Kurvjzieža kontemplācijas

"Ir jābūt kam lielākam, kā dēļ ir vērts dzīvot. Ja domā tikai par sevi, tu jau esi zaudētājs," tikko teica Dions Sanderss, amerikāņu futbola leģenda.

no rīta (no 5-8) katra stunda varētu ilgt 120,nevis 60 min.,tad man pietiktu laika visam

Ir jārēķinās, ka paliela/lielākā Kijevas daļa atsit Centrāltirgu, bet tualetes tirdzniecības centros maksā 5 grivnas un ir caurums grīdā. Un prezidentu debates, tas tik ir kaut kas

Dzēriens 777 litriga tetrapaka.

Meitene ukraiņu armijas formā pilnā ekipējumā ar metru garām mākslīgām skropstām

Miskastes neeksistē, šodien mūs gandrīz nosita puķu veikala pārdevēja, kad kautri mēģinājām savu maisu atstāt viņas konteinerī

Musulmaņu kafe ir pilns, bet mēs esam gandrīz vienīgie nesmēķētāju zonā

Slims

Neesmu nekāds kritiķis vai teātra mākslas pazinējs tāpēc man PūtVējiņi Nacionālājā izskatījās pēc tāda efektīgi pasniegta (visu cieņu!) tradicionālā latviešu lūzerisma slavinājuma.

Īstenībā, jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk man šķiet, ka skaistumu aizstāt faktiski nav iespējams.

Hi Respected,

Ļoti intīms brauciens Kijevas autobusā uz otru pasaules malu. Buss lēkā pa bedrēm, tu krampjaini tver gaisu no jumta lūkas, pa to starpu pamanoties padot šoferim citu pasažieru naudu un atlikumu. Otrajā pasaules malā, savukārt, izrādās, ka namu pārvalde 13. stāva mākslu ir nozagejusi :(

kādreiz es mēdzu aizbēgt no Amsterdamas uz Rīgu drusku atpūsties un izvēdināt galvu, šobrīd es no Rīgas mēdzu aizbēgt uz Amsterdamu atpūsties un pavēdināt galvu.

http://art-line.in.ua/interesnoe/troeshhina-13-j-etazh-skazka-ili-realnost.html

Rīt jāmēģina tikt te

Gandrīz katru dienu nodomāju, ka vajadzētu kaut ko ierakstīt, taču tā arī nesaņemos. Tviterī rakstīt vieglāk, jo tur jau katrs tvīts principā ir vienkārši vārdiskots tas emodžī ar pārbolītajām acīm un izkārto mēli, bet te, Cibā, gan ir tiešām arī jāraksta. Jūtos smeldzīgi, jūtos entuziastiski - kārtējais pretrunīgais pavasaris ar visu savu nepanesamo jaudu. Paralēli visām citām lietām, esmu sākusi novērtēt to, ka man nav īsti ne vienam jāatskaitās, nedz arī jāsaskaņo sava ikdiena ar citiem vai kaut kā jāaploka savi plāni apkārt citu vajadzībām. Nu ok, darbs, jā, bet tas ir citādi. Protams, visas tās emocionālās investīcijas ir foršas un gan jau ilgtermiņā atmaksājas, taču šobrīd es pieduros īstermiņa bonusiem, ko dod šāda brīvība. Man šķiet, ka cilvēki vispār šo brīvību pārāk reti novērtē - kad tāda ir, tad visu uzmanību fokusē uz savām bailēm no vientulības, bet, kad tādas vairs nav, tad jau vairs to īsti nedrīkst novērtēt, - varbūt tikai izmest brīžiem kā tādu utopisku kaprīzi, bet ne jau visā nopietnībā sacīt apmēram "ziniet, visādi dzīvē gājis, taču tagad atskatoties tiešām nožēloju, ka toreiz, sen atpakaļ, izvēlējos radīt bērnus". Vārdusakot, es tagad apzināti cenšos piedurties šai brīvībai, kas gan jau tāpat ir tikai ilūzija, dūmi un spoguļi, un kaut kad vispār izgaisīs, un vēl no tā, ka tagad regulāri ēdu vairākas reizes dienā - un ne jau tur kvinoju ar maurlokiem, bet glutēnu un ogļhidrātus neskaitāmās to izpausmēs, - man visa tā platība, kur vēders, gurni un dibens, tagad rādās tāda druknāka. Jūtu, kā tur sācis cirkulēt spēks.

un tad šī dziesma

Es: kedas nav kedas, ja nemaksā piecīti un ir pirktas tirgū/rimčikā/ķīniešu preču veikalā.
Meita: kedas nav kedas ja nav Converse/Vans/vai kastur mūsdienās.

