rūsganais sprakšķis

uz gada nesmēķēšanas jubileju rumpis izdomājis mani aplaimot ar vēl izteiktājām ožas , kas tās ir, kārpiņas ne, spalvas laikam aŗī ne.. hmm. nu,vārdaskot, visa pasaule smird vēl baisāk
no rītiem rajona skaideņu un citu sūdu dūmi kāpj no skursteņiem ar vienu vienīgu mērķi- mani nosmacēt.
katram auto izpūtējs smird savadāk un smēķētāji un pārsmaržojušās dāmītes izaicina ne pa jokam.

bet es skatos no pozitīvās puses, man nav jābrauc ar sabtransportu.

rīts. kafija gatava. meklēju savu krūzi.
nav.
žāvētājā nav, plauktā nav. izlietnē nav. nevienā istabā nav, priekšnamā nav, otrajā stāvā nav. sāku domāt - neesmu dzērusi mājās kafiju kopš pirms Itālijas brauciena, dārzā značit nebūs.
pārmeklēju visu vēlreiz. jau rit piecpadsmitā minūte izmisuma.
zvanu vīram, brēcu- kur mana krūze. saka,ka neesot neko izdarījis, viegli šaubos, bet izklausās,ka nemelo.
zvanu mātei, saucu "linča tiesa, nav neviena cita,ko vainot!" ar domu,ka viņa pateiks "oi,ielēju/iebēru tur kautko,noliku tur un tur"
bet mana sirds salūst sīkās druskās - māte saka, jā, uz flīzēm nokrita un čušs. aizmirsu tev pateikt.
normāli cilvēki noteikti,ka neraud, kad saplīst kafijas krūze, bet kā man tagad būt, mēs bijām kopā tik sen, gadus padsmit. mana krūze, kuru neviens cits neņēma, no kuras un tikai dzēru kafiju. kā vispār lai atrod citu vietā?

( R.I.P )

sadzēros upeņu sulu un saēdos kāpostus, līdz atcerējos,ka neesot takš nekādas jēgas no C vitamīna rīšanas pie saaukstēšānās, vai kas jau tā par huiņu man atkal uzmākusies ar savu temperatūru, aklimatizācija,ibio

katrā ziņā mana gremošanas sistēma galīgi nesaprot šādu pēkšņu diētu kruasāns+sviests+džems+siers+šķinķis vietā.

šis laikam bija pirmais ceļojums,kad kunģis viskauko nesaprata arī esot tur, pie kam ne tikai man,bet arī vīram. nu,ok,viņš ēda tunča pieņus.

visādi citādi, brauciet uz sicīliju, bet brauciet prātīgi, tās pilsētas ir tik neglītas un tūristu pilnas pat oktobrī, brauciet uz dabas parku, kāpiet pa kalnu takām un džumījiet starp klintīm.
tas ir,ja jums ir tāda nelaimīte kā man,ka nespējat nosēdēt mierā nogulēt bīčā.

nē,nopietni, kā jūs atvaļinājumā atspringstiet?
ok, kā jūs vabše atslābinieties? man nav miera, jo ir tik daudz nepadarīti darbi, nemitīgi jāskrien un jādara un ja nedari,tad jūties vainīgs un slikti, untadnu atvaļinājumā arī nav miera. pļažā es varēju izturēt 2 stundas un arī tikai tāpēc,ka peldēju un riju kruasānus.
un pēdējās dienas man bija depresija, jo jābrauc uz leduszemi bez kalniem,saules un jūras, jāiet uz darbu un jādzen nost uzkruasānētie kilogrami.

tas ir kautkāds absurds, cik viegli manas smadzenes pakļaujas visādām gākas baismām.

