Ja jūs domājat, ka būt par rekordisti Čerepovas mehanizatoru brigādei bija patīkami un droši, tad maldāties. Jūs pat nevarat iedomāties, kādu naidu partokrātos raisīja šie patstāvīgie ļaudis, kuri ignorēja "partijas vadošos norādījumus". Reizēm viņiem bija vienkāršāk tikt vaļā no pirmrindnieka, iegrūst viņu cietumā, nevis atbildēt uz jautājumu, kāpēc vienā brigādē ražīgums ir divreiz lielāks nekā citā. Bet ražīgums reizēm bija lielāks nevis divas, bet pat divdesmit reižu. Tas nav pārspīlējums. 1972. gadā graudkopis Ivans Hudenko noorganizēja eksperimentālu brigādi, kas strādāja pēc akorda principa, tas ir, viņi saņēma pēc galarezultāta, proti, pēc kapitālistiskā principa. Un jau pirmajā gadā viņa brigāde Kazahstānā novāca ražu, kas divdesmit reižu pārsniedza republikā vidējo. Ārkārtīgi nepatīkami!
Un pēc gada brigādes vairs nebija – to izformēja, bet Hudenko, lai viņa balss nebūtu dzirdama, ar safabricētu apsūdzību iesēdināja cietumā uz sešiem gadiem. Graudkopi aizstāvēja pazīstami ekonomisti, žurnālisti. Velti. Tas no partijas aparāta puses bija tipisks vecā režīma kopienas psiholoģijas recidīvs – izlēcēju vajadzēja sodīt, lai nemaisās, kur nevajag. Nav ko izgaismot mūsu trūkumus ar saviem sasniegumiem...
Sistēmai par laimi, tādu izlēcēju bija maz. Izņemot retu žurnālistu, kurš rakstīja par pirmrindniekiem, neviens neuzdeva jautājumu, kāpēc Vladimiras apgabals izaudzē divas reizes lielākas ražas nekā kaimiņi? Un kāpēc vaislas lopu audzēšanas saimniecībā "Vedričs", kas atrodas pie Gomeļas, savāc 67 centnerus siena no hektāra, bet kaimiņos tikai 20? Tāpēc, ka šīs saimniecības bija puskapitālistiskas (vai ceturtdaļkapitālistiskas) fluktuācijas bezgalīgajā sociālistiskā nesaimnieciskuma jūrā, kur nebija ieinteresētības darba rezultātā, bet partija nepārtraukti kontrolēja ikvienu procesu. (..)
Rajona partijas komitejas uzdevums bija atskaitīties par sēju. Jau kopš agra pavasara partijas orgāni sāka bombardēt kolhozus ar prasību uzsākt agro sēju. Bet Altajā, piemēram, jūnijs parasti ir sauss. Jāpagaida, līdz uzdīgst zāle, tad apart un tikai tad sēt kviešus. Graudi, ko iesēs maija beigās, pārdzīvos sauso jūniju, bet jūlijā, kad asniem visbairāk vajadzēs ūdeni, tie to saņems no jūlija lietiem un netiks nosmacēti ar nezālēm. Iegūs labu ražu. Taču partija katru gadu pavēlēja sēt agrāk. Rajonu komitejām bija vajadzīgi avīžu ievadraksti un uzvarošas ziņas, jo tur sēdēja tīrie birokrāti. Apgabals uzņēmās paaugstinātas saistības – apart pirms termiņa. Kolhoza priekšsēdētāju uzdevums bija pakļauties. Pretoties rajona komitejas vadošajiem norādījumiem nozīmēja iet pret partijas līniju un pašu Konstitūciju, pēc kuras Padomju Savienībā vadošais un virzošais spēks ir kompartija.
(..) Padomju kolhozniekiem bija divi ienaidnieki – kompartija un meliorācija. Meliorātori retāk, taču lielākā mērogā. Viņu uzdevums bija uzlabot zemi. Tā kā viņi tāpat kā visi pārējie valstī nestrādāja rezultātam, bet gan rādītājiem, un nereti gadījās, ka viņu darbība nesa vairāk ļaunuma, nekā labuma. 1975. gada pēdējais "Ļiteraturnaja gazeta" numurs ar piemēriem ilustrē, kā tas notika: "Kur bija vajadzīga nosusināšana – nenosusināja, bet kur nebija vajadzīga – nosusināja... Mežā, purvā veikt meliorācijas darbus ir grūti: celmi, siekstas, tehnika stieg miklumā, savukārt uzkalniņos gan tīrs, gan sauss, gan viegli rakt – vieglāk izpildīt izraktā apjoma plānu." (..)
