Kurvjzieža kontemplācijas

Saprāta balss saka, ka ogļhidrāti vakarā ir ceļš uz elli, kurā šmorēšos katlā ar uzrakstu "visresnākās cūkas", bet iekāre pārbļauj un sūta pēc vīna.

Jāatzīst, ka, kopš piepildījusies mana savulaik tik kvēlā vēlēšanās - būt labāk agresīvai visās tajās situācijās, kad citkārt būtu ņerkstīga, mēdzu pati sevi izbrīnīt un pārsteigt. Pieņemu, ka citiem droši vien patīku vēl mazāk - īpaši internetā, bet ko nu tur vairs darīt...

10 gadi var būt pietiekams laiks, lai dzīvu un baudītspējīgu cilvēku pārvērstu mumificētā senilā burkšķī. Biedinošs un brīdinošs fakts.

Reizēm man šķiet, ka tuvu cilvēku attiecību formula ir tik vienkārša - mazāk pretenziju un vairāk cieņas. Un tad es nesaprotu, par ko visi tik neprātīgi cepas un ņemas.
Bet tad atnāk citi brīži, kad sāk likties, ka jebkura laimīga kopābūšana ir nevis nopelns, bet brīnums. Klusēt un neelpot virsū, lai neizzūd.

No mana saasinātā meteoroloģiskā jutīguma reizēm izrādās arī kāds labums. Viegla, narkotiskajai līdzīga eiforija no tā, ka ir vasara. No tā, ka diena bija saulaina un nebija jāsalst, no tā, ka šobrīd varu nedrebinādamās strādāt un pa atvērto logu ieplūst zaļgana gaisma, pļautas zāles smarža un putnu pirmsmiega čiepstieni. Gaisma. Siltums. Ko vairāk radībai vajag?

Vienīgais interesantais šodien - sastapu pavisam īstu austrālieti (laikam kādu otro reizi mūžā) un pārliecinājos, ka viņi tiešām "yesturday" izrunā kā "yes-to-die".
Un Esplanāde esot daudz glītāka par Ņujorkas Centrālparku. Jāatzīst, par to gan nekad nebiju šaubījusies.

Šobrīd man šķiet, ka vārds "pēcpusdiena" ir saliktenis nevis no "pēc" + "pusdiena", bet no "pēcpuse" + "diena".

Sasodīts!Pietiek divas trīs dienas sajusties normāli un atslābt, kad atkal jau naktī mosties no skrāpja rīklē, kad atkal jau visi augšējie elpceļi aiztūkuši un sūrstoši. Es nezinu, kas tā ir par sērgu un kāpēc mana imuūnsistēma ar to nespēj tikt galā, būs tiešam jāiet pie LORa, pie psihoanalītiķa, pie vārdotajas, pie eksorcista un šamaņa!

Ā, un vēl mazliet par demogrāfijas politiku.
Piedodiet, atvainojiet, bet man nudien šķiet, ka uz pārapdzīvotas planētas, kura jau sāk izjust globālu resursu trūkuma krīzi, mudināt kādu - kaut vai maziņu - sabiedrību uz aktīvāku vairošanos ir aptuveni tas pats, kas mudināt uz aktīvāku mežu izciršanu, upju aizbēršanu un jūru saindēšanu. Aptuveni tas pats, kas kara kurināšana, godīgi sakot.

Jāatzīst, man ļoti bieži ir gribējies, lai mani kaimiņi ir musulmaņi. Vismaz nežūpotu. Vismaz atklāti ne.

Steigšus jātiek vaļā no pēkšņa, grūtsirdīga, nenoskaidrotas, iespējams, fizioloģiskas izcelsmes panīkuma un jāķeras pie saviem miljons darbiem. Vai arī jāiet ārā kā sienāzim saulītē parotāt.

Ai, viedie putnuziņi, man radušās aizdomas, ka kāda neprātīga zīlīte ir ierīkojusi ligzdu koka dobumā, nepilna metra augstumā no zemes, jebšu skaļa čivināšana skan aptuveni no turienes (kaut gan te es varu kļūdīties, pagalms vipār un šis koks jo īpaši ir piečivināts no visām pusēm), un kaķi, jo īpaši Šarlote neatlaidīgi mēģina tur iebāzt ķepu. Un, ja tas tā ir - vai varētu būt, ka no visām tām ķepu bāšanām un manas ziņkārīgās lūrēšanas, zīlīte pamet ligzdu un mazuļi iet bojā?

Šodien beidzot cirslītis paveica TO. To, kas sen bija brīdinoši pukšķējis bezapziņas priekškambarī.
Desmitos vakarā, iznesot miskasti, pagrābu no vadža nevis savas, bet mātes dzīvokļa atslēgas.
Nu, tālāk, protams, skrējiens pa krēslojošo pilsētu (labi, ka nav tālu), iemigušo vecāku modināšana, zvēresti, ka neviens man nav uzbrucis, jā, mammīt, es tiešām esmu tik vieglprātīga, jā, savos gados.
Un tam visam pa vidu klusas pateicības Augstākajiem Spēkiem, ka nebiju paguvusi kleitu un kurpes nomainīt pret frotē halātu un čībām.

