Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

23. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Dārgā Ciba, tu, kas zini visu, jo īpaši akadēmiskajās lietās!
Kas jādara cilvēkam, kurš hobija, ne akadēmiskas/dokumentāli apliecināmas vajadzības mudināts vēlas iepazīties ar kāda muzeja materiāliem? Nu, piemēram, radusies privāta vēlme izpētīt un aprakstīt populārākās dāmu vēdeklīšu formas Rīgā, 1760.gada vasarā, vai kas tamlīdzīgs.
Vai jādodas pie attieīgā muzeja atbildīgās amatpersonas (direktora? krājuma glabātāja?) ar butelīti konjaka un eklēru sainīti un jāmēģina iekarot laipnība? Vai jāraksta kādi oficiāli iesniegumi? Jāsameklē draugs, kura kolēģa brālēns ir precējies ar attiecīgā muzeja darbinieces klasesbiedreni?
Kā jūs to darāt?:)

Add to Memories Tell A Friend
Par Franciju neliela baža, protams. Ir klusa cerība, ka Brexits un Tramps būs iedvesmojuši saprātīgāko franču tautas daļu aizvilkt savas pēcpuses līdz iecirkņiem un neļaut varu sagrābt tai psihajai bābai mazliet ekscentriskajai kundzītei, un man nenāksies vilties libertīniskastiskas kontinentālās Eiropas idejas dzīvotspējā. Bet, kā liecina fakti, var notikties visādi. Inšallāh.

Add to Memories Tell A Friend
Vakar mēs ar seru R devāmies uz Uzvaras parku monitorēt sakuru pumpurus. Diemžēl, kad bijām pie Nacionālās Bibliotēkas, mūs pārsteidza vispirms vētras brāzmas, tad lietusgāze, tad - pamatīga krusa. Ričmonds piedāvāja pagriezties un skriet atpakaļ pāri tiltam, uz māju pusi, bet man izdevās viņu pierunāt doties uz priekšu, meklēt aizvēju. Kamēr meklējām patvērumu, maigais, glāsmainais ziemeļu pavasaris drusku pierima, un mēs, purinādamies un šņaukādamies, turpinājām ceļu.
Pumpuri ir tā neko. Kaut kad vērsies, droši vien. Diez vai pārāk drīz.
Kad pārradāmies, apslaucīju Ričmondu, pati ielīdu karstā dušā un izdzēru puslitru karstas tējas. Ļoti slikti ir neturēt mājās stipro alkoholu nenoskārstai vajadzībai, tā es sev sacīju - jau kuro reizi.
Šodien laiks izskatās ciešamāks, bet nu, cik neizturami zajebalo, ka jau sesto (sesto, Karl, sesto!) mēnesi no vietas, tev no debesīm gāžas virsū sniegs un visādu kalibru ledus šķembas. Nezinu, ar ko mūsu cilts tā aizkaitinājusi dievus, bet mēs esam nolādēti un paaudžu paaudzēs izpērkam kādus baismīgus senču grēkus, kā es te stāvu!

22. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Baisajā, barbariskajā Irānā kādai musulmaņu apspiestai sieviņai tomēr izdevies dabūt darbiņu nelielā kantorītī. Labi, ka vīrs nav piekāvis un aizliedzis.
http://theiranproject.com/blog/2017/04/22/ipf-2017-held-76-foreign-intl-firms-attendance/

Add to Memories Tell A Friend
Nākamsestdien jābūt brāļameitas kāzās. Manā mūžā ir bijuši vairāki kāzu periodi. Pirmais bija agrīnajos padsmit, kad precējās brālis, brālēns un citi radu jaunieši, apmēram desmit gadus vecāki par mani. Tajās mana konstantā funkcija bija "jaunā līgava", resp., skuķis, kam pēc līgavas mičošanas pārliek plīvuru.
Tad bija brīdis ap 25, kad īsā laikā cits pēc cita precējās daži tuvākie draugi jaunības trakumā. Nebija nekādu uzdevumu, bija jautri.

