Interesanti, ka padomju varas laikā (vēlīnajā, iepriekšējos nepiedzīvoju) nebija sajūtas, ka valsti vada cilvēciskas būtnes, kam kaut kas kopīgs ar ierindas pilsoniem, kā es. Savos tīņa gados, ja jāvizualizē, tad iztēlotos PSRS kā tādu milzu mahīnu (ir tādas baisas platformas, uz kādām tur kosmosa kuģus pārvieto - kaut ko tik mega mega), kurai uz borta augšā PSKS CK politbiroja locekļu bildes sakarinātas. Bet tās jau bildes, ne cilvēki. Protams, ieķiķināja par Leonīda šļupstēšanu, Jurija ledusacīm u.tml. - taču tie bija tikpat netverami tēli kā Petjka ar Čapajevu, par kuriem tāpat anekdotes stāstīja, - sajūtu līmenī neuztvēra pie varas esošos kā dzīvus cilvēkus, bet gan kā tēlus, Višnu avatarus. Sabrūkot tai sistēmai, kardināli mainījās varas uztvere - piepeši ieraudzīja, ka pie varas tiek puscaurkritis fizikas laboratorijas laborants, laika ziņu lasītāja, kas vienmēr visu rindu jūsu piemājas veikalā pie kases kavējusi, tur vēl kāds, kas ja ne pašam, tad kādam no paziņām labi zināms. Tie vairs nebija tēli - varas tēls izgaisa, - bet gan dzīvi cilvēki, ar savu seklumiņu, blēdībiņām, vājībām, muļķību. Pret varas nesējiem parādījās personiska attieksme, emocijas, vīpsna. Un kauns, ka tie ir tikai vienkārši cilvēciņi, nevis bijību iedvesoši tēli.

Gribas jau just piederību kam varenam, ar lielo burtu, bet nekā. Moš tāpēc man aizvien vairāk patīk asociēt sevi ar ES, nevis šo Dieva aizmirsto provincīti - kā nekā Eiropa ir liela, nedalāma un varena, pasaulē spēcīgākā ekonomika, augstākā civilizācija, - un varas nesēji kā monolīti tēli kur augšā (Merkele vien ko vērta!). Tb moš vaina ne sistēmā, bet manis postsovjetiska indivīda emocionālā nepieciešamībā pēc kā pāri cilvēkam stāvoša, lielāka? Sanāk tikpat sekli kā tas seklums, pret ko pozicionējies.

Te pamanīju vienā diskusijā (šodienas MASS manā freidlistē par PSRS) eksaltēti kā džokeri galdā sviežot argumentu par Stabu ielas pagrabiem. Tā kā diskusija bija par PSRS sabrukumu, nevis kara komunisma laiku (tās 2 dažādas lietas), tad aizdomājos, kādi tad bij tie Stabu ielas pagrabi 80. gados.
Jāatzīst, netiku tur ciemojies (aizdomas, ka 99,9% pagrabu piesaucēju ne tik), līdz ar to nevaru neko spriest par šo tēmu. Manis paša atmiņās ir tikai maktenas bailes no šīs iestādes, bet tās drīzāk bija vecās paaudzes ieaudzinātas. Taču zinu vienu, kurš kā reizi PSRS sabrukuma periodā tur iespēlēja patupēt. Neko, dzīvs. Dīvains jau ir - putniņi galvā ka nu tikai, - taču neesmu drošs, vai čekas nagu maucēji pie vainas, jebšu Mākslas akadēmijas diskrētās neirozes pārpilnais atmosfairs.
Bet stāsts lūk šāds. kur 80. gadu vidū, vairāk uz otro pusi (varētu būt kāds 1985. gads) divi izlaisti tīņi - 15-16gadnieki, - apnikuši ņemties pa tīņiem piešķirtajiem pagrabiem (vēlīnajos padomju gados, kad vēl nebija talantu fabriku TV, tīņiem piešķīra tusēšanai pagrabus Vecrīgā - paši iztīra, iekārto, un tusē - nu tur spaida meitukus un grabina ģičas, iedomājoties sevi par ciema mēroga hendriksiem) un katru rītu ar cukurūdeni grebeni smērēt, nolēma bēgt uz Rietumiem. Par Rietumiem viņi zināja, ka tur viss baisi kūl un viss pa freiju - visi braukā limuzīnos un dzīvo mājās ar ziemas tenisa kortiem. Korti šiem nafig nebij vajadzīgi, bet limuzīns noderētu. Kartē apskatījās, ka Rietumi ir rietumos no Rīgas, un tur nokļūt var divejādi: caur Poliju un Austrumvāciju, vai Somiju. Būdami saprātīgi, secināja, cauri divām socvalstīm nez vai tiks, tāpēc jāmūk tur, kur robeža tikai viena. Savāca mugursomu konservu, ģitāru, nočiepa mammai piecus rubļus, kaimiņam cigarešu paciņu, un devās uz Ļeņingradu (mūsd. Pēterburga). No turienes uz Viborgu un tad mežos iekšā uz somu pusi. Klīduši kādas dienas 3-4, konservus aprijuši, izmirkuši un sajutušies makten nelaimīgi. Pirmās salnas nebūt neveicināja iemīlēt Tarzana dzīvi mežā, bet vienīgais papildu apģērbs bija pussapuvuši vatenieki, ko acīmredzot meža celiņa malā pazaudējuši no Belomorkanāla zonas izbēgušie zeki tālajā 1952. gadā. Īsti nezinu, vai viņus noķēra padomju robiņi pie pašas robežas, vai jau somi saņēma un 100 m tālāk atdeva atpakaļ mātei dzimtenei, tak sašņorēja puikas kā Rēveles šķiņķīšus.
Nu un uz zastavu (neizturamās smirdoņas dēļ pusceļā vatenieki atņemti un izmesti no bobika, atstājot tos mežā nākamajiem robežpārkāpējiem), kur konstatēts robežpārkāpšanas mēģinājuma fakts un reģistrēti pārkāpēji. Pratināšanā abi Kaupēna mantinieki, lepni paceltu galvu kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā, lepni atbildēja, ka viņi nāk no Kurļandijas, vārdā vienam esot Puteklis Burbulis, bet otram - Jūdaliņš Tāgadiņš (pases šiem vēl nebija, skolēnu apliecības bija atstājuši mājās kā nevajadzīgas). Procesa lielāko laiku paņēma kurļandiešu dīvaino vārdu ierakstīšana protokolā.
Tīņi pabaroti un aizkonvojēti uz Ļeņingradu, kur atradās apgabala robežapsardzes štābs, aber no turienes zaldātiņa (ja robežsardzes virsnieki bija KGB dienestā, tad ierindneiki nāca no obligātā iesaukuma) pavadībā atsevišķā kupejā ar vilcienu aiztransportēti uz Rīgu un nogādāti Stabu ielā. Ierodas tur un dežurantam robiņš braši raportē: "Нарушители государственной границы Юдалиншь Тагадиншь и Путеклис Бурбулис доставлены!" (Valsts robežas pārkāpēji Jūdaliņš Tāgadiņš un Puteklis Burbulis atvesti!) Dežurants čekists kādu brīdi sēca kā krastā izmesta zivs, bolīja acis, ķēra pie sirds, tad ievilka elpu un lūdza atkārtot. Zaldātiņš atkārto. Dežuranta diafragma sāk nekontrolēti raustīties, taču šis saņēmās un lūdza vēlreiz atkārtot, jo neesot pārliecināts, ka pareizi sapratis. Zaldātiņš braši noraportēja. Tad dežurants piezvanīja uz iekštelpām, no visas mājas saskrēja pilns ar čekistiem un dežurants atkal lūdza atkārtot. Zaldātiņš braši noraportēja. Visi klātesošie smieklos vārtījušies kādu pusstundu, nabaga robežsardziņam atkal un atkal liekot raportēt. Kad cirks beidzās, abus nopratināja nu jau dzimtajā valodā, aiz škvarņika iemeta izslavētajā pagrabā un pēc pāris stundām atdeva vecākiem ar norādi nosloksnēt par Rietumiem sapņojošās atvases tā pamatīgāk, lai blēņas nenāk prātā. Tāds luk pastāstiņš, kādu es to atceros.
Bet ja kāds grib uzzināt, kā īsti bija patiesībā tajos Stabu ielas čekas pagrabos, lai prasa vienam no stāsta galvenajiem varoņiem - toreiz nepilngadīgajam disidentam Puteklim Burbulim (kurš sviesta cibā figurē kā romantiskais naisīšu mīlētājs un ēteriskais skaistuma cienītājs iokaste). ;)

Krīt ozolzīles. Piepeši atcerējos, ka padsmitnieka gados man bija divas vīzijas, kā gribētu dzīvot. Viena bij iekārtoties par Kolkas bākas sargu - lasīt grāmatas, ar gaiseni atgaiņāt kaijas un nekomunicēt ar līdzcilvēkiem (kuru tur nemaz nebūtu). Otra bij ar pilnu mugursomu ozolzīlēm klejot pa pasauli un stādīt tās zemē ar domu, ka moš kur ozoli izaugs. Dažādas domeles prātā lūk iešaujas, rudens lietū zem nojumes uzvelkot dūmu.

Kad man bija gadi 8, atklāju sasodīti intresantu joku: ja kādu vārdu (piemēram, "ābols") skaļi atkārto daudz, daudz, daudz reižu, tas piepeši kļūst par skaņu un zaudē jēgu. Un tad ar to var apzīmēt jebko. Dalījos atklāsmē ar apkārtējiem, taču tie - kā parasti, - nesaprata mani un brutāli aizdzina kaplēt bietes.

UPD:
Laikam pilnmēness tuvojas, ka nāk virsū vēlme pašam rezonēt, nevis rimti vērot.

Paziņa man atsūtīja čehu "jaunā viļņa" filmu TOP, kuras man noteikti jāredzot:
1) Kaut kas atšķirīgs / O necem jinem –Věra Chytilová (1963.)
2) Melnais Pēteris / Cerný Petr – Miloš Forman (1963.)
3) Intīmais apgaismojums / Intimni osvetleni – Ivan Passer (1965.)
4) Blondīnes mīlestības / Lásky jedné plavovlásky – Miloš Forman (1965.)
5) Veikals uz galvenās ielas / Obchod na korze – Ján Kadár & Elmar Klos (1965.)
6) Pērles dzelmē / Perlicky na dne – Jiří Menzel, Jan Němec, Evald Schorm, Věra Chytilová, Jaromil Jireš (1966.)
7) Cieši vērotie vilcieni / Ostre sledované vlaky – Jiří Menzel (1966.)
8) Margrietiņas / Sedmikrásky – Věra Chytilová (1966.)
9) Ugunsdzēsēju balle / Horí, má panenko – Miloš Forman (1967.)
10) Dezertieri un klaidoņi / Zbehovia a pútnici – Juraj Jakubisko (1968.)

Varēju lepni izriest krūti un laipni informēt, ka šo jaunatklājumu zinu jau gadus 30, tb kā nu sanāca, kā ne, bet būdams ieslodzīts aiz Dzelzs priekškara, tīņa gados noskatījos lielāko daļu gan čehu, gan franču "jaunā viļņa" mūviju (lai gan jāatzīst, rumāņu un dienvidslāvu "jaunā viļņa" paraugi nebūt nebija sliktāki). Netic. Tā tas nevarot būt, jo viss bijis aizliegts. Nu nezinu, nezinu. 1970./80. gadu mijā uz lielā ekrāna brīvi skatījos "Skārda bungas" (Grasa romāna ekranizējums), Austrumeiropas "jauno vilni" un neko - dzīvs. Vo to visu sanapsterot, lai dēls varētu skatīties, kad līdz tam daaugs, tas gan būs grūtāk. Bet jāredz noteikti. XX gs. 60. gadi vispār interesants fenomens. Ja tā padomā - Rietumu civilizācijas kulminācijas virsotne.

Gaidot pacienta verdiktu "tagad paspēlēsimies krāsiņām", ielīdu krievu livejournalā, kur uzdūros pļāpām par ekonomisko stāvokli PSRS. Autors, visnotaļ cienījams vēsturnieks, bija ielicis skanētu statistikas pārskatu un vaicāja, kā kurš atceras pārtikas iegādi. Var jau būt, ka Maskavā un Pīterā šie glaunāk dzīvoja, taču visnotaļ labi atceros absolūti tukšos veikalu plauktus, kur no zivīm bija tikai milzu klučos sapresēta skumbrija, blakus tāds pats heka klucis un viss. Vēl konservi: tefteļi tomātu mērcē. Un jāstāv 3h rindā starp zvērinātiem babuļiem cerot, ka "zupas izlase" (liellopu kauli ar kādām nebūt kuslām gaļas driskām) nebeigsies, kad tava kārta būs pienākusi un māte no darba paspēs pienākt. Bija reizes, kad 4,5h nostāvējis esi, un pārdevēja nobrēcas, lai visi iet nah, jo produkts beidzies. Saskaitos, komentārus lasot. Tb lai nedirš par ikrmaizītēm, ko ēduši (ja vien nebij nomenklatūras vai tirdzniecības darbinieku kinderi). Un arī badā nemira. Protams, padomijā bija arī virkne pozitīvu lietu, un milzums stulbuma un cūcību, taču šāda selektīvā slavēšana vai gānīšana, izraujot no konteksta ko vienu un to reducējot uz visu, ir derdzīga. Pie tam slavētāji un gānītāji savā argumentācijā ir kā spoguļattēli, atšķiras tikai teikuma priekšmets.

Interesanti šķiet kas cits - tas, oponenta selektīvā pieeja gandrīz neizbēgami izprovocē tikpat selektīvu atbildes reakciju. Tā god. prof. Feldmanis, gadiem strīdoties ar "Kremļa vēstuniekiem", šķiet, kļuvis par īstenu nacisma apoloģētu (kā savulaik studenti smējās, šim gan jau skapī goda melnais ancuks sudrabotām ozollapām uz atlokiem noglabāts); visnotaļ zinošā prof. Zemīte, vai ik dienu lasot studentu referātus par nejaukajiem indiāņu slaktētājiem jenkijiem, vairs ne pēta, bet meklē attaisnojumus un nodarbojas ar Ziemeļamerikas anglosakšu slavēšanu; zinu vairākus gudrus cilvēkus, kurus oficiozā bezdomu Rietumu celšana uz pjedestāla iegrūdusi pretējā grāvī, tb piespiedusi sākt veltīt laiku "pozitīvā padomisma" meklēšanā (jāatzīst, pāris cibiņi arī mani šādā veidā šajā grāvī iestūma, un tikai visu kontaktu saraušana ļāvusi pamazām sākt kārpīties no šī subjektīvisma ārā), tb cilvēks no zinātnes un pētīšanas aiziet propagandā un apoloģētikā. Tb interesanti - vai kā viena absolutizēšana un slavēšana neizbēgami visos izsauc nepatiku un naidīgu reakciju, jebšu tikai daļā? Un vai to varētu uzskatīt par pētoša prāta pārbaudes akmeni: kurš atduras un pārstāj pētīt, kurš tomēr spēj pārvarēt? Jāpadomā par to.

Starp citu - arī no darbības/pretdarbības operas, - mana vecmāmiņa stāstīja, ka viņu par pārliecinātu ateisti padarījusi obligātā ticības mācība skolā. Ja nebūt tās, viņa būtu sekojusi ģimenes tradīcijai, īpaši neaizdomājoties.

Bet tik un tā īgna oma. Uz nervu pamata nopirku puskilo konfekšu "gotiņa". Noslēpšu rakstāmgaldā un pa kluso šņakarēšos.

Vispār jau bērnībā pamanīju, ka tas, kas man šķiet loģisks, apkārtējiem nešķiet. Un otrādi. Vo par provi literatūra, klasika. Lika man kādā tur klasītē 7. vai 8. rakstīt sacerējumu "kas man tuvs Veidenbauma dzejā". Nu un tad es rakstīju visu, kas tuvs - "iet profesorus klausīties man netīk, tur tik muļķis ies, un plauktā noputējši, guļ biezie pandekti - es labāk dzeru alu, kaut sadzertu ar galu" utt. Ielika man treknu sarkanu 3* ar piezīmi "neesi izpratis Veidenbaumu". Gāju meklēt taisnību, ka uzdevums bija nevis "izprast", bet gan "kas man tuvs", tb 2 dažādas lietas. Augstākstāvošajām instancēm pedagoga izskatā tas nešķita loģiski un par mutes brūķēšanu dabūju 2. Tad es pirmo reizi sapratu, ka citi var man pašsaprotamas lietas uztvert man neizprotami citādi.

-----
* Tas bija sensenos laikos, kad dzīvojām aioz dzeloņstieplēm un ēdām mamutus - bija 5 ballu atzīmju sistēma.

Kaut arī jau labu laiku esmu sapratis, ka rakstītam vārdam ne vienmēr var ticēt, tb ja uz malkas šķūnīša sienas ar krītu uzskricelēts MAUKA vai ХУЙ, tad tomēr liela varbūtība, ka tai šķūnītī tik un tā iekšā ir malka un vecas, zirnekļtīklu iekūņotas ragutiņas, nevis agrīnās pubertātes sapņu iemiesojums. Taču laiku pa laikam iekrītu atkal un atkal, kaut to visu zinu. Vo par provi, cenšos atvasei kā vienīgo pieejamo našķi nodrošināt hematogenu, jo kopš bērnības dzīvoju ar pārliecību, ka gan veselīgs, gan garšīgs. Proti, pēc receptūras tas ir liellopu asins pulvera sajaukums ar kondensēto pienu, tb labs olbaltumvielu un dzelzs avots, plus rumpīša spēcinātājs (pofig, ka Mozus hematogenu aizliedza). Tak izrādās, ka vecajam Smitam patiesi bijusi taisnība par tirgus pašregulāciju un valsts iejaukšanās pēdu nīcību brīvības apstākļos - ņēmu un izlasīju (str inspirēts), kas tad uz iepakojuma par sastāvu rakstīts. Viss mainās šai pasaulē, pat hematogens. Izrādās, ka no liellopu asinīm tur vairs nav ne smakas, tb tas ir kondensētā piena un visādu figņu un krāsvielu/aromatizētāju maisījums, kurā no hematogena vairs tikai pircēju maldinošs nosaukums palicis (līdzīgi kā ar krabju nūjiņām, kuru izgatavošanā nav cietis neviens krabītis). Un tas man nepatīk. Jo nosaukums, apzīmējums ir sabiedrībā pastāvoša vienošanās, kas tas ir, šai gadījumā, no kā sastāv produkts. Tb konjakam jābūt no vīnogu spirta, nevis no kartupeļiem, vīnu jāraudzē no vīnogām, nevis no miežiem, maizei jābūt no rudziem/kviešiem, nevis no zirņiem u.tml. Ja produktā nav a priori paredzēto sastāvdaļu, tad tas NAV TAS produkts, bet pavisam kas cits. Es nesaku, ka sliktāks, bet CITS.

Piebilde speciāli priekš begemots - turpinot sarunu, - vo t.s. padomju laikā nekas tāds pašdarbības/iniciatīvas rezultātā nebija iespējams. Ja "Doktora" desas receptūra paredzēja tādas un tādas augstākās kvalitātes sastāvdaļas (tāpēc to dēvēja par "Doktora", ka šī desas šķirne bija izveidota speciāli diabētiķiem), tad lai Džā stāv klāt tiem, kam ienāktu prātā iešaut katlā nevis jaunlopu, bet gan cūku, nemaz nerunājot par soju, augu sviestu u.c. figņām! Momentā viss saražotais tika svītrots, gaļas kombinātam plāns (bet tas bija svētumu svētums) izkūpēja un vadība lidoja no ienesīgajiem amatiem (par plāna neizpildīšanu). Tāpēc trīcēja un drebēja, lai pat desas apvalciņš nebūtu ieplaisājis, tai nākot no konveijera lejā. Un ja taisīja hematogenu, tad tā bija manta, ko pediatri ieteica visiem kinderiem štopsēt māgā. Tas ir fakts. Taču mazāk zināms fakts ir tas, ka tie paši "gosti" paredzēja kvalitatīvo sastāvdaļu oficiālu aizvietošanu ar "analogām". Par kvalitāti tādā gadījumā man nav ne jausmas.

Piepeši atcerējos dzimtas leģendu par tanti Valdu, kas nokritusies svarā par 30 kg pāris nedēļās. Redz, te aiz dzelzs priekškara dzīvojot, tā gaume un mode tā arī iekonservējās "līdz 1940." gada stadijā. Aber viena no mierlaiku apriorijām postulēja, ka dāmas no "labām ģimenēm" ir viegli mollīgas (no mūsdienu skatījuma: pamatīgas resnules). Nu tā bija tā mode 30. gadu beigās un pie tās pieturējās. Savukārt 60. gados, kad tas priekškars tāds brīvāks kļuva, atļāva sarakstīties ar tiem radiem, kuri pāri jūrjai aizmukuši, pa pastu sūtījumus saņemt, mana tante Valda esot aizrakstījusi māsīcai uz Ņujorku (pie sevis šķendējoties, ka neviens no radiem nav praties Parīzē apmesties) - lai atsūtot viņai korseti tāda un tāda izmēra. Pēc laika māsīca atbildējusi: "zin, mīļā, nav korsetes, nevaru atrast nevienā bodē, jo pie mums tik resnas ir tikai nēģerietes, aber tās korsetes nevalkā". - Kultūršoks dzimtas dāmu aprindās bijis baiss, zeme atvērusies, vienā stundā mainījusies visa vērtību skala, paradigma un viss cits, kas tur var mainīties. Savukārt viņu vīri par to vēl tagad, kad aš pusghadsimts pagājis, pie konjaka glāzītes mēdz labsirdīgi iesmīkņāt. :)

Superduperllaiciņš. Es būtu laimīgs, ja tāds būtu augu gadu (fakinie snowbordisti, ja šiem kas nepatīk, var emigrēt uz Somiju vai Čukotku). Vienīgā dilemma ir, kā noturēties pie virpas līdz laikam, kad jau nav nepieklājīgi ripināt uz Gauju* vēsu bairīti iemalkot, palūrēt caur saulenēm uz garām tekošo jaunuvju pupeļiem, kājeles izstiept un kustināt īkšķus. Vai arī atlikt Gaujas obligāto apmeklējumu uz rītvakaru, bet tagad šmaukt mājās un ar sievelīti sēdēt zālē zem ābeles, malkojot kādu vēsu drinku un pļāpājot, kā kuram šodien darbā gājis.

Un vēl tā nejauši, uzpīpojot un izbaudot +42C vergtura pagalmā, aizdomājos par skopumu. Par tās izpratni dažādās sabiedrībās. Kaut kā atminējos kultūršoku padomju laikā, pēc kamrāda stāsta, kurš pirmo reizi bija pabijis Norvēģijā vienā pasaules kausa frīstaila etapā ar slēpēm lēkājot, un vakarā viesnīcā sadzēris ar sitiem brīvlēkātājiem no mežonīgajiem rietumiem. Neticēju stāstam, ka amerikānis esot atnācis ar visīti, visi maķenīt ietrenējuši, tak ne līdz galam (otrā dienā ta mačošanās), nu un ciemiņš paņēmis pudeli, aizskrūvējis, ielicis pudelē un atvadījies it kā tas būtu normāli. Atceros to neizpratni un neticību - ka tā takš neviens nevar rīkoties! Nu tā takš nevar būt, ka atnāc ciemos ar trauku, nodzeras un nes trauku mājās! Nu gluži kā lasot Nosova "Nezinītis uz Mēness" neticēju, ka krānā ūdens var pārstāt tecēt, ja neiemet naudiņu. Pagājuši gadi, pasaule mainījusies. Vakar atripināja sens kamrāds ar pāris baciļiem. Pasēdējām, iemalkojām un es nekādi nevarēju saprast, kur šis tomēr tāds nesaimniecisks - neizdzerto bairīša bacili neņēma vis līdzi, bet gan ielika manā ledusskapī sakot, ka gan jau man no rīta noderēs.

----
* Gaģužņiku, nevis upi.