Kurvjzieža kontemplācijas

bet dienas ir sapņaini labas
un piemērotas baltvīna dzeršanai pie jūras

pavasaris ar smaržīgām aličām pagaidām jau tik galvaspilsētā:)

"Biju" ir tāds smuks vārds. Frāze "vienmēr biju bijis" riktīgi atver čakras. Vai aizver. Vai pofig.

Zviedrijas radi sasistās vietā atveda divas šitādas:

(ar mazliet citu zīmējumu, izmeklējos, nevarēju atrast).

Mums ir ļoti jaukas Lieldienas. Piektdien visi aizlikās uz Walibi, es izlikos, ka strādāju, vakar bijām Keukenhofā, un skatīt tulpju laukus Nīderlandē un šodien krāsojām olas un braucām pie čurājošā puisīša, ēst saldējumu un vafeles. Visas meitenes, Ingrīda (7), Agnese (6) un Astrīda (4.5) nosprieda, ka tas ir viens vareni pretīgs puika un nemaz neskatījās uz viņu. Esmu nogarlaikojusi savus Zviedrijas radus, bet ir labi. Ārā silts, saulīte silda -

Ā, par olām, ģenerālis visas bļodiņas, kuras naktī saliku uz šokolādes olām, lai vārnas neizvazā, kārtības mīlestības vadīta bija nolasījusi. Tad nu līdz lasīšanas brīdim dabūju kreņķēties, ka putni apēdīs. Bet tā, ja jūs vēl nezinājāt, mūsu pusē Lieldienu rītā visi baznīcu zvani lido uz Romu pēc pāvesta svētības. Kā pāvests zvanus nosvēta, tie piepildās ar šokolādēm un lido atpakaļ. Pāri lidodami izbirdina šokolādes, lai visiem ir ko lasīt.

E taurenis (tiem, kas šogad vēl nav redzējuši) un pingīvns uz slidkalniņa.

ā, un vēl viena štelle, īsts lols. aizeju es šorīt uz tēva kristāmbaznīcu apcerēt augšāmcelšanās tēmu (iegadījās arī svecīti aizdegt ar uzrakstu mūžīgs miers vai debesu valstība, kat kas tamlīdzīgs). nosēžos tā, lai nerēgotos pārāk ar savu nesekošanu līdzi visām ceļoskrišanām un gavilēšanām. mise vēl nav sākusies, un vēl kaut kā nesākas, tā kā ievelkas.

piepeši pienāk man klāt tāds knariņš, tips kā no kādas krievu filmas par nepa laiku odesu, saka, mums tevi vajag procesijai, nest svinīgos piederumus. atbildu, ka, piedodiet, neesmu gana glīti apģērbies, ne tūka svārku, ne samta bikšu, nedz arī vispār es kāds katolis. nekas, nekas, uzģērbsim pa virsu komžu, kā ārstam, un nekatoļi mēdz būt labāki cilvēki nekā katoļi. nu, izdarīsi labu darbiņu lieldienu rītā.
ok. lielākoties ziņkārības dzīts piekritu, jo atzīsim, pirmoreiz mūžā man kaut kas tāds paspīdēja, moš pēdējo. un tēvs bērnībā tepat esot svētkos bijis par baznīczēnu (piedodiet, nejēdzu tos terminus, katrā ziņā tēva mātes māsas uz viņu esot raudzījušās un teikušas, ka viņam uz poliju jābraucot par ksendzu mācīties), atceros, tēvs tāds iešvilpis rādīja, līdz kurienei viņam stiepusies tā komža, visi esot teikuši, ka izskatoties pēc eņģelīša.

un vēl interesanti, ka vīrelis vispirms mani uzrunāja krieviski. pamanīju arī, ka poļi, viņus pēc izskata var atpazīt, savā starpā runājas krieviski.

tā nu es biju otrās rindas kreisais luktura nesējs pie prāvesta baldahīna. 3x apgājām baznīcu, cilvēki apgarotām sejām krita ceļos, pa priekšu baldahīnam gāja vīraka kūpinātājs, ar blagovōņiju savilkos pilnas nāsis. misē bija skaisti gari dziedājumi ar labi skanošu kori un dziedātājiem. sprediķis gan bija pļāpīgs sūds. izskatās, ka mācītāji mēģina kļūt ārkārtīgi saprotami plašām tautas masām, un tas nu nekur neder.

