Asociētie biezpieni

1. Okt 2016

bozena

21:00

Nervozi pīpējot (tas ir teiciens smukumam, dakter, es joprojām nesmēķēju pat vīnogu lapas) nodedzināju nelielu kaudzīti zaru. Un visādu sakaltušu augu izcelsmes drazu. Dūmi cēlās un krita pār tumstošajiem dārziem, un es jau sacerēju runu, ko teikšu muņiku policistam, kuru droši vien atkal izsauks tie maitasgabaliņi pāri upei, kuri, cerams, savas lapas rātni un nevienu netraucējot sabāž sev pakaļā.
Policista kungs, es grilēju lasi vakariņām! Nezināju,ka tas aizliegts!
Jaunais cilvēk, manā jaunībā drīkstēja dedzināt lapas!
Dēliņ, es tikai kūpināju smēķi, nevar būt, ka tas kādu traucē.
Tā kā pagaidām neviens nav atbraucis, izklaidēšos ekonomiski. Alus un mūzika no jūtūbes.

Mūzika: Aurora: Runaway
(ir doma)
martcore

12:52 - pianiste nepadodas!

pēc desmit gadiem ternesa malika garā augšamcēlušais dižais holandiešu režisors verhūvens ar savu jauno filmu - pagaidām gada kino

un kārtējo reizi apraudāsimies no laimes, ka pasaule mums ir devusi tādu aktrisi, kā izbela ipēra 

[runājot par verhūvenu, piezīmēšu, ka, pemēram, larsa fon trīra filmogrāfijā ļoti pietrūkst kāda kino ar švarcnēgeru]

(ir doma)
bozena

17:50

Brīnišķīga diena, atbraucu uz fazendu parakties zemi un padzert vīnu uz terases. Viss skaisti, BET! Divas karotes sūdu manā medusmucā, pirmā-diezgan burtiski. Te nu būs. Baltajā pantā.

sunim līdzīgs radījums
nolicis kluci zālājā
es, protams, iekāpu
ar gumijnieku labi ka.

Otrs

kaimiņi, kuri savu īpašumu ignorējuši visu vasaru,
nu ir klāt ar spiedzošiem bērniem
un motorzāģi
es lūdzu svēto Antonu,
lai viņiem beigtos benzīns
un kas vēl viņiem viss varētu beigties
beidziet reiz zāģēt, maitas

Šī droši vien būs pēdējā šīgada nakšņošana vasarasmājā, pirms atnāk sali.

Mūzika: the Cure The Strange Day
(1 raksta | ir doma)
martcore

09:30

a kāds ir spēlējis ar šīm egc alumīnija ģitārām? (stāsta, ka tie, kas esot, vairs nekad neatgriežoties pie koka)
nē, trīs štukas zaļās naudiņas, protams, ir ekhmmmm

(2 raksta | ir doma)

30. Sep 2016

chaika

19:33

aizgāju uz nacionālo mākslas muzeju.. )

Tags:
(8 raksta | ir doma)
bozena

18:49

Vecums nenāk viens. Viņš nāk kopā ar dažādām komplikācijām, un kā viena no tām minama parādība, ka tavi paziņas nāk tev klāt un stāsta par savu ģeniālo bērnu panākumiem. Šodien es uzzināju patiesu stāstu par meiteni, kura iestājusies RTU programmā Nodokļu un muitas administrēšana (jā!), jo viņa savu nākotni saista ar darbu Mājā starp ezeru un kapiem vai karjeru FinMinā vai "kādā Eiropas savienības struktūrā, viņas tēvs arī strādā struktūrā".
Galvenais jau, ka interesē, es teicu. Un manī ar būkšķi nolūza ticība laumiņām, jo man likās, ka tādā vecumā gribas ar stopiem braukt uz Tezē vai vismaz Veclaiceni, gribēt kļūt par kosmonautu, glābt pamestus kaķēnus, braukt misijā uz Āfriku vai pamest visu un pārcelties uz Jaunzēlandi.
Es saprotu, ka noteiktā vecumā dzīve tevi var iemest arī Nodokļu un muitas administrēšanā, bet gribēt, tad tak pavisam kas cits!

