Kurvjzieža kontemplācijas

Brālim jau kādu mēnesi tā īsti nav labi pēc plaušu karsoņa. Pazemināta temperatūra. Priekšniecei savukārt bija kaut kāds baigais vīruss, kas sākoties ar sāpošu kaklu. Šodien vienam steidzamam darbam termiņš, ar kuru mokos kopš iepriekšējās nedēļas. Atnāca uz darbu, aizgāju pie priekšnieces, kura vēl nav īsti vesela, atnācu un jūtu, ka man arī sāk sāpēt kakls. :(

Iešu mājās un dzeršu to karsto dzērienu, varbūt jānopērk pa ceļam aptiekā vēl kāds.

Neslimojiet, mīļie.

svētdien pa dienu bijām labdarības tirdziņā, izpirkām visu naudu pužļos, un pēčāk devāmies uz jau tradicionālo bērnu balli klubā DEPO. nav vairs tik sentimentāli, kā pirmo reizi, bet tomēr - forši.
kā gadījās, kā ne, mēs tur it kā aizmirsām, it kā palaidām pašplūsmā nonākšanu uz teātri tai pašā vakarā.

protams, septiņgadnieku un piecgadnieku atstājām DEPO darīt pašiem savas, nepieskatītās muļķības, taču jaunākais nāca līdzi.

tāpēc
jaunākais ir noskatījies Kvadrifrona "love is a stranger", klusiņām un mierīgi sēžot klēpī. neiespējami neiespējami! biju tik aizkustināta.

bet arī no izrādes aizkustinājos. ļoti.

Šorīt no rīta mamma piezvanīja septiņos no rīta. Sabijos, jo viņa parasti tādā laikā man nezvana. Izrādījās, ka brālis vēl neesot atbraucis, lai gan teicis, ka būšot mājās vakarā. Beigās viss labi un tā.

Bet vispār aizdomājos, ka man ļoti reti kāds zvana. Es jau arī reti kādam zvanu. Kaut kāda baigā vienpate esmu kļuvusi. Piemēram, ar jaunāko brāli vispār pēdējā komunikācija bija pirms mēneša, kad viņš "Bilžu" koncertā uzstājās. Un arī tik vien kā aizsūtīju viņam nofočētās bildes un pateicu, ka uzstāšanās bija ok. Pirms tam apsveicu dzimšanas dienā - oktobra beigās. Pirms tam - neatceros, kad. Man ar jaunāko brāli ir kļuvušas ļoti vēsas attiecības. Gandrīz kā svešiniekiem. Bet - ja tā padomā, tad vienīgā lielā atšķirība ir tā, ka tagad es vairs nemēģinu ar viņu pirmā uzsākt komunikāciju, kā es to darīju agrāk - tas arī viss.

Bet es sapratu arī, kāpēc mani tik ļoti tracina tas, ka mani brāļi laicīgi nedara lietas. Jo es esmu tāda pati. Man pirms vairāk kā trim gadiem beidzās vadītāja apliecības derīguma termiņš. Es noskaidroju, ka to var samainīt jebkurā laikā un - tā kā man mašīnas nav un CSDD Rīgā ir galīgi ne pa ceļam, tad visu laiku to atliku. Turklāt es gribēju sev aiziet kārtīgi pārbaudīt redzi un pasūtināt jaunas brilles, lai nebūtu sajūta, ka es uz ceļa kaut ko īsti neredzu. Tā nu šogad rudenī biju laukos pie acu ārstes, pasūtīju jaunas brilles un gribēju pie reizes nomainīt arī vadītāja apliecību, bet izrādījās, ka tur esot jābrauc uz kaimiņu pilsētu, jo mūsējā apliecības nedod.

Bet nupat MK ir izdevis jaunus noteikumus saskaņā ar kuriem - ja vadītāja apliecība ir beigusies vairāk kā pirms trim gadiem, tad ir no jauna jāliek teorijas un braukšanas eksāmens. Bet - lai tiktu pie tiem eksāmeniem, atkal ir jāiet autoskolā un visa apmācība (un jātērē tam laiks un nauda). Turklāt tos noteikumus pieņēma ļoti forši - vienā dienā pieņēma, pēc divām dienām tie stājās spēkā.

kā katru gadu i izbrīnījos par rozēm, i kritu panikā i aizkaitinājos (uz sevi) i sasmējos
atkal aizmirsu kāzu jubileju. t.i. es zinu datumu, bet reti kuru dienu zinu, ka datums ir šodien

Kāpēc, aborigēn, tu aiz sevis nevari atstāt tīru lauku, sakārtotu māju, iekoptu dārzu, bet, nē, visur tās švīkas un drupačas, un aizkostie stūrīši. Nekas tā nebojā šo pasauli kā ambīcijas un paviršība vienlaikus.

---------------------------

"Iedomas [..] ir tikpat dīkas un bezpalīdzīgas kā vēlme katalogā pirkt nevis kleitu, bet figūru."

