| View: | Par lietotāju. |
| View: | Draugi raksta. |
| View: | Kalendāra skats. |
| View: | Izlase. |
| You're looking at the latest 40 entries. Missed some entries? Then simply jump back 40 entries. | |
|
|
LiveJournal for ублюдок.
|
||||||||||
| Tuesday, May 22nd, 2012 |
|
||||
|
#:"Vai algu paaugstināsiet?" $:"Mēs jau Tev paaugstinājām" #:"Kad?" $:"Aizvakar, plānojām apcirpt, bet neapcirpām!" |
||||
|
|
| Wednesday, May 9th, 2012 |
|
||||
| Mums pa visu teritoriju ir tikai VIENS laukuma vidū esošs apgaismes stabs. Un tajā pašā vienīgajā, viens kunde hrjakš ar savu X6 atmuguriski iekšā gan. Pa pipeļiem lampa un bampers. Par līdzīgiem atgadījumiem vēsture klusē, resp. neviens, nekad, nekādā rakā tajā stabā nav trāpījis. | ||||
|
|
| Tuesday, May 8th, 2012 |
|
||||
|
Vai Jūs valkājat prezentkrekliņus? Nu ķipo piegādātājs Jums līdz ar krāsu toneriem atved teiksim Canon krekliņu, vai Aldara krekliņu, vai es nezinu - Kurzemes Namu apsaimniekotāja krekliņu. Vai Jūs viņu velkat? Pa dārzu, uz Rimi, makšķerēt? Skaidrs, ka uz operu nevilksiet. Man te ir dažādas produktu kategorijas, un tagad es domāju, cik ļoti zemē būtu nomesti desmit lati, ja katram privātajam kas iepērkas virs 1000 LVL bez PVN es dotu smuku polokreklu (no fruit of the loom) kuram lakostes vai ralfa zirdziņa vietā būtu iešūts fifīgs JMP? Vai viņš viņu valkātu, būtu priecīgs, vai vienkārši nomestu garāžas stūrī, kur tas lēnām pārtaptu par lupatiņu ar ko slaucīt velosipēdu vai kā tamlīdzīgi. Jour opīņjon, iz it vōrth it? |
||||
|
|
| Saturday, April 14th, 2012 |
|
||||
|
JPII_selekcija_tame_03_02.xls JPII_selekcija_tame_03_02_2.xls JPII_selekcija_tame_11_02.xls JPII_selekcija_tame_05_03.xls JPII_selekcija_tame_12_03.xls JPII_selekcija_tame_29_03.xls JPII_selekcija_tame_04_04FIN.xls JPII_selekcija_tame_13_04FIN2.xls |
||||
|
|
| Friday, April 13th, 2012 |
|
||||
| Vot tiem ziemeļkorejiešiem un viņu valdnieku dinastijai gan neiet. Tu sešdesmit gadus badini un spīdzini tautu, krati dūrīti uz amurikāņiem, un vēl visādi citādi izdaries, bet tajā dienā kad visai pasaulei no tevis ir jānomīž un jākrīt ceļos, tava raķete ņem un iekrīt jūrā. | ||||
|
|
| Sunday, April 8th, 2012 |
|
||||
|
Man vajag sekojošu uzparikti, kādu tiku redzējis padlaikos. Nu tur bija tāds tā kā fēns/motorītis, gofrēta truba un tas viss vienojās klāt tādai kā dušas micītei. Nu tāds hai fai padomju matu žāvētājs. Zinu ka tāds bija, un ja kādam tāds iraid, būtu ļoti preicīgs kaut kā "sarunāt". |
||||
|
|
| Monday, April 2nd, 2012 |
|
||
|
http://www.youtube.com/watch?v=CjVVNura |
||
|
|
|
||||
| Cik ļoti dirsā ir apstāklis, ka auto, kuru esi noskatījis kā savu sapņu mašīnu, iegūst otro vietu "European Gay car" topā. Paldies dievam, ka ne pirmo... | ||||
|
|
| Tuesday, March 27th, 2012 |
|
||||
|
Mans nesaprot. VARAM saka, ka jāsamazina pašvaldību deputātu skaits. Truksnis saka, ka tā nav laba doma. Tā šodien diena.lv . Manuprāt Sprūdžs un ZRP savos populistiskajos centienos nemaz nenojauš, ka dara labu korumpētām sistēmām, savukārt sistēmas arī ir izskatās pietiekami aprobežotas, lai to pirmajā brīdī nesaprastu. Kas ir veiksmīgas sistēmas pamatā? Efektīva tās pārraudzība. Mazas un saliedzētas vienības ir vieglāk kontrolēt, kā lielas un izplūdušas. Varas centralizācija nodrošina kā efektīvāku pārvaldi, tā vieglāku iekšējo loģistiku. Gan izejošā budžeta, gan ienākošā otkata. |
||||
|
|
| Sunday, March 25th, 2012 |
|
||||
|
http://www.youtube.com/watch?v=qWX_HgM8 http://www.youtube.com/watch?v=NxcWlcNc enjoy |
||||
|
|
| Tuesday, March 20th, 2012 |
|
||||
|
Es jau te tiku izteicies, ka tā fotoradaru būšana, esot iesaistītām privātām interesēm, man diezin ko nepatīk. Cerībā kaitēt, es braucu ļoti prātīgi, nu tik prātīgi, ka nevienas bildes man uz pastu atsūtītas vēl nav. Paldies programmai WAZE un „midžinātājiem”. Esmu gājis pat vēl tālāk, pie radara no jau sagatavotajiem ~45-50 km/h strauji nobremzēju uz kādiem 30 km/h, cerībā, ka kāds man iepirdīs pakaļā. Tad mēs zvanīsim tautas balsij, jo es atzīšos, ka esmu bremzējis varbūt lieki, bet esmu tik trūcīgs, tik satraucies un tik nedrošs par savu spidometra rādītāju, ka drošs paliek nedrošs, vēl nedaudz pa bremžiem bija jāuzspiež, lai tik nav tie nolāpītie 53 km/h. Inspirējoties no Zolitūdes ielas gadījuma ir plānots izdarīt ko līdzīgu uz Vaivaru prospekta, kur izskatās zāle ar pagalam nomīdīta. Vēl es ceru, ka man pamatīgi sados pa muti, nu tā lai zupa tek. Tas protams tiktu iemūžināts papildus kamerā. Kas mani uztrauc. Kāpēc vēl nav ieviesti stacionārie radari kā bija prasīts līgumā? Kas cietīs zaudējumus, ja šī epopeja izgāzīsies? Uzskatu, ka radaru kompānijas bosikiem, nu tiem, kas Vitiron, būtu jāatbild par savu biznesu ar privāto mantu, nevis līguma laušanas gadījumā šī lieta jāuzveļ uz nodokļu maksātāju pleciem. Manuprāt, šī uzparikte ir pietiekoši skaļa, lai nebūtu iespējams izdevīgi aizklapēt biznesiņu bez visādiem KNĀBIEM, VK un sazin kā vēl. Ja rezultātā šeftmaņus un atbildīgos ierēdņus atradīs pakārušos kūtsaugšā vai nemākulīgi pielietojot dienesta ieroci , varēsim uzskatīt, ka dzīvots nav velti un taisnība ir uzvarējusi. Nē, man neskauž, un es neesmu pret „šeftēm”, bet man vienkārši „žaba dušit”, apzinoties, ka fiksēta pārkāpuma gadījumā no mana desmitnieka septiņi tiks kaut kur, bet ne asfaltam, savukārt trīs – biznesmenīšiem. |
