rūsganais sprakšķis

vēlējos atzīmēt, ka tai mājā uz krustojuma vijoles spēlētājs ir ļoti apgreidojies pēdējo 2 gadu laikā - ja agrāk knaši pieliku soli, tad šodien až apstājos paklausīties. smuki.
vēl pēc gada sēdēšu uz trotujāra katikne.

nopļāvu zāli. sasēju vēl. tagad laistās.
un pārstādīju oļus.

importa draugs raksta kā misso mani and so un skaita dienas, pfff.
un es nezinu,ko man - pateikt, sorry draudziņ, but i'm never gonna love you?
jābet, kotadman, vienai dzīvot vai?

es labi turos, es Tev nezvanu, gandrīz neko nerakstu. vēl nedēļa un es būšu atkal vislaik aizņemta, pagaidām thanksgod ir ,kas aizpilda manu raidlaiku. gandrīz.


karoče, jābeidz dzert, šitas i-will-love-you-till-the-enf-of-time bulshits is leading nowhere.

fūuu, karsts, jāsaņemas šovakar neravēt dārzu, bet gan kāju apspalvojumu, garajos svārkos grūši. then again, no kājām jau zilumi nav nogājuši.

nācu apakaļ uz darbu, lasīju žurčiku, gandrīz ieskrēju kautkādā smagajā mašīnā pie pulvertorņa un apskaitos uz vasaras kafejnīcām, stāv tur tādas tukšas , a cilvēkiem iet nav kur un skrien virsū tiem,kas iet, iebāzuši degunu lasāmajā.

un manos "citos darba līgumā neminētajos darba pienākumos" balkus tiem trīssimtpiēspieciem ir vēl arī būt par šneiderieni, ja
kolēģe te nāk ar savām blūzēm, no kurām pupi sprāgst ārā un man jādiedz ciet pogu vietas, nu tas tak nav nopietni, jau kuro reizi.

man te shvep teica,ka nemīl Rīgu un es aizdomājos.
pa lielam es nemaz nekādā Rīgā nedzīvoju. īpaši tagad, vasarā.
izeju uz lieveņa, klausos kā bērzos kviec putni, iebrienu iekšā dārza džungļos un nekad nemūžam nekāda pilsēta man klāt netiek.

mostos no tā,ka putni kviec vēl skaļāk, iesēžos mašīnā, 15 minūtēs esmu centrā darbā, kur savā iesūnojušajā vīriešu kolektīvā nekādas modes tendences nemanu, tānu staigāju kaukādos lindrakos,kas labākajā gadījumā patīk man pašai
akjā,kad darba dēļ kaukur atgadās pavisam pavisam centrā būt un tad tur tādas cacas un tādas modes un es palieku zaļa un nosprāgstu no skaudības.

bet nekur out un iekš šoping neeju, ja nu dažgadās kāds kulturāls pasākums, dzeru pārsvarā savā dārzā un baroju savus odus.

un kur tad ir kāda vispār lielpislētas nozīme manā dzīvē, vai es maz saprotu,kas tas ir?
p.s.
vispirms es gribēju labot kļūdu iepriekšējā teikumā, bet man šķiet,ka tas man tīri freidistiski tā uzrakstījās. skan labi, ne - liel-pis-lēta

ai, viss ir tik tukšs un tik slikti.

lielistiskas brīvdienas.
atkal esmu nostrādājusēs beigta, plus iedūru dzelksni no kaukāzenes dzinuma papēdī un kliboju, meeh
kas protams ir sīkums,salīdzinājumā ar faktu,ka mans importa draudziņš spēlējot futbolu ar suni,šķiet,ir salauzis kautko pēdā,cik nu var no tiem zilumiem spriest, taču pierunāt viņu šodien aiziet pie ārsta man neizdevās un pēcpusdienā viņš uz diu nedēļām brauc prom. būs mazliet miers. no otras puses, tas nemaz nav labi, jo jūtu,ka atkal nāk virsū kautkāds besis, sapņos redzu to,kuru nevajadzētu un domas pašas vislaik turp griežas, šķiet nāk kārtējais "miss-you-like-hell" vilnis virsū, nezinu, kā lai noturās, ja nebūs kāds,kas ik dienas aizņem visu manu laiku ar savu klātbūtni.

