Noplēstos dzelzceļus tomēr vietām kopj, ja tā var saukt zāles pļaušanu (par ko pašvaldības saņemot naudu). Tas ir labi, jo gara mitra zāle sasodīti ātri samērcē kājas. Savukārt slikti ir, ka kāds cenšas rakt granti, kas vajadzīga turpat. Pēdējoreiz braucot, beidzot satiku kādu pretīmbraucēju - lai arī tas mazliet mazina sirreālo vienatnīguma sajūtu, tomēr palīdz kultivēt apziņu, ka neesmu vienīgais kas saprot lietas.
Vides un apstākļu dažādība attīsta cilvēku. Braucot pa pilsētu, esmu pārliecināta cietās dakšas persona. Braucot pa stigu, uz kuras ir visādi nejēdzīgi rakumi, zirgu pakavu pēdas, izteikti akmeņu un šķembu posmi un sazin kas vēl, pieļauju domu ka meitas ritenim pagaidām var atstāt atsperdakšu, bet savam braucu pirkt rokturus veco cieto gumijas sprunguļu vietā. Vispār kontaktvietas, kurās ķermenis saskaras ar velosipēdu, ir teju vai vissvarīgākās no ergonomikas viedokļa vai pat vienā līmenī ar ģeometriju un izmēru. Pietika pabraukt pa neideālu segumu, lai saprastu ka papildus liela diametra riepai man vajag stūres rokturus ar platajiem galiem un ne tik cietus kā 94. gadā bija pieņemts. Tagad pat pilsētas velo apaļie rokturi šķiet mazāk ērti. Un vēl ragi uz taisnās šaurās stūres - jā, lai arī tie vairs nav modīgi, tie ir noderīgi roku pozīcijas nomaiņai (tie joprojām būtu plaši izmantoti, ja mtb stūres nebūtu kļuvušas izteikti izliektas un aplam platas). Varbūt kādreiz nonākšu līdz citai stūrei, bet gribās lai viss rit savu gaitu - rokturi un ragi ir ātrais un lētais risinājums (nav pat jāmaina trosīšu garums un novietojums) un tad jau tālāk redzēs, bet tagad vairāk jābrauc, nevis jāpārbūvē.
Mans brauciens ir noticis. Pirms tam bija vairākas brīvdienas, kurās vai nu pārmērīgi līst, vai darbi vai kas cits un tad pienāca diena, kad es saņēmos. Mazliet loģiskas pieejas ļāva apgādāties ar pumpi, ielāpiem un pat kameru somā, bet ironiski, ka par aizmirstu multitūli atcerējos 1km pēc izbraukšanas un karstuma dēļ nolēmu neatgriezties. Par laimi, laiks bija vienkārši ideāli piemērots - iepriekšējā svētdiena bija mazliet vēsāka par nedēļas vidu, bet šā vai tā noderēja abas ūdens pudeles. Vietās, kur koki veido tuneli, bija patīkami vēss - iepriekšējā naktī stipri nolija, bet līdz pēcpusdienai virsma jau bija blīva un kas patīkami - bez dubļiem un arī bez putekļiem. Mans lielais jautājums ir tāds - kāpēc šo megaresursu neesam sākuši attīstīt jau sen? Atgādinu, ka noplēsto dzelzceļu km mums ir daudz un tie savienojas ar kaimiņvalstu noplēstajiem ceļiem - sanāk gana gari gabali.
Rāmja soma ir labs veids, kā vadāt līdzi vajadzīgos loriņus, tikai manā gadījumā vienai no pudelēm jāatrod cita vieta, lai nespiež somu, samazinot tilpumu. Pat pēc īsā brauciena sajutu, ka cietie rokturi jāmaina uz ērtākiem, jāliek stūres ragi vai pat varbūt cita veida stūre. Šaurā un taisnā mtb stūre ir ļoti atsaucīga, bet tagad vienkārši sajutu kāpēc stūrēm ir dažādi izliekuma leņķi.
