pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
28.-Jan-2014 03:04 pm - gadi skrien kā stirnas
14.-Jun-2013 09:32 am - padomju jaunatne 80.-90. gadi


Ech, man arī bija džinsu jaka, no vienas vietas nokleibēta ar SCV (studentu celtnieku vienība) atribūtiku. Izmetu ārā, bet tagad būtu tāds vintāžs, ka hipsteri skaudībā apčurātos. ;(

jūsu_tētiņi_un_māmiņas_ )
9.-Jun-2013 12:32 pm - iz bērnības - padomju estrāde, 1980. gadi
Zodiaks

pie_šāda_muzona_dancoja_jūsu_vecmāmiņas )
18.-Dec-2012 08:37 pm - 70.-90. gadu jaunatne PSRS


Šodien viņi ir 40-50-gadīgi nīgri veci perdeļi, kas ar neizpratni raugās uz "jaunatnes problēmām", nesaskatot tur nekādas īpaša, kas nebūtu skāris jebkuru paaudzi attiecīgā vecumā visos laikos. :)

... )
19.-Apr-2012 10:16 am - par bērnu grāmatiņām
Interesanti. 70.-80. gados PSRS bija visai populāri bērniem domātajos žurnālos (tādu bija visai daudz) atvērumā ievietot nevis posteru, bet lapu (vai komplektu) no bērniem domātas grāmatiņas. Kinders šīs lapas vāca un, kad komplekts bija pilns, pats varēja sev sabrošēt grāmatiņu un likt plauktā pie citām šīs sērijas grāmatiņām. Uzkatāms piemērs: žurnāla "Веселые картинки" ("Jautrās bildītes") sērija "Библиотека "Веселых картинок" ("Jautro bildīšu bibliotēka").

grāmatiņa )
15.-Dec-2011 12:46 pm - spēlēsim kapiņos
1925. gadā PSRS bija pasaules avangardā ne vien ekonomikas attīstības ātrumā, apšauto tautas ienaidnieku ziņā (pie sienas katru, kas šūpo mūsu tēvzemes finanšu sistēmu!), bet arī inovāciju bērnu rotaļlietu jomā. Izkurtējušajos rietumos Bārbija vai Hellokitija nevienam pat sapņos nebija rādījušās, bet padomijā bērni rotaļājās ar kapiņiem, tb mauzolejiņiem (vai līdzi nāca Kens Ļeņina lellīte, ko tur apglabāt, nudien nezinu):



kartōna_mauzolejs )
24.-Okt-2011 03:33 pm - par tēliem un cilvēkiem
Interesanti, ka padomju varas laikā (vēlīnajā, iepriekšējos nepiedzīvoju) nebija sajūtas, ka valsti vada cilvēciskas būtnes, kam kaut kas kopīgs ar ierindas pilsoniem, kā es. Savos tīņa gados, ja jāvizualizē, tad iztēlotos PSRS kā tādu milzu mahīnu (ir tādas baisas platformas, uz kādām tur kosmosa kuģus pārvieto - kaut ko tik mega mega), kurai uz borta augšā PSKS CK politbiroja locekļu bildes sakarinātas. Bet tās jau bildes, ne cilvēki. Protams, ieķiķināja par Leonīda šļupstēšanu, Jurija ledusacīm u.tml. - taču tie bija tikpat netverami tēli kā Petjka ar Čapajevu, par kuriem tāpat anekdotes stāstīja, - sajūtu līmenī neuztvēra pie varas esošos kā dzīvus cilvēkus, bet gan kā tēlus, Višnu avatarus. Sabrūkot tai sistēmai, kardināli mainījās varas uztvere - piepeši ieraudzīja, ka pie varas tiek puscaurkritis fizikas laboratorijas laborants, laika ziņu lasītāja, kas vienmēr visu rindu jūsu piemājas veikalā pie kases kavējusi, tur vēl kāds, kas ja ne pašam, tad kādam no paziņām labi zināms. Tie vairs nebija tēli - varas tēls izgaisa, - bet gan dzīvi cilvēki, ar savu seklumiņu, blēdībiņām, vājībām, muļķību. Pret varas nesējiem parādījās personiska attieksme, emocijas, vīpsna. Un kauns, ka tie ir tikai vienkārši cilvēciņi, nevis bijību iedvesoši tēli.

