Es iebilstu pret to, ka tiek tēmēts uz mistisku padomju absurdismu. Autors reizēm to papildina ar saviem emocionālajiem vērtējumiem un pārspīlējumiem, kas neļauj īsti saprast, kas no aprakstītā ir fakti, bet kas ir piedzejots. Tāpēc šī grāmata neliekas īpaši vērtīga.

Bet citādi padomju cilvēki reaģē uz incentīvām tieši tāpat kā jebkurš cits. Valdība centās radīt šīs incentīvas ar plānu izpildi. Kapitālistiskajās valstīs galvenā incentīva ir nauda. Katra no tām var radīt milzīgus izkropļojumus, ja nav atbilstošas kontroles.

Kad senas pretmalārijas zāles daraprim, kurām jau sen beidzies patents un kuru pašizmaksa ir pāris centi, sāka tirgot par simtiem dolāru, daudziem tas likās absurds. Tas bija interesanti iepazīt, kā farmācijas nozare, kurā viss ir tik ārkārtīgi regulēts, bet viltīgi cilvēki atrod spraugas, kā noturēt savu monopolu.

Tas ir kā piemērs, ka nauda rada vēl lielākus izkropļojumus. PSRS problēma vairāk bija tieši regulācijas trūkumā. Visas manipulācijas ar plāniem – tās man likās kā ļoti triviāli novēršamas. Varbūt šīs regulācijas kultūras iztrūkums arī ir īstais iemesls, kāpēc pēc PSRS sabrukuma, bija milzīgs ekonomikas sabrukums – nekas tāds nenotika Ķīnā (nezinu, ko tu domā sakot, ka tā bija fundamentāli atšķirīga), un šķiet, ka arī Kuba no tā izvairīsies, pārejot uz tirgus attiecībām.

Pagātne ir jāvērtē, bet tā ir jāvērtē objektīvi, nevis pēc emocijām.