Sabiedriskās vietas var gluži labi kliedēt garlaicību pieejamo wi-fi listē aplūkojot, kā fiziskas un juridiskas personas nosaukuši savas mobilo sakaru ierīces. Lindux un lauraax ir norma. Tās būs vai nu meitenes vai ziedu bāzes. Vēl man te nupat bija anoniimo_alkoholikju_klubs.
"Savukārt tās, kuru iztēlei nav nekādu robežu un aizspriedumu, uz nagiem zīmē ne tikai sieviešu dzimumorgānus, bet arī peņus un krūšu aprises."
Labi, es beidzamā laikā esmu tādā kašķīgā garastāvoklī, bet šad tad kašķēties ir labi un produktīvi. Tad nu izmantošu savu produktīvo posmu. Jā, jūs noteikti tagad domāsit, ka es esmu par kaut ko sacepies un tas taču ir smieklīgi, un kā vispār to var ņemt tik nopietni. Bet es visviens pateikšu, jo to var ņemt nopietni. Arvien vairāk sarodas cilvēku, kas ņem lietas nopietni. Un mums arī vajadzētu nopietni par šo to padomāt.
Droši vien būsit pamanījuši, ka visādi līdz šim margināli uzskati paliek arvien populārāki. Ja neesat, tad tas varbūt tāpēc, ka jūs jau esat pieraduši. Ir visādi skaidrojumi, kāpēc tas tā, un droši vien visi kaut kādā ziņā ir patiesi; ir maz tādu problēmu, kam var atrast vienu skaidru, nepārprotamu un spilgti izteiktu cēloni. Bet es gribētu pievērst uzmanību vienam noteiktam cēlonim, kas man pašam ļoti duŗas acīs.
Marginālie uzskati kļūst arvien lielāks meinstrīms un meinstrīms kļūst arvien radikālāks tāpēc, ka tās idejas gluži vienkārši bīda meinstrīmā. Dažādi ziņu kanāli, kas skaitās puslīdz ietekmīgi (katrā ziņā ietekmīgāki par feisbuka grupu "Atpazīsim masonu un citu tumsas spēku viltības!"), sāk publicēt tekstus, ko pirms desmit gadiem varēja dzirdēt tikai pudeles brāļu kompānijā. Dažādi viedokļu līderi, kuŗu izteikumos pieņemts ieklausīties, sāk runāt visādas savdabīgas lietas. Agrāk šādi uzskati pārliecinoši dzīvojās pa sabiedrības pašām, pašām malām; tagad tās saka nopietna paskata ļaudis no tribīnes.
Tas var būt vienkārši mēģinājums nopelnīt; tā sanācis, ka šobrīd, lai tiktu pie naudas, pietiek tikai ar to, ka uz tevi skatās. Nav jāprasa nauda par skatīšanos, nav kaut kas tiem skatītājiem jāpārdod, pietiek, ka skatās. Tas tā noteikti nevilksies mūžīgi, gluži otrādi -- ir pazīmes, ka tas varētu iet uz beigām, tādēļ skatītājus gribas piesaistīt jo cītīgāk. Tas var būt mēģinājums celt savu populāritāti. Un tas var būt vienkārši prikols, re, kāds es asprātīgs, par kādiem tēmatiem es atļaujos jokot.
Mēs, protams, esam gudri, skaisti un veiksmīgi, mēs ar šādiem jokiem jokojam arī metalīmenī, mēs jokojam par jokotājiem un par tiem neaptēstajiem idiņiem, kas tiešām tā varētu domāt. Ha, tas nekas; joks ir uztveŗams arī bez smalkās virsironijas. Works on so many levels. Mēs smejamies par idiņiem un viņu dzimumu stereotipiem; idiņi kopā ar mums smejas par stulbajām bābām.
Par visām problēmām mēs esam pieraduši paķiķināt, lai, diespas, kāds nepadomātu, ka mēs kaut ko uztveŗam nopietni. Tā, starp citu, ir vēl viena mulsinoša īpatnība – kāpēc pieaugušiem cilvēkiem par visu gribas ķiķināt kā maziem bērniem, kas padzird vārdu "dibens"? Bail izskatīties smieklīgiem, jo kaut kādi uzskati – tas taču ir smieklīgi, tos var izsmiet, bet kā tu izsmiesi to, kas pats visu laiku ķiķina? Tā infantīlā ķiķināšana tiek uzdota par humora izjūtu un pat par viedokli, lai gan viedokļa nekāda nav, ir tikai reakcija. Vai varbūt kaut kāda aizsargreakcija, sastopoties ar arvien naidīgāku un sašķeltāku pasauli?
