Kurvjzieža kontemplācijas

Ļoti iespējams, ka vēl kādas nedēļas Cibā nerakstīšu, jo nemitīgi publiski atkārtot pizģecpizģecpizģec man nešķiet īstas lēdijas cienīgi.

Atzīšos - man ir varen liels aizspriedums pret uzskatu, ka pedagoģija, vai vēl jo vairāk - izglītība - varētu tikt dēvēta par zinātni. Šī uzskata paudēji man nešķiet gudri.

Tik skaists, tik šizīgs, tik bulgakovisks maijs.

1)cept pankūkas u.c. mīklas izstrādājumus;
2)izlocīt no papīra lidmašīnītes un kuģīšus;
3)līmēt tapetes;
4)nošūt taisnu vīli ar šujmašīnu;
5)iesaiņot dāvanas;
6)mīlīgi gudzināt neskarīgas zilbes saskarsmē ar zīdaiņiem;
7)sapīt franču bizi uz savas galvas;
8)sagriezt torti vienādos gabaliņos;

un droši vien kāds ducis mazāk svarīgu, kas šobrīd nenāk prātā.
Bet es esmu pietiekami drosmīga, lai atzītos. Un jūs?

Ciklotīmiskais svārsts turpina žvanckāt manu ķermeņa un dvēseles dzīvi. Pēc garajiem bezmiega periodiem tagad esmu iestigusi vieglā jēgas pārgulēšanā, un visi sirdsapziņas brēcieni, ka man uz to joprojām nav nekādu tiesību, atskan kā caur biezu, biezu vati.

Viņi varētu vismaz nereklamēt tik uzstājīgi bieži to Nordea maratonu un nekaisīt sāli brūcēs.

Tas uz drīzu miršanu bija (tā tautas garamantās teikts, ja nemaldos) ja, - ka tu ej pa ielu un dzirdi, itin kā tevi aiz muguras sauc vārdā? Nē, nu sievietēm ar manu vārdu Latvijā un Vācijā ne par ko tādu nav jābrīnās, es zinu, bet nupatās sāk tiešām uz halucinācijām pavilkt.

melanholiska diena ar suši, enerdžīdrinkiem un centieniem nedarīt ļaunu dzīvajām būtnēm

Kafija tūlīt būs izdzerta, mati izžuvuši, viens no dienas patīkamākajiem brīžiem beigsies.
Ak, jā - vakar vakarā pamanīju, ka lakstīgalām pievienojušies odi. Gandrīz tikpat skaļi, bet ļoti, ļoti nejauki.

Kur paliek nedēļas? Vai sabirst kādā lielā, tumšā akā? Un vai tā aka atrodas manās mājās, manā galvā, manā sajātajā bojāejošajā Visumā?

Arā tik auksts, ka kaulu smadzenes kraukstēdamas sasalst.

Tāds nu ir tas ziemeļu pavasaris, tu, cilvēks, gaidi viņu, gaidi, jau augusta beigās sāc gaidīt, pārciet oktobra lietavas, novembrī izdomā visādus patriotiskos svecīšspraužamos vakarus, kad dzert karstvīnu ar draugiem, lai vieglāk gaidīt, trīs nedēļas pirms Ziemsvētkiem sāc svinēt korporatīvās burzmas, lai dienas nav jāskaita, pusjanvāri lāpies šī paša iemsla dēļ, bet aiz loga joprojām tikai tumsa, sals un melns, slapjš izmisums kā pašas Nāves pakaļas caurums, tu ciet un ilgojies, ciet un ilgojies, zaudē ticību nodzīvot tik ilgi, un tad - jā! - beidzot ir, sniegs nokusis, pirmais krokuss, pirmais taurenis, un tad dažās nedēļās hops-hops, viss saplaucis, saziedējis, saputnojis, naktis gaišas, smaržas, dziesmas, gaviles, kas nez tur vēl, katrs mirklis jāizbauda, jo tūlīt viss atkal būs cauri, bet tev vairs nav ne spēka, ne varēšanas, ne morālu tiesību, klepodams ārā pēdējo plaušu, tupi pie virpas un zini, ka tūlīt, tūlīt, tavs Sīzifa akmens jau ripos atkal lejā no kalna...

Uz nervu pamata izdzērās gandrīz puspaka negaršīgā, zivju cepšanai domātā vīna.

unpy bija pilnīga taisnība par brīvprātīgajiem piramīdu vergiem, par to es lieku reizi pārliecinājos šorīt, kad izdzirdu savu miegaini aizsmakušo balsi ierukšķam "jā" telefonā, kurš uzstājīgi piedāvāja vēl vienu haltūru. Jā, jā, vēl vienu -tagad, kad man katra trešā saruna sākas ar :"Sausmīgi atvainojos, ka nokavēju, bet...". Nākusi pie nomoda un samaņas, iegrimu bezgalīgā nicinājumā pret sevi, nubetgalugalā, varbūt man kaut kādus nē-teikšanas kursus jāiziet? Ja nu šītā sērga progresē, nākamais solis būs piekrišana, kad man atkal kāds naktī piedāvas seksu uz Avotu ielas, laulības ar pakistāni vai ielikt šito pulverīti mugursomā, lidojot mājās no Kolumbijas.

Mans ļaunīgais šārīta prieks: http://www.apollo.lv/portal/sieviete/articles/273905

Pazīmes, kas varētu liecināt, ka ne viss dzīvē rit pareizi:
1) vakaros, tikko mājās nonākusi, steidzīgi iesviežu mutē leksotanila ripiņu, lai uz gulētejamo laiku sāktu iedarboties;
2)tuvējā "Eirovīna" pārdevējas mani, laipni smaidot, sveicina un jautā: "To pašu ko vakar, vai pamēģināsim ko citu?";
3)agrāko panikas lēkmju vietā mēdz uznākt histēriskas smieklu lēkmes.

Sadabūtu kaut kur mazliet vairāk spēka un psihes stabilitātes, un tad šis pavasaris varētu izvērsties par neprātīgu, bet skaistu.

Un tagad mums ir Francijas Sociālistiskā republika. Paskatīsimies, kas no tā iznāks.
(Neraudi, Karla, Tu tāpat esi vissmukākā!)

Mana Ķīnas roze zied atspērusies un es izjūtu dziļu vainu par to, ka neesmu viņu šoziem pārstādījusi ērtākā podiņā. Tagad jau laikam par vēlu.
Šarlote saķērusi sazin kādu vīrusu, izskatās pēc mirstošas nelaimes čupiņas, man viņa jābaro ar proteīna kokteiļiem no šļirces un jānes ik rītu uz injekcijām un infūzijām (špricēm un sistēmām). Emīlija tikmēr spriņģo pa iekšpagalmu, tramdīdama zvirbuļus un novārtīdamās dzeltena kļavu pumpuros.
Mans darbu saraksts sniedzas no Mariānu dziļvagas līdz Džomolungmai. Neskatoties uz to, es vakar aizmigu pusdeviņos vakarā un pamodos šorīt pēc sešiem. Varbūt viss vēl nav nokavēts?

Nesaprotu plašsaziņas līdzekļu celto paniku par to, ka 40% vidusskolu abiturientu negrasoties šovasar sāties augstskolā. Ai, ai, mīļo pasaulīt, kas nu tagad būs!
Īstenībā tas nozīmē, ka 60% viņu tomēr grasās viskautkur sastāties, un tas nu, manuprāt, ir ļoti daudz par daudz. Taču arī tas nevelk līdz panikai, tikai vieglai neizpratnei.