Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
14.-Apr-2017 05:47 pm
1912. gada Olimpiskajās spēlēs Stokholmā jāšanas sporta cienītāju uzmanība bija pievērsta sacensību favorītam, kurš kā spēlēdamies izpildīja vissarežģītākās figūras un iegūto punktu ziņā jau no sacensību sākuma bija tālu priekšā visiem konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka te nu zelta medaļa garantēta ar uzviju. Līdz brīdim, kad lecot pāri šķērslim ar ūdens grāvi, zirgam paslīdēja kāja un abi - kā jātnieks, tā zirgs, - apmeta kūleni un, dubļus šķiežot, pazuda ūdenī. Jātnieks ar smagu kontūziju un piecām lauztām ribām bija spiests izstāties no sacensībām, un tik vien bija mierinājums, kā pēc karaļa Gustava V īpaša rīkojuma īpaši tikai viņam kalta zelta medaļa par "sportiskumu".



Tas bija Krievijas impērijas Izmailovskas leibgvardes pulka poručiks Karls fon Rummels (Carl von Rummel, kr. фон Руммель Карл Альфонсович, 1888-1967), labākais jātnieks visā impērijā, pēc tam 1. pasaules kara varonis, pēc lielinieku apvērsuma demobilizējās, kopš 1919. gada komandēja 8. kņaza Poņatovska ulānu pulku Polijas armijā (kas loģiski - neatgriezīsies tak pie radiem uz Kurzemi, ja tur igauņi ar latviešiem vācbaltiem brūk virsū), apbalvots ar Polonia Restituta, Virtuti Militari un Zelta Krustu, demobilizējās kā kavalērijas pulkvedis; pārstāvēja Poliju 1924. un 1928. gadu Olimpiskajās spēlēs, pēdējās izcīnot bronzas godalgu.

Un, kaut baltkrieviem šajā jautājumā cits viedoklis (Karls dzimis Grodņā), manuprāt viņš ir īstens "mūsējais" – vācbaltieši fon Rummeli Kurzemē ir zināmi kopš 1357. gada, 1631. gadā ierakstīti Kurzemes bruņniecības matrikulā, to valdījumā bijušas Purmsātu (Pormsahten), Nurmuiža (Nurmhusen), Zasas (Saassen), Červonkas (Tscherwonka) u.c. muižas, – sena un cienījama kurzemnieku dzimta.
30.-Mar-2017 11:12 am - Vēsture pret pagātni jeb par vēstures didaktiku
"(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.

Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem."
29.-Okt-2016 07:06 pm - lai sarkanbaltsarkanais braši plīv!
Kā Vikipēdijā stāv rakstīts: "Sakarā ar zemgaļu vadoņa Nameja uzbrukumu Rīgai 1280. gadā Cēsu komturejas vienība kaujas laukā ieradās ar sarkanbaltsarkanu karogu". Tā ir pirmā reize, kad vēstures avotos tiek pieminēts mūsdienu nacionālais karogs.



Vai oriģinālā:
"Von Wenden was zuo Rige komen
zer lantwer, als ich han vernomen,
ein bruoder und wol hundert man:
den wart daz maere kunt getan.
die quamen hovelichen dar
mit einer banier rot gevar,
daz was mit wize durch gesniten
hiute nach wendichen siten.
Wenden ist ein burc genant,
von den diu banier wart bekant.
und ist in Letten lant gelegen.
da die vrowen ritens pflegen
nach den siten, als die man:
vur war ich iu daz sagen kan
diu banier der Letten ist.
der was in der selben vrist
hundert hin zuo Rige komen
zer lantwer` als ir hat vernomen
ein bruoder was ir houbetman."

