rūsganais sprakšķis

Brīvdienās biju pie mammas.

Kāpņu telpā satiku savu bērnības labāko draudzeni. Viņa bija (nu, ir) 3 gadus vecāka, toreiz - pirmsskolas/pamatskolas vecumā - gan tam bija īpašāks svars kā tagadējos čēesmit.
labi,tas nav svarīgi. Kad viņa sāka studēt Rīgā, es vēl pāris reizes tikos, bet tad viņais sadzima bērni un, nu, notika, kā jau notiek.

tagad kāpnēs viņa, protams, uzreiz metās teikt "sveika sen neredzētā", ievilka elpu, bet es iespruku dzīvoklī.

kā par neražu, izejot uz pastaigu ar suņiem, viņa ar trāpījās pagalmā ar saviem, nezinu, mazbērniem, bērniem. un atkal jau gribēja turpināt ar "kā tad iet"

noņurdēju labi un nonšalanti devos tālāk.

a ko man bija darīt. nu, es nevaru tos smalltalkus, tāpēc es vienmēr izvairos no paziņām uz ielas, jo man tas šķiet tik bezjēdzīgi.

jā, kādreiz mūs kas saistīja, bet tagad es esmu ultra introverts dīvainis, man nav ne mazākās vēlēšanās parunāties parunāšanās pēc, pat, ja tas no malas izskatās nepieklājīgi, man savu resursu ir tik, cik ir, un es tos netaisos izsēt vējā.

šis ir nedaudz tāds sensitīvs topiks, jo gadu gaitā man soctīklos ir gadījies saņemt no izbijušiem studiju biedriem or smth, kas grib atjaunot kontaktu. es esmu vnk noignorējusi. a ko man rakstīt - it's not you, it's me?
lai gan tas nav tiesa, it most probably is party you, jo, ja nu man liktos ļoti interesanti, gan jau es sagrabinātu kādu resursiņu.

bet es tiešām, tiešām necilvēkoju. Ciba neskaitās, tviteris arī nē.

man ir mana bestfriend, kas nedzīvo LV, līdz ar to reizēm parunājam whatsapā, mana trenere, ar kuru sūtām memes un parunājam par suņiem/sportu, un draudzene, kas ir suņos UN putnos.

ja neskaita vēl pāris putnu grupas čatus un 1 suņu grupas čatu, es neko nekomunicēju.

ok, mammai aizsūtu kādu daily bildi ar astaiņim un vēl ir significant other, bet tas nudien viss.

es jau varētu teikt, ka pie vainas pretīgais ofiss, bet tā tas ir gadiem, arī pirms ofisa.

un es esmu absolūti apmierināta, bet reizēm man ir sajūta, ka jātaisnojas.

tātad, kā man iet, rezumējoši šis vīkends ļoti uzskatāmi parāda:

bija puslīdz ok, tad bija slikti, šodien pavisam slikti, bet uz vakaru palika labāk, aizgāju uz gym, atbraucu tagad mājās, nolēmu, ka derētu relaksējoša vanna.

bet es ļoti sen neesmu gājusi vannā, JO MAN IR BOILERIS, kurš knapi piepilda vannu, so, tas ir dārgs prieks, pie kam šobrīd boileris nesildās no apkures katla, because why not

un, tadā, es neaizgriežu līdz galam to figņu, kas aiztaisa vannas caurumu ciet, atnāku pēc 5 min, nošausminos, kāda dura un pagriežu līdz galam.

atnāku vēl pēc dažām minūtēm, lai secinātu, ka esmu nevis aiztaisījusi ciet, bet atgriezusi līdz galam vaļā un vannā ūdens līdz potītēm, bet boileris tukšs.

krīt lustra.

esmu bezgala relaksēta.

protams, ka pie visa komplektā arī mioma iztiepusies uz 3,5cm un daktere grib mani redzēt pēc pusgada. mana vecuma sievietēm ņemot vnk ārā dzemdi un nečakarējoties ar tādu miomas izkasīšanu.

