"Ja nav saimnieka, nevienam nekas nerūp. Arī raža, par ko tagad runājam. Padomju prese katru gadu rakstīja vienu un to pašu, tikai ik gadu atšķīrās piemēri: "Skābētos gurķus no Odesas apgabala sūtīja uz Maskavu sapuvušās mucās. Sālījums iztecēja, gurķi sabojājās..." "Rostovas vairumtirdzniecības sakņu bāzē krāva kāpostus, piepildot vagonus līdz griestiem. Kā to varēja sagaidīt, izrādījās, ka apakšējā kārta ceļā ir saspiesta, bet augšējā sapuvusi. Nākamo partiju krāva pēc noteikumiem, 1,3 metrus augstu, taču vagonos, kuros pirms tam bija pārvadāti minerālmēsli..." "No Smoļenskas uz Ļenkoranu lidoja paniskas telegrammas: "Kāpostus neesam pasūtījuši, steidzami tieciet galā ar kravu." Bet Ļenkorana neatbildēja, tāpēc Smoļenskas apgabalā, kur savu kāpostu jau tā bija par daudz, kooperatori izbaroja lopiem visbrīnišķīgākos kāpostus... Un tajā pašā laikā veikalos rindās pēc tiem cilvēki spieda cits citu nost." "Rūpnīcas direktors, kurš neapsildītos vagonos ziemā sūtīja minerālūdeni, un tāpēc pasūtītājs saņēma tikai sasalušu un sasprāgušu pudeļu lauskas, nesaņēma pat rājienu..." 128 vagonus kartupeļu izsūtīja no Kostromas uz Astrahaņu. Ceļš – 1800 kilometru. Pēc garā ceļa vagoni nostāvēja uz rezerves sliedēm vēl 15 diennaktis, pēc kurām tie bija pilni tikai ar puvekļiem..."
Kāpēc vest no tūkstošiem kilometru tālas vietas to, ko var nopirkt daudz tuvāk? Bet PSRS neviens neskaitīja naudu, jo nauda neeksistēja. Vai tad bezskaidras naudas līdzekļi, ko nevar pārvērst skaidrā naudā un novirzīt citiem mērķiem, bija nauda? Tā bija uzskaites fikcija. (..)
"PSRS Dzelzceļa satiksmes ministrija izpilda vagonu padeves plānu ne vairāk kā par 50%. Koksne, kas tik ļoti vajadzīga visos valsts rajonos, guļ noliktavās, bojājas, pārvēršas par malku. Kāda jēga no tā, ka tūkstošiem cilvēku cērt Angāras un Jeņisejas mežu, pludina, izkrauj krastā, ja šeit tas pūst gadiem... Bāzēs koku šķirošanas noliktavu teritorijas pārblīvētas ar bezgalīgām, laika zoba nopelēcinātām baļķu grēdām... Valsts Eiropas daļā stāvoklis nav labāks kā Sibīrijā. Rietumos no Urāliem liela daļa koksnes ir lapu koku sugas, dārgas finiera un slēpju izejvielas. Ilgi to nedrīkst glabāt. Bērzu grēdas, nogulējušas gadus divus, plaisā, pārklājas ar pelējumu un sēnēm... Savienības iekraušanas punktos ir sakrājies vairāk nekā 20 miljoni kubikmetru kokmateriālu. Un vienlaikus PSRS Mežu un kokapstrādes rūpniecības ministrija pirmajā pusgadā samaksāja desmitiem miljonu rubļu soda naudas par to, ka patērētājiem nav piegādājusi koksni." ("Pravda", 15.08.1977.)
"1967. gadā Karēlijas APSR Rugozerskas mežrūpniecības saimniecība iepirka dārgu aparatūru, ko neizmantoja līdz pat 1973. gadam, bet pēc tam norakstīja metāllūžņos kā nederīgu." ("Izvestija", 30.05.1976.)
"Donbasā Lisičjanskas pilsētā naftas pārstrādes rūpnīcas žogmalē zem klajas debess rūsē neuzstādīti agregāti par 24 miljoniem rubļu." ("Komsomoļskaja pravda", 21.10.1977.)
"Zem Brjanskas debesīm ziemo kastes ar ķīmiskās tīrītavas minirūpnīcu "Specima", kas izgatavota VDR. Turklāt trīs kastu 8000 valūtas rubļu vērtībā jau trūkst." ("Ļiteraturnaja gazeta", 15.01.1975.)
"Noliktavu telpu trūkuma dēļ valstī iet bojā 1/5 daļa no visa saražotā papīra." (kinožurnāls "Fitiļ")
Kāpēc kāposti, ko Smoļenskā neviens nav pasūtījis, ceļo turp no Ļenkoranas un ceļā sapūst. un kāpēc koksni neizved no ieguves vietas un tā aiziet bojā zem klajas debess? Tāpēc, ka ir plānveida saimniecība! Dzelceļniekiem vajag pildīt plānu. Plāns ir likums! Un to mēra tonnkilometros. Jo tālāk ved, jo labāk plānam. Dzelzceļa satiksmes ministrijai ir pilnīgi nesvarīga kravas saglabāšana un pārvešanas lietderība.
Ļebedinskas rūdas bagātināšanas kombināts. Šeit ražo ritņus, ko pēc tam ved uz Čerepovecas metalurģisko kombinātu. (..) (..) vagoni. Cauri. Ar šķirbām. Pa tām bira ārā rūdas ritņi kā labība. Tikai labība ir zeltaina, bet ritnis - rūsgani brūns. "Rūdas ritņi ir dārga krava," - rakstīja "Izvestija" 1976. gada 20. jūnijā, - "bet plust caur vagonu dēļu spraugām kā ūdens... Četros mēnešos tikai pa ceļam uz Čerepovecas metalurģisko kombinātu pazaudētas 3600 tonnas ritņu 110 000 rubļu vērtībā." Kāpēc ceļā tika pazaudēti ritņi un tas nevienu nesatrauca? Tāpēc, ka nevienam neiederēja...
Pie viena par ražas zudumiem vagonos. Šie zudumi radās ne tikai tiešā veidā, kviešiem izbirstot pa spraugām. Protams, skatīties uz vagonu ar birstošiem kviešiem ir sāpīgi, bet arī caurs vagons kolhozniekiem bija dāvana - tādā veidā vismaz kaut ko varēja izvest. Sliktāk, ja vagoni vispār neieradās, jo to nepietika. Deficīts bija nesaraujami saistīts ar plānveida saimniecības būtību. (..) Vagonu nepietika ne tikai labības pārvadāšanai, bet arī daudz kam citam, piemēram, naftas produktiem. Galvenā komunistu avīze "Pravda" neslēpa dozētu patiesību: "1977. gada pirmajā pusgadā Baškīrijas rūpnīcas nesaņēma 11 160 dzelzceļa cisternu, kas bija paredzētas gaišajiem naftas produktiem. Šī iemesla dēļ ražas novākšanas darbu laikā saimniecība zaudēja simtiem tūkstošu tonnu degvielas."
Viena produkta deficīts noveda pie nepietiekama pārvedumu skaita un tālāk pie citu produktu deficīta un zaudējumiem. Un arī sabojāja produktus, iemēram, lejot benzīnu mazuta cisternās: "(..) petrolejai un benzīnam cisternu nebija, bet bija cisternas mazutam. Rūpnīcas bija spiestas liet mazutā dārgos gaišos produktus un sūtīt tādā veidā, jo dzelzceļnieki gribēja paspīdēt ar pārpildītu plānu."
Ja sapuva graudi vai koksne – slikti, taču tas vismaz bija "ekoloģiski". Bet kur likt naftas produktu pārpalikumu? Pārstrādāt? Tos vienkārši sadedzināja. (..) Izlēja arī zemē, kā notika rūpnīcā "Belkozin", kur 1975. gadā Lugas upē sagāza vairākus desmitus tonnu sālsskābes tikai tāpēc, ka dzelzceļniekiem vajadzēja atbrīvot cisternas, lai izpildītu plānu."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 261.-264. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4