(8 raksta | ir doma)
barbala

16:35 - Aha, butriņi

Un cik reižu vārda "paldies" vietā uzraksti "paldirs" tu? Tas nav pilsētas par pislētām nosaukt, kad raksti šo pilsētu mēriem.

(7 raksta | ir doma)
sirdna

15:13

Tā kā 6/7 no cibas ir tulkotāji, tad apsveicu jūsu aroda svētkos, svētais Hieronīms lai jums stāv klāt no aizvēja puses.

(20 raksta | ir doma)

29. Sep 2016

kautskis

12:00 - Par glamūru, valšiem un likšanu pie sienas

Vispār interesanti ar to neseno jubilāru Dmitriju Šostakoviču.

Mēs visi, protams, galvenokārt zinām viņa simfonijas un savulaik LNO iestudēto Mcenskas apriņķa Lēdiju Makbetu. Bet, ja jums ir neveselīga apsēstība ar 30.-60. gadu padomju kino (man ir), iespējams, būsit pamanījuši arī to, ka viņš bija visnotaļ aktīvs kinomūzikas rakstītājs. Kāpēc ne, par kinomūziku maksā un neliek pie sienas (savulaik Staļinam ļoti nepatika Lēdija Makbeta, un kopš tā laika Šostakovičs visu laiku drausmīgi baidījās.)

Un tiešām, iespējams, ārpus Austrumeiropas Šostakovičs ir pazīstamāks ar savu kinomūziku. Pareizāk sakot, ar vienu noteiktu sacerējumu, kas tiešām ir kinomūzika, bet ne tai filmai, kas viņu pataisīja slavenu. Stenlijs Kubriks, kam ļoti patika savās filmās izmantot simfonisko mūziku, vienu Šostakoviča valsi ielika kā Eyes Wide Shut sākuma un beigu titrus. Tā nu kino skatītāju apziņā attiecīgais valsis neizbēgami nostiprinājās kā mūzika, pie kuŗas ļoti eleganti izģērbjas Nikola Kidmena.

Taču tā filma, kur šī kompozīcija sākotnēji parādījās, bija drusciņ cita – 1955. gada "Pirmais ešelons". Pieņemu, nosaukums Staļina represiju iebaidītajam Šostakovičam uzvēdīja pārāk nelāgas atmiņas, taču šis pirmais ešelons veda komjauniešus, kas brīvprātīgi devās uz Kazahiju apgūt neskartās zemes. Protams, beigu beigās no tās zemju apgūšanas nekas izcils nesanāca, bet tam nebūtu jāpievērš uzmanība; filma visu procesu attēloja tā, it kā apguvēji tiešām saprastu, ko viņi dara. Kas tur ko nesaprast: uzaŗam zemi, skatāmies, lai labība nesadeg, pa vidam iemīlamies – viss skaidri, vienkārši un tā, kā ir dzīvē.

Vispār filma ir daudz skatāmāka, nekā pēc šāda apraksta varētu spriest. Turklāt nākamā šī paša režisora filma ir "Lido dzērves", ko pazīst pat tie, kam nav neveselīgas apsēstības ar padomju kino. Taču šī apcerējuma ietvaros mūs interesē komjaunieši un Šostakovičs, un lūk, ilgi nav jāgaida! Kolīdz kā pirmais ešelons ieripo gala stacijā, komjaunieši vatņikos aiz priekiem turpat uz perona sāk dejot – jā, jūs uzminējāt, attiecīgā valša pavadībā.