Nākamais cēliens - ap 35 gadiem, kad precējās nobriedušākie draugi un paziņas - kurš pirmo, kurš n-to reizi. Tās bija burvīgas, gaumīgas miniatūras cermonijas bez ākstībām un viesiem, kurās es parakstījos kā lieciniece un pēc tam izdzēru jaunā pāra uzsaukto šampanieti.

Tagad beidzot esmu nodzīvojusies līdz radu babuļa kārtai. Kleita jāpērk. Ne no tumšsarkana brokāta, ne no zila krimplēna negribas.

Add to Memories Tell A Friend
Pārlasu "Faustu" - laikam pēc kādiem 20, ja ne 25 gadiem. Dažubrīd pieķeru sevi vēlmē rediģēt tulkojumu (piedodiet, Pliekšāna kungs). Bisenieka versiju diemžēl neesmu lasījusi.
Kaut kā bija izslīdējis no atmiņas, ka Valpurģu naktis "Faustā" ir divas: ne tikai juceklīgā antīkās mitoloģijas tēlu ņemtne otrajā daļā, bet arī vitālā, ģermāniskā - pirmajā daļā, kur "smird āži ar laumām un raganām", būtībā tāds normāls nakts pikniks ar svinga elementiem.

21. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Šis ir tas jaukais laiks, kad var vērot deputātu kandidātu sarakstos midžināmies visādus pazīstamus uzvārdus, savietojušos pārsteidzošās kombinācijās. Nu ko, vajag, to vajag. Iespēju publicēt savu CV internetā vajag izmantot. Vismaz laiku pa laikam.

Add to Memories Tell A Friend
Sapnī bija a bissele mazl. Vidusjūra, sarkanas rozes, un daži man nozīmīgi cilvēki darīja tieši to, ko no viņiem gaidīju. Freids šo sapni sauktu par infantilu. Bet man patika.

20. Aprīlis 2017

Par masu slepkavībām

Add to Memories Tell A Friend
Kā visefektīvāk var nogalināt siltumnīcas baltblusiņas? Mans hibisks cieš. Es viņu apsmidzināju ar pretkožu līdzekli, bet šķiet, ka tas viņam nepatika.

Add to Memories Tell A Friend
Vu nemt men a bissele mazl?

Jānoslauka deguns, jāiet ļaudīs.

19. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Ja es tiktu pie naudas un nojuktu prātā (te secība ir ļoti svarīga!), es varētu performēt, staigādama apkārt citu gadsimtu tērpos.

Add to Memories Tell A Friend
Ričmonda deguna apskate liecināja, ka manā prombūtnē viņam bijusi nepatīkama saruna ar kādu no kaķiem.

17. Aprīlis 2017

Sniegoto Lieldienu piezīmes

Add to Memories Tell A Friend
Es patiešām esmu tā pamuļķa beibe, kas, mācoties latīņu valodu, nejauši izsauc velnu un pārdod savu dvēseli pēc visneizdevīgākā kursa.
Nu, neko. Kaut kas jau vēl ir palicis.

Aizsnidzis pavasaris atgādina smagi slimu (vismaz ar tuberkulozi, ja ne vēzi sirgstošu) pusaudzi. Sniegs uz pumpuriem, salnā noļukušas vijolīšu ziedlapiņas izskatās kā pāragri līķa plankumi uz vēl dzīvas miesas. Ienīstu sniegu, ja tas parādās pēc pavasara ekvinokcijas. Vispār - ārpus laikaposma starp Pirmo Adventi un Meteņiem sniegs ir ne tikai nevēlams, bet riebīgs un šausminošs pēkšņa mirstīguma un ļaunu ciešanu atgādinājums.

