Par to kā gūsteknis kafiju dzēra
Nevienam sen nav noslēpums, ka es sev pats esmu visas pasaules centrs, manas vajadzības ir primārās, viedokļi pareizākie un laiks dārgākais. Nu un vēl neizmērojams ego ar tam sekojošu aroganci. Un vēl samaratrofija* pēdējā stadijā un viss cits ko vien spēj iedomāties. Tad nu ar visu šo smago nastu es iebraucu savā Jaundubultu Statoilā un mans garastāvoklis sāk strauji pasliktināties.

Pie vainas šādām straujām noskaņas pārmaiņām ir baltais ford transit busiņš, uz kura sāniem stāv rakstīts “Visa veida celtniecības darbi”, zem kuriem caur plāno krāsojumu vīd vārdi vācu valodā un dzīvnieciņu kontūras, kas atgādina, ka savos pirmssākumos, pirms nonākt gādīgajās celtnieku rokās tas kalpojis vai nu veterinārārstam vai zvēruļu pārtikas tirgonim Vācijā. Busiņš pilsētā ir redzams bieži, to vada kaut kāds slāviskas izcelsmes uzņēmējs ņe ta Jurijs, ņe ta Griša, ņe ta Slaviks. Krievelis ir varen izdarīgs, jo cik noprotu viņa pārziņā ir neskaitāmas uzturēšanās atļauju tīkotāju mājas, kurās katru sezonu tiek taisīts vai nu kosmētiskais remonts, piebūvīte, pirtiņa vai baseiniņš. Respektīvi, mājām jābūt tip top kad kungi jūlijā brauks vaļoties Jūrmalā. Darba fronte visnotaļ saprotama un gan jau ka arī ienesīga, bet mūsu slāviskajā stāsta varonī mītot arī kāda mozus bērna stīga, kura liek viņam tās savas brigādes mainīt vienu pēc otras, pēdējās atstājot bez pēdējās algas. Vispār šāda uzņēmējdarbība ar nav nekas pārsteidzošs, gandrīz visi tā dara izspiežot gūsteknīti līdz beidzamajam, tad piesienot viņam bumbas par salauzto ripzāģīti izmet uz ielas un ņem nākamo. Labi, ne par ripzāģīšiem vai rotāciju šis stāsts. Stāsts ir par to, ka tāds Slaviks ar busiņu ir vismaz desmit rīgas kočinga speciālistu vērts, ja ne visu duci. Un tas, ka esmu trāpījis uz kārtējo motivācijas sesiju lika man saīgt, jo tas nozīmēja tikai to, ka kafiju es būšu spiests gaidīt diezgan ilgi, vai palikšu pavisam bez.

Tātad vidējais scenārijs ir tāds, ka gūstekņi tiek importēti no perifērijas, izmitināti kaut kādā dzīvoklī Kauguros un tad no rītiem tiek vesti uz objektiem Bulduros, Lielupē vai kur citur. Dažreiz “šefs” ir vēlīgs un pa ceļam iebrauc Jaundubultu staķikā, kur zēniem noskalot vakardienas hektora garšu, kas tiek konsumēts pieciem vīriešiem īsinot laiku vienistabas dzīvoklī. Un kā tas notiek – man ir jāgaida, kamēr pieci dvingojoši radījumi ir sataisījuši tirgu ap kafijas automātu, slavēdami vēlīgo “šefu”. Un gūstekņu kafija ir vien atsevišķa stāsta vērta – vienā krūzē tiek sagāzti divi ekspresso , edz kā viltīgi iemanījušies staķiku apfiņķīt, tam gāž klāt sīrupus, ar sīrupiem notašķot visu leti tā ka lipīgs vēl trīs dienas būs. Tad vēl kanēli tā ka šķīst pa visām malām un uz grīdas un tik slavē “šefu”. Un kas interesanti, gūsteknis ir dzirdējis par darbalaiku, bet tā kā kafiju padzēris būs, tad ap sešiem septiņiem vakarā vēlīgais “šefs” teiks :” eu veči, vajag saraut, lai varam brīvdienās iet!” Un tie arī saraus, līdz pusnaktij slīpēs reģipša špahteli bez nekādām piemaksām, jo kafiju ta no rīta padzēra!

Tā lūk mīļie ir augstākā motivēšanas pilotāža, kurš koučs rīgā piespiedīs ofisa planktonu plēst vēnas līdz pusnaktij idejas vārdā un par divām kafijām! Aizmirsti!

Nu lūk, un mani besī, ka kafijas lete ir pieķēzīta līdz nepazīšanai, man ir jāgaida bezgalīgas minūtes un mana dižā persona ir spiesta kavēties kamēr slaviks veic gūstekņu tīmbildigkoučingmotiveiting pasākumus!


*Samaratrofiju kādā no saviem darbiem ir definējis Kurts Vonnegūts un šīs kaites aptuvenais apraksts bija šāds :”Histēriska vienaldzība, pret ar laimi mazāk apveltītiem cilvēkiem”.