Še apstāsimies. Kontrasts starp to, kas šīs mūzikas pavadījumā notiek abās filmās, ir tik krāšņs, ka rodas aizdomas – Kubriks to speciāli. Un, ņemiet vērā, "Pirmais ešelons" ir glamūrīgs kino, tur ir par mīlu un tur ir smuka traktoriste, kas iemīlas tajā tur izmeklētājā no k/f "Sargies auto", tur ir glamūrīgais apgaismojums, nu tas, kur varones seja ēnā, bet acis izgaismotas, un tad viņa tā saka: "Bet vai sirdi prēmēt var?!" Šīs filmas un valsis, kas viņu sasaista, lieliski attēlo atšķirības starp 1955. gada PSRS un 1999. gada ASV. "Mēs esam entuziastu kolektīvs, kas apņēmušies dot cilvēkiem maizi, tomēr tik viegli viss nesanāk" pret "mēs esam gudrie, skaistie un veiksmīgie, kas ir lieliskās attiecībās, tomēr gribam kniebties ar citiem". Kolektīvs pret indivīdu. Ja jums tā tīk, cēlākie mērķi pret dziļākajiem instinktiem.

Labi, turpināsim. Iespējams, esat ievērojuši, ka līdz šim es šo kompozīciju neesmu saucis vārdā. Tas tāpēc, ka viņai ir daudz vārdu. Tā kā viņa parādījās šajā filmā, viņu mēdz saukt par "Valsi no "Pirmā ešelona"" (starp citu, pievērsiet uzmanību, kā visās fotogrāfijās Šostakovičs izskatās vismaz ļoti noguris, ja ne dziļā izmisumā). Taču Šostakovičs ļoti atbalstīja otrreizējo pārstrādi, un ar nelielām izmaiņām šī kompozīcija parādās vienā viņa svītā, ko ilgu laiku uzskatīja par 2. džeza svītu. Tieši tā tas parādās Kubrika filmā – valsis no 2. džeza svītas Karaliskā Concertgebouw orķestŗa izpildījumā.

Lielāko daļu cilvēku nemulsināja tas, ka tā svīta galīgi neizklausās pēc džeza. Taču dažus mulsināja, un tieši tajā gadā, kad iznāca Eyes Wide Shut, kāds Šostakoviča pētnieks uzraka īsto 2. džeza svītu. Savukārt šī, kā izrādās, ir Svīta estrādes orķestrim – un patiesi, skan tieši pēc mūzikas, ko spēlēt saviesīgos sarīkojumos, kur vajag, lai būtu jestri. (Īstā 2. džeza svīta ir samērā īss, tomēr piemīlīgs apcerējums, kas daudz vairāk izklausās pēc džeza.)

Tātad – beidzot būtu tikuši galā, 2. valsis no svītas estrādes orķestrim, superīgiņi. Ak, nē, viss vēl nebeidzas.

Es jau minēju, ka Šostakovičs atbalstīja otrreizējo pārstrādi? Lūk, kā norāda krievu tīmekļa žurnāls "Ļebedj", arī šis valsis ir otrreizējā pārstrāde, tikai no trim valšiem ar ģeogrāfiskiem nosaukumiem: "Amūras līča viļņi", "Donavas viļņi" un "Mandžūrijas sopkās". Žurnāls "Ļebedj" apgalvo, ka šādi izpaudusies Šostakoviča savdabīgā humora izjūta – ak tad Lēdija Makbeta jums šķiet pārāk murgaina? Labi, sadiegsim jums tādu valsi, ka biksēs čurāsit aiz sajūsmas (runā, ka Staļinam esot paticis). Pēc tam viņš ar šīs kompozīcijas populārizēšanu īpaši neaizrāvās, nav jau gluži viņa, vai ne. Tomēr sadiegums izrādījās tik krāšņs, ka nu jau populāritātē jūtami pārspēj sākotnējās kompozīcijas.

Protams, šāda semplošana nav nekas nosodāms. Tas vien, ka "Voodoo People" ikviens var salikt no dažādu kompozīciju fragmentiem, nepadara attiecīgo salikumu par sūdu. Un, atšķirībā no cīsiņiem un polītikas, mūzika tikai iegūst no tā, ja apskatās, kā viņu taisa.

(4 raksta | ir doma)

28. Sep 2016

bozena

14:31

Piedarba ēstuve izkrāso manu pusdienreizi ar Latvijas Radio 2. Drīz jo drīz es būšu izglītota šlāgeru piedāvājumā.
Līdz šim mani visvairāk aizrāvusi dziesma Vecais kapteinis Džims, Ziņģu Arvīda stilistikā, bet tā jau nav tik jauna un nav topos.

