitaljeri sākumā guva virsroku. Pirātu paradīze turpinājās līdz brīdim, kad tiem pievērsās Ziemeļeiropā nopietnākais spēlētājs, Jeruzalemes Sv. Jaunavas Marijas teitoņu hospitāļa mūku-bruņinieku ordenis. 1398. gada 17. martā 50 kuģu liela Ordeņa flote ieradās pie Visbijas, izsēdinot krastā 5000 brāļus bruņiniekus, pusbrāļus un palīgspēkus, ko visu komandēja pats lielmestrs Konrāds fon Jungingens. Visai aši teitoņi ieņēma salas nocietinātās vietas, taču Visbijas 2000 vīru lielais garnizons vārtus neatvēra. Tad kā parasti: aplenkums, sarunas, miera līgums. Vitaljeri bez kaujas atdeva pilsētu, ar tiesībām sakāpt kuģos un doties, kur acis rāda. Tas bija brālības gals Baltijas jūrā. Daļa vitaljeru devās uz Zviedriju, kur sagrāba Fakseholmas cietoksni un sēdēja tajā, līdz sagaidīja no karaļa apžēlošanas rakstu. Pārējie devās uz Ziemeļjūru, kur bez Helgolandes izveidoja ostas un bāzes Ertholmas salā un Frīzijas salās. Baltijas pirātu gaitas Ziemeļjūrā turpinājās vēļ gana ilgi, taču tas jau ir cits – tikpat krāšņs stāsts, - kas beidzās vien 1449. gadā līdz ar pēdējā vitaljeru vadoņa Hansa Engelbrehta nāvi. P.S. 1950. gadā nāca klajā Villija Brēdeļa vēsturiskais romāns “Die Vitalienbrüder”, savukārt 2006. gadā – kinofilma “Störtebeker”, bet burātāji nesmādē alus šķirni “Störtebeker”. | |
|
| Rakstīto avotu ziņu par gadskārtu svētkiem mūsdienu Latvijas teritorijā līdz 16. gadsimtam nav. Pirmās ziņas nāk no pēcreformācijas laika. “Pie Sv. Jāņa dienas gunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā “Livonijas hronikā” īgni rakstīja Baltazars Rusovs. Jaunā luteriskā Baznīca visai nopietni ķērās klāt pie pagānisma palieku apkarošanas, gan izcērtot elku birzis, gan nosodot visādas blēņu būšanas. Kurzemes superintendants Pauls Einhorns sulīgi un nikni šo nejaucību (Jāņus) aprakstījis 17. gs. sākumā, arī Georgs Mancelis teica savu vārdu. Tā nu katoliskajiem viduslaikiem raksturīgā svētku svinēšanas pārbagātība jaunajos laikos gāja mazumā.
Lipaiķu mācītājs Johans Karls Heinsiuss 1761. gada 2. februāra vēstulē Dobeles mācītājam Dāvidam Flūgrātam, rakstīja: "Senos svētkus - Ziemassvētkus, Lieldienas, Vasarsvētkus un citus, kurus svin visi zemnieki šajā apkārtnē, ķoniņi var svinēt daudz bagātīgāk, un kopumā šos svētkus var saukt par viņu svētkiem. (..) to nedara tikai viņi vien, bet gandrīz visi zemnieki, kas dzīvo daudzu jūdžu plašā apkārtnē. Kurzemes aprakstnieks Ulrihs fon Šlipenbahs 1806. gadā rakstīja: " Apmēram pirms 60 gadiem viņi Jāņa naktī savos mežos svinējuši kādu bakhanāliju veidu, un, kā tika apgalvots, klejojuši apkārt pilnīgi kaili un veikuši dažādas elkdievības ceremonijas. Taču vienreiz tālaika mācītājs Heinsiuss, bijušais prūšu huzārs, viņus pārsteidza šajos kuršu ķoniņu svētkos, un kailos prinčus apģērba ar smagiem pātagas sitieniem."
Tās tad ir gandrīz vai vienīgās ziņas par Jāņu svinēšanu zemnieku vidū. Vairums rakstīto avotu par Jāņiem mūsdienu Latvijas teritorijā vēsta par svētku pilsētniecisko un (nenacionālo) raksturu jaunajos un jaunākajos laikos.