Beigu beigās 2" riepas nemaz nebija par platu - vietām segums ir mīkstāks, vietām - šķemba ar lieliem oļiem, un reizēm gadās dīvainas, nezināmas izcelsmes šķērsvagas ko ne vienmēr izdevās laicīgi pamanīt (īpaši ēnainajā tunelī) - samazinot spiedienu riepās braukšana kļuva krietni komfortablāka un jo lielāks apjoms, jo mīkstāku riepu var braukt. Neskatoties uz riepu platuma un spiediena nozīmi, visu brauciena laiku bija sajūta, ka tērauda rāmis ir patīkamāks par alumīnija. Bet lai nu šoreiz izpaliek lampu pastiprinātāja īpašā skaņa) Varbūt esmu vienkārši notrāpījis ar izmēru un pietiekoši dzēru.
Būs jāmēģina pabraukt uz citu pusi, šķiet, ka šis man gadījies tīrākais posms. Citur ir saaugusi gara zāle, kas rīta agrumā izmērcē visu, kam pieskaras. Dzirdēju, ka pašvaldības par kopšanu saņemot naudu, nez kas domāts ar kopšanu - gulšņu un krūmu novākšana, vai arī izpļaušana? Nesaprotu, kāpēc dažos posmos zāles ir ļoti maz un citos - daudz. Neizskatījās, ka tur daudz brauktu ar velo, varbūt tomēr braukā ar mašīnām un tāpēc zāle nesaaug?
Tā reize, kad kafijas pārdevējs uzstāj, lai maksāju tikai pēc saņemšanas. Un pabrīdina, ka jūnija beigās viņam būs brīva nedēļa - lai varu plānot.
Jaunpienākušais ričuks tūlīt būs pārlasīts (iegrieza pavasara liga, kas šoreiz ilgi neatlaidās), vēl šaubos par pr. rumbu - braukt nost līdz galam vai mainīt uzreiz. Pareizi jau būtu saglabāt mieru un braukt, kamēr brauc. Rādās, ka pieredzējušie minēji par sīkumiem satraucas krietni mazāk par mums, sisīšiem, kuri katru sīkumu uzlūko kā megaproblēmu. Šīs brīvdienas aizņemtas, gaidu kad izraušos uz sapņu zemi. Ak jā, ar mammas sieviešnieku tur jau mazliet paripinājos, redzēju stirnu ieskrienam mežā un bebru ieplunkšķam grāvī.
Sieva pēdējā pusgada laikā apgalvoja, ka apmācībās, ko rīko tīklu viesnīcu telpās, kā likums, kafija ir 20x sliktāka par mājās gatavoto. Nesen pasūtīju kafiju kādas tīkla viesnīcas bārā, bet nebija dzerama. Pilnīgs štrunts, ko var dot tikai pohainiem skandināvu tūristiem uz neatgriešanos. Mēģinu atgaiņāt domu, ka es gribētu mainīt pasauli - racionālais prāts saka, ka vietējais tirgus ir pārāk mazs un pārāk neprasīgs, nav jēgas dalīt tos 52 klientus Rīgā, kam tas rūp.
Pagalmā starp mājām celšot vēl vienu māju. No vienas puses, būvnormatīvi ievēroti. No otras puses, patīkamāk pa logu redzēt zāli, nekā blakusmājas jumtu. Par zāli runājot - man no tās tikai vizuāls baudījums, jo praktiski pa to pat staigāt nevar - suņu īpašnieki to izmanto par savu mīluļu tualeti un kurš tad gribētu 20 gadus maksāt kredītu par zemi, uz kuras oficiāli varētu iekārtot suņu tualeti. Nu, tad lai ir māja - galu galā, tas nav satiksmes pārvads, nav zemzemes ātrvilciens vai lopkautuve.
Nupat ir gads un mazliet vēl, kopš braucu uz 28" ratiem. Esmu jau apradis ar to, ka jāsēž augstu kā tenisa tiesnesim un ka pagriezienos kāja ķeras ratā. Šķiet, ka bērnībā lielajiem velo arī bija 28, bet tiem bija gari rāmji un dakša uz priekšu, tāpēc - cik atminos - nebija arī šo nianšu. Par šī izmēra īpatnībām un nebūšanām raksta Rodriguez (jā, iedomājieties, ka varat ne tikai aiziet pie drēbnieka Laimoņa pašūt uzvalku, bet arī pasūtīt velo ar tieši priekš sevis pielāgotiem cauruļu izmēriem). Lai nu kā, gads ir laiks, pēc kura pierod pie cita rāmja, ratiem, pārnesumiem un sazin kā vēl.
