rūsganais sprakšķis

Brīvdienās biju pie mammas.

Kāpņu telpā satiku savu bērnības labāko draudzeni. Viņa bija (nu, ir) 3 gadus vecāka, toreiz - pirmsskolas/pamatskolas vecumā - gan tam bija īpašāks svars kā tagadējos čēesmit.
labi,tas nav svarīgi. Kad viņa sāka studēt Rīgā, es vēl pāris reizes tikos, bet tad viņais sadzima bērni un, nu, notika, kā jau notiek.

tagad kāpnēs viņa, protams, uzreiz metās teikt "sveika sen neredzētā", ievilka elpu, bet es iespruku dzīvoklī.

kā par neražu, izejot uz pastaigu ar suņiem, viņa ar trāpījās pagalmā ar saviem, nezinu, mazbērniem, bērniem. un atkal jau gribēja turpināt ar "kā tad iet"

noņurdēju labi un nonšalanti devos tālāk.

a ko man bija darīt. nu, es nevaru tos smalltalkus, tāpēc es vienmēr izvairos no paziņām uz ielas, jo man tas šķiet tik bezjēdzīgi.

jā, kādreiz mūs kas saistīja, bet tagad es esmu ultra introverts dīvainis, man nav ne mazākās vēlēšanās parunāties parunāšanās pēc, pat, ja tas no malas izskatās nepieklājīgi, man savu resursu ir tik, cik ir, un es tos netaisos izsēt vējā.

šis ir nedaudz tāds sensitīvs topiks, jo gadu gaitā man soctīklos ir gadījies saņemt no izbijušiem studiju biedriem or smth, kas grib atjaunot kontaktu. es esmu vnk noignorējusi. a ko man rakstīt - it's not you, it's me?
lai gan tas nav tiesa, it most probably is party you, jo, ja nu man liktos ļoti interesanti, gan jau es sagrabinātu kādu resursiņu.

bet es tiešām, tiešām necilvēkoju. Ciba neskaitās, tviteris arī nē.

man ir mana bestfriend, kas nedzīvo LV, līdz ar to reizēm parunājam whatsapā, mana trenere, ar kuru sūtām memes un parunājam par suņiem/sportu, un draudzene, kas ir suņos UN putnos.

ja neskaita vēl pāris putnu grupas čatus un 1 suņu grupas čatu, es neko nekomunicēju.

ok, mammai aizsūtu kādu daily bildi ar astaiņim un vēl ir significant other, bet tas nudien viss.

es jau varētu teikt, ka pie vainas pretīgais ofiss, bet tā tas ir gadiem, arī pirms ofisa.

un es esmu absolūti apmierināta, bet reizēm man ir sajūta, ka jātaisnojas.

Well, let’s see how it is with that Answer to the Ultimate Question of Life, the Universe and Everything.

nav ne pms, ne pilnmēness, bet man ir ieslēdzies kaut kāds superjūtelīgums, vakar jau pusdienu noņuņņājos, jo suns slikts, šodien knapi valdos.

vispirms mani milzu pļavas vidu izlamāja tante, kam bija iebildumi gan pret maniem suņiem, kas sēdēja uz taciņas un gaidīja, gan pret to, ka es fotografēju putnus. godīgi atbildēju, ka zinu, ka pārkāpju likumu un, jā, viņa var mani nofotografēt ar telefonu, kas esot kabatā, ja grib. Nosauca mani par nekauņu.

Kontemplēju šo nākamo pusstundu, jutos slikti, līdz vienā no bezgalgarajām mazdārziņu ejām priekšā pamanīju baru ar vistām. Izskrēja cilvēku sugas būtne, kliedza uz mani krieviski. Jā, kad mani sveši cilvēki uzrunā krieviski, es atbildu ar "Ko, lūdzu?". un,ja viņi turpina krieviski, saku, ka nesaprotu.
šī būtne tikai kliedza ot kuda ti vzjalasj s svoimi sabakami, es stāvēju un gaidīju, kad viņa savas vistas sadzīs atpakaļ teritorijā; diemžēl vistas negribēja sadzīties un būtne palika arvien niknāka, kiedza uz mani vēl, es atbildēju, ka nesaprotu, uz ko saņēmu pa krieviski ne? da skoro tut vsja budjet rosiija.

