Kurvjzieža kontemplācijas

es izdomāju kašķēšanos ar martu teikot uz nākamo leveli un uzrakstīju viņai smalku publisku vēstuli. bet, ja nopietni, martas raksts bija tikai mazlietiņ iedvesma, man jau sen gribējās par šito iepīkstēties, ka es, lūk, domāju citādāk, bet tas nav pārāk svarīgi. 

Reiz, kad es vēl skolā gāju, mēs ar mammu uz ielas sastapām viņas draudzeni. Un vienā brīdī šī tā jautā, cik tad meitai (man tb) gadu. Un mamma uztaisa kaut kādu muļķīgu seju un tā it kā pa jokam man prasa: "Nu, cik tad tev, meitiņ, ir to gadiņu?" Es, protams, to uztvēru kā mēģinājumu arī mani iesaistīt sarunā, bet vēlāk mamma atzinās, ka vienkārši pēkšņi aizmirsusi, cik man ir gadu. :D
Sestdien radu tusiņā, runājot par bērnu vecumiem, mēs 3 (brālis, viņa meita un es) pilnīgi pārliecināti apgalvojām, ka brāļa puikam ir tikko iestājušies 16 gadi. Māsīca saka: nē, nevar būt, mana meita ir jaunāka, bet viņai tūliņ 17! Tad es tā padomāju: toč 17! Brālis vēl turās pretī, nu ka nē, 16. Es atkal: nu viņš taču 1998. gadā dzimis! Brālis: un? Nu bet tak parēķini! Paņēma telefonu, parēķināja (inženieris skaitās!), toč 17! :D
Bet vispār tā uz sitienu es arī savus gadus īsti nekad nezinu. Bet, kad iedomājos, tad ir: aaaaaaaaa, bļēeee, kur tik daudz?! :D

Вчера утром со мной подралась грудастая женщина. Мы зашли в лифт, я засмотрелся на её сиськи. Она сказала, "Может, наконец, нажмёте?". И тут что-то пошло не так...

Vecmīlgrāvī notikusi vērienīga ķīlnieka atbrīvošanas operācija

( psc )

nesaprotu, ká tieši notiek tá páreja, kad tu savu loveri sāc saukt par 'mīļoto vīra kungu"?

vīhū, mēs atkal dabūjām LV kodu. šoreiz es gan tikai kā scenārists un otrā kamera, bet still prieks prieks prieks.

ar iepriekšējo ierakstu netieši saistīti divi jautājumi (jo jūtos pretīga, smirdīga* un tā):

*smirdīgi liekas arī visi pārējie, jo, kā jau zināms, oža kļūst zvērīga

1) reizi-divas gadā rodas vēlme aiziet uz Procedūru, pagulēt ar dubļiem un māliem uz sejas, izspiest melnos punktus uz deguna utml. vienmēr esmu gājusi pie kolontajas (ne aleksandras), vienmēr zināju, ka jāgaida uz pierakstu kādas divas nedēļas (lai arī atrodas nebūt ne tuvākajā centrā, nemaksā nemaz tik lēti un kuponus nepiedāvā), taču šoreiz man piedāvāja pierakstīties uz maiju. UZ MAIJU fakin trešajā martā. karoče, vai rīgā ir vēl kāda kolontaja, kura nav kolontaja? man ir tizla āda, ķipa kombinētā, bet pārsausināt līdz tam, ka lobās nost, var pāris minūtēs, no parādnieka intervijām metas sarkani pleķi utt, bet pēc kolontajas apmeklējuma viss ir čotka mēnešiem ilgi. vajag kaut ko līdzvērtīgu.

2) mati kļūst bīstami, drīz sāks maisīties pa kājām un traucēt dzīvot. griezt vēl negribas, friezierspējas aprobežojas ar kaut kādu sūdcopi un bizes sapīšanu. kā jūs mākat sapīt visas tās franču bizes? jūtubē ir kaut kādi viģiķi, vai?

"Sūdzības iesniedzējs bija norādījis, ka grāmatās nedrīkst parādīties vīrietis, kas slauka grīdu, jo tā nav viņa sociālā loma."

pārnāku mājās, neberžos dušā. Bet vienalga liekas, smirdu pēc čurām, kakām, gārdzieniem un nāves.