Un tā mēs arī dzīvojamies, līdz vienā dienā atjēdzamies, ka ziņas pēkšņi vairs nav iespējams atšķirt no The Onion. Izrādās, ka ir cilvēki, kas par visu neķiķina un kas ir līdz nāvei nopietni. Viņi arvien biežāk mums stājas pretī un prasa – nu, ko? Un sasodīts, mums pilnīgi noteikti vajadzīga labāka atbilde par "hihī hahā, kā to vispār var domāt nopietni?"
Vajag mietu, bet pa rokai ir tikai lupatas.
Dārgie draugi, jūs tikai nesapriecājieties, ka tas iepriekšējais apcerējums ir veltīts ceham. Nav; cehs būs cehs, cilvēki, kas gribēs viņu lasīt, atradīs, kur viņš ir. Viņš ir veltīts plaši izplatītai parādībai Latvijas mediju telpā.
Mani līdz sirds dziļumiem kaitina visplašākā mēroga huiņas padarīšana vienkārši par klikšķu/acu/lasītāju zvejas avotu. Un tas turklāt nav viena noteikta portāla vaļasprieks; pilnīgas muļķības ir publicējuši visi puslīdz redzamie portāli. Ak, bēgļi ir aktuāls jautājums? Tad nu ņemsim un nopublicēsim rakstus par zilacainiem puisēniem, ko piekauj arābi. Ak, sieviešu apsaukāšana par resnām sazvejo klikšķus? Zvejosim klikšķus! Cilvēki grib uzzināt, ko tieši ārsti tev nestāsta? Uz priekšu, un kas par to, kā tieši tas ietekmēs viņu veselību.
Kaitina tas, ka to stāsta cilvēki, kam tā nav pārliecība, bet klikšķu avots. Es spēju saprast, ka visādu huiņu gvelž cilvēki, kas tam tiešām tic, nu lai būtu. Varbūt pat viņi tīri labi ar to nopelna, un man tiešām nav žēl. Bet to parādību "nē nē, mēs paši esam forši cilvēki, un kuŗš normāls cilvēks vispār to var ņemt nopietni, hahā" – lūk, to es nesaprotu.
Jūs jokojat, labi, bet citi uztveŗ pavisam nopietni, šēro, laiko un dzīvespriecīgi papildina ar saviem novērojumiem – un visu šo sūdabrāļu armiju kaujā sauc nevis kāds sūdabrālis, bet jauks cilvēks, kas vienkārši vāc klikšķus. Lūk, tas ir kaut kāds tiešām atzīstams cinisma un necieņas pret saviem lasītājiem sajaukums.
Anglosakšu internetā ir diezgan skaidri sadalīts: tā, šiten būs kreisie lūniji, šiten labējie, viņi tiešām raksta to, ko domā. Cilvēki, kas apmeklē attiecīgo portālu, skaidri zina, ko tieši viņi tur izlasīs. Savukārt Latvijā nav gandrīz nevienas ēdnīcas, kur bez kotletēm netirgo arī sūdus, jo, ziniet, šādam piedāvājumam ir sava stabila mērķauditorija. Nē, es saprotu, "priekš Latvijas būs labi". It kā Latvijā dzīvotu kaut kādi īpaši truli cilvēki, kam nepieciešams īpaši truls piedāvājums.
Uzaudzējiet mugurkaulu, iestājieties par kaut ko, ieviesiet kaut kādu nebūt redakcijas polītiku. Un beidziet, sasodīts, vienmēr piesegties ar tizliem smiekliņiem – haha, tu ko, kuŗš tad to var uztvert nopietni. O, jūs būsit pārsteigti, cik daudzi to uztveŗ nopietni.
Darbam krieviskā kolektīvā ir viena izteikta, lai gan pašsaprotama īpatnība: daudz sanāk uzzināt par tām cilvēku grupām, kam parasti uz ielas paej gaŗām.
