Bāc, tās ārzemju beibes - motokrosistes ir tik krutas! Prieks skatīties, reāli iedvesmo.
Varbūt man arī izdosies tā iemācīties. Lai gan man ir viens ļoti liels progresa kavēklis - esmu ļoti piesardzīga un reti kad riskēju (ne tikai motokrosā, bet vispār, pa žižņi), jo negribas nobietēt un kaut ko salauzt. Tā kā man viss notiek palēnām. Bet nu uz priekšu tomēr arī iet.
Pēdējās divas dienas esmu kļuvusi par kaut kādu miega peli un aizmiegu pusmotokrosā. Turklāt pēdējā Pasaules kausa motokrosa gonka bija ļoti interesanta jo notika mālainā trasē (Brazīlijā), pār kuru bagātīgi nogāza lietus, līdz ar to braucēji brauca divreiz lēnāk un jau pēc pirmā pagrieziena pēc starta nebija iespējams īsti pateikt, kurš ir kurš, jo visi, izņemot līderi uz neilgu brīdi, bija kļuvuši par māla dubļu cūkām kopā ar močiem. Ja paveicās un braucējs nenokrita, tad vismaz no aizmugures numurs bija manāms un līdz ar to braucējs atpazīstams. Nu skatītājiem jau forši, braucējiem gan ne pārāk. Pozitīvais varbūt vienīgi tas, ka tie ātrumi šādos apstākļos uzreiz ir mazāki un kritieni kaulus nelauzoši.
( Dubļu ruksis )