Turpināju gaidīt, diezgan nožēlojot, ka man ir paklausīgi ganu suņi, kas sēž blakus (neba viņiem nebija vēlmes iesaistīties), jo "nedrīkst", varēja tak man būt kāds medību suns un mēs paķertu vienu vistu līdzi vakariņām.

2 stundas vēlāk man vēlarvien ir milzu smagums pakrūtē, gribas raudāt un jūtos itkā man kāds būtu uzlaidis Atprātotājus. Jo viss prieks šai pasaulē ir pazudis.

pēdējās nedēļās man kas nav ar acīm, tas ir - palkstiņiem.

ik pēc brīža iemetas kas sāpīgs - liekas,ka būs miežagrauds, bet nekur tālāk neaug, pastāv sarkans, pasāp un pazūd. bet šodien jau kāds 6.tais-7.tais?

nevaru saprast, kas par lietu.
biju domājusi, mož putekļi, jo savilkās tāda kopsakarība, tagad veļļojot lieku brilles, lai nesapūš acis, bet laikam nav tas.

vakar iebakstīju cibā un ieraudzīju,ka iepriekšējais ieraksts pirms mēneša, ja neskaita vienu zemactiņas.

es TIK bieži diendienā padomāju,ka šito gan ierakstīšu, bet neierakstu. jo nekas jau man nenotiek, un ko tad es te par suņiem, puķēm vai putniem - kas pa lielam ir mana svētā trīsvienība, ārpus kā citu interešu diži nav.

darbs riebjas, bet piespiežos; riebjas, jo jātaisa apmācības=jātiekas ar cilvēkiem, cilvēki nav apdāvināti un nepatīk kā suga.

Myohmy, es esmu tāds hoarderis :(

10 faking gadi, kopš es šeit ievācos; 10 gadus tas viss kastēs riņķo pa kaktiem, bēniņiem un šķūnīšiem

Apņēmības pilna izmetu visu, kam plaisas, saliku kasti uz Otro Elpu, bet tikuntā čupa, no kā nespēju šķirties, jonu, šī bija mana mīļākā tasīte bērnībā, un šī ķīniešu tējas servīze visu manu mūžu stāvēja nelietota. Stāv vēl aizvien, lol

Un Bohemia šerija glāzes, kam man tādas var vajadzēt?! Divreiz pa piecām. Otro komplektu nopirkām, jo pēc svētkiem mazgājot sasitu vienu ar liliju, māte jutās dikti vainīga. Vietā nopirktais komplekts ir daudz prastāks, nupat sēdēju pie šķūņa un salīdzināju skaņu; padomju čehu kristāla skaņa ir tik dzidra!!

Es pat neko neteikšu par pusservīzi Jesenes un pusservīzi Kuzņecova, nu tak nafig man vairāk par tiem traukiem, kas virtuvē, man nav draugu, kam galdu paklāt!!! Un glāžu komplekts krāsainu stiklu nenosakāmiem dzērieniem no nenosakāmiem laikiem. Nobāzu dziļāk zem burku plaukta. Lai pastāv vēl piecgadi.

Zinu, nožēlojami. Bet arī viena kaste prom ir kaste prom, vaine?

Vaimanšesiņ!! Viss bija tik slikti, tik slikti, šķita, neaizrāpošu līdz atvaļinājumam, tā, ka nudien nav vispār spēka padomāt

A kā gadījies, kā ne, pavedās saruna - nu, tak aizbrauc uz nedeļu uz to savu Skotiju

Tāda sajūta itkā kāds būtu, esnez, narkotikas neesmu lietojusi, kastasbūtu, betnu čista no miroņiem uzcēla, kājas pašas dīdās, nagi niez pēdējās atskaites sacept, visu darezervēt un doties paijāt slapjas aitas un apēsties midžiem

aaarhg

pēc iepriekšējā feiljēra atkal saņēmāmies pamēģināt mājāzi, nezinu, kur īsti vīrs viņu izraka, kautkāda pensionāre

un bāc, viņa te ņemas jau divas stundas, ņemas un ņemas, es saprotu,ka man ir spalvaina māja, bet viss tagad izskatās apslaucīti spalvains, nevis tīrs, spoguļi vannasistabā tākā tīrīti, bet ne da galam; man darbagaldam kafijas pleķis pusnoslaucīts
viņa teica,ka brilles noņēmusi, jo svīst ciet, mož neredz?