šonakt viņas nolēma apspēlēt neseno džima ierakstu. sapnī redzēju,ka sēžu tumšā istabā un vārā loga atspīdumā iezīmējas bērna stāvs ar tādu jocīgu seju. un man ir bail,es gribu kliegt, bet nevaru, galvā skan dažādie ieteikumi nebaidīties un runāt ar to spoku, bet skaņa nenāk pār lūpām, un tas stāvs man tuvojas,kā to rāda šausmu filmās (da labi,es nevienu īstu šausmu filmu neesmu redzējusi,man ir bail no parastiem trilleriem)

pamodos ar no mutes ārā lecošu sirdi

tādas baidīšanās ir kopš pašas bērnības. pēc tam,kad redzēju Pērtiķu planētu, es gandrīz gadu baidījos (like,kas tur vispār ir briesmīgs,jūs teiksiet, bet tā bija

izskatās,ka no šitā nekad nepieaugšu.

dakter,vai man ir anoreksija,ja ĶMI ir 19,bet dibens vienalga resns? jeb tas ĶMI vnk ir muļķības?
labā ziņa ir tā,ka modē joprojām ir ouversaizs, jo viss diezgan nokarājas. arī tas pats dibens.

kā man iet -
esmu stipri sagurusi no viskā darīšanas un neizgulēšanās, vakar vingrojot gandrīz noģību dēļ faking zema spiediena.

vēl mani ļoti nomāc sajūta,ka vasara šas būs cauri un es atkal jau nebūšu paspējusi pieslēgties, šorīt vannasistabā kokosriekstu eļļa bija sacietējusi,sveiks septembri!

nesaprotu,kas tas par sviestu,ka cilvēkiem jāiet uz darbu. nav taču laika dzīvot, ibio

sākās tas viss ar izvairīšanos no komunikācijas ar attālākiem paziņām IRLā, tad arī ar tuvākiem draugiem un radiem, tad pārstāju reaģēt telefonā. (pirms dažām dienām, uz bračkas sms ar jautājumu,vai esmu mājās, reaģēju aiztaisot žalūzijas un turot muti suņiem,kad piebrauca auto un telefons sāka zvanīt)
bet nupat jau es biežāk tikai nodomāju komentāru internetā, bet neuzrakstu, alarmējoši,zinvaizin.
trīsgades plānā,šķiet,gribi negribi nonāksim pie ta,ka palikšu par maugli,kas vairs nemāk runāt,jo, būsim reāli, suņi gana labi mani saprot arī bez runāšanas a kaķim tāpat pofig. (labi,tas joks, ar vīru es runāju)

mazliet nesaprotu, vai jau esmu tādā ķīselī,ka pati neapzinos,ka esmu ķīselī, jebtomēr beidzot esmu brīva dzīvot tā,kā man patīk?
jāatceras pajautāt hiham.

ja mājās atnākot gribas bimbāt, tad arī vajag bimbāt, nevis čerez ņemogu vingrot.
sapsihojos un tagad man vairs nav riņķa. izrādās, nebrīvprātīgi strauji saskaroties ar zemi,tas sadalās smalkāk kā reizinātājos.

nēnu,kojūs, es esmu dzīvāka par dzīvu. nominusies 6 km, dabūjusi kārtīgu kafiju, spiediens 113/66 taču ir gandrīz kā normāliem cilvēkiem.
vot,ko ar pulsu ~80 absolūta miera stāvoklī iesākt, gan īsti nezinu...

nopļāvu zāli. vispār vairs nav spēka, mugura slapja no iekšiņas un āriņas, jo labam laikam jau jābūt tikai,kamēr papmsti ofisā.

labāk nepalika.

vispār jau es biju apņēmusies nerakstīt cibās slitkas lietas par vīru.
bet kautkā pamazām paliek vienalga.

varbūt vajadzētu vispār atmest cibu. jo pēdējā pusgada laikā tieši ciba ir nostiprinājusi manu pārliecību,ka es esmu slitks cilvēks un nekam nederu.

ok, savs mēriņš tajā tiek arī manai mātei, kura atklāti nostājas vīra pusē un ber man uz galvas pārmetumus par to,ka nevaru saņemties, jo man tač ir tik brīnišķīgs vīrs un man aiz muguras stāsta vīram huiņu par mani.

bet ja nebūs cibas, man vabše nebūs,ar ko runāt. ar dzīviem cilvēkiem (pieņemot,ka kautkur kādi draugu vēl palikuši) malt šito visu negribu. cibā vismaz var aizvērt datoru, ja nu kas.

lai gan atkal, runāšana ir overrated. beigu galā es jūtos vēl sliktāk.

mūsdienu tehnoloģijas.