1977. gads. Feļetons "Krokodilā" par padomju melioratoriem: "Kultūraugu ganībās Dagestānā vairs nav nekādas atdeves, lai gan to uzlabošanai iztērēti vairāk nekā desmit miljoni rubļu." Miljons padomju mērogā – kolosāla nauda! Inženiera alga 120 rubļi mēnesī. Bet tur miljoni ierakti zemē. Un nevis kaut kā netalantīgi ierakti, bet tā, ka zeme kļuvusi sliktāka. Ganībās lopus vairs nevarēja ganīt. Tagad, lai tos pabarotu, sovhozi spiesti vest salmus no simtiem kilometru tālām vietām.
Jefimovs rakstīja: "Meliorācija, tāpat kā jebkura darbība, kas novesta līdz valsts mēroga kampaņai, zaudē sākotnējo lietderību un iegūst kulta darbības pazīmes, kas no veselā saprāta prasa virkni upuru." (..) To pašu var teikt par visu, kam partija pievērsa uzmanību un izpūta propagandas nolūkā, – par neapgūtajām zemēm, par kosmosa iekarošanu, par karu... Bet, kas attiecas uz veselā saprāta upuriem, tad padomju ļaudīm šos daudzos upurus nācās nest pastāvīgi (..) tā ir padomju loģikas kvintesence.

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 254.-256. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Tagad divus vārdus par kolhoziem. Atcerēsimies neaizmirstamā Ņikitas Hruščova vārdus, ko viņš teica vienā no PSKP CK plēnumiem: "Biedri, paskatieties kartē. Mūsu valsts aizņem vienu sesto daļu zemeslodes sauszemes. (..) Pasaules kartē var aizsegt ar pirkstu visu Holandi, bet mēs esam spiesti no tās pirkt gaļu un sviestu!" (..)
Birokrātiskā valstī (bet PSRS valdošā šķira bija birokrātija vistīrākajā, rafinētākajā veidā) jebkura darbība tiek veikta nevis cilvēku labā, bet lai atskaitītos. Tāpēc no rīta uz kolhozu zvana no partijas rajona komitejas un pavēl gatavot skābbarību. Priekšsēdētājs atsaka, ka tagad sausā laikā svarīgāk ir pļaut sienu, bet par to viņam nākas noklausīties lekciju par lopbarības plāna sagatavošanas svarīgumu. Pēc tam seko otrs zvans. Priekšsēdētājs turas. Trešais zvans no rajona komitejas jau nāk ar draudiem: "Kā vērtēt tavu stūrgalvību? Kā sabotāžu?!" (..) Galu galā priekšsēdētāju nosvētī pa partijas līniju: "Par skābbarības kā kolhozu galvenās lopbarības bāzes politisko nenovērtēšanu kolhoza "Novaja žizņ" priekšsēdētājam komunistam A.J. Misovskim izteikt stingro rājienu..."
Viņš sakož zobus un padodas – pārmet cilvēkus uz skābbarības sagatavošanu. Bet, kad skābbarība sagatavota, sākas lieti, un priekšsēdētājs šaudās pa mājām, lūgdams kolhozniekus glābt bojā ejošo sienu. Cilvēki apātiski kratās vaļā: viņus nogurdinājis mūžīgais priekšniecības stulbums. Rezultāts: siens aiziet bojā, toties rajona komiteja var atskaitīties par skābbarības sagatavošanas termiņu priekšlaicīgu izpildi. (..)
Tiesa, īpaši retos gadījumos pēkšņi notika neticamais – kviešu audzēšanai veltīto vadošo partijas orgānu norādījumu plūsma pieklusa, atsitoties pret ordeņota priekšsēdētāja plato muguru. Un tad notika brīnums! Tas bija ļoti bīstams brīnums, jo pārāk uzskatāmi demonstrēja plānveida sociālistiskās ekonomikas netikumus.
