Prof. Biezpientaures pētījumu centrs -

(Jaunākais) (Arhivētais) (Draugi) (Par sevi)

18. Maijs 2020

17:31

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Kādreiz varētu uzrakstīt stāstu grāmatiņu ar kapu stāstiem. Nē, ne par melno vīru ar kaulaino roku, bet radiniekiem un viņu kapu māniju. Piemēram, viens no gadījumiem - māsa1 taisās uz miršanu un māsa2 mēģina pierunāt vājnieces dēlu, lai apglabāšana notiktu kapos, kuros apglabāta abu māte (kura nekad nav gribējusi tikt apglabāta tajos). Māsa2 ir kapu fanātiķe, kas mēnesī pa dažādiem Latvijas kapiem nobrauc komija cienīgu kilometrāžu, bet šis ir principa jautājums - māsiņai jāguļ kopā ar māmiņu. Jautājums tiek uzstājīgi pieminēts teju katrā sarunā ar dēlu, uz ko viņš atbild - vai šī ir kārtējā lieta, kurā nevajadzētu rēķināties ar māsas1 gribu un vēlmēm? Un kā tad viņa tiks nošķirta no vīra, kurš arī nedzīvos saules mūžu? (šis ir netīrs paņēmiens, bet ko lai dara). Pagaidām māsa2 nav iesniegusi apelācijas sūdzību par šiem argumentiem, bet dēls zin, ka māsa2 ir knīpstanga un ir pieradusi savu panākt visiem līdzekļiem, tāpēc nezaudē modrību.

Indiešiem ir daudz trūkumu (kā jau mums visiem), bet cik saprotu, kapu kultūrā viņi ir mūs apsteiguši. Nudien, vajadzība iekārtot lielas zemes platības ar aizgājējus apzīmējošām konstrukcijām ir vēlme ignorēt nāves faktu. Teiksim, es varu atcerēties savus mirušos tuviniekus, sēžot uz taburetes virtuvē vai bstāvot uz balkona - man tāpēc nav jādodas uz noteiktu vietu 250km attālumā. Kad es dzirdu ieteikumus "braukt un aprunāties"....Man nav pierādījumu ne aizkapa dzīvei, ne tās neesamībai - bet kāda tam starpība. Cilvēka nav un tas arī viss. Viņas nebūs un kaut kad nebūs arī manis un pasaule no tā nemainīsies un tas ir tikai pareizi. Jau paguvu novērsties - tātad, doma ka ķermenis tiek sadedzināts un vairs nav fizisku liecību par tā kādreizējo klātbūtni, man šķiet dabiskāka par kapu kopšanu pat idilliskākajā variantā, ar lauku kapiem, akmens sētu un asperāgiem - nerunājot par granīta mauzolejiem ar 2m+ stellām.

Aprūpējot aizejošu cilvēku, redzot ka tam ar katru nedēļu, ar katru dienu vajag arvien mazāk, kā pamazām zaudē nozīmi viss, kam agrāk ir bijusi svarīga loma....mammai, kad viņa bija aprūpējusi savu mammu, nebija vajadzības braukt uz kapiem katru nedēļu un pat ne mēnesi. Un man tas šķiet saprotami. Vai nemitīgā dzīvošana pa kapiem ir vainas apziņas dēļ vai tiešām mierinājuma meklēšana, vai nespēja samierināties un pieņemt izmaiņas?

(4 raksta | ir doma)

Comments:

[User Picture]
From:[info]bozena
Date:18. Maijs 2020 - 22:17
(Link)
Kapiņi ir maziņš mazdārziņš, tur var izpausties apzaļumošanas dizainā, sevišķi tie, kuriem dārziņa nav.
Un kapu kopšanas pagāniskā un aizmirstā būtība ir varbūt pielabināšanās aizgājējiem, senču gariem, kā dažām ciltīm totēmiskās dejas un upuri. Lai senču gari ir labvēlīgi.
Man vispār patīk kapos, arī pavisam svešos; tur lielākoties tāds apcerīgs miers, nav ne vainas pastaigāt.
Kapi ir arī maza piemiņas zīme cilvēka dzīvei, raugi, katru dienu ejot vecajos kapos, sāku lasīt vārdus uz krustiem un domāt, kādi viņi bija, šie mirušie. Atradu Ernu Vildi, ieguglēju, ka Erna bijusu viena no sieviešu korporācijas Imeria dibinātājām, bet nomirusi jaunos gados.
Nu man tur vēl vairāki favorīti ir.
(Reply to this) (Thread)
From:[info]biezpientaure
Date:18. Maijs 2020 - 22:46
(Link)
māsai2 ir 2 dārziņi un ~5 kapi (man zināmie) and still counting!

brālēnu, kurš bija kaislīgs outdoora piekopējs, es vienmēr atceros, esot pie ūdeņiem, atceros ko esam darījuši, pat jokus. kapos - skatos uz melno plāksni, uz smiltīm, lērumu citu kapavietu apkārt un nekā. nu, nesaprotu es šo žanru. varbūt kādreiz vēlāk.
(Reply to this) (Parent)
[User Picture]
From:[info]barbala
Date:18. Maijs 2020 - 23:09
(Link)
Ech.

Man pret šo ir neviennozīmīga attieksme, mūsu ģimenē nav kapu daiļkopšanas nerva, lai neteiktu pat gluži pretēji; kaut kā stipri vien neaprūpējam atdusas vietas, jo ir tieši tā, kā saki- omas/mammas/opjus es atceros re, pasakot "prakvasts" vai atverot vīnu ar vectēva korķuviļķi vai visādi citādi, nesot genofondu. Beeeeet, man zibens glauži vai iebelza brīdī, kad sapratu, ka mēs mammu apglabājām lauku kapstētā (un nevis pie viņas vecākiem te, Rīgā, Miķeļa kapos) tāpēc, ka tā šķita ērtāk, sak, mēs taču baigi iesim, pieminēsim. Realitātē ir tā paskarbāk, es pāris reizes gadā saņemos tripam un jā, vien šogad man piešķīlās, cik egoistiski rīkojas palicēji savā tābrīža reaktīvajā domāšanā/darīšanā/glabāšanā.


Bet tā, lai gaiši, cik vien var būt aprakstītās situācijas specifikā.
(Reply to this) (Thread)
From:[info]biezpientaure
Date:19. Maijs 2020 - 23:34
(Link)
Ar tiem kapiem viss darbojās, kamēr cilvēki mūžu nodzīvoja vienā vietā vai vismaz pagasta robežās. Viss pa rokai, saplūc puķītes un aizej (bail padomāt - var taču pa ceļam saplūkt, iztiekot bez māsas2 ziedu klēpjiem t.sk. ziemas vidū).

Tagad, kad cilvēki daudz vairāk un tālāk migrē, kapu koncepts sāk buksēt. OK, agrāk visi arī nedzīvoja visu mūžu vienā vietā - bija kalpi, kas mainīja saimnieku, no tā ko ātrumā var iztēloties. Nu kaut kā tā.
(Reply to this) (Parent)