Kurvjzieža kontemplācijas

Salons

Krāšņais Kurvjziedis

Navigation

Skipped Back 20

16. Oktobris 2018

Add to Memories Tell A Friend
klau, kā tas nākas, ka pračetu, kuru jau vienreiz latviski izdeva (tieši to vienu no cik, trim?), tagad izdod atkal – tai pašā izdevniecībā, ar citu nosaukumu, un kā baigo jaunumu?
vārdsakot mums ir (es atvainojos, bet tā nu tas stāv rakstīts) vispirms mazie brīvie ķipari, zvaigzne abc 2006, un tagad mums ir mazā brīvā cilts, zvaigzne abc 2018, un tad vēl tāds sīkums kā pračeta uzvārda atveide (mani vienmēr ir kaitinājis tas viņu pašu vecais variants ar e, kur jābūt a, tā ka viss uz labu, viss uz labu)
tas ir tā normāli, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, ja? "atbildot uz daudzo lasītāju lūgumiem", aha

[info]lilja_brik posting in [info]istaba
Add to Memories Tell A Friend
iesakiet, lūdzu, labu un ne pārāk dārgu barojošu kremu jutīgai sejai.
kā arī, lētāko un kvalitatīvāko enzīmu pīlingu (vai masku, visviens).

Add to Memories Tell A Friend
strādājot savu darbiņu, diezgan bieži gūglēju dažādas sintaktiskās konstrukcijas, lai redzētu, kā tas izskatās ārpus manas galvas. rezultātā augstākminētā galva pildās ar random faktiem no latviešu internetiem. vakar vien uzzināju, ka pēc statistikas pārvaldes datiem 10+ procenti latvijas vīriešu pēc 30 gadiem dzīvo spiedīgos materiālos apstākļos pie viena vai abiem vecākiem (sieviešu - nieka 2 procenti; vispār interesanti, vai cilvēkiem nedisonē šis jaunais vīrieša tēls "pelna miljonus, uzglūn sievietēm" ar veco, ierasti latvisko trūcīgo, slinko memļaku, ko brašā dāma stiepj uz saviem stiprajiem kamiešiem); also, ka visvairāk latvijā ir pārdevēju, apkopēju un valdes locekļu (ne visai labi atalgotu). kas bija 4. vietā, neatceros, bet piektajā bija sētnieki!

Melnraksts IV

Add to Memories Tell A Friend
Uzskrēju virsū vienam no saviem skolas gadu tuvākajiem draugiem - Belijam. Viņš arī ir pārvācies atpakaļ uz vecajām mājām. Viņam ir divi bērni, viens vēl pavisam zīdainītis - "nu kam tev tas bija vajadzīgs," es viņu labsirdīgi centos apcelt. Ātri izskrējām cauri tam, kas noticis pēdējā desmitgadē, un tad atkal pļāpājām random lietas. Kad gājām pamatskolā, mēs mēdzām pa vakariem sazvanīties un pļāpāt līdz brīdim, kamēr kāds no vecākiem - viņa vai manējiem - to vairs nevarēja izturēt un lika sarunu beigt. Lai arī līdz šim brīdim nebijām tikušies labu laiku, tie telefonu vakari man nebija pavisam aizmirsušies. Vēl Skotijā esot, pirms gadiem četriem, pieciem, es pat uzrakstīju par to - teiksim tā - īsu stāstu.

Pēc tās mūsu nejaušās sastapšanās jutos drusku pacilāta. Ne jau, ka mēs tagad atkal čomosim kā viņos laikos vai kas tāds - nē. Vienkārši tāds īpatns prieks, ka dažās komunikācijās pat tāds ilgs pārrāvums neko baigi nesagandē. Nezinu, cik tas bija pakārtoti faktam, ka atkal tikāmies, bet es atnācu mājās un sāku lasīt par Conway's Game of Life, par Gosper's Glider Gun, domāju par visādu zinātnisko romantiku un to, cik ļoti man gribētos darināt kaut ko skaistu. Vienalga ko - stāstus, vizualizācijas, miksteipus. Kaut ko estētisku. Uztaisīju miksteipu, taču ātri vien atdūros pret aizkaitinājumu par savu līkrocību un nepacietību. Man nesanāk nekas tik skaists, kā es to esmu sadomājusies savā galvā. Es zinu, ka perfekcija ir neiroze, nevis tikums, un es tiešām esmu visu perfekcionistu prototips, ja ar šo vārdu saprot nevis kaut ko nopulētu un smalku, bet gan kavētus termiņus, nemitīgu atlikšanu, prokrastināciju, darīšanu pēdējā brīdī un paralizējošas bailes, kas nemaz neļauj citādi. Bailes, ka varbūt arī tad, ja es izlikšu sevi visu - visu sirsniņu, tad rezultāts tāpat būs stipri viduvējs. Man šķiet, ka es to nepārdzīvotu. Varbūt vajadzētu tomēr sevi mest aukstā ūdenī un skatīties, kas notiks - vienkārši vienreiz aizvērties un pamēģināt. Es pat ticu, ka vajadzētu, bet nespēju, cik ļoti bail man ir no šīs sakāves. Bet nu - es vēlos attaisnoties par to, kāpēc tie miksteipi nav ideāli nevis tāpēc, lai makšķerētu komplimentus, bet lai neviens neiedomātos, ka es nezinu, ka tie nav ideāli (es zinu), taču arī šo patternu vajadzētu uzhakot, jo principā taču kāda starpība, ko kāds domā par to, ko es domāju? Labāk domāsim katrs savā vietā, nevis es jūsu, kamēr jūs - manējā.

