rūsganais sprakšķis

Recent Entries

rūsganais sprakšķis

View

October 23rd, 2020

dzīves mazie prieciņi

Add to Memories Tell A Friend
nolēmu, ka esmu pelnījusi atsākt putnubarošanas sezonu, tad nu man te viss ņirb zīlēs. kas arī bija nepieciešams.

un šorīt no [info]ttp dabūju vistu galvas un kājas, un pēkšņas veiksmes rezultātā fb grupā paspēju pieteikties uz trušu galvām vakarpusē.

ko gan vēl sirdij daudz vajag?
pastaigu mežā, to dabūs rīt.

October 21st, 2020

Add to Memories Tell A Friend
es laikam neesmu jums stāstījusi.
bez saiešanas suņos, es esmus sagājusi arī putnos.
tad nu es tagad vazājos apkārt ne tikai ar 3 suņiem, bet arī binokli un fotoaparātu ar lielo objektīvu (tas sanāk ap 4 kg kopā)(neskaitot suņus, suņi kopā ir šobrīd biš zem 55, bet reti jānes)

esmu sapratusi, ka binokli čist vajag gandrīz vienmēr ņemt; kamera tomēr ir smaga un nedaudz sarežģīti, ja iet kājām līdz vietai, es knapi esmu iemanījusies tājās trīs priedēs pavadās nesapīties.

tā nu šodien visa tāda paskatos pa logu - nu, pelēks. nebūs tak nekādu putnu.

pēc suņu treniņa iebraucam pastaigāt Biķernieku mežā. Nenoeju ne metrus piecdesmit, kā sānu redze (kas ir ļoooti pa šo pusotru gadu uztrenējusies) piefiksē kokā blakus taciņai pelēku kaķi? wtf?? nolāpīc, vistu vanags. Sēž un blenž kā borderkucēns uzglūn korijam un uz mani vispār neskatās!!!
akamerastanav.

(jā,mana putnu vērošana iet rokrokā ar to bildēšanu; man gribas to smuko bildi, bet tas ai, cik nav viegli,ai)

lieki piebilst, ka nākot ārā no meža tas vistvanags pozēja vēl citā lenķī. eleganti tur izstaipīja kājeles, izpurinājās, nokakājās manā virzienā ar slaidu loku un aizlaidās pār izcirtumu, kamēr es satraukti elpoju tūtiņā. Plēšputni ir tādi tramīgi zvēri un nemazar neraujas fotografēties un rādīties tuvumā, šis man bija nebijis tuvums.

sagribējās pažēloties.

May 23rd, 2020

Add to Memories Tell A Friend
Zinu, ka rīt līs, bet nenesas prāts uz varoņdarbiem. Pārstādiju dažas papardes, uztaisīju pāris ļ.šķības apdobes, sēžu šūpuļkareklī un domāju, ko iestādīt vidējai dobei gar malām, kas pa mēnesi izaugtu puslīdz un būtu nolasāms kā norobežojums, lai sugas, kuru laikam cibā vairs nepieminēšu, pārstāvis mācītos robežas. Līdz šim tas nav nācies grūti, except kaķis, jo nu - kaķis.

Tai dobei pagāšruden pieraku trijstūri ar pujenēm un tur atkal viss fenšuj ir izjucis.
Baigi labas kā malas ir lavandas, bet negribas ko tik striktu un arī ne permanentu. Sāpīgākā ir mala ar platlapu pulkstenītēm, gribētos, lai izzied nenobradātas. Sētiņas pirkt negribu, bet pretkaķa parastie mietiņi no pavasara krūmapgriešanas ir ar traumatisma risku.

Vēl nav laputis uz rozēm. Šogad gan viss kavējas, arī kokveida peonija ne tuvu nezied, bet utis ir bijušas jau aprīļa vidū. Šogad ik pārdienas pa pakšiem sarauju strutenes un saplūkatas sametu ap rozēm. Pa pakšiem vairs nav, būs jāiet pa rajonu.

Strazdiem šorīt sīkais bij iz* (nezinu kāds darbības vārds) no būra, pusdienu glābu. Noķēru kaimiņu šķūnī (likās, ka baidās no gaisamas. Piedzirdīju, mazliet izdevās iebarot olu ar šprici, atguva balsi. Izskatās, ka ir uzlidojis beidzot zarā un pārvietojas. Mož nenosprāgs, ja vārna nenorīs. Kaķi ārā nelaižam.

Tik forši, ka beidzot ir tik silta diena, ka var sēdēt šortos un domāt, cik ļoti man patīk mans dārzs, lai arī cik neperfekts pēc standartiem.

Nolēmu beigt tēlot Sīzifu un ļaut pienenēm augt. Man jau tā zied daudz “nezāles”, dažas pat dobēs, tad lai jau ir, jo nav nekāda rezultāta no tiem izdurtajiem kilogramiem
Ik gadu.

Nojumes galā zīlīšu būrī vislaik spalgi zāģē, bet tur lenķis tàds, ka nekā nevar ielūrēt un redzēt, cik mazie knābeļi.

Vajadzētu vel pārstādīt salvijkrūmu, bet baig labi sēžas.
Powered by Sviesta Ciba