Senākās detalizētās ziņas par Jāņu tradīcijām ir no pilsētām (Rīgā, Lībavā, Mītavā, Rēvele u.c.), kur tie bija vienīgie izteiktie tautas svētki, ko svinēja visa pilsēta - visas tautības, visas kārtas un visi sociālie slāņi. Smilšu kalnā 17-18. gs., pēc tam Zāļu tirgū un umurkumurā Daugavmalā 19.-20. gs. 18. gadsimta otrajā pusē latvieši sāka nošķirties un svinēt atsevišķi no pārējiem – to aizsāka turīgs mastu šķirotājs Jans Šteinhauers, latvietis (t.i. zemnieks). 1759. viņš nopirka Zasu muižu Pārdaugavā, un tur Zāļu vakarā pie Šteinhauera sāka pulcējties t.s. nevācu amatu brālību locekļi.
Taču īsti “latviski tautisko raksturu” Jāņu svinēšana ieguva, pateicoties vienam konkrētam cilvēkam. Kad 18. gs. beigās grāfs Ludvigs Augusts fon Mellīns (1754-1835) Pēc troņmantnieka Pāvila I rīkojuma no sastādīja Vidzemes un Igaunijas guberņas pirmo precīzo atlantu “Atlas von Liefland”, viņš ar rūgtumu secināja, ka nekur vairs tauta nesvinot Zāļu vakaru pirms Sv. Jāņa Kristītāja dienas, kā tas bijis sendienās: "zemnieki arvien mazāk dejo savas dejas vai iet rotaļās, to vietā spēlē vijoli un dejo vāciskos valšus". Grāfs savos īpašumos deva rīkojumu atsākt Zāļu vakarā atkal dedzināt ugunskurus un dziedāt savas tautas dziesmas, motivācijai muižkungiem uzdodot atbalstīt svētkus ar alus un uzkodām no muižu krājumiem. Ja kāds latvietis aizmirsis, kā dziedāt, tad “lai meklē Hardera un Bergmana drukātajos rakstos, kuri abi vāc un drukā tās zemnieku ziņģes”. To pašu darīt viņš vairākkārt aicināja citus muižniekus Vidzemes landtāgā.
Ideju “tautiskot” Jāņu svinēšanu pārņēma jaunlatvieši. Emils Melngailis dienasgrāmatā rakstīja: "Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās - 1900. - sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu un Jāņunakti. Kā jau bieži, muļķība nosēžas goda vietā." 20. gs. pirmajā pusē Līgo vakars un Jāņu diena Latvijas republikā tika pasludināti par valsts svētkiem. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā valstiskā līmenī tika izplatītas un koptas jaunas Jāņu tradīcijas un teorētiskais skaidrojums (nu tur Saule griežas, enerģijas virmo, papardes ugunīs utt.).
Padomju okupācijas režīmā, Arvīds Pelše (toreizējais LKP CK sekretārs) vērsās pret Jāņiem kā buržuāzisko nacionālistu svētkiem. 1961. gadā tika liegts svinēt, milicijas un t.s. družiņņiku patruļas vaktēja, vai kur nekurina ugunskurus. Pat Emiļa Melngaiļa „Jāņuvakars” tika svītrots no Dziesmu svētku programmas. Taču pāris gadu pūliņi neko nedeva – varai nācās samierināties un pievērt acis. Efekts pat bija pretējs, proti, sabiedrībā interese par Jāņu svinēšanu etnogrāfiskajā modelī pat pieauga. Pie ugunskuriem šlāgerus sāka izspiest Jānū dziesmas, par folkloru sāka interesēties pat tie, kas nekad par to nebija domājuši - 1970-80. gadu mijā sāka dibināties viena folkloras kopa pēc otras. Jāņi no jaukiem vasaras saulgriežiem, visas ģimenes kopāsanākšanas (agrāk nezināja, ka ģimene ir tikai 2 laulātie un viņu bērni) svētkiem pamazām pārvērtās par "latviskā koda" ass punktu.
