rūsganais sprakšķis

skatoties, vai es esmu aizactiņojusi visus ierakstus par A. (jezusmarija, cik to ir daudz, bet es izlikos, ka burtus nepazīstu un pat nemēģināju lasīt) pēc tagiem, atcerējos, ka man taču bija vēl viens bērns pirms tam. I'm a queen of failure.

kopš es viņu izmetu no 2.stāva (apmēram, kad vīrs te ieviesās), nebiju satikusi. uz lielākajiem ģimenes pasākumiem vai nu viņu (manis dēļ) neaicināja, vai vēl vienā pasākumā es veiksmīgi biju komandējumā.

pag.ned. uz bērēm viņš esot paziņojis, ka gribot atvadīties no opīša.
māte mani pirms tam, protams, ļečīja kārtējo reizi no sērijas, ka radu tik maz, piEdOŠanA!!! sets u free, dusmas slikti, etc. es teicu, ka man nav dusmas, bet es netaisos ar viņu radoties.

krematorijā neblenzu gluži viņam virsū, bet, teiksim godīgi, biju viegli pārsteigta, ka viņš mani pat nemēģināja pasveicināt. es tomēr netaisīju resting bitch face.

mielastā veiksmīgi apsēdos tā, lai nav jāskatās virzienā.

pēc mielasta piedāvāju visiem pasēdēt pie manis, jo 1)dzīvoju pie kapiem 2)man ir visvairāk vietas; viņš neteica nenē, es nebraukšu.

un es esmu tāda malacīte, es nepateicu, lai kā man gribējās, "pag, es tikai noslēpšu sudraba karotes. oh fuck, man taču vairs nav."

šorīt dušā, cīnoties ar īsu matu mazgāšanu ar gariem pierasto šampūna daudzumu, sapratu,kur ir mana problēma ar tiem kaimiņu bērniem.

atcerējos jau pavisam aizmirsto labdarības projektu pirms 2 gadiem - kā man likās,ka iedodot mājas un parādot labāku dzīvi, puiku par cilvēku uztaisīšu
un kā viņš iznesa visu,kas kaut cik vērtīgs bija no otrā stāvā. es jau te vairāk neko nerakstīju, bet šoka momenti vēl vairākkārt bija - atrodot sapakotas karotes, veco bībeli un citus štruntus, ietīstītus lakatā dīvāna kastē, kastīti ar vecām kapeikām utt uz krāsnsaugšas, un visvairāk jau redzot rūpīgi izrevidētos tantes plauktus

ok,es jau pat nezinu, kas tur daudz viņam atradās ņemams, gan jau kādi Latvijas laika sudraba lati un kādas rotas lietas. vienīgais,ko es tiešām zinu, bija kaste ar antikvārām grāmatām, tai skaitā jau minētais kareņinas izdevums a4 formātā ar lielām krāsainām ilustrācijām - tā kaste visa bija rūpīgi nafigizēta.

lūk,tas viss diezgan iedragāja manu pārliecību par to,ka bērni no nelabvēlīgām ģimenēm novērtē to,ka dari viņiem labu.
protams, sevi mierinot, es pieņemu,ka viņš izņēma savu mantojuma daļu, galu galā, tās bija viņa vecvecmammas māsas mantas.

stulbi ir tas,ka viņš pat nav mēģinājis atvainoties. jo acīmredzot tas jau tikai man likās,ka mūsu ģimene ir tik maziņa un radiem jāturas kopā.
esmu kategoriski pateikusi,ka nebraukšu pie viņa tēva ciemos,ja viņš tur būs, jo nu skaidrs,ka vēl kādu laiku negribu viņu redzēt ne acu galā.

te Shelly ierakstija par šovu Precamies un biedrs fedrs mani apgaismoja, ka tēvē neesamība nekavē aplūkot šedevrācijas


un ziniet kas? vienā raidījumā mana radinieka, tā, kurš te man dzīvoja, bijusī beibe.
tāda visa prasta kā jau tas zirgadeķis, kāda man viņa likās, bet ne par to stāsts.
viņa dalās atmiņās par savām attiecībām. būtu,ka es to ātrāk redzējusi - par to,kā viņa stāsta,ka šis darbu meklēt negribēja un skolā negāja...
bet hīts pat ne tas.
tur Binnija prasa- kā šams varējis tās rozes un rafaeļus dāvināt. Un beibe saka- viņš ar antikvariātiem tirgojās.

mja. nu, značit, man tur augšā nekas nav palicis.
jāiet paskatīt gan, žēl būtu tā Latvijas laika bilžainā Annas Kareņinas izdevuma, žēl.
ka ar to, ne tikai kaimiņiem nopizģītajiem instrumententiem, viņš tai sučkai rozes pircis.

dura ne dura, sīkais zaglis ne zaglis, bet viņa tak viņam mīlu zvērēja, a te visai Latvijai spuiktāsta,ka nekad mīlējusi neesot.

cūka.

iepriekšējais ieraksts laikam nebija diezko saprotams,kur es rakstīju,ka sīkais palaida nagus manā mājā, bet piektdien man kaimiņiene pateica,ka viņiem pazuduši instrumenti koridōrā.

karoč,jāliek viņš laukā.

bet man tik šausmīgi negrbas neko risināt, gribu būt strauss, iebāzt galvu zemē un izlikties,ka tas uz mani neattiecas.

