Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
pēdējais 
10.-Aug-2016 08:43 am - Borgu
1768. gada oktobrī korsikāņu zemessardze sakāva tā laika Eiropā stiprāko militāro spēku, Francijas karaļa armiju. Par to tad nu ir šajā korsikāņu tautasdziesmā. :)



P.S.
Diemžēl LJ ievietojamā formula, ko piedāvā jūtube, klab.lv novecojušajā versijā nedarbojas, jāliek linku. :(
9.-Jan-2016 09:02 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss X
"Izbraukāju komandējumos, biju daudzās rūpnīcās, dzīvoju dažādās viesnīcās. Kas aizpildīja šīs viesnīcas, kurās vienmēr trūka vietu? Tūristi? Nē. Cilvēki, kas bija komandējumā. Visās lielās un mazās pilsētas bija pilnas ar cilvēkiem komandējumā. PSRS tikpat kā neviens nebrauca bez komandējuma nosūtījuma. Viesnīcu oficiālajā reģistrācijas anketā pat bija aile, kurā vajadzēja ierakstīt komandējuma apliecības numuru. Ailītes izgudrotājam pat nevarēja ienākt prātā doma, ka cilvēks, kurš mitinās viesnīcā, varētu arī nebūt valsts komandējumā. Kas veidoja komandēto vairākumu? "Izsitēji". Arī vārdiņš no padomju leksikas, ko tagad jau vairs reti kurš saprot tā īstajā nozīmē. "Izsitējs" bija cilvēks, kurš "izsita" izdalītos fondus. Tāpēc, ka plāns ir viens, bet dzīve – pavisam kas cits. Par maz bija panākt, ka Valsts plāna komiteja iedod papīrīti resursiem, šos resursus vajadzēja "izsist" no piegādātāja. Viss vija deficīts, jo plānveida ekonomikai deficīts ir imanents.
Piemērs. Jums vajag pēc plāna saražot 1000 ķerru. No Zadriščenskas rūpnīcas priekš tām jāpiegādā 1000 riteņu. Bet piegādā tikai 800. "Kā kaut kas tāds varēja notikt?" jautās Padomijā nedzīvojušais. Plāns taču bija likums! Likums. Bet, ja jums nepiegādā komplektējošās daļas, jūs neesat vainīgs par neizpildīto plānu: objektīvi pastākļi. Un tāpēc jūsu plānu izkoriģēs ar atpakaļejošu datumu, un jūs saņemsiet savu prēmiju par plāna izpildi vai pat pārpildīšanu. Bet riteņu rūpnīca arī atsauksies uz objektīviem apstākļiem – netika piegādāta gumija. Arī tai koriģēs plānu... PSRS, starp citu, tā bija vispārpieņemta prakse – plāna koriģēšana ar spoži pārpildītu samazinātu plānu, ar ceļojošo karogu un prēmiju pasniegšanu. Tādā veidā PSRS pārpildīja visus piecgades plānus...
1972. gadā avīze "Trud" rakstīja, ka Darasunskas kalnu aprīkojuma rūpnīca tautsaimniecībai nepiegādāja 186 iežu izkraušanas mašīnas, 23 pārkrāvējus utt., tāpēc, ka to pievīla piegādātāji: Usoļskas rūpnīca ieplānoto 850 lējumu tonnu vietā Darasunskai piegādāja tikai 409 tonnas. Un ne jau ļaunu gribēdami: droši vien arī viņus piekrāpa kādi piegādātāji. Šī krītošo domino kauliņu ķēde bija raksturīga visai PSRS ekonomikai. (..)
Kāpēc Ļvovas "Progresam" regulāri nepiegādāja hromu plānotajā apjomā?
Kāpēc Harcizskas cauruļu rūpnīca no ieplānotajām piegādēm saņēma tikai 80% tērauda?
Kāpēc Čeļabinskas vagonu remonta rūpnīca "norāva" elektrolokomotīvju remonta plānu? Tāpēc, ka rūpnīca "Azerkabeļ" nepiegādāja remontam nepieciešamo tērauda stiepli.
Kāpēc 1977. gadā "Ļeņingradskaja pravda" rakstīja, ka vietējā rūpnīca "Pņevmatika" strādā kā pa celmiem, apstādinot konveijeru līnijas vairākas reizes nedēļā? Tāpēc, ka starpnieki tai atsūtīja divreiz mazāk korpusa sagatavju un trīsreiz mazāk atlējumu.
Kāpēc uzņēmums "Luč" Ļeņingradā izgāza plānu? Tāpēc, ka 90 tonnu organiskā stikla vietā saņēma tikai 63 tonnas, 419 tonnu prespulvera vietā tikai 324 tonnas, 224 tonnu auksti velmētā tērauda plākšņu vietā tikai 126 tonnas. Tihvinas rūpnīca, kas ražo metālkonstrukcijas, 75 000 tonnu vietā saražoja tikai 21 000.
Viļņas rūpnīca "Neris" "norāva" zāles miltu agregātu piegādes plānu. Tāpēc, ka piegādātāji – Bijskas katlu rūpnīca un Ļeņingradas "Krasnij treugoļņik", – nepiegādāja komplektējošās detaļas.
Tā ir tikai maza daļa gadījumu, kas nokļuvuši padomju avīzēs. Bet tādi notika visās malās. Taču avīzēm vajadzēja rakstīt arī par ko citu, ne tikai par dažu rūpnīcu ražošanas problēmām.
Tā nu pa visu valsti braukāja "izsitēju" miriādes ar mērķi kaut ko "izsist". Deva kukuļus, sāka pazīšanos, centās iegūt uzticību... Vispār darīja visu, lai panāktu, ka piegādātājs novirza materiālus tieši pie viņiem. Un tā jau neefektīvā ekonomika kļuva vēl neefektīvāka, jo bija spiesta uzturēt papildus desmitus tūkstošu principā nevajadzīgu cilvēku, kuru vienīgais uzdevums bija ar nelikumīgām vai daļēji likumībām metodēm nodrošināt likumīgajās līgumsaistībās paredzētās piegādes. Pie tam viņiem vajadzēja "sarunāt" ne tikai ar pašu piegādātāju, lai tad dotu deficīto kabeli vai armatūru, bet arī ar dzelzceļu, lai tas sarunāto atved par spīti vagonu deficītam.