||||
|
|
| Wednesday, March 14th, 2012 |
|
||||
|
Google paziņoja, ka nu ir atkal pienācis brīdis epastu tukšot. 2009 gads, es dzīvoju virs tēva garāžas, vienlaicīgi cenšos dabūt darbu Maskavā, Londonā, vai kādā eksotiskākā vietā. Pārlasu tagad vienu sen izsūtītu pastiņu un domāju, ja man tagad, tepat Latvijā, kaut viens atsūtītu šādu vēstuli, es viņu aicinātu, bet nesūta. Vai nu pie mums visi baigie naži, kuri par kapeiciņu nestrādās, vai nu nav palicies neviens, kurš TIEŠĀM grib dabūt darbu: Hello Kenny, Thank You for your quick reply. That was realy unusual in correspondence with people from Caribbean. My point was not to get any job in Caribbean right away, without any understanding of local market enviroment and knowledge. It was only logically, that You can’t absorb some foreigner without knowing him, without any account, etc. My idea is, that I could „earn” my position in agency, with bringing, or at least giving my input, in major media account creating from a distance. In last years the media agencies played the major role in client’s communication strategy creation. Brand agency’s performed just the execution of creative idea, not startegy. According to this, I had an expirience of creating communication and media strategies, wiring together all media channels (ATL, BTL and experiental marketing) to create a final product what will satisfy client. To approve that, I would be really glad to try and show my skills on Caribbean market. If there is any pitch or just campaign whatever to what client in region, could You please send me a client brief and some local market data. (TA consumer insights, media usage etc.) and I could prepare my vision of proposal which includes ATL, BTL, experiental marketing. No matter of what, will it be usable or not, You will have all rights to this presentation and ideas. If my ideas will be successful, You will be step closer to media account, and I will be step closer to Caribbean flight. Best Regards martins Nezinu, kāpēc toreiz šī sarakste apstājās. Varbūt pat labi ka tā. |
||||
|
|
| Saturday, March 10th, 2012 |
|
||||
| Šobrīd esmu tā sadzēries un uzvilcies, ka prasās grābt no skapjaugšas un bliezt pa visiem, jo ik katrs pretimnācējs savā dziļākajā būtībā ir parazīts, pabalstu diņģētājs vai arodbiedrības aktīvists. Visus liekēžus, artfeisus ieskaitos, gar zemi! | ||||
|
|
|
||||
| Ieejam lūdzu google.lv, uzrakstām "rotaļu laukumi" un pārsi reizes uzspiežam uz "MK Dizains" vai "Fixman" sponsorētajiem linkiem. Paldies. Un jā, es zinu ka esmu mazisks, riebīgs un visādi citādi slikts. | ||||
|
|
| Friday, March 9th, 2012 |
|
||||
|
http://www.diena.lv/latvija/politika/ra Man kā neatzītam kaktu politologam visā šajā ņemtnē interesants šķiet tikai apstāklis „ ka 15 mēnešus pirms kārtējām vēlēšanām ārkārtas vēlēšanas nenotiek, bet ieceļ pagaidu administrāciju.” Manuprāt ļoti labs veids, kā izravēt „mazos”, nu tos, kuru struktūras nav pārstāvētas Saeimā, vai dotajā brīdī atrodas opozīcijā. Tātad jaunieceļamo pagaidu administrāciju komplektēs „Vienotība”, ZRP un varbūt arī NA atļaus kādu rekomendāciju izteikt. Kadri izšķir visu un tā kā jāliek tikai pārbaudītie, tātad tikai no savām rindām. Tie, kas tagad JPD ir no šīm partijām, tiks atlaisti līdz ar visiem, bet formāli. Tie kas nav – izravēti līdz ar visiem radiem. Attiecīgi, atrašanās pie pašvaldības resursiem un ruporiem gadu pirms vēlēšanām ir ļoti svētīgi „mazā” cilvēka prāta ieregulēšanai, savukārt „sliktie” ir prom no barotnes un savas kampaņas būs spiesti riktēt no slepenajiem uzkrājumiem, nevis par municipalitātes naudu. |
||||
|
|
| Monday, March 5th, 2012 |
|
||||
|
Kā īsti ir? smilšu kaste smilšukaste smilškaste |
||||
|
|
| Wednesday, February 29th, 2012 |
|
||||
|
Ja kas, arī es esmu atzīmējies ventilatorā. Ej un balso! http://klab.lv/community/ventilators/74 |
||||
|
|
| Tuesday, February 28th, 2012 |
|
||||
|
Man nav skaidrs, kāpēc pēdējo divu nedēļu laikā portālā Diena es jau trešo reizi redzu Slakteri, kurš visu laiku žēlojās, ka nav bijis saprasts. Kaut kad pagājušonedēļ viņš sevi nosauca teju vai par filologu salīdzinot ar pārējiem tālaika ministriem, šodien vēsta, ka TP valde cūkas sarainie savulaik viņu nepatiesi no sarakstiem izsvītrojuši. Kas būs tālāk, un kāpēc? Man domāt, ka tas ir kaut kāds pīārs, augsnes sagatavošana vīreļa novietošainai otstoiņikā bez liekām klapatām, jo visas attaisnojošās runas jau būs izskanējušas. Vai arī gatavošanās pašvaldību vēlēšanām. Kaut kā pēdējā laikā ir manīts, ka visi šitie norakstītie zombiji lien laukā no savām bedrēm un mēģina izteikties. Jūrmalā ir obzervēts Leiškalns ar Cepurnieka kungu, savukārt par caurkritušo celtnieku-politiķi Kalnozolu ir dzirdēts, ka tas pat gar kaut kādiem plānotajiem partiju sarakstiem ir mēģinājis snaikstīties. |