Es daudz arī domāju par piedošanu un par to, cik nepareizi par to domāju. Šovakar viena The Guardian raksta laikā vairākas reizes vēlējos sev kost dūrē un klusi sajūsmā dvest no tā, cik precīzi kāds ir vārdiskojis to, kā es jūtos. Tas raksts būtībā bija par traumu un to, kā parasti alkstam to dziedēt. Par to, cik ļoti spēcīga ir vēlme make sense out of it, kā rezultātā logic prevails. Par to, kā esam trained to exuse - ķipa redzēt lielāku bildi, redzēt stāsta otru pusi, saprast, ka nekas nav melnbalts, ka cieš visi un tamlīdzīgi, lai visbeidzot tu spētu justies validēts par savām dusmām un palaist tās vaļā piedodot. Respektīvi, cik maldīga, taču vienlaikus arī hardwired ir ticība, ka tavu stāsta pusi validētu tikai atvainošanās, tikai kaut kāds taisnīgs iznākums, ķipa kur noziegums, tur sods, kur kāds izdarījis pāri, tur tas pats kāds dziļi pārdzīvo, apzinās savas nodarītās pārestības un lūdz piedošanu. Un tad tu piedod - redzi stāsta otru pusi, saproti, ka nekas nav melnbalts un cieš visi, validē pats savas dusmas - tās taču vairs nav neadekvātas, ja reiz tev lūdz piedošanu - un tūliņ pat arī tās atlaid, jo dusmoties vairs nav par ko. Restorative justice - cik saprotami un cik muļķīgi jau pašos pamatos. Es tiešām gribētu beidzot "pamosties un savilkt segu augstāk", nevis sapnī iet uz darbu, lai varētu atļauties sev nosiltināt māju - t.i. es tiešām gribētu noticēt, ka man nevajag prasīt citiem atļauju par to, kā jūtos, bet tas ir fucking neiespējami, kad sadragāta pašapziņa ir nočakarējusi visu atskaites sistēmu, un šajā tumsā nevar atrast savu references punktu.

Man pārsvarā tāda sajūta, ka vairums vai nu vienkārši ieņirdz un cērt pretī, kad konfrontē par feminismu, vai taktiski saka tās gatavās frāzes, nu tā kā teicamnieki, kas iemācījušies, kā pareizi atbildēt ieskaitē uz jautājumiem - tāda sajūta, es uzsveru, respektīvi, balstīta intuitīvā noskaņojumā, nevis izlases intervijās vai kaut kādā faktu čekingā, un es ļoti iespējams tikai projicēju pati savas bailes un frustrācijas uz šo kopējo noskaņojumu. Es tagad netrāpīšu dikti precīzi, bet es negribu, lai mani slavē vai redz manus tikumus un padod man roku IT karjerā vai ko tādu, jo man šķiet, ka feminisms būs uzvarējis tad, kad es varēšu būt a damaged soul in my own right, nevis Kristīnes motīvs, kur viņu sajājis Edgars, bet tā jau viņa principā tik stipra, tik stipra. Īsāk sakot, man ir prieks, ka satiku Beliju atkal. Man šķiet, ka tas man mazliet atgādināja, kas es vispār īstenībā biju. Ne jau a damaged soul, bet nu - tāda, kurai būtu vairāk pofig domāt par to, kāda es esmu.

