Fragmenti no literatūrkritiķa un žurnālista Igora Dedkova (Игорь Дедков; 1934-1994) dienasgrāmatas, kuru viņš rakstīja no 1953. līdz 1993. gadam.

29.12.76. Pensionāriem namu pārvaldēs izsniedz talonus gaļas iegādei uz Jauno gadu (1 kg pensionāram). Principā pat ne talonus, bet "ielūgumus". Saņem "ielūgumu" un vari doties uz veikalu. Šodien arī [avīze] "Ziemeļu taisnība" nosūtīja pārstāvjus uz veikalu pēc gaļas (dod 1 kg darbiniekam). Tā gaļu izsniedz darba vietu kolektīviem. Savukārt veikalā pateica: še jums kautķermenis, skaldāt gabalos paši. Redakcijas sievišķi sašutuši devās prom. Pēc vairākām sarunām pa tālruni ar priekšniecību, gaļu apsolīja rīt: sadalītu un augstākā labuma. Šodien Kamzakova sieva, apgabala tiesas locekle, visu dienu pati cirta gaļu. Jo viņu darba vietai iedeva kautķermeni. Cirta, svēra, tirgoja.

25.10.77. Šajās dienās darba vietās vāc no cilvēkiem 7-8 rubļus (desai un vistai), lai varētu nosvinēt dzimtās valsts 60. gadadienu. Pats redzēju apgabala bibliotēkas komplektēšanas nodaļā, kā starp jauno grāmatu ķīpām un grīdas noplūktu vistu kaudzi, smaka nepatīkama. Iekšā nākošie smējās. Tāds laiks: ejam un smejamies. Veikalos nav tualetes papīra. Nav konfekšu. Pats par sevi saprotams, nav gaļas (tirgū četri rubļi par kilogramu - stāv rinda), nav desas, speķa un visa cita.
Viktors B. man centās iestāstīt, ka aknu desa esot pārdēvēta par "augu" (58 un 60 kapeikas par kilogramu). Šodien pirmo reizi nomēģināju Rostovā (Jaroslavļā) ražoto kafijas dzērienu. Sastāvā: 75 procenti miežu, 15 procenti auzu, 20 procenti rudzu. Dzert var, taču efekta nekāda. Smaržo pēc graudiem.

2.12.77.
Visur jūt tuvojošos svētkus: nes eglītes, uz ielas jau piecos pēcpusdienā rinda pēc sviesta, darba vietās (darbiniekiem) tirgo gaļu, zemākā kategorija, kilograms [darbiniekam]. Var redzēt proletariāta kā [sabiedrības] avangarda nozīmi, melnstrādniekiem arī pārdod kilogramu, taču daudz labākas kvalitātes.

12.10.78.
Nav saldā krējuma. Šajās dienās beidzas darbi kolhozos un sovhozos, kur nācās piedalīties tūkstošiem pilsētnieku. Nevienam jau neprasa. Zvans no rajona izpildkomitejas ("pieņemiet telefonogrammu") un rīkojums: tad un tad uz tādu un tādu lauku saimniecību piegādāt tik un tik cilvēkus. Šī vara sen pārstājusi cienīt ļaudis, neceremonējas. Jebkāda nepaklausība pat negribot tiek uztverta politiskos toņos un uzskatīta par ļaunāko no iespējamajiem nepaklausības variantiem. Gan dzeršana, gan huligānisms un neslēpta slinkošana tiek atzīta (un sodīta) daudz mierīgāk un vieglāk, nekā nepiekrišana.

8.12.78.
Maskava šajās dienās pārpilna ar iebraucējiem. Pēc gaļas un desas milzīgas rindas. Pat izbraukt no Maskavas pagrūti. Nekad vēl neesmu redzējis ziemīgo pilsētu šādu. Arī līdz šejienei atnācis deficīts. Samarska (no "Jaunās gvardes"), nemaz nekautrējoties man stāstīja, ka vienā no jaunajām metro stacijām ir t.s. Zelta loka pilsētu ģerboņi, un maskavieši nu sakot: tās ir pilsētas, kuras pie mums ēd. Pieņemts lēmums vietējos rakstniekus pierakstīt veikalos. Tādēļ organizēs pieņemšanu piecdesmit gastronomu direktoriem, Litfonda valdes sēdē sprieda par naudas piešķiršanu, lai iegādātos dāvanās grāmatas direktoriem.
Sociālistiskā darba varone Burakova. Atbraukusi uz apgabala partijas konferenci. Sākumā stāstīja, kā divi priekšsēdētāji no Vohomas rajona viesojušies Holandē un kā šiem iepatikusies turienes lauku dzīve. Noskaņojums viņai nebija diez ko optimistisks. Siera rūpnīcai trūkst piena. Govis kūtīs pusbadā. "Aizbrauc uz fermu un pēc tam pusi nakts nevari aizmigt, acu priekšā šo govju acis!". Vairs pat nespēj vairoties, tik ļoti novārgušas. Rudenī ar rokām pļāvuši aptuveni piecus tūkstošus ha kviešu, miežu, auzu, ko nebija nopļāvis kombains. Nopļāvuši, sasējuši kūļos, un viss tā arī uz lauka sniegu sagaidījis. Ļaudis nodzeras; redzējusi piedzērušās slaucējas, kas vāļājas aizmigušas pašā fermā. "Šķiet, ilgi tā nenovilksim", - viņa sacīja, un es uzreiz pat nesapratu, par ko viņa runā. Izrādās: par karu. Ar rūgtumu stāstīja, kā braukusi uz Odesu sakarā ar siera eksportu uz Kubu. Viņu šokējusi tā pārbagātība un preču kvalitāte, ko sūtam uz Kubu - sviests, konservi, siers utt., - jo pašiem nekas nepaliek. Par šī brīža situāciju [lauk]saimniecībā. Ir ziņas, ka šogad no liellopiem jau nosprāguši 9886 apgabala sovhozos un 6900 - kolhozos. Tagad saprotams, kāpēc siera rūpnīcas direktors, atgriezies no fermu apskates, ilgi nevar aizmigt. Acu priekšā tas kā govis cīnās par barību, kā stiprākās atspiež no siles vājākās, kā visas mauro.
Apgabala komitejas bufetē dzērvenes maksā trīs rubļus kilogramā. Dārgāk nekā importa augļi.

21.5.80.
Redīsu pušķītis (pieci redīsiņi) tirgū maksā 50 kapeikas. Āboli (turpat) - četri rubļi. Šoferis no Krasnoseļskas redakcijas pa ceļam sašutis stāstīja, cik kas maksā. Esot gribējis Kostromā nopirkt siļķi, bet nav atradis. Vedis uz Krasnoju (36 km no Kostromas) sērkociņus, tāpēc, ka to trūkst. Saka, ka Krasnojā sviesta un siera nav, piens pa laikam esot, taču vislabākā apgāde ar vodku. Pie mums pilsētā atkal nav sviesta, nav miltu, cietes, aizvien retāk izdodas nopirkt kefīru, biezpiena nav.

2.11.80.
No Demidovkas oktobra vidū atveda divus maisus kartupeļu; kļuva vieglāk, kādu laiku nevajadzēs skraidīt apkārt, tos meklējot: tirgū ir, bet ļoti laicīgi jāiet, bet veikals - kas nepieredzēts, - nav nemaz. Kad atbrauca ciemos Stasiks, gribēja nopirkt konjaku: nekur nebija, arī vodkas nebija; ļaudis drūmām sejām stāvot pie vīna nodaļām un gaidot, vai ko atvedīs, bet padzirdējuši, ka kur pievests lētais vinķelis, metas norādītajā virzienā. Tajā visā ir kas šausmīgi pazemojošs.

10.2.81.
Pilsētas partijas komitejas aktu zālē norisa radošās inteliģences tikšanās ar pilsētas vadītājiem. Toma uzvaicāja par pienu. Cik ilgi, viņa vaicāja, mūsu pilsētā tirgos tikai pienu ar pazeminātu taukvielu daudzumu (1,4%)? Atbilde skanēja: tāds piens būs arī turpmāk. Visā valstī izņēmums (treknums 3,6%) ir tikai Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un vēl dažās pilsētās. Protams, nevienu tas neizbrīnīja. Jau esam pieradināti, ka pastāv priviliģētās pilsētas, sabiedrības slāņi un grupas. Kāpēc Maskavā bērni var dzīvot daudz labākos apstākļos, nekā viņu vienaudži citur? To neviens vairs pat nejautā.
Viss apvērsies: no visām mazajām [dzelzceļa] stacijām, no visas Krievijas brauc uz lielajām pilsētām, bet, arī tur neatrodot desu, gaļu, biezpienu kā arī sviestu, nesas uz Maskavu.

2.1.82.
Maskavā - visur pūļi, rindas, neapmierinātība. Pēdējā decembra nedēļa un krievu province ieradusies pēc sava. Pie viena no veikaliem ieraudzīju pūli, tā priekšā stāvēja kravas auto, un kāds vīrelis, uz tā uzrāpies, ko enerģiska klaigāja un vicinājās rokām. "Revolūcija", es nodomāju, taču piegāju tuvāk. Vīrietis izkliedza skaitļus rindas kārtībā: trīs simti sešdesmit četri, trīs simti sešdesmit pieci utt. Veikala nosaukums "Paklāji". Ja šo ainu nofilmētu, aizklājot veikala nosaukumu, varētu pasniegt kā revolucionāru ielas mītiņu. Tik daudz kaislības un cēla entuziasma strāvoja no šī vīrieša uz auto!

https://www.litmir.me/br/?b=563641&p=1