Tā kā nu dievzemītē vismaz vieni jauki un reti svētki bez sēru lentām pie karogiem – novērtēsim to, priekā! | |
|
| "(..) Lielais mēris 18. gadsimta sākumā. 1710. g. Allažu draudzē nomira 80,4%, Siguldas - 74,3%, Krimuldas - 75,7%, Ropažu - 86,7%, bet Suntažu draudzē 85,1% no visiem iedzīvotājiem (Cilvēki un notikumi, 294. lpp.). No mēra nomira gandrīz visi Rīgas mācītāji, izņemot vienu - Kristianu Lauterbahu. Līdz 1710. g. jūlija vidum nomira puse Rīgas namnieku. 1710. gada septembrī no trīsdesmit deviņiem Lielās ģildes locekļiem dzīvi bija tikai divpadsmit. Mēra epidēmijā nomira visi Rīgas notāri un visi muitas ierēdņi. No 150 liģeriem (ostas krāvējiem) dzīvi palika tikai 16. Liepājas vācu draudzē nomira 900 cilvēku, bet latviešu draudzes mirušo skaitu vērtē pāri par 5000, Jelgavas ģimnastikas mazpulks. Durbē dzīvi palika 22 vācbaltu iedzīvotāji, Ventspilī tikai 7 vācbaltu ģimenes. Bauskā palika dzīva trešā daļa no visiem iedzīvotājiem, bet Jelgavā nomira 1316 iedzīvotāju. Zūrās nomira 82% no visiem iedzīvotājiem. Epidēmijas laikā nomira lielākā daļa no Kurzemes līviem. Līdz epidēmijai posmā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvoja 1600 līvu, bet mēra laikā izdzīvoja tikai 10. Popes novadā palika dzīvi tikai trīs līvi. Miruši apm. 80-87%. (..)" | |
|
| 1912. gada Olimpiskajās spēlēs Stokholmā jāšanas sporta cienītāju uzmanība bija pievērsta sacensību favorītam, kurš kā spēlēdamies izpildīja vissarežģītākās figūras un iegūto punktu ziņā jau no sacensību sākuma bija tālu priekšā visiem konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka te nu zelta medaļa garantēta ar uzviju. Līdz brīdim, kad lecot pāri šķērslim ar ūdens grāvi, zirgam paslīdēja kāja un abi - kā jātnieks, tā zirgs, - apmeta kūleni un, dubļus šķiežot, pazuda ūdenī. Jātnieks ar smagu kontūziju un piecām lauztām ribām bija spiests izstāties no sacensībām, un tik vien bija mierinājums, kā pēc karaļa Gustava V īpaša rīkojuma īpaši tikai viņam kalta zelta medaļa par "sportiskumu".  Tas bija Krievijas impērijas Izmailovskas leibgvardes pulka poručiks Karls fon Rummels (Carl von Rummel, kr. фон Руммель Карл Альфонсович, 1888-1967), labākais jātnieks visā impērijā, pēc tam 1. pasaules kara varonis, pēc lielinieku apvērsuma demobilizējās, kopš 1919. gada komandēja 8. kņaza Poņatovska ulānu pulku Polijas armijā (kas loģiski - neatgriezīsies tak pie radiem uz Kurzemi, ja tur igauņi ar latviešiem vācbaltiem brūk virsū), apbalvots ar Polonia Restituta, Virtuti Militari un Zelta Krustu, demobilizējās kā kavalērijas pulkvedis; pārstāvēja Poliju 1924. un 1928. gadu Olimpiskajās spēlēs, pēdējās izcīnot bronzas godalgu. Un, kaut baltkrieviem šajā jautājumā cits viedoklis (Karls dzimis Grodņā), manuprāt viņš ir īstens "mūsējais" – vācbaltieši fon Rummeli Kurzemē ir zināmi kopš 1357. gada, 1631. gadā ierakstīti Kurzemes bruņniecības matrikulā, to valdījumā bijušas Purmsātu (Pormsahten), Nurmuiža (Nurmhusen), Zasas (Saassen), Červonkas (Tscherwonka) u.c. muižas, – sena un cienījama kurzemnieku dzimta. | |
|
| "(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.
Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem." | |
|
| Kā Vikipēdijā stāv rakstīts: "Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1280. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu". Tā ir pirmā reize, kad vēstures avotos tiek pieminēts mūsdienu nacionālais karogs.  Vai oriģinālā: "Von Wenden was zuo Rige komen zer lantwer, als ich han vernomen, ein bruoder und wol hundert man: den wart daz maere kunt getan. die quamen hovelichen dar mit einer banier rot gevar, daz was mit wize durch gesniten hiute nach wendichen siten. Wenden ist ein burc genant, von den diu banier wart bekant. und ist in Letten lant gelegen. da die vrowen ritens pflegen nach den siten, als die man: vur war ich iu daz sagen kan diu banier der Letten ist. der was in der selben vrist hundert hin zuo Rige komen zer lantwer` als ir hat vernomen ein bruoder was ir houbetman." ( ... ) | |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}