Un tad es izdarīju to, ko veloderasti (vainojiet kautski!) dēvē par N+1, nopirku vēl vienu velo. Tas ir brīvdienu emtēbē, circa 1996.g. tērauda rāmis uz 26" ratiem, ar quill stem (nezinu, kā tas ir latviski) un kanti bremzēm. Vīrs labākajos gados, vecāks par manu iepriekšējo alumīnija kalnieti un agrāk man tādi likās baigā vēsture (ok, ir jau arī, but so am i). Tiklīdz uzsēdos, sajutos kā mājās, kā griežot rupjmaizi, kā dzerot ūdeni. TĀ sajūta, kad darbojas ķermeņa atmiņa! Tas ir mans papildinājums, nevis kaut kas zem manis, nevis es uz tā. Kājas ratā neķeras. Tā ir tik laba sajūta, pat ja braukšu ar to ne tik bieži, kā gribētos. Tagad mazliet sačubinu un gaidīšu pirmo zaļumu, jo galvenā doma ir nevis jāties pa dubļu jūru par katru cenu, bet baudīt dabas svaigumu uz bijušās dzelceļa līnijas. Mazliet dīvaina sajūta, iedomāties ka kādreiz esmu tur braucis ar vilcienu un tagad atgriezties tur, izjust pavasara gaisu, sauli un krāsas - tieši tā atceros braukšanu vilcienā, kad pavasarī jau bija gana silts, lai atvērtu teju visus logus vagonā. Tehniski tas ir vienkāršs maršruts un kalnu velo tur nav vajadzīgs, bet tas būtu dubultrandiņš.
Dzirdēju teoriju, ka kafija ir saderīga ar prāta darbību, bet tēja - saziņai, dzeršanai kompānijā. Tas laikam izskaidro to, ka strādājot, ieķeru pa krūzītei un jā, tēju ir patīkami dzert kompānijā - bet kafija jau tik ātri izdzeras, ka neko ilgi pie tās nevar pasēdēt.
Ar kafiju ir tā - ja gribat to dzert mājās, es ieteiktu konusu. Piltuve, papīra filtrs, un dzirnavas - lielākās tūlītējās izmaksas sastāda dzirnavas. Apķeroties ar malumu un panākot, ka kafija ievelkas, bet nepārvelkas - rezultāts ir lieliska, niansēta, smaržīga kafija. Vienīgi jāpieņem tas, ka garša ir cita kā espreso - es nedomāju stiprumu (tas pašsaprotami) - papīrs nofiltrē vielas, kas nefiltrētajām kafijām dod īpašo blīvumu. Bet šīs pašas vielas (kahveoli un kas tur vēl) var ietekmēt holesterīna līmeņus. Un filtrs dod milzīgu brīvību ūdens izvēlē - aprīkojums ir ļoti neprasīgs pret kalcija daudzumu un viegli kopjams. Kur ir āķis - ja ūdens ir pārāk mīksts, teju vispār bez minerāliem, kafija garšo slikti.
Espreso mašīnai, no otras puses, ir vai nu jāgatavo ūdens ar kontrolētu minerālu daudzumu vai regulāri jātīra no nosēdumiem. Jo sarežģītāka mašīna, jo lielāks čakars un risks. Kafejnīcu dārgie espreso aparāti netiek atkaļķoti kā tējkanna vai mājas aparāti - ar citronūdeni . Tos izjauc un tīra boilerus, trubiņas - tas ir dārgi un tajā laikā mašīna nestrādā. Tāpēc tur izmanto attīrītu ūdeni, kam pievieno minerālus - bet tādus, kas ietekmē garšu, bet neveido nosēdumus mašīnas iekšās. Tāpēc espreso nevar gatavot nedz ar hlorētu ūdeni, nedz arī ar destilēto vai RO ūdeni - tas ir jāsagatavo. Mājās tas ir čakars un kurš galvā vesels cilvēks ar to gribētu nodarboties. Ja aizbraucat garākās brīvdienās, jādomā ko darīt ar mašīnu - tajā ir ūdens, kas neapmainoties saglumē. Teiksim, man pēc šiem espreso gadiem iepatikās filtra brīvība - lej virsū kaut avota ūdeni un neķer kreņķi. Un es nemaz nerunāju par tīrīšanām, apkopēm. Izmēģinu kafiju ar nostādinātu krāna ūdeni (hlors pamazām izgaro), ar dažādu pudeļūdeni. Viens gan nemainās - kafijai jābūt svaigai, bet filtrs nav tik prasīgs, kā espreso - arī divus mēnešus veca kafija garšo +- ok.
ps apzināti vienkāršoju, lietojot nepareizus jēdzienus - kalcijs, faktiski ir noteikti kalcija joni, bet ķīmija nav mana stiprā puse.