Tas notika tā. Parasti saskaņā ar birokrātiskajiem saimniecības vadīšanas uzskaites principiem lauku mehanizatoru darbu apmaksāja pa posmiem – atkarībā no aparto hektāru skaita. Aršanas kvalitāte ir smalks rādītājs, vieglāk ir novērtēt kvantitāti. Aparsi daudz – būsi pirmrindnieks. Tāpēc sociālismā raža bija maza, bet rādītāji labi. Bet reizēm, kad bija nepieciešams tieši ražības rekords, vara veica drosmīgu eksperimentu – novērtēja mehanizatoru darbu nevis pa starpposmiem, bet pēc gala rezutāta. (..) Tādām akorda brigādēm piešķīra jaunāko tehniku, kam bija paredzami minimāli bojājumi, to darbu sīkumos nekontrolēja. Un tad pēkšņi ļaudis sāka strādāt nopietni. "Ļiteraturnaja gazeta" (1977. gads) rakstīja: "Piektās akordbrigādes druvas nesajauksi ar citām: katrs kvadrātmetrs ir apstrādāts godprātīgi un precīzi. Neviens neļaus dzīt kombainu pa rugājiem, lai tikai kaut kā novāktu labību. Nevienam negadīsies kļūme aparšanā. Čerepovā ražīgumu no hektāra nevar salīdzināt ar kaimiņiem!"
Salīdzināt tomēr varēja – Čerepovas brigadierim raža bija divas reizes lielāka nekā kaimiņu laukos. Tāpēc Čerepovas brigadieris bija Sociālistiskā Darba Varonis. Kāpēc tad padomju vara neizmantoja šo sistēmu visā lauksaimniecībā? Tāpēc, ka Čerepova kategoriski nepildīja nevienu rajona komitejas rīkojumu. Un, tā kā tur darbus vadīja Sociālistiskā Darba Varonis, kurš tāpat kā Stahanovs, tika īpaši saudzēts siltumnīcas apstākļos, Čerepovai šo nekaunību piedeva. Bet kas būs, ja visi kolhozi kļūtu patstāvīgi? Ko gan darītu vadošā un virzošā? Nomenklatūra, kura kā sērga bija iekļuvusi visās sociālā organisma porās, ko darītu tā? Kam tā būtu vajadzīga, ja tauta tiktu galā pati un dotu divreiz lielākas ražas?"

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 251.-253. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Viena no PSRS problēmām bija zemā darba ražība, kas stipri atpalika no attīstītajām valstīm. Nolēma pacelt. Izdomāja plānu, kā celt darba ražību. Uzņēmumi uz papīra kārtīgi pildīja plānu, rādīja izaugsmi. (..)
Kā aprēķināt darba ražīgumu, piemēram, celtniecībā? Izdalīt objekta izmaksas ar objektu būvējošo cilvēku skaitu? (..) PSRS bija ļoti sarežģīti atlaist cilvēku no darba, tāpēc alkoholiķiem bija zaļa dzīve, jo bija deklarēta tēze par visu veidu rūpēm par darbaļaudīm. Ja darbinieks iziet uz laukuma ar prasībām pēc maizes un reformām, viņu, protams, nopļauj ar ložmetēju. Bet, ja viņš vienkārši dzer un nelec acīs valdošajai šķirai, viņam ir visāda pretīmnākšana... Lai padomju plānotājs paaugstinātu darba ražīguma rādītājus, viņam tikai jāpalielina ēkas izmaksas. Jāņem dārgāki materiāli - flīžu vietā marmors, dārgāki ķieģeļi. (..)
Kāpēc PSRS veikalos nekad nebija atrodams kondensētais piens bez cukura? Tāpēc, ka izgatavot ar cukuru bija izdevīgāk - dārgāk un vienkāršāk izpildīt plānu rubļos...
Kāpēc griķi PSRS bija deficīts, kaut gan veikalos tie maksāja dārgāk par maizi? Tāpēc, ka kolhozi samazināja griķu sējumus: to ražīgums nebija liels, un izdevīgāk bija apsēt laukus ar citu kultūru - tā varēja vieglāk izpildīt plānu pēc daudzuma...
Kāpēc metalurģijas rūpnīcai nebija izdevīgi ražot vieglos ekonomiskos tērauda profilus? Tāpēc, ka plāns bija tonnās!