Tā es, piemēram, esmu uzzinājis, ka Latvijas krievu valodā лаби lieto apmēram tāpat un apmēram tikpat bieži, cik latviešu valodā davai.
Nē, es to tomēr pateikšu.
Zināt, kas mani pārliecinoši visvairāk tracina mūsdienu "klikšķi = nauda" internetā? Ne tas, ka klikšķus, unikālos skatījumus un social network engagement piesaista visādi pēc iespējas aizskarošāki vai šokējošāki uzsaukumi, nē. Tāda ir soctīklu daba, ko tu padarīsi. Mani pat netracina tas, ka atsevišķi galvā sisti cilvēki tā paliek populāri; skaļo bļauŗu populāritāte ir fainomens, kas pastāvējis jau sen, sen pirms soctīkliem.
Tracina kas cits. Tracina tas, ka pārāk bieži šādus uzsaukumus izplata (un varbūt pat sacer) pavisam jauki un patīkami cilvēki, kam tā nebūt nav pārliecība. Viņi nekad mūžā nevienai sievietei acīs nespēs pateikt, ha, resnā govs, pis atpakaļ uz ķēķi. Tracina tas, cik bieži viņi ir tiešām patīkami cilvēki, varbūt mīloši vīri un gādīgi tēvi, varbūt brīnišķīgi un asprātīgi sarunu biedri. Nekā personīga, tas vienkārši ir bizness. Šādi raksti ir vienkārši izcils klikšķu magnēts, tos apspriež, tos komentē un tātad tiem var pielikt reklāmas.
Un nevajag te stāstīt kaut ko par runas brīvību. Runas brīvība nozīmē to, ka tu vari teikt, ko tu gribi, un tev par to nekas nebūs; šādu runas brīvību es atbalstu arī attiecībā uz acīmredzami aizskarošu runu. Runas brīvība nenozīmē to, ka obligāti jādod platforma ikvienam viedoklim. Jūs varat iedomāties, ka New York Times vai Wall Street Journal jebkad atļautos nopublicēt šādus "viedokļrakstus"? Nekad mūžā, atvainojiet, viņi pārāk augstu vērtē savu zīmolu (es, starp citu, abonēju abus un tieši tajā minūtē, kad kādā no tiem izlasīšu šādu viedokļrakstu, pārtraukšu attiecīgo abonementu).
Tāpat tā nav "apmaiņa ar idejām". Tā nav ideja, neglaimojiet sev; tā nav ne tuvu tik strukturēta un skaidri izklāstīta, lai kvalificētos kā ideja. Tas ir vienkāršs uzbrauciens ar mērķi dabūt klikšķus.
Nopietni, nekad nedomāju, kad to teikšu, bet man ir lielāka cieņa pret tādiem portāliem kā Breitbart; viņi vismaz ir pēdīgie sūdabrāļi un publicē to, kam paši tiešām piekrīt. Bet visiem foršajiem, jaukajiem un progresīvajiem, kas publicē viedokļrakstus, es aicinu skaidri, ar savu vārdu atkārtot to, ko paši publicējat. Nopublicējiet portālā paziņojumu "Mēs, portāla žurnālisti, parasti paliekam aiz kadra, bet šoreiz mēs tomēr nespējam klusēt, jo visai Latvijai ir jāzina, ka feministes ir resnas govis, kam nav seksa." Ak neērti? Tad nepublicējiet, tieši tik vienkārši.
Un, jā, jūs drīkstat iebilst, ka tā nav atbilde, bet man tik tiešām vispareizāk uz to visu šķiet reaģēt ar pilnīgu ignorēšanu. Jā, es nespēju atturēties, bet es vismaz nevienu nesaucu vārdā un nelieku linkus. Ne tāpēc, ka es raustītos, bet tāpēc, ka negribu būt vēl viens ķeksītis ceturkšņa atskaitē. Un es pilnīgi noteikti negribu būt kārtējais klikšķis un reklāmu skatītājs, kas uzmundrina šitos jaukos cilvēkus rīkoties kā sūdabrāļiem. Jo mēs jau labprāt rakstītu vajadzīgus un vērtīgus rakstus, mēs pat dažus uzrakstām, skat, skat, re, kur mums vesela vajadzīgo rakstu sērija. Bet, nu, tu taču neesi stulbs, pats saproti -- tieši dirsienraksti savāc klikšķus, bet vajadzīgos rakstus var tad, ja kāds iedod naudu.