Un tad ir tāda apjausma, ka reiz sākuši mirt, viņi neapstāsies un beigās es palikšu viens pats. Protams, ja nodzīvošu tik ilgi. Prātā nāk banalitātes - ka nāve ir pīrāga otrs gals un es vēl esmu gaļas posmā.
kā bērniem skaidrot, kas ir mēms? nu redziet, ir ziemassvētki. vairums zin, ka vecīša nav, bet rīkojas tā, itkā būtu - daži pat cenšas paši to attēlot. kā mēms atšķiras no kultūras? ta nekā tas neatšķiras, tikai kultūru var dārgāk pārdot. kultūra ir dzīvelīgi, laika pārbaudi izturējuši, kanonizēti mēmi.
dīvaini, ka Latvijā nav kapu un apbedījumu ministrijas - ņemot vērā cik daudz laika un spēku vidējais iedzīvotājs velta kapu iekārtošanai vai kopšanai.
pie viena ir ierosinājumi - pilsētu kapos glabāt stāvus, lai taupītu vietu, bet par atsevišķu samaksu - kā grib pasūtītājs - kaut guļus.
tiem, kam nav tuvinieku ko apglabāt, vai vēl nav apglabāti - piedāvāt kopt svešus kapus par saprātīgu samaksu. mācību kapi, galu galā.
atkal kautko nesaprotu. kāpēc man vispār bija jāpilda e-iesniegums par B-lapas pabalstu, ja viņiem jau ir visi mani dati? tiešām tikai jāļauj piekļūt e-veselības datiem?
No svešas pieredzes mācās tikai gudrie. Bet es, jau iepriekš saskāries ar veloceliņa īpatņiem, tomēr neizdarīju secinājumus. Rezultāts - 2 nedēļas uz slimības lapas. Veloceliņš ir labs ziemā, bet vasarā pa to braukt ir pārāk bīstami, pa ielu ir drošāk. Un jā - ķiverei ir nozīme, cimdiem - tāpat.
Pēc ziemas nomainīju ķēdi, kas pirms tam bija noskrējusi sazin cik vasaras. Ir, ir spēks bieži piesauktajā zemes sālī, jeb zemēs un arī sālī, kas lēni, bet dara savu darbu un tīrīšanas tikai attālina šo brīdi. Bet kādas ir sajūtas, uzliekot jaunu ķēdi! 110 posmu orgasms pilnīgā klusumā, lūk, kas ir jauna ķēde. Papildus bonusi, darot to pašam - var nopirkt labāku/izturīgāku par to, ko jums gribēs nopārdot; pirms uzlikšanas varat notīrīt rūpnīcas smēri no ārpuses, lai ķēde neapliptu jau pirmajā braucienā mājup [kur jūs grasījāties vai nemaz negrasījāties tīrīt ķēdi].
Turpinu uzzināt, ko nozīmē braukt ar ričuku ziemā. Ziemā labāk braukt garākus gabalus, jo šmuces nokopšana ir vienāda pēc 20km vai 1km. Un kā bonuss - ir maz velobraucēju, un nav to, kuri brauc trijatā blakus cits citam. Vajadzētu iekustināt izmaiņas ar gaismām - pats ātri sapratu, ka pulsējošā gaisma nav nekas jēdzīgs, bet ir kas izmanto, domājot ka tas palīdz viņus labāk ieraudzīt. Horizontāli noregulētas gaismas uz stūres vai pat uz galvas ir izskaužams ļaunums - mūsdienās sīks led sūdiņš spīd spožāk un tālāk, kā žiguļa tālās gaismas bērnībā, un nav nedz patīkami, nedz droši to dabūt acīs.
