rūsganais sprakšķis

es atceros, kaads bija tviteris 2009 gadaa.... visai liidziigs klabam aizvien shai baltaa dienaa. tagad visur ir tikai naratiivi un viedoklji un viss ir kljuvis paaraak sarezgiiti.

jau kādas trīs nedēļas nevaru aiziet gulēt agrāk par trijiem un pamosties agrāk par diviem. bet jūtos okei.
galvā pārāk maz teksta, smadzenēm nav ar ko strādāt, turklāt visiem tagad ir dzimenes, smadzenes tjipa deģenerējas no alkohola, bet varbūt līdzsvars rodas no stimulējošām sarunām, kuru saturu diemžēl neatceros, jo esmu aizmirsusi ieradumu pierakstīt to, kas notiek, kas ir labākais veids, kā vingrināt savas smadzenes paturēt atmiņā notikušo.
es gan vainoju pie tā emocionāli smagus pārdzīvojumus šogad, kuru dēļ neapzināti izvēlos peldēt laikam cauri, sevi pie tā nepierakstot klāt. esmu klātesoša tagad, ar to pagaidām pietiek.

Man ir prātā šāda atmiņa, tā ir kā neliela aina, gandrīz vai kā video manā prātā -- uz letes stāv mūsu baltais, kantainas kompjūtera monitors ( ko visi vienmēr sauca par “datoru”, un tikai pamatskolas informātikā es pirmo reizi uzzināju, ka patiesībā dators ir tā rūcošā, kantainā kaste pie kājām, kas datoru ieslēdz), mēs ar patēvu sēžam uz t. sauc. “bāra krēsliem” (man šķiet, ka uz tiem pat varēja griezties uz riņķi, bet varbūt es to tagad izdomāju – scenogrāfijas labad pieņemsim, ka tie bija augsti bāra krēsli ar apaļiem mākslīgās ādas sēdekļiem sarkanā krāsā, uz kuriem varēja griezties uz riņķi). Viņš man rāda “mājaslapu”, ko ir man uztaisījis – “backgrounds” tai ir ietonēts gaiši zilā, un vienīgais, kas tajā ir, ir uzraksts “ELĪNA”. Uzraksts ir liels, tas aizņem lielāko tiesu ekrāna. Burti ir izteiksmīgi un stilizēti, apaļām kontūrām, kā uztūkuši iegarienie klaunu baloni, no kuriem tie izsien suņus un citus dzīvniekus. Tas nav uzraksts, uz kura var uzklikšķināt vai kura mērķis ir nodot kādu ziņojumu, kas mudinātu uz darbību vai dotu kādas zināšanas. Tā ir apsveikuma kartīte, zīmējums, dāvana. Manā prātā aizvien ir šis atmiņu kadrs, bet es vairs to neredzu pavisam skaidri – tāpēc neatminos pavisam precīzi, bet ap katru no šiem burtiem lidinājās vai pie tā pamatnes sēdēja eņģelīši (skat. attēlā). Varbūt tie nebija eņģelīši, bet kaķēni. Es neatceros, bet tur notika kaut kāda rosība, kaut kam pat mainījās krāsas – es to pielīdzinātu agrīnā tumblr estētikai (kad, taisot savu lapu varēja tai uzlikt fona mūziku, likt kursoram šaut zvaigžņu lietu un visus tekstus rakstīt gliterotā vordartā).

Man bija apmēram pieci gadi, kad es sāku regulāri spēlēt “Lingo”, “Karogs” un “Minesweeper”. Tajā vecumā es jau labi mācēju lasīt, tāpēc Lingo man bija aizraujošs pretinieks. Atskatoties uz to, kā es piegāju spēlei “karogs”, es izjūtu savādu mierinājumu un mīlestību pret sevi: pirmās pāris spēles izmēģinājusi dažādas stratēģijas un zaudējusi, es drīz nonācu pie risinājuma, kas mani apmierināja: spēles sākumā, kad tika dota iespēja izkārtot savu figūriņu izvietojumu, es iebīdīju karogu pašā dziļākajā stūrī, savukārt lauciņus virs, blakus un, drošības pēc, pa diognāli, aizpildīju ar mīnām. Tagad, kad man nebija riska zaudēt, spēle man kļuva interesanta – es varēju izmēģināt dažādas taktikas un ceļus, lai atrastu pretinieka karogu pēc iespējas ātrāk, neriskējot ar to, ka pretinieks manu karogu atrastu ātrāk. Es neredzēju tam jēgu, jo neuztvēru datoru par nopietnu pretinieku, un tā uzvara man šķita tukša un bezjēdzīga. Turklāt mani sajūsmināja atklājums, ka varu tik muļķīgi vienkāršā veidā apkāst pretinieku.
Minesweeper es uzspēlēju pāris reizes, un tad vairs ne reizi mūžā. Tur nebija nekādas loģikas, es nespēju atrast nekādu patternu, tāpēc norakstīju šo spēli kā pilnīgi bezjēdzīgu un līdz šai pat dienai neredzu prikolu.