||||
|
|
| Wednesday, February 22nd, 2012 |
|
||||
Šodien esmu vinotaļ labticīgs. Pat draugos iegāju, vēl mobilajā spēlīti uzspēlēju ( paldies ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} mazheks par 20 džemiem ) un visā visumā viss bija labi. Tajos drauģeļos ir sadaļa "Biznesa Kontakti" , kur novācās totāls SCAM, kuriem šķiet galvās ir pilnīgs caurums. Sūds par mājas amatniecības izstrādājumu tirgotājiem, tie tādas dieva radībiņas ko aiztikt nav nepieciešamības, bet piramīdnieki un avon/fitlainisti gan ir jāmočī atejā. Es pat nezinu, kādām mutācijām jānotiek galvā, lai liktu šitādus sludinājumus :Darbojos pakalpojumu sfērā. Ir saits, ir klienti, ir atsauksmes. Lai palielinātu apgrozāmos līdzekļus, pieņemu savā pārvaldījumā investīcijas ar garantēto pelņu 4 - 12 % mēnesī. Max. summa 4000 $. Min. termiņš 7 dienas, max - 90 dienas, ja noguldat USD. Ja investējot latos, slēdzam līgumu uz 6 mēnešiem. Latos pieņemu līdz 5000 Ls. Manam biznesam konkurentu Latvijā nav, starptautiskā tirgū spēju konkurēt ar citiem. Risks niecīgs. Un nav svarīgi kādā valstī jūs dzīvojat. Rakstiet privāti :) Uzrakstīju ar: Labdien, Atsaucoties uz Jūsu sludinājumu vēlētos piedāvāt savu sadarbību. Esat minējis, ka meklējat nopietnus partnerus, tamdēļ, lai apliecinātu savu nolūku nopietnību, piedāvāju investēt nevis 5 000LVL bet gan 100 000LVL. Kā arī, Jūs piedāvājat peļņu līdz 12% mēnesī, apzinoties, ka Jums kā investīciju pārvaldniekam jāpelna, savu naudu esmu gatavs noguldīt ar 9% likmi mēnesī uz 6 mēnešu periodu, tādā veidā atpakaļ saņemot 167 710 LVL. Noguldāmos līdzekļus esmu paredzējis izsniegt Jums skaidrā naudā, noguldīto un augļus saņemt arī skaidrā naudā. Darījuma nodrošinājumam un veiksmīgai norisei visu sešu mēnešu periodā, 24 stundas diennaktī Jums asistēs mans palīgs Vitālijs Obžorņikovs, kurš sniegs konsultācijas lietvedības un psiholoģijas jautājumos, kā arī nodrošinās fizisko apsardzi. Konkrētās personas izmaksas es segšu no saviem līdzekļiem, savukārt Jums būs jānodrošina naktsmītne vismaz 10 m attālumā no sevis, lai kur Jūs arī atrastos. Naudu es Jums varu nodot Pļavnieku Statoilā, Lubānas ielā 119a, kā arī pēc sešiem mēnešiem skaitot no naudas nodošanas brīža šajā pašā vietā vēlētos saņemt noguldījuma summu un uzkrāto procentu summu. Attiecīgi, ja Jūs pārkāpsiet šo vienošanos kas ir Jūsu paša piedāvājuma pamatā, mans kolēģis attiecīgi rīkosies izmantojot alternatīvās tiesu prakses naudas piedziņai. Ar cieņu, Mārtiņš UPDATE. Jevgēņijs bija ļoti lakonisks. "Labdien. Man tik daudz naudas nevajag. ;) ". Tagad tiec nu gudrs, vai viņš uztvēra joku, vai nē... |
||||
|
|
| Tuesday, February 21st, 2012 |
|
||||
| Kur vecrīgā, kājāmgājiena attālumā no viesnīcas Avalon varētu noturēt lietišķas biznesa vakariņas? Rekomendācijas lūdzu, jo pats jau 1001 gadu tur neesmu bijis. | ||||
|
|
| Sunday, February 19th, 2012 |
|
||||
|
„Архитектор злавеиший враг строителя!” Esat dzirdējuši šitādu? Es esmu, pat bieži, un atkarībā no situācijas esmu atradies vienā vai otrā pusē šiem ierakumiem. Ja ir ieprojektēts dārgais kapitālistu tingeltangelis, guļu pie durvīm, lai šo tehniskās specifikācijas netaisnību novērstu. Savukārt ja esmu ieprojektēts es, rūpīgi trenkāju citus gulētājus, kuri apsolās manu mantu „replicēt” par mazāku summu kā minēts kontroltāmē. Tā nu es tur karoju ar visiem un visi ar mani. Mūslaiku celtniecībā, kad ir pilnībā sašķobījušies prātiņi un par līguma izpildi sāk domāt tikai tad, kad kontrakts iegūts, gadās redzēt visādus brīnumus. Zvana viens, vajagot viņam no manis to un šito, jo zlavejšij vrag arhiķektor neiet uz kompromisiem, un neļauj likt ukrainā ražotu sūdu. Es protams viņam iedodu tādu tāmi, no kuras pašam nedaudz kauns sametas, bet tā Tev arī vajag, nav ko startēt konkursos ar domu – gan jau kaut kā izlīdīsim. Ķip oša grīdas vietā ieliks laminātiņu un gan jau ka kaut kā nodos to velna objektu. Tā nu viņi tur bankrotē, izgaist vai spītīgākie gaužas avīzēs, ka pasūtītāji mērgļi nav ar mieru piešķirt vairāk naudas, kā bijis minēts kontraktā. Jocīgi ne. Ja mēs runājam par sadārdzinājuma riskiem, tad hei, tas ir bizness un riskus vajag paredzēt. Ja to nevar, tad jābrauc uz Īriju lasīt sēnes, nevis jāpaņem piķis avansā, jānopērk lendkruīzers un tad jābrīnās, ka nevar sūda bērnudārzu kā nākas uzbūvēt. |
||||
|
|
| Saturday, February 18th, 2012 |
|
||||
|