Skatoties sižetu par visa dabiskā piekritēju ar lakotiem nagiem un krekliņā, kura krāsošana ir prasījusi Bangladešas bērnu dzīvības, iedomājos - mēs taču varētu eksportēt vietējos avota ūdens cienītājus. Tie ir tie cilvēki, kuri ar kannām brauc smelt no jebkura trubas gala ceļmalā vai ar koka sētiņu apjoztā grāvmalā. Amērikas rietumos nupat esot kļuvis modīgi dzert notekūdeņus, mazāk apsviedīgie varot izlīdzēties ar lietusūdens baudīšanu. Nuja, mums ir ūdens meklētāji un Amērikā ar to lietu varot uzsākt itin brangu rūpalu. Ja pašam muļķot cilvēkus šķiet nepieņemami, var taču izlīdzēties ar ūdens ekspertu eksportu?
https://meduza.io/feature/2017/12/29/de
Одно дело — Новый год в детстве, когда тебе не нужно резать салаты, а все подарки под елкой — для тебя. Совсем другое, когда становишься взрослой.
Nu tad esam nodzīvojušies līdz ziemai, kad ar velo var komūtēt līz pat JG, es domāju, pat tādi veloņergas kā es. Šajā vietā laikam nāktos paskaidrot, ka velo ir viena no manām traumām (daudzajām!), kas dīvainā kārtā savienojoties ar citām, ir liegusi man braukt sliktā laikā. Bērnībā mans pirmais divritenis pamatā kalpoja, lai aizmītos līdz šosejai, kad rudens un pavasarā šļuras laikā autobuss nekursēja pa vietējo grants ceļu. Vēlāk, jau kolhozā, velo bija tikpat utilitāra padarīšana - laukos bez tā nekur nevarēja tikt - ganības, rāceņu lauks un siena pļava, kā likums, atrodas krietna stiepiena attālumā un iet kājām nevienam nebija nedz laika, nedz spēka. Turklāt, piestiprinātu pie vīriešnieka bomīša, varēja pārvadāt gan kapli, gan dakšas vai lāpstu. Pat izkapti. Vai vilkt ķerru. Visa mana bērnības pieredze ar velo ir grants ceļi, lietus un dubļi, kuru ietekme uz daudzu apjūsmoto padomju tehniku bija diezgan graujoša - nemitīgi eļļoju rumbas, pievilku uzgriežņus, un taisnoju ratus (āre, agrāk rats bija ritenis, bet tikpat labi tas nozīmēja arī visu vellapēdu). No kādiem sūdiem gan tolaik ražoja ķīlīšus, kas spēcīgāk uzminoties deformējās un klaņi (toreiz - pedāļi) sāka vaļīgi ļurkāties, es tos pirku kā košļenes. Smagais rāmis, ja paveicās, bija daudzmaz taisns, ādas sēdeklī bija caurumiņi un tā šitā padarīšana ripoja uz priekšu.
Kaimiņu džekam vienu laiku bija tūrists (pirms javas, ar kuru viņš maucās un salauza visu, ko nu tādos gadījumos lauž), neprātīgi feins velo, bet kur tu ar tādu brauksi un koplietošanai tas arī nederēja. Jau vēlāk pusaudzītim iemetināju rumbu no lielā ar visu zobratu, ieliku garāku sēdekļa stuti un apgriezu stūri otrādi un uz leju - sanāca aizkustinošs pseidošosejnieks, ar kuru arī veicu savu vienīgo garo braucienu. Pēc tam studiju laikos esmu braukājis Rīgā ziemas laikā, un pēc tam īsti vairs nē. Atceros velo kā padarīšanu, kas nemitīgi atskrūvējas, izjūk vai ļurkājas. Pēdējos gados pa vasaru labā laikā pabraucu pa Rīgu ar vecu kalnu riteni, kas brālim aizbraucot, bija kļuvis par zirgu bez jātnieka. Tolaik modē bija mtb, nezinu, vai tas bija globāli vai cilvēki gribēja lietas ar rezervi, bet tā nu 90to beigās brauca, ja neko nejaucu. Kautkādu emocionālu un neracionālu apsvērumu dēļ neesmu ar šo riteni braucis ikdienā, itkā gaidot atgriežamies īpašnieku un neapzināti baidoties no izšķīstošajiem gultņiem. Šīgada garais rudens mani iedrošināja un izrādās, ka bērnības pieredze nav īsti pārnesama uz mūsdienu velo (ok, faktiski jau modernā vintāža), kuriem rumbas ir blīvētas, bet vakaros var ieslēgt savu gaismu, kas spīd tālāk par priekšējo ratu. Izrādās, ka bišku piedomājot par braukšanu, tā šmuce nav tik milzīga un ja nav akurāt bieza sniega šļura vai ledus, braukt var gandrīz kā vasarā, tik jādomā kā ģērbties lai nesaltu un nesvīstu. Un vēl izrādās, ka jotubā var uzzināt ne tikai kā pārregulēt spiedienu espreso dampim (jē, es samazināju no 11 uz 9 bāriem un tas bija tā vērts!), bet arī kā tīrīt ķēdi (bērnībā tur tikai uzgāza eļļu vai pat iezieda ar solidolu!), kaseti un vispār daudzko, kas var noderēt riteņa īpašniekam.
