Kurvjzieža kontemplācijas

Salons

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

Skipped Back 20

12. Janvāris 2018

Add to Memories Tell A Friend
Vai Gundars Āboliņš ir atgriezies JRT un Minhenē vairs nespēlē?

Add to Memories Tell A Friend
Autokorektoram varu visu piedot, tikai ne to, ka viņš Rinčiku par varītēm grib pārtaisīt par Runčuku.

putni

Add to Memories Tell A Friend
Vārnām svētki - iztīriju pēcsvētku ledusskapi.

Add to Memories Tell A Friend
mana jaunākā skaistumkopšanas problēma ir - kāda frizūra būtu vislabāk piemērota mazgāšanai visādos ledainos strautiņos?

tā pačka aug pārlieku griezdamies; pēdējo reizi, kad bija vajadzība mazgāt matus ezerā, tiku galā vien ar divu cilvēku palīdzību.

Add to Memories Tell A Friend
Kak mi s Vasiļiem obreļi drug druga:



Kā jau te un citur brēcu, ieraudzīju es Jelgavas patversmes lapā to rotaļīgo Žani, ieraudzīju un sacēlu vispārēju trauksmi, jo man bija lats piecdesmit, un negribēju, lai Žani savāc atkal kāda tanta, tākā to iepriekšējo (tavu laimi, kā mēs tagad zinām). Nulūk, sacēlu trauksmi, dabūju naudu, dabūju vedēju. Kādos piecos jau stāvēju pie vedējas vingrošanas nodarbību durvīm un tur viņa nāca ar visu pavisam beibī, paldiesdievam, kā mēs tagad zinam, siltā kombinzonā. Pa ceļam iebraucām vetveikalā pēc sarkanas siksniņas, gardumiem, kaku maisiņiem u.c. priekšmetiem, visiem pieskaņotiem pie melbaltas suņu personas, tātad, parametriem. Pa priekšu patversme tika kodināta, sak, notiek kas notikdams, nedodiet nekādām tantēm to žani, mēs braucam. Nu, braucam un braucam, čerez iecavu viss skaisti, mazā Gulafija čāpstina piparkūkas un salonā valda vispārēja harmonija. Tas tā līdz brīdim, kad sākas lauku grants ceļi ar milzīgām peļķēm, piparkūkas visiem krīt no mutes laukā, skats baisms, bet izbraucam vairākas un pateicamies visaugstākajam.

Un tad, tad nāk tā liktenīgā, ieraugam, milzīgu pļančku un grants ceļa un blakus vēl vienu, bezmaz jau cienījama dīķīša izmērā, kur jau lauks sākas. Nu, es jau ko, man tiesību nav, neko pa šito nezinu, vārdu sakot, pilote izlem braukt pa lauka malu, pasakam šļorb (līdz patversmei atlicis 1,5 km), pasakam šļorb un dirsā mēs esam. Dubļi dubļos, vējš ieskrējies un kā no marazilkas, lauzam rokas un saucam mūsu tēvu debesīs. Pēc vispārēja nemiera sākam (daži) domāt reāli un tikai nesatraukties, zvanam patversmes meitenēm, sakam, tā un tā, šitā te tagad ir noticis. Tad sākas drausmīga cīņa ap koordināšu nosūtīšanu, jo visiem nosaluši pirksti un atteikušies nervi. Šausmīgi, šķiet ilgi tas bija, kādas divas mūžības un tad jau es čurāju un pīpēju turpat pie mašīnas durvīm, jo tai žļurgā pilnīgi pofig, ko darīt. (pirms tam vēl mēģināju stumt un laukā kāpjot, līdz ceļiem pančkā, karoče, bij nenormāli auksts).

Nu, vēl pāris mūžību, mazā Gulafija vairs galīgi nepiekrīt piparkūkām, laigan, paldiesdievam, iekšā salonā silti, pāris mūžību un cīgu līdz beidzot- ceļa galā ieraugām gaismiņu, kas tuvojas tuvojas nakts melnumā, aizvien tuvāka un siltāka un gaišāka.

Un klāt viņas ir, sidrabainā milzu džipā un kuzovu, krītu ap kaklu, piedodiet piedodiet, mēs tādas muļķes, tikai neatņemiet mums Žanīti. Nu, meitenes, kā jau teicu, no Remarka izkāpušas, māte ar meitu, kā vēlāk izrādījās. Brezenta biksēs un pieres lampiņu, uz muguras dubļos un zem mašīnas trosei āķi meklēt, kura, protams, nebija, betnu, nav spēka man šitik gari to visu, melnu muti un smiedamas, vienu otru komentēdamas, viņas mūs izvilka sausumā un tad jau braucam šīm pakaļ tumsā un drīzā drošībā un pēc minūtes klāt mēs esam, suņi rej, gaisma spīd, esam klāt.