šausmīgi sāp visas maliņas, katru reizi norijot siekalas sasprindzinās viss ķermenis, cik nenormāli sāp. vismaz nupat beidzot tempertūra pēc divu dienu tusēšanās ap 38.5 nolēma nokristies uz 37.4
aizmigt nevaru , gulēšana pieriebusies
vakar rādijās tādi murgi,ka šodien bail iet gulēt.

šāds noskaņojums nograus faktu,ka man tās atkārtotās personības dimensionālās apakšbikses atnāca atpakaļ ar graujošiem rezultātiem, esmu až balta un pūkaina palikusi. normāla nerovzitāte, nekāda depresīvisma, parādījusies cilvēkmīlestība, audzis apzinīgums.
karoče viņi būs sajaukuši anketas.

tāds... nespēks.
kad Tu ceri uz kautko, kad liekas,ka ir tā gaisma tuneļa galā... un tad viens ņem un visu aizlej ar betonu.

nebūs man nekādas darba maiņas

mans suns nav mans suns
manam sunim patīk mazi bērni, tā kā man ir nedaudz savādāks viedoklis, tad es nesaprotu,kur man viņa tāda gadījās.

vakar staigājām ar družku un viņas diuarpusgadnieku,kas čunčina uz sava koka velosipēda. suns , pirmāmkārtām, vislaik iet dot bērnam bučas, bet kas bija the most šoking - vienā brīdī uzrodās kautkāds apkārtklimstošais kverplis un nāk uz bērneļa pusi,kas atpalicis kārpās pa smilšaino taciņu, un tas mans ķēms ņem un teš dzīt prom to kverpli tādā fugā, ka nedzird manu brēkšanu un izskrēja uz ielas, mašīna jeļi nobremzēja. až ar sirdi vai aizgāju.

bet ja par bērniem,tad manas labākās draudzenes mazā princese pēc ciemošanās manā dzimšanas dienā ir tā sadomājusies,ka mēs tagad būsim baigās draudzenes un ka viņa mani aicinās uz savu vārdadienu. (nu,es defoltā izvairos no jebkādiem bērnu pasākumiem, vienmēr un visur)

(p.s. jā un nav tā,ka es gribu visiem bērniem apgriez kājiņas, es vnk izvairos no šī skaļā faktora, par cik manā dzīvē tāds nav iemitinājies un visdrīzāk neiemitināsies, bet viņi tā kā tādas utes man līp klāt, tāpat kā mans kaķis cilvēkiem,kam pret kaķiem alerģija)

viena kautkur pa ceļam nolūzusi, viena sūta tik romantiskas īsziņas,ka pat tāda sterva kā es jūtas aizkustināta, par trešo es labāk nedomāšu,jo tai mezā ir pārāk daudz koku
un Tu, tam visam pa vidu Tu

es neko vairs nesaprotu

tieši tāpat kā pagāšgad mani bezgala sauzjautrināja jautājums "Vai apdrošināmajā objektā dzīvo suns?"

dēļ tām šausmīgi daudzajām brīvdienām , kurās es ar tīru sirdsapziņu pārstrādāju jebkādu sajēgu tā,ka pārstāju normāli ēst no noguruma, bet neatteicos no vīna un no šitām psihajām dienām,kad jādīlo ar totālu retardāciju, man atkal ir faking sirdsklauves, nupar jau stundu, vislaik bumsās, droška nevaidzēja to kafiju dzert

es jūtos pavisam salauzījusies , visa kā ir pārāk daudz pēdējā laikā un tagad man gribas kautkur ieritināties un aizmigt, vēlams azotē, bet azotes ta nava...

nu, ar tagad domājot kā tiko būšu pabeigusi piedāvājumu, ja , protams, cienītais apakšuzņēmējs kautkādā rīzonablā laikā ieradīsies ar saviem dokumentiem, nu es nesaprotu,kā uzņēmumu var vadīt cilvēks,kas tik lēni domā

vienvārdsakot, nebūs nekāda lafa arī tad, jo darbu kaudze tūliņ uzgāzīsies man virsū kā vilnis toreiz okeānā, kad viņš trieca mani pret zemi tur dziļi apakšā kā tiko mēģināju ievilkt elpu nevis sālsūdeni.
jā, tā kautkā es šobrīd jūtos.