un es esmu nikna uz vīru, jo viņš ta mājās nav un es neesmu spējīga hanļot šādas situācijas un es nezinu, ko darīt, (tas, ir, ja viņa vispār kautkad šodien beigs), jo es nedomāju,ka mums var veidoties teicama sadarbība

mož vnk samaksāt, teikt nākamnedēļ un tad lai vīrs piezvana un atsaka?

nelaba dūša no diskomforta

kautkad lasīju kvōrā diskusiju par to - kura ir īstā personība - tā,kas esot depresīvam, jeb tā, kas dzerot AD. mans hihs saka,ka tā,kas dzerot. (AD)

lai arī šobrīd vairs negribas griezt vēnas, hihs vēl pacēla AD devu, tip, paskatīsimies, a vdrug es visa tāda saulstariņš palieku?

pa lielām šaibām, liekas,ka dažādu pakāpju depresija man ir bijusi jau no padsmit gadiem, bet īpaši jau sākot no tricāra, kad te daudzi mira un kašķi ar māti, šķiršanās un tml.
un es esmu ļoti mainījusies pēd.10 gados. baidos,ka citi teiktu,ka ne uz to labo pusi, lai gan man pašai ar sevi ir daudz vieglāk dzīvot, kopš nemēģinu būt tas,ko no manis sagaida.

bet kā lai zin, kur ir patiesība tur ārā, vai ir, un vispār...

Gribētos kāddien dabūt skaidru atbildi, ko suņi necieš vairāk - brīvdienas, kuras rušinos pa dārzu vai brīžus, kad dziedu un dejoju. Man liekas, ka otrais.

tik daudz plāni.tik daudz darbi.
izgāju ieslidīties un stundiņu paurķēju pienenes .
vsjo, mugura pakaļā, ceļi sāp.
tinos palagā un rāpoju uz kapiem...

man ir gana rakstura īpašību,kas pašai diezgan nepatīk, daļa no tām, es ceru,ka plašākai publikai pat nav aplūkojama, jo izpaužas vien manā galvā. bet nu KĀ izpaužas, idritvaimicīt.

ir piecpact pāri divpactiem un es sev ielēju viskiju,cik ļoti pati sevi esmu izbesījusi
šoreiz ar kautkādu jobano teicamnieces-vienmērizgludinātāsapkaklītes-pirmāpacelšuroku-skolotāj-tizlumu

šitas ir regulāri,bet šodien bija īpaši smagā formā.

MANVAIGPIRMAI, jopt

shēma - pienāk epasts ar jautājumu, kasturtastāds. uz pirmo aci nevaru pateikt, saku, pastīšos. uuuun metos iekšā, simpiēsmit logi vaļā, eksportējam,pivotējam,filtrējam aizelsušies, jo taču VAJAG būt gudrākajai savā palīgskolas 3.klasē, vajag.

tā,ka rokas trīc,acis izbolītas, mēle izkārta

riebj skatīties.

īsti nava skaidrs,ko lai dara ar to savu cibu. par ko lai raksta. es pati esmu diezgan garlaicīga personība,kopš vairs nemetos randiņos un tamlīdzīgi, bet par vīru rakstīt kaukā nesmuki.

kopš vispārējajam dzīves apnikumam uzlikts psihiatra zīmogs- depresija, nu,ko tur daudz izpausties.

par teiātriem un tamlīdzīgi mūždien aizmirstu.

par darbu - varētu jau pačīkstēt,ka visi idioti, bet tas tāpat jau skaidrs,ko daudz runāt.

par suņiem - pavisam personiski.

lūk.iekšā ir, bet ārā nenāk...

nezinu,vai tie būtu tie paši nelaimigi serotonīni un dopamīni,ar saviem motivācijas un pārējiem trūkumiem, vai vēl kāda figņa, bet man viiispār nav spēka, no rītiem nevaru piespiest sevi piecelties, pat noguļot desmit stundas, nav sajūtas,ka atgriezusies enerģija; par dzīvesprieku,protams,nerunāsim

kādu ekstazī man palietot, dakter?