Mani, tātad, jūs varat iztēloties, kāda smuka es tur atbraucu, dubļi līdz ceļiem, maisiņš ar suņa aksesuāriem un gardumiem, vēja pluinīts, rokā sažņaugts, šalle ap galvu. Nutad, ieved mani pie tā Žaņa. Tas bij foršs, dikti augstu mācēja uzlekt, ielaida mani pie šā būrī, lēkā lēkā, bet kautkā tā skatos, kam viņš lēkā, nesaprotu, principā, jūtu, pohui kam lēkāt viņam, smuks bez gala, saprotams, bet pofig. Nu, Remarka dāmas arī saka, apskatiet visus, reku, tagad ieiesim pie viena cita mazulīša, nu, ieeju pie mazulīša, tāds brūns, garspalvains maigumiņš, taisa trikus, gāžas uz vēdera, tinas man šallē, bet arī tā, tikpat labi man, tikpat labi visumam vai jebkurai vecenei. Nu, domāju, oi, kautkas tak būs jāņem, šitā dāmas tak līdzēja, patīk jau visi, nekādu iebildumu. Nu, tā Remarka meitene saka, šito apskatījāt, reku, ieiesim pie Džoņuka. Skatos uz to angāriņu, kautkāda ruda pakaļiņa kārna, domāju, nulabi, pieklājības pēc jau var, bet tā pakaļa tāda, vispār, neuzrunājoša, parasta tāda kvekšķa pakaļa. Nu, ieeju, essaku, vairāk pieklājības pēc, apsēstos uz matracīša, tie dubļainie zābaki un visas dekorācijas sašķiebušās, un ta skrien man līksmi pretim tāds, kautkas nesaprotams, pilnu muti plīša lācīša. Skrien, tātat, pretim, izbirdina to lāci un hujak, bučiņu. Nezinu, kurā brīdī tās acis, betnu, tā sacīt, kā mīlas romānos un vecmāmuļu stāstos, ieskatījāmies mēs, tad jau bumbiņa rotaļās un otrā bučiņa, tad jau trešā un es saku, – ŠITAIS! Lagan, es pie acīm jau zināju.

Tad Remarka dāmas ar papīriem, es tais dubļainos sābakos, visu šķību, visu parakstu, manis pirktā kaklasiksna, protams, pa lielu, atstājām to vietā un dabūjām citu, klabināja zobus kā traks, sevišķi par muguras siksnu, visa spalva gaisā, bet man jau pofig, es ar klabinu. Tad kāda stunda drebināšanās man uz ceļiem mašīnā, stāvus gaisā, vajag visu redzēt un tad jau skrienam pretim krustētiņam simim un pēc pusstudas jau guļam vēderu gaisā pie krāsniņas, tā arī gulējām, es galvgalī sašķiebusies, viņš kājgalī un ik pa drīdim, krāsniņas ēnās katrs atvērām pa vienai acij, lai pārliecinātos, ka esam viens otram uz vietas. Lūk šitāte, šis, tagad jau - Zaķītis Lupatiņš, atnāca pie manis, vai es pie viņa, kas to lai tagad zin. Ne miņas no klabināšanas, absolūts maigums un paļāvība, brīnišķīga sirsniņa. Tikai nākamā dienā atšķīru papīrus un noskaidroju vecumu un tādas lietas, bet tas nekas nav svarīgi. Mūsu kompānijā un ģimenē tagad ir par vienu delikātu, gudru šķelmi vairāk. Vot i skazočke koņec, kto proslušal molodjec

11. Janvāris 2018

feikuma traktāts

Add to Memories Tell A Friend
Visiem taču, es spekulēju, ir bijis tā, ka, piemēram, atskan mūzika, un tā nepatīk, taču nezini, kāpēc - vienkārši nepatīk, un viss. Lai arī mazliet iedziļinoties teorijā, visai iespējams, kļūtu skaidrs, kas tieši ir nepatiku raisošie parametri - tos varētu attiecīgi definēt, un pāri nepaliktu diez ko daudz metafiziskas maģijas. Jā, protams, pati responsivitāte pret šiem parametriem tā arī paliktu subjektīvā līmenī; respektīvi, citiem šie paši parametri nebūt netraucē, vēl kādam - varbūt pat patīk.