bet tā nevar tā vienkāršā iemesla dēļ,ka tas jau tāpat ēd manus nervus, ne velti visu nedēļu tempertūra 37.4 turas

manas iedomas,ka darot otram labu, tas otrs kautko mācās un , ja ne gluži dara tev labu atpakaļ, tad vismaz nedara sliktu, ir izgāzušās.
toreiz, oktobrī,kad izmetu no savas viesistabas, piekodināju,ka lejā pie manis viņš rādīties nevar,kamēr neiemācīsies saskaņot plānus.
kādu brīdi viss savādāk nemaz nevarēja būt,jo slēdzu ārdurvis ar otru atslēgu, bet tā ņēma un nobojājās un , slava slinkumam, es nevis ko mēģināju labot,bet atgriezos pie atslēgas nr.1

un,kā izrādās, kāds uzskatīja to par piedavājumu šādu opciju izmantot. a es, muļķe, priecājos,ka re, bērns notīrijis sniegu pagalmā un arīdzan manu lieveni.

bet man tik ļoti gribas ticēt labajam cilvēkā....

kā tu cilvēkas lai atveseļojies, ja konstanti esi nikns???

tas sasodītais bērns vakar atvilkās pēc pusdienslaika,kad es nu nemaz nevienu negaidīju,tad nu es izkliedzos,cik jau tās dažas balssaites zemajā reģistrā,kas darbojās puslīdz, ļāva.
un tad viņš aizmiga un gulēja līdz vakaram,sagādājot vilšanos,jo es cerēju,ka viņš aizies uz darbu.
tad es cerēju,ka viņš aizies uz darbu no rīta, bet , jopcik, viņš tur guļ viesistabā, un es jūtos iesprostota kā zvērs krātiņā. rīta apcerīgumā apsvēru domu,ka varētu pārbaudīt temperatūras neesamības noturīgumu padarbojoties lēnām un prātīgi pa pagalmu, nutur, pufaikā (lai tik nekas nesapūš) un ausainē (lai nevar redzēt manu pompadūrveidīgo matu krāvumu uz galvas,kas nedēļas svīšanas rezultātā un no tā izrietošas kasīšanas šas atgādina kādas 3 aspazijas vienā)

jābet viņš tur guļ un es negribu viņu redzēt, es pasargdies negribu runāt, jo man nav ko teikt, es nesaprotu,kā ar tādu stulbumu runāt, bet man nav aknas viņu brutāli izmest ārā
pareizāk sakot, es šobrīd negribu nekādu konfrontāciju, neko negribu, gribu , lai vienīgais troksnis ir kaķa brēkāšana un suņa īdēšana.

jāun, tā es te sēžu kā tāds pūķis un pūšos

beidzot, izsvīstot kādu spaini , temperatūra nokritās līdz 38.5
kas itkā ir nopietns cipars, bet salīdzinoši,kā miru nost pirms tam, tagad pat uzstellēju sev viestiņmaizīti. jo sajutos badā.

gribētos domāt,ka būšu dzīvotāja.
bet tas dranķa bērns gan atrausies, tā kā teicās šodien būt mājās, es nemeklēju nekādu palīdzīgu roku un tagad man jāiet pašai ārā pakaļ malkai.
viss ir relatīvs, bet tur ir dikti auksti

sēžu visa te tāda dīvāniņā lēmēta, ēdu rimčika suši "āzijas sapnis" (čotabaigigaršo) un nesaprotu ne rīta, ne vakara.

man ir ATVAĻINĀJUMS. VISU, jūs saprotiet, VISU nākamo nedēļu. man nav ne jausmības, ko ar tādu laimi,lai pasāk.
protams, prieki apsīkās jau brīdī,kad dikti gribējās padalīties, bet visi,kam zvaniju, izlikās nedzirdam.
ok,es saprotu shvepsi, jo nujā, tā neķītrā doma bija iekrešot viņas verandā kaukad nākamnedēļ kā tādam Junkeram, tā kā Shvepam ar intuīciju viss kārtībā, ta skaidrs,ka neceļ trubu.

bet enivej, pat ja atlikt malā sajūtu,to baiso vainas apziņu,kas pārņem vienmēr neesot darbā, nu - tip, kā gan tie nabaga puikas bez manis tiks galā - ta tikuntā nav nekas skaidrāks par to,ka man mazliet strjomna atstāt puiku vienu pa māju, nu, nemāku es tā pavisam uzticēties. ta aizmirsīs durvis aizslēgt, ta kaķi pazaudēs, ta hvz ko vēl.

bet citādāk, šovakar jāiet diet, pēc tam skatīsies, svētdien ir svētdiena, treniņs vienmēr ļoti saliek visu galvā kārtībā.

hah
puika labākais draugs man vakar paprasīja tādā bezgala uzbraucošā tonī - "kāpēc tu izskaties tik jauna?"
apkritu no smiekliem par šo vilšanos,ka no manis vēl smiltis nebirst

ja neskaita faktu,ka jūtos šausmīgi dīvaini aiz tam,ka manā viesistabā notiek tāda rosība, ka ir aizņemts mans dīvāns un viskaukādas mantas apkārt mētājas, ir uzjautrinoši, tādas pērles birst,ka prieks

jo vairāk es domāju,jo lielāka panika mani pārņem.
vienīgais,kas man vienmēr ir mājās, tas ir vīns un kautkādi sieri,iespējams, bet ar vīnu taču es viņu nebarošu un tādos apjomos kamambērus negribētos iepirkt.
esmu pavisam aizmirsusi,kā tas ir,ja mājās ir kāds, kas vienmēr grib ēst un daudz. ja neskaita to,ka plānoju aizliegt aiztikt savus vīnus un sierus, kautkāda dalītā pārtikas programma ledusskapī man nešķiet saprotama bet turēt uz pelmeņiem kādu es arīdzan nemāku.
un man taču jāuzvedas kautkā pareizāk, ne? ai es pati nesaprotu,kur esmu ietrinusies

nutā.
no rītdienas kļūstu par māti.
hrenviņzin,kā tas organizējams, ņemot vērā,ka pedagoģija (neskaitot mājlopu dresūru) nav mana stiprā puse.