rūsganais sprakšķis

un vai es pieminēju, ka mans skaistais efeju žogs ir nosalis/nodedzis un tagad ir brūns kā kaka

Lisabonā, protams, rādās arvien vairāk un vairāk lietus. vnk zaibis iztērēt dafiga naudas, lai sēdētu viesnīcā. ānu, jā, viesnīca vismaz ir smuka un esot labas brokastis, varēšu rīt un rīt.

bet, lai uzlabotu omu -

vakar nomazgāju logus un nonācu pie secinājuma, ka jāmaina žalūzijas - 2 logiem ir gandrīz 20 gadi, savukārt tam, kas tieši uz dienvidiem - 12, bet saule darījusi savu darbu un plastmasas detaļas vnk sadalās.

ļoti pašpārliecināti devos uz Alan Deko atjaunot veco pasūtījumu un, pļurkt matilde, govs apdirsa deķi - viņi vēl taisa starpstiklu žalūzijas, taču tas bēšais tonis, kas man bija, vairs šāda tipa žalūzijām nav pieejams. var dabūt sniegbaltu, melnu, zaļu sarkanu, lol

ātri gūglēju un atradu, ka Montāžnieks DĒ arī piedāvā šadu tipu, metu un braucu. lai uzzinātu, ka mājas lapa melo un tādas viņi netaisa.

un neviens netaisa, neviens, kā man tagad būt??? jo vinai vērtnei viss izjuka pa gabaliem un es jau izmetu nafig.

šis ir labākais iespējamais risinājums vecajiem, dubultajiem koka logiem

šodien esmu nogājusi 1,6 km un nobraukusi 235!! turklāt viena pati un lielu daļu pa A9 un A7!!

Varbūt kādam ir jau pieredze un gatavs saglabājies plāns?
Kā to aptuveni 30 pusmūža cilvēkiem padarīt iespējami aizraujošu.
Es nelietoju spotifaju, bet varbūt tur var atrast jau gatavas Paula un piecdesmito gadu populāro dziesmu listes dejām?
(Doma par onkuli ar sintezatoru mani kaut kā nesajūsmina.)
Interesanti viktorīnas jautājumi par jubilāri, uz kuriem būtu aizraujoši atbildēt, un nestulbas aktivitātes kartupeļu un karbonāžu nokratīšanai dziļāk vēderā arī velkomēti.
Nekad neesmu vadījusi nevienu apaļu ballīti.
Un vēl es nezinu, kur maketē un drukā ielūgumus (daudz nevajag, nu desmit varbūt, bet ar savu tekstu).

mēs nākamnedēļ braucam uz 4 naktīm uz Lisabonu

mēnešiem esmu priecājusies, kā tur spīd saule un ir silti, un tagad visas dienas rāda grēku plūdus

kas var būt labāks kā milzu lietus, kad mēģini staigāt pa klintīm pie okeāna

vārdsakot, vai ir kādi ieteikumi zem jumta pašā Lisabonā? ēst, dzert, māksla vai kas cits?

Kur lai apstājas

Esmu izšķīdusi

Esmu visur

Es jūtu sevi

Viss ir kārtībā, tikai tagad ir tik plaši

Es nezinu, no kura gala to visu pierakstīt

Tas ir tieši tāpat, kā ar sapņiem

Arī tie ir tik plaši un daudzos slāņos, tajos ietverts tik daudz laika un telpas, man nav ne jausmas, kā lai to pieraksta

Kā lai šo visu piefiksē, kā lai to

Jo vajag, ir dziņa un nepieciešamība to padarīt par kaut ko

vēl konstatēju, ka tulkojumā esmu ierakstījusi nevis "slavenos varoņus", bet "slavenos varņus"