Ar Dižo Anutu mēģinājām saprast, kā varētu kategorizēt noteiktas uzvedības iezīmes un izpausmes, kas mums ārkārtīgi riebj citos cilvēkos, un kamdēļ tas tā, tomēr ātri vien atdūrāmies pret savu nespēju to precizēt. Problēma galvenokārt slēpjas tajā, ka šīs izpausmes mēdz klaji atšķirties starp dažādiem indivīdiem, tomēr vienlaikus atstāt teju identisku čuju. Šis čujs liek domāt, ka attiecīgie ļaudis ir, kā angliski saka, fake, vai, kā latviski saka, liekulīgi. It kā viņi uzvestos nevis kā cilvēki, bet gan cilvēciskās līdzībās balstītas imitācijas.

Es joprojām nevaru saprast, kas vieno šos cilvēkus, bet, šķiet, esmu sapratusi, kas tos nevieno. Pirmkārt, tas nav par to, cik šie cilvēki ir artikulēti. Es varu iedomāties itin daudzus, kam valoda nav stiprā puse un kas bieži vien runā drusku klišejiski, tomēr ne mirkli neuzdrošinātos viņus saukt par feikiem. Viņu esība, par spīti nespējai vienmēr bezbožna gaumīgi izteikties, tāpat rada autentisku sajūtu. Tos cilvēkus arī nevieno kāds abstrakts morāles vai gaumes kodekss, kurš man subjektīvi būtu nepieņemams - man var pārklāties gana daudz interešu ar viņiem un viņu filozofijām, un vienlaikus man var šķist nepieņemamas citu cilvēku rīcības, kuri kopsummā man šķiet pat ļoti cilvēcīgi un autentiski. Šīs parasti ir pirmās lietas, ko gribētos tiem feikajiem pārmest, jo uz tām vienkārši ir vieglāk norādīt - kāds stulbāks feisbuka posts vai kāda nepieņemama rīcība, tomēr tā nevar būt šī feikuma esence augstākminēto iemeslu dēļ.

Protams, arī šis feikums visticamāk rezonē kaut kādos subjektīvos līmeņos - līdzīgi kā mūzikas analoģijā. Šeit gan es šaubos, ka tas feikums, ja sajusts, kaut vienam patīk - domāju, ka sajūsmā nav neviens, tomēr var būt tā, ka kādas citas šo cilvēku kvalitātes kādam var šķist prioritārākas par viņu feikumu, kurš, manuprāt, tomēr transcendējas pāri kaut kādām subjektīvām preferencēm; tobiš, ja tas feikums tur ir, tad viņš tur ir, vienīgā atšķirība, ka man varbūt tas traucēs vairāk, nekā tev, vai arī otrādi.

Neko daudz par to nezinu, taču pieņemu, ka varbūt tiešām ir dahuja visādu neirotipu - vienkārši atšķirīgi strukturizētas pasaules uztveres un viss no tā izrietošais. Šobrīd mana personīgā definīcija šim feikumam ir prasta un politnekorekta, kaut arī gender neutral - manā līdzšinējā pieredzē šos feikos cilvēkus vieno kāds oksimorons, ko varu uz tiem attiecināt: nevainīgas mauķeles. Tādi cilvēki, kuri it kā ir ārēji savākti un pārspīlēti jauki un citreiz pat pieklājīgi, un tomēr no kuriem strāvo kaut kādas aprēķina enerģijas. Kaut kāda dihotomija, gandrīz dramatiska pretrunība starp to, ko viņi domā par sevi un kādu iespaidu atstāj. Es pat nedomāju, ka šie cilvēki ir apzināti ļauni, jo apzinātībā būtu vismaz kaut kāda piesaiste autentiskiem mērķiem. Drīzāk it kā viņiem būtu kaut kāds tik hardwired sapisiens, it kā kognitīvo kapacitāšu trūkama dēļ viņi teju fiziski nespētu konektēties dziļāk par virspusējību ar citiem cilvēkiem, tāpēc arī staigā apkārt pa pasauli, imitējot cilvēku uzvedību. Un tieši uzvedību, nevis emocijas. Emocijas viņiem ir kā visiem, kad aizver durvis. Tikai varbūt ne vienmēr ir iespējas saistīt savējās ar citu.