Kā Jums?

šo rītu uzfilmēt un pārdot kontracepcijas ražotājiem reklāmas nolūkos. ķērc jau stundu. viens gribēja vilkt siltās (ziemas) pufaikbikses, otrs - ziemas zābakus. atradu džinsa lenčubikses, tas derēja, bet tām pa virsu modes upuris ievilka kājas pufaikas piedurknēs un paziņoja, ka tās ir bikses. otrs kliedz par apaviem. vajag tieši tos ziemas konkrētos.
tas bija pusdesmitos
uz b/d šodien neaizgājām. ar lielām pūlēm uzstādīju ultimātu - ne-ziemas apavi un ne-ziemas apģērbs. pie apaviem nr.2 salūza. laikoja visu un raudāja ka spiež, beigās es iecirtos un pateicu - nekāds dārziņš šodien. tad bija kakāšana. tad pirmsmiega ķērcis, paēdām un sparatu ka ārā neizies, jāliek gulēt. nogulēja jau šorīt līdz pēc astoņiem, bet tomēr iekrājies nogurums. diendusa bija gara. kādas trīsarpus stundiņas tad viens ķērca ieģērbies pavisam biezajā ziemas pufaikā, otrs gribēja launagu. pabaroju, izvilku močus lai mierīgāk saģērbt. pie ģērbšanas visas rīta ciešanas atkārtojās. atkal. kādu stundu, varbūt drusku ilgāk. jo vajag tieši štrumbanšbikses, kaut vai džinsa, bet bez mazbiksītēm un zeķbiksēm. beigās tā noguru no stīvēšanās, paziņoju ka arī ārā neiesim un sākā,m taisīt mīklu pankūkām. tālāk gandrīz bez piedzīvojumiem. ja neskaita aveņu zapti visur.
nu jau gandrīz klusi un mierīgi. Modes Upuris plānās kokvilnas štrumbanšbiksēs. tas atbild uz manu jautājumu nafig tāds apģērbs vajadzīgs un kas tādu velk. nu ja neskaita grūtnieces, man grūtniecībā tādu gribējās, bet tā arī nesagādāju

Stella, apropos of nothing: "Kapos nevajadzētu rakstīt RIP. Tur vajadzētu rakstīt DEAD."

Rakstīt acīmredzami muļķīgus iesniegumus ir viens, bet publiskot tos ar redzamiem personas datiem (t.sk. personas kodu, adresi un telefonu) ir tas, ko es noteikti nevienam neieteiktu atkārtot.

P.S. Labi, ka vēl pases datus neierakstīja, citādi kas zin - vdrug kāds uz viņa vārda ātro kredītu paņemtu. :D

Tas stulbais sekss un lielpilsēta man čakarē prātu. Tulkoju to aizvēsturisko sēriju, kurā Kerija šķiras no Eidana, jo nav gatava precēties. Kaut kas tais ciešanās ir vilinošs. Dažkārt uznāk tāda vēlēšanās, kaut man arī būtu tādas vētrainas, sirdi plosošas situācijas. Es, protams, ātri nāku pie prāta, un ikdienā tik stulbas domas neuzmācas, bet kaut kas tais atmiņās par nelaimīgu mīlestību tomēr ir tāds interesants un glamūrīgs, trīs stundu raudāšana uz tualetes grīdas, dienām ilga mocīšanās ar bezmiegu un apetītes trūkumu (so not me!), ilgas un skumjas. Sviests. Ja es būtu tai situācijā, neko patīkamu nesaskatītu. Pārāk laba dzīve.

Kamēr dega Parīzes Dievmātes katedrāle ir sākusies troņu spēļu 8 sezona.