... )
10.-Jun-2015 08:24 pm - par senču grūto dzīvesziņu un tikumiem
Par klaušu darbu smagumu visvecākie stendenieki atcerējušies stāstīt Kārlim Draviņam:
"Ik māja pārnedēļās sūtījusi kalpu (saimniekiem klaušās nebija jāiet) darbam muižā, kurš atgriezies tikai svētdienā. Par "liecinieku"uz muižu sūtīts kāds no vecākiem vīriem, kurš palīdzējis mazāk smagos darbos (mūrnieka palīgs, būvstrādnieks palīgdarbos u.c.). Darbos, strādāšanai kūtīs, dārzos, labības pļaujā, sūtītas arī kalpones. Bērniem vajadzējis iet lasīt vārpas, bet pēc kartupeļu novākšanas sievas varējušas ar grābekļiem pārrušināt vagas, arī bērni lasījuši kartupeļu mazumu.
Ziemā pa dienu bijis jābrauc uz mežu pēc malkas, ko jāsacērt, jāpiekrauj vezums un jāpārved muižā. (..) Katram saimniekam bija jānopļauj sešas pūrvietas t.s. liekās pļavas un jāaizved uz muižu gatavs siens. (..) Vaļenieki gājuši uz muižu pļaut riežas – par vienu nopļautu riežu atļāvuši sev nopļaut piecas pūrvietas no muižas pļavām; parasti mežainajā apvidū, bet, ja pļāvuši par naudu algā, tad maksāti divi rubļi par riežu.
Saimniekiem bijis jādod muižai arī nodevas – katru gadu viena zoss, trīs gadus vecs auns, viena vepra viduklis, noteikts skaits koka spaiņu (tos gatavojuši mājās). Nācies arī novīt 20 pinekļus zirgiem; tos vijuši no kaņepājiem un kadiķu lūkiem. Čupadu saimniekam, kuram bijis tikai trīs sieka vietas zemes, nav bijis jāsūta nevienu klaušās, toties viņam vajadzējis piegādāt 50 kadiķa lūku pinekļu. Turklāt katrām mājām (saimniecībai) bijis jāsavērpj svars – apmēram piecas mārciņas linu dzijas. (..) Klaušu laiku beigās katram otrajam saimniekam bijis jāsūta puisis muižas darbos. Tad salīguši kādu strādnieku, kurš nemaz vairs nav nācis mājās, bet dzīvojis muižā. Ēdienu viņam devuši saimnieki, katrs savu nedēļu. (..)
Bijušas tā sauktās "muižas kāzas" – rudenī, kad lauku darbi apdarīti, muiža pašpagastniekiem sarīkojusi plašas dzīres. Ļaudis cienāti ar ēdieniem un dzērieniem, un, mūzikai spēlējot, notikusi dejošana. (..)
Daudz kas zagts no muižas laukiem – gan kāļi, gan kartupeļi, gan daudz kas cits. Muižas laukos, laiksargam neredzot, pa nakti uz segām izdauzījuši rudzu kūļus, reizēm iegūstot ļoti daudz graudu. Dārzos zagti arī āboli. Dažreiz muižas sievas gājušas pat kūtī un govīm rāvušas ārā sienu no redelēm un devušas savai, tāpat ņēmušas no priekšnamā noliktiktajiem cūku kartupeļiem un nesušas savam lopam. Bijušas pat tādas kalpu sievas, kas pa dienvidiem, kad citi guļ, gājušas paslaukt citu govis.
Par mežu veci ļaudis bijuši tādos uzskatos, ka tas gan ir lielkunga īpašums, taču no tā kaut ko paņemt – tā neesot īsta zādzība, tikai tāda paņemšana. (..)
Saimniekiem vēl ap 1860. gadu parasti bijis viens puisis, trīs precēti kalpi, vēl kāda meita un viens vai divi gani."
No: Kalmanis Zigurds. Dzimtas nams. Stendes muižas veidošanās un attīstība 1288.-1920. - Aleksandra Pelēča lasītava: Dižstende, 2004., 44.-46. lpp.

Te man šķiet interesants gan klaušu smagums - verdzības laiki, - kad no saimniecības (saimnieku pāris, 1 puisis, 1 meita, 6 kalpi, 2 gani) tikai 1 kalps katru otro nedēļu strādā muižā, tb 9 pieaugušie paliek nomocītajā dzimtcilvēku saimniecībā strādāt sev, gadā nodevās 1 zoss, 1 auns, 1/2 cūkas (pie apstākļiem, ka ja nosprāgst zirgs vai govs, muižkungs iedod vietā jaunu), mājamatniecības rīku nodeva (2 nedēļu darbs visas ziemas garumā 1 cilvēkam), maksa par pļaušanu, ražas pārpalikumu savākšana u.tml. Taisni brīnums, kā tik šausmīgs apstākļos izdzīvojuši!
30.-Apr-2015 08:52 am - rīdzinieku slengs
"Ar viņu varēja runāt vecajā rīdzinieku žargonā – sākt teikumu vāciski, turpināt latviski un pabeigt krieviski". Nezināju, ka bijis savs slengs.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 242. lpp.
14.-Apr-2015 12:50 pm - par selektīvās historiogrāfijas ērkšķaino ceļu
Sēžot pagalmā piesaulītē, un pūšot zilajās debesis dūmu (bezdarbnieka statusa pozitīvais aspekts), aizdomājos par selektīvās historiogrāfijas ērkšķaino ceļu.

