Kurvjzieža kontemplācijas

Agrāk domāju, ka meinstrīma gaume uzgrieza muguru ģitārmūzikai un pavērsa skatu pret elektroniku tad, kad parādījās The xx un Džeimss Bleiks. Tā ir kļūda, jo ledus sāka kustēties jau agrāk. To kustināja Hot Chip un LCD Soundsystem. Atceros, kā braucam reiz no Liepājas un Elīna paziņo, ka rokmūzika ir vakardiena, jo labāk gribētos kratīt pačku pie Datarock. Tā arī beigās bija. Ap to pašu laiku vēl mazliet jaucas klāt vārgas nojausmas par italo disco, arī "Drive" skaņu celiņa sintizēti diktētā atziņa, ka astoņdesmitie ir labākā no visām desmitgadēm vairs nav aiz tāliem kalniem.

Lai arī elektronika jau sāk dominēt, te vēl arvien visur ir vokāli, jo Nosaj Thing un Hudson Mohawke laiks vēl nav pienācis - tas tikai vēl nāk. No šajā pleilistē iekļautajiem gabaliem man tuvākie tomēr ir Chromatics kavers Springtīna "I'm on Fire", jo viņas vokāls ir tik patīkami pohujistisks un tomēr smalks kā zīdpapīrs, un Desire izpildītais "Don't Call" - tam ļogās ritms, bet tai brīdī, kad uz beigām pievienojas sintezators, kas atgādina hiperventilējošu krūškurvi, ritma vietā nu jau ļogās mani ceļgali no sajūsmas, un saprāts aiziet pa pieskari. Never gets olds. Pavisam nesen tai vēl pievienoju labāko The Big Pink gabalu - es tādus zēnus vispār biju aizmirsusi. Varbūt pat arī, ka pelnīti, tomēr neiekļaut viņus šajā ērā būtu grēks. Principā šī ir Astrobangas pleiliste, un to var atrast zem attēla.

šitā sajūta man bija bijusi jau iepriekš, tikai šodien noskaidroju, ka 136 uz 67 un pulss 118. tagad viss drusciņ peld

Ja Koens kā Dostojevskis, tad Cojs kā Selindžers. Respektīvi, tagad ilūzijas par to, cik ļoti to esi pāraudzis, bet tas jau sentimentu nemazina. Pirmā saskare ir vēl pirmskolas vecums, īsi pirms Jāņiem, kad vecāki dzīvokli piegrūduši ar meijām, bet brālis nolemj atskaņot "Чёрный альбом", par ko arī noraujas. Man, protams, tai mirklī dzimst pietāte pret Кино́, jo ir skaidrs, ka tas ir kaut kas pancīgs - tātad man domāts. Tālāk jau tas viss iet pa spirāli - atnāk un aiziet, atnāk un atkal aiziet. Viss skolas laiks, viss, kas tam seko pēcāk.

Kad vēl dzīvoju Matīsenē, es bieži klausījos "Печаль", jo tajā neko daudz it kā nepasakošie vārdi Дом стоит, свет горит, manuprāt, pateica visu. Kad tikko biju tikusi honours gadā universitātē, tad es drillēju "Бошетунмай", jo likās, ka neko labāku par Тот, у кого есть хороший жизненный план, вряд ли будет думать о чем-то другом pateikt nav iespējams. Kad dzīvoju Londonas noliktavā, es Mikelam, kura māte esot rusofile, stāstīju, ka Кино́ principā ir tas, kas notiek, ja konsolidē Depeche Mode, The Smiths un Joy Division un novieto to aiz dzelzs priekškara. Vislielāko gandarījumu gan par šo pleilisti norāvu tad, kad Vladimirs, kurš atkārtoti ir mani apcēlis, sakot, ka runāt ar mani krieviski ir tas pats, kas runāt krieviski ar sestās klases domrakstu, atrakstīja, ka esmu te izlasījusi visu to, ka vajadzēja izlasīt. Pleiliste zem attēla.

es visu laiku cīnos ar slīkšanas sajūtu

Vēl joprojām slims. Klepus pazuda, sākās acu grauzšana... tā ka praktiski grūti noturēt vaļā. Piezvanīju uz kursiem pateicu, ka nebūšu, sāka satraukties kā ta es tā atļaujos nebūt bez ārsta zīmes. Paldies, man vēl tikai ārsta zīmes dzenāšanas pietrūka.