galvā domas: var tās pierakstīt; fun, retrospektīvi, analītiski
galvā pārāk daudz domas: riktīgi sūdīgi, neprāts, paranoja, neiroze -- ja izdodas piefokusēties, var parakstīt
galvā klusums: miers, ķermeni interesē ēdiens un sekss, bet kā lai sevi izklaidē??? no tukšuma pozīcijas grūti rakstīt, jo nešķiet, ka esmu kaut kam piesaistīta -- tāds zen miers bet vienlaikus cilvēciska garlaicība

vot

uznāca karstuma vilnis un man laikam tagad kaut kur būs jānopērk džemperis :D

man ik pa laikam gribas apēst kaut ko nu tādu, nu kaut ko garšīgu nezinko. vakar nejauši tieši to nopirku aizdomīgā saldumu veikaliņā. bulgāru ražojuma zemeņu lukumu. un ir! tas ir tas tieši tas nezin kas, ko man gribējās!
Lukums ar zemeņu garšu 140g https://share.google/vwIbCrV4q3WweBdj1 bilde te. noteikti ir vēl arī citos veikalos, šita bija vienīgā bildīte ar to pareizo

ziniet tās reklāmas, kur lidostā beibei izsaka komplimentu par to, kā viņa smaržo un viņa visa tāda tarā! nonšalanti no somas izvelk litra pudeli ar Silan vai tml veļas mīkstinātāju?!
es šodien esmu tāds cilvēks, kam rokas somiņā ir milzu pudele ar veļas mīkstinātāju:D

Nez ir kāda vieta, kur var izšūt uz apğērba tekstu?

es esmu celaines audusi, kaut kad bērnībā, man ļoti patika un tagad redzēju šo un pilnīgi jābrquc uz to Dobeli!!
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/tautas-maksla/29.11.2025-dobeles-novada-muzeja-atklaj-iespaidigu-latviesu-tradicionalo-jostu-izstadi.a624362/?utm_source=inbox&utm_campaign=news&utm_medium=frontpage

- (..) un nepird! tev jau divi soda punkti!
- kāpēc?
- par piršanu spēles laikā!

no rīta aizveda, vakarā jau sataisita tā lellīte(70€, liela daļa taisāmo detaļu nāca līdzi), tagad tikai vajag lai Andrītis sestdien sametina izpūtējam trubu un nogriež un sametina tur kkkādu arku, slieksti vai tml. vienīgi ka nav bleķa, bet ja kas, paņems no vecās veļas mašīnas izgriezīs

ēm koa?!

Vai tehnisko apskati var iziet auto, kam ātrumpārslēgu nevar ielikt piektā ātruma robā?

pēc mielasta aizvedām tēvu mājās, apskatīju lellīti (vī!) un iedevu kaķiem tārpu zāles. sesku mamma noķēra un turēja opītē, viņa forši uzreiz norija tableti un īsti nesaprata ne kas tas bija, ne kas tur notika. diemžēl ta jau ir - ja tu esi ļoti smuka, gribēt lai gudra arī ir par daudz prasīts :D Milku izvilku no mantu kastes zem bērnu gultas, arī visu forši un profesionāli izdarīju. viņa gan sašvakusi. Rižiks bija aizgājis atpakaļ uz šķūni (kamēr gāju pēc tabletēm un pa ceļam satiku tos abus), tēvs izvilināja metāla bļodā ieberot graudiņus, es rupji (fui, eju nokaunēties) aiz skausta izcēlu galvu no bļodas, ieliku mutē tableti un viņš pats visu izdarīja un uzmeta man Tādu skatienu, ka vēl joprojām jūtu sirdsapziņas pārmetumus, jo viņš būtu to tableti apēdis pats ja zinātu ka tas, ko vajag darīt ir kaut ko apēst :D a es uzreiz tik brutāli - aiz skausta un pirkstus mutē..