( par komžu sīkāk )

man gavēnis beidzies, un aiz priekiem es pat nezinu, ko lai tagad iedzer.
tādēļ nedzeru neko.
un gaļu es arī tagad varu, bet negribu.
olas apēdu kādu pusdienu atpakaļ, un varētu būt, ka pienāks gals tai tunča bundžai, kas man visas šīs nedēļas rēgojās pa ledusskapi.

ībļi: http://csglobe.com/florida-makes-grid-living-illegal/

"Rimi" atlaides bērnu drēbēm, sapirkos veselu maisu laukiem, lai nav katru nedēļu visu jāvadā. Īpašs prieks man, protams, ir par dzeltenu pidžamu, uz kuras attēlots ļ. koncentrējies lauvēns ar knupi mutē.

 

Cirslītis, kā jau tas pavasara trauksmē notiek, nolēmis atsākt skriešanu, apjozies pulsometru un pulksteni, dodas līkločos pa Maskačkas ielām.
Pēc kāda laiciņa ieskatījies pulksteņa rādītājos, cirslītis secina, ka noskrējis pavisam mazu gabaliņu, kaut gan iekšējās sajūtas un izjūtas signalizē jau par trešdaļu plānotā ceļa. Vecums, skumji nodomā cirslītis un apņemas saņemties. Apņēmies un saņēmies, cirslītis sakož zobus un skrien, cik jaudas.
Pulss kāpj tuvu maksimumam, mēle karas pār plecu, bet noskrietais attālums pieaug nīkulīgi un gausi. Vajadzēs aiziet pārbaudīt sirdi, cirslītis domā, piebeidzis plānoto distanci, trīcošām kājām atspiedies pie koka un blenzdams pulkstenī uz ļoti pieticīgajiem rādītājiem. Tas nav normāli, ka pēc tik īsas distances un tik lēna skrējiena ir šādas sajūtas, tā ir kāda briesmīga slimība, tas ir pirmsinfarkta stāvoklis.
Mājās cirslītis ievada pulksteņa rādījumus datorā un kādu brīdi neizpratnē blenž. Kā zibens spēriens nāk atvieglojoša atklāsme, ka Kāds (acīmredzot, pats cirslītis), nomainot pulkstenī laiku par vienu stundu, ir nomainījis arī distances mērītājā kilometrus pret jūdzēm.

"Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja:
— Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī."

es laikam esmu beidzot kļuvusi pavisam veca - ieslēdzu TV un nevis ar antropoloģisku sajūsmu skatīju tur notiekošo, bet vnk nespēju saprast, kas tas par sūdu. Slēdz kuru kanālu gribi, visur kaut kādas šausmas - bērnu multfilmas, pārraides, raidījumi, mūzikas kanāli, filmas. Pie 'dzīvokļa jautājums' izslēdzu un ļoti sapriecājos, ka nedz man kameras tajā pusē jāstāv ar plastmasas nagiem bakstot lattelecom dāsnās dāvanas, nedz scenāriji jāraksta tupām filmām un ka beigu beigās es varu vnk ņemt, to visu izslēgt un nelikties ne zinis.

dienas pavadam, blandoties apkaart, visa sala izbraukaata un izstaigaata krustu skeersu, galvenais - MILZU KAKTUSI un MILZU KIRZAKAS

ir siikas celjojuma grutiibas : apmetusies pumpaam un kasos (odi ? skudras ? alergija ? saule ? saals ?), peda sagriezta (akmens ? stikls ?) un gribu drusku maajaas (3 raksti gaida)

bet sobriid ir baltviins un olive spread uz rupjmaizes sausinjiem, pelikaans uz seetas, laiva pagalmaa

( sabiedriskais transports )

lieliski
krāsas bija par maz un norkāsojās tik mazliet, nemanāmi:)D

kad arī man nu jau sāk likties, ka ziema beigusies. Galu galā, vienubrīd až puskails pat biju izmeties, tēlojot daiļo dārznieku.

cik es smuki olas nokrāsoju, pašai prieks
īpaši glaunas karkadē vārītās