A7 pie stūres man nepatika, lai gan darba dienas vidus bija tīri o.k. un pilnīgi frontāli tur, kur 90 man pretī brauca tikai trīsreiz. Final Destination mirklis bija braukt aiz veca merša kravenieka ar pilnu kuzavu malkas, minūtes desmit izturēju līdz apdzinu. tabors uzvedās jēdzīgi un viss bija normāli, pa mazpilsētu braukt vispār kā divus pirkstus apčurāt

tagad tik jāaizbrauc pēc ēdamā lai jaunā paaudze nenomirī badā kamēr es ar māti pie ārstiem un uz darbu un cerams uz kino

grāvis, kas vispār ir upīte senākos plānos pirms zemi dabūja zemnieks, ļoti pilns, bet vēl nepludo, straume gan riktīgi kustina kārklus un vītolu, kaimiņu zivju dīķis pilngs gandrīz līdz pašai augšai

Ir cirslīši, ir ciršļi un tad esmu es.

braucu mašīnā, mazgāju vējstiklu, tas nezkapēc nežūst galīgi un jāskatās kā caur miglu. Ceļabiedrene prasa - tev ščotkas nav jāmaina? saku, ka nē, nupat rudenī jaunas uzlikām.
un paužu savu izbrīnu, ka mans negaidīti ārkārtīgi dārgais logu šķidrums no Maksimas ir tik sūdīgs.
viņa tāda - a Tu droši zini, ka tas ir logu šķidrums?
es - kas Tu jocīga vai, kas vēl tas varētu būt??? paskaties pati, aiz mana beņķa mētājas bačoks.
Karīna izvelk minēto objektu.
bungu rīboņa.
antifrīzs, dāmas un kungi.
antifrīzs.

vārdus, ka "dzīve ir spēle" daudz vairāk droši vien sagaidītu no kaut kādiem volstrītas džekiem, vai vismaz citiem naudīgiem tipāžiem, bet reiz es kaut ko tādu redzēju uz vienas no miljons iedvesmojošajām kartiņām, un tie vārdi manī atrada neticami dzirdīgas ausis. nevis tā, ka es sāku pret dzīvi attiekties kā pret spēli, bet ka es pamanīju, ka es jau pret to tā jau attiecos. protams, ne tādas dramatiskas filmas cienīgā scenārijā un ne katrā brīdī, which is a shame, bet tad, kad piedomāju - jā.

piemēram, rituāli, kas noskaņo darbam - brokastis un kafija. tad iekārtošanās pie datora un fonā soft lounge pleilistes ieslēgšana. protams, ir stresainās dienas, kad tas viss baigi nenomieirna, bet tad, kad atkal atnāk mierīgākas dienas, tad tas strādā. es un spēlēju savu lomu.

meitenes, Forumā Deivids Bovijs uz lielā ekrāna uzkasītiem matiem un zeķbiksēs!!! iespējams citur arī

https://www.forumcinemas.lv/event/304714/title/labirints_1986/?dt=14.03.2026

tagad drusku jātur īkšķi lai māti pēc procedūras varu sūtīt mājās ar autobusu un iet šitā svinēt draudzenes jubileju :D <3

kas ir tā lieta, ko tu nezināji kamēr nepiedzīvoji? nu, kaut kādas stulbas situācijas, ko būtu gribējis uzzināt ne skarbā veidā?

es, piemēram, tikko no CityParks dabūju 35€ sodu. no rīta pēc benzīna ieliešanas aizbraucu uz Kuršiem pēc zemes un viena šausmīgi svarīga štruntiņa mašīnai lai var atļauju pielikt pie vējstikla tur, kur netraucē. mājās paēdu pusdienas, saganīju pundurus (paldies Dievam šoreiz ne niknus), aizvedu vecāko uz pulciņu un braucām vēlreiz uz Kuršiem pēc sēklām, jo aprīļa sākumā jāiesniedz dabaszinību mājasdarbs, kur kaut ko iesēj podiņā un tad mēra kā aug. perkošanās automāts neļāva iereģistrēt mašīnu (mēgināju vismaz divreiz) un es neiedomājos, ka vajag aizvest kaut kur citur pārparkot, iznācām no veikala un jau bija mīlestības vēstule uz vējstikla