Nekādi nespēju izdomāt, kā es varētu gaumīgi svinēt urbānas Lieldienas laikā, kad man būs daudz naudas. Pat ar Jāņiem ir vieglāk. Cieti vārītas olas lielos daudzumos tomēr nav nekāds tīkamais ēdiens, mierīgi var konkurēt ar piparkūkām un apkaltušiem vārītiem zirņiem, vai sausu ķimeņsieru. Izdomāt kādu Ļoti Tematisku alternatīvu gaļas grilēšanai un šūpolēm pagaidām arī nesanāk.

13. Aprīlis 2017

Diena, kad...

Add to Memories Tell A Friend
... braucu liftā divatā ar Viesturu Rudzīti. Par laimi tikai vienu stāvu.

Add to Memories Tell A Friend
Vakar vakarā, atgriežoties no pastaigas ar Ričmondu, pamanīju uz lieveņa (maz)kustīgu būtnīti. Ieslēdzās gaisma, un ieraudzīju, ka būtnīte ir gliemezis. Viņš/viņa apņēmīgi rāpās pa sienu uz augšu. Maz ticams, ka gliemeža dzīvē gaidāmi kādi patīkami pavērsieni, es sapratu, stāvēdama un viņu vērodama. Visticamāk viņu nogalinās kāds putns vai ziņkārīgs kaķis. Varbūt pēc kāda laika viņš/viņa pagurs no vertikālā kāpiena, nokritīs durvju priekšā, un viņu samīs kāds no maniem steidzīgajiem kaimiņiem.
Taču, ja gliemeža misija bija man atgādināt par siltiem, rasainiem vasaras vakariem, par ledainu baltvīnu, par saulrietiem aiz baznīcas, sienāžiem zālē, kailiem stilbiem un pleciem, par tautietsmanipavadījamazuceļagabaliņu utt., utt., tad tā ir godam paveikta.
Dīvainais aprīlis ir gandrīz pusē, un pēc ledainajām Lieldienām vasara jau būs mazliet tuvāk. Var izdzīvot, jā.

Add to Memories Tell A Friend
Reizēm nedaudz izbrīnīta konstatēju, ka esmu atstājusi neizmantotas vēl tik daudzas iespējas radoši sagādāt sev problēmas un sačakarēt dzīvi. Es taču varētu, piemēram, iebāzt nāsī zirni. Vai pūpolu. Un mutē spuldzīti.
Tpu, tpu, tpu, ceru, ka ne šodien.

12. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Kopš Hodža Nasredins man pieteicis nedomāt par sarkanu mērkaķa pakaļu, varu ik dienas uzskaitīt tās nedaudzās minūtes, kad domāju par ko citu.

Add to Memories Tell A Friend
Ja tā padomā (un šitā ja padomā, arī) - kad man vispār ir bijis bezrūpīgs pavasaris? Tāds lalalā-tralalā, bez savām un citu psihozēm?
Varbūt pat nekad.

11. Aprīlis 2017

Add to Memories Tell A Friend
Šodien skriedama domāju par to, ka man tomēr vajadzētu mazliet notievēt. Apaļīgums ir foršs, ja tas saistās ar mieru, maigumu, mātišķumu, omulību, vai spriganu vitalitāti un labu humora izjūtu. Man nepiemīt nekā no tā visa. Nekad nevarēšu uzdoties par krietno saimnieci, kas kādu pabaro ar boršču un labi sakultu debesmannā, piešuj pogas, uzklausa bēdas un noliek gulēt uz savām kuplajām spilvenveida krūtīm. Es varētu mēģināt pretendēt uz kaut kādu īstu vai šķietamu trauslumu, mākslotu dziļdomību un dažbrīd veiksmīgu ironiju. Taču tam savukārt piedienas iekrituši vaigi, tievs viduklis un ne visai ļumošas ciskas, grozi kā gribi.

Add to Memories Tell A Friend
Pēc zaudētas spēles vajag samaksāt, piecelties un iet prom, nevis iespringt uz atspēlēšanos, es zinu.
Diemžēl manas personības adiktīvā puse ignorē visas manas zināšanas.
Powered by Sviesta Ciba