Take a stand, goddamit.
Man nudien šķiet simpātisk šī jaunā cilvēka atklātība. :)
https://m.ss.com/msg/lv/real-estate/fla
Var gadīties, ka esmu sviesta ballītē pēdējā un palaidusi garām svarīgus faktus, bet vai sazvērestību teorētiķi jau ir izvilkuši no cibiņas argumentu, ka visa šitā ažiotāža (?) ir par labu "augu tauku"/ "visu to jaunmodīgo, ģenētisko, mākslīgo ķīmiju" lobētājiem, kuri to vien grib, kā iznīcināt valsti, piensaimniecību, asinsvadus, vielmaiņu? References uz 320 000 euro vērto poļu rapšu eļļu kampaņu pirms X gadiem?
Šajās pat ziņās, ja nemaldos, Cesvaines piens (ak!) ir sācis ražot produktu PROTEĪNA GRAUDI, kas jaums nav nekāds te biezpiens ar paaugstinātu olbaltumvielu saturu, nē, tie ir proteīna graudi jūsu dzīves izvēļu pieredzei. Jo VISI ogļhidrāti ir ļaunums vai pat glutēni, to zinām, proteiīns un tauki- mūsu uztura piramīdu labi džeki, ja.
Vienvārdsakot, momentaļno v more.
Kad sporta ziņās stāsta par pludmales volejbolu, sajūtas ir tādas pašas kā pēc kāda pārtraukuma aizejot uz kādu latvju radošo intelektuāļu tusiņu (Kaņepē, teiksim) – paiet kāds laiks, kamēr saproti, kas ar ko tagad pārī.
Pilnīgi nesaistītās ziņās: jūs zinājāt, kā jaunībā izskatījās Ričards Niksons? Dēēēēēēm. Ja trīsdesmitajos būtu bijušas puišu grupas, pasaule varbūt būtu zaudējusi vienu crooked Amerikas prezidentu, bet ieguvusi vēl vienu puišu grupas vokālu. Zaudējums nebūtu liels, vai ne, lai gan ieguvums arī droši vien ne.
Un, ja turpinām par crooked Amerikas prezidentiem: Donaldam ir izdevies tas, kas viņa priekštečiem tiešām nebija. Proti, es priecājos par to, ka nedzīvoju Amerikā. Bija gan zināmas lomkas pēc izbrauciena uz Ameriku, sak, kādas tik nebūtu bijušas iespējas, ja es te būtu piedzimis. Bet tagad, ja tā paskatās -- phe, viņiem kārtējo reizi ziņas ir tas, kas mums sen ir pierasta parādība. Ak tad bambusa piknika lāpu gājieni jūs izmisumā dzen? Yeah, tell us all about it.
Šī ir visīstākā augusta nakts, kad žēl iet gulēt, lai neko nenokavētu. Āboli krīt un smaržo, un rūgst, un beigu beigās smaržo vairāk pēc sidra nekā pēc āboliem, cikādes dzied tā, ka nevar saprast, vai tas ir klusums vai ne.
Tagad es zinu, ka tā spožā zvaigzne, ko vienu no pirmajām redz pa kreisi no Lielajiem Greizajiem Ratiem ir Arkturus.
Teicams virsraksts, ar attieksmi:
" Darbs pie ambiciozās dzimstības veicināšanas programmas 'Māras solis' ieiet finiša taisnē (18) " (Delfi)
Cepti suši ir pelmeņu leģitimizēšana smalkcacām. Kāpēc, es menu prasu, kāpēc?
Nē, nācionālisms nav lielākais ļaunums. Tas vispār pats par sevi nav nekāds ļaunums, ja vien mēs nenoticam apgalvojumiem, ka tāds un tāds nācionālisms ir vienīgais pareizais un citāda nācionālisma vispār nav. Reliģija arī nav. Un arī korupcija, homoseksuālisti, krievi, komūnisti vai nacisti nav.