Deficīts rada deficīta psiholoģiju. Vienkāršs tādas psiholoģijas piemērs sadzīves līmenī. Manam paziņam (..) Kļimenko māja ir pārpildīta ar visādiem krāmiem – audumu atgriezumiem, veciem čemodāniem. "Vajag izmest", es šīm saku. "Ko jūs!", - atgaiņājās Kļimenko, - "Tas pieder mātei! (..) Bet ļaudis, kas piedzīvojuši padomju laikus, neko nekad neizmet." Un visu laiku neapzināti vēlas gatavot krājumus. Tāpēc, ka rīt var nebūt. Labāk, lai sapūst pie manis nekā, ja nu ievajagās, pietrūkst... Tāpēc PSRS uzņēmumi gatavoja krājumus. Vajag vai nevajag – grāba visu. Pēc tam importa iekārta, kas bija pirkta par valūtu, gadiem ilgi rūsēja zem klajas debess, skābi izlēja upē, dīzeļdegvielu – grāvī.
Kā noritēja krājumu sagatavošana, apraksta Jefimovs: "Sagādes daļa zvana uz cehu vai laboratoriju un prasa:
- Rakstiet pasūtījumu.
- Bet mēs taču nupat jau uzrakstījām.
- Tas bija par nākamo gadu, Bet tagad mēs gatavojam perspektīvo pārskatu valsts apgādei par to, ko mums vajadzēs pēc diviem un trim gadiem. Ienākat, iedosim katalogus, pēc kā pieprasīt.
- Kā es varu zināt, ko man vajadzēs pēc trīs gadiem? Arī ražojamā produkcija var mainīties, atjaunosies tehniskais aprīkojums un vēl daudz kas cits.
- Tad jūs nerakstīsiet pasūtījumu?
- Es vienkārši nezinu, ko pasūtīt.
- Nu tā ir jūsu darīšana. Tikai pēc tam nenākat pie mums ar lūgumiem, dodiet to un dodiet šo. Nebūsiet pasūtījis, varēsiet meklēt visur, tikai ne pie mums."
Protams, cehā un laboratorijā baidījās no šādas perspektīvas, paklausīgi atvēra katalogus un izvēlējās visu pēc kārtas, kas kaut cik saistījās ar nozari. Sagādes daļa savāca iesniegumus vienā pārskatā, nodeva galvenajai pārvaldei, un norādītajā datumā pasūtītās iekārtas (vai to liela daļa) ieradās tikpat nepielūdzami, kā komandora statuja pie dona Žuana. Drīz noliktavās nepietika telpu, neizsaiņotās kastes krājās rindās zem klajas debess. Cehu kaktos, administrācijas ēku gaiteņos, kabinetos aiz skapjiem krājās elektormotori, sūkņi, ierīces, termostati, reduktori, troses, abrazīvi un lēni novecoja, gaidot dabisko nāvi un norakstīšanu utilizācijā. (..)
Padomju "ekonomika" bija apbrīnojami paradoksāla. No vienas puses – mūžīgs deficīts. No otras – neticama, vienkārši fantastiska resursu izšķērdēšana."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 267.-269. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
8.-Jan-2016 04:29 pm - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss IX
"Ja nav saimnieka, nevienam nekas nerūp. Arī raža, par ko tagad runājam. Padomju prese katru gadu rakstīja vienu un to pašu, tikai ik gadu atšķīrās piemēri: "Skābētos gurķus no Odesas apgabala sūtīja uz Maskavu sapuvušās mucās. Sālījums iztecēja, gurķi sabojājās..." "Rostovas vairumtirdzniecības sakņu bāzē krāva kāpostus, piepildot vagonus līdz griestiem. Kā to varēja sagaidīt, izrādījās, ka apakšējā kārta ceļā ir saspiesta, bet augšējā sapuvusi. Nākamo partiju krāva pēc noteikumiem, 1,3 metrus augstu, taču vagonos, kuros pirms tam bija pārvadāti minerālmēsli..." "No Smoļenskas uz Ļenkoranu lidoja paniskas telegrammas: "Kāpostus neesam pasūtījuši, steidzami tieciet galā ar kravu." Bet Ļenkorana neatbildēja, tāpēc Smoļenskas apgabalā, kur savu kāpostu jau tā bija par daudz, kooperatori izbaroja lopiem visbrīnišķīgākos kāpostus... Un tajā pašā laikā veikalos rindās pēc tiem cilvēki spieda cits citu nost." "Rūpnīcas direktors, kurš neapsildītos vagonos ziemā sūtīja minerālūdeni, un tāpēc pasūtītājs saņēma tikai sasalušu un sasprāgušu pudeļu lauskas, nesaņēma pat rājienu..." 128 vagonus kartupeļu izsūtīja no Kostromas uz Astrahaņu. Ceļš – 1800 kilometru. Pēc garā ceļa vagoni nostāvēja uz rezerves sliedēm vēl 15 diennaktis, pēc kurām tie bija pilni tikai ar puvekļiem..."
Kāpēc vest no tūkstošiem kilometru tālas vietas to, ko var nopirkt daudz tuvāk? Bet PSRS neviens neskaitīja naudu, jo nauda neeksistēja. Vai tad bezskaidras naudas līdzekļi, ko nevar pārvērst skaidrā naudā un novirzīt citiem mērķiem, bija nauda? Tā bija uzskaites fikcija. (..)
"PSRS Dzelzceļa satiksmes ministrija izpilda vagonu padeves plānu ne vairāk kā par 50%. Koksne, kas tik ļoti vajadzīga visos valsts rajonos, guļ noliktavās, bojājas, pārvēršas par malku. Kāda jēga no tā, ka tūkstošiem cilvēku cērt Angāras un Jeņisejas mežu, pludina, izkrauj krastā, ja šeit tas pūst gadiem... Bāzēs koku šķirošanas noliktavu teritorijas pārblīvētas ar bezgalīgām, laika zoba nopelēcinātām baļķu grēdām... Valsts Eiropas daļā stāvoklis nav labāks kā Sibīrijā. Rietumos no Urāliem liela daļa koksnes ir lapu koku sugas, dārgas finiera un slēpju izejvielas. Ilgi to nedrīkst glabāt. Bērzu grēdas, nogulējušas gadus divus, plaisā, pārklājas ar pelējumu un sēnēm... Savienības iekraušanas punktos ir sakrājies vairāk nekā 20 miljoni kubikmetru kokmateriālu. Un vienlaikus PSRS Mežu un kokapstrādes rūpniecības ministrija pirmajā pusgadā samaksāja desmitiem miljonu rubļu soda naudas par to, ka patērētājiem nav piegādājusi koksni." ("Pravda", 15.08.1977.)