ņemot vērā vērā ņemamo,sapratu,ka no way esmu spējīga uz smalltālkiem un bez rupjībām atbildēt uz standartizētajiem jautājumiem "kā tad jūties" utt

tāpēc nomainīju visos soctīklos datumus un atslēdzu telefonu (ok,pirms tam piezvanīju mammai,viņai tomēr pirms tiem 35 bija baigi grūti)

guess,vai vispār kāds par mani ir atcerējies? :D (nē,es abzolūti nepārdzīvoju,es priecājos)

nēnu,vīrs neticamā kārtā atcerējās. bet laikam tikai tāpēc,ka vēl neticamākā kārtā viņš man vakar bija nopircis dāvanu un nevarēja nociesties nepasniedzis.
nu. tagad es ne nieka nekautrēšos viņam uzdāvināt to Boskke lampu vāzi vēkšpēdiņo.

nu,kas ar mani ir? es spēju bez jebkādām sirdsapziņas ēdām būt neieicietīgi tieša pret lielāko daļu cilvēku, bet kad nonāku situācijā ar tiem,kam maksāju - pēkšņi iestājas mīkstpēdiņš antons trīcvaidziņš.

gāju ar absolūtu pārliecību pateikt,ka nevēlos turpināt sadarbību, jo pārāk skeptiski skatos uz visu to padarīšanu, bet pēc tam,kad man kautkādas tur čakras attaisīja vaļā un es tīksmi iemigu, pēc tam es nolažojos pateikt,ka paldies, bet viss.
jo viņa ļoti pārliecinoši ņēma kalendāru un lika man izvēlēties datumu, jo viņa plānojot līdz jūnijam.
unes pierakstījos atkal.

jo viņa izskatījās tik tāda aizskarta un taipat laikā mani žēlojoša par to,ka teicu par savu skepsi.

kā cīnīties ar lepnības grēku? mm?

ā
es šodien nogriezu matus.
subjektīvi nozīmīgi tas ir tamdēļ,ka tik īsi mati man ir bijuši vien 33 gadus atpakaļ, apzinīgo mūžu esmu pavadījusi ar matiem pāri pakaļai un pēdējā laikā pāri lāpstiņām

taču man sagribējās izdarīt KauKo un tagad īsti nevar pat saņemt ļipā.
tad jau redzēs, ko espar to domāšu rīt no rīta.un parīt. un pēc mēneša un gada.

merkantilas kuces piezīmes

sakarā ar mani nekādi nesajūsminošajiem papildus pienākumiem , kas radušies nesenās reorganizēšanās rezultātā, nākas apmeklēt šādas tādas sanāksmes ar bezgalīgi neapmierinātiem klientiem,kas izmisumā ir piesaukuši klāt būt arī savus pašus galvenākos šefus.
dzīvojot tādu kurmja dzīvi,kādu piekopju es, vai nu ikdienā neredzu, vai arī nepamanu, bet te šodien nodevos pārdomām, cik glīti tomēr izskatās tādi kopti vīrieši.
nu,nevis pie spoguļa aizsēdējušies metroseksuāļi vai kādijauturvēl, bet tādi,kam statuss tāds,ka viņš ir kopts no matu galiem līdz papēžiem. un viss tik itkā neuzkrītoši, bet acīmredzami izstaro kvalitāti, tāpat kā paši viņi izstaro mieru un pašapziņu, tādu,kas vismaz man iebliež pa saules pinumu. nevis kautkādu lecīgu, bet pilnībā nopelnītu un pamatotu pašapziņu.