/S.B.

izrādās es jau pērno gadu esmu raksturojusi ar šo vārdu. ko tad lai saka par 2024?

Izrādās gandrīz pusei kājas mazajā pirkstiņā ir tikai 2 kauli, nevis trīs.

Es vienmēr smējos ka esmu evolūcijas pirmrindnieks ar ļoti nelielu kājas mazo pirkstiņu, bet mūsu ir daudz.


Ja kāda atvasei nepieciešama zpd tēma - domāju, ka te var mēģināt noskaidrot, vai pazīme iedzimst mendelejoši.

nedēļas hailaiti:
* ļoti iespaidīga oksitocīna deva;
* iesniedzām Interreg;
* biju uz Latvijas tūrisma forumu. bija garšīgi snacki un dažas intrsantas lekcijas. publika - lielākā daļa sievietes, no kurām liela daļa gaišmatainas un diezgan daudzām telefoniem ir uzlikts, ka tad, kad zvana vai nāk ziņas, tad midžinās gaisma. diezgan neizturami;
* KVFR Love is a stranger. vispār man patika, bet tur ir baigais kokteilis no visādām vecām kvfr izrādēm (tai skaitā Vecmāmiņu valsts dekorācija) un visai maz kā jauna. es biju priecīga un labi pavadīju laiku, bet kvfr liekas tāds saguris. Reinis un karaokes sadaļa gan bija ļoti kruti. pēc izrādes atbraucām ar bij.vīru mājās, kurinājām plītu, dzērām alu un līdz 3 naktī klausījāmies Noru Bumbieri;
* biju atkal uz VM treniņu ar savu zirdziņu. viņš ir akumulējis daudz enerģijas un nogarlaikojies. smērēja mani pa manēžas sienām un leca kā traks. bet kruti, es nesūdzos. pēc tam viņam bija masāža pie iepriekš vēl nemēģinātas masieres. likās labi strādā (es ļoti pārsalu, jo masāža bija apm 2h, bet mans zirgs bija otrais rindā, so es salu 4h). man arī prieks par lietām, ko viņa teica - ka nedotu manam zirgam vairāk par 15 (viņam ir 22), ka viņš ir ļoti labā kondīcijā, ar veselīgu kažoku un overall arī fiziskā forma nav slikta - ņemot vērā, to, ka nesen bija trauma un miera periods. protams, muguras muskuļi ir sūdīgi un jākačā. sadeva statiskos vingrinājumus (principā jāšūpo zirgs uz visām pusēm). un ieteica katru dienu, kad nejāju, viņu stundu staidzināt pie rokas. mhm, labprāt, tikai kā - vēl šajā tumsas laikā;
* zirgi beidzot pārvācās pie mājas. līdz šim vēl tusēja pa ganiem (kas labi, jo vairāk kustību). protams, ēdot sienu;
* pēdējās dienās daudz guļu. gan naktīs, gan pa dienām. tas ir ļoti patīkami. man šogad vispār nav labi gājis ar gulēšanu. es gribu gulēt biežāk;
* jobainais kailsals;
* Gruzija;
* Sīrija;
* nākamnedēļ būs daļēji fiktīvs atvaļinājums.

laikam cibā ierakstīt man gribas tikai kampaņveidīgi jeb otrais ieraksts vienā dienā.

lai gan es it kā zināju, ka tā varētu būt, bet bet bet
man ir milzīgs kultūršoks par pirmās klases vecāku vacapgrupiņu. un ne par idejām, ne par strīdu cēloņiem, bet par nesmalkjūtīgo, dažkārt pasīvi agresīvo un vienkārši nejauko komunikāciju.

(protams, izbira arī pa pērlei, apspriežot ZSV dāvanu jautājumu, kur liela daļa gribēja grāmatu, viena mamma ieraksta, ka "kuram bērnam tad grāmatas sagādā prieku, vajag saldumus, svētki taču ir par prieku!". man nav nekas pret saldumiem, bet vai tad skolniekam nevarēja ko normālāku, ko atmiņā paliekošāku, oh well.)

tuvojošā eiropas dizāstera dēļ kaut kā negribējās lieki tērēties un neko ar plašu žestu ceļojumu ziņā šoziem neieplānojām.
taču lieki, jo -
kā ķemenītis kliedz pēc saulītes, ak, jēziņ.

es gribētu tagad tā pastaigāt plikām pēdām gar kādu okeānu.

Kad pirmo reizi dzirdēju, ka Žoržs Siksna dzied "Vilks ar aitiņu kādā krodziņā", man uzreiz bija pretenzijas pret dziesmas vārdiem. Saskaņā ar manu toreizējo izpratni par to, kā iekārtota pasaule, nevarēja eksistēt iestādījums, kurā kopā atrastos vilki un aitas.

Esmu teikusi to jau iepriekš, bet nekas nav mainījies - es joprojām vēlos, lai manās bērēs dzied Nora Bumbiere.

peldu sūdos līdz ausīm, bet pagaidām kuļos un vēl neesmu nogrimusi :D