06:43 - MB grafiti esot jaunais vilnis
(ir doma)
The photo exhibition would have featured about 40 photos taken by Ahn since 2001 in various parts of China. The 12 women he met were forced to provide sexual services for Imperial Japanese Army troops during World War II and were abandoned in China after the war ended.
Photo exhibition of 'comfort women' canceled after protests
The relations with the survived Korean Comfort Women, who were mostly in their 80s and 90s, did not happen accidentally. It took me a long time to get to know them.
http://ahnsehong.com/gallery/layerbylay
MTB pilsētā ir labs, kamēr nav veloceliņu vai garas plakanas brauktuves, uz tiem riteņi liekas par mazu un ātrumu attiecība - nepietiekama. Bet, kā mēs te nelielā kolektīvā apspriedām, iespējams ka mākslīgs ātruma ierobežojums pilsētā nav pat slikti.
Pēc inerces pie mums turpina lidot zvirbuļi un baloži; pēdējie ir pastāvīga kompānija - balts, brūns ar baltu un pelēkais. Nepieņem faktu, ka sakarā ar klimatiskajām izmaiņas labdarības virtuve ir pārtraukusi sezonālo darbību un vispār, sulas pakas barotava ir nolietota un rudenī jātaisa no jauna. Zīlītes, tiklīdz kļuva siltāks un pazuda barība, vairs nav manītas, arī ne zilzīlītes, kuras uzradās pēdējā vēsajā mēnesī. Tagad baloži uz balkona malas mēģina sapāroties, acīmredzot, lai piemānītu vēderus.
Industrija turpina agonēt, par to liecina paraugprāvas.
ASV tiesa nesamazinās 675 tūkstošu dolāru sodu par 30 dziesmu lejupielādēšanu internetā
Kad cīkstonis sāk iebiedēt pretinieku, sitot sev pa spalvainajām krūtīm un skaļi kliedzot, skaidrs ka tās ir beigas. Tas iet cauri lauku zaļumballē, bet pārējie saprot - tūlīt būs gatavs.
Dabūju atpakaļ riteni no apkopes, pa vidam bija visādi cīpari bet atrisinājās ļoti gludā un patīkamā veidā. Brālītis to nopirka pirms 10 gadiem, tagad ar to braucu es un tā ir laba sajūta. Parasti laikam brāļi priecājas, ka tiem pieder kautkas no citu brāļu mantām, es pieņemu. Kamēr cilvēces progresīvā daļa pārgājusi uz minimālistiskām konstrukcijām, braukšanai pa pilsētu es ārkārtīgi apmierināts ar šo te pašu; iespējams, daļēji tāpēc ka šis man ir pirmais post-USSR velosipēds - agrāk likās, kur tad es tā braukāšu, bija mašīna utt.
Izstaigāju un pēc tam arī izbraukāju gabalu starp Imantas pārvadu un Kalnciema tiltu. Nekad agrāk nebiju ievērojis, ka tā vieta ir tik sena un skaista. Pat vecākās padlaiku daudzstāvu mājas tur šķiet iedzīvojušās - ne pārāk augstas, ar apzaļumotiem un kas pats interesantākais - vietām arī norobežotiem pagalmiem. Iedomājieties - teiksim, 10 vakarā pagalms tiek aizslēgts, vēlīnie mājāsnācēji atver vārtiņus ar savu atslēgu, bet gadījuma rakstura uz-soliņiem-alus-pļumpētāji parausta rokturi un saka, labi, neiesim jau bikses plēst (pa žoga augšmalu novilkta dzeloņstieple). Tas ir ārkārtīgi būtisks moments, manuprāt to var izdarīt tikai indivīdi ar attīstītu kolektīvo apziņu, XXI gs. cilvēki. Ja kāds var pastāstīt sīkāk par šī rajona īpatnībām, būšu ļoti pateicīgs.
Teiksim, Imantā cilvēki nespēj vienoties ne par ko, un neliksies zinis par savu kopīpašumu, pat ja to kāds nesīs prom ar visu zemesgrāmatu. Iespējams, jo vairāk stāvu/dzīvokļu, jo mazāka spēja apzināties sevi un apkārtējos, nerunājot par sadarbību? Tad mani interesē, kā sevi apzinās daudzstāvu torņu iedzīvotāji - tomēr, ja esi pie kv.metriem ticis nevis ar privatizācijas, bet mazas bagātības palīdzību, tam arī būtu jāietekmē atbildības sajūta? Jebšu tomēr sajūta "mūsu te ir tik daudz par daudz" darbojas arī tur?
