![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
20:55
Trīs mēneši pagāja vienā elpas vilcienā. Jau sākumā nebija ilūziju, izņemot vienu - likās, viss būs ilgāk. Beigās tikai trīs mēneši no diagnozes līdz bērēm - viss bija galā, kad sāku domāt par auto pirkšanu (un nenožēloju, ka īrēju). Veiksme nelaimē - varēja būt daudz ilgāk un mokošāk. Pašam bija gatavības stāvoklis, triju mēnešu sprints. Viss sakrita ar vīrusa izplatību, bet kad sāka slēgt slimnīcas, tā īsti vairs nebija pa tām jābraukā - bet arī brāļi no ārzemēm netika uz bērēm. Pēdējos gados biju satuvinājies ar mammu, vairāk braucu pie viņas un man šis periods nebija nasta, nebija distances kā tad, kad biju pa īstam atdalījies. Ziema pārgāja pavasarī, atceros kā parādījās pirmais zaļums un kad mamma aizgāja, ziedēja ābeles. Pēc nedēļas pavasaris jau bija izaudzis vasarā, ābeļziedi noklāja zemi, skujas - kapu un beidzot varēju no sirds izraudāties. Jūtos izlīdzis un pieaudzis.