OK, es atzīšos ka sava loma ir arī biļetes cenai. Samaksāt 1.15 par 30-40min braukšanu ir viena lieta, un cita, ja brauc kājām ejamu attālumu (vai needaudz lielāku), kam tomēr vajag diezgan laika un brīvas rokas. Jā, velo arī prasa laiku un arī naudu, bet brauc, kad gribi un kur gribi, bet uzturēt auto pāris īsiem pilsētas braucieniem nedēļā neļauj iekšējais abinieks, var pat izdomāt teoriju par to, ka ir muļķīgi braukt ar auto vienam pašam attālumus stundas gājiena attālumā. Jā, tas ir viss ir subjektīvi un es negribētu šeit nekādas politikas, aprobežojoties ar sajūtu, ka mīšanās no rīta uzmundrina labāk par tēju vai kafiju un vakarā nomierina labāk par jogas klasēm. No rīta aizbraucot uz baseinu ar sabiedrisko, ir grūti uzņemt tempu un sajūta, kā pelbiksēs ar vīlēm uz āru.
Tad es sāku domāt - kāpēc, pie joda, es minu smago mtb un braucu kā ar trīsriteni? Kam ir domātas šīs platās riepas un dakša ar amortizatoru? Šis ritenis nesūdzas par sīkiem ceļa nelīdzenumiem, nav jāuztraucas par katru neprecīzo ceļa un ietves salaidumu. Jā, es zinu ka ceļš nav vieta trakulībām - ir apkārtējo un pašu drošība, un ir atšķirība starp iesācēju brīvdabas pastaigu un labu daunhilla velo, bet es jau arī negrasos ne uz ko ekstrēmu, tikai secinu ka nav pamata braukt līdz nobrauktuvei un atgriezties dažus metrus, ja var nobraukt no ietves uz ielas turpat, vai otrādi. Šī manta nav ražota padomju ekonomikā un man patīk doma, ka lietas tiek lietotas un koptas. Jā, tā ir cita mana vājība - ar pilnīgi jaunām lietām man ir grūti, vajag adaptācijas periodu, kad vai nu pierodu vai kas saskrāpējas un lieta nu vairs nav jauna. Kā Susuriņam ar biksēm. Atceros lasījis kāda pieredzi Japānā, pērkot nazi - pirms ietīšanas pārdevējs ar citu nazi iecirtis robu asmeņa augšpusē un laimīgi smaidot, paziņojis ka nu nazis esot gatavs lietošanai. Šis nazis arī ir gatavs, domāju, ka ir pēdējais laiks, pirms tam vairs nevarēs nopirkt rezerves daļas. Domāju, pavasarī man vajadzētu sākt braukt ārpus pilsētas, šosejas gan lai paliek laikiem, kad visi brauks ar elektroauto - lai arī tad būs dilstošo riepu gumija gaisā, bet vismaz bez izpūtēju smakas. Bet varbūt es demonizēju to, ko nezinu - mans šosejas gargabals bija 90to sākumā, kad mašīnu bija stipri maz un naudas degvielai arī, vai pat degvielas principā. Savā ziņā mūsdienās ir grūtāk izvēlēties braucamo un atrast laiku braukšanai, bet tas jau ir citas sarunas vērts.
medūzā man patīk tas, ko viņi sauc par spēlēm. jā, virtuālajai fermai esmu par prātīgu, bitkoiniem - par piesardzīgu, bet pirms miega uzzināt, ka neatšķiru krāsas, ir iedvesmojoši.
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)