Pēc tam līkumu līkumiem aizbraukājos līdz Nometņu ielai un atklāju www.ciemakukulis.lv - lai gan esmu to redzējis, braucot garām, tomēr nekad nebiju ievērojis, kur nu vēl iegājis. Patiesībā tā nav nedz nomales mulenrūža, nedz iekonservējies salūns ar melna stikla astoņstūrainām krūzītēm no 90to sākuma, bet par laimi, nav arī pārsmalcināta kūkotava. Kāds tur varbūt saskatīs smalki izrēķinātu shēmu, bet man patika padzert tēju pie galdiņa ar tamborētu sedziņu un pašķirstīt grāmatu no plaukta, un tas ka tualetē durvis ir no krāsota koka ar parastu krampīti, nevis no laminēta kartona ar drošības slēdzi, kura lietošana vēl jāaptver.
Vispār staigāšana un velosipēds dod pavisam citu perspektīvas izjūtu, salīdzinot ar braukšanu mašīnā. Tas ir kā 100mm objektīvs pret 28mm, sajūtu ziņā, kautgan varbūt precīzāk būtu teikt - tie paši 28mm kas lietoti ar apjēgu, vienlaicīgi paturot galveno priekšplānā un saglabājot kontekstu fonā, pret pavirši lietotiem 28mm kas cenšas ietvert kadrā pēc iespējas vairāk un tādejādi viss ir fonā, sīks un tāls, bez jebkāda izteikta priekšplāna. Tā ir apbrīnojama sajūta, ka pēkšņi parādās iespēja mājas, cilvēkus un visu apkārtni ieraudzīt tieši, nevis caur stiklu un intereses gadījumā apstāties vai palēnināt gaitu, nevis brāzties garām jo nav nekādas citas iespējas. Man bērnībā sanāca daudz staigāt un braukt ar riteni - t.sk. pavasaros un rudeņos, kad vietējais ceļš kļuva neizbraucams, sanāca 3km līdz dzelzceļa stacijai no rīta un tikpat vakarā. Pa ceļam visu ko varēja redzēt un izdomāt, vēlāk pilsētā, ieradumu un dzīvesveida iespaidā, tas viss paslēpās. Pēdējo gadu bildēšana, lai arī neesmu ticis līdz izstādei, tomēr palīdz uzturēt vērošanas instinktu un spēju iepauzēt. Varbūt pie vainas arī pavasaris, kas iepriekš ir izsūcis visus spēkus, līdzīgi kā dažiem citiem kas to ievērojuši, bet pēdējos gadus, īpaši šogad ir pavisam savādāk - spēka pārpārēm, viss vibrē un nav grūti uzsākt ko jaunu vai kārtīgāk piesēst pie rutīnas darbiem.
http://abcnews.go.com/Blotter/al-qa
first they came for our underpants. And in the end they took our cameras!
Soon enough, we'll have to fly the same way Arnold Schwarznegger time-traveled in the first Terminator film - naked, and no possessions allowed!
Atšķirība starp apollo un tvnet, skatoties bildes: apollo, spiežot uz navigācijas bultām (nāk./iepr.) izkustās lapa un katru reizi nākamā bilde ir redzama tikai daļēji. Tvnetam bildes tiek atvērtas savā lapā ārpus raksta, un pat ja augšā ir nepieklājīgi liels baneris, tad vienreiz parullējot uz leju, pozīcija nemainās, ejot uz nākamajām bildēm. Agrāk tvnetam bilžu galerija vispār atvērās atsevišķā logā, kurā bija tikai bildes un tas bija vēl labāks risinājums. Tomēr arī tagad atšķirība starp A un T šajā ziņā ir acīmredzama. Laikos kad attēls no notikuma vietas līdz skatītājam tiek pārraidīts teju zibenīgi, izmantojot 21. gs. tehnoloģijas, ir vienkārši nepiedodami to attēlot ar 20. gs. paņēmieniem, to varēja atļauties amatieri savās pirmajās mājaslapās.
Starp citu, pārbaudīsim, vai šādi attēlojas tikai man vai arī pārējiem? Izmantoju FF, 1280x1024.
Izrādās, sliekcilvēks pie SWB torņa esot mākslas objekts. Uz plāksnītes ir tēlnieces vārds, goda vārds. Es līdz šim domāju, ka tas ir prikols, studentu izpausmes - kā vārdi uz ledus. Torņu skaitītājs, izrādās. Nu ko, redzams, ka ne skaitītāja.