Aiz loga vienlaikus spoži spīd saule, gāž aumaļām lietus kā balta siena un ducina pērkons no zilgana mākoņa. Mani maņu orgāni apjūk.

Jūsu sporta stāsti, mīļās dāmas, mani iedvesmoja šodien no darba nākt mājās kājām.
6,2 km nav nekas Tāds, bet vismaz kāda kustība.
Rīt vajadzētu atsākt skriet, inšallāh.

Kas attiecas uz vienu no  šiem signāliem, - pildot dienesta pienākumus, sestdien biju iegājusi vienā no vēlēšanu iecirkņiem. Abas ar iecirkņa komisijas priekšnieci klusiņām sarunājāmies par dokumentācijas niansēm, vēlētāji raiti un bez aizķeršanās īstenoja savas demokrātiskās tiesības, idille ar gulbīšiem, vārdu sakot, līdz pēkšņi pie mums pusskriešus solī metās vīriņš ar entuziastisku mirdzumu acīs.
- Vai jūs nezināt, ka burtiski jūsu iecirkņa priekšā notiek aģitācijas likuma pārkāpums? - viņš sauca.
- Kur???!!! - mēs abas palēcāmies un metāmies pakaļ vīriņam uz durvju pusi, gatavas raut nost politisko partiju reklāmas plakātus, aizkrāsot deputātu kandidātu portretus, izkliedēt piketus un vispār - cīnīties par tiesiskas valsts saglabāšanu, cik vien ļaus mūsu trauslās, sievišķās miesas.
- Lūk! - vīriņš viszinīgā svinīgumā teica, norādīdams uz nišu gaiteņa kaktā.
Pārsteigtas skatījāmies, bet nesaredzējām neko citu kā vien urnu lietoto bateriju savākšanai.
 - Kur tieši? - bažīgi pārjautāju.
- Šeit, šeit! - vīriņš bakstīja urnā.  - Lasiet, kas uz tās rakstīts! "Zaļais centrs", "tīrai Latvijai", un kas tik vien nē! Gribat teikt, ka tas jums neizsauc nekādas asoiācijas ar vienu konkrētu partiju?
- Piedodiet, lūdzu, bet tas nekas, ka mēs neaizvācām arī zaļo koku, kurš redzams pa logu? - jautāja pienākušais iecirkņa datorspeciālists, kamēr mēs ar priekšnieci centāmies saglabāt amatpersonu cienīgas sejas izteiksmes.
Ieteicu vīriņam rakstīt iesniegumu policijai, jo mums nav tiesību pārvietot komisijai nepiederošo iestādes inventāru, un devos tālāk. Saņemt citas komisijas priekšēdētāja paskaidrojumu sakarā ar sūdzību par to, ka pie ēkas izkārtais karogs vējā aptinies ap kārti, tādējādi laupot procesam pienācīgo cieņu.

Aptuveni 32 stundu darbadiena kā līgot nolīgota, un man nez kādēļ gribas alu. Vai gulēt. Vai vispirms alu un gulēt. Vai iziet pagalmā, apsēsties zālē, histēriski smieties, dzert alu un tad iet gulēt.
Neidomājieties, kāds man zvanīt turpmmāko 16 stundu laikā. Ja būšu piemirsusi izslēgt telefonu, tas apdraud jūsu dzīvību.

Priecīgas vēlēšanas, Ciba!

Acīmredzot nebiju pienācīgi aiztaisījusi durtiņas skapim, kurā stāvēja maišelis ar kaķu sauso barību...

Ceturtdienas manās pusislāmiskajās nedēļās ir tas dienas, kad it kā drīkstu gulēt ilgi, jo nekur konkrēta laikā rīta pusē nav jābūt, bet no otras puses - gribas piecelties pēc iespējas agrāk, lai priekšā būtu gara un laimīga diena, kurā pati plānoju savus darbus. Rezultātā parasti pieceļos agri (šorīt pie vainas bija arī Šarlote, kura tūlīt pēc četriem sāka lēkāt man pa vēderu un pliķēt seju). Lūk, un tad es visu dienu muļļājos ar dažādiem darbiem un patīkamākām lietām, līdz pēcpusdienā sāk neizturami nākt miegs. Bet tā kā septiņos vakarā ir persiešu valoda es katrreiz pēc smagas iekšējas cīņas tomēr saņemos un aizvelkos uz nodarbību, nevis noliekos gulēt. Un nodarbībā manas smadzenes tiek pilnība atmodinātas, es gluži kā hidden objects spēlē meklēju no apziņas plauktiem pabirušos vārdus un to daļas, loku, krāmēju teikumos, šifrēju arābu alfabētu abos virzienos un kļūstu ik minūti možāka un spriganāka. Tad es pārspurdzu mājās gatava ģenerāltīrīšanai, nelielām, trokšņainām viesībām, dejām uz jumta, pārgājienam pa šķēršļotu apvidu vai kam līdzīgam, bet veselais saprāts kunkst, ka jāliekas gulēt.
Tā nu es šim klausīšu, ha!