Prof. Biezpientaures pētījumu centrs - Komentāri

biezpientaure

18:09

Noplēstos dzelzceļus tomēr vietām kopj, ja tā var saukt zāles pļaušanu (par ko pašvaldības saņemot naudu). Tas ir labi, jo gara mitra zāle sasodīti ātri samērcē kājas. Savukārt slikti ir, ka kāds cenšas rakt granti, kas vajadzīga turpat. Pēdējoreiz braucot, beidzot satiku kādu pretīmbraucēju - lai arī tas mazliet mazina sirreālo vienatnīguma sajūtu, tomēr palīdz kultivēt apziņu, ka neesmu vienīgais kas saprot lietas.

Vides un apstākļu dažādība attīsta cilvēku. Braucot pa pilsētu, esmu pārliecināta cietās dakšas persona. Braucot pa stigu, uz kuras ir visādi nejēdzīgi rakumi, zirgu pakavu pēdas, izteikti akmeņu un šķembu posmi un sazin kas vēl, pieļauju domu ka meitas ritenim pagaidām var atstāt atsperdakšu, bet savam braucu pirkt rokturus veco cieto gumijas sprunguļu vietā. Vispār kontaktvietas, kurās ķermenis saskaras ar velosipēdu, ir teju vai vissvarīgākās no ergonomikas viedokļa vai pat vienā līmenī ar ģeometriju un izmēru. Pietika pabraukt pa neideālu segumu, lai saprastu ka papildus liela diametra riepai man vajag stūres rokturus ar platajiem galiem un ne tik cietus kā 94. gadā bija pieņemts. Tagad pat pilsētas velo apaļie rokturi šķiet mazāk ērti. Un vēl ragi uz taisnās šaurās stūres - jā, lai arī tie vairs nav modīgi, tie ir noderīgi roku pozīcijas nomaiņai (tie joprojām būtu plaši izmantoti, ja mtb stūres nebūtu kļuvušas izteikti izliektas un aplam platas). Varbūt kādreiz nonākšu līdz citai stūrei, bet gribās lai viss rit savu gaitu - rokturi un ragi ir ātrais un lētais risinājums (nav pat jāmaina trosīšu garums un novietojums) un tad jau tālāk redzēs, bet tagad vairāk jābrauc, nevis jāpārbūvē.