un es tur sēžu un pēkšņi pamanu , kā nagam nolobijusies zaļā laka un kā hipsterblūzei kautkāds diegs izlīdis un acu zīmuli pilnīgi jūtu izsmērējušamies, buee.
lienu atpakaļ savā kurmja alā.

sēžu visa te tāda dīvāniņā lēmēta, ēdu rimčika suši "āzijas sapnis" (čotabaigigaršo) un nesaprotu ne rīta, ne vakara.

man ir ATVAĻINĀJUMS. VISU, jūs saprotiet, VISU nākamo nedēļu. man nav ne jausmības, ko ar tādu laimi,lai pasāk.
protams, prieki apsīkās jau brīdī,kad dikti gribējās padalīties, bet visi,kam zvaniju, izlikās nedzirdam.
ok,es saprotu shvepsi, jo nujā, tā neķītrā doma bija iekrešot viņas verandā kaukad nākamnedēļ kā tādam Junkeram, tā kā Shvepam ar intuīciju viss kārtībā, ta skaidrs,ka neceļ trubu.

bet enivej, pat ja atlikt malā sajūtu,to baiso vainas apziņu,kas pārņem vienmēr neesot darbā, nu - tip, kā gan tie nabaga puikas bez manis tiks galā - ta tikuntā nav nekas skaidrāks par to,ka man mazliet strjomna atstāt puiku vienu pa māju, nu, nemāku es tā pavisam uzticēties. ta aizmirsīs durvis aizslēgt, ta kaķi pazaudēs, ta hvz ko vēl.

bet citādāk, šovakar jāiet diet, pēc tam skatīsies, svētdien ir svētdiena, treniņs vienmēr ļoti saliek visu galvā kārtībā.

Душа просит романтики, жопа приключений, сердце любви, печень алкоголя, тело секса, а разум скотина-против всего этого…

gribu:
-- gulēt
-- dejot
-- flirtēt
-- justies jautri
-- atslēgties no šīsnedēļas marasma darbā

vajag:
-- šausmīgi visko daudz darīt mājās
-----pļaut zāli
-----krāmēt malku
-----sākt vākt otro stāvu
-----ģenerāliztīrīt šoto
-----izmest pusi drēbjuskapja
--iztulkot normatīvus
--aiziet uz kapiem
--salasīt un ievārīt brūklenes

kā to visu lai sabāž vienā vīkendā, ņemot vērā,ka svētdien no rīta ir treniņš un jāsēž pie stūres, attiecīgi ļoti daudzas stundas dažādos virzienos dēļ tam ir nobukotas?

izskatās,ka šovakar kalnciemielā varēs filmēt jaunu hamelonu rotaļu sēriju, jes indīd!

ir desmit vakarā, nupat atbraucu (atpeldēju) no treniņa, pēc dažām stundām jāceļas.
jāmēģina kautkā savākt peldošās smadzeņu krokas un salikt somas. lai arī vienmēr pakojos pēdējā brīdī pirms izbraukšanas, skaidrs, ka 3 naktī nebūs piemērots brīdis.
izmazgāju drēbes un protams,ka viņas nežūst, nolēmu žāvēt ar siltumu no cepeškrāsns un sekmīgi nosvilināju visu plaukstu apmatojumu,jo vispirms piestūmu klāt veļas žāvētāju un tad no sāna mēģināju iededzināt gāzi. ož pēc svilušas cūkas - tās tādas wierdo bērnības atmiņas,kad reiz redzēju aizkājām pakārtu cūku , kam svilināja nost spalvas, uz mūžu tā degošu spalvu smaka uzreiz izsauc šādas asocjācijas.

jūtos galīgi nekā, bet tas pāries.
jācer.
galvenais neaizmirst paņemt neko vitāli svarīgu. nu tur, sevi vai suni un tā.