skola maksā naudu, bet nu stulbi

laukā tiešām ir pavasaris, atveru logus un apsēžos uz palodzes, rīta oranžā saule, jumtu baloži ir izlīduši laukā. nez, vai tie mani atceras. kaut man būtu pagalms, pašai savs, kurā iziet, gribu redzēt, kā atnāk pavasaris. šie rīgas jumti ir skaisti, ziemā tos uzlūkot noteikti ir jaukāk, kā klajumus aiz loka laukos. bet tagad, kad tuvojas pavasaris... es atkal un atkal atceros kafkas muzeju prāgā, kur kaut kur bija izraksts no viņa dienasgrāmatas par to, kā viņš, lai cik censtos, nespēj tikt prom no prāgas. es tā jūtos par rīgu. jau kopš te sākām dzīvot apmēram 2003. gadā es uzreiz zināju, ka gribu tikt prom. un aizvien es te esmu. rīga mani padara nelaimīgu un slimu, rīgā ir mani draugi un mīļie, manas atmiņas, manas vietas, mans vārds. rīgas gaiss mani padara zaļu. mani nogurdina trokšņi, nomāc smakas, ir pārāk maz koku.
šīs ir toksiskas attiecības, tas ir pieradums. mans brīvais laiks paiet, tiekoties ar draugiem, tas man ir svarīgi. bet es varētu tikties ar draugiem arī nedzīvojot centrā. es domāju par pārdaugavu, es gribu dzīvot mājā, līdzigai tai, kurā dzīvo lote un roberts, tādā, kur nav pārāk daudz kaimiņu, un ir jauks pagalms, arī eliāna dzīvoja līdzīgā mājā. es tik ļoti gribu dzīvot otrajā vai trešajā stāvā un tāpat redzēt sauli un debesis un gribu pagalmu, tādu, kas ir tikai man un kaimiņiem, un kaimiņus, kuri ir forši un jauki.
jūs pat nevarat iedomāties, cik tas man ir grūti, nevarēt regulāri iziet no mājas, lai ieietu savā pagalmā un tur pasēdētu. jā, man pie mājām ir parks, bet tas ir tik plašs un atvērts, tur staigā visi, es nejūtos droši. tas mani nomāc, tas mani padara smagu.
un varbūt tā nav īsta problēma, tā noteikti neatrodas maslova piramīdas pamatos, es zinu. ziemā vēl ir ok, jo ziemā visur ir līdzīgi. bet tagad, kad sācies pavasaris... es nevaru iet uz autobusu vai vilcienu un braukt uz mežu, jūs taču saprotiet, līdz transportam ir jātiek, un pa ceļam ir tik daudz atvērtu telpu, tā ir pilna ar svešiniekiem, tā izsūc mani sausu. es gribu bez spēka iziet pa durvīm un bez spēka ieiet pagalmā un tur ilgi sēdēt un nerunāt un skatīties sūnās vai mākoņos, es gribu, lai man nav tam īpaši jāsagatavojas vai jāsataisās.
es mīlu savu istabu, tā ir mana un mīļa, bet jau desmitiem gadu es gribu tikt prom no centra, vismaz uz pārdaugavu.

