Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

29. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Atceros, ka V.Zariņš (lai viņam vieglas smiltis) savulaik teica, ka ar reliģisko pārliecību esot tāpat kā ar valodu - vai nu tā ir tava dzimtā, vai arī visu mūžu būs jūtams akcents.

27. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Vienu brīdi šķita, ka māsas Brontē gatavas paust viņām neraksturīgas atziņas:
1) pietiek rīt;
2) ārā ir karsti.
Tomēr tas ir bijis tikai mirkļa vājums. Pēc dzīvoklī pavadītas stundas man atkal tiek brēkts par to, ka vajag piepildīt bļodiņas un pēc tam izlaist kaķīšus pasildīties.

Add to Memories Tell A Friend
Vasaras krāšņums ir tik ļoti juteklisks, visa tā mutuļojošā fertilitāte ar kukaiņiem un kukainīšiem, putnu bērniem, vienlaicīgo ziedēšanu un augļu ienākšanos, sajūtu intensitāte, kad nevar saprast, kas īsti dominē - vizuālais, audiālais, taktilais? Vienvienīga libidāla ārdīšanās, gluži uz pornogrāfijas robežas, ij ne salīdzināt ar pavasara juvenīlo aseksualitāti.

Add to Memories Tell A Friend
Šarlote ielēca pa logu, nesdama zobos beigtu putnu (šķiet, čurksti), nosvieda to uz grīdas, blakus svariem un devās atkal ārā.

25. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Nejauši uzskrēju interneta dzīlēs kādam kristīga puisēna veidotam evaņģelizācijas klipiņam un ārkārtīgi saskumu. Bērniem taču skolā nemāca tādas muļķības kā tās, ar kurām viņš neveiksmīgi mēģina manipulēt. Kā ir iespējams, ka 21.gadsimta jaunieša priekšstati par dabaszinātnēm ir tik nožēlojami? Kā iespējams tik īsā brīdī izvērst tik daudz aplami veidotu slēdzienu?
Šajā gadījumā nav nozīmīga viņa piederība kristietībai - es zinu, ka kritiski domājoši un intelektuāli kristieši ne tikai ir iespējami, bet arī pastāv.:)
Mani šausmina tas, ka šajā bezdomu galviņā kristietības vietā varētu būt iedēstīta arī jebkura cita ideoloģija, tai skaitā apkārtējiem daudz bīstamāka.

24. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Ir labi un negribas iet gulēt. Bet, ja es neiešu gulēt, es rīt nevarēšu piecelties pietiekami agri, lai skrietu.

Add to Memories Tell A Friend
Ja čatnijam ir tiesības garšot kā piparainai zaptei ar visādām garšvielām, tad es to esmu pagatavojusi.

23. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Lāga nesaprotu sievietes, kuras šajās tīkami siltajās dienās izvēlas valkāt garās bikses, ja reiz cilvēce ir izgudrojusi ap gurniem jauki plandošus svārciņus un kleitas. Es visnotaļ saprotu vīriešus, kuriem Rietumu sabiedrībā iesīkstējušie aizspriedumi liedz valkāt svārkus, kaut gan man šķiet, ja es būtu vīrietis...
Tas ir, es ļoti ceru, ka es pati (pats) spētu būt tik drosmīgs vīrietis, lai siltā jūlija dienā uz darbu vai atpūsties varētu doties brunčos.

21. Jūlijs 2014

Vasaras raibās krellītes

Add to Memories Tell A Friend
No koru olimpiādes noklausījos tikai vienu koncertu - vokālo ansambļu finālistus Mūzikas Akadēmijā. Kad krievu jaunieši (četras meitenes, četri puiši) dziedāja Bohēmiešu rapsodiju, man sāka birt asaras. Taču es pēdējā laikā vispār esmu dikti emocionāla.
Vienlaikus jāatzīst, ka man ļoti patika visi tie pa Rīgu klīstošie svešzemju ļautiņi ar koristu šiltītēm kaklos. Visādi dungojoši melnādaiņi (es teiktu "nēģeri", ja es būtu Pepija Garzeķe, bet es neesmu), kristīgi un nekristīgi aziāti, pēc kuru vaibstiem var mēģināt minēt - korejieši, ķīnieši, kazahi?, sārtsejainie lielžokļu rietumeiropieši gaišās biksēs un zeltītās brillītēs, tumsnēji indonēzieši/malaizieši/taizemieši?, un vēl, un vēl, un vēl...
Apskatīju Antonijas Paškevicas izstādi Porcelāna muzejā - jūgendstila reminescences, skaisti un brīžiem asprātīgi, jūsmoju par bestiārija mošķiem "Rīgas Zoo", par sievietēm, par puķēm, par zeltu un platīnu. Viens no iemesliem mīlēt jūgendstilu noteikti varētu būt tāds, ka tas ir ļoti latvisks, bet iziet ārpus raupjuma un zemnieciskuma.
Visbeidzot - manā ledusskapī ir ieviesušies divi litri ērkšķogu, un rīt ir, iespējams, pēdējais brīdis tās savārīt čatnijā (jā, es zinu, ka meinstrīms).
Citādi viss ir lieliski un viss ir baisi. Strādāju, mācos, sauļojos, skrienu, dejoju, draudzējos, kašķējos, mīlējos, dzeru vīnu un ik pa brīdim paraudu.
Ir jūlija vidus, varbūt jau nogale, naktis vēl gaišas un bez dzestruma, dienas ir siltas, pēdējie ziedi un pirmie augļi, vasara savā visintensīvākajā fāzē, Mefistofelis varētu dabūt manu dvēseli nez cik reižu dienā, jo es negribu, negribu, negribu, lai šis mirklis paiet.

