Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
strīdā nedzimst patiesība 
1.-Sep-2010 04:46 pm
Gaidot pacienta verdiktu "tagad paspēlēsimies krāsiņām", ielīdu krievu livejournalā, kur uzdūros pļāpām par ekonomisko stāvokli PSRS. Autors, visnotaļ cienījams vēsturnieks, bija ielicis skanētu statistikas pārskatu un vaicāja, kā kurš atceras pārtikas iegādi. Var jau būt, ka Maskavā un Pīterā šie glaunāk dzīvoja, taču visnotaļ labi atceros absolūti tukšos veikalu plauktus, kur no zivīm bija tikai milzu klučos sapresēta skumbrija, blakus tāds pats heka klucis un viss. Vēl konservi: tefteļi tomātu mērcē. Un jāstāv 3h rindā starp zvērinātiem babuļiem cerot, ka "zupas izlase" (liellopu kauli ar kādām nebūt kuslām gaļas driskām) nebeigsies, kad tava kārta būs pienākusi un māte no darba paspēs pienākt. Bija reizes, kad 4,5h nostāvējis esi, un pārdevēja nobrēcas, lai visi iet nah, jo produkts beidzies. Saskaitos, komentārus lasot. Tb lai nedirš par ikrmaizītēm, ko ēduši (ja vien nebij nomenklatūras vai tirdzniecības darbinieku kinderi). Un arī badā nemira. Protams, padomijā bija arī virkne pozitīvu lietu, un milzums stulbuma un cūcību, taču šāda selektīvā slavēšana vai gānīšana, izraujot no konteksta ko vienu un to reducējot uz visu, ir derdzīga. Pie tam slavētāji un gānītāji savā argumentācijā ir kā spoguļattēli, atšķiras tikai teikuma priekšmets.

Interesanti šķiet kas cits - tas, oponenta selektīvā pieeja gandrīz neizbēgami izprovocē tikpat selektīvu atbildes reakciju. Tā god. prof. Feldmanis, gadiem strīdoties ar "Kremļa vēstuniekiem", šķiet, kļuvis par īstenu nacisma apoloģētu (kā savulaik studenti smējās, šim gan jau skapī goda melnais ancuks sudrabotām ozollapām uz atlokiem noglabāts); visnotaļ zinošā prof. Zemīte, vai ik dienu lasot studentu referātus par nejaukajiem indiāņu slaktētājiem jenkijiem, vairs ne pēta, bet meklē attaisnojumus un nodarbojas ar Ziemeļamerikas anglosakšu slavēšanu; zinu vairākus gudrus cilvēkus, kurus oficiozā bezdomu Rietumu celšana uz pjedestāla iegrūdusi pretējā grāvī, tb piespiedusi sākt veltīt laiku "pozitīvā padomisma" meklēšanā (jāatzīst, pāris cibiņi arī mani šādā veidā šajā grāvī iestūma, un tikai visu kontaktu saraušana ļāvusi pamazām sākt kārpīties no šī subjektīvisma ārā), tb cilvēks no zinātnes un pētīšanas aiziet propagandā un apoloģētikā. Tb interesanti - vai kā viena absolutizēšana un slavēšana neizbēgami visos izsauc nepatiku un naidīgu reakciju, jebšu tikai daļā? Un vai to varētu uzskatīt par pētoša prāta pārbaudes akmeni: kurš atduras un pārstāj pētīt, kurš tomēr spēj pārvarēt? Jāpadomā par to.

Starp citu - arī no darbības/pretdarbības operas, - mana vecmāmiņa stāstīja, ka viņu par pārliecinātu ateisti padarījusi obligātā ticības mācība skolā. Ja nebūt tās, viņa būtu sekojusi ģimenes tradīcijai, īpaši neaizdomājoties.

Bet tik un tā īgna oma. Uz nervu pamata nopirku puskilo konfekšu "gotiņa". Noslēpšu rakstāmgaldā un pa kluso šņakarēšos.
Comments 
1.-Sep-2010 05:23 pm
Tas viss ir saistibaa ar neveikliem megjinajumiem atmest smekjeshanu. Ari gotinjas.
1.-Sep-2010 08:50 pm
Veikli nesanāk. :(
1.-Sep-2010 06:02 pm
1.-Sep-2010 08:51 pm
Par to pirms pāris dienām trakoti sasmējos - 1:1 kā mani paša piedzīvojumi karjeras pirmssākumos, Jūrmalā kādā veikalā par krāvēju piestrādājot. :))
2.-Sep-2010 01:50 am
Meetaju rokas, jo negribu Tevi redzeet resnu, ljumoshu.... un nesmekjejoshu. Tas ir beigu saakums.
2.-Sep-2010 09:15 am
Tā nu viš i, ar to pretreakciju, kas tiesa, tas tiesa. Ne tikai akadēmiskā vidē, bet arī sadzīvē. Vairākkārt esmu vērojusi, kā visnotaļ pofigistiski turku jaunieši, kas nez cik gadus nav mošejā kāju spēruši, pa vakariem sūc aliņus un skatās pornosaitus, kļūst teju ne par dedzīgiem fundamentālistiem, izdzirdot vārdkopu "Rietumu demokrātiskās vērtības".
This page was loaded Maijs 28. 2024, 4:54 am GMT.