Kurvjzieža kontemplācijas

zībenšlēfera nomods

Krāšņais Kurvjziedis

View

Navigation

21. Jūlijs 2014

Vasaras raibās krellītes

Add to Memories Tell A Friend
No koru olimpiādes noklausījos tikai vienu koncertu - vokālo ansambļu finālistus Mūzikas Akadēmijā. Kad krievu jaunieši (četras meitenes, četri puiši) dziedāja Bohēmiešu rapsodiju, man sāka birt asaras. Taču es pēdējā laikā vispār esmu dikti emocionāla.
Vienlaikus jāatzīst, ka man ļoti patika visi tie pa Rīgu klīstošie svešzemju ļautiņi ar koristu šiltītēm kaklos. Visādi dungojoši melnādaiņi (es teiktu "nēģeri", ja es būtu Pepija Garzeķe, bet es neesmu), kristīgi un nekristīgi aziāti, pēc kuru vaibstiem var mēģināt minēt - korejieši, ķīnieši, kazahi?, sārtsejainie lielžokļu rietumeiropieši gaišās biksēs un zeltītās brillītēs, tumsnēji indonēzieši/malaizieši/taizemieši?, un vēl, un vēl, un vēl...
Apskatīju Antonijas Paškevicas izstādi Porcelāna muzejā - jūgendstila reminescences, skaisti un brīžiem asprātīgi, jūsmoju par bestiārija mošķiem "Rīgas Zoo", par sievietēm, par puķēm, par zeltu un platīnu. Viens no iemesliem mīlēt jūgendstilu noteikti varētu būt tāds, ka tas ir ļoti latvisks, bet iziet ārpus raupjuma un zemnieciskuma.
Visbeidzot - manā ledusskapī ir ieviesušies divi litri ērkšķogu, un rīt ir, iespējams, pēdējais brīdis tās savārīt čatnijā (jā, es zinu, ka meinstrīms).
Citādi viss ir lieliski un viss ir baisi. Strādāju, mācos, sauļojos, skrienu, dejoju, draudzējos, kašķējos, mīlējos, dzeru vīnu un ik pa brīdim paraudu.
Ir jūlija vidus, varbūt jau nogale, naktis vēl gaišas un bez dzestruma, dienas ir siltas, pēdējie ziedi un pirmie augļi, vasara savā visintensīvākajā fāzē, Mefistofelis varētu dabūt manu dvēseli nez cik reižu dienā, jo es negribu, negribu, negribu, lai šis mirklis paiet.

Ā, un vēl es pirms dažām dienām runāju ar meiteni no Ukrainas, un man ir daudz politizētu pārdomu. Varbūt uzrakstīšu. Kaut kad.

20. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Lai arī reizēm man protestantisma racionālistiskie centieni ir šķituši visai simpātiski, tomēr jāatzīst, ka "Sola scriptura, sola fide, sola gratia" man nekad nebūs līdz galam pieņemami principi. Es drīzāk saprotu (iespējams, drīzāk jūtu rezonējam, nevis saprotu, jo tas nav saprašanas pieredzes lauks) kartūziešus vai Austrumu baznīcas eremītus, resp., tradīciju, kas prasa pacelšanos pāri laicīgajam, tai skaitā Rakstiem, jo - grozies kā gribi - intelektuālais instrumentārijs, kurš ļauj Rakstus interpretēt, ļauj tos arī profanēt. Un, iespējams, tieši tas arī ar tiem jādara.

18. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Izdevās tomēr iespraukties vienā no glītākajām vasaras kleitām. Tagad nokrāsošu acis un došos svinēt ekskolēģes dārza svētkus - intuīcija pauž, ka, ja pietiekami jauki piedzeršos, zudīs maldība kā tvaiki un nekādas lidmašīnas nekur vairs nekritīs.

Par jauko

Add to Memories Tell A Friend
Ir pats vasaras vidus, un ir Rožu diena:

Roze, Rozālija, Rozvita, Rozmarija, Rozīte, Rozita, Rozemarija, Rozalija, Roza, Rosvita, Rosita...

17. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
U un A ir atgriezušās no Gruzijas. Kad Ceļojumudievs viņas bija aizvedis līdz Poti, kur pēc 2008.gada bombardēšanas vēl nekas īsti nav atjaunots, viņas bija klīdušas, fotografēdamas visādus apdrupušus peminekļus, līdz kāds možs gruzīnu tēvocis gandrīz pārplīsis no smiekliem - kaut kādas ārzemnieces un fotografē Poti, Dieva un cilvēku pamesto nabaga pilsētu. Uzzinājis, ka ārzemnieces ir no Baltijas (sestriiiiiii!!!!), tēvocis viņas steigšus sasēdinājis sava mašīnā, izvadājis pa pilsētu un tās tuvējo apkārtni, ceļā nenogurdināmi stāstīdams par katru māju, koku un akmeni, pa starpu sazvanījis savus draugus (viens atsaucies un drīz bijis klāt, lai pievienotos tostu saukšanai par godu tautu draudzībai), uzsaucis daiļajām dāmām restorānkuģī saldējumus, kafiju ar ledu un daudz visādu desertu (no hinkaļiem un čačašuli viņas 50 grādu karstumā bija atteikušās), aizvedis līdz autoostai, nopircis viņām biļetes uz nākamo galamērķi un pēcāk atsūtījis īsziņu "vi takie xoroshie zhenshini, budte schastlivi".
Es jau jums kaut kad teicu, ka vajag braukt uz Gruziju.

Add to Memories Tell A Friend
Un, ja vēl par to lidmašīnu, noliekot malā baltvīna glāzi - sasodīts, es tikai ļoti ceru, ka tajā nelidoja mūsdienu princis Ferdinands. Es esmu gļēva, es gribu, lai tas apstājas pie 300+ svešām nāvēm kaut kur augstu debesīs.

Add to Memories Tell A Friend
man beidzot parādās kaut kādi nīkulīgi daddy issues. Tā kā esmu agri zaudējusi tēvu, man pieklātos iemīlēties par sevi stipri vecākos vīriešos, kas man absolūti nav raksturīgi, jo kaut kādu seksuālu interesi tomēr spēju just tikai pret savas paaudzes pārstāvjiem.
Taču šajā sarežģītajā dzīves posmā, sauksim to tā, esmu sākusi ilgoties pēc aseksuālas komunikācijas ar kādu vecu, viedu guru, tā lai viņam ir ap 80 gadu, apgarotas krunkas, var būt filozofijas profesors, katoļu priesteris, budistu mūks, vai kas tamlīdzīgs.
Tomēr, stingri ņemot, tā varētu būt arī vieda večiņa.

Add to Memories Tell A Friend
Un atkal Malaysia Airlines.

14. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Pilnmēness plosās.

Add to Memories Tell A Friend
Ļoti nepatīk tās situācijas, kad tu saraksti komentārus brīvi pieejamam publiskam ierakstam un tad šis ieraksts pēkšņi tiek aizslepenots. To varētu salīdzināt ar brīdi, kad tu iesaisties paziņu diskusijā, piemēram, kādā brīvdabā uzslietā nojumē, un tad kāds tevi uzstājīgi no tās nojumes izgrūž ārā.

13. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Domājot par mūsdienās aktuālajiem pop-psiholoģijas teoriju mikšļiem un no tiem atvasinātajām praksēm, man aizvien biežāk šķiet uzkrītoša to propagandētā attieksme pret vecākiem, kura šaubīgi balansē uz naidīguma robežas. Jā, protams, personības iniciācija prasa atšķelšanos no mātes, iespējams, arī tēva varas pārlaušanu (to nez kāpēc akcentē daudz mazāk), citas mīlestības radīšanu un bērnības traumu apzināšanos, lai tās dziedētu.
Taču mana dziļākā pārliecība ir un paliek, ka, nespējot pieņemt savus vecākus, mēs vienmēr paliekam nespējīgi pilnībā pieņemt paši sevi, kā arī nespējīgi uz īsto mīlestību, to, kas agapē, to, ar kādu kristiešu Dievs mīl cilvēkus, to, ko budisti aicina just pret visām jūtošajām būtnēm.
Un tādā gadījumā - kāda jēga tām uzplēstajām un pavirši aizdiegtajām bērnības traumām?

11. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Bail pat padomāt, cik daudz cilvēku pasaulē joprojam dzīvo bez kaķīšiem.

Add to Memories Tell A Friend
Mazais melnais bļauris kāpņutelpā izlaka divas tējkarotes piena un Purina kaķēnu konserviem uzklupa tik badīgi, ka gandrīz nokoda man pirkstu. Šobrīd viņu ir paņēmuši kaimiņi no 6.stāva, un mazuļa likttenis atkarīgs no tā, vai ar viņu gribēs sadzīvot viņu baltais runcis.