Ja kāda LV grupiņa gribētu sev uzfilmēt klipu rotaļu laukumā, mēs būtu ar mieru to pat nedaudz atbalstīt. Nu tur naudiņa, tehnika vai ko nu tādām lietām vajag. Ķipa šitā: http://www.youtube.com/watch?v=Ex1qBmyI vai šitā: http://www.youtube.com/watch?v=uUYKmP-3 |
||||
|
|
| Saturday, February 11th, 2012 |
|
||||
|
Vai nu es nemāku meklēt, vai nu nav. Esmu gan dabā, gan dažādos dizaina žurnālos redzējis mājas, kuras ieraugot gribas pateikt :"wow!, es ar tādu gribu!". Tagad skumji skrollējot Latvijas koka paneļu māju ražotājus un veroties viņu piedāvātajos projektos, man gribas jautāt - jums ko galīgi nav izdomas un ir tikai viens lineāls? Ja kāds zin kādu stilīgu projektu, vai viņam liekas, ka tas ir kaut kas wow cienīgs, lūdzu padalieties ar linku. |
||||
|
|
| Thursday, February 9th, 2012 |
|
||||
| Līga Dimitere lūdz Latvijas prezidentu atlaist visus parādus | ||||
|
|
| Tuesday, February 7th, 2012 |
|
||||
|
Man tagad it kā vajadzētu vēl nedaudz pastrādāt, lai kausiņš neietu pāri malām, bet nu sagribējās, sagribējās biku iesmirdēt cibā. Ieskatoties delfos, redzam ka šodien komentētākā un acīmredzot aktuālākā ziņa nav nedz SVF komentāri vai Ķīļa vāvuļjomu, bet gan iespējamā festivāla „Jaunā Viļņa” aiziešana no Jūrmalas uz kaut kādu Itālijas pilsētu. It kā, kas tur liels, viens konkurselis šur vai tur, jo pēc būtības tas skar „skaitli aiz komata”, atšķirībā no SVF viedokļa vai ZRP ideologa murgojumiem. Bet nē, komentē, cepās, čurkst un ņemās. Kas jocīgākais, dominē viedoklis:”jē, svētki, krievi prom!”. Šo komentāru autorus es saredzu kā mazus, un ne tikai fiziski vai materiāli, bet arī morāli nabagus. Viņus iepriecinās jebkas, kas it kā mazinās naudu resno cūku silēs. Resnie cūkas savukārt ir ikviens, kas viņuprāt var atļauties braukt ar dārgu auto, valkāt individuāli modelētas drēbes vai dzert šampusiku par 200 EUR pudelē. Nelaime tikai tur, ka šis naids nerodas no tā, ka tie krievi esot zagļi, oligarhi, geji vai banku akcionāri. Naids rodas no tā, ka pašiem ir tik cik melns aiz naga, un tas grauž, spiež un moka tā, ka naktīm gulēt nevar. Un tad uzzinot šādu jaunumu atliek vien nokviekties:”Latviju latviešiem! Lai tas balagāns vācās nahuj!” . Savu nacionālo līniju var ieturēt dažādi. Pat viens augsta ranga nacionāli noskaņots politiķis pabrīnījās, ka uz jautājumu:” Kā Jūs varat nodrošināt sev latvisku kolektīva kodolu?”, es atbildēju:”Mēs esam Slokā, un varam šeit darīt ko gribam. Pieņemt ko gribam, atlaist ko gribam!” Un ja mēs gribam latvisku kodolu, tad vis vienkāršākais ir nepieņemt darbā krievus. Vienkārši, Tur nevajag ne naidu pret viļņiem vai kobzoniem, lai tomēr spētu veidot latvisku vidi un kolektīvu. Līdz ar to, es uzskatu, ka tie antiviļņa bļāvēji tādi kārklu nacionālisti vien ir, jo vieglāk takš ir nobļauties, ka mums to šļuru nevajag, nekā nodomāt, ka vēl tā retā ōmīte, kura no Jūrmalas nav pārvietota dziļāk kontinentā vismaz viena mēneša apkuri šobrīd ir sakasījusi tirgojot zemenes pagājušajā vasarā. Bet tas tā, lai krievi tinās nahuj! Vēl piebilstot, ka noteikti atradīsies labi audzinātie norvēģi vai zviedri, kas šo zaudējumu aizvietos. Viena lieta ir nacionālisms, valsts, un etniskā tīrība. Otra lieta ir NAUDA, lai šo tīrību uzturētu. Manuprāt, tas jaunais vilnis pilsētas ekonomikā tāds pirdiens vien ir, bet nenoliedzmi svarīgs kopējā puzlē. Sis ir brīdis, kad ir jātirgo, lai ziemā nenosaltu, un jātirgo brangāk par vienu vilni. Jūrmalā ir tikai divas spēļu zāles BEZ kazino elementiem un viens kaut cik šā vārda cienīgs bordelis. Tā manuprāt ir totāla huiņa. Vismaz 3, no pieejamajiem 32 kilometriem manuprāt vajadzētu piedzīt ar laba servisa, ļoti dārgiem mauķīzeriem un kazino. Piemēram kopš Maskavā aizliedza kazino, uz Minsku katru dienu dodas DIVI kazino čārteri ar atkarīgajiem, kuri katrs noliek ap 20k. Mums vajadzētu „diennakts vīzu”, kuru izsniedz piecpadsmit minūtēs ikvienam, kurš var uzrādīt kontā 1mln EUR. Viņus vest šeit, dot spēlēt kazino un pist mauku. Viss būtu labākajā kārtībā. Latviskums neciestu, tauta neciestu, nauda grozītos un pat ōmai, kura audzē Mellužos zemenes savs labums atlektu. Bet to jau saprast diemžēl negrib! Prom, krievus prom, oligarhus prom, mēs nevienam neklanīsimies! Cik stulbi ir uztvert pārdotu servisu par klanīšanos? |
||||
|
|
| Thursday, February 2nd, 2012 |
|
||||
|