"1967. gadā Karēlijas APSR Rugozerskas mežrūpniecības saimniecība iepirka dārgu aparatūru, ko neizmantoja līdz pat 1973. gadam, bet pēc tam norakstīja metāllūžņos kā nederīgu." ("Izvestija", 30.05.1976.)
"Donbasā Lisičjanskas pilsētā naftas pārstrādes rūpnīcas žogmalē zem klajas debess rūsē neuzstādīti agregāti par 24 miljoniem rubļu." ("Komsomoļskaja pravda", 21.10.1977.)
"Zem Brjanskas debesīm ziemo kastes ar ķīmiskās tīrītavas minirūpnīcu "Specima", kas izgatavota VDR. Turklāt trīs kastu 8000 valūtas rubļu vērtībā jau trūkst." ("Ļiteraturnaja gazeta", 15.01.1975.)
"Noliktavu telpu trūkuma dēļ valstī iet bojā 1/5 daļa no visa saražotā papīra." (kinožurnāls "Fitiļ")
Kāpēc kāposti, ko Smoļenskā neviens nav pasūtījis, ceļo turp no Ļenkoranas un ceļā sapūst. un kāpēc koksni neizved no ieguves vietas un tā aiziet bojā zem klajas debess? Tāpēc, ka ir plānveida saimniecība! Dzelceļniekiem vajag pildīt plānu. Plāns ir likums! Un to mēra tonnkilometros. Jo tālāk ved, jo labāk plānam. Dzelzceļa satiksmes ministrijai ir pilnīgi nesvarīga kravas saglabāšana un pārvešanas lietderība.
Ļebedinskas rūdas bagātināšanas kombināts. Šeit ražo ritņus, ko pēc tam ved uz Čerepovecas metalurģisko kombinātu. (..) (..) vagoni. Cauri. Ar šķirbām. Pa tām bira ārā rūdas ritņi kā labība. Tikai labība ir zeltaina, bet ritnis - rūsgani brūns. "Rūdas ritņi ir dārga krava," - rakstīja "Izvestija" 1976. gada 20. jūnijā, - "bet plust caur vagonu dēļu spraugām kā ūdens... Četros mēnešos tikai pa ceļam uz Čerepovecas metalurģisko kombinātu pazaudētas 3600 tonnas ritņu 110 000 rubļu vērtībā." Kāpēc ceļā tika pazaudēti ritņi un tas nevienu nesatrauca? Tāpēc, ka nevienam neiederēja...
Pie viena par ražas zudumiem vagonos. Šie zudumi radās ne tikai tiešā veidā, kviešiem izbirstot pa spraugām. Protams, skatīties uz vagonu ar birstošiem kviešiem ir sāpīgi, bet arī caurs vagons kolhozniekiem bija dāvana - tādā veidā vismaz kaut ko varēja izvest. Sliktāk, ja vagoni vispār neieradās, jo to nepietika. Deficīts bija nesaraujami saistīts ar plānveida saimniecības būtību. (..) Vagonu nepietika ne tikai labības pārvadāšanai, bet arī daudz kam citam, piemēram, naftas produktiem. Galvenā komunistu avīze "Pravda" neslēpa dozētu patiesību: "1977. gada pirmajā pusgadā Baškīrijas rūpnīcas nesaņēma 11 160 dzelzceļa cisternu, kas bija paredzētas gaišajiem naftas produktiem. Šī iemesla dēļ ražas novākšanas darbu laikā saimniecība zaudēja simtiem tūkstošu tonnu degvielas."
Viena produkta deficīts noveda pie nepietiekama pārvedumu skaita un tālāk pie citu produktu deficīta un zaudējumiem. Un arī sabojāja produktus, iemēram, lejot benzīnu mazuta cisternās: "(..) petrolejai un benzīnam cisternu nebija, bet bija cisternas mazutam. Rūpnīcas bija spiestas liet mazutā dārgos gaišos produktus un sūtīt tādā veidā, jo dzelzceļnieki gribēja paspīdēt ar pārpildītu plānu."
Ja sapuva graudi vai koksne – slikti, taču tas vismaz bija "ekoloģiski". Bet kur likt naftas produktu pārpalikumu? Pārstrādāt? Tos vienkārši sadedzināja. (..) Izlēja arī zemē, kā notika rūpnīcā "Belkozin", kur 1975. gadā Lugas upē sagāza vairākus desmitus tonnu sālsskābes tikai tāpēc, ka dzelzceļniekiem vajadzēja atbrīvot cisternas, lai izpildītu plānu."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 261.-264. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
7.-Jan-2016 07:28 pm - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss VIII
"Iztēlojieties Kubaņas, Ukrainas vai Moldāvijas kolhozu, kas audzē ābolus. Milzīgs dārzs, kas pilns ar āboliem. Tie visi guļ zemē un pūst. Tie nevienam nav vajadzīgi. Tuvākie pārstrādes uzņēmumi pārpildīti, bet tālāk nevar nosūtīt – nav taras, nav kravas mašīnu un benzīna. Āboli sapūs. Bet kolhozs saņems prēmiju par plāna pārpildi. Tā pati "Ļiteraturnaja gazeta", kam bija ļauts ierobežoti kritizēt negācijas, rakstīja:
"Tikai manā brigādē vien," - žēlojās Mičurina vārdā nosauktā kolhoza priekšsēdētājs (starp citu, Sociālistiskā Darba Varonis), - "pagājušajā gadā aizgāja bojā vairāk nekā tūkstotis tonnu saknu. Septiņdesmit tonnu saldo piparu tā arī sapuva kaudzēs uz lauka. Neviens tos negribēja pieņemt.