Vai un kā LV ir iespējams diskrēti noskaidrot, vai cilvēks, kurš no soc. tīkliem pazudis, ir dzīvs vai nē?

Paturpināsim par Austrālijas faunas dīvaiņiem.
Svētdienas rītā tā ap pieciem, (neprasiet, tas ir bezdievīgi agri), mani abstulbināja šīs dzeguzes (Channel-billed Cuckoo): https://www.youtube.com/watch?v=oFCr_D8n6io

Dzeguze, my ass: izmērā kā normāls ērglis, ar koši sarkanām acīm un milzu knābi.

Ja Latvijas dzeguze liegi piekūko ainavu, tad šīs te plēš bungādiņas ar izcili neglītiem un mega skaļiem ķērcieniem. (Palasiet komentārus tam video - cilvēki reāli cieš!)
Pa lielam, lielai daļai Austrālijas putnu pieeja "dziedāšanai" ir sacenšanās ķērkšanas neglītumā un skaļumā - un te šīs dzeguzes ir izcilnieces.

A tā, dzeguze kā jau dzeguze - piedēj citiem ligzdas un neliekas ne zinis par saviem pēcnācējiem.

biju uz to elpošanas nodarbību un tas bija ļoti svētīgi. par to, ka ir nodarbības kur elpot es uzzināju man liekas ka tālajā 2009? gadā, bet tas man likās māņi un fufelis. tad es biju uz visādam daudz lekcijām kur to pieminēja kā normālu veidu dažādu lietu izstrādei. tad es (šogad?) izlasīju to grāmatu par elpu un vēl to Vima Hofa, pat pierakstīju blociņā šo to ko pamēģināt, bet nu zinam mēs kā ir ar tiem blociņiem..
ļoti interesanti bija pēc tam dzirdot kā abas pārējās meitenes ir piedzīvojušas to pašu pasākumu. man sākumā sala visu pirkstu distālās falangas, vienā mirklī sāka līt asaras vismaz 20 min, tad kaut kad pa visu tai elpošanai (bez pauzēm, ieelpa izelpa seko viena otrai un elpo caur muti) briesmīgi bieži nāca žāvas un vienu ilgu mirkli pat izbaudīju tādu kā atslēgšanos kā gulēšanu tajā siltajā pieņemošajā mājīgajā tumsā un tās Tibetiešu skanošās bļodas bija brīnišķīgas. bija grūti gandrīz tukšā dūšā, kafiju ar pienu gan iedzēru lai ceļā uz nepaģībtu, bet efekts nenoliedzams - ir man tagad idejas kā labāk sabalansēt savu dzīvi, kā pietrūkst un kā ir par daudz, es izjutu to ka esmu izelpojusi daļu saspringuma un šodien es neesmu smēķējusi vispār

gribu atkal uz elpošanu, nezinu kad būs, bet mēģināšu uz nedēļas beigām tikt uz to jogu un meditāciju. ļoti aizķēra kā viena no meitenēm teica, ka jo vairāk visa kā uzkrīt jo vairāk viņa irplāno laiku sev lai sevi spēcinātu

un tā nu es saņēmos un ar visiem trim aizbraucu uz veikalu, jo vecākajam bija apsolīts uz XS izvēlēties pašam dāvanu un tērēt naudiņu

gribēju uz to Banksy izstādi, paspējām. bērniem, protams, ļoti, nebiju gaidījusi ka man arī tā patiks. vispār piesātināta diena - no rīta pulciņi, tad uz centru, atstāju bērnus RCB bērnu lasītavā, pati pie matu ārsta (man ļoti patīk skats pa logiem tajā ēkā!), paņēmu sīkus, aizbraucām uz Matīsa tirgu, pēc izstādes uz Hesīti, vīrs bija ar mašīnu, tā kā mājās ar karieti, sīki ciemos pie vīramātes uz v.d. ballīti, pēc tam uzkost, vakara pasaciņa LR1 un tad Pārdziedi mani

tas raidījums man ļoooti patīk. rīt elpošanas nodarbība un uz to itāļu gaismas izstādi gan es neiešu

Es ļoti ilgu laiku neesmu rakstījusi. Neko.
Okei, varbūt nav korekti sacīt, ka "neko". Es neesmu ieturējusi absolūtu rakstīšanas celibātu. Es sazinos ar cilvēkiem. Bet es neesmu rakstījusi dienasgrāmatu, neesmu rakstījusi dzeju, es neesmu pavadījusi laiku aktīvi rakstot.
Tagad es rakstu ierakstu klabā. Mani pārņem dažādas savādas sajūtas. Es precīzi nespēju tās nodefinēt. Man ir sajūta, ka man vajadzētu varbūt mēģināt tās nodefinēt. Varbūt tāpēc, ka lielāko savas dzīves daļu es esmu dzīvojusi caur tekstu, esmu ar sevi runājusi caur tekstu, esmu sevi izklaidējusi caur tekstu, esmu domājusi caur tekstu.