Nu, vārdusakot, es nezinu, kas ir tas feikums. Bet viņš ir.

Add to Memories Tell A Friend
sāku plānot savu virtuves remontu (sāku plānot jau tagad, jo tas nebūs nekas jauks.)

divi lieli jautājumi. pirmais, mīļā ciba, gāzes vai elektriskā plīts?
un otrais, vai jums ir kāds cilvēks, par kura profesionalitāti var būt drošs un kurš remontē mājas un virtuves it īpaši? sarežģītā daļa ir tāda, ka būtu svarīgi, ka viņš/-a runā arī latviski, jo nu pirms diviem gadiem manu vannasistabu remontēja cilvēki, kuri runāja tikai krieviski, sazināties ar remontētājiem ar google translate palīdzību, lai noteiktu, kā izskatīties tavas mājas, nav īpaši forši.

Add to Memories Tell A Friend
jāformulē savas vēlmes ir ļoti precīzi! ļoti!

Add to Memories Tell A Friend
izrādās Sandrai Kalnietei arī iznākusi Pavārgrāmata. baigi inčīgs žanrs. populāro pavāru grāmatas neesmu lasījusi, bet Jurkānes un Auškāpa pavārgrāmatas gan man ir. vienmēr baigi forši palasīt, tikai ēst gan sagribas

jāuztaisa sarakstiņs un varbūt nākamnedēļ jāaiziet līdz vietējai bibliotēkai

Add to Memories Tell A Friend
vēl par sleeping beauties:

Because this book has a message. And fuck me, it's a good one.

Ladies, dig it. How does it feel to not have a choice? How does it feel to have your reproductive organs, your own personal vaginas and uteri and ovaries and wombs and in-utero babies, controlled by men in government? How does it feel to be told what to wear so you don't get raped? Where to go so you don't get raped? Who to talk to so you don't get raped? How does it feel to be treated as if you are constantly in need of protection? How does it feel to be a gender and not a person?

Focus on that last sentence.

How does it feel to be a gender and not a person?

Of course I'm man-splaining here, but fuck it, I'm going all in. This is what this book is about:

Women stripped of choice finally given a choice. Do they deal with the swinging-dick version of this world, or start over? Evie Black plans to give them that choice. But, in the end, even she tries to decide for them. Elaine tries to decide for them. Frank does... Clint does... Yes, even Lila does. Everyone thinks they know what's best for the female gender, but not one of them stops to think about what each individual person needs.

https://www.goodreads.com/review/show/1940024785?book_show_action=true&from_review_page=1

Add to Memories Tell A Friend
nuko es varu pateikt, Zaķīša Lupatiņa on že Aksels Munte on že Džoņuks on že "Čmok"(vienkārši bučiņas skaņa), vārdsakot, mazā bārabērna pieņemšana ģimenē, tas ir bijs ļoti labs lēmums, iespējams, pats labākais, kā jau teicu. Tagad darbā pusslodzē pārgājuse uz brīdi, šķirti puzotru stundu, tātad, gļukojās cak cak cak solīši ik pa brīdim, un roka tāda debila labā, kad iet pa ielu viens, nav kur viņu likt, sarkanā siksniņa ar visu zaķi pat astrāli vienmēr līdz. To iegūšanas stāstu, garu un skaistu, pa dubļiem, kataklizmām un Remarka meitenēm pastāstīšu kādā sestdienā, svētdienā pie banānu pankūkām, esmu visa tāda salauzīta un aplupuse, pienākumos, skrejoša, vislabāka māmuļa Karlsonam, dikti noguruse, bet tā vairāk priecīgi, bučiņas, jāstradaj.
P.S. Sima, brauc māje!

Novērojumi

Add to Memories Tell A Friend
Kontroldarbi ir labs laiks, lai novērotu studentus. Pēc interneta datiem populācijā ir aptuveni 10% kreiļu. Pašlaik mani jaunieši uzrāda 4 kreiļus no 23 apskatītajiem. Pētijums tiek turpināts

Upd. 5/47

Add to Memories Tell A Friend
Padomāju un nonācu pie secinājuma, ka, ja Rakstnieku savienība sāks uzstāties kā organizācija, kas vērtē biedru ētiskos pārkāpumus, es no turienes izstāšos. (Vai, variants B, sēdēšu komisijā, kurā tiks atrasti un izlustrēti visi rasisti, homofobi, elitisti, eiblisti un #metoo materiāla gādātāji. Bet nu tas ir tā kā reāli mazticami + šaubos, ka vispār ir jēga mazgāt, labāk taisīt augšā jaunu.)

