Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

29. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
No pieredzes ir jēga tikai tad, ja tā ir konvertējama. Piemēram, ja tu atceries savus pusaudža gadus, savas personiskās un vienaudžu tālaika izjūtas, tev vienlaikus tās jāspēj atpazīt mūsdienu pusaudžu valodas un uzvedības kodos. Pretējā gadījumā tu varēsi tikai senili klukstēt par "kad mēs augām, tā gan nebija" un tikpat labi būtu varējis jau piedzimt trīsdesmit-, četrdesmit-, vai simtgadīgs.

23. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ienācu mājās, gaidu, kad atkusīs seja.

22. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Mīnus viens grāds, patiesi, patiesi. Esi sveicināta, ziema. Un zvaigznes kā asi ledus vižņi.
Šovakar skrienot izdomāju, ka beidzot kas jādara ar vēderpresi un vispār - ķermeņa augšdaļas muskulatūru. Pirmais noskrienamais kilometrs (vispār jau pirmajam kilometram nedrīkst ticēt, jo tas vienmēr attēlo pasauli daudz baismīgāku un tevi pašu - daudz tizlāku nekā īstenībā) man nesaudzīgi lika saprast, ka diafragmas vietā man ir ļengana nobrukusi zeķe, kas nespēj izcilāt tik smagu krūšukurvi, un ka uz pleciem man ir pārak smaga gadu nasta, lai tie turētu staltu stāju. Nevarētu teikt, ka šīs pārdomas mani priecē, jo vēderpreses kačāšana ir visnotaļ mokoša nodarbe, kad tu kā apkritusi vabole rausties un tirinies uz grīdas, turklāt gar acīm neslīd nekādas daiļas urbānas ainavas, kas tik līksmi pacilā garu skriešanas laikā, gluži otrādi, tu esi spiests blenzt vai nu uz savu nepietiekami vingro rumpi, vai uz griestiem, kuros noteikti redzamas kādas gluži liekas plaisiņas vai zirnekļu tīkls, līdz ar to galvā nav nevienas poētiskas apceres, ir tikai maurojošā trenere ar savu pātadziņu.

20. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Rudens ir noķēris arī mani, tas ir melns, slapjš un drusku žņaudzošs kā samērcēts vilnas maiss ap kaklu. Vienīgie labsajūtas mirkļi ir pieejami kaut kādos perversos viegli mazohistiskos ceļos, piemēram, piespiežot sevi noskriet pirmdienas piecīti - un šodien man nebija nekādā līksmā kucēnprieka, es smilkstēju no tā, cik ļoti negribējās vilkt treniņtērpu un līst laukā no migas. Tomēr es biju pati sev bargā kundze un aurojošā trenere, un pati biju iebaidītā, kūkumiņu uzmetusī resnule un tizlene, kas, elsodama kā desmit vācu pornofilmas, nomuļļāja savus piecus kilometrus. Un zeme mani pievilka stiprāk nekā jebkad, un gaiss bija blīvāks nekā jebkad, un katrs solis bija maza, nikna pūķīša nokaušana, un sirds leca kaklā un krita atpakaļ papēžos, un tad es atcerējos kādu nesenu Cibas diskusiju, kurā tika apsmaidīti lēnie skrējēji, kas piecus kilometrus skrien 27-28 minūtes, ha-ha, es neiekļaujos šajā laikā, un arī 30 minūtēs nē, un ko man dod tas, ka varu ar līdzenu pulsu noskriet 15 kilometrus, ja centieni pabīdīt piecus zem tām nolāpītajām 30 man liek rauties krampjos, un tas nozīmē, ka es visu mūžu būšu tizla un neskriešu 10 kilometrus stundā, un tā kalsnā, vingrā trenere manā galvā turpinās aurot un plīkšķināt pātadziņu. Un tomēr īsu brīdi pēc skrējiena bija ļoti labi, dušā pat vairs neraudāju, jā, mēs jau zinām, endorfīnu porcija kompensācijai. Un tad vēl daži sīki darbiņi ar domām par to, ka dzīve ir īsa un naudas ir maz, rakstām papīrus, plānojam maršrutus, un tad es biju uz savu deju nodarbību, un atkal mēģināju trāpīt ritmā un tempā, un kādu brīdi dzīve likās gandrīz paciešama, visnotaļ dzīvojama pat tizliem un neveiksmīgiem cilvēkiem, taču pēc tam jau laukā bija satumsis un endorfīni izkusa vienā mirklī, un es sapratu, ka man kaut kā trūkst - varbūt dzelzs, varbūt kalcija, varbūt B6, B12, A vai D vitamīna, varbūt mazliet heroīna vēnā, varbūt tāluma, kur ziemas nepazīst, kur rozes mūžam zied un nenovīst, un tagad atkal atskan pātadziņas plīkšķi un es bikli piekrītu uzkliedzienam, ka pinkšķes un muļļas nevienam nepatīk, tāpēc es tūdaļ atkal saņemšos un mazliet pastrādāšu, un varbūt nodzīvošu līdz kādam priecīgākam brīdim - vismaz, lai ierakstītu par to Cibā.

13. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Kādā melnā, melnā vakarā kādā melnā, melnā pagalmā gribēja izlēkt melns, melns kaķis. Bet pārdomāja.

11. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Es nedrīkstu smaidīt, kad mani fotografē, jo tad bildē man parādās tik baismīgas krunkas zem acīm, ka es izskatos 30 gadus vecāka nekā esmu. Dzīvē šis efekts neizpaužas tik baisi, jo skatītāju uzmanību saista citas mīmikas detaļas.
Kaut kur savulaik lasīju, ka cilvēki ar dzivu mīmiku neesot fotogēniski. Tas laikam attiecas arī uz mani.

Add to Memories Tell A Friend
Jē, apkure pieslēgta! Uzzināju to, ilgstoši meklēdama un saukdama Emīliju, līdz beidzot ielūkojos virtuves radiatorā.

Add to Memories Tell A Friend
Vajadzētu saņemties un strādāt, saņemties un skriet, saņemties un taisīt ēst. Pārāk daudz saņemšanos prasa šī diena.

9. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Cibā šodien rudens.

7. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Es zinu, ka Latvijā eksistē saprātīgi kristieši. Kāpēc viņiem nav savas radio stacijas? Kāpēc viņi pieļauj, ka arī viņus identificē ar to ārprātu, ko gvelž Tālberga vadītais marasmātiķu klubiņš?

5. Oktobris 2014

Urlas

Add to Memories Tell A Friend
Kaut arī pati es par Saskaņu diez vai nobalsotu pat zem automātu stobriem, tomēr varu iedomāties visnotaļ normālus cilvēkus ar man pilnīgi nepieņemamiem, taču viņu vērtību sistēmā pamatotiem politiskajiem uzskatiem, kuri par šo blicīti balso.
Savukārt, par Artusu Kaimiņu var nobalsot tikai urlas, un man patiesi nepatīkami domāt, cik daudz tādu, izrādās, ir manā apkārtnē.

Nudien nesaprotu

Add to Memories Tell A Friend
Nesaprotu brēcienus par vēlētāju zemo aktivitāti. Rīgā tā ir bijusi aptuveni 70%, un tas ir daudz (īpaši, ja ņem vērā, ka reālais balstiesīgo iedzīvotaju skaits visticamāk ir mazāks nekā oficiālais).
Taisnību sakot, arī vidējā aktivitāte valstī ir līdzīga kā uz citām Saeimām, tāpēc īpaši šausmināties nav, par ko.

Add to Memories Tell A Friend
25 stundu darbadiena beigusies. kaut kad tajā jezgā arī pati nobalsoju. Arlabudienu.

4. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Priecīgas vēlēšanas visiem!

2. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Var noderēt.

1. Oktobris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Katrā ziņā es gribētu lūgt visus, kuri sestdien būs Rīgā un varēs nobalsot, darīt to tieši sestdien, kad būs izmantojami visi 158 iecirkņi, nevis agrāk.

Amatpersonas piezīmes

Add to Memories Tell A Friend
Apbraukāju šovakar daļu Vidzemes priekšpilsētas un Ziemeļu rajona iecirkņu. Lielākā daļa komisiju rimti rosījās, šķirojot dokumentus un iekārtojot iecirkņa telpas, pa laikam iereģistrējot kāda večuka vai slimnieka pieteikumu balsošanai mājās vai slimnīcā. Dažos iecirkņos es šodien biju vienīgā apmeklētāja.
Radikāli atšķirīga aina pavērās tajos trijos karstajos punktos, kur tika pieņemtas glabāšanā balsis. Man nācās spraukties cauri paīgnu gaidītāju pūļiem, kas piepildīja vestibilus un kāpnes - drošības pēc turēju gatavībā apliecību, lai piesauktu savas amatpersonas tiesības, jo ne visi te būtu gatavi samierināties ar tādu nekaunību kā līšana bez rindas. Iecirkņu komisiju darbinieki rāvās melnām mutēm un slapjām mugurām. No pārāk nīgras burkšķēšanas gan viņi šobrīd atturējās, tomēr neliela sāpe par piedzīvoto netaisnību viņu acīs bija lasāma. Līdzīgi kā pagarinātais darbalaiks 10.Saeimas vēlēšanās arī šis jauniedevums piesaistījis neprognozēti lielu cilvēku skaitu pārāk mazam iecirkņu daudzumam, tā nu viš'i, un to nu viš' maksā.

Add to Memories Tell A Friend
Lūk, Krievijas rakstniekiem par valsts pasūtījumu nav jāraizējas.

30. Septembris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bērnības atmiņas jeb  kā septiņgadniekam iemīlēt Čaikovski.

29. Septembris 2014

Add to Memories Tell A Friend
Karzaī laikā nepaguvu. Varbūt, šim cienījamajam vīram esot pie varas, apciemošu viņa skaisto, nomocīto zemi.
Powered by Sviesta Ciba