Atvainojos visiem kam sasolīju brīvdienās izlasīt un sazīmēt... acīmredzot baterija pārdega. Eju turpināt gulēt.

ir bez 15 vienpadsmit un man ir nosēdusies baterija. šodien esmu šo to sakārtojusi, šo to pašķirojusi, uz radiatoriem izkārusi pusi vakar izmazgāto drēbju, ielikusi mazgāt baltos dvieļus un izvārījusi makaronu piena zupu, publika sajūsmā

spilgtākais svētku iespaids bija kad nr.2 skaļi sauca "mēka, mēka, mēka" un kad kaķis pusmetra attālumā kliedza "ej pom!". kaķi sauc Milka un kaķis pats vainīgs jo tieši tādā attālumā maziem bērniem ļauni acīs skatoties šņāc virsū

es jums atbildēju sveiki
vien tādēļ ka bez brillēm es
citādi protams teiktu
ejiet dirst, ainār

vienai pie auss dzeltena mašīnīte, tā stāsta tētis āgāja. čau! Jēkaps āgāja un otra trīs metrus tālāk sajūsmināti klausās telefona sarunu un entuziastiski saucot papildina :D MU aizgāja netraucēti parunāt uz otru istabu, nr.2 pakaļ.

ielogojos tinderī, un kā viens no pirmajiem uzpeldēja dārgais K. HA FUCKING HA, ļoti smieklīgi, mīļo visum, Tava humora izjūta ir nepārspējama. Automātiski nosvaipoju pa kreisi, un tagad besis, jo neapskatīju ne bildes, ne tekstu. Es tomēr esmu diezgan nosy neighbour. Ufff, biš trīc kājas, funny bunny of the year

Kā lai eng iztulko teikumu no pasakas par (noburtu) zelta gabalu:
Lai tas kŗūp upes dibenā!

Krupt man ir ļoti grūts vārds. Vairāk sliecos uz 2. nozīmi http://www.tezaurs.lv/#/sv/krupt

Man patīk vecais hiphops (vēlie astoņdesmitie līdz deviņdesmito vidus), jo tas ir vairāk grūvīgs un mazāk eksperimentāls - mazāk kolaborēšanas, mazāk intertekstualitētes (tfu, bļe). Turklāt arī sieviešu nemaz nav tik maz, kā intuitīvi varētu šķist. Man patīk arī doma par samplēšanu, kas nav vilkta laukā no spīdīgiem makiem. Lai arī hiphopā lirikām pavisam noteikti ir lielāks svars nekā citos žanros, man tas ir nosacīti vienaldzīgs, ja vien ir labs plūdums. Nu, man vienkārši šķiet, ka nevar raut liriku laukā no plūduma, līdz ar to, pat ja teksts, uzlikts uz papīra, būtu tizls, tad tik ilgi, kamēr tas labi skan, man ir diezgan vienalga. Vārdusakot, manā izpratnē dope MCs ir visi ar labu ritmu un dikciju, bet whack MCs no suck MCs es īpaši neizdalu.

Noskaņās šī pleiliste varētu daļēji atgādināt "Wackness" skaņu celiņu, lai gan lielākā daļa šo gabalu tur nav atrodami. Wu-Tang Clan un KRS-One gabali man ļoti patīk jau kopš tās reizes pirms desmit gadiem, kad pirmoreiz kādā Astrobangas diskotēkā nolēmu izliet mazliet ārpus indie šmeka rāmjiem. Šogad ir iepaticies Digable Planets un īstenībā ar MC Lyte, lai gan pēdējā jau robežojas ar guilty pleasure, jo viņa vienkārši piedziedājumā parazitē uz Reja Čārlza "Hit the Road Jack" lipīgo melodiju. Zem attēla pleiliste.

