Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

23. Februāris 2021

Kā mēs tikām pie hiacintēm

Add to Memories Tell A Friend

Zivis, puķes, Purvītis, zeme un Purims

Add to Memories Tell A Friend
Zivju laiks, neskaidrie, duļķainie, haotiski plūstošie ūdeņi, atkušņi, krītošās lāstekas, kūstošais sniegs un draudošie pali. Purvīša gleznas un zeķu žļurkstēšana zābakos, ledainām pēdām raujoties čokurā. Haosa pasaule, kas dzemdina pavisam citus dēmonus nekā ziemas karnevālu miegā nosapņotās maskas un senču piemiņa - šie ir tie, kuri izšķiļas pusnomodā, zem pavisam plānas apziņas garoziņas, un virina elles vārtus. Tas ir jūdu Purims, mistiskākie no svētkiem - tie, kuros nāve un dzīvība ir viens, noziegums un sods - arīdzan, svētais un grēcīgais - tāpat, bet jūdu no persieša atšķirt nav iespējams nepavisam.
Skatieties uz puķēm, mani draugi, skatieties uz prīmulām, sanpaulijām un hiacintēm. Jo īpaši hiacintēm, es pati šodien nopirku podiņu ar trim falliskiem pumpuriem, kuri vērsies vaļā kādā ilgi gaidītā, bet negaidītā brīdī, tur atmirdzēs drīz balta, drīz sārta, drīz zili lillā vālīte ar apdullinošu smaržu un grieķisko leģendu par geju traģisko mīlu, par nāvējošu upuri un īsteni apolloniskām ciešanām.

Mēs visi nokāpsim Eleisīnas pazemē un apēdīsim granātu sēkliņas, ļausim nomirt kādai daļai sevis, milzīgās bailēs, ārprātā un sāpēs. Bet, tad izdīgsim cauri velēnai kopā ar zāli, un Auns jau būs atnesis Sauli uz ragiem.
Tikai izturēt šo laiku, tikai nenoslīkt, tikai nesatrūdēt. Skatīties uz puķēm un domāt par lietū izmirkušu rabīnu, kurš dzied "Čiribim, čiribom..."

22. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Atskatījos uz pēdējo divu mēnešu dzīvesveidu un nedaudz izbrīnīta konstatēju, ka esmu pasākusi:
1) vairāk kustēties;
2) veselīgāk ēst un pati gatavot;
3) patērēt ievērojami mazāk alkohola.

Respektīvi, mana dzīves kvalitāte ir būtiski uzlabojusies. Ar to gan nepietiek, lai tiktu galā ar visiem darbiem. Bet svilstošo dedlainu smaka un grūstošo debesu dārdi jau sen nespēj pārtraukt manu kontemplatīvo mieru. Oummmm.

19. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Un kamēr vakara tablete palēnām iedarbojas, es domāšu kaut ko jauku. Piemēram, par to, ka ziemas puķes uz palodzes glīti nozied, amarillim, rau, nogriezu abus ziedkātus, atstāju lapot, acālija vēl kaut kādus pēdējos ar mokām spiež laukā, ciklamenu nepārbaudīju, bet iespēja, ka viņa izturēs šoziem vēl vairāk par vienu ziedpumpuru, ir ļoti maza. Lielus pumpurus ir pavērusi Ķīnas roze, bet šovakar, kad jau sapriecājos par pirmo ziedu, tas, līdz galam neatvēries, nokrita - gaismas tomēr par maz, kaut gan šī ir brīnumgaiša ziema, iespējams, visgaišākā, kuru atceros.
No pavasara puķēm šobrīd zied balta kalanhoja un rozā prīmula, bet man ir sācis ļoti gribēties zilas, baltas un rozā hiacintes un sanpaulijas. Pēc tam es droši vien gribēšu narcises, tulpes un vijolītes - no tā, kas podiņos, protams. Bet vāzē uz galda saspraudīšu mimozas, tiklīdz pienāks marts.
Jo nekas tik ļoti izmisīgi neož pēc pavasara ilgām kā mimozas - pat kaķu čuras nē!

18. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
ja pieceļas no rīta pirms sešiem, tad šo to var paspēt, tikai desmitos vakarā jau nežēlīgi nāk miegs.
Ārā šobrīd tāds ziemas koncentrāts (biju izgājusi ar suni, man nosarmoja šalle, sunim - purns un pakakle), kāds varētu būt palicis krūzītes apakšā, kad izdzer slikti izmaisītu šķīstošo granulu dzērienu. Katrā atsegtajā ādas porā pamanās ielīst un iedzelt.
Februārī atlikušas vēl desmit dienas.
Mans steidzami padarāmo darbu saraksts ir garāks par desmit vienībām.
Ļoti nāk miegs.
Bet nez kāpēc es domāju, ka visu pagūšu. Nu, vai vismaz noblefošu...

16. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Ziņoju mīļajai atbalsta grupai, ka jūreņi garšoja labi un manai veselībai nekādu sajūtamu īstermiņa postu joprojām nav nodarījuši. Paldies, ka iedrošinājāt mani, citādi būtu bijusi nepiedodami izšķērdīga!

Nolēmu apņemties līdz Lieldienām neēst citas gaļas, kā vien zivis un jūreņus!

15. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Klau, viedie jūrasvelšu zinātāji!
Ja vakuuma paciņa jūreņu ir neatvērta nostāvējusi ārpus saldētavas, ledusskapī, atlaidināšanas režīmā nevis 24, bet kādas 48-56 stundas, vai tās saturs ir kļuvis toksisks un ārā metams, vai tomēr vēl var riskēt un sasutināt ar rīsiem?
Smaka it kā neitrāla, bet...

14. Februāris 2021

Atgriežoties pie publicētā

Add to Memories Tell A Friend
Pirms gada jau rakstīju par svētā Trifona Zarezana dienu: http://klab.lv/users/krii/2090965.html.

Tagad vēl mazliet nianšu:
šis datums kalendārā ir lieliska iespēja godināt nevien lirisko mocekli svēto Valentīnu, bet arī daudz jestrāko viņa kolēģi, mūsu platuma grādos mazāk pazīstamo svēto Trifonu Zarezanu. Stāstu par Trifona moceklību šoreiz izlaidīsim, jo daudz interesantāka viņa biogrāfija /hagiogrāfija kļūst vairākus gadsimtus pēc nāves, kad pareizticīgie slāvi, sākot no Krievijas dienvidiem līdz Balkānu zemēm pamazām apvij viņa piemiņu ar dažādām senām zemkopju-vīndaru tradīcijām, un Trifons kļūst arvien līdzīgāks kādam no antīkā Dionīsa svītas, ja pat ne pašam Dionīsam.
Katrā ziņā viņam veltītie svētki (vai nu 1. vai 14. februārī - nu, vai visu februāri, jo ir tak gana labs iemesls) kļūst par jautrās dejās un trakulīgā dzeršanā aizvadāmu laiku, kas iezīmē plato robežu starp ziemu un pavasari. Īsteni pareizticīgie pēc tam ietur septiņu nedēļu detoksu, saucamu arī par gavēni. Jā, un iecerēto uzrunāšanai, bildināšanai, gredzenu dāvāšanai un saņemšanai, kā arī brūtgānu pieburšanai Trifons esot pat krietni labvēlīgāks nekā slavenais Valentīns. Iespējams, tāpēc, ka vienmēr iereibis.
Par svētā iesauku "Zarezans" klīst dažādas leģendas, no kurām dažas šķiet laika gaitā nodzeltējušas pavisam dzeltenas. Vienkāršākais skaidrojums - šis ir laiks, kad vīnkopji apgriež jaunos stādiņus. Lūk, un viena leģenda vēsta, ka svētais Trifons arī esot čakli strādājis ar lielajām dārznieka šķērēm, bet tad aizskatījies uz garāmejošas meičas plandošajiem brunčiem un nogriezis sev degunu. Citi stāsta, ka degunu viņš nogriezis tāpēc, ka pie dārza darbiem ķēries jau pamatīgā skurbulī, tāpēc dažviet viņam dots pavārds Trifons-Žūpa. Vēl senāka leģenda vēsta, ka Trifons, baznīcā esot izsmējis Jēzusbēbīti Dievmātes rokās, par ko Dievmāte briesmīgi apvainojusies, un Trifons, lai izrādītu savu dziļo nožēlu ņēmis un nogriezis savu degunu, un tapis viņam piedots, un svētā statuss pilnībā atjaunots.