(ir doma)
sirdna

12:36

Atkārtošos, bet tas nekas. Atkārtošanos par drausmīgu noziegumu uzskata tikai sevišķi inteliģenti un garīgi attīstīti cilvēki, tā ka vairums šejienes publikas pat nepamanīs.

Tātad - kaltētie tomāti ir cilvēces labākais izgudrojums, tūlīt aiz uguns un interneta.

updāte - Tramps. Tīri tā, uzmanības pievēršanai. Tramps. Trampa. Trampam. Trampu. Ar Trampu. Trampā. Tramp!

(20 raksta | ir doma)
barbala

11:25 - kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem, vol. III

Tad nu jā, kad trešo dienu mana bumbierkoka traumētā labā acs ir aizpampusi un šaura kā ķīniešu lāpāmadata, es krēslas stundā, ar koncetrētu domu spēku novēršot paziņu/kolēģu/klientu/ satikšanu tuvīnajos kvartālos, bez saulenēm devos uz aptieku pēc sejas krēma sausai un jutīgai ādai.

Šis projekts (sejas krēma iegāde) ilgst jau nedēļu, te aizmirstās, te "pagaidiet, rīt būs akcija" un tad nu smukajā Apothekā tvēru pēc nepieciešamā un kamēr meklēju BigPharma lojalitātes karti, aptiekāre pamanīja manu aci un klusi sacīja –
vaii, jūs laikam sita? vīrietis?

- eeee?
Nu kā, skatos uz jūsu aci, redzu traumu.
- eee, nē, šī ir darba trauma , paties. bet paldies.

Norēķinos.
Un tomēr aizdomājos. Empātija ir stipra lieta, bet personiskās projekcijas arī.


Kādos apstākļos Tu vaicātu svešam cilvēkam ar aizpampušu (ne zilu, ne asiņojošu) aci – mās/brāli, vai gadījumā nevēlies vērsties pēc palīdzības?

(25 raksta | ir doma)
kautskis

09:31 - Cirks ar zirgiem

Noskatījos Amurikas preža priekšvēlēšanu debates.

Protams, neviens tur neklausās to, ko viņi saka. Mums ir Programma, pizģec, nu lieliski. Man arī jaunajā gadā bija Programma, kuŗā bija sarakstītas visādas lieliskas lietas, ko šogad vajadzētu paveikt. Negribas ne skatīties, kas no tā sanāca.

Nē, klausās, kā to saka. Vispār tas ir ļoti stulbs veids, kā vērtēt prezidenta kandidātus – viņu retorikas spējas ne vienmēr iet roku rokā ar valsts pārvaldes prasmēm, bet, es atkārtošos, paprasiet Dūrčegam "Amusing ourselves to death", tur ir pastāstīts labāk un sīkāk. Bet kā ir, tā ir, tādēļ es, piemēram, gribētu priekšvēlēšanu debates, kur abi kandidāti uz pusēm lasa bilžu grāmatiņu (teiksim, Sisenis un skudra). Visiem uzreiz būtu skaidrs, ka mēs te runas spējas vērtējam, un nevienam neienāktu prātā, ka šādā veidā kaut ko var uzzināt par iekšpolitikas un ārpolitikas plāniem. Turklāt ļoti gribas dzirdēt, vai Tramps arī tad pārtrauktu Klintoni. "Dzīvoja reiz mežā sisenis un skudra..." -- "WROOOOOONG!!!"

Tā nu es ievēroju tikai to, ka a) Tramps visu laiku bāžas pa vidu. Reāli besī tie dirsieni, kas visu laiku bāžas pa vidu; b) Hilarija uzsvērti sauc viņu par Donaldu, savukārt Tramps viņu -- par sekretāri Klintonu; saukt cilvēkus vārdā tad, kad vietā būtu "misters tāds un tāds", ir ļoti neglīts paradums, lai gan mobilo telefonu operatori noteikti teiktu, ka tas ir mīļi; c) Hilarijai nevajag tik ļoti gatavoties, un es pat varu pateikt, kur novilkt robežu. Pie jokiem. Jokus iepriekš var sagatavot tikai tad, ja tev arī frīstaila joki labi sanāk. Hilarijai nesanāk; un d) pizģec, cik burvīgi izskatās, ka Tramps visu laiku šņaukājas!!! Labi, es strādāju finanšu industrijā, mums te apkārt ir glamūrs un kokaīns vienā laidā, es varbūt uzreiz ko ne to iedomājos, ka kāds šņaukājas. Bet, ja Tramps tiešām būtu aizgājis uz debatēm sašņaucies, tas izskaidrotu gan daudzas viņa atbildes, gan šņaukāšanos.