Ar to Interneta Karaļa meklēšanu iet visai čābīgi. Un nevis tāpēc, ka piedāvājums būtu slikts, vai trūktu cilvēku. Nē, ne tuvu! Problēma ir tajā, ka valda vispārējs debilisms un sevis pilnīga pārvērtēšana. Strādnieku, kurš raks no šejienes līdz pusdienslaikam atrast ir 3 minūšu jautājums. Meistaram, kurš sapratīs rasējumu vajag nedēļu, nu labi, pēc divām būs atrasts. A puiku, kurš webos, dizainēs un visādi citādi slaistīties atrast laikam ir visai neiespējami. Internāta gurū šķiet ir katrs otrais, ar apspīlētām biksām, tuneli ausī, un savu tvitera akountu. Bet viņi uzdod nepareizos jautājumus. Pirmais no tiem – cik maksāsi? Kad piesakās darbā, ir jāstāsta cik Tu izdarīsi un tad es pateikšu, par cik es to novērtēšu, nevis otrādāk. It īpaši gadījumos, ja iet runa par pārdošanu. Aber nē, cik maksāsi, par kādām naudām iet runa un tā tālāk. Es saprotu, ka cilvēkam ir svarīgi to zināt, bet nevar paģērēt algu, pretim nedodot rezultātu, kur katrs nākamais uzzinot, ka būs 3 rubļi plus procents sāk vaikstīties. Tas ķipo pēc aprēķina – cik es dabūšu, ja nedarīšu neko. Nē mīlīši, tā neies krastā, es protams palikšu ciets kā klints, kaut pats pa naktīm to darīšu, bet sīkiem, nedapistiem sūdiem, kuri no sevis ir iedomājušies sazin ko, novēlu, lai dzīve izvalkā pa dubļiem ar izbadinātu vēderu tā, ka finālā būtu spiesti stacijā sūkāt pimpi par četri lati ejakulācijā. Tad uzzinās kas ir darbs uz rezultātu. |
||||
|
|
|
||||
| Smaiļuki, torķiki un wiiii mīļum bučzzz dzimpenē ir so yesterdey! Tagad man būs jauns apsveikumu koncepts draugos un skaipā. Kā sistēma ziņos, ka šodien kādam ir dzimšanas diena, es viņam visa augšminētā vietā sūtīšu linku uz Kansas dziezmiņu "Dust in the wind". Nu jā, un man tie sveicamie jau ar vairs nav nekādi astoņpadsmitgadnieki :D | ||||
|
|
| Wednesday, February 1st, 2012 |
|
||
| Strenču novadā divi piedzērušies jaunieši noslēdz derības un nocērt sev pirkstus | ||
|
|
| Monday, January 30th, 2012 |
|
||||
|
Mums tur vienā ekskursijā bija kaut kāds vietējais filmētājs, kurš pēc tam reprezent nolūkos piešķīra safilmēto materiālu diskā. Jāatzīst ka filmēt viņi nemāk gan, bet nu no tā divu stundu krepa mana kundz kādu sešu minūšu video izlobīja. Kvalitāte jāsaka ka ir sūds, bet miglainai atmiņai būs ok. http://www.youtube.com/watch?v=VPyl1ny1 |
||||
|
|
|
||||
| Vai cilvēks ar vārdu Zhu Jingwei ir vīrietis, vai sieviete? | ||||
|
|
| Thursday, January 26th, 2012 |
|
||||
|
Gambijā nokļūt var visnotaļ vienkārši. Lidojums no Rīgas līdz Londonai, pēcāk uz Bandžulu, to kas Gambijas galvaspilsēta. Lai neviens tūrfirmu bāleliņš neiedzīvotos uz jūsu sūri grūti pelnītajiem latiem, šo ceļojumu labāk organizēt pašam, jo savā sarežģītībā dotais uzdevums varētu sacensties ar gludekļa iegādi ebay vai jaunas galerijas izveidi draugiem.lv . ( ... tālāk ... ) |
||||
|
|
| Wednesday, January 25th, 2012 |
|
||||
| Vai kāds jau ir nolaidis pa vēnu Boardwalk Empire otro sezonu? Ja jā, tad kā bija? | ||||
|
|
| Sunday, January 22nd, 2012 |
|
||||
|
Nu tā, atvaļinājums beidzies. Ziemassvētku nedēļu novilku Ēģiptē, lai jau OTRO reizi pārliecinātos, ka tas ir pilnīgi bezjēdzīgs spendings. Uz Gizu mūs nelaida, vienīgais prieks bija Luksora un ja tam hotelim kurā dzīvojām ir pieci stāri, tad manas kundzes galertam un karbonādei ir pēdējais laiks piešķirt kādu Michelin zvaigzni. Lai tomēr noķertu kādu piedzīvojumu aiz astes, aizdevos uz Gambiju. (meklējiet google maps) Tagad esmu bijis visās Latvijas kolonijās. Par to, kā ir Gambijā (jo Hurgadas hotelis nav mana revjūv cienīgs) uzrakstīšu pēcāk. |
||||
|
|
| Sunday, January 8th, 2012 |
|
||||
|
Kamēr ciba līksmo Up mājās un testē Agnēzes laša tartaru, šodien maniem vecākiem tika celts galdā „aukstais mielasts”, kāds tas varētu būt bijis pirms 32 diviem gadiem. Salāti „olivjē”, mūsupusē pazīstami kā rosols parastais. Lai saglabātu 32 gadus veco garšu, speciāli tika meklēta desa, kuru ražotājs bija nosaucis par visadabiskāko. Gan jau ka piedirsa, un ēvielas ierijām šā kā tā. Ŗeņģu salāti, kas ir pavisam tautiska uzparikte. Izšķinītas reņģes ar vārītu olu, sīpolu un majonēzi. Paredzēts uzsmērēt uz rudzu maizītes. Cepti nēģi. Pats viņus ar sāli galināju, tālāk būrās dzīvesbiedre. Vai Jūs varat uz četriem norīt divus kīlo veikala nēģu? Diezin vai, mājās ceptie apēdās bez atlikuma, tagad var palaizīt želejiņu. Un nekas nesmird, kā te daudzi draudēja. Ābolu rausis ar drupačām. Nu tur visiem viss tā kā būtu skaidrs. Visus ingrīdientus pirkām tirgā un viss tika mājās gatavots, gluži kā pirms 32 gadiem, kad gastronomā gatavu karbonādi dabūt bija pagrūti. Tagad pa rīkli slidinās Užavnieks un I feel good. |
||||
|
|
| Thursday, January 5th, 2012 |
|
||||
|
Un kad rotaļīgās brāzmas norāva jumtu, es attapos Kanzasas tuksnesī, pēdējais, kas bija gatavs palikt ar mani, bija bezspalvu kaķis, kurš kā pitons aptinās ap pleciem. „Pretīga vieta”, gluži cilvēcīgā balsī klusi nomurrājā kaķis, „Jā, bet man te patīk!” noteicu un aizdedzinājis sērkociņu kastīti iesviedu to pamestā sešdesmito gadu chevy vrakā. Mēs stāvējām „on route 66”, ko tik bieži bijām skatījuši filmās. Iespējams, ka tas vijās caur piecdesmit pirmo štatu, un tā noteikti bija Amerika, kura piepilda katru sliktā oktobrēna sapni. Ar terminu zāle es iepazinos apmēram četrpadsmit vai piecpadsmit gadu vecumā skolas diskotēkā, kur čaļi, kuriem bija viss: vecenes, nauda, lietota „ģevjatka” un cieņa bijušā kino „Ilga” spēļu zālē, to prezentēja kā „krutāko ģēlu, kurai pat poila netur līdzi”. Mazajiem nedeva, tobiš man, kā arī kabatas naudas