man arī ļoti gribās pateikt kautko sliktu par pirmdienu, bet es pieņemu,ka neviens nav vainīgs,ka es vakar no visas tās pārstrādāšanās dārzā ņēmu un sadzēros vīnu un , ka man sāp rokas no lāpstas tā,ka grūti parakstīt uz klavieres.

off is the general direction where i wish you would fuck, my dear monday.

lai pierādītu savu spēju iekļauties pieaugušu cilvēku nopietnā dzīvē ar lietišķu attieksmi pret darbu un darba apģērbu, paziņoju,ka šodien esmu pamanījusies uzvilkt bēšas tīkliņzeķes zem īsiem skolnieču svārkiem un uz manas ciskas mīt tādā burvīkā pasteļtonī nokrāsojies zilums, respektīvi, šobrīd viņš ir ieņēmis tādu brūnīgi zaļganu nokrāsu.

man ir aizdomas,ka mans koptēls kviec "paņem mani!"
ar to arī sevi apsveicu un pieņemu,ka tas ir pietiekams iemesls vīkendā aizbraukt pie mātes, lai diespasarg , nesagribētos šamlīdzīgā paskatā aizsperties uz kādu sabiedriskāku vietu.

sēžu visa tādā stuporā un nevaru saņemties.

vai nu mazgāt logus, vai iet ravēt gārsu no dobēm, kamēr nav par vēlu, vai vākt to stūri vai šito kašāt

un man gribētos teikt,ka es nesaprotu,kā ar to visu lai tiek galā, bet laikam jau sēdēšana dīvānā nav pareizā metode.

un vēl es nesparotu,ko vilkt mugurā, jo sestdien esmu iesauļojusi skaistas sarkanas rokas, sarkanu seju un sarkanu svītru ap kaklu, itkā kārusēs būtu, lūk, un tā saule mani dedzina tajās vietās, gauži sāp.
un vēl man ir žēl sava jau tā dranķīgā manikīra, bet nu bija smuki tādi nagi izauguši ar formiņu un turējās nelūzuši, bet ja es piebeigšu liliju un dienziežu dobes, tad varu vien saderēt, cik paši nolūzīs un cik būs jānogriež un vispār labāk nogriezt pirms tam laikam, jo tikai izplīsīs cimdiem pirksti.

jā, un man sevis žēl vēl arī tāpat vien, nekādus darbus nepiesaucot, jo šausmīgi tā tukši kautkā, kad vienā dienā beidzas viskautkādas lietas, man šobrīd trūkst jauna mērķa un ir mazliet vientuļi.

dārgie vīrieši, rekomendēju lieliskāko dāvanu dzimšanas dienā jūsu izbijušamajām mīļotajām sievietēm

ja liktens būs jums labvēlīgs (un meiča gana slinka) pārsteigums uz dzimšanas dienu garantēts brīdī,kad viņu no sirds nīstat

tātad, nolemjiet doties makšķerēt, iepērciet kautkādustur tārpus, ielieciet ledusskapī. atceliet makšķerēšanas plānus, iemuģījiet to kārbiņu ledusskapī aiz marinēto ķirbju burciņām,kurus viņa kā zināms neēd.
un tad pēc pusgada viņa, riktējoties uz savu dz.d. uz kuru plāno ierasties māte, nolemj sakārtot arī burciņu plauktiņu, kurā ierauga dīvainu zaļu plastmasas kautko un savā stulbumā padomā,ka tas kāds kārtējais dīvainais ledusskapja mitruma vai smakas savācējs, pavirši ņem un veic atvēršanas darbības.
spiedziens ir vnk ģeniāls brīdī, kad no bundžas dāk birt ārā kaudzēm beigtu mušu, kokonu un vēlkautkādu bļe dīvainu sūdu, es pat NEZINU KO MAN TAGAD IEDZERT, LAI ROKAS BEIDZ TRĪCĒT!!!!

a man
a man
a man
šodien zeķubikses citronkrāsā!

es kautkā biju pārliecināta, nu, agrāk, ka gliemeži ēd tur klinģerītes, mergrietas, nu, tādas puķes
bet , jopcik, viņi man sēž i uz tulpē, i uz īrsiem, i uz plikiem avenājiem un ROŽU STUMBEŅIEM!!!!

pardoname, es vnk ienācu iekšā pēcc ikvakara izklaides, nebūtu pavisam tumšs , visa diulitru vaniša pudele būtu pilla. pa diusmit minūtēm.


za
dal
ba
ļi