Ā, un – še es salūkāju savu "es taču teicu" kartīti – ko domājies, Hilarija apjautājās, vai jūs tiešām gribat laist Trampu tuvumā kodolieročiem. Nu, kuŗš gan būtu domājis, ka viņa tā darīs? Kuŗš gan?

(10 raksta | ir doma)
anonymous

00:25

Es esmu leļļa pusē! #žesuilellis

(2 raksta | ir doma)

27. Sep 2016

anonymous

18:41

Tas varētu būt grupas nosaukums - "Veģetāriešu dusmas".

(2 raksta | ir doma)
martcore

15:44

tikai tagad ievēroju, cik ļoti ir pārmainījies toms jorks, kas pēkšņi izskatās vecāks par baukšķenieku

(2 raksta | ir doma)
kautskis

14:44 - Katrs sienāzis un sisenis par sevi, un skudra pret visiem

Nē, man vēl nav miera. Tiešām nebiju iedomājies, ka tie mazie lēkātāji ir tik daudzveidīgi un aizraujoši.

Lūk, noteikti zināt to Ēzopa fabulas pārstāstu par sienāzi un skudru. Oriģinālā ir cikāde, un tā ir būtiska atšķirība! Lieta tāda, ka cikādes dzīvo vairākus gadus, savukārt pieauguši sienāži nepārziemo. Tas ir, viņi pirms ziemas sadēj olas, kas pārziemo. Bet pašiem dējējiem tieši šobrīd rit pēdējās dzīves nedēļas, ja ne dienas.

Skudrām, kā zināms, ir izteikta hierarhija (starp citu, tas drusciņ iedragā fabulas ticamību, tur nevarētu būt viena skudra, kas savā nodabā gatavojas ziemai), kas attiecas arī uz dažādu skudru dzīves ilgumu. Tomēr vidusmēra darba skudrai tik tiešām ir cerības pārlaist ziemu.

Tātad fabula par skudru un cikādi ir pastāsts par to, cik labi ir gatavoties priekšdienām, un cikādi tiešām var uzdot par bezrūpīgu, vieglprātīgu dīkdieni. Taču tad, ja cikādi aizstāj ar sienāzi, fabula kļūst par traģisku stāstu: nav jēgas gatavoties nākotnei, ja tu viņu tāpat nepiedzīvosi. Tad sienāža uzspēlētā bezrūpība kļūst par arvien izmisīgāku mēģinājumu aizmirst savu nenovēršamo un drīzo nāvi. Savukārt skudras padomi par to, ka vajadzētu gatavoties ziemai, izklausās pēc nesaudzīgas ņirgāšanās. Tīri bioloģisku apsvērumu dēļ sienāzis nespēs nodzīvot tik ilgi, pat ja viņš uzkrātu pārtiku ziemai. Skudras padoms der viņai pašai, bet sienāzis – no paša sienāža neatkarīgu iemeslu dēļ – to izmantot nespēj. Tikpat labi kāds veselīgais sārtvaidzis cilvēkam bez kājām varētu uzsaukt – kamdēļ tu neskrien, ir tik lieliski skriet, tas sagādā tādu prieku! Sienāzim atliek vien nopūsties un atcerēties, ka viņš vismaz ir parūpējies par saviem pēcnācējiem.