Sievai štokmanī izmērīja "enerģijas līmeni", saprotams, lai mudinātu pirkt strukturēto ūdeni. Skeptiķis manī: labi, ūdeni uzlādē, bet jau pa ceļam uz veikalu tas sāk uzņemt, teiksim, vadītāja un krāvēju negatīvas emocijas (tas ir tikai pieņēmums!), veikalā - garāmejošo cilvēku tarakānus (atkal - pieņēmums, varbūt tur staigā tikai apgaismotie). Bet ūdensvada ūdens man ietek trumulī bez jebkādas papildus psih.apstrādes. Tagad jautājums - a jēga maksāt vairāk?
http://blog.flickr.net/en/2012/05/10/bu
vēl vairāk no ellišķās vietas - http://www.flickr.com/search/?q=Buzludz
Speciāli kautskis - šodien biju Rīgā, redzēju saldējuma Pols reklāmu - kautkāds bērnības un vintāžas asociāciju replejs, un jā jā, nav iztikts arī bez smena 8m ;) lūk devaiss, kas ellē nedeg!
Izrādās, pie patērētājiem dodas ciparu foķegs (drīzāk jau otrādi), kas uzņem tikai melnbaltas bildes. Sensors ražots īpaši šim gadījumam par godu (tiesa, arī jūsu foķegi pasauli redz tikai MB, krāsas tur tiek piekombinētas ar filtru pirms sensora, bet...ieraugiet taču atšķirību). Autofokusa nav. Zūmobjektīvu nav...nu labi, izņemot divus, bet aizmirstiet savus ierastos 24-420, arī demokrātisko 18-55 apsc vai 14-42 m43 kita nav. 2.5" LCD ar 230K punktu nevis 3" OLED kā labākajām kompaktniecēm. Zipeni sinhronizē vien līdz 1/180, jūs to maz aptverat, cālīši? diezvai. Un tagad pats galvenais - jau no rūpnīcas nāk bez sarkanā punkta, kuri visi īstie fotogi nomaskē, lai uz ielas neviens nesaprastu, ka tiek bildēti. Un viss šis skaistums maksā...msrp 8000 mīnus 50 dolarettes. Tā kā neesmu bijis gana attapīgs, lai 8 kilobaksus varētu iztērēt sadzīves elektronikai, tad bildes diemžēl parādīt nevaru. Jāsaņemas uz nākamo modeli, kuram ekrāna nebūs vispār.
jums savulaik likās ka d'n'b ir radies uz līdzenas vietas?
http://youtu.be/xkspMyeuriY
Starp citu, grieķiem ir burvju nujiņa, kurai nav aizstājēja. Nepalīdzēsiet saglābt ekonomiku (turpināt dzīvot pa vecam) - FIGU jums būs olimpiādes, kā gan tās varētu atklāt bez lāpas, kas iedegta senajās spēka vietās?
Darba devēji: Jaunieši dzīvo ar devīzi «mums pienākas»
Droši vien ir arī kadri, kas pārvērtē savu sniegumu. Droši vien arī darba devēji, kas grib dabūt supermenu par skudriņas atalgojumu.
Savā pirmajā lielajā darbā, brīvlaikā ganot kolchoza govju baru visus vasaru praktiski bez brīvdienām, pelnīju pie 200 rubļiem mēnesī, pieradinājos mosties agri un daudz staigāt, turklāt darba laikā izlasīju kaudzi grāmatu. Saprotams, ka kaplēt celiņus pie ciempadomes par rubli piecdesmit dienā nelikās nedz izaicinoši, nedz motivējoši.
Nesaprotu par publisko atskaņojumu - ja jau visiem ir tiesības klausīties radio mājās, tad kas mainās, ja šie paši cilvēki klausās to pašu radio frizētavā vai autobusā? Tas būtu tas pats, kas sodīt cilvēkus par kolektīvu stradāšanu, pat ja katram no tiem ir darba līgums.
Nē, labāk tā - RS soda pasažierus par to, ka tie ar saviem etaloniem brauc kopā vienā autobusā. Nav nozīmes, vai tie ir pazīstami savā starpā, vai nav; nav nozīmes, vai tiem patīk braukt vai tie piecieš atgāzu smaku salonā. Tāpat kā nav nozīmes tam, vai cilvēks frizētavā klausās radio vai besās par to, ka tas skan.
Navigate: (Previous 20 Entries)