nav jau tā, ka man viņu baigi vajagm, bet tomēr

UPD

Paldies visām par ieteikumiem, man jau vēl negriež, tikai jānāk pēc pusgada nevis gada kā parasti atrādīt. datkere kā profesionāle man liekas uzticama,btw rēķins par vizīti ir 174 eur. es hujeju, pardon mon francais.

es saprotu, ka, tiekot pāri aizspriedumiem un tā, iespējams atrast meistarus getapro.
bet man te ir tik daudz self made risinājumu, ka bail saukt. piemēram, šodien nomocījos ar dārza laistīšanu. Vīrs tur ietaisījis kaut kādu starpaku, kurā jāsavieno trubas, es droši vien neesmu klausījusies, kad viņš stāstīja, kāpēc tā, bet nu, tur kaut kas nerullē un tā starpmuca applūst un dārza šļūtenē nav normāls spiediens.
un tādā garā
dārza wc viens dēlis nokritis, bet akumulatora skrūvgrieznis ir pie vīra.
man laikam jānopērk kāds lētais džaspers, Džims teica, ka strādājot.
apkures katls vnk dzīvo pats savu dzīvi.

grūti būt stiprai un neatkarīgai sievietei.

need i say korgijs saēdies kaut kādus sūdus un otro dienu mums te ir gāzes kamera ar occasional vēmieniem.

Lieldienas pavadīju brīnišķīgi - pamodos no tā, ka sīkais suns vēma, jo vecajam sunim bija atgadījusies caureja pa visu istabu, secināju, ka nav elektrības. Elektrības nebija, jo boileris tecēja un bija īssavienojums ar kādu no apkures katla elektroietaisēm.

Tagad man nav siltā ūdens un es ceru, ka santehniķis būs šonedēļ, lai nomainītu boileri un kaut kādas trubas.

Lai ar šo vienu pozīciju manam krājkontam netrīcētu ļipa pietiekami, Rīgas ūdens zvanīja un teica, ka būs uzrēķins par pēdējim n gadiem par kanalizāciju, LIELS.

uz tā fona, ka es katru dienu raudu, kā man riebjas darbs un, cik ļoti gribas rakstīt atlūgumu, sanāk normāls muahahahah

Nezinu, ko mana zemapziņa grib pateikt.

Kā zināms, es esmu neuzrakstījusi 2 bakalaura darbus. Jā tieši tā, izmācījusies visu augstskolu, pat nokārtojusi parādus, bet nespējusi uzrakstīt to papīra blāķi.

Šonakt es pēkšņi biju apņēmības pilna, man bija 10 dienas līdz termiņam un es stiepu kaut kādus milzu papīru kalnus un pie sevis purpināju, ka es taču varu to izdarīt, man viss ir skaidrs, kas jāraksta un šoreiz gan viss sanāks.

Smadzene, kas tev vainas?

Šodien vēlreiz aizmalos pa to ledaini šļuraino grants ceļu meklēt pūci, bet 2 stundu staigāšana pa baisu lietu neko nelīdzēja, pūcei šādā laikā negribējās līst laukā.

Apņēmības pilna stundu karstā mašīnā pažuvu, lai dotos iekarot Dārziņu atteku un dumbrcāli. Paslīdēju, iejaucos pāri ceļiem ūdenī, samērcēju arī jau tā salijušo fotoaparātu.


2023ais, man bail no tevis.

ārprāc, 50 komentāri, es jūtu, ka mēs visas paliekam vecas un cibā nekāds ekšns nenotiek :D

Dakters izrakstīja muguras ekstrakciju, pretsāpju šprices un kutināšanu ar elektrību, bija jau diezgan labi, ja ne brīvdienas, kad šprices nebija.

ja vēl mājās nebūtu auksti, varētu gluži vai uzdzīvot uz tās darba nespējas lapas.
nēnu. Es jau arī uzdzīvoju - Rimi nebija mani iemīļotie kārtainie vistas salāti (ar ananāsiem un valriekstiem), nekas cits neatlika, kā taisīt pašai, sataisīju, protams, ar kaudzi. Pārēdos arī ar kaudzi. Biš škrobe, jo pa nedēļu esmu 2kg uzrijusi - no sākuma vainoju tūsku, kas šādās reizēs piemeklē, bet tūska kautkā uzsēdusies uz vaigiem.