Slobodzeiskas rajonā stāvoklis bija labāks nekā citos – tur spēcīgāka pārstrādes trūpniecība, tāpēc uz lauka gāja bojā tikai 20% ražas, tas ir, 40 tūkstoši tonnu. Bet ko darīt citur? Konservu fabrikām nav tādu jaudas rezervju, tā ka ražas novākšanas laikā pietika iziet no ierindas vienai līnijai, un visas Tiraspoles ielas piedzītas ar kravas mašīnām, no kurām tek tomātu sula." Neraugoties uz to, kolhozniekiem, tāpat kā visiem citiem, lika cīnīties par ražīguma kāpināšanu, avīzes rakstīja par lieliskajiem centieniem: panākt ražību 700 centneru tomātu no hektāra, 135 centnerus augļu. Turpat blakus laukiem, kur kaudzēm puva augļi un dārzeņi, organizēja sapulces, lai pieņemtu sociālistiskās saistības – nākamajā gadā novākt vēl vairāk! Tagad Moldova ražo ap 800 tūkstošiem tonnu sakņu, un šo skaitli grasās divkāršot.
"Reiz kolhoza priekšsēdētājs, kuram gāja bojā ābolu raža, sasparojās uz pārkāpumu: no blēža piegādātāja nopirka taras dēlīšus par kolhoza naudu. No dēlīšiem izgatavoja kastes; ražu izglāba, bet darījums nāca gaismā, un priekšsēdētājs nokļuva aiz restēm." (..)
Mana vecuma cilvēki atceras, kā piespiedu kārtā (PSRS par to ironizēja "brīvprātīgi piespiedu kārtā") padomju pilsoņiem bija jāstrādā sakņu bāzēs – no pamatdarba noņēma zinātniekus, inženierus, ārstus un pasniedzējus un pēc partijas komitejas norīkojuma dzina uz sakņu bāzēm šķirot sapuvušo saturu. Vai atceraties? Bet apģērbu atceraties? Cimdi, zābaki... Tur bez zābakiem nekādi nevarēja iztikt, jo reizēm nācās līdz potītēm brist pa sakņu puvekļiem. Gāju šķirot padomju puvekļus, kad biju students, pēc tam – kad biju inženieris. Gadu no gada... (..) katra padomju inteliģenta atmiņas: "Silta aprīļa diena. Mēs ieiejam pa lielas Maskavas sakņu bāzes vārtiem, kas atrodas kur aiz Begovajas ielas. No rīta visiem institūta darbiniekiem izdalīja gumijas zābakus, un jau ar pirmajiem darba mirkļiem saprotam, cik ļoti tie šeit nepieciešami. Sperot soli, vienkārši grimsti puvušo kartupeļi masā. Strādājam bezcerīgā bunkurā – te neko neizdosies glābt. Vajag tikai sagrābt sapuvušos kartupeļus, kamēr tie vēl netek cauri pītajai stieples liekšķerei, un atbrīvot vietu jaunai ražai. Blakus bunkurā, runā, stāvoklis nedaudz labāks. Tur izdevies salasīt pāris kastes. Kartupeļi sīki, iepuvuši, bet veikalā pēc tiem stāvēs rinda."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 260.-261. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
6.-Jan-2016 09:32 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss VII
Ja jūs domājat, ka būt par rekordisti Čerepovas mehanizatoru brigādei bija patīkami un droši, tad maldāties. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu naidu partokrātos raisīja šie patstāvīgie ļaudis, kuri ignorēja "partijas vadošos norādījumus". Reizēm viņiem bija vienkāršāk tikt vaļā no pirmrindnieka, iegrūst viņu cietumā, nevis atbildēt uz jautājumu, kāpēc vienā brigādē ražīgums ir divreiz lielāks nekā citā. Bet ražīgums reizēm bija lielāks nevis divas, bet pat divdesmit reižu. Tas nav pārspīlējums. 1972. gadā graudkopis Ivans Hudenko noorganizēja eksperimentālu brigādi, kas strādāja pēc akorda principa, tas ir, viņi saņēma pēc galarezultāta, proti, pēc kapitālistiskā principa. Un jau pirmajā gadā viņa brigāde Kazahstānā novāca ražu, kas divdesmit reižu pārsniedza republikā vidējo. Ārkārtīgi nepatīkami!
Un pēc gada brigādes vairs nebija – to izformēja, bet Hudenko, lai viņa balss nebūtu dzirdama, ar safabricētu apsūdzību iesēdināja cietumā uz sešiem gadiem. Graudkopi aizstāvēja pazīstami ekonomisti, žurnālisti. Velti. Tas no partijas aparāta puses bija tipisks vecā režīma kopienas psiholoģijas recidīvs – izlēcēju vajadzēja sodīt, lai nemaisās, kur nevajag. Nav ko izgaismot mūsu trūkumus ar saviem sasniegumiem...
Sistēmai par laimi, tādu izlēcēju bija maz. Izņemot retu žurnālistu, kurš rakstīja par pirmrindniekiem, neviens neuzdeva jautājumu, kāpēc Vladimiras apgabals izaudzē divas reizes lielākas ražas nekā kaimiņi? Un kāpēc vaislas lopu audzēšanas saimniecībā "Vedričs", kas atrodas pie Gomeļas, savāc 67 centnerus siena no hektāra, bet kaimiņos tikai 20? Tāpēc, ka šīs saimniecības bija puskapitālistiskas (vai ceturtdaļkapitālistiskas) fluktuācijas bezgalīgajā sociālistiskā nesaimnieciskuma jūrā, kur nebija ieinteresētības darba rezultātā, bet partija nepārtraukti kontrolēja ikvienu procesu. (..)
Rajona partijas komitejas uzdevums bija atskaitīties par sēju. Jau kopš agra pavasara partijas orgāni sāka bombardēt kolhozus ar prasību uzsākt agro sēju. Bet Altajā, piemēram, jūnijs parasti ir sauss. Jāpagaida, līdz uzdīgst zāle, tad apart un tikai tad sēt kviešus. Graudi, ko iesēs maija beigās, pārdzīvos sauso jūniju, bet jūlijā, kad asniem visbairāk vajadzēs ūdeni, tie to saņems no jūlija lietiem un netiks nosmacēti ar nezālēm. Iegūs labu ražu. Taču partija katru gadu pavēlēja sēt agrāk. Rajonu komitejām bija vajadzīgi avīžu ievadraksti un uzvarošas ziņas, jo tur sēdēja tīrie birokrāti. Apgabals uzņēmās paaugstinātas saistības – apart pirms termiņa. Kolhoza priekšsēdētāju uzdevums bija pakļauties. Pretoties rajona komitejas vadošajiem norādījumiem nozīmēja iet pret partijas līniju un pašu Konstitūciju, pēc kuras Padomju Savienībā vadošais un virzošais spēks ir kompartija.