Tas reāli spokainais brīdis, kad tu nakts vidū zīmē portretu, viss liekas normāli, no rīta paskaties un atklāj, ka esi uzzīmējis to cilvēku raudam

cauri centram izbraucu 17. novembra vakarā. bija doma piestāt illuseumā, iedzert tēju un paklausīties ķīnu, bet 2 kilometru radiusā nebija neviena brīva parkinga. "nebija brīva parkinga" manā valodā var nozīmēt arī "pāris vietas bija, bet manu parkošanās spēju nepietiktu, lai tajās ielīstu", bet šoreiz tiešām. nebija. bija aizņemtas arī visādas vietas, kur apstāties nedrīkst, un visas invalīdu stāvvietas (varu derēt, ka ne ar invalīdiem). bet nu, domājams, ja cilvēks veda famīliju no aizkraukles vai iecavas palūrēt uz gaismas objektiem, viņam vieglāk ir samaksāt tos daždesmit eur soda naudā, nevis sakost zobus, pagriezties un braukt atpakaļ.

18. novembrī apmeklēt salūtu, kā jau parasti, nebija plānots. vakarā lasīju izmisuma saucienus soctīklos par nespēju iekāpt sabiedriskajā utt. ticu, jo jau no paša rīta pieturās virzienā no rajona uz centru stāvēja pa 20-50 cilvēki katrā.

kas vēl? tā arī nesaņēmāmies nameja gredzenam :(

jau biju piemirsusi,kādēļ man nepatika iet uz publiskajiem pasākumiem

Nez, man šķita kaut kā baigi samudrīts. Var jau būt, ka AuKstā Māksla. Un tas pantiņš no Prāta vētras tāds pēkšņs un tik neiederīgs šķita. Nu, kā LNSO Vecgada koncertā pēkšņi Mielavs iedziedātos "un viņš kā labradors skrēja pa sniegu, tik pārlieku baltu un vieglu" un tālāk koncerts ritētu savu parasto gaitu. Es nesapratu.

/Esmu veca un īgna,jā,jā.

Štrunts tur bija ar to salūtu. Labāk būtu mājās Hēgeli lasījuši.

Pirms dažām dienām radio ziņās izskanēja informācija, ka karaspēka parādē tiks demonstrēta nacionālās aviosabiedrības jauniegūtais aerobuss un bruņoto spēku pretgaisa raķetes. Tobrīd man tas izklausījās kā visnotaļ intriģējošs komplekts.

Laiks, kurā DC++, Soulseek, Oink, pēcāk What.CD ienāk ikdienā, un pēkšņi kļūst pieejams viss tas, kas man šķiet ļoti īpašs, taču vēlāk izrādās visai tipisks paaudzes fenomens. Jaunais vilnis, aukstais vilnis, torentu vilnis - rokmūzikas vēsture principā. Joy Division kļūst par manu apsēstību, gluži tāpat kā pēcāk arī Talking Heads. The Velvet Underground ieraksti vispār rada sajūtu, ka esmu the ultimate indie chick. Iepazīšanās ar Elīnu nāk komplektā ar Boviju un Kraftwerk. Šobrīd man tas viss šķiet gandrīz klišejisks, bet tāpat mīļš un manu gaumi definējošs posms. Un kaut kādā ziņā arī ļoti latvisks posms. Protams, tas neattiecas uz visiem, bet no mana vecuma un sociālā kaluma cilvēkiem, šķiet, reti kurš ir absolūti vienaldzīgs pret šo mūziku.

Šī pleiliste sastāv no maniem favorītiem manu toreizējo elku daiļradē, kas nereti arī pārklājas ar valdošā konsensa viedokli par to, kas ir šo mākslinieku labākie gabali. Tas mani pārāk nepārsteidz, ja ņem vērā, cik nekritiski šo mūziku es klausījos. Kā vienīgo izņēmumu varētu minēt te iekļauto Led Zeppelin gabalu, jo progroks un hārdroks mani nekad nav īpaši sajūsminājis - diezgan garlaicīga un vienveidīga mūzika. Nu labi, izņemot varbūt Pink Floyd, bet arī tam mēs visi izgājām cauri. Šis konkrētais Led Zeppelin gabals manu sirdi iekaroja pavisam paredzama iemesla dēļ - tas skanēja "Mind Hunter" pirmās sezonas pēdējās sērijas finālā, kas man vēl arvien šķiet viens no labākajiem jauno seriālu fināliem. Pleilisti noslēdz mans mīļākais Shellac gabals, jo ko tur liegties nav vērts - ne tikai radio, bet arī šai ērai ir pienācis gals. The last watt leaves the transmitter and circles the globe in search of a listener. Pleiliste zem attēla.