Kāpēc celtniekiem bija izdevīgāk ņemt biezāku materiālu, lai gan pilnībā varēja iztikt ar plāno? Bet arī viņiem bija plāns pēc produkcijas daudzuma...
Kāpēc Harkovas motorbūves rūpnīcā no 200 kg sagatavēm taisīja 30 kg smagas detaļas? Tāpēc, ka gatavā produkta pašizmaksā ietilpa smagās sagataves pašizmaksa. (Un paralēli bija arī metāllūžņu nodošanas plāns.) Samazināsi pašizmaksu ar lētākām sagatavēm - neizpildīsi realizācijas plānu, ko aprēķināja rubļos. Un tā notika ne tikai Harkovā. Kā ar satraukumu rakstīja "Pravda", dzinēju izgatavošanai "metalurgi nereti piegādā sagataves, ko apstrādājot 90% vērtīgā sakausējuma aiziet skaidiņās".
Vorovskoja vārdā nosauktajā rūpnīcā pienāca automšīnas ZIL-130 šasijas, kas bija sakomplektētas ar bamperiem, rokas bremžu komplektu un rezerves kronšteiniem, kas svēra gandrīz centneru. Viss gluži jauns! Svaigi krāsots! Un to visu noņēma no šasijām un nodeva metāllūžņos. Kāpēc nevarēja ekonomēt, pasūtot ZIL šasijas bez papildu aprīkojuma? Tāpēc, ka abiem uzņēmumiem bija plāns: jo augstāka koplekta pašizmaksa, jo vieglāk izpildīt plānu rubļos.
Tā kā rūpnīca bija atkarīga nevis no produkcijas pircēja, bet gan no plāna, varēja pat ražot produkciju, kas vispār nevienam nebija vajadzīga. Kā, piemēram, to darīja viena no Elektrotehnikas ministrijas rūpnīcām: izgatavoja neaptverami daudz taisngriežu, ko vienkārši nebija kur likt, taču ar tiem varēja pārpildīt ražošanas plānu. Bet bija vēl arī realizācijas plāns! Kā to izpildīja? Pavisam vienkārši - patērētājam uzspieda taisngriežus kā vajadzīgā produkta papildinājumu. (..) Oficiāli tas bija aizliegts. Bet to plaši praktizēja, jo patērētājs zināja: neņemsi nelikvīdu - nedabūsi vajadzīgo. Tāpēc kopā ar deficītajiem dzinējiem rūpnīca uzspieda ņemt arī taisngriežus, ko pircējs kādu laiku uzglabāja, bet pēc tam norakstīja. Tas ir, izmeta.
Vēl piemērs. "Čeļabinskas presēšanas rūpnīcā uzkonstruēja automobiļa riteņa disku, kas bija vieglāks, izturīgāks un lētāks par līdzšinējiem. Rūpnīca sāka ražot jaunos diskus un zaudēja 3 600 000 rubļu peļņu - bija pazeminājušies tās stimulēšanas fondu līdzekļi. Vispārsteidzošākais ir tas, ka cieta arī automobiļu rūpnīca, kas saņēma šos diskus. Pazeminājās automobiļa pašizmaksa, un tāpēc bija apdraudēta autorūpnīcas plāna izpilde rubļos." ("Ļiteraturnaja gazeta", 03.08.1977.)
Vai atceraties, kā PSRS laikos visi meklēja kokvilnas zeķes un kreklus laikā, kad plaukti bija pārlādēti ar neilonu? Vainīgs bija plāns, jo kokvilnas krekla pašizmaksa bija 6 rubļi, bet neilona - 15 rubļi. Ļeņingradas šūšanas apvienības "Rassvet" direktors atzina, ka tad, ja viņa rūpnīca pārietu uz tādu kreklu ražošanu, tā neizpildītu gada plānu par 16 000 000 rubļu. Bet par to galvu neglaudītu."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-250. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"(..) celtniecības objektā tika pildīts elektroenerģijas patēriņa ceturkšņa plāns: "Bez kādas vajadzības ieslēdzām diennakts režīmā visus sūkņus un kompresorus, cik vien bija. Sacēlās drausmīgs troksnis. Pēkšņi objektā ieradās "Mosenergo" rajona pārstāvis. Brigādes vadītājs ārkārtīgi samulsa, bet pamanīja, ka arī viesis bija apjucis. Izrādījās, ka arī viņa kantoris lauza galvu, kā izpildīt plānu par eektroenerģijas piegādi patērētājiem. Vai celtniecības objekts varētu no viņiem paņemts vairāk kilovatstundu par atlikušajām dienām? Iepriecinātais brigadieris pavēlēja ieslēgt papildus sūkņiem un kompresoriem arī visus prožektorus, un to spožajos staros tukšgaitā strādājošu mašīnu rēkoņas pavadībā abas organizācijas varēja godam izpildīt plānu un saņemt aprēķinātās prēmijas."