Mums te bija ģimene. Savādāk nenosauksi, jo visi uz maiņām dežūrēja pie gultas. Pie meitas/sievas/mammas un vēl neapcerēto draudzeņu! mammas gultas. Viņi pilnībā pārņēma visu aprūpi, mēs tik tur iegājām, lai iešpricētu morfiju, novērotu elpošanu un pārbaudītu katetru. Jūs tik mums parādiet, kā mamma pareizi jāpagriež, kur jāsasmērē, kas VISPāR JāDARA, LAI MAZāK SāP, bet mēs visu to paši, paši. Ikgadējie darbinieki staigāja un sačukstējās, ka tas viss nav labi, ka ģimene mums neuzticas, ka viņi visi grib kontrolēt, nepieņem notiekošo un kad būs liela histērija, kad mamma nomirs.
Mamma nomira īsi pēc manas maiņas beigām. Kolēģi atstāstīja, ka sākumā neviens istabā nav laists. Tad nakts apgaitā pavērusies aina, ka abas meitas (vienai 21 otrai 23 gadi) sēdējušas uz grīdas un klusām raudājušas, vīrs ierāpies blakus gultā, apķēris un nav laidis vaļā, meitu draugi tupējuši blakus un glaudījuši draudzenēm galvas.
Un tad bija atvadas no Hospic. Tādas mazas lokālas bērītes. Ģimene atnesu mums visiem ziedus, bildi, kur mamma vēl vesela, un aizmugurē teksts, ka bez tāda personāla kā mēs viņi to nebūtu paveikuši..tikuši pāri nāvei. Ka mēs kā eņģeļi vienmēr bijām blakus. Un viņi grib Hospic noziedot naudu, kas būs pēc mājas pārdošanas.

Un tā bija mana atbrīvošanās diena, jo kauca visi, kas bija atnākuši uz maiņu. Mēs aiztaisījām durvis uz māsu istabu, ieslēdzām slēdzi "netraucēt" un laidām pa riņķi to bildi.
Man kļuva daudz vieglāk.

Izskatās, ka šogad būs interesanti:
31. janvāris - draugu kāzas - ček!
28. februāris - radu 155 gadu jubileja - ček!
28. marts - mammas 70 gadu jubileja.
25. aprīlis - brāļa sievas 45 gadu jubileja.
29. augusts - tēvam 70 gadu jubileja.
28. novembris - kā jau allaž mana vārda diena un Juniora dzimšanas diena, bet pilnīgi prasās pēc kaut kā grandioza.
31. decembris - ja nekas nemainīsies pasaules kārtībā, Vecgada vakars ;)

30. maijs, 27. jūnijs, 25. jūlijs, 26. septembris un 31. oktobris vēl rezervējami jūsu svinībām, mhm, mhm ;)

kaķīši arī priecīgi, ka man atvaļinājums, no rītiem liek mieru un visu dienu prasās klēpī un mīļoties

par smaržām , līdz pat sīkumiem

https://www.facebook.com/groups/1405257506446011/

jau kuro mēnesi noteiktā datumā domāju: nez, vai var ar intensīvu sportu/izpļaujot litru kandžas/tml paātrināt menstruālo asiņošanu tā, lai varu pasēdēt divas stundas virs spaiņa, un miers, nevis izbaudīt procesu cik tur tās dienas, vai arī process ir ieprogrammēts uz laiku, ne tilpumu?

tabletes "mēnešreizes pāris stundās" būtu ne mazāk revolucionāras kā kontraceptīvās.

Jāmāca, kamēr vēl mazas!

http://www.playmobil.de/Model-Casting-auf-dem-Laufsteg/6148.html

Agnese vakar prasa, vai Ziemassvētku vecītis arī nomirs? Uz ko es atbildēju, ka kamēr vien kāds bērns ticēs, tikmēr nemirs.

Vārds pa vārdam un izkristalizējās Agneses šībrīža ticības apliecība: Dievs, Ziemassvētku vecītis, Zobu feja un Lieldienu zaķis un vēl kautkas, ko viņa uzreiz nevar atcerēties.

šodien samainīju kalendārā mēnesi uz martu, datumi jau tie paši bija

Četras minūtes un skudriņu kutinošs rezultāts.

šī nu ir viena laba tēja