Tomēr pat savus pēcnācējus sienāzis nekad neredzēs; viņi izšķilsies tikai pavasarī. Tātad sienāzim pat nav mierinājuma, ka vismaz viņa bērni tai visgudrajai skudrai sados bietē; viņi pat nezinās, kā tā skudra izdarījās ar viņa vecākiem. Ir pat iespējams, ka tā [antropomorfiskā fabulas, protams – red. piez.] skudra pie sevis nodomā – ha, par vecākiem savulaik izņirgājos, tagad arī par bērniem, kas dzimuši un auguši kā bāreņi.

Bet fabulai ir vēl viens sižeta pavērsiens! Angliski pārstāsta galvenie varoņi ir skudra un sisenis, nevis skudra un sienāzis. Un tiešām, šīs fabulas ilustrācijās vijolnieks ir ar īsiem taustekļiem, kas, kā mēs iepriekš noskaidrojām, uzreiz liecina par piederību pie siseņiem.

Lūk, un angļu valodā var aizdomāties līdz citām fabulas beigām, kur grasshoppers saiet locustā. Pilnībā iespējams, ka tieši skudras nemitīgā ņirgāšanās par viņa mirstību pielikusi pēdējo punktu. Un nu viņš krīt tumšā, ļaunā bezdibenī, kur ir tikai posts un iznīcība, paraujot līdzi visu pārējo pasauli.

Bezmaz vai Breaking Bad pārstāsts bērniem, ne?

(22 raksta | ir doma)
martcore

14:19

starp citu, ja ir kaut kas, ko es kategoriski nespēju pieņemt, tad viena no šādām lietām ir loterijas (un es absolūti mierīgi spēlēju totalizatorā, un tā)
es gluži vienkārši nesaprotu savas izredzes loterijā uzvarēt
es zinu, ka tās pastāv, taču uz kādiem principiem tās balstās, cik vispār cilvēki pērk biļetes, kāds tur iznāk šis balvu fonds, ko nozīmē visi šie mistiskie džekpoti - man nav ne jausmas

pat vienrokainajos bandītos ir nu vismaz kaut kas, ja cilvēks tur redz, ka automāts ir piekačāts ar naudu, viņš uzskata, ka viņa izredzes paaugstinās un iet ar to draudzēties

pat uz kazino ruletes galda var izstrādāt kaut kādas, nav nozīmes kādas stratēģijas, bet tu saskati savas izredzes no 38 cipariem (amerikāņu ruletē; eiropiešu ir 37). vari iet pakarot ar kantori, noteikumi ir zināmi

bet loterijas man šķiet kaut kas līdzīgs, kā pamest gaisā pāris eiro, tālāk novērot, kā debesīs sāk griezties nevienam nesaprotama mašinērija, un no mākoņa tev pēc tam uz galvas uzkrīt čiriks. kāpēc čiriks? kāpēc biļete maksā eiro? vot viss tādā garā

(2 raksta | ir doma)
martcore

12:30 - kaut kā parāva

(4 raksta | ir doma)
kautskis

12:18 - Pūļa psīholoģija

Vispār es esmu diezgan satriekts par to atklāsmi, ka grasshopper ir sisenis, nevis sienāzis. Un vēl izrādās, ka locust ir grasshopper ļaunā fāze, tāds misters Haids pret doktoru Džekilu. Ir atsevišķas grasshopper sugas, kas dzīvojas savā nodabā, priekā, laimē lēkā tādi zaļi apkārt. Bet šad tad viņiem ieslēdzas ļaunā fāze, viņi paliek dzeltānbrūni, savācas lielos baros kopā ar citiem un dodas sirojumos. Tad viņus sauc par locusts. Citādi nekādas atšķirības starp grasshopper un locust nav, kas izskaidro to, kāpēc latviski gan viens, gan otrs ir sisenis.

Sienāži ir bush crickets un no siseņiem atšķiŗas ar to, ka viņiem ir gaŗi ragi vismaz paša sienāža izmērā. Kā arī ar to, ka viņi ir psīholoģiski noturīgāki un nesirgst ar bipolārajiem traucējumiem.

Kazi, vai tik nebūs taisnība tiem neglītajiem aizspriedumiem, kas riebīgu izturēšanos skaidro ar dažādu ķermeņa daļu mazajiem izmēriem.

(8 raksta | ir doma)

Navigate: (Previous 20 Friends)