Vērojot no malas cirku internetos, kas pārņēmis kaujas pie Oršas gadadienu - baltkrievu vēsturnieku traktējumā tajā uzvaru guvuši baltkrievi, krievu - maskaviti, lietuviešu - leiši, poļu - poļi utt., viens otru apkaro un gāna, - jāpabrīnās, cik klusu un nemanāmi pirms 13 gadiem tika atzīmēta cita "aziātu ordu" sagrāve, proti, 1502. gada 13. septembrī pie Smoļinas ezera notikusī grandiozā kauja, kurā spožu uzvaru pār maskavitiem guva mūsu pašu Ordeņa mestra fon Pletenberga vadītā livoniešu armija (zinu, zinu, ka kārtīgam latvietim tā nav "mūsu", taču es uz īstenā statusu nepretendēju, tātad drīkstu uzskaīt par savu). Nebija īsti kam celt nacionālā pašlepnuma karogu šajā sakarā. Latviešu un igauņu historiogrāfija koncentrējusies nevis uz zemes, bet uz selektīvi etnisko vēsturi, t.i. livoniešu uzvara nekādi neiekļaujas patriotiska paradigmas rāmjos (jo izcelt tikai zemnieku kājnieku masas varonību, noklusējot bruņniecības un algotņu devumu, kā arī vadību īsti nesanāk), krievu vēsturniekiem tēma ne visai patīkama. T.i. nevienam nav iemesla ne jubilejas monētas kalt, ne konferences rīkot, ne rakstu krājumus ar pompu publicēt. Arī vācu vēsturniekus maz interesē, kas pirms simtiem gadiem noticis kur ellē ratā terra incognita pierobežā, un tikai mazskaitlīgajās baltiešu jeb baltvācu vēsturnieku aprindās tika klusu un pieticīgi atzīmēta Voltera fon Pletenberga 450. nāves gadadiena. Tas arī viss. Kopš 1849. gada fantāzijām un emocijām pārbagātā, taču mūsdienu zinātnes prasībām ne visai atbilstošā Kunica sniegtā kaujas apraksta, šķiet, nekas jauns baltvācu devumā klāt nav nācis.

Dīvainā kārtā uz šo brīdi visnopietnākā kaujas pie Smoļinas analīze ir sastopama nevis kādā skrupulozo vācu pandektā, bet gan klasiskajā padomju historiogrāfijā. Vispirms Kazakova (Н.А. Казакова) devusi nelielu aprakstu visai zināmajā "Русско-ливонские и русско-ганзейские отношения" (1975) sējumā, bet pēc tam Besudnova (М.Б. Бессуднова) to nopietnāk analizējusi savā publikācijā "Походы магистра Вольтера фон Плеттенберга на Псковщину в 1501 и 1502 годах" (2007), aplūkojot avotos sastopamās ziņas par kauju. Pie tam abas autores kā pašsaprotamu atzīst livoniešu uzvaru pār Maskavas lielkņaza Joana III armiju, kuru, starp citu, komandēja vojevoda Daniils Šeņa (Даниил Щеня) kurš pirms diviem gadiem bija smagi sakāvis lietuviešu Ostrožas hetmaņa spēkus kaujā pie Vedrošskas, t.i. nebija nekāds iesācējs kara lietās.

sīkāk )
21.-Okt-2014 11:24 am - derdzīgajiem kosmopolītiem (jo patrioti par ko šādu neinteresējas - tāpat visu zina)
Prof. Andrejs Vasks: Jaunākās atziņas par akmens laikmetu Latvijā
12.-Sep-2014 12:20 pm - par dabas stihijām
1358. gada pavasarī Daugavā tā pacēlies ūdens līmenis, ka Doma baznīcā ieplūdušais ūdens līmenis sasniedzis liela vīra augstumu. Baznīcas sienā iemūrēts dzels krusts, atzīmējot ūdens līmeņa augstumu.
1573. gada 19.-26. aprīlī plūdi aizskaloja visas ēkas ārpus Rīgas mūriem. Līdzīgi postoši plūdi atkārtojās 1589. un 1597. gadā.
1615. gadā pārplūdušās Daugavas ūdens Doma baznīcā izskaloja kapu velves, kā rezultātā tur iegāzās kapu plāksnes.
1649. gadā Daugavas straume aizskaloja 200 namus ar tiem cilvēkiem, kas nebija paspējuši aizbēgt. Tā paša gada rudenī vētra uzlauza Daugavas ledu un dzina pa upi uz augšu – pali aiznesa 150 namus un 120 dzīvības.
1617. gada janvārī Rīgā ziedēja ķirši.

Via: Laursons V. Raibā Rīgas vesture. // Brīvās zemes Ilustrētais pielikums. Nr. 17., 1937., 134.-135. lpp.
This page was loaded Jan 18. 2018, 7:53 am GMT.