Jaunie primitīvi izlīdzinošā taisnīguma mīlētāji, kuri sapņo par padomju lielvalsti, var teikt: "Bet plānu nevajag mērīt ar naudu un tēriņiem. Vajag pēc reāli padarītā! Buldozers izraka bedri - lūk, jums darba rezultāts."
Kādi gudrinieki! Tādus tikai pielaist pie Valsts plāna... Bet Valsts plāna komitejā nesēdēja muļķi. Pieredzējuši ekonomisti godīgi pūlējās izspiest no plānveida ekonomikas visu, ko tā spēja dot. Un nekas nesanāca. Ievadīja, pieņemsim, plāna aprēķinus nevis pēc patērētajiem vai iegūtajiem virtuālajiem rubļiem, ņemot vērā nevis uz papīra pārskaitītos virtuālos rubļus, bet gan pabeigtos celtniecības posmus. Un kas sanāca? Domājat, kļuva labāk?
Celtnieki taču arī nav muļķi. Līdzko ieviesa šādu sistēmu, viņi sāka veikt tikai vidārgākos darbus: rakt bedres, montēt nulles ciklā betona blokus... Bet sīkumus, ar ko daudz jānonemas - ieliet grīdas, ievilkt komunikācijas, - atstāja nākotnei. Uz "pēc tam". Tādējādi visā valstī izvērsās tā sauktā ieilgusī celtniecība - tūkstoši sāktu un pamestu objektu. Pamats un sienas bez jumta - šādi gruveši greznoja (un līdz šim brīdim grezno!) pilsētas un ciemus vienā sestdaļā pasaules. (..)
Bet varēja taču izdomāt labāku plānu un to visu ņemt vērā, iebildīs jaunie ļaudis, kas nav ostījuši padomju kājautus.
Arī to esam izmēģinājuši. Izdomāja gatavo objektu nodošanas plānu. Nu tad celtniecības trests sastādīja simts objektu gada plānu pa ceturkšņiem. Pirmais ceturksnis - 10 objekti, otrais - 10 objekti, trešais - 10 objekti, ceturtais - 70 objekti. Skaidrs, ka ceturto plānu neizpildīs. Bet kā spriež trests? Ja jau lemts neizpildīt plānu, darīsim to reizi gadā, tad arī bez prēmijām paliksim tikai reizi gadā, nevis četras."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-249. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Irkutskas trests "Strojmehaņizacija" piegādā būvniecības tehniku būvniecības montāžas pārvaldei "Irkutskžilstroi". Jo ilgāk tresta buldozeri nostāvēs būvniecības montāžas pārvaldē, jo vairāk bezskaidras naudas rubļu pārvalde pārskaitīs trestam. Trestam ir izdevīgi iznomāt vairāk tehnikas, jo plānu aprēķina rubļos. Tāpēc pārskata gadā nostāvēja nelietota tehnika par 3666 mašīnstundām, par ko pārvalde godprātīgi pārskaitīja trestam naudu. Tādā veidā trests izpildīja gan ražošanas plānu, gan darba ražības plānu.
Bet kādu labumu guva būvniecības montāžas pārvalde, kas pārskaitīja naudu trestam? Nu, arī pārvade izpildīja plānu - apguva fondus! Arī "apgūt fondus" ir sen aizmirsts padomju laika teiciens.
Apgūt fondus nozīmēja iztērēt valsts piešķirtosbezskaidras naudas līdzekļus. Tas bija plāns pēc iztērētā. Neizpildīji plānu, neprati apgūt piešķirtos fondus, nākamajā gadā tos nepieškirs. Tāpēc kravas automašīnu šoferi PSRS nereti lēja soļarku grāvī, jo visu nespēja nobraukt. Bet neiztērēt nedrīkstēja - samazinās fondus!