Ir jau arī tādi periodi -- es tos atpazīstu -- periodiski es rakstu, un tad periodiski es nerakstu. Vissarežģītākie ir pārejas periodi. Kad esmu aktīvi rakstījusi, gribējusi rakstīt, spējusi rakstīt, un tad iestājas nogurums -- un tad iestājas eksistenciālas bailes -- ja es nespēju rakstīt, kas es esmu? Kas ir mans atskaites punkts? Vai es jebkad spēšu rakstīt? Ko tas vispār nozīmē.
Tas ir retorisks jautājums uz kuru es pati zinu atbildi. Pat, ja nezinu -- es to sapratīšu. Man besī, ja man dod padomus, kad neesmu tos prasījusi. Mani kaitina, kad manus retoriskos jautājumus uztver par īstiem jautājumiem. Mani kaitina dīlošana ar citu cilvēku projekcijām. Mani kaitina cilvēku nespēja piefiksēt brīdi, kad viņi citu cilvēku darbībās/izteikumos ieprojicē savu personīgo problēmu ar pasauli. Bet visi tā dara, arī es. Bet es cenšos to piefiksēt. Jo vairāk par to domāju, jo biežāk piefiksēju, cik tas ir izplatīti. Tad es domāju par to, cik vieds bija manas mammas reiz izteiktais padoms, ka "nav vērts runāt ar idiotiem". Do not fall for a rage bait.

Es gribētu vecu kompi -- to balto kantaino kompi. Un baltu klaviatūru. Ar bieziem klakšķošiem taustiņiem. Kārtīgu vecu stacionāru kompi. Bet es priecātos arī par modernu, es vienkārši gribu stacionāru kompi, kārtīgu, stabilu, vienā vietā. Es tajā rakstītu.

Man ir problēmas ar koncentrēšanos. Un šis portatīvais -- šis kompjūters -- tajā ir tik daudz lietu, internets, feisbuks, atmiņas par eseju rakstīšanu studiju laikā, transkripcijas, ciešanas, piespiešanās. Es gribu tīru datoru bez nekādām asociācijām. Kad es atveru google doc, mani pārņem trauksme. Man ir kaut kāda trauma no visām reizēm, kad jutos spiesta rakstīt studiju vai darba dēļ. Ja es varētu atgriezties atpakaļ laikā, es sev teiktu -- nemeklē darbu, kas saistīts ar tekstu, jo tas saindēs tavu prieku rakstīt. Bet es esmu stipra. Es zinu, kā darbojas smadzenes. Es zinu, kā radīt jaunus ieradumus, pārrakstīt ierasto, esmu iemācījusi sevi mazgāt traukus un klāt gultu balstoties neirozinātnes teorijās. Es esmu spējīga tikt pāri traumām.

Es uzpīpēšu un uzrakstīšu vēl vismaz vienu ierakstu

vai šī ir žurnālistika? nē. vai es to uzskatu par stulbumu līst citu cilvēku dzīvēs? jā. bet vienlaikus tā ziņa arī ir brīnišķīga, jo rakstā uzsvērts, ka jaunais draugs (kā liek noprast raksts) ir 14!! gadus jaunāks par bijušo vīru. nevis par beibi. izklausās skandalozi, lai gan neviens no cipariem nav nosaukts, ja dikti gribas ir jāguglē. Dana, protams, izklausās pēc kārumnieces. es gribētu lai visas dzeltenās ziņas būtu tādas - uz gaumīguma robežas un nevērtējošas. nu tur pēc gada Fiļa vecā sieva kopā ar par X ļimoniem nabadzīgāku veci, aktiera X jaunajai partnerei krūtis kā citroni (atšķirībā no iepriekšējās, kam bija kā bumbas), dziedātājas Y jaunais draudziņš ir par pusmetru garāks par iepriekšējo, kas ir stulbi un bodīšeimings jebkurā gad, bet no tā nezinkad mēs būsim izauguši

https://www.la.lv/vins-ir-14-gadus-jaunaks-par-bijuso-viru-dana-reizniece-bauda-dzivi-jaunas-attiecibas