Gribēju sevi pasaudzēt un neiet uz pagrabu pēc karpeļiem (tur baigi jāliecās un par normālā dienā mugura šausmās iespiedzas), tāpēc nolēmu tik,cik salātiem vajag - nopirkt. UN, ja jau reiz uzdzīvojam pērkot karpeļus, tad kāpēc nenopirkt kaut ko, kas saucas gardēžu un ir jau nomazgāts un maksā divus rubļus par 900 gramiem (jā, zinu, cik vēl zemāk krist)

tikai gribēju pastāstīt, ka tik sūdīgus karpeļus sen nebiju redzējusi, iekšā kaut kādi bojājumi un tumši plankumi, reālis fuj, rimi. Gardēži, my ass.

Ļoti nepriecājos, ka līst lietus.

Mugura izdomāja, ka pienācis laiks monoizrādei vārdā Trūcīte.

nu, es tā pieņemu nosaukumu pēc atmiņām no 2018.gada jūlija - tagad esmu gudrāka un zinu, ka nevajag atgulties uz grīdas, jo piecelties nevarēs.

nav skaidrs, ko darīt vispirms, prasīt ĢĀ nosūtījumu uz magnētisko vai ko. toreiz bija ģimenes ārstu streiks un es braucu uz gaiļiem uzņemšanā, bet tur man tikai izrakstīja čupu zāles un teica iet pie neirologa, kurš izrakstīja citu čupu zāles un teica iet uz magnētisko un pēc magnētiskās atzvanīja, ka tur nekas tāds nav, šmorla trūcīte, nekas nopietns.
(piebildīšu, ka tas bija jauns čalis, kam izskatījās viss pofig un, kurš papildināja manu viedokli, ka jaunajiem ārstiem viss pohuj un pie tādiem labāk neiet)

ir pozitīvi aspekti - ēst nav jāgatavo ziloņa porcijās un katru dienu nujeb, vienu dienu jāgatavo, bet tad trīs nav.
aplaimoju sevi ar turku zirņiem spinātos un apceptu marinēto tofu ar sinepju sēklām. kas būtu bijis vienai ēdienreizēm, man tagad sanāks trim dienām.

Well, let’s see how it is with that Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe and Everything.

tviterī nupat bija MAS ielikt veco laiku bildes

long story short,
piefiksēju dāmu, kas ir 1981, tobiš gadu jaunāka par mani, un viņa izskatās pēc vecas tantes

tā kā es zinu, ka mēs pret sevi un sen zināmiem cilvēkiem neredzam objektīvi... nu.
jātinas palagā un jārāpo uz kapiem.
feminisms,bodupositivity,noagism'n'shit, bet this I just cant

Hihs izrakstīja VĒL vienu tableti pie manas jau saujas, šitam būtu jāceļ dopamīns, arīdzan blakusparādībās (ilgstošajās) esot svara zudums, bet arī mežonīgas dusmas pirmajās dienās un tad jāmet nost.

man parasti nekad no galvas tabletēm nav nekādas tūlītēji jūtamas fizioloģiskas parādības; dusmas tātad arī nav.

bet negribas ēst (tas welbutrīns kaut ko darot ar metabolismu), bet atkal - man ir vispārējs stress (vecai kazai bumbuli griež otrdien), darbā mītiņi Teamos un dzīvajā, kas man kā klusam mājās ekselī sēdošam kurmītim ir Gākas Baisma, jauni darbi (excitement), vnk daudzāk darba, tādejādi esmu diezgan piekusis un neko nesaprotu, bet man ir ļoti daudz vīna un 8 sērijas jaunās sezonas Sex education

Aatvainojos, biedri un draugi, ka biju iekritusi bedrē, bet tas nebija kovida dēļ.