neienāca gana, lai apmeklētu „džokeri” Ilgā un vizinātos ar lietotu devītnieku. Man vispār nekā nebija, tik vien , cik vēlēšanās būt. Tas kremta līdz kaulam, līdz kadrs, kura vārdu vairs neatceros, bet bija no „divpadsmitajiem” teica, ka viss reālais tuss tagad esot centrā, Veldzē. Kas tā Veldze tāda man īsti skaidrības neradās, bet jebkurā gadījumā, brauciens ar devīto trolejbusu līdz strēlniekiem nav pārāk liela cena, lai uzzinātu atbildi. Veldze kā izrādījās bija alus bārs, sānieliņā no Līvu laukuma, kur tagad slejas manas konstrukcijas. Iestājoties pavasarim, varēja braukt uz „Veldzi”, bet krogā neiet, jo naudas šā kā tā nav, bet pasēdēt skvēriņā. Lielākoties tur sēdēja ļaudis, kuri centās uzsvērt kaut kādu savu piederību mūzikas novirzienam. Panki, metaļori, grandža un citas puberitātes izpausmes, ko šodien tēvišķi dēvēju vienkārši – melnie netīrumi. Man manos četrpadsmit savas ticības nebija, bet lai apliecinātos bija jaciņa, kur ar flomīti biju izzīmējis Aerosmith logo, Megadeath krekliņš un visam piedevām varēju nokviekt daļu The Exploited repertuāru. Es derēju visiem, visi derēja man un Ilgas „džokerī” arī varēju iekāpt bez baiļu, jo laikam biju vienīgais matainais, ko rajonā nesita. Kāpēc nesita un kā sākās sūdi. Tajā pašā Veldzē bija visādi „mazie panki”, kuru vārdus ar vairs neatceros, bet kuri Iļģuciema skolas diskotēkas tik lielo dārgumu un deficītu mētāja pa labi un kreisi. Ne jau pa velti, bet diezgan brīvi apmaiņā pret diviem latiem. Paralēli savu darbību uzsāka kafejnīca „Kaktuss”, kas atradās iepretim „skladiem”, kur vēlāk iemājoja reiva klubs „Open”. Nebija grūti iegādāties špickastīti un to aizvest līdz skolai vai uzcienāt „čaļus” no džokera. Vienu, divas, trīs. Kopā ar Sandi braukājām šo maršrutu diezgan bieži, līdz iekarojot ticību, „mazie panki” mūs iepazīstināja ar Doles čurkām, kuri apsaimniekoja savulaik tik populāro vietu „Lubaņčiks”. Dzīvoklis zem tālaika Lubānas tilta, tagad tā būtu vieta kaut kur zem Dienvidu tilta. Bija saulainais 1994 gads. Rīgas XX videne zāli vilka atspērdamās. Caur pudeli, budnžu, ar ūdeni vai vīnu. Kroņa nummurs bija izvilkt vairākas šķipsnas caur šķidrumu merkurs. Piepīpētas un pievemtas kāpņutelpas, balle deviņos no rīta, kad vecāki aizgājuši uz darbu. Uz skolu jau gājām ar, bet tas nebija uzdevums numur viens. Ilga- Strēlnieki-Lubānas iela un atpakaļ tika uzskatīta par prioritāti dienaskārtībā. „Lubaņčiks” kā noslēpums neturējās ilgi, ar acetonu apsmidzinātās kaņepes katru dienu atceļoja uz Iļguciemu par aizvien jaunākiem un lētākiem ceļiem. Toties ieradums garajā starpbrīdī pirms fizikas uzvilkt kāsīti palika. Krāpšanās zolē (klepus-kreicis, deguna urbināšana – sirds) paralēli pāris uzticīgajiem gandžas klientiem vairs nespēja nodrošināt to piecīti, pie kura biju pieradis laikā, kad vecāki kabatasnaudās izsniedza piecdesmit santīmus dienā jebšu divi piecdesmit nedēļā. Alternatīva uzpeldēja negaidot. Čalis, kura vārdu neatceros, nāca klajā ar atklājumu, ka skolas militārajā kabinetā (deviņdesmitajos tādi bija saglabājušies aiz inerces) ir aptieciņas ar ātomkara drapēm. Tur ir tabletka, plastmasas iepakojumā, „fofa” saucās, un ar tās palīdzību zāles piedzīvojumi ir pielīdzināmi braucienam ar vecākiem pie ōmes. Jau sen atpakaļ, tepat cibā par fofu biju rakstījis, bet tagad vairs neatrodu šo ierakstu, bet bija lieta... Vasaras praksē pieteicāmies tīrīt šautuvi un militāro kabinetu ar mērķi tikt pie aptieciņām. Mums veicās, un izrevidējot plauktus varējām sevi identificēt ar narko baroniem. Bija daudz un izsakot naudā pēc Veldzes kursa varēja dabūt pat lietotu opeli. Uz to brīdi tas šķita kā miljons tagad. Andele gāja uz urrā. Pircēji rija, paši rijām un bija zvaigžņu kari ar kingkongu klātienē. Atgriežoties skolā viss stāvēja savās sliedēs. Piecdesmit sāči no senčiem, astoņdesmit no doņiem (mans brālis, tas kurš tagad zvērs, rukāja uz doņiem gardenēs, pēc tam doņus mainījām vienam losim uz modelīšu mašīnītēm kuras es vedu uz Jūrmalu, savukārt tur viens džeks tās tirgoja savā skolā sīkajiem), lats no zāles un trīnīts no fofām. Priekš ’95 gada skolnieka budžets tīri pieklājīgs. Ir kārtējā XX skolas diskotēka, kur garderobēs iekasējam naudu pretim sniedzot piedzīvojumu astotklasniekiem. Policijas parādīšanās bija pirmais trauksmes signāls, bet tā kā Iļģuciemā regulāri kādu nošāva, to uztvēru kā vienkārši preventatīvus pasākumus skolēnu drošībai. Momentā, kad viens no astotklasniekiem tika aizvests ar ātrajiem man ceļā nostājās mācību pārzine. Apmetoties bēgšnai trāpīju divu kārtībsargu rokās. Tas bija brīdis, kad viss aizgāja pakaļā. Pēcāk esmu trāpījis arī smagākos gadījumos, bet tobrīd sajutu, kā mans kuņģa saturs kļūst smags, raidot skudriņas pār visu ķermeni pieprasot iespēju padirst, kuras man tajā brīdī nav. Mājās es dabūju pa muti „bez bazara”. Mani vecāki, kuri katrs ieguvuši pa divām augstākajām izglītībām neiedomājās sagaidīt no savas atvases ko tādu. Šoka iespaidā arī mans tēvs, doktōrs, vienkārši atcerējās savus ziemeļos, armijā pavadītos gadus, un kapitālistiski noziedzīgo atvasi atskaldīja turpat priekšnamā. Mana lieta tika izskatīta ātri. Neviens nevēlējās skaļu izmešanas skandālu narkotiku dēļ, tāpēc tika noslēgts darījums. Mārtiņš būs „olimpietis”, vai nu prom uz četrpadsmito vakareni. Nelaime tāda, ka ne no algebras, fizikas vai ķīmijas es nejēdzu un joprojām nejēdzu neko. Tā bija problēma, kuru viena no vadošajām pedogoģiskajā darbā atrisināja vienkārši :” Viņš ir dirsējs, visu dzīvi takš teātrī nogājis, lai skaita dzejoļus un prozu!”