Visām kustībām, kas pārliecinoši varētu pretendēt uz lielākā ļaunuma apšaubāmo godu, ir viena kopīga iezīme, un tieši tā būtu vistuvāk tam lielākajam ļaunumam. Proti: nešaubīga pārliecība par to, ka tev vienam ir absolūta, pilnīga un nevainojama patiesība, savukārt visi pārējie vai nu vienkārši kaut kāda iemesla pēc atsakās viņu redzēt, vai melo.
Pasaule ir sasodīti liela vieta, kas atrodas sasodīti lielā visumā un sastāv no sasodīti daudziem mikrokosmiem. Savukārt patiesība ir tas, kas atbilst reālitātei; kaut kāds reālitātei atbilstošs priekšstats mūsu prātā. Ja mums kāds saka "patiesībā ir tā", tad mēs sagaidām, ka tā reālitātē tik tiešām ir, ka mēs varam attiecīgo lietu paši pārbaudīt un pārliecināties.
Ir problēma. Absolūtai un pilnīgai patiesībai vajadzētu būt absolūtam un pilnīgam pasaules atveidojumam kāda cilvēka prātā. Bet cilvēka prāts neizbēgami ir mazāks par visu pasauli; grozi, kā gribi, visu pasauli galvā vienkārši nevar iebāzt. Neizdosies.
Tas nenozīmē, ka patiesība kaut kādā ziņā ir relatīva vai ka "katram ir sava patiesība". Tomēr tas nozīmē, ka cilvēki, kas domā citādi, iespējams, ir saskatījuši citas reālitātes puses un, savus uzskatus būvējot, lielāku uzmanību ir pievērsuši tieši tām. Iespējams arī, ka viņi maldās un pieturas pie reālitātei neatbilstošiem uzskatiem. Iemesli tam var būt dažādi, bet bieži vien šie reālitātei neatblstošie uzskati sniedz patīkamu, lai arī aplamu skaidrību. Tāds jauks īsākais ceļš cauri visai pasaules daudzveidībai, jauka izredzētības sajūta, jauka pārākuma apziņa – e, man ir zināms kaut kas tāds, kas citiem nav.
Un tieši no šīs augstprātīgās pārliecības ir tikai viens solis līdz tiešām draņķīgai uzvedībai. Ar šādu pārliecību nav grūti aizdomāties līdz tam, ka absolūti patiesais es ir daudz pārāks par tiem, kas šo patiesību atsakās saprast un, vēl vairāk, tie nesapratēji īsti pat nav pilnvērtīgi cilvēki. Paskatieties tuvāk uz dažādiem slepkavnieciskiem režīmiem, ātri vien pamanīsit kopīgo iezīmi: pārliecību, ka mums ir absolūta patiesība, un tās vārdā mēs drīkstam slaktēt nepatiesos.
Šī pārliecība ir daudz spēcīgāks pretendents uz lielāko ļaunumu. Ar šādu pārliecību gandrīz visu var pataisīt par ļaunumu. Piemēram, veselīgs dzīvesveids pats par sevi ir apsveicama parādība. Bet, ja es sadomāšos, ka veselīgs dzīvesveids ir vienīgais pieņemais dzīvesveids pilnīgi visiem cilvēkiem, man nav grūti nonākt līdz ļaunai attieksmei pret tiem, kas tādu nepiekopj.
Atkārtošos, tas nenozīmē, ka patiesība ir relatīva. Tas nenozīmē, ka patiesības nav. Ir pavisam vienkārši: ja kaut kas atbilst reālitātei, tad tā ir patiesība. Jā, mums ir pieejama tikai daļa patiesības; tieši tāpēc ir vērts ieklausīties cilvēkos ar citādiem uzskatiem. Varbūt viņi ir pamanījuši kādu citu daļu? Un ir arī iespējams, ka viņi apgalvo nepatiesas lietas, turklāt ar absolūtu pārliecību.
Palieciet pazemīgāki un pārbaudiet, vai jūsu uzskati par patiesību tiešām atbilst īstenībai. Ja atbilst, tad turieties pie tiem, tai pat laikā nebaidoties uzzināt arvien vairāk un vairāk par apkārtējo pasauli. Patiesība nav kaut kāds viens noteikts punkts, ko samērā ātri var sasniegt; patiesība ir nebeidzams izziņas process. Ir svarīgi iet pa pareizo ceļu, bet ir svarīgi arī turpināt iet un neapstāties.