15. Oktobris 2018

Add to Memories Tell A Friend
Sensenos laikos, man liekas, kaut kad augusta beigās, kāds mēreni barots vīrietis pašos spēka gados aizsāka stāstu, kuram īsti nezināja beigas. Starp citu, ne pati saprātīgākā pieeja, bet kas tad to varēja zināt. Nu lūk, un tagad stāstam ir pienācis gals un piektā, pēdējā daļa (iepriekšējās tepat pie iepriekšpostiem mētājas).

----------------------------------------------------
Raziēls no savas puses izstaroja sērīgu pārmetumu un rāmu, klusinātu gaismu, kura piepildīja pagalmu, izvairīdamās tikai no melnā mošķa ar divriteni.

“Georg, Georg,” viņš šūpoja galvu, “krietnākais no bruņiniekiem, līdz kam tu esi nonācis, ko? Tie taču ir tīri fūzeļi, ko tu tur streb.” Erceņģelis pamāja ar roku un duļķainais šķidrums Jurčika pudelē ieguva melnās tējas krāsu. Jurčiks ierāva malku un atzinīgi nokrekstējās.

“Gods godam, no konjaka tu šo to saproti, mhm,” viņš iedzēra vēl. “Bet zobenu atdot nevaru, vot, nevaru i viss!”
... tālāk ... )
Paldies!

Add to Memories Tell A Friend


gan ahūna priviliģētie ar auto, gan visi pārējie - neiesaku vairs braukt rītos un vakaros vecāķu/m-salas/grāvja/mangaļu/mežaparka/jaunciema virzienā. līdz pavasarim tas ir tas, kas mūs sagaida. meditēju uz šo fotku un prātoju iegādāties jahtu. cik tomēr labi ir būt slaistam!

Add to Memories Tell A Friend
specveltījums dūriņam, mūsu rezidentajam mandarīnam, un visiem citiem interesentiem protams arī
ķīnas kibertelpas stratēģijas himna
cyberspace sounds the cry of rejuvenating the chinese nation
klausīties šeit https://mp.weixin.qq.com/s/45vrJnnns-4QUfiDxfuFOA
teksta tulkojumu lasīt šeit https://twitter.com/gwbstr/status/1042183298561310720

Add to Memories Tell A Friend
Kad jāraksta īsais apraksts par sevi: "Pārsvarā raksta zinātnisko fantastiku un fantāziju, jo realitāte ir vēl briesmīgāka."
Oh well. Kontekstā ar stāstu, kas tur būs, visnotaļ atbilstoši

Also, OMFG, mans pats pretīgākais stāsts ever taps publicēts Satori grāmatžurnālā.

Add to Memories Tell A Friend
toties king dude uzstāšanās laikā iztrieca veselu džimbīma pudeli (nu labi, kkas lija garām, regulāri papildinot glāzi), taču, lūk, ko nozīmē rūdījums - uz beigām viņš tikai vairāk runāja, nekā spēlēja, un vidēji daudz jauca dziesmas, nevis krita uz skatuves pilns kā mārks. pirms pēdējām divām dziesmām viņš kkur aizgāja, piedāvājot uzspēlēt viņa vietā tam, kurš nu to vēlēsies. peieteicās kāds džekiņš, kurš gan tik ļoti mocījās ar nespēju noskaņot ģitāru uz parasto skaņojumu, ka mākslinieks paspēja atgriezties, nogrūst viņu no skatuves, uzbrēkt: ja esi izlēmis ko darīt, tad dari! un uz vārgiem centieniem taisnoties atteikt: aizver muti!

abet kāpēc es neatrodu nevienu viģiku?

stc, vakar depiņā atkal bija irāņu metāls, ko nebija iekšā apmeklēt, kā šoreiz gāja ar plikiem pupiņiem utt?

Add to Memories Tell A Friend
ikdienas piezīmes

laikam loģiski, ka man kreisā puse ir daudz līdzsvarotāka par labo, spriežot pēc treniņu rezultātiem

un kaut kā visam pa vidu mati ir kļuvuši tik gari un tik daudz, ka ar vienu dvieli vairs nepietiek, kur tos ietīt, arvien biežāk matu gumijas nevar tos īsti noturēt. un ar vienu bļodiņu krāsas vairs nepietiek.

bet dzīvoklis turpina apaugt ar lietām. tas laikam nav īpaši pārsteidzoši.