viena no lielākajām kļūdām, ko pieļāvu, bija sākt strādāt darbus, kas saistīti ar tekstu. es sevi nevainoju. tas it kā ir loģiski -- ja kaut kas tev sanāk, tad jāpelna ar to nauda. tā runā. bet rakstīt man patika, ļoti. bet tad nāca filosofijas studijas, kur jāraksta bija tik daudz, tam sekoja prakse jānī roze, tad visādi transkribēšanas darbi, darbs zvaigznē, darbs lsm... kad gana daudz reižu tev jāpiespiež sevi kaut ko darīt, kad nav spēka un dukas, jo pienākums sauc... tas beidzās ar to, ka atverot google docs vai wordu whatever man vnk sākās panika un pretestība. rakstīšana man vairs nesaistījās ar neko patīkamu. bet tā bija vienīgā lieta, caur kuru spēju sevi izpaust, kurā varēju eksistēt ārpus sevis. nu jau vairākus mēnešus, varbūt gadu, nedaru šādus darbus. es vairs negribu tādus darbus. gribu atgūt prieku rakstīt. gribu rakstīt, jo man patīk to darīt, un strādāt citus darbus. man patīk mans jaunais darbs. tas ir īsts darbs, vajadzīgs, nogurdinošs un piepildošs. tas ir īsts darbs tādā pat ziņā, kā audzēt rudzus, miežus, govis, kā pārvadāt lietas ir īsts darbs -- bez tā nevar iztikt, kādam tas ir jādara. protams, visiem darbiem ir sava jēga, es runāju par savu iekšējo sajūtu to darot. es gribu rakstīt tikai tāpēc, ka es gribu rakstīt. jūtu, ka vēl būs japaiet labam laikam, līdz atgūšos un spēšu to darīt. līdzīgi bija ar instrumentu sestajā -- tas man riebās, jo saistījās tikai ar stresu, gatavojoties ieskaitēm, kuras pieņēma trīs skolotājas dusmīgām sejām; ar klavieru gabaliem, kuri lielākoties man nepatika. tas patiesībā ir tik nožēlojami un perversi, tā sagandēt kaut ko, kam vajadzētu sniegt mierinājumu un iespēju izpausties. ir pagājuši 13 gadi un nu beidzot man atkal patīk klavieres, man nav sajūtas, ka nepieciešamas notis vai pareizais veids, kā to darīt. man pietrūkst rakstīšana, bet jūtu aizvien sevī pretestību, grūtības, kas cēlušās no tā, ka ir bijis dažāda veida spiediens darīt to, ko negribu. citi tā var, es nevaru. ja dzīvotu vēlreiz, jau laicīgi darbu meklētu citā jomā, rakstīšanu atstājot tikai sev.

Mājās ir kaut kāds samērā vecs pensionārs, kas lāgā nesūc, nevar saprast, kāpēc, bet vispār strādājot ar to var izbesīties. Viņi noveco un izbeidzas? Vai arī ir remontējami? Man ir Philips.
Skatos rd electronics un nevaru saprast, kas mūsdienās ir labs, strādīgs putekļsūcējs par draudzīgu cenu. Problēma ir paklāji un mīkstais grīdas segums (koka grīdas jau mierīgi var izmazgāt arī ar mitru lupatu).
Ir ieteikumi? Akumulatorīgie vai ar vadu, rokā turamie vai uz grīdas liekamie, ar maisiņiem vai ar konteineriem?
Man joprojām tā rd dāvankarte neizlietota (būtu jel kāds palīdzējis un samainījis pret naudu).
Ak jā, un kā uzvedas roboti telpās ar paklāju, dēļu grīdu, galdu, krēsliem?

šodien vēl bez CSDD eksāmena paspēju: sapīt matus, pagulēt pusstundiņu (līdz trauksme uzrāva augšā), ieiet vannā, aizbraukt ar auto un sīku uz mūzikas skolu, daudz runāt pa telefonu, vijoles stundu ar jauno skolotāju, izmazgāt divas savas maiciņas, izkārt, ciemos pie draudzenes paēst pusdienas (cepti kartupeļi medus mērcē ir wow!), klases vecāku sapulci (kaut kāds sviests, IZM beidzot! sapratusi, ka skola 2030 ir fuipēkakasūckaukāds, tā nu tagad visādas ģeniālas idejas kā mainīt visu - @#€ lohi, normālas grāmatas uztaisiet bez kļūdām un skolotājiem samaksājiet par darbu - un varbūt būs 11 klases, kā nu mainīs kas nu būs, karoče es šito nepārvāru, lai labāk iet vīrs, nesacepos jo kur nu pēc tādas dienas septiņos vakarā var vēl par šito sacepties), izmācināju vienu niknu punduri, nomazgāju visus traukus, sakopu izlietni, apstrādāju brūci uz ciskas - tās feikādas bikses man noberza cirksni, jo uz eksāmenu gāju ziemas zābakos lai apavi netraucē braukt un es pa visu dienu esmu nogājusi astoņus kilometrus
a tagad? a tagad viss

kurš šodien kasīs no stikliem M burtiņu? es!!!

Kas jums liek sajusties tā pa īstam priecīgiem? Kad jūs pēdējo reizi tā jutāties?

bļā, krievija iedirš venēcijā. stulbie itāļi.