|
| "(..) skolā vēsture tiek mācīta kā stāstu jeb mītu krājums ar lielu daudzumu absolūti nesvarīgu datu un vārdu. Pusaudžiem jāiekaļ garus un garlaicīgus pārstāstus un formulējumus, nepaskaidrojot, kā šīs zināšanas iegūtas. Pirmkārt pats par sevi tas ir mikslis no XIX gs. vēstures didaktikas kocepcijām un vēlīnā marksisma-brežņevisma terminoloģijas, dekorēts ar porciju no Rietumiem aizgūtām postmodernisma uzslāņojumu. Otrkārt, no šīs putras nevienam netop skaidrs, ka vēsture ir zinātne. Treškārt, ja cenšamies būt objektīvi, neviens nespēj sakarīgi paskaidrot, kam tas viss - bezgalīgās datumu, vārdu un nesaprotamu nosaukumu virkne, - vispār vajadzīgs. Nu nav jāiekaļ prātā, kura gada kādā datumā kāds tu monarhs atcēlis dzimtbūšanu, kad kurā zemē notikusi kaut kāda tur sacelšanās, kad notikusi Lielā tautu staigāšana vai kurš kapteinis apbraucis ap Labās cerības ragu – tas neko neiemāca. Skolēniem nepieciešams ir zināšanu minimums par to, KĀ šie vēsturiskie notikumi tiek pētīti un rekonstruēti, KĀ tiek salīdzināti vēstures avoti, KĀ rit arheoloģiskie izrakumi (piemēram, kāpēc arheoloģiski atrastam priekšmetam ir milzu zinātniska vērtība, bet tam pašam artefaktam, nopirktam no "melnā" mantrača e-bajā, ir tikai dekoratīva vērtība), KĀDAS ir pētniecības metodes, KĀ zinātne attīstījās, kā atklāja to vai citu – pagātnes stāstus izmantojot tikai kā ilustratīvus piemērus.
Tā es te stāvu un citādi nevaru: vēstures mācīšana skolās, kāda tā ir šobrīd (un nav mainījusies pēdējos 150 gadus!), ir viscaur aplama un nevienu neizglīto! Tos Augeja staļļus ir pat ne jāvētī, bet jānojauc un jābūvē no jauna, ar pilnīgi citu struktūru un mērķiem." |
|
|