(..) Padomju kolhozniekiem bija divi ienaidnieki – kompartija un meliorācija. Meliorātori retāk, taču lielākā mērogā. Viņu uzdevums bija uzlabot zemi. Tā kā viņi tāpat kā visi pārējie valstī nestrādāja rezultātam, bet gan rādītājiem, un nereti gadījās, ka viņu darbība nesa vairāk ļaunuma, nekā labuma. 1975. gada pēdējais "Ļiteraturnaja gazeta" numurs ar piemēriem ilustrē, kā tas notika: "Kur bija vajadzīga nosusināšana – nenosusināja, bet kur nebija vajadzīga – nosusināja... Mežā, purvā veikt meliorācijas darbus ir grūti: celmi, siekstas, tehnika stieg miklumā, savukārt uzkalniņos gan tīrs, gan sauss, gan viegli rakt – vieglāk izpildīt izraktā apjoma plānu." (..)
1977. gads. Feļetons "Krokodilā" par padomju melioratoriem: "Kultūraugu ganībās Dagestānā vairs nav nekādas atdeves, lai gan to uzlabošanai iztērēti vairāk nekā desmit miljoni rubļu." Miljons padomju mērogā – kolosāla nauda! Inženiera alga 120 rubļi mēnesī. Bet tur miljoni ierakti zemē. Un nevis kaut kā netalantīgi ierakti, bet tā, ka zeme kļuvusi sliktāka. Ganībās lopus vairs nevarēja ganīt. Tagad, lai tos pabarotu, sovhozi spiesti vest salmus no simtiem kilometru tālām vietām.
Jefimovs rakstīja: "Meliorācija, tāpat kā jebkura darbība, kas novesta līdz valsts mēroga kampaņai, zaudē sākotnējo lietderību un iegūst kulta darbības pazīmes, kas no veselā saprāta prasa virkni upuru." (..) To pašu var teikt par visu, kam partija pievērsa uzmanību un izpūta propagandas nolūkā, – par neapgūtajām zemēm, par kosmosa iekarošanu, par karu... Bet, kas attiecas uz veselā saprāta upuriem, tad padomju ļaudīm šos daudzos upurus nācās nest pastāvīgi (..) tā ir padomju loģikas kvintesence.

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 254.-256. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
5.-Jan-2016 09:17 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss VI
"Tagad divus vārdus par kolhoziem. Atcerēsimies neaizmirstamā Ņikitas Hruščova vārdus, ko viņš teica vienā no PSKP CK plēnumiem: "Biedri, paskatieties kartē. Mūsu valsts aizņem vienu sesto daļu zemeslodes sauszemes. (..) Pasaules kartē var aizsegt ar pirkstu visu Holandi, bet mēs esam spiesti no tās pirkt gaļu un sviestu!" (..)
Birokrātiskā valstī (bet PSRS valdošā šķira bija birokrātija vistīrākajā, rafinētākajā veidā) jebkura darbība tiek veikta nevis cilvēku labā, bet lai atskaitītos. Tāpēc no rīta uz kolhozu zvana no partijas rajona komitejas un pavēl gatavot skābbarību. Priekšsēdētājs atsaka, ka tagad sausā laikā svarīgāk ir pļaut sienu, bet par to viņam nākas noklausīties lekciju par lopbarības plāna sagatavošanas svarīgumu. Pēc tam seko otrs zvans. Priekšsēdētājs turas. Trešais zvans no rajona komitejas jau nāk ar draudiem: "Kā vērtēt tavu stūrgalvību? Kā sabotāžu?!" (..) Galu galā priekšsēdētāju nosvētī pa partijas līniju: "Par skābbarības kā kolhozu galvenās lopbarības bāzes politisko nenovērtēšanu kolhoza "Novaja žizņ" priekšsēdētājam komunistam A.J. Misovskim izteikt stingro rājienu..."
Viņš sakož zobus un padodas – pārmet cilvēkus uz skābbarības sagatavošanu. Bet, kad skābbarība sagatavota, sākas lieti, un priekšsēdētājs šaudās pa mājām, lūgdams kolhozniekus glābt bojā ejošo sienu. Cilvēki apātiski kratās vaļā: viņus nogurdinājis mūžīgais priekšniecības stulbums. Rezultāts: siens aiziet bojā, toties rajona komiteja var atskaitīties par skābbarības sagatavošanas termiņu priekšlaicīgu izpildi. (..)
Tiesa, īpaši retos gadījumos pēkšņi notika neticamais – kviešu audzēšanai veltīto vadošo partijas orgānu norādījumu plūsma pieklusa, atsitoties pret ordeņota priekšsēdētāja plato muguru. Un tad notika brīnums! Tas bija ļoti bīstams brīnums, jo pārāk uzskatāmi demonstrēja plānveida sociālistiskās ekonomikas netikumus.
Tas notika tā. Parasti saskaņā ar birokrātiskajiem saimniecības vadīšanas uzskaites principiem lauku mehanizatoru darbu apmaksāja pa posmiem – atkarībā no aparto hektāru skaita. Aršanas kvalitāte ir smalks rādītājs, vieglāk ir novērtēt kvantitāti. Aparsi daudz – būsi pirmrindnieks. Tāpēc sociālismā raža bija maza, bet rādītāji labi. Bet reizēm, kad bija nepieciešams tieši ražības rekords, vara veica drosmīgu eksperimentu – novērtēja mehanizatoru darbu nevis pa starpposmiem, bet pēc gala rezutāta. (..) Tādām akorda brigādēm piešķīra jaunāko tehniku, kam bija paredzami minimāli bojājumi, to darbu sīkumos nekontrolēja. Un tad pēkšņi ļaudis sāka strādāt nopietni. "Ļiteraturnaja gazeta" (1977. gads) rakstīja: "Piektās akordbrigādes druvas nesajauksi ar citām: katrs kvadrātmetrs ir apstrādāts godprātīgi un precīzi. Neviens neļaus dzīt kombainu pa rugājiem, lai tikai kaut kā novāktu labību. Nevienam negadīsies kļūme aparšanā. Čerepovā ražīgumu no hektāra nevar salīdzināt ar kaimiņiem!"