netuvojas ne mēnešreizes, ne pilnmēnes, bet man Tā Viss Kaitina!!!

darbā : urbj; kolēģi klepo skaļi un nepieliekot roku priekšā mutei; kolēģi skaļi grauž lietas; there is only that much stupidity i can take

mājās: ārdurvis neveras ciet normāli; suņi neklausa tā kā vajag; vīrs besī vairāk kā parasti

datorā: nevar ielikt gifu no saviem foto feispukā

in general: life is a shit and then you die

p.s. man ir nemitīga panika,ka katra mana dusmu lēkme norāda uz depresijas atgriešanos (noņēma vienu no tabletēm) un līdz ar to katru aizsvilšanos izjūtu desmitkārtīgi

bija man reiz paziņa-da-draudzene, pirms 10 gadiem studējām kopā, reizēm gājām pie otras uz dzimšanas dienām un tā.
gadus 4 atpakaļ viņa pierasīja,lai es izmantoju savu pazīšanos,lai viņa (nu,organizācijaa,kur viņa darbojās kā brīvprātīgais) varētu izlikt ziedojumu kastes vietās. es teicu,ka tā tās lietas nekārto,lai raksta projektu un iet caur mārketinu, nevis es caur viesistabu draugu mājās ko tādu kārtošu.
dabūju uz galvas samazgu spaini par to,ka esmu egoiste un vispār diezgan stulbs un nepatīkams cilvēks - precīzi neatceros.

kādu laiku bija miers, bet pēdējos pāris gadus ik pa laikam viņa man raksta, vai uz jubilejām vai tā.
Vakar atkal. Ka ūdeņi esot aiztecējuši un viņai sentiments, mani atceroties, vai tiešām es negribot atjaunot saziņu.

un es jūtos slikti. jājā,tā jau ir,ka es spēju sajusties slikti par dajebko, un vispār jau šis ir tā muļķīgi. skaidrs,ka es jūtos slikti par visiem tiem foršajiem un jaukajiem cilvēkiem,ar kuriem es nekomunicēju tāpēc,ka es vispār ne ar vienu nekomunicēju
bet te?? laikam man kārtējo reizi ir neērti otra vietā. nu neesam mēs mazi bērni lai mētātos ar tādiem vārdiem, ja reiz tu mani uzskati par egoistisku sučku, tad es tev tāda esmu, kāpēc neliec man mieru???!

pat dzīve mani šodien nosauca par resnu.
par kruasāniem samaksāju, bet tie palika pie rimi kases vai izkrita no maisiņa, nezinu, es biju ļoti badā un ļoti nikna, iesēžoties mašīnā

tā kā dzīve tāpat ir sūds un mēs visi nomirsim, spīdzinu sevi dienišķi ar kontrastdušu. ļoti nepatīkami.
efektu uz psihi nemanu, bet ar vieglu interesi gaidu,vai būs kāds efekts uz līķa asinsspiedienu, avoti sola

avoti gan arī sola,ka noies celulīts un degs tauki,kamēr kautkādi nopietnāki pētījumi vairāk vai mazāk noliedz dajebkādus bonusus,tai skaitā muskuļu ātrāku atgūšanos pēc slodzēm,neba tas man būtu aktuāli

tadnu sanāk,ka prosta slīkgstu mazohismā un izklaidējos ar variācijām par Šarko dušu,ko vismaz no Muntes atceros,kā histērisku dāmīšu dakteri bērziņu

p.s. starp citu, Stradiņu mājas lapā saka,ka šarko duša izvada toksīnus!

nomainīju A/D, domas par cepeškrāsns durvīm nedaudz attālinājušās, komunikācijas spējas nepalielinās, turpina sadusmot teksti, norādot uz funkcionēšanas brīžiem, "bet reka tev tak viss ir labi"

es pieļauju,ka viena no lietām,kas man šajā dzīvē ir jāiemācās, ir spēt absolūti mierīgi uztvert frāzi " man neienāca prātā"
galu galā, pieļauju,ka visus tos,kas man to saka, arīdzan reāli besī tas,ka es mūždien norādu uz visu to,ko viņi neiedomājās iedomāties.
betnu, srsly, tas ir tik elementāri, vatson