| "Viena no PSRS problēmām bija zemā darba ražība, kas stipri atpalika no attīstītajām valstīm. Nolēma pacelt. Izdomāja plānu, kā celt darba ražību. Uzņēmumi uz papīra kārtīgi pildīja plānu, rādīja izaugsmi. (..) Kā aprēķināt darba ražīgumu, piemēram, celtniecībā? Izdalīt objekta izmaksas ar objektu būvējošo cilvēku skaitu? (..) PSRS bija ļoti sarežģīti atlaist cilvēku no darba, tāpēc alkoholiķiem bija zaļa dzīve, jo bija deklarēta tēze par visu veidu rūpēm par darbaļaudīm. Ja darbinieks iziet uz laukuma ar prasībām pēc maizes un reformām, viņu, protams, nopļauj ar ložmetēju. Bet, ja viņš vienkārši dzer un nelec acīs valdošajai šķirai, viņam ir visāda pretīmnākšana... Lai padomju plānotājs paaugstinātu darba ražīguma rādītājus, viņam tikai jāpalielina ēkas izmaksas. Jāņem dārgāki materiāli - flīžu vietā marmors, dārgāki ķieģeļi. (..) Kāpēc PSRS veikalos nekad nebija atrodams kondensētais piens bez cukura? Tāpēc, ka izgatavot ar cukuru bija izdevīgāk - dārgāk un vienkāršāk izpildīt plānu rubļos... Kāpēc griķi PSRS bija deficīts, kaut gan veikalos tie maksāja dārgāk par maizi? Tāpēc, ka kolhozi samazināja griķu sējumus: to ražīgums nebija liels, un izdevīgāk bija apsēt laukus ar citu kultūru - tā varēja vieglāk izpildīt plānu pēc daudzuma... Kāpēc metalurģijas rūpnīcai nebija izdevīgi ražot vieglos ekonomiskos tērauda profilus? Tāpēc, ka plāns bija tonnās! Kāpēc celtniekiem bija izdevīgāk ņemt biezāku materiālu, lai gan pilnībā varēja iztikt ar plāno? Bet arī viņiem bija plāns pēc produkcijas daudzuma... Kāpēc Harkovas motorbūves rūpnīcā no 200 kg sagatavēm taisīja 30 kg smagas detaļas? Tāpēc, ka gatavā produkta pašizmaksā ietilpa smagās sagataves pašizmaksa. (Un paralēli bija arī metāllūžņu nodošanas plāns.) Samazināsi pašizmaksu ar lētākām sagatavēm - neizpildīsi realizācijas plānu, ko aprēķināja rubļos. Un tā notika ne tikai Harkovā. Kā ar satraukumu rakstīja "Pravda", dzinēju izgatavošanai "metalurgi nereti piegādā sagataves, ko apstrādājot 90% vērtīgā sakausējuma aiziet skaidiņās". Vorovskoja vārdā nosauktajā rūpnīcā pienāca automšīnas ZIL-130 šasijas, kas bija sakomplektētas ar bamperiem, rokas bremžu komplektu un rezerves kronšteiniem, kas svēra gandrīz centneru. Viss gluži jauns! Svaigi krāsots! Un to visu noņēma no šasijām un nodeva metāllūžņos. Kāpēc nevarēja ekonomēt, pasūtot ZIL šasijas bez papildu aprīkojuma? Tāpēc, ka abiem uzņēmumiem bija plāns: jo augstāka koplekta pašizmaksa, jo vieglāk izpildīt plānu rubļos. Tā kā rūpnīca bija atkarīga nevis no produkcijas pircēja, bet gan no plāna, varēja pat ražot produkciju, kas vispār nevienam nebija vajadzīga. Kā, piemēram, to darīja viena no Elektrotehnikas ministrijas rūpnīcām: izgatavoja neaptverami daudz taisngriežu, ko vienkārši nebija kur likt, taču ar tiem varēja pārpildīt ražošanas plānu. Bet bija vēl arī realizācijas plāns! Kā to izpildīja? Pavisam vienkārši - patērētājam uzspieda