10. Janvāris 2018

Add to Memories Tell A Friend
izdomāju, ka varētu cilvēkam dzimšanas dienā uztaisīt šiku biskvītkūku ar rozītēm. rozītes droši vien sanāk labāk, ja taisa no sviesta krema un ar to maisu ar uzgaļiem?

ir kādam ieteikumi vai labi linki kur paskatīties KĀ? to dara? un varbūt labas receptes kremam? jo mans šobrīd mīļākais krems ir lemon curd, bet tas galīgi neder rozītēm u.tml. bet gribētos tomēr uz 60 gadu jubileju uzcept cilvēkam ko īpašu pat ja nesvinēs un izliksies par beigtu. un sliktākā gadījumā vienmēr var vnk uzrakstīt daudz laimes!

bilde no šī linka:
http://mynameisyeh.com/mynameisyeh/2017/4/rose-rose-cake


Add to Memories Tell A Friend
catherine deneuve and 100 other women who signed letter* are accused of being "apologists for rape"

*https://www.nbcnews.com/storyline/harvey-weinstein-scandal/catherine-deneuve-says-metoo-driven-hatred-men-n836361

Add to Memories Tell A Friend
LOL! Varētu teiikt, ka nepilnu divu dienu laikā esmu "pabeidzis profeni" un ieguvis poligrāfijas tehniķa kvalifikāciju.

Add to Memories Tell A Friend
German 'Playboy' to feature first transgender model on cover

Add to Memories Tell A Friend
ok, ok, nav nemaz tik liels sūds tā mūsdienu mabilka - ja ierubī audiogrāmatu, simts reizes izstaigāti maršruti atkal kļūst aizraujoši, un vairs nav jāsvārstās, ko gribas darīt labāk - palasīt vai noiet kādus sešus, astoņus, desmit kilometrus.

valodas mācošas aplikācijas arī nav peļama lieta.

9. Janvāris 2018

Add to Memories Tell A Friend
šim gadam man nav apņemšanās. šodien biju uz pirmo šūšanas nodarbību - forši, inčīgi, ļoti liels prieks, ka beidzot saņēmos, uz konkrētajiem kursiem gribēju jau 2 gadus.
esmu sagādājusi jau daudzas lietiņas, daļēji mājas krājumos ieviesu kārtību un esmu sākusi skatīties šovu "Project Runway Australia" otro sezonu kurā dizaineri dažādos uzdevumos sacenšas par to, kurš varēs taisīt pats savu kolekciju un esmu iedvesmojusies fliteru svārkiem (uz kuriem humpalās es noskatījos, bet ko nu es, kur es iešu, kāda man figūra, dursies dibenā, kā izskatīsies, ko domās. un tagad esmu apņēmības pilna mest aizspriedumus pie malas. jo nu tur viņi pamanījās taisīt tērpus no dārzeņiem (sīpolu mizām!), būvniecības preču veikala lietām un viņi tur taisa tādas! kombinācijas un viens no maniem favorītiem vispār staigā sieviešu drēbēs (piedodiet, valkā man-skirt, zeķbikses un augstus papēžus - nav ne jausmas kā šis saucās, ja to dara vīrietis), uz savas kolekcijas skati atnāca ar papēžiem un lejkannu uz galvas, šuj neprātīgas žaketes ģeometriskiem pleciem un vispār tas ir much wow! cik daudz un cik superīgi var izdarīt ļoti īsā laika posmā - kokteiļkleita 8h laikā? īzī pīzī. zinam jau, kā Ziedonis teica, nu ka nevajag balerīnai rādīt savas mokas vane, bet nu viņi visi tak ar kādreiz bija totāli čaiņiki, kādēļ lai man neizdotos to šujmašīnu pakļaut tiktāl lai pati sapucētos un vēl bērnus saģērbtu

Add to Memories Tell A Friend
Man bibliotēkā ir mana mīļākā vieta. Taisnību sakot, visās bibliotēkās man ir vismīļākās vietas, un, ja tās ir aizņemtas, es kļūstu viegli nervoza. Apsēžos un strādāju citā, bet piemetas kaut kāds nervu tiks un es visu laiku čekoju, vai nav atbrīvojusies MANA vieta.

Citās ziņās: atgādinājums par neapturamo laika plūdumu - manam klasesbiedram ir sirmi deniņi.
Powered by Sviesta Ciba