Kovids sāka atkāpties pēc kādas 5.dienas, lija iesnas, nebija spēka, bet kakls vairs tā nesāpēja. Valdība paziņoja, ka atceļ vakcinētajiem-inficētajiem sertifikātus uz 2 ned un es uzdūros frāzei, ka vakcinētajiem-inficētajiem jāizvairās no sabiedriskām vietām un kontakta no cilvēkiem, nevis jākarantinējas, tā nu es atļāvu sev braukt uz mežu, kas gan augustā Latvijā nav gluži izvairīšanās no sabiedriskām vietām.
( čerņa par kaķiem ar vēzi )

tā kā nākamnedēļ būs otrā pote, pierakstījos uz tehniskajām apkopēm (gin, zobārsts, higiēnists, krūšu sonogrāfija).

nedaudz samulsu, ka neviens vispār neko neteica par kovidiem, ginekoloģei vizītes kā vienmēr ik pa 20 minūtēm.
jocīgi.

viss ir nekonkrēti, līdz ar to slikti, iestājies atkal "nevaru vakarā piespiest sevi aiziet gulēt, guļu līdz pusdienslaikam", un tas ir tā, ka reāla pretestība vakarā virzīties uz vannasistabu un totāls pofig, kas notiek apkārt no rīta, segu pār galvu. es vakar vakarā neaizgāju uz saldētavu (20 soļi pa āru) lopiem pēc gaļas, jo nu "lai ēd sauso vienu dienu". tas nav diezko lāga.

vēl piedevām šausmīgi murgoju par strīdēšanos un šķiršanos ar vīru šorīt, un pms, karoč viss slikti, tad nu staigājot (un salstot) pa rajonu ar veco kazu, kamēr viņai pie katra staba "paga,paga, izņemš'brillīt, kas šitas i', nevar salasīt, ā, reku vēl šito neizlasīju", mana galva risināja šādas body nepozitivitī domas

( uzmanies, nekaitinies, dumības, suns )

izņēmu preci specifiskā veikalā. ienāk čalis bez maskas un nostājās metru aiz manis, pagriežos un mēģinu izskatīties indīga, viņš nekustas
paskatos vēlreiz un šis mani ar tādu pretīgumu itkā es būtu spitālīgā

vīram negatīvs, visiem ofisā arī, bet vēl jau nav zvanīts.

vienu brīdi likās, ka viņš sāka nopietnāk uztvert, bet tagad šķiet, ka atkal ieslēdzies 'ar mani jau nekas nevar notikt, un es taču lieku masku, skat, kāds es labiņš'

nolēmu, ka esmu pelnījusi atsākt putnubarošanas sezonu, tad nu man te viss ņirb zīlēs. kas arī bija nepieciešams.

un šorīt no ttp dabūju vistu galvas un kājas, un pēkšņas veiksmes rezultātā fb grupā paspēju pieteikties uz trušu galvām vakarpusē.

ko gan vēl sirdij daudz vajag?
pastaigu mežā, to dabūs rīt.

par spīti rumpja pārspīlētai vēlmei pēdējās nedēļās ēst sīpolus, loku, skābus kāpostus, etc, pagāšned dabūju temperatūru un visu laiku kakls tāds jocīgs

lai gan droši vien, ka tā notiek, ja oktobrī plenderē apkārt šortos.

visumā ir tāda tizla apātija, māja turpina aizaugt cūcībā, neko negribas darīt, dārzā baltblusiņas norijušas rozes, bet tā arī katru dienu bēdīgi noskatos, i viss. vairs pat nav lomkas pēc kalniem un oekāna.

varbūt tomēr man vajag terapiju? bet negribas runāt. un kur gan lai atrod to dr, ar kuru saskanēs.