. Šai dāmai joprojām esmu pateicīgs, un tamdēl XX skolā kādu laiku man bija iespēja karāties pie dēļa blakus ķīmijas, fizikas un algebras olimpiešiem, pabeigt vidusskolu, iestāties augstskolā un nenonākt cietumā. Pēcāk es tiešām biju pamatīgi nobijies. Skaitīju dzejolīšus, vācu diplomiņus un ar bastošanu jaunrades dēļ tomēr nokārtoju valsts eksāmenus godam, lai vecākiem nebūtu kauns. Pēc tam, vēl nedzimušais hipsters tika nosūtīts uz ASV, lai uzzin īsteno dolāra cenu, atgrieztos uz iestātos augstskolā. Naudas nebij, līdz vājprātam trūka, jo „turīgie” vecāki uzskatīja, ka astoņpadsmit gados sava alus un meiteņu nauda ir jānopelna pašam. Kad laukā ir mīnus piecpadsmit, un tu stāvot līdz kulei ledainā purva ūdenī redzi tēvu piebraucam apsildītā mašīnā, cirsmas un nekurienes vidū, Tev gribas kliegt. Vienīgais ko Tu vari, ir sakodis zobus vilkt priedes zaru uz šķeldotāju, aizķerties aiz saknes un iemočīt ar seju dubļos. Man paveicās, kur atkal bija nopelns spējai dirst un runāt muļķības. Es tiku strādāt mediju aģentūrā un mans uzdevums bija uztaisīt poverpoint prezentāciju par vides reklāmas stendiem. No poverpointa, tā pat kā no ekseļa es nejēdzu ne sūda, bet to rūpīgi slēpu. Vakaros mājās, kad vecāku kompis bija brīvs līdu iepazīties. Līdz septiņiem rītā pazinos, katru nakti, līdz uzzināju, ka pārbaudes laiks ir izturēts. Man maksāja mazu, bet godīgu algu, bija perspektīvas kuras arī centos izmantot. Reklāmā baisi dzer, tas nevienam nav noslēpums un arī man, kurš no Iļģuciema nācis, vienmēr patika ieraut. Pralēli dropei vilkās arī zāle, ko regulāri uzvilka radošie, vai jebkāds cits stilīgais tusiņš kas bija ik uz soļa. Tēva dūre stāvēja kā dzīvs piemērs tam, ka narkotikas ir slikti, un kaut ar apzinoties, ka vecāki mani vairs ietekmēt nevar, dziļi zemapziņā es tai cigaretei pieskārties baidījos. Pagāja laiks, atmiņu brūces apdzija un balle atsākās. Tā reizēm, ja uzcienā. Nē, zāle nav narkotika! 2005 gadā man sanāca piedzīvot ko ļoti sliktu. Tā bija interesanta materiālās pilnības un dvēseles tukšuma korelācija. Es iedzīvojos naudā, bet zaudēju draugu. Nē, mēs nesastrīdējāmies, viņš nomira, nositās, aizgāja bojā manis dēļ. Kādu mirli dzīvoju kā apstulbis un tad dāsnas rokas man iedeva uzpīpēt. Mirkļos, kad cigarete nelīdzēja es šņaucu. Kā nokļuvu līdz šņaukšanai neatceros, bet tā bija tikpat ikdienišķa ballītes sastāvdaļa kā viskijs, kola vai čipsi. Sēras nevilkās mūžīgi un kaut kādā brīdī es pateicu nē, jo gribēju ģimeni. Plāni izkusa kā cukurs tējā divtūkstoš astotajā gadā, kad kopdzīve aprāvās un es attapos krīzes plosītajā Latvijā bez parādsaistībām, bez īpašumiem, ar visu pārdotu un treknu kredītkarti. Vecpuiša dzīvē metos ar pilnu krūti. Ja ne reindžrovers, tad turāgs nošņaukts būs. Paldies dievam, ka tajā miesaskārību un narkotiku orģijā nekļuvu par geju. Atmiņas ir krāsainas, bet tās rezumējās ar pamošanos un apziņu, ka beidzot Tu čalīt esi gan ar pliku dirsu karstās smiltīs. Šobrīd aprit divi gadi kopš neesmu lietojis nekāda veida narkotikas un ceru nelietot vēl ilgi. Brīdī, kad viss būs padarīts, bērni izaudzināti un skaidrība par nāvi, es apsolos iziet uz savas BoraBora salā esošās terases un iepūst vienu treknu celiņu. Tagad gan ne. Kāpēc es to stāstu? Atceraties Sandi? (trešā atkāpe no augšas). Viņa vairs nav. Varbūt viņš ir, bet viņa nav. Pēdējoreiz kad kaut ko dzirdēju, tas skanēja aptuveni šādi :”Guļot pie ōmes, tā nelaižot iekšā - Sandis depresijā, visu pensiju atņēmis, tagad guļ un skatās griestos”. Līdz ar to, ceru ka šī stāsta negaidītā morāle Jums liks saprast, ka jebkāda vieglo/smago/neitrālo narkotiku legalizācija ir noziedzīga, jo jebkurš cilvēcīgs prātiņš nav tai pretoties spējīgs. |
||||
|
|
| Tuesday, January 3rd, 2012 |
|
||||
|
http://www.draugiem.lv/jmp/ Uzreiz atzīšos, ka vēlos, lai cilvēks dzīvo Jūrmalā. Ja ir no Kauguriem, tad ir pavisam labi. Jebkurš cits kandidāts pārrunās zinot solīto algu zvērēs, ka attālums nav problēma, bet pēc mēneša sāks "strādāt no mājām", ņaudēs, ka braukāt tomēr ir padārgi un gribēs pielikumus. Es esmu fašists, bet salīdzinot ar manu brāli, es vēl varu būt tēls no "Mūzikas skaņām", tāpēc īpaši jūtīgos, lepnos un tos kas domā, ka viņi ir kas vairāk par vidējo sūdu aicinu nepieteikties. |
