Nu, jūs jau zināt to sajūtu, kā ir, kad īsti baidies taisīt plānus, jo ir sajūta, ka, ja ko saplānosi, kāds pēdējā brīdī pateiks:
Manuprāt, tā droši vien ir parasta lieta pēc salīdznoši lielākām dzīves peripētijām. Visu laiku kkur iekšā gaidi no kuras puses atkal kaut kas zvels.
Bet varu saderēt, no tā arī attopas.
pirms kāda laika igors, kas dzīvo stāvu augstāk, vaicāja, vai viņš drīkst nozāģēt mazo kļavu, jo nu tā vairs nav tik maza un aizsedz viņa logus (mūsu logi ir praktiski pilnībā aizsegti ar visu, kas vasarā aug). igors ir viens no retajiem cilvēkiem, kas man šajā mājā patīk, jo viņš 2x ir gājis ar mums tīrīt mežu, viņam ir forša sieva un divi mazi dvīņi, viņš skrien pa vakariem un bargā salā ir piepīpējis neldiju, tāpēc, protams, es pateicu, ka man nav ne mazāko iebildumu (bet ārprāc, cik daudz gaismas šobrīd pēkšņi ienāk logā).
bet jautājums ir tāds - gribu iestādīt kļavas vietā kādu upeņu vai jāņogu krūmu. tas aizsegs manus logus, bet netraucēs otro stāvu. es sēdēšu pie datora, pastiepšu roku un badaini rīšu ogas. jāņogas nav īpaši prasīgas, esmu redzējusi vairākus savvaļas krūmus posmā no mangaļsalas līdz vecāķiem, neviens neizskatījās izmisis. lauku avīze saka, ka ogu krūmi ir jāstāda rudenī. vai ir vēl kas, kas man būtu jāzina par to stādīšanu?
Modern criticism, I think it will be conceded, begins with Eliot, whose paradigms were such writers as Donne and Crashaw, for whom interpretation was required even in their own day as a condition for determining what was being said by means of what in fact was said, and hence deep interpretation was the standard way of reading. But criticism, then, began to assume the form of other systems of deep interpretation - psychoanalysis and marxism - and under this pressure, all texts became concealments, and deconstruction an inevitability. This gives the critic a great power, virtually the power of the priest, since only he or she knows what truly is being transmitted, and so constitutes the true reader. The rest of us either have to be taught to read, or take the critic as the authority. This has had two immediate corollaries. In the first instance, it developed in response a style of writing made to order for the critic, who came to serve the role of the censor in political systems which drive the writer to acts of increasingly complex concealment, where every letter is in effect the purloined letter. And of course the other corollary was the inevitable impact on critical writing itself, which becomes increasingly obscure, to the point that only other critics can read it and their interpretations are uncertain and obscure, and set forth in any case in texts that in turn require criticism - to the point where criticism exemplifies the literary ideal and a critic like Geoffrey Hartman can claim that the critic is the true artist of our time - or that literature itself is justified to the degree that it makes literary criticism possible.
''The Politics of Imagination'', Arthur C. Danto
pat ne tas, ka ciba ir kļuvusi ahūna ļaunāka, glupāka or smth, bet gan tas, ka tā visaktīvāk stimulē tieši visādus sračus, barojot tos un stiprinot. nu, tas ir tas, kas cilvēkus interesē visvairāk. par kurmjiem dārzā, velotripu vai jaunākajām filmām runāt lol, nav vērc (par filmām vēl var, ja analizē tās no visādu ismu perspektīvas), savukārt virtuāli izkauties - samoje to. citreiz ir sajūta, ka cilvēki visu dienu grauž semuškas un refrešo internetus, lai tik beidzot mestos cīņā.
es nespēju īsti piemeklēt vārdus, kas raksturotu atbilstošu iekšējo sajūtu. ne īsti nelaimīgums, ne garlaikotība. kkādu lielo pozitīvo stimulu iztrūkums? atceros, kā gandrīz sāku drukāt tekstu, ko noteikti kāda labilāka persona uzskatītu par aizvainojošu un veltītu pārdesmit komentārus, lai pārliecinātu mani, ka man nav taisnība internetā, bet tai pat brīdī man ieripoja darba e-pasts, kas darīja mani absolūti ekstātisku, un motivācija cibot bija zudusi.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
