Ech.
Man pret šo ir neviennozīmīga attieksme, mūsu ģimenē nav kapu daiļkopšanas nerva, lai neteiktu pat gluži pretēji; kaut kā stipri vien neaprūpējam atdusas vietas, jo ir tieši tā, kā saki- omas/mammas/opjus es atceros re, pasakot "prakvasts" vai atverot vīnu ar vectēva korķuviļķi vai visādi citādi, nesot genofondu. Beeeeet, man zibens glauži vai iebelza brīdī, kad sapratu, ka mēs mammu apglabājām lauku kapstētā (un nevis pie viņas vecākiem te, Rīgā, Miķeļa kapos) tāpēc, ka tā šķita ērtāk, sak, mēs taču baigi iesim, pieminēsim. Realitātē ir tā paskarbāk, es pāris reizes gadā saņemos tripam un jā, vien šogad man piešķīlās, cik egoistiski rīkojas palicēji savā tābrīža reaktīvajā domāšanā/darīšanā/glabāšanā.
Bet tā, lai gaiši, cik vien var būt aprakstītās situācijas specifikā.
Ar tiem kapiem viss darbojās, kamēr cilvēki mūžu nodzīvoja vienā vietā vai vismaz pagasta robežās. Viss pa rokai, saplūc puķītes un aizej (bail padomāt - var taču pa ceļam saplūkt, iztiekot bez māsas2 ziedu klēpjiem t.sk. ziemas vidū).
Tagad, kad cilvēki daudz vairāk un tālāk migrē, kapu koncepts sāk buksēt. OK, agrāk visi arī nedzīvoja visu mūžu vienā vietā - bija kalpi, kas mainīja saimnieku, no tā ko ātrumā var iztēloties. Nu kaut kā tā.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}