Add to Memories Tell A Friend
Sasodīts! Kāpņu telpā ir kaķēns. Ļoti mazs kaķēns. Bailīgs un nedodas rokās. Nobijās no manis un paslēpās elektriķa kambarī.
Droši vien jālīmē kādi sludinājumi - gadījumam, ja viņš ir izbēdzis no kāda dzīvokļa un viņu kāds meklē.
Un ja nemeklē, ko tad?
Viņš ir tik maziņš, un es esmu redzējusi, ko Emīlija izdara ar tāda lieluma grauzējiem, pie sevis es viņu neuzdrošinātos izmitināt pat uz dažām dienām.

10. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Poll #20112 Jz.Sirdnas iedvesmots pols par dženderu stereotipiem
Open to: All, results viewable to: All

Ko tu domātu par vīrieti, kurš sabiedriskā vietā adītu vai tamborētu?

Tavs dzimums

View Answers

vīrietis
17 (27.0%)

sieviete
41 (65.1%)

grūti pateikt
5 (7.9%)

Add to Memories Tell A Friend
Cilvēkiem, kuri cieš no vientulības, iesaku adīt publiskās vietās, piemēram, sabiedriskajā transportā, banku, poliklīniku un frizētavu uzgaidāmajās telpās u.c.
Es gan neesmu vientuļa un pat ja būtu, no tā neciestu, taču, kopš esmu pasākusi staipīt līdzi adīkli un darboties ar to jebkurā piespiedu gaidīšanas mirklī, nemitīgi runājos ar apkārtējiem cilvēkiem. Sievietes jūsmīgi čivina par to, cik skaistās krāsās dzija un cik sarežģīts raksts, savukārt vīrieši pauž apbrīnu par to, ka tikušas mātesmeitas vēl nav izmirušas.
Sīkums, bet patīkami.

8. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Kā lai iedabū kaķus iekšā? Jo tad, kad es izeju ārā viņus sasaukt, es turpat arī palieku un bužinu murrājošos, zālājā vāļājošos laimespilnos ķermenīšus, kamēr gaiss ir piena siltumā un smaržo pēc svaigas zāles, kurā tūdaļ parādīsies rasa. Svīres vēl medī, vārnas paklusām audzina bērnus, tīteņi un vanagzirņi zied. Brīži, kad gribas, lai dzīve ilgst bezgalīgi.

Add to Memories Tell A Friend
Nesen nodomāju, ka Latvijā ir paliels bars blogojošu un citādi virtuāli aktīvu psihoterapeitu, kas visi ir:
a) vīriešu dzimuma;
b) cenšas būt popsīgi, pozējoši, provocējoši;
c) nepārprotami ir ar putniem galvā, un tie viņu putni ķērc baisās nebalsīs.

Sakarīgākais šajā plejādē man šķiet god. Utināna kungs (http://sapnupardeveji.blogspot.com/), jo viņam pagaidām esmu novērojusi tikai vienu mežonīgu un nesavaldāmu kaislību - ar kritiskās domāšanas zobenu sakapāt daudzgalvaino ezotēriskās tumsonības pūķi. Tas ir visnotaļ simpātisks mērķis, tāpēc esmu gatava piedot šim patīkamajam kungam tos zināšanu robus, kas mēdz vīdēt viņa aizspriedumos pret filozofiju un sociālajām zinātnēm.
Lasīsim, redzēsim. Varbūt nekas baisāks neatklāsies un latviešu psihoterapija (vismaz tās maskulīnā daļa) mazliet reabilitēsies manās acīs.

7. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Trausla un intensīva laime, kāda iespējama tikai siltā (daži teiktu "karstā") jūlija dienā. Ceru, ka neesmu tik traumēta, lai sāktu jau skumt par to, ka jūlijam neizbēgami seko augusts.

6. Jūlijs 2014

Add to Memories Tell A Friend
Vasaras otrā diena. Otrā diena pēc kārtas, kad dzīve sāk likties iespējama.
Ķermenis pamazām atceras mazās, nevainīgās izpriecas. Rīta skrējiens, vērojot aizkavējušās Grīziņkalna prostitūtas. Zāles stiebri zem kailiem kāju pirkstiem. Āboliņa smarža. Ķirši. Baltvīns. Vējš brunčos un saule uz ādas.
Priekšā vasaras nedēļa. Daudz strādāšu, mazliet mācīšos. Varbūt nopeldēšos (frāze "pēdējo reizi peldējos 2011.gadā, Karību jūrā" sākusi apsūbēt). Mīlēšu. Ja sanāks, arī sevi.
Powered by Sviesta Ciba