Jautājums: vai pārvaldei nebija žēl pārskaitīt trestam naudu ne par ko? Atbilde: nebija žēl. Jo bezskaidras naudas rubļi nav nauda. Tā ir mirāža, ko nevar materializēt. Nevis nauda, bet ēnas. Padomju Savienībā bija tāda brīnišķīga tautas saimniecība, ka bez dažām paralēlām naudas vienībām neiztiksi. Bija skaidrās naudas rubļi iedzīvotājiem, Bija tā sauktie "čeki" sistēmas "Berjozka" tipa veikalos. Bija kartītes un produktu taloni, ko pastiprināja skaidrā nauda. Un bija bezskaidras naudas rubļi, ar ko rīkojās uzņēmumi un ko nevarēja padarīt par skaidru naudu, lai palielinātu strādājošo algu vai nopirktu uzņēmumam ko derīgu, jo nebija kur pirkt: nebija tirgus. Lai kāda rūpnīca kaut ko nopirktu no citas, vispirms vajadzēja "izsist" (dabūt, izdīkt - I.) fondus no Valsts plāna komitejas. Tas ir, pat ne dabūt pircējam atļauju pirkt, bet gan uzlikt pārdevējam pienākumu piegādāt tādai un tādai rūpnīcai to un to un tādā daudzumā. Ja tu izsiti fondus, tas ir, ja kāds uzņēmums apņēmās tev piegādāt produkciju, tas vēl nenozīmēja, ka tu to dabūsi. Tāpēc, ka bija deficīts, jo milzīga PSRS produkcijas daļa skaitījās tikai uz papīra kā gadījumā ar tikko kā aprakstītajiem ledusskapjiem.
Vispār plāns bija likums. Tas bija svēts. Tāpēc, ja jūsu pārvaldei nebija izpildīts plāns, jums vajadzēja piezvanīt un sarunāt dažas mašīnas, lai tās pastāv plāna izpildei. Ja mašīnas nebija kārtībā, tās pat varēja neatvest. Vienkārši vajadzēja noformēt uz papīra – tu man it kā iedevi mašīnas, bet es tev it kā bezkaidro "naudu". Apmainījās ar papīrīšiem un izpildīja plānu.
Tā dzīvoja visa valsts."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 246.-247. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"Putekļusūcējus "Vihrj" izgatavoja Melitopoles rūpnīcā "Bitmaš". Pieprasījuma pēc tiem nebija, veikali neņēma šos putekļusūcējus, jo tie bija draņķīgi. Bet rūpnīca tos turpināja izgatavot, jo plāns ir likums. 1976. gadā visās valsts tirdzniecības noliktavās bija uzkrātas šo putekļusūcēju divu gadu rezerveres!
Ļeņingradas rūpnīcas "Elektrokeramika" inženieri izstrādāja uzlabotus lādētājus. Tie bija vieglāki, un ražošana izmaksāja mazāk nekā iepriekšējiem. Bet jaunais izstrādājums nenonāca ražošanā, jo bija lēts un tam nevajadzēja daudz materiāla - ar tādu bija grūti izpildīt plānu. Tā kā plānveida ekonomika jau savā būtībā ir antiinovatīva, tā lemta stagnācijai. Tieši tāpēc vārdā "stagnācija" sauc veselu laikmetu PSRS vēsturē...
Ja tu ievies jaunus darbagaldus vai jaunu tehnoloģiju savā rūpnīcā, tas var draudēt ar fondu atdeves pieauguma rādītāju pasliktināšanos. Kas tas ir - fondu atdeve? Šo rādītāju iegūst, dalot visas rūpnīcas produkcijas summu rubļos ar rūpnīcas pamatfondu vērtību, kurā ietilpst darbagaldi, ēkas... Tā kā Padomju Savienībā nedrīkstēja mīņāties uz vietas, bet tai vajadzēja paātrinātos tempos celt komunisma materiāli tehnisko bāzi, rādītājiem vajadzēja palielināties. Tostarp fondu atdevei. Loģiski? Bet, ja rūpnīcas direktors iepirka un uzstādīja jaunu, progresīvu iekārtu, viņa fondu vērtība pieauga, skaitlis daļas saucējā palielinājās, un atbilstoši kopējais rādītājs pasliktinājās. Un otrādi – jo tev bija sliktāki un vecāki darbgaldi, jo bija labāki fondu atdeves rādītāji: skaitlis saucējā ar katru gadu samazinājās, jo iekārta novecojot kļuva lētāka. Komunisms nāca tuvāk un tuvāk...