Gribas jau just piederību kam varenam, ar lielo burtu, bet nekā. Moš tāpēc man aizvien vairāk patīk asociēt sevi ar ES, nevis šo Dieva aizmirsto provincīti - kā nekā Eiropa ir liela, nedalāma un varena, pasaulē spēcīgākā ekonomika, augstākā civilizācija, - un varas nesēji kā monolīti tēli kur augšā (Merkele vien ko vērta!). Tb moš vaina ne sistēmā, bet manis postsovjetiska indivīda emocionālā nepieciešamībā pēc kā pāri cilvēkam stāvoša, lielāka? Sanāk tikpat sekli kā tas seklums, pret ko pozicionējies.
13.-Sep-2011 04:20 pm - MASS - par Stabu ielas pagrabiem
Te pamanīju vienā diskusijā (šodienas MASS manā freidlistē par PSRS) eksaltēti kā džokeri galdā sviežot argumentu par Stabu ielas pagrabiem. Tā kā diskusija bija par PSRS sabrukumu, nevis kara komunisma laiku (tās 2 dažādas lietas), tad aizdomājos, kādi tad bij tie Stabu ielas pagrabi 80. gados.
Jāatzīst, netiku tur ciemojies (aizdomas, ka 99,9% pagrabu piesaucēju ne tik), līdz ar to nevaru neko spriest par šo tēmu. Manis paša atmiņās ir tikai maktenas bailes no šīs iestādes, bet tās drīzāk bija vecās paaudzes ieaudzinātas. Taču zinu vienu, kurš kā reizi PSRS sabrukuma periodā tur iespēlēja patupēt. Neko, dzīvs. Dīvains jau ir - putniņi galvā ka nu tikai, - taču neesmu drošs, vai čekas nagu maucēji pie vainas, jebšu Mākslas akadēmijas diskrētās neirozes pārpilnais atmosfairs.
Bet stāsts lūk šāds. kur 80. gadu vidū, vairāk uz otro pusi (varētu būt kāds 1985. gads) divi izlaisti tīņi - 15-16gadnieki, - apnikuši ņemties pa tīņiem piešķirtajiem pagrabiem (vēlīnajos padomju gados, kad vēl nebija talantu fabriku TV, tīņiem piešķīra tusēšanai pagrabus Vecrīgā - paši iztīra, iekārto, un tusē - nu tur spaida meitukus un grabina ģičas, iedomājoties sevi par ciema mēroga hendriksiem) un katru rītu ar cukurūdeni grebeni smērēt, nolēma bēgt uz Rietumiem. Par Rietumiem viņi zināja, ka tur viss baisi kūl un viss pa freiju - visi braukā limuzīnos un dzīvo mājās ar ziemas tenisa kortiem. Korti šiem nafig nebij vajadzīgi, bet limuzīns noderētu. Kartē apskatījās, ka Rietumi ir rietumos no Rīgas, un tur nokļūt var divejādi: caur Poliju un Austrumvāciju, vai Somiju. Būdami saprātīgi, secināja, cauri divām socvalstīm nez vai tiks, tāpēc jāmūk tur, kur robeža tikai viena. Savāca mugursomu konservu, ģitāru, nočiepa mammai piecus rubļus, kaimiņam cigarešu paciņu, un devās uz Ļeņingradu (mūsd. Pēterburga). No turienes uz Viborgu un tad mežos iekšā uz somu pusi. Klīduši kādas dienas 3-4, konservus aprijuši, izmirkuši un sajutušies makten nelaimīgi. Pirmās salnas nebūt neveicināja iemīlēt Tarzana dzīvi mežā, bet vienīgais papildu apģērbs bija pussapuvuši vatenieki, ko acīmredzot meža celiņa malā pazaudējuši no Belomorkanāla zonas izbēgušie zeki tālajā 1952. gadā. Īsti nezinu, vai viņus noķēra padomju robiņi pie pašas robežas, vai jau somi saņēma un 100 m tālāk atdeva atpakaļ mātei dzimtenei, tak sašņorēja puikas kā Rēveles šķiņķīšus.
Nu un uz zastavu (neizturamās smirdoņas dēļ pusceļā vatenieki atņemti un izmesti no bobika, atstājot tos mežā nākamajiem robežpārkāpējiem), kur konstatēts robežpārkāpšanas mēģinājuma fakts un reģistrēti pārkāpēji. Pratināšanā abi Kaupēna mantinieki, lepni paceltu galvu kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā, lepni atbildēja, ka viņi nāk no Kurļandijas, vārdā vienam esot Puteklis Burbulis, bet otram - Jūdaliņš Tāgadiņš (pases šiem vēl nebija, skolēnu apliecības bija atstājuši mājās kā nevajadzīgas). Procesa lielāko laiku paņēma kurļandiešu dīvaino vārdu ierakstīšana protokolā.
Tīņi pabaroti un aizkonvojēti uz Ļeņingradu, kur atradās apgabala robežapsardzes štābs, aber no turienes zaldātiņa (ja robežsardzes virsnieki bija KGB dienestā, tad ierindneiki nāca no obligātā iesaukuma) pavadībā atsevišķā kupejā ar vilcienu aiztransportēti uz Rīgu un nogādāti Stabu ielā. Ierodas tur un dežurantam robiņš braši raportē: "Нарушители государственной границы Юдалиншь Тагадиншь и Путеклис Бурбулис доставлены!" (Valsts robežas pārkāpēji Jūdaliņš Tāgadiņš un Puteklis Burbulis atvesti!) Dežurants čekists kādu brīdi sēca kā krastā izmesta zivs, bolīja acis, ķēra pie sirds, tad ievilka elpu un lūdza atkārtot. Zaldātiņš atkārto. Dežuranta diafragma sāk nekontrolēti raustīties, taču šis saņēmās un lūdza vēlreiz atkārtot, jo neesot pārliecināts, ka pareizi sapratis. Zaldātiņš braši noraportēja. Tad dežurants piezvanīja uz iekštelpām, no visas mājas saskrēja pilns ar čekistiem un dežurants atkal lūdza atkārtot. Zaldātiņš braši noraportēja. Visi klātesošie smieklos vārtījušies kādu pusstundu, nabaga robežsardziņam atkal un atkal liekot raportēt. Kad cirks beidzās, abus nopratināja nu jau dzimtajā valodā, aiz škvarņika iemeta izslavētajā pagrabā un pēc pāris stundām atdeva vecākiem ar norādi nosloksnēt par Rietumiem sapņojošās atvases tā pamatīgāk, lai blēņas nenāk prātā. Tāds luk pastāstiņš, kādu es to atceros.
Bet ja kāds grib uzzināt, kā īsti bija patiesībā tajos Stabu ielas čekas pagrabos, lai prasa vienam no stāsta galvenajiem varoņiem - toreiz nepilngadīgajam disidentam Puteklim Burbulim (kurš sviesta cibā figurē kā romantiskais naisīšu mīlētājs un ēteriskais skaistuma cienītājs [info]iokaste). ;)
14.-Okt-2010 12:29 pm - padomju ikdiena
Gribēju junioram parādīt, ka gluži viņa vecumā uz skolu negāju strīpainā pidžamā roku dzelžos saslēgts, tak ar izbrīnu konstatēju, ka ir trakoti maz amatierfoto par padomju perioda ikdienu un sadzīvi. Dominē preses foto, kas tomēr tika selektīvi atlasīti (arī tā ir pētīšanas vērta tēma, ko un kāpēc atlasīja rādīšanai un ko nerādīja), vai kadri no dokumentālajām un kinofilmām. Nolēmu sākt kolekcionēt fotogrāfijas. Nu tipa šādas (šeit diemžēl nav atšifrējumu, kur, kas, kad):