Viss, paldies par uzmanību.
Atnāku mājās, un kaķītis iesniedz man notu. Par to, ka tik ilgi atstāts viens, par to, ka guļamā sedziņa savandīta un kāds atkal ir izēdis visu viņa bļodiņu.
Vismaz tā man sākumā likās.
Bet kaķītim ir iebildes arī, ka taureņi un mušas lido tik augstu un skapja durvis ir ciet un netiek tur iekšā, lāzerpildspalvas uguns kaitina kā putns aiz loga un pats sev nevar pakasīt aiz pakauša.
Arī tās ir tikai virspuses šļakatas.
Kaķītis vispār jau gribētu rakstīt romānus un stāstīt leģendas par brīnumputnu, strādāt zinātnē un radīt inovācijas, lasīt par metafiziku un beidzot izprast realitātes dabu. Kaķītim ir jūtas, plāni un sapņi.
Bet visu dienu viņš ir nogulējis, apšaubot sevi un pasauli sev apkārt un grimstot aizvien dziļākā prokrastinācijā, un radošā krīze tā arī nepāriet. Kopš dzimšanas.
Es kaķīti saprotu.
Pieberu pilnu bļodiņu, sakārtoju sedziņu, paņemu klēpī papaijāt, un viņš atkal aizmieg. Uz brīdi aizmirsies no visa šī trauksmainā nelaimīguma, nospiedošās garlaicības, pasaules skumjām un eksistences absurda.
Bet es arī zinu, ka drīz viņš modīsies, lai līdz rītdienai paspētu uzrakstīt atkal jaunu notu.
bet piekrītiet, pirmā sezona bija dižena, īsts neonuārs kopā ar dogmu 95
Vakarnakt logā spīdēja mēness, es pamodos un īsti nevarēju aizmigt. Šeit ir nedaudz, pavisam nedaudz bailīgi, ja naktī neguli. Māja skan, pa jumtu būkšķ āboli, kaut kas krakšķ un čab, mēness ēnas ir asas, un viss izskatās citāds. Šodien gulēšu citur, jo mana tēva namā ir daudz istabu.
Toties no rīta virs C. ciema dzezscļa stacijas ēkas bija neredzēti koša varavīksne, īpaši man, jo redzēt to varēja tikai no pļavas.
Šovakar pār upi ceļas migla, jaunie kaimiņi milzīgā ugunskurā dedzina bijušā kaimiņmājeles īpašnieka alkoholiķa veco dzīvi.
Mēs ar Ruksīti pavadām laiku tērzējot pie kamīna kā divi kovboji. Es dzeru alu, Ruksītis ēd pienenes.
Nupat logā sitās naktstauriņš, kura actiņas, gaismai iespīdot, mirdzēja sarkanas. Red Eye.
Pagaidām panākumi dzīvokļa meklēšanas frontē - godpilnā otrā vieta.
Mēs nedabūjām jauko mikrodzīvoklīti. Līžele ļoti sabēdājās, gandrīz apraudājās, un pat es kļuvu nedaudz nervoza.
Toties dzīvesvietas meklējumi paver plašu antropoloģisko pētījumu lauku.
Šeit dubultmaksa, ja esi indietis vai pakistānis:
https://m.ss.com/msg/lv/real-estate/fla
Šim vajadzētu tevi interesēt, īpaši, ja esi meitene.
https://m.ss.com/msg/lv/real-estate/fla
Dzīvokli izīrē kopā ar kaķi. Patiesībā vajadzētu rakstīt, ka kaķis meklē īrnieku:
https://m.ss.com/msg/lv/real-estate/fla
Istaba ir askētiska, toties kāda duša!
https://m.ss.com/msg/lv/real-estate/fla
es taču teicu, ka rīgas radiomājā noteikti ir daudz antenas, visādi viļņi un radioaktīvi izgarojumi, un tur ir bīstami atrasties
ja svensketerors savulaik biežāk būtu tērpies spīdīgā sudrabainā skafandrā, tad mēs tik ļoti neizjustu nu jau vairs nenovēršamās sekas
Navigate: (Previous 20 Friends)