Tieši tāpēc Rīgas rūpnīca līdz septiņdesmitajiem gadiem piegādāja PSRS alus rūpnīcām 1932. gada modeļa katlus. Es pats astoņdesmitajos gados mācījos Maskavas tērauda un sakausējumu institūtā. Un ražošanas praksē rūpnīcās vēroju iekārtas, kuras kā kontribūciju bija piegādājusi Vācija, un zināju, ka tas vēl ir labi, jo šur tur bija pat pirmsrevolūcijas laika iekārtas. Piemēram, kādā metalurģijas rūpnīcā līdz pašai padomju varas nāvei stāvēja tvaika mašīna no kreisera "Aurora". Simboliski!
Vai atceraties padomju dienasgaismas spuldzes? Tādas garas caurulītes? Tās visu laiku raustījās un šprakšķēja. Vai zināt, kādēļ? Tāpēc, ka bija plānveida ekonomika. Šīm lampām PSRS bija divu veidu palaišanas droseles - labās un sliktās. Labās droseles gatavoja Baltkrievu pilsētiņā Lidā, sliktās – Ternopolē. Ternopoles droseles sprakšķēja un kauca. Baltkrievu strādāja droši un netrokšņoja, tām turklāt bija trīsreiz mazāka darbietilpība un divreiz mazāka materiālu ietilpība. Tas ir, tās bija progresīvas. Bet tika plānots strauji palielināt tieši slikto Ternopoles droseļu izlaidi, tāpēc, ka ar tām bija vieglāk izpildīt plānu - tās patērēja vairāk.
Plānveida ekonomika jau principā patērē vairāk. Tas nozīmē, ka tad, ja kapitālistam ir izdevīgi samazināt ražošanas izdevumus, sociālistam vajag tos speciāli palielināt. Tāpēc, ka izšķērdība ir izdevīga plānam."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 245.-246. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

"1970. gada 29. decembris. Elektromehāniskā rūpnīca, kas ražo ledusskapjus. Plāns kā parasti nav izpildīts – gandrīz par 15%. Un, kā vienmēr ir nodrukāti goda raksti par plāna pārpildi, ir sagatavoti sarkanie ceļojošie karogi un vimpeļi. Līdz Jaunajam gadam atlikušas nepilnas divarpus diennaktis. Ko darīt? To pašu, ko vienmēr! Izpildīt plānu!
Tiek izziņots trieciendarbs. Trīs maiņu darbs. Visa priekšniecība cehos. Un arī partijas vadība ir cehos. Jo partijas taču rūpējas par tautu, bet tautai vajadzīgi ledusskapji! Ļaudis putās montē ledusskapjus, nepiegriežot pietiekami skrūves un uzgriežņus. Un pēkšņi noliktavā beidzas motori. Ko tagad darīt? Izpildīt plānu!
Montēsim bez motoriem! Montē bez motoriem, TKN bez kurnēšanas produkciju pieņem, un tik un tā ir skaidrs, ka līdz 31. decembrim nepagūs.
Ko darīt? Izpildīt plānu! Tautai ir vajadzīgi ledusskapji!
Rūpnīcas pagalmā stāv brāķētie ledusskapji. Tos jau skārusi rūsa. Tie stāv tir jau sen. Brāķus žigli ienes cehā, piekrāso plankumus un nodod gatavās produkcijas noliktavā. TKN pieņem. Bet ledusskapju vēl nepietiek, pat ar brāķētajiem vēl tālu līdz plānam. Ko darīt? Izpildīt plānu! Tautai vajadzīgi ledusskapji!
Direkcija mobilizē visas kravas mašīnas un izsūta pa darbinieku mājām, no darbinieku virtuvēm savāc ledusskapjus, pirms tam izmetot ārā produktus, un ved uz noliktavu piereģistrēt kā gatavo produkciju.