Salīdzināt tomēr varēja – Čerepovas brigadierim raža bija divas reizes lielāka nekā kaimiņu laukos. Tāpēc Čerepovas brigadieris bija Sociālistiskā Darba Varonis. Kāpēc tad padomju vara neizmantoja šo sistēmu visā lauksaimniecībā? Tāpēc, ka Čerepova kategoriski nepildīja nevienu rajona komitejas rīkojumu. Un, tā kā tur darbus vadīja Sociālistiskā Darba Varonis, kurš tāpat kā Stahanovs, tika īpaši saudzēts siltumnīcas apstākļos, Čerepovai šo nekaunību piedeva. Bet kas būs, ja visi kolhozi kļūtu patstāvīgi? Ko gan darītu vadošā un virzošā? Nomenklatūra, kura kā sērga bija iekļuvusi visās sociālā organisma porās, ko darītu tā? Kam tā būtu vajadzīga, ja tauta tiktu galā pati un dotu divreiz lielākas ražas?"

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 251.-253. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
4.-Jan-2016 09:21 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss V
"Viena no PSRS problēmām bija zemā darba ražība, kas stipri atpalika no attīstītajām valstīm. Nolēma pacelt. Izdomāja plānu, kā celt darba ražību. Uzņēmumi uz papīra kārtīgi pildīja plānu, rādīja izaugsmi. (..)
Kā aprēķināt darba ražīgumu, piemēram, celtniecībā? Izdalīt objekta izmaksas ar objektu būvējošo cilvēku skaitu? (..) PSRS bija ļoti sarežģīti atlaist cilvēku no darba, tāpēc alkoholiķiem bija zaļa dzīve, jo bija deklarēta tēze par visu veidu rūpēm par darbaļaudīm. Ja darbinieks iziet uz laukuma ar prasībām pēc maizes un reformām, viņu, protams, nopļauj ar ložmetēju. Bet, ja viņš vienkārši dzer un nelec acīs valdošajai šķirai, viņam ir visāda pretīmnākšana... Lai padomju plānotājs paaugstinātu darba ražīguma rādītājus, viņam tikai jāpalielina ēkas izmaksas. Jāņem dārgāki materiāli - flīžu vietā marmors, dārgāki ķieģeļi. (..)
Kāpēc PSRS veikalos nekad nebija atrodams kondensētais piens bez cukura? Tāpēc, ka izgatavot ar cukuru bija izdevīgāk - dārgāk un vienkāršāk izpildīt plānu rubļos...
Kāpēc griķi PSRS bija deficīts, kaut gan veikalos tie maksāja dārgāk par maizi? Tāpēc, ka kolhozi samazināja griķu sējumus: to ražīgums nebija liels, un izdevīgāk bija apsēt laukus ar citu kultūru - tā varēja vieglāk izpildīt plānu pēc daudzuma...
Kāpēc metalurģijas rūpnīcai nebija izdevīgi ražot vieglos ekonomiskos tērauda profilus? Tāpēc, ka plāns bija tonnās!
Kāpēc celtniekiem bija izdevīgāk ņemt biezāku materiālu, lai gan pilnībā varēja iztikt ar plāno? Bet arī viņiem bija plāns pēc produkcijas daudzuma...
Kāpēc Harkovas motorbūves rūpnīcā no 200 kg sagatavēm taisīja 30 kg smagas detaļas? Tāpēc, ka gatavā produkta pašizmaksā ietilpa smagās sagataves pašizmaksa. (Un paralēli bija arī metāllūžņu nodošanas plāns.) Samazināsi pašizmaksu ar lētākām sagatavēm - neizpildīsi realizācijas plānu, ko aprēķināja rubļos. Un tā notika ne tikai Harkovā. Kā ar satraukumu rakstīja "Pravda", dzinēju izgatavošanai "metalurgi nereti piegādā sagataves, ko apstrādājot 90% vērtīgā sakausējuma aiziet skaidiņās".
Vorovskoja vārdā nosauktajā rūpnīcā pienāca automšīnas ZIL-130 šasijas, kas bija sakomplektētas ar bamperiem, rokas bremžu komplektu un rezerves kronšteiniem, kas svēra gandrīz centneru. Viss gluži jauns! Svaigi krāsots! Un to visu noņēma no šasijām un nodeva metāllūžņos. Kāpēc nevarēja ekonomēt, pasūtot ZIL šasijas bez papildu aprīkojuma? Tāpēc, ka abiem uzņēmumiem bija plāns: jo augstāka koplekta pašizmaksa, jo vieglāk izpildīt plānu rubļos.
Tā kā rūpnīca bija atkarīga nevis no produkcijas pircēja, bet gan no plāna, varēja pat ražot produkciju, kas vispār nevienam nebija vajadzīga. Kā, piemēram, to darīja viena no Elektrotehnikas ministrijas rūpnīcām: izgatavoja neaptverami daudz taisngriežu, ko vienkārši nebija kur likt, taču ar tiem varēja pārpildīt ražošanas plānu. Bet bija vēl arī realizācijas plāns! Kā to izpildīja? Pavisam vienkārši - patērētājam uzspieda taisngriežus kā vajadzīgā produkta papildinājumu. (..) Oficiāli tas bija aizliegts. Bet to plaši praktizēja, jo patērētājs zināja: neņemsi nelikvīdu - nedabūsi vajadzīgo. Tāpēc kopā ar deficītajiem dzinējiem rūpnīca uzspieda ņemt arī taisngriežus, ko pircējs kādu laiku uzglabāja, bet pēc tam norakstīja. Tas ir, izmeta.