taisngriežus kā vajadzīgā produkta papildinājumu. (..) Oficiāli tas bija aizliegts. Bet to plaši praktizēja, jo patērētājs zināja: neņemsi nelikvīdu - nedabūsi vajadzīgo. Tāpēc kopā ar deficītajiem dzinējiem rūpnīca uzspieda ņemt arī taisngriežus, ko pircējs kādu laiku uzglabāja, bet pēc tam norakstīja. Tas ir, izmeta. Vēl piemērs. "Čeļabinskas presēšanas rūpnīcā uzkonstruēja automobiļa riteņa disku, kas bija vieglāks, izturīgāks un lētāks par līdzšinējiem. Rūpnīca sāka ražot jaunos diskus un zaudēja 3 600 000 rubļu peļņu - bija pazeminājušies tās stimulēšanas fondu līdzekļi. Vispārsteidzošākais ir tas, ka cieta arī automobiļu rūpnīca, kas saņēma šos diskus. Pazeminājās automobiļa pašizmaksa, un tāpēc bija apdraudēta autorūpnīcas plāna izpilde rubļos." ("Ļiteraturnaja gazeta", 03.08.1977.) Vai atceraties, kā PSRS laikos visi meklēja kokvilnas zeķes un kreklus laikā, kad plaukti bija pārlādēti ar neilonu? Vainīgs bija plāns, jo kokvilnas krekla pašizmaksa bija 6 rubļi, bet neilona - 15 rubļi. Ļeņingradas šūšanas apvienības "Rassvet" direktors atzina, ka tad, ja viņa rūpnīca pārietu uz tādu kreklu ražošanu, tā neizpildītu gada plānu par 16 000 000 rubļu. Bet par to galvu neglaudītu."
Ņikonovs Aleksandrs. Aiz impērijas fasādes. Tēvzemes mitoloģijas īsais kurss. - Pētergailis: Rīga, 2013., 248.-250. lpp. ISBN 978-9984-33-372-4 |
Lasot šos izrāvumus, mums var rasties kleins priekšstats, ka PSRS laikos visi bija mazākais "stulbi". Es to redzu savādāk. Es to redzu caur tādu kā augstāko ešalonu prizmu. Ir kompartijas sekretārs, ministri, nozaru ministri, nozaru "zam-ministri" utt, pa vertikālīti uz leju, līdz pat jaunajam Artiņam, kurš pēc teķa tika norīkots Sarkanajā Zvaigznē karburatoriņu skrūvēt. Vienīgā mēraukla kā plānveida ekonomikā izdarīt "vļivaņie" bija tas, vai plāns ir izpildīts vai nav. Savukārt, kad pēc gosplāna notika dotācijas, diez vai tās pa tiešo nonāca pie darbaļaudīm. Tās tika dalītas, graizītas un "otkatotas" līdz pat 70%. Zavoda līmenī ceha vadītājam bija jārealizē plāns priekš direktora, direktoram jārealizē plāns reģionālajam zam-ministrima, reģionālajam zamam valsts zamam, savukārt tas pašam ministram, a ministrs partijas sekretāram. Sistēma izveidojās Brežņeva stagnācijas laikā un kādu laika stērķīti neviens no spices to mainīt nevēlējās, jo tā bija komfortabla, savukārt jebkāda tās maiņa, pat apzinotos cik neefektīva tā ir, novestu pie koruptīvās shēmas iedragāšanas, ko neviens protams nevēlējās. Viņi ļoti labi saprata cik lielā dirsā ir un cik neefektīvi tas ir, bet nevienam līdz pat Andropovam nebija ne vēlmes ne motivācijas to mainīt. Man personīgi no PSRS pirmajiem sekretāriem visvairāk tīk Andropovs, jo kā vēsta veca anekdote, Andropova laikā, populārākā mūzika bija "kamermūzika". Turpinājumā viens video no ļoti daudz un interesantu video sērijas, seko saitei un "mācies" :D
https://www.youtube.com/watch?v=-mj5tD2