Pusstundu pirms pusnakts pēdējais ledusskapis nodots valsts apcirkņos, prēmija izrakstīta, visi apsveic cits citu ar lielisko darba uzvaru. Apbalvo sociālistiskās sacensības dalībniekus, rajona komitejas sekretārs spiež direktoram roku. Plāns pārpildīts – par 1,2%. Direktors saņam Darba Sarkanā Karoga ordeni, rūpnīcas strādnieki – progresīvās prēmijas. Ja valsts arī turpmāk attīstīsies tādā tempā, tad, skaties, 1980. gadā tiešām iestāsies komunisms.
Janvārī rūpnīcas strādniekiem atdod atpakaļ viņu ledusskapjus, izmet no noliktavām acīs krītošo brāķi, sagaida motorus un veic montāžu. Bet visa Padomju Savienība zina, ka produkciju, kas gatavota mēneša beigās, nedrīkst pirkt. Bet, tā kā produkcijas lielākā daļa tiek gatavota mēneša beigās..."

Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 244.-245. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4

Pamanot pirms pāris nedēļām medijos ziņu, ka kaut kur pasaulē aizsācies kārtējais kašķis par biksēm - konkrētajā gadījumā nupat ASV Floridas štata Senāts apstiprinājis likumprojektu, aizliedzot jauniešiem skolās atrasties ar nošļukušām biksēm, - atomātiski atausa atmiņā lasītais par PSRS pareizo bikšu kampaņām: jau tūdaļ pēc 2PK partija un komjaunatne cītīgi apkaroja pārāk garas un platas bikses, nesekmīgi cenšoties pierādīt tā laika jaunatnei, ka tas esot neglīti un tā tikai ielu putekļi tiekot kulstīti.
Ar laiku šī mode pārgāja un vietā nāca apspīlētas un garumā līdz potītēm "stabulenes", kuras īpaši modes fani spēja uzstīvēt tikai guļus stāvoklī, pirms tam samitrinot drēbi. Stilīgos tramdīja komjaunatnes sapulcēs, pārmetot, ka bikšu īsums neatbilst pasaules skatījuma plašumam, nelaida iekšā ballēs, pāraudzināja darba kolektīvu sapulcēs utt. Pēc tam viss tas pats atkārtojās, sabiedrībai paužot sašutumu par t.s. kļošenēm, piepildot žurnālu "Dadzis" ar nosodošām karikatūrām (šajā laikā dzima animācijas filmu seriāls "Nu pagaidi!", kur neatņemams huligāna vilka atribūts bija kļošenes) utt. Uzskatīju, ka kas tik absurds var notikt tikai padomijā kā absurda kvintesencē, taču pamazām dzelzs priekškars krita, un sev par pārsteigumu uzzināju, ka cīņa par biksēm ir mūžsena gaismas un tumsas spēku arēnas daļa, kas notikusi visos laikos. Strīdējušies par biksēm: garas vai īsas, platas vai šauras, brīvi krītošas vai apspīlētas, tumšas vai spilgtas, vai tās vispār nēsāt, kas, kādā vecumā u.tml.
( par_biksēm )

Interesanti. 70.-80. gados PSRS bija visai populāri bērniem domātajos žurnālos (tādu bija visai daudz) atvērumā ievietot nevis posteru, bet lapu (vai komplektu) no bērniem domātas grāmatiņas. Kinders šīs lapas vāca un, kad komplekts bija pilns, pats varēja sev sabrošēt grāmatiņu un likt plauktā pie citām šīs sērijas grāmatiņām. Uzkatāms piemērs: žurnāla "Веселые картинки" ("Jautrās bildītes") sērija "Библиотека "Веселых картинок" ("Jautro bildīšu bibliotēka").

( grāmatiņa )

1925. gadā PSRS bija pasaules avangardā ne vien ekonomikas attīstības ātrumā, apšauto tautas ienaidnieku ziņā (pie sienas katru, kas šūpo mūsu tēvzemes finanšu sistēmu!), bet arī inovāciju bērnu rotaļlietu jomā. Izkurtējušajos rietumos Bārbija vai Hellokitija nevienam pat sapņos nebija rādījušās, bet padomijā bērni rotaļājās ar kapiņiem, tb mauzolejiņiem (vai līdzi nāca Kens Ļeņina lellīte, ko tur apglabāt, nudien nezinu):



( kartōna_mauzolejs )