Tā kā pēdējo bildinājumu esmu dzirdējusi visai pasen, bet vīns, pavasaris un danči joprojām mani uzrunā ļoti saprotamā valodā, tad no šiem abiem svētajiem es izvēlos jautrāko - lai vai kas nu tur viņam ar to degunu ne jau caur degunu kāds svētību šņāc vai šķavā!

Tā ka priekā! Neaizmirstiet apgriezt vīnogulājus, pieburt , kas pieburams, izdzert, kas izdzerams, un sargiet savus degunus!

"Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!
Mīļais ir man, un es esmu viņam, kurš zem augstajām lilijām gana" ...

12. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Viegli atslābu un pārstāju būt kviecoša hiēnu mātīte.
Nosūtīju The Koncepciju vadībai un izgāju pastaigā - pareizāk, ļāvu, lai sera Ričmonda pajūgs mani izrauj cauri Maskačkai. Pie Kojusalas izdevās nostūrēt viņu pretējā virzienā, un mēs atgriezāmies mazliet piekusuši, uzpildīti ar divām stundām vēsa skābekļa un sniegaini saulainas ainavas. Man patīk kupenu vizuļojošās virsmas un sniegs, kas no tām notraukts, mirguļo kā dimanta putekļi.
Kamēr krēsloja, vārīju mīdijas. Viss zvēru dārzs izrādīja aktīvu ziņkāri, bet piedāvāto molusku apēda vienīgi Šarlote. Un pēc desmit minūtēm izvēma.
Man pašai gan dikti garšoja, tagad taisni žēl, ka katliņā palicis tāds labs molusku buljons ar baltvīnu, dillēm un garšvielām, taisni vai prasītos vēl ko tajā izšmorēt, bet nekā piemērota mājās nav.
Šausmīgs nogurums, bet rīt dienas pirmajā pusē jānolasa trīs lekcijas neklātniekiem (esmu atsākusi lektores gaitas, šoreiz bez pārnieces, kas nozīmē papildu gatavošanos).
Ja es aiziešu deviņos gulēt, vai es varēšu piecos piecelties? Un vai, piecos cēlusies, es pagūšu izmazgāt matus, uzkrāsoties (kāds brīnišķs iemesls senaizmirstām darbībām!) un uztaisīt trūkstošos slaidus?
Amarillis nozied, ziemai cauri sāk spīdēt tālumā vīdošais pavasaris.
Vispār es mīlu savu dzīvi.

Add to Memories Tell A Friend
Kā ir - ja darbā pasaki, ka esi kovidnieka kontaktpersona un tāpēc turpmākās divas nedēļas strādāsi tikai attālināti - ir jāuzrāda kaut kādi dokumentāli pamatojumi?
/Draudzene jautā/

11. Februāris 2021

Žyvie Biełaruś!

Add to Memories Tell A Friend
Ou, jē, man liekas, ka nupat es sāku tīri labi saprast ne tikai baltkrieviski, bet arī lietuviski un poliski (ak, jā, visi izcilie baltkrievi vienlaikus ir arī izcilie lietuvieši un izcilie poļi, kā mēs labi zinām, tā senču karaļvalsts no jūŗas līdz jūŗai viņiem visiem pasēs ierakstīta kā deklarētā adrese un vienotā mājsaimniecība).
Iespējams, rīt no rīta Lielā Priekšniece man piespriedīs kauna stabu un rīkstes, bet varbūt arī paslavēs, to izšķirs šī nakts, ko vadīšu Wordā un Powerpointā, paralēli jūtubi klausīdamās. Un tomēr, un tomēr, esmu bezgala pateicīga par iespēju uz galvas ielēkt šajā neprātīgajā lingvistiski-literāri-vēsturiski-politiskajā akacī.
Jebšu citādi man atkal kas skaists un interesants būtu pagājis secen.

5. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Amariļļu laiks.

4. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Tikko noskaņojos uz bārdāmām un dzirām, pēkšņi tas viss jāatliek un jāsāk lasīt baltkrieviski. Ak, vai!

3. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Ļoti gribētu projekta pieteikumu nosaukt "Alkohols, bārdāmas, nāve", bet mūsdienu sabiedrība ir pārāk puritāniska un tiesājoša.

Add to Memories Tell A Friend
Piektdien beigsies solārā ziema. Un arī reģistrācijas nedēļa pavasara semestrim, haha.
Klāt Meteņu un karnevāla laiks, dīvainās, apvērstās spoguļpasaules kulminācija baisajā drudža mēnesī februārī, pusceļa robežstabiņš laukā no tumsas bedres.
Groteskā februāra šiza, tik radniecīga maija, augusta un novembra neprātam, un vienlaikus tik atšķirīga.

1. Februāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Jāatzīst, ka šobrīd mani visnotaļ egoistiski biedē Krievija. Navaļnija strauji uzkačātajā harizmā ir kaut kas stipri neveselīgs, un, ja viņš ir vienīgā reālā alternatīva piedzīvot Krieviju bez Putina, tad, draugi, nepavisam nav labi.

(Un Krievija, kurā sākas straujš politieslodzījumu vilnis vai masveida jukas, arī nav labi. Var izklausīties, ka es gribētu, lai visi mūsu kaimiņi ir Igaunija, kas, protams, nav iespējams, bet nu airēšana grimstošu titāniku ielokā man rada zināmas bažas.)

31. Janvāris 2021

Ūdensvīra laikmets

Add to Memories Tell A Friend
Starp citu, jau aizvakar dzirdēju zīlīti. Un šodien atkal...

Add to Memories Tell A Friend
Nāve, protams, ir klātesoša visos gadalaikos un visu diennakti, mūža izstieptā roka aiz kreisā pleca, un tā tālāk.
Bet ziemā Viņa ir tik jutekliski uztverama, kā nekad. Izšķīst stingajā, bezpersoniskajā baltumā. Saplūst un nomierināties, nomierināties, nomierināties, mūžīgā mierā un mūžīgā gaismā, āmen.

30. Janvāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Vakarvakarā kad sniga tā, it kā visi debesu eņģeļi būtu pēkšņi nometuši spalvas, vai visi debesu terjeri saplosījuši savus guļamos spilvenus, mēs ar seru R atradāmies savā iekšpagalmā. Debesis bija maigi iesārtu pērļu krāsā, zeme un koki - balti. Debesis spoguļojās zemē un zeme spoguļojās debesīs, visam cauri brāzās sniegpārslu virpuļi - kā tajās sakratāmajās stikla rotaļu lodītēs. Ričmonds pārlaimīgs kūleņoja, vāļājās sniegā, ēda sniegu, šņauca sniegu, spārdīja sniegu, bet es centos nedomāt nedz par projektiem, nedz par slimajiem un mirstošajiem, tikai stāvēju un elpoju šo neparasto, vizošo ziemas nakts perlamutra spoguļgaismu. Jebšu tas bija tīrākais skaistums savā pirmajā emanācijā, un ziemā (kas Latvijā, piedodiet, visbiežāk ir ļoti neglīts gadalaiks) gadās ļoti reti.

Labrīt!

23. Janvāris 2021

Add to Memories Tell A Friend
Ilgi gulēju. Izvedu R ekstrēmā pastaigā pa Lastādiju, kur ļoti spilgti iezīmējās čaklo un slinko sētnieku zonas. Vairākas reizes iebrēcos, bet nenožāvos. Vienreiz paslīdēja pat Ričmonds un drusku pašļūca ar purnu pa ledu (nopietnu nobrāzumu nav). Vēlreiz apskatījām Turgeņeva ielas sudrablapsu - šoreiz pie gaismas.
Atgriezos ar nopietniem nodomiem pastrādāt, taču sāku lasīt internetu, nokaunējos, izberzu daļu virtuves, lai sevi kaut kā attaisnotu. Saguru.

Uz palodzes uzziedējis koši sarkans amarillis. Divi stobri, šobrīd katrā atvērušies divi zvani, bet ir vēl pumpuri.

No vienas puses gribas, lai būtu jau marts, pēc kā šodiena tik ļoti izskatījās, no otras - priecājos par relatīvo miera periodu pirms semestra sākuma.
Powered by Sviesta Ciba