Ā, un vēl es pirms dažām dienām runāju ar meiteni no Ukrainas, un man ir daudz politizētu pārdomu. Varbūt uzrakstīšu. Kaut kad.

20. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Lai arī reizēm man protestantisma racionālistiskie centieni ir šķituši visai simpātiski, tomēr jāatzīst, ka "Sola scriptura, sola fide, sola gratia" man nekad nebūs līdz galam pieņemami principi. Es drīzāk saprotu (iespējams, drīzāk jūtu rezonējam, nevis saprotu, jo tas nav saprašanas pieredzes lauks) kartūziešus vai Austrumu baznīcas eremītus, resp., tradīciju, kas prasa pacelšanos pāri laicīgajam, tai skaitā Rakstiem, jo - grozies kā gribi - intelektuālais instrumentārijs, kurš ļauj Rakstus interpretēt, ļauj tos arī profanēt. Un, iespējams, tieši tas arī ar tiem jādara.

18. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Izdevās tomēr iespraukties vienā no glītākajām vasaras kleitām. Tagad nokrāsošu acis un došos svinēt ekskolēģes dārza svētkus - intuīcija pauž, ka, ja pietiekami jauki piedzeršos, zudīs maldība kā tvaiki un nekādas lidmašīnas nekur vairs nekritīs.

Par jauko

Add to Memories Tell A Friend
Ir pats vasaras vidus, un ir Rožu diena:

Roze, Rozālija, Rozvita, Rozmarija, Rozīte, Rozita, Rozemarija, Rozalija, Roza, Rosvita, Rosita...

17. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
U un A ir atgriezušās no Gruzijas. Kad Ceļojumudievs viņas bija aizvedis līdz Poti, kur pēc 2008.gada bombardēšanas vēl nekas īsti nav atjaunots, viņas bija klīdušas, fotografēdamas visādus apdrupušus peminekļus, līdz kāds možs gruzīnu tēvocis gandrīz pārplīsis no smiekliem - kaut kādas ārzemnieces un fotografē Poti, Dieva un cilvēku pamesto nabaga pilsētu. Uzzinājis, ka ārzemnieces ir no Baltijas (sestriiiiiii!!!!), tēvocis viņas steigšus sasēdinājis sava mašīnā, izvadājis pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni, ceļā nenogurdināmi stāstīdams par katru māju, koku un akmeni, pa starpu sazvanījis savus draugus (viens atsaucies un drīz bijis klāt, lai pievienotos tostu saukšanai par godu tautu draudzībai), uzsaucis daiļajām dāmām restorānkuģī saldējumus, kafiju ar ledu un daudz visādu desertu (no hinkaļiem un čačašuli viņas 50 grādu karstumā bija atteikušās), aizvedis līdz autoostai, nopircis viņām biļetes uz nākamo galamērķi un pēcāk atsūtījis īsziņu "vi takie xoroshie zhenshini, budte schastlivi".
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.

Add to Memories Tell A Friend
Un, ja vēl par to lidmašīnu, noliekot malā baltvīna glāzi - sasodīts, es tikai ļoti ceru, ka tajā nelidoja mūsdienu princis Ferdinands. Es esmu gļēva, es gribu, lai tas apstājas pie 300+ svešām nāvēm kaut kur augstu debesīs.

Add to Memories Tell A Friend
man beidzot parādās kaut kādi nīkulīgi daddy issues. Tā kā esmu agri zaudējusi tēvu, man pieklātos iemīlēties par sevi stipri vecākos vīriešos, kas man absolūti nav raksturīgi, jo kaut kādu seksuālu interesi tomēr spēju just tikai pret savas paaudzes pārstāvjiem.
Taču šajā sarežģītajā dzīves posmā, sauksim to tā, esmu sākusi ilgoties pēc aseksuālas komunikācijas ar kādu vecu, viedu guru, tā lai viņam ir ap 80 gadu, apgarotas krunkas, var būt filozofijas profesors, katoļu priesteris, budistu mūks, vai kas tamlīdzīgs.
Tomēr, stingri ņemot, tā varētu būt arī vieda večiņa.

Add to Memories Tell A Friend
Un atkal Malaysia Airlines.

14. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pilnmēness plosās.

Add to Memories Tell A Friend
Ļoti nepatīk tās situācijas, kad tu saraksti komentārus brīvi pieejamam publiskam ierakstam un tad šis ieraksts pēkšņi tiek aizslepenots. To varētu salīdzināt ar brīdi, kad tu iesaisties paziņu diskusijā, piemēram, kādā brīvdabā uzslietā nojumē, un tad kāds tevi uzstājīgi no tās nojumes izgrūž ārā.

13. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?

11. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bail pat padomāt, cik daudz cilvēku pasaulē joprojam dzīvo bez kaķīšiem.
Powered by Sviesta Ciba