Vēl piemērs. "Čeļabinskas presēšanas rūpnīcā uzkonstruēja automobiļa riteņa disku, kas bija vieglāks, izturīgāks un lētāks par līdzšinējiem. Rūpnīca sāka ražot jaunos diskus un zaudēja 3 600 000 rubļu peļņu - bija pazeminājušies tās stimulēšanas fondu līdzekļi. Vispārsteidzošākais ir tas, ka cieta arī automobiļu rūpnīca, kas saņēma šos diskus. Pazeminājās automobiļa pašizmaksa, un tāpēc bija apdraudēta autorūpnīcas plāna izpilde rubļos." ("Ļiteraturnaja gazeta", 03.08.1977.)
Vai atceraties, kā PSRS laikos visi meklēja kokvilnas zeķes un kreklus laikā, kad plaukti bija pārlādēti ar neilonu? Vainīgs bija plāns, jo kokvilnas krekla pašizmaksa bija 6 rubļi, bet neilona - 15 rubļi. Ļeņingradas šūšanas apvienības "Rassvet" direktors atzina, ka tad, ja viņa rūpnīca pārietu uz tādu kreklu ražošanu, tā neizpildītu gada plānu par 16 000 000 rubļu. Bet par to galvu neglaudītu."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-250. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
3.-Jan-2016 09:22 pm - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss IV
"(..) celtniecības objektā tika pildīts elektroenerģijas patēriņa ceturkšņa plāns: "Bez kādas vajadzības ieslēdzām diennakts režīmā visus sūkņus un kompresorus, cik vien bija. Sacēlās drausmīgs troksnis. Pēkšņi objektā ieradās "Mosenergo" rajona pārstāvis. Brigādes vadītājs ārkārtīgi samulsa, bet pamanīja, ka arī viesis bija apjucis. Izrādījās, ka arī viņa kantoris lauza galvu, kā izpildīt plānu par eektroenerģijas piegādi patērētājiem. Vai celtniecības objekts varētu no viņiem paņemts vairāk kilovatstundu par atlikušajām dienām? Iepriecinātais brigadieris pavēlēja ieslēgt papildus sūkņiem un kompresoriem arī visus prožektorus, un to spožajos staros tukšgaitā strādājošu mašīnu rēkoņas pavadībā abas organizācijas varēja godam izpildīt plānu un saņemt aprēķinātās prēmijas."
Jaunie primitīvi izlīdzinošā taisnīguma mīlētāji, kuri sapņo par padomju lielvalsti, var teikt: "Bet plānu nevajag mērīt ar naudu un tēriņiem. Vajag pēc reāli padarītā! Buldozers izraka bedri - lūk, jums darba rezultāts."
Kādi gudrinieki! Tādus tikai pielaist pie Valsts plāna... Bet Valsts plāna komitejā nesēdēja muļķi. Pieredzējuši ekonomisti godīgi pūlējās izspiest no plānveida ekonomikas visu, ko tā spēja dot. Un nekas nesanāca. Ievadīja, pieņemsim, plāna aprēķinus nevis pēc patērētajiem vai iegūtajiem virtuālajiem rubļiem, ņemot vērā nevis uz papīra pārskaitītos virtuālos rubļus, bet gan pabeigtos celtniecības posmus. Un kas sanāca? Domājat, kļuva labāk?
Celtnieki taču arī nav muļķi. Līdzko ieviesa šādu sistēmu, viņi sāka veikt tikai vidārgākos darbus: rakt bedres, montēt nulles ciklā betona blokus... Bet sīkumus, ar ko daudz jānonemas - ieliet grīdas, ievilkt komunikācijas, - atstāja nākotnei. Uz "pēc tam". Tādējādi visā valstī izvērsās tā sauktā ieilgusī celtniecība - tūkstoši sāktu un pamestu objektu. Pamats un sienas bez jumta - šādi gruveši greznoja (un līdz šim brīdim grezno!) pilsētas un ciemus vienā sestdaļā pasaules. (..)
Bet varēja taču izdomāt labāku plānu un to visu ņemt vērā, iebildīs jaunie ļaudis, kas nav ostījuši padomju kājautus.
Arī to esam izmēģinājuši. Izdomāja gatavo objektu nodošanas plānu. Nu tad celtniecības trests sastādīja simts objektu gada plānu pa ceturkšņiem. Pirmais ceturksnis - 10 objekti, otrais - 10 objekti, trešais - 10 objekti, ceturtais - 70 objekti. Skaidrs, ka ceturto plānu neizpildīs. Bet kā spriež trests? Ja jau lemts neizpildīt plānu, darīsim to reizi gadā, tad arī bez prēmijām paliksim tikai reizi gadā, nevis četras."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-249. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
2.-Jan-2016 02:21 pm - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss III
"Irkutskas trests "Strojmehaņizacija" piegādā būvniecības tehniku būvniecības montāžas pārvaldei "Irkutskžilstroi". Jo ilgāk tresta buldozeri nostāvēs būvniecības montāžas pārvaldē, jo vairāk bezskaidras naudas rubļu pārvalde pārskaitīs trestam. Trestam ir izdevīgi iznomāt vairāk tehnikas, jo plānu aprēķina rubļos. Tāpēc pārskata gadā nostāvēja nelietota tehnika par 3666 mašīnstundām, par ko pārvalde godprātīgi pārskaitīja trestam naudu. Tādā veidā trests izpildīja gan ražošanas plānu, gan darba ražības plānu.
Bet kādu labumu guva būvniecības montāžas pārvalde, kas pārskaitīja naudu trestam? Nu, arī pārvade izpildīja plānu - apguva fondus! Arī "apgūt fondus" ir sen aizmirsts padomju laika teiciens.
Apgūt fondus nozīmēja iztērēt valsts piešķirtosbezskaidras naudas līdzekļus. Tas bija plāns pēc iztērētā. Neizpildīji plānu, neprati apgūt piešķirtos fondus, nākamajā gadā tos nepieškirs. Tāpēc kravas automašīnu šoferi PSRS nereti lēja soļarku grāvī, jo visu nespēja nobraukt. Bet neiztērēt nedrīkstēja - samazinās fondus!
Jautājums: vai pārvaldei nebija žēl pārskaitīt trestam naudu ne par ko? Atbilde: nebija žēl. Jo bezskaidras naudas rubļi nav nauda. Tā ir mirāža, ko nevar materializēt. Nevis nauda, bet ēnas. Padomju Savienībā bija tāda brīnišķīga tautas saimniecība, ka bez dažām paralēlām naudas vienībām neiztiksi. Bija skaidrās naudas rubļi iedzīvotājiem, Bija tā sauktie "čeki" sistēmas "Berjozka" tipa veikalos. Bija kartītes un produktu taloni, ko pastiprināja skaidrā nauda. Un bija bezskaidras naudas rubļi, ar ko rīkojās uzņēmumi un ko nevarēja padarīt par skaidru naudu, lai palielinātu strādājošo algu vai nopirktu uzņēmumam ko derīgu, jo nebija kur pirkt: nebija tirgus. Lai kāda rūpnīca kaut ko nopirktu no citas, vispirms vajadzēja "izsist" (dabūt, izdīkt - I.) fondus no Valsts plāna komitejas. Tas ir, pat ne dabūt pircējam atļauju pirkt, bet gan uzlikt pārdevējam pienākumu piegādāt tādai un tādai rūpnīcai to un to un tādā daudzumā. Ja tu izsiti fondus, tas ir, ja kāds uzņēmums apņēmās tev piegādāt produkciju, tas vēl nenozīmēja, ka tu to dabūsi. Tāpēc, ka bija deficīts, jo milzīga PSRS produkcijas daļa skaitījās tikai uz papīra kā gadījumā ar tikko kā aprakstītajiem ledusskapjiem.
Vispār plāns bija likums. Tas bija svēts. Tāpēc, ja jūsu pārvaldei nebija izpildīts plāns, jums vajadzēja piezvanīt un sarunāt dažas mašīnas, lai tās pastāv plāna izpildei. Ja mašīnas nebija kārtībā, tās pat varēja neatvest. Vienkārši vajadzēja noformēt uz papīra – tu man it kā iedevi mašīnas, bet es tev it kā bezkaidro "naudu". Apmainījās ar papīrīšiem un izpildīja plānu.
Tā dzīvoja visa valsts."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 246.-247. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
2.-Jan-2016 10:01 am - Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss II
"Putekļusūcējus "Vihrj" izgatavoja Melitopoles rūpnīcā "Bitmaš". Pieprasījuma pēc tiem nebija, veikali neņēma šos putekļusūcējus, jo tie bija draņķīgi. Bet rūpnīca tos turpināja izgatavot, jo plāns ir likums. 1976. gadā visās valsts tirdzniecības noliktavās bija uzkrātas šo putekļusūcēju divu gadu rezerveres!
Ļeņingradas rūpnīcas "Elektrokeramika" inženieri izstrādāja uzlabotus lādētājus. Tie bija vieglāki, un ražošana izmaksāja mazāk nekā iepriekšējiem. Bet jaunais izstrādājums nenonāca ražošanā, jo bija lēts un tam nevajadzēja daudz materiāla - ar tādu bija grūti izpildīt plānu. Tā kā plānveida ekonomika jau savā būtībā ir antiinovatīva, tā lemta stagnācijai. Tieši tāpēc vārdā "stagnācija" sauc veselu laikmetu PSRS vēsturē...
Ja tu ievies jaunus darbagaldus vai jaunu tehnoloģiju savā rūpnīcā, tas var draudēt ar fondu atdeves pieauguma rādītāju pasliktināšanos. Kas tas ir - fondu atdeve? Šo rādītāju iegūst, dalot visas rūpnīcas produkcijas summu rubļos ar rūpnīcas pamatfondu vērtību, kurā ietilpst darbagaldi, ēkas... Tā kā Padomju Savienībā nedrīkstēja mīņāties uz vietas, bet tai vajadzēja paātrinātos tempos celt komunisma materiāli tehnisko bāzi, rādītājiem vajadzēja palielināties. Tostarp fondu atdevei. Loģiski? Bet, ja rūpnīcas direktors iepirka un uzstādīja jaunu, progresīvu iekārtu, viņa fondu vērtība pieauga, skaitlis daļas saucējā palielinājās, un atbilstoši kopējais rādītājs pasliktinājās. Un otrādi – jo tev bija sliktāki un vecāki darbgaldi, jo bija labāki fondu atdeves rādītāji: skaitlis saucējā ar katru gadu samazinājās, jo iekārta novecojot kļuva lētāka. Komunisms nāca tuvāk un tuvāk...
Tieši tāpēc Rīgas rūpnīca līdz septiņdesmitajiem gadiem piegādāja PSRS alus rūpnīcām 1932. gada modeļa katlus. Es pats astoņdesmitajos gados mācījos Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā. Un ražošanas praksē rūpnīcās vēroju iekārtas, kuras kā kontribūciju bija piegādājusi Vācija, un zināju, ka tas vēl ir labi, jo šur tur bija pat pirmsrevolūcijas laika iekārtas. Piemēram, kādā metalurģijas rūpnīcā līdz pašai padomju varas nāvei stāvēja tvaika mašīna no kreisera "Aurora". Simboliski!
Vai atceraties padomju dienasgaismas spuldzes? Tādas garas caurulītes? Tās visu laiku raustījās un šprakšķēja. Vai zināt, kādēļ? Tāpēc, ka bija plānveida ekonomika. Šīm lampām PSRS bija divu veidu palaišanas droseles - labās un sliktās. Labās droseles gatavoja Baltkrievu pilsētiņā Lidā, sliktās – Ternopolē. Ternopoles droseles sprakšķēja un kauca. Baltkrievu strādāja droši un netrokšņoja, tām turklāt bija trīsreiz mazāka darbietilpība un divreiz mazāka materiālu ietilpība. Tas ir, tās bija progresīvas. Bet tika plānots strauji palielināt tieši slikto Ternopoles droseļu izlaidi, tāpēc, ka ar tām bija vieglāk izpildīt plānu - tās patērēja vairāk.
Plānveida ekonomika jau principā patērē vairāk. Tas nozīmē, ka tad, ja kapitālistam ir izdevīgi samazināt ražošanas izdevumus, sociālistam vajag tos speciāli palielināt. Tāpēc, ka izšķērdība ir izdevīga plānam."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 245.-246. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4
This page was loaded Sep 26. 2016, 6:38 am GMT.