||||
|
|
| Friday, December 30th, 2011 |
|
||||
|
Es atļaušos būt neiecietīgs, jo man apkārt ir miruši, dzimuši, krituši un cēlušies pietiekoši daudzi, lai neuzskatītu sevi par no citas planētas nākušu vai izdevīgākās pozīcijās esošu. Un manī iesviļ nevaldāmas dusmas šie amnestējošie paziņojumi emigrantu virzienā. Konkrētajā gadījumā LV vēstnieka Lielbritānijā izteikumi, ka mājupceļš sāksies tikai sasniedzot iespēju nomaksāt savas pārādsaistības. Pārādsaistības, cilvēka cienījama alga un iespēja realizēties. Šīs tik viegli valkājamās frāzes min teju vai katrs, nobeigumā nicīgi nosprauslājot : „...nu un kas tad te, nabadzība, nav perspektīvas.” Un perspektīvas arī nebūs, jo pie mums konduktori ar deviņu klašu izglītībām bija sadomājušies, ka arī viņiem pienākas dzīvot jaunajā projektā ar līzingā pirktu plazmas televizoru. Mēs tik ļoti esam cilvēki ar savām tiesībām uz dzīvi, ka pilnīgi aizmirstam to, ka bez tiesībām mums arī ir pienākumi. Arī parādsaistības ir pienākums, un pirms to uzņemties, nevajadzēja domāt par to, kas tev pienākas kā cilvēkam, bet par to, ko tu kā cilvēks vari izpildīt. Vājš un muļķis nevar dzīvot jaunajā projektā ar plazmas televizoru, bet saprast to nevēlas. Šīs brīvdienas ir atvedušas mājup arī kādu no šiem emigrantiem, kurš alu dzerdams apraksta visus aizjūras labumus, sākot no algām, cenām un visa kā cita, kas viņam tagad ir, bet nekad nebūtu bijis, ja vien viņš nebūtu aizceļojis uz apsolīto zemi. Ārpus protokola gan paliek tas, cik stundas viņš stāv pie fasējamā konveijera, kā viņu zākā poļu virsstrādnieks un izsmej pakistānis, bet tas viss ir nieks salīdzinot ar auksto giness alu Londonas pļavniekos, kur beidzot viņš esot cilvēks. Vēl vairāk, būšot pabalsti un stabilitāte, jo Anglijā cilvēks ir novērtēts, atzīts un pasargāts. Anglijā latvis ir aizvējā pretēji dzimtenes necilvēcigajiem apcirpumiem. Un šīs domas apskurbināti mēs kāpjam lētajos avioreisos, lai turpinātu kalpot poļiem, pakistāņiem un cerēt, ka karaliene māte gādās par pabalstu neveiksmes gadījumā. Tā nu esmu ticis līdz tam, ko dēvēju par „pabalstu tūrismu”. Ne tikai no Latvijas, no tās pašas Spānijas, Grieķijas, Turcijas, Pakistānas un citiem Dieva aizmirstiem stūriem uz šīs grēcīgas zemes. Viņi plūst uz Angliju, Vāciju vai Franciju, cerībā, ka šo valstu sakārtotā sociālā infrastruktūra viņus uzņems savā klēpī kā savējos, noglāstīs un pabaros, aizmirstot, ka vēl piecdesmit gadus atpakaļ šīs valstis gulēja pēckara drupās, un tikai tie paši angļi, francūži vai vācieši šīs valstis uzcēla no jauna, padarot tās tādas, kādas mēs tās redzam šodien. Tās ir viņu valstis, ne mūsu, tie ir viņu pabalsti, ne mūsu. Un tikai mūsu pašu darbs mūsu zemē ļaus mums un mūsu bērniem lepoties ar savu bagāto zemi, pabalstiem vai ceļiem. Agresīviem komentētājiem varu piekrist par Māršala plānu un piecdesmitajos gados ievesto turku darbaspēku, bet tas vienalga nav ne mazākais attaisnojums mums, kas savu sētu atstāj novārtā, lai vergotu šampinjonu fasēšanas cehā vai zemeņu vagā. Jaunajā gadā visiem novēlu darbasparu, iemācīties vismaz vienu svešvalodu, kļūt lepnākiem un nedarīt kaunu savai nācijai kļūstot par „pabalstu tūristiem”. Piedevām, kādudien šo lielvalstu sociālais budžets pārkarsīs un visiem šā kā tā iestāsies amba. |
||||
|
|
| Wednesday, December 28th, 2011 |
|
||||
| Vai kāds ir pircis ceļojumus no Monarch vai Thomas Cook? Viņi mani slaidi sūta dirst, jo man nav UK postal un billing adreses. Ko man darīt? Iet dirst? | ||||
|
|
| Wednesday, December 14th, 2011 |
|
||||
|
Vai kāds kādreiz bankai ir rakstījis "eseju" par to, kā un cik ilgā laikā atpelnīsies tā iekārta ko grib iegādāties? Jautāju - nu tipo biznesa plāns? Nē, nu uzraksti tā brīvā formā, lai komisijai viegli saprast. Kas velns ir brīvā forma? Any? Neesmu slinks, un zinu, ka google nezin. |
||||
|
|
|
||||
|
Mārtiņš nesaprot, par ko te cepiens iraid. Pašķetinot Jūsu sarakstīto, uztveru, ka kāda Dieva radībiņa ir aizsūtījusi kādas citas radībiņas cibas printskrīnu uz Drošības policiju. Un? Vēlreiz pārlicis šīs Jūsu sarunas savā nodzertajā smadzenē, nācu pie slēdziena, ka te nav aizvainojums par ziņošanas - neziņošanas faktu kā tādu. Te ir aizvainojums par "gimenes lietu". Tā teikt, mēs te cibiņā kā brālīši un māsiņas, a vot viens cūka sarainais to aiznesa tautiņās. Kamoooooon. Jo kad es gaužos par konkurenci un tās cīņām, lasu iedrošinājumus vērsties KNABā, Darba aizardzībā, vidā, un neviens šīs ierosmes nenosoda. Bet in fact, tas taču ir tas pats. Vai ne? A tagad vot, meitēns netīšām nopurkājās svecītes tuvumā, i vot pažars sacēlās. Jā, un pielikumā varu teikt, ka orgāniem šādas ziņas ir pohuj. Ne viņiem ir resursu kas tās apkopos, ne kas izvētīs. Vismaz tādus cibas ziņojumus. Ja iesniedzies "pa nopietno", pastāv risks, ka pašu izdrāzīs, līdz ar to, pis tos orgānus zirgs! |
||||
|
|