... tālāk ... )
7.-Sep-2010 04:38 pm - viss jaunais ir labi aizmirsts vecais
Paziņa man atsūtīja čehu "jaunā viļņa" filmu TOP, kuras man noteikti jāredzot:
1) Kaut kas atšķirīgs / O necem jinem –Věra Chytilová (1963.)
2) Melnais Pēteris / Cerný Petr – Miloš Forman (1963.)
3) Intīmais apgaismojums / Intimni osvetleni – Ivan Passer (1965.)
4) Blondīnes mīlestības / Lásky jedné plavovlásky – Miloš Forman (1965.)
5) Veikals uz galvenās ielas / Obchod na korze – Ján Kadár & Elmar Klos (1965.)
6) Pērles dzelmē / Perlicky na dne – Jiří Menzel, Jan Němec, Evald Schorm, Věra Chytilová, Jaromil Jireš (1966.)
7) Cieši vērotie vilcieni / Ostre sledované vlaky – Jiří Menzel (1966.)
8) Margrietiņas / Sedmikrásky – Věra Chytilová (1966.)
9) Ugunsdzēsēju balle / Horí, má panenko – Miloš Forman (1967.)
10) Dezertieri un klaidoņi / Zbehovia a pútnici – Juraj Jakubisko (1968.)

Varēju lepni izriest krūti un laipni informēt, ka šo jaunatklājumu zinu jau gadus 30, tb kā nu sanāca, kā ne, bet būdams ieslodzīts aiz Dzelzs priekškara, tīņa gados noskatījos lielāko daļu gan čehu, gan franču "jaunā viļņa" mūviju (lai gan jāatzīst, rumāņu un dienvidslāvu "jaunā viļņa" paraugi nebūt nebija sliktāki). Netic. Tā tas nevarot būt, jo viss bijis aizliegts. Nu nezinu, nezinu. 1970./80. gadu mijā uz lielā ekrāna brīvi skatījos "Skārda bungas" (Grasa romāna ekranizējums), Austrumeiropas "jauno vilni" un neko - dzīvs. Vo to visu sanapsterot, lai dēls varētu skatīties, kad līdz tam daaugs, tas gan būs grūtāk. Bet jāredz noteikti. XX gs. 60. gadi vispār interesants fenomens. Ja tā padomā - Rietumu civilizācijas kulminācijas virsotne.
This page was loaded Okt 23. 2014, 6:00 am GMT.