Ziņas no svētkiem

Add to Memories Tell A Friend
Aplūkojot laukos noglabātos ābolus, konstatējām, ka pelēm bijusi ballīte. Svaigie āboli iegrauzti nedaudz, bet visi bojātie grauzti lieliem kumosiem un nokostās ābola daļas mētājas riņķī. Piedāvātais risinājums novērotajam skatam bija - peles kodušas ierūgušos ābolos, izsūkušas sulu, čagas spļāvušas ārā un uzkodušas svaigos ābolus.

Add to Memories Tell A Friend
ceļa posms rīga-sigulda šajā nedēļas nogalē bija pilnīgs pizģec (aizķērām nelielu daļu no kilometriem gara sastrēguma, par ko bija pārvērties ceļš --> brauciet ar sabiedrisko vilcienu, draugi!), un, protams, traģēdija pie lilastes, kur dzēris šoferis (2.8 promiles) notrieca ārzemju velotūristu, iemuka mežā, bet tomēr tika atrasts. noteikti būs brēcēji, kas prasīs ierobežot šoferu patvaļu, tak kāpēc neviens naprasa ierobežot dzērāju patvaļu? taču ne tāpēc, ka liela daļa brēcēju var atļauties pudeli, bet ne autiņu, un vieglāk ir aizliegt to, kā pašiem nav? manis pēc, vecuma limitu varētu noteikt kā pie šitentiem actekiem - iedzert var no 40+ gadiem, bet, ja tiec manīts reibumā, tevi nomētā ar akmeņiem.

***

igaunijā, iespējams, ir lielākas algas, taču arī dzīves dārdzība paaugstinās ne pa dienām, bet pa stundām, ko novēroju ikkatrā ciemošanās reizē.

Add to Memories Tell A Friend
Sharp Objects - very dark

14. Oktobris 2018

Add to Memories Tell A Friend
forši, mēs šogad abi esam aizmirsuši anivērseriju. ABI. mēs esam kopā trīs gadus, romantika ir oficiāli mirusi.

Add to Memories Tell A Friend
svīteris, kas tomēr bija jānopērk

Add to Memories Tell A Friend
Pēc 3 nedēļu pauzes, ahileja cīpsla likās mierā, un nu atkal varu pārvietoties ātri un ilgi. Pa divām brīvdienām 28 km. Tikai to noteikti vajadzēja darīt nedaudz lēnākā tempā.

13. Oktobris 2018

Add to Memories Tell A Friend
kāc sāpacīc, kāds puķīc, kāts sāpacīņč viens čukstus dzied spēlējoties ar dāvanai nopirktajiem zīdaiņu zābaciņiem
dziesmu dziedāšanai ir sekas.

vienu dienu dzirdēju kā savā nodabā čukstus dzied 'nāv cepurīc. mētene pajēma. nūkitā. nejēm capurīc.' :D

Add to Memories Tell A Friend
šonedēļ es 1dien, 2 dien biju uz MR. 3dien pie ģ.ā un rtg. 4dien uz rtg un mīlestības pedagoģijas kursiem, 5d pie pediatres ar visiem 3, sīcēm dabūt zīmi manas klenderības un migrēnu dēļ (forši, ne, 2 nedēļas veselus bērnus turēt mājās, jo), mums bija ļoti gara pastaiga uz parka sporta laukumu. es ar viņiem vieniem! visiem 3!!! biju parkā!!! un man pat negribējās ne kliegt ne nošauties. trešdien nospļāvos un nopirku bērnu iemauktus, jo tad vismaz no mājas tieku laukā ja labs laiks, ir gribēšana un varēšana un nav kompānijas. lai domā ko domājuši, bet vismaz zem mašīnas nepaskries. vakar vakarā bijām ārā gandrīz līdz tumsiņai - bērni priecīgi rakās pa smiltīm, šodien divos piegājienos ārā bijām vismaz 4 h. plāns ir uztrenēt izturibu lai var pašas kājām aiziet līdz b/d un atpakaļ, tad vismaz mana dzīve atbrīvosies no loģistikas murga vārdā rati, stīvēšanās un stresošanas par to kur tiekam vai netiekam (lielveikalu ieejas vārti/kases/ejas/lifti/troturāra apmales/trepes)
bet nu par ikdienas pasākumu es pagaidām neesmu gatava šo pārvērst. ja Baba nebūtu atbraukusi, būtu šodien sēdējuši mājās.

[info]teja posting in [info]iztulko
Add to Memories Tell A Friend
sabbatical -

atslodzes gads?

Add to Memories Tell A Friend
Jaunkundze ir gatavojusi ķirbju biezzupu, un tagad virtuve izskatās tā, it kā